Politisks paraugs • IR.lv

Politisks paraugs

2
Pauls Raudseps

Tečere veica skarbu konsolidāciju, kas izvilka Lielbritāniju no ekonomiska purva

Lielbritānija. Valsts, kurā pēdējos 10 gados ir bijis teju vislielākais pieprasījums pēc Latvijas iedzīvotāju darbarokām un uz kuru daudzi citi no Rīgas lido, lai baudītu Londonas – pasaules līmeņa metropoles – daudzveidīgās iespējas. Par spīti pēdējo gadu grūtībām, tā nav zaudējusi savu ekonomiskā un kultūras magnēta tēlu.

Taču pirms 34 gadiem, kad Mārgareta Tečere kļuva par Lielbritānijas premjerministri, viņas valsts drīzāk līdzinājās kādam mūsdienu Eiropas Savienības dienvidu perifērijas purvam. Nemitīgi streiki paralizēja vienu rūpniecības nozari pēc otras. Arodbiedrību aktivitāšu dēļ Londonas ielās un parkos krājās nesavāktu atkritumu kalni, veikalos daždien nebija maizes, un regulāri tika pārtraukta elektrības piegāde, radot sveču deficītu. 1979.gadā pat kapraču arodbiedrība nolika lāpstas.

Inflācija dažbrīd sasniedza 20% gadā, taču valdības nespēja savaldīt budžeta deficītu nepalīdzēja samazināt bezdarbu. Tikmēr kreisais leiboristu ministrs Tonijs Bens aģitēja par 200 lielāko Lielbritānijas uzņēmumu nacionalizāciju. Daudziem tas var likties pārsteidzoši, bet līdz Grieķijas parādu krīzes uzliesmojumam pēdējā Rietumeiropas valsts, kas bija spiesta lūgt aizdevumu Starptautiskajam Valūtas fondam, bija bijusi Lielbritānija 1976.gadā. Tolaik mediji un sabiedrība aizvien biežāk sāka runāt par Lielbritānijas «nevaldāmību», par valsts aizvien izteiktāko slīgšanu sociālā haosā un ekonomiskā pagrimumā, kas, iespējams, bija pat dziļāks par to, kuru tagad piedzīvo dažas krīzes skartās Dienvideiropas valstis.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu