Jau šovasar jaunais minerālmēslu terminālis Kundziņsalā plāno uzņemt pirmās kravas, taču par tā drošību domas ir dažādas. Iedzīvotāji ceļ trauksmi par eksplozijas draudiem un vēlas, lai caur Rīgu netiktu pārvadāts amonija nitrāts – viela, ko izmanto gan lauku mēslošanai, gan sprāgstvielās. Tikmēr termināļa īpašnieki, risku vērtētāji un arī valsts institūcijas tik ļoti paļaujas uz modernajām tehnoloģijām, ka iespējama sprādziena sekas pat neanalizē
Smilšu klajumā Kundziņsalas ziemeļu pusē kā olas bretē tup seši balti kupoli. Tajos jau augustā vai septembrī sāks pildīt minerālmēslus Skandināvijas, Latīņamerikas un Ķīnas lauksaimniekiem. Tā Krievijas minerālmēslu ražotājs Uralhim, kura īpašnieka Dmitrija Mazepina bagātība, pēc Forbes aplēsēm, sasniedz 3,2 miljardus dolāru, uzlabos savas pozīcijas pasaules tirgū, spējot novirzīt kravas caur pašam piederošu termināli Rīgā. Labi nopelnīt varēs arī otrs termināļa līdzīpašnieks – uzņēmums Rīgas Tirdzniecības osta, kura patieso īpašnieku vidū KNAB meklē pašmāju oligarhus. Savukārt pilsētas vadībai sekmīga objekta palaišana ļautu panākt solīto kravu pieaugumu, kas Rīgas ostu pēc pārkrautajām tonnām noturētu Baltijas valstu līderos.
Taču pēc nāvējošā sprādziena minerālmēslu rūpnīcā Teksasā šāgada aprīlī cēlāju plānus grib apturēt tuvāko apkaimju iedzīvotāji, kuri līdz šim par minerālmēslu glabātavu tuvu pilsētas centram bija klusējuši.
Kopumā plānots pārkraut divus miljonus tonnu gadā, bet lielākais uztraukums ir par to, ka aptuveni 40% būs amonija nitrāts jeb salpetris, ko ne tikai kaisa uz lauka, bet izmanto arī sprāgstvielu izgatavošanai. Neveiksmīga apstākļu sakritība var nodarīt milzu postījumus. Tomēr projekta riska vērtētāji ir tik droši par tehniku, ka pat atteikušies modelēt, kādas sekas varētu nodarīt iespējama eksplozija.
Sprādziens – neticams
Ostas uzņēmumiem netipiski Riga Fertilizer Terminal (RFT) cilvēki demonstrē atvērtību sarunai un objekta izrādīšanai piekrīt uzreiz, tikai jāgaida vairākas dienas, līdz vadība izbrīvēs laiku. Būvlaukumā temps ir ātrs – pabeigta lielākā daļa celtniecības darbu, notiek jau iekārtu montāža un pārbaude.
«Cilvēki visu laiku neizprot, ka terminālis nodarbosies ar granulētu minerālmēslu pārkraušanu, nevis tīrām ķīmiskām vielām,» vedot mani džipā cauri ostas zonai, stāsta RFT valdes loceklis Roberts Kļaviņš. Viņš uzsver, ka minerālmēslus mazāk bīstamus padara vielu atrašanās tādās kā kapsulās un Urlahim produkcija esot izturējusi Eiropas Savienības prasīto detonācijas pretestības pārbaudi. «Paši par sevi tie nedeg un nesprāgst,» Kļaviņu papildina projekta vadītājs Jānis Priede, kurš mums pievienojas būvlaukuma apgaitā. Kļaviņš vēl atzīmē, ka identiskus minerālmēslus var nopirkt veikalos.
Eiropā darbojas vairāki desmiti šāda tipa termināļu, kuros pārkrauj līdzīgus minerālmēslu apjomus – Antverpenē, Roterdamā, Sanktpēterburgā, Tallinā. Tiesa, trūkst ziņu, cik lielos apjomos tajos pārkrauj sprādzienbīstamas kravas. Tallinā, kur minerālmēslu pārkraušana notiek apmēram 17 kilometru attālumā no pilsētas Mūgas ostā, aicināja šādus jautājumus uzdot termināļa operatoram DBT, bet uzņēmuma pārstāvis Valentīns Konoplitskis kategoriski atteicās konkrētas tonnas nosaukt.
