Politisko stabilitāti un atbildību vairotu konstruktīvās neuzticības princips
Valsts prezidents Andris Bērziņš situāciju valdības koalīcijā nodēvējis par «vājprāta murgiem». Viņš uzskata, ka ir nobriedusi konstitucionālā reforma – Ministru prezidentam jādod tiesības pašam izvēlēties un mainīt savas valdības ministrus, bet Saeimai jābalso tikai par premjerministra, nevis, kā pašlaik, visas valdības apstiprināšanu.
Pašreizējās koalīcijas partneru attiecības tik tiešām nevar dēvēt par normālām. Ministru saziņa palaikam ir kā starp suverēnu valstu vadītājiem. Taču ministrijas kā partiju lēņi, kurus katra partija greizsirdīgi sargā, ir ilgstoša Latvijas politikas problēma, ja arī pašreizējā valdībā īpaši labi redzams, ka tas neļauj valdībai strādāt kā vienotai komandai un panākt mērķus, kuru sasniegšanai nepieciešams vairāku ministriju saskanīgs darbs. (Piemēram, veselības sistēmas vai valsts uzņēmumu pārvaldes reformām.)
Var diskutēt, cik lielā mērā šādu politiskās varas feodālu fragmentāciju veicinājusi premjerministra personība un viņa darba stils – koncentrēšanās dažiem valstij svarīgākajiem uzdevumiem un nejaukšanās partiju un viņu ministriju «iekšējās lietās» -, un cik – konstitucionālā varas izkārtojuma «iedzimtās» nepilnības. Taču vai ik jauna diena nāk ar jauniem krīzes apliecinājumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.