Daba reizēm izstrādā tik nežēlīgus jokus, it kā būtu cilvēks. Nosēdina stārķi piesnigušā ligzdā, kā šogad gadījies dažā austrumpuses novadā. To vērojot, grūti mierināt sevi ar domu, ka sugas izdzīvošanu šī drāma neapdraud. «Nekā personīga, vienkārši bioloģiskā izlase,» nočukst māte daba. Bet saimniekam, kurš stārķu pāri gaida atgriežamies no Āfrikas ik pavasari, tas ir gan personīgi. Cilvēks savā sētā negaida sugu, bet mājinieku, savējo.
Tomēr šaubu nav – asinis stindzinošākās nelaimes spēj pastrādāt nevis daba, bet tieši cilvēks, kad tas nolemj atdarināt dabas bezpersoniskumu.
«Nekā personīga, tikai politika,» nočukst kāds aizskartais, kam savas taisnības pierādīšanai kā arguments der «nejaušā atlasē» trāpījušos nevainīgu cilvēku asinis. Kā tikko šonedēļ redzējām pasaulslavenajā Bostonas maratonā, kur teroristi pie finiša sarīkoja eksploziju, radot haosu ielās un bailes prātos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.