Minerālmēslus jau tagad pārkrauj arī Rīgā – kompānija Alpha Osta blakus Mangaļsalai to dara kopš 90.gadiem. Kļaviņš uzsver, ka RFT būšot krietni modernāks: «Tas ir tāpat kā salīdzināt mopēdu Rīga ar motociklu Yamaha.»
Minerālmēslus uz Kundziņsalu piegādās pa dzelzceļu – vidēji divi vilcienu sastāvi dienā. Kravu izbērs zem nojumes ar sienām, lai putekļi nenonāktu gaisā. Pa pazemes konveijeriem preci nogādās kupolos, kur to uzglabās līdz kuģa atnākšanai. Arī uz kuģi minerālmēsli ceļos pa slēgtām galerijām. Darbs notiks divās maiņās cauru diennakti.
Ietekme uz satiksmi, vibrāciju un trok-šņu līmeņiem, gaisa un Daugavas ūdens kvalitāti nebūs liela, raksta firmas Ekons speciālisti, kas veica projekta ietekmes uz vidi novērtējumu. Tādēļ gandrīz vienīgais, kas satrauc iedzīvotājus – vai Uralhim prece var eksplodēt?
Nervus kutina minerālmēslu sortiments: no pieciem minerālmēslu veidiem divi – amonija nitrāts un stabilizēts amonija nitrāts – noteiktos apstākļos ir uguns un sprādzienbīstami. Līdz šim Rīgas ostā gadā pārkrauti 600 tūkstoši tonnu amonija nitrāta, bet RFT plāni paredz šo apjomu dubultot. Jaunajam terminālim tuvākās dzīvojamās mājas atrodas Daugavas otrā krastā tikai puskilometra attālumā.
Objekta riska novērtējumā, ko veica kompānija PSI Risks un audits, secināts – problēmas var sākties, pasliktinoties minerālmēslu kvalitātei. Taču, lai notiktu sprādziens, vajadzīga amonija nitrāta sajaukšanās, piemēram, ar eļļu, dīzeļdegvielu un nepieciešama spēcīgas jaudas detonācija. Ar dzirksteli vai liesmu esot par maz. Novērtējuma sagatavotāji šādu apstākļu kopumu sauc par hipotētisku, tāpēc nemaz nav uzskatījuši par vajadzīgu analizēt minerālmēslu eksploziju ar tās iespējamo seku izplatību.
«Mēs esam profesionāļi, mums jābalstās uz argumentiem,» saka PSI Risks un audits valdes priekšsēdētājs Andris Maurāns un pauž, ka tehnoloģija nepieļaujot šādu nevēlamu notikumu salikumu.
Kā bīstamākais, kas varētu notikt, drošības pārskatā apspēlēta vilciena sastāva sadursme ar citiem transportlīdzekļiem. Tie raksturoti kā negadījumi ar «bīstamām» sekām, bet «maz iespējami». Novērtējumā ietvertajā definīcijā tas nozīmē – ugunsgrēks ar vienu upuri ārpus objekta reizi 10-100 gados. Maurāns piebilst, ka šī nelaime izskatīta, «vairāk pakļaujoties sabiedrības spiedienam», nevis realitātei, jo «būtu naivi skatīties, ka uz pārbrauktuves nostātos benzīna vedējs, gaidītu, kā pārredzamā apgabalā lēnām pārvietotos lokomotīve un viņu satriektu». Iespējamais bojāgājušais būtu šoferis mašīnā, kurš mirtu nevis no ugunsgrēka vai sprādziena, bet no sadur-smē gūtām traumām.
Draudi uz dzelzceļa
Vēsture rāda, ka RFT terminālim līdzīgos minerālmēslu uzglabāšanas un pārkraušanas kompleksos nopietnas avārijas nav notikušas. Minētajā Alpha Ostā pirms trim gadiem vētras laikā apgāzās transporta lenta, taču, pēc uzņēmuma un atbildīgo dienestu teiktā, eksplozijas draudi neesot pastāvējuši.
Sprādzieni galvenokārt izceļas minerālmēslu ražotnēs un to pārvietošanas brīdī. Tāpēc tieši bīstamo kravu vešana cauri Latvijai un Rīgai pa sliedēm visvairāk satrauc Andi Zīlānu no Mežaparka Attīstības biedrības. Taču eksperti tālāk par Kundziņsalas robežām nav skatījušies. «Visas pārbrauktuves ir ceļa līmenī, mums regulāri notiek sadursmes starp mašīnām un vilcieniem,» par nepilnīgu risku izvērtējumu neizpratnē ir Zīlāns.
Ar Zīlānu tiekos viņa savrupmājā, klusā vietā Mežaparkā. Par ostas klātbūtni te nekas neliecina – ne trokšņi, ne naftas produktu smārds, bet patiesībā kupoli ar minerālmēsliem atradīsies tikai četru kilometru attālumā. «Eksplozijas gadījumā ir runa par ietekmi astoņu kilometru rādiusā, Tulūzā šādā attālumā mājām izsita logus,» vīrietis atsauc atmiņā vairāk nekā 10 gadus senu negadījumu minerālmēslu ražotnē Francijā, kad uzsprāga neliels daudzums (200-300 tonnu) amonija nitrāta.
Zīlānam nav pretenziju pret minerālmēsliem, bet viņš uzskata, ka RFT ir jāatsakās no bīstamā amonija nitrāta.
Palaidusi garām vairākas sabiedriskās apspriedes, Mežaparka Attīstības biedrība apstrīdēja tiesā RFT izsniegto būvatļauju. Taču jūnija sākumā pieņemtais tiesas spriedums bija biedrībai nelabvēlīgs. Kā motivēja tiesa, būvatļaujas saņemšanai bija iegūti visi saskaņojumi.
Otra fronte, kurā biedrība atklāja cīņu, bija sūdzības iesniegšana par RFT izsniegto B kategorijas atļauju tādai piesārņojošai darbībai, kas nebija izskatīta ietekmes uz vidi novērtējumā.
To, ka RFT izdarīja atkāpes no sākotnēji nosauktajiem risinājumiem, apstiprina Vides pārraudzības valsts biroja (VPVB) direktors Arnolds Lukšēvics, kura vadītajai iestādei bija jāizskata biedrības sūdzība. «RFT bija paredzēts ar mobilajām iekārtām pārkraut lielākus apjomus, kas nebija pamatoti. Amonija nitrāts ir viela, kurai nevajadzētu veidot pagaidu risinājumus,» stāsta Lukšēvics un pieļauj, ka RFT gribēja ātrāk sākt pelnīt. Pašā kompānijā gan apgalvo, ka īpaša barža bija domāta iekārtu testēšanai būvniecības laikā, bet tehnisku iemeslu dēļ no šīs ieceres uzņēmums atteicies. Tā kā šīs kļūdas izlabotas, VPVB atļaujas atcelšanai vairs nesaskata pamatu.
Noprotams, ka Lukšēvics nav ieinteresēts projektu nogremdēt. «Pārkraut kravas var tikai ostā. Ja aizliegtu ievest amonija nitrātu, tad to nevarētu kraut ne Alpha Osta, ne minerālmēslu ievedēji un tirgotāji,» par biedrības prasību aizliegt amonija nitrāta pārkraušanu atbild Lukšēvics.
Ziņas par amonija nitrāta katastrofām VPVB darbinieki smēlušies Vikipēdijā un citos avotos, bet melno statistiku par šāda tipa termināļiem nav atraduši. Tādēļ Lukšēvics lielā mērā paļaujas uz būvnieku nolīgto ekspertu teikto. Arī viņš par diezgan neiespējamu uzskata piesaukto vilciena sastāva un degvielas vedēja sadursmi ar letāla toksiskā mākoņa izplatību. «Tad jābrauc ar tādu ātrumu, ka automašīna tiek apgāzta, izlīst dīzeļdegviela, aizdegas, peļķe dod tādu temperatūru uz vagonu un bojā lokomotīvi tādā pakāpē, ka to nevar aizvilkt projām, tam jādeg tik ilgi, kamēr uzsilda vagonu,» neticīgi stāsta Lukšēvics, taču intervijas laikā pieceļas un meklē savā kabinetā koka virsmu, pie kuras pieklauvēt, lai nepierunātu nelaimi. Dara to smaidot, tomēr sarunas laikā atkārto šo māņticīgo žestu vairākas reizes.
Vaicāts par kravu drošību pārvadāšanas laikā, Lukšēvics atbild – likums neprasa būvētājiem vērtēt riskus minerālmēslu vešanai pa dzelzceļu. Par to atbildīgs Latvijas dzelzceļš. Uzņēmuma pārstāvis Māris Ozols skaidro, ka īpaši RFT termināļa dēļ minerālmēslu bīstamība netiek vērtēta, bet riski jau ir apzināti katram kravu veidam, un tiem pakārtotie drošības pasākumi ietverti pārvadājuma tarifos.
Projekta imunitāti pret iespējamiem teroristu uzbrukumiem vērtējusi Drošības policija. Tā atzīst drošības pasākumus par atbilstošiem likuma prasībām un pietiekamiem, lai «iespējamie riski tiktu maksimāli minimizēti». Drošības policijas priekšnieka palīdze Kristīne Apse-Krūmiņa atzīmē, ka pēc projekta pabeigšanas starpinstitūciju komisija lems par termināļa iekļaušanu kritiskās infrastruktūras kopumā – tas nozīmē, ka Drošības policija kļūs par drošības pasākumu plānošanas un īstenošanas uzraugošo institūciju.
RFT prasīto dokumentu paketē vēl trūkst vairāku parakstu. Uzņēmumam jāpabeidz ārpus objekta civilās aizsardzības plāns un drošības pārskats, kuru VPVB gada sākumā lika papildināt, tajā skaitā sīkāk aprakstīt iespējamo rūpniecisko avāriju, kas varētu apdraudēt 12 ostā strādājošus uzņēmumus un daudzdzīvokļu mājas Vecmīlgrāvī. Slēdzienu par drošības pārskata uzlaboto variantu VPVB sniegs jūlijā, iespējams, nākamnedēļ.
Šlesers izvairīgs
Mežaparka iedzīvotāji protestos ir skaļākie. Daži ostas uzņēmumi, kas piekrīt izteikties par topošo minerālmēslu termināli, saka – bīstamību nesaskata.
Arī biedrības Kundziņsala vadītājs Māris Jansons domā līdzīgi. Viņš atklāj, ka projekta sākuma stadijā saņēmis anonīmus zvanus no kāda krieviski runājošā, kas brīdinājis par termināļa riskiem, taču daudz no teiktā neesot taisnība. Spriežot pēc sabiedriskajām apspriedēm, kundziņsaliešiem lielākās pretenzijas ir pret vilcieniem, kuru dēļ 6.šķērslīnijas pārbrauktuve būs slēgta pusstundu ik dienu. Jansons uzskata – sprādziena niecīgā riska dēļ nav vērts upurēt tik daudz darbavietu. Strādājošo skaitu RFT nosaucis dažādu – sākot no 70 līdz 150. «Tas nozīmē, ka netieši viens mazs ciematiņš Latvijā nesēž bezdarbniekos,» saka Jansons. Viņš esot dzirdējis runas, ka «projekts pieder Šleseram, bet, tikai tāpēc ka viņš man nepatīk, neiešu viņu čakarēt».
Oficiāli no politikas malā pagājušo bijušo satiksmes ministru un Rīgas vicemēru Aināru Šleseru RFT īpašnieku sarakstos neatrast. Tāpat kā ekspremjeru Andri Šķēli un Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Taču to, ka trijotnei varētu būt sakars ar vienu no RFT īpašniekiem – uzņēmumu Rīgas Tirdzniecības osta -, rāda KNAB sniegtās ziņas par izmeklēšanu tā sauktajā oligarhu lietā un paša Šlesera atklāsmes viesnīcā Rīdzene notikušās sarunās, ko izmeklētājiem izdevies ierakstīt. Tajās Šlesers cita starpā runājis, kā legalizēt viņam, iespējams, slēpti piederošās daļas Rīgas Tirdzniecības ostā.
Uralhim partneris Rīgas Tirdzniecības osta (RTO) ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Rīgas brīvostā. RTO īpašnieki caur citām firmām ir gan uzņēmuma amatpersonas, kuru dzīves ceļi savulaik krustojušies ar oligarhu trijotni, gan kāda Norvēģijā reģistrēta akciju sabiedrība Marstal, kas tikai maijā kļuvusi par RTO līdzīpašnieci. Iepriekš, kad sākās KNAB izmeklēšana, Marstal daļas piederēja Šveicē reģistrētai firmai Zein Holding, kas, pēc Šlesera apgalvotā, piederēja viņa draugam un biznesa par-tnerim Viesturam Koziolam. Lai gan Koziols ir noliedzis, ka Šleseram piederētu RTO kaut «pusakcija», tomēr neslēpj, ka no politiķim piederošas kompānijas ir aizņēmies naudu.
Šlesers, kurš arī noliedz slēptas īpašumtiesības ostas uzņēmumos, saka – ar Koziolu viņam joprojām ir «attiecības, kurās viņš kārto parādu lietas». Taču «nenozīmīgas sarunas» par RTO daļu iegādi Šlesers negrasās apspriest un atcērt: «Netaisos jums atbildēt, ko plānoju darīt biznesā! Ja kaut kas mainīsies, oficiālā datubāzē tas būs pieejams.» Šlesers uzskata, ka pirms diviem gadiem sāktā izmeklēšana bija «politizēta no pirmās dienas», ko apliecinot arī fakts, ka šajā laikā nevienai personai nav piemērots aizdomās turamā statuss.
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers martā avīzei Diena, kas arī ir viens no RTO daudzajiem īpašumiem, atzina – kriminālprocesā materiāli ir savākti pietiekami, un notiek darbs pie juridiskā pamatojuma.
Par to, kā tieši satikās Uralhim un RTO, puses klusē. Zināms, ka Šlesers, savulaik būdams Rīgas ostas vadītājs, vizītes laikā Maskavā personīgi ticies ar Urlahim šefu Dmitriju Mazepinu, kurš gribējis zināt, vai projektam neradīsies šķēršļi. «Mans pienākums bija lobēt ostas intereses,» saka Šlesers, bet sīkāk savu lomu nav gatavs iztirzāt.
Uralhim un RTO ieguva zemi termināļa celšanai laikā, kad Šlesers bija Rīgas vicemērs. Līdz tam šo teritoriju nomāja uzņēmums Nacionālais konteineru terminālis, kas no vietas atteicās par labu RTO. Pēc firmas cilvēku teiktā, tas esot noticis labprātīgi, jo negribējies maksāt nomu par tukšu gabalu.
Osta no savas puses minerālmēslu termināļa vajadzībām uzbērusi krastu, izrakusi kanālu un uzcēlusi dzelzceļa staciju. Ostas sabiedrisko attiecību speciāliste Anita Leiškalne gan nenosauc ostas tēriņus konkrētā objekta vajadzībām, jo budžetā tie atsevišķi neesot izdalīti.
Tirgus pārdale
Minerālmēslu pārkraušana ir ienesīgs bizness. Uzņēmuma Alpha Osta peļņa sasniedz trešo daļu no apgrozījuma, un pēdējos gados tā bijusi 5-6 miljoni latu gadā, pārkraujot līdzīgus apjomus, kā plāno RFT.
Uz jautājumu, kāds ieguvums no RFT darbības būs rīdziniekiem, Kļaviņš min aprēķinus, ko parasti piesauc Rīgas brīvostas cilvēki, lai uzsvērtu ostas nozīmi. Katra pārkrautā tonna algu, nodokļu un pirkto pakalpojumu veidā tautsaimniecībai dodot 10 eiro – tātad RFT ekonomikai nesīs 20 miljonus eiro gadā.
Tomēr vismaz daļēji šis pienesums būs uz konkurenta Alpha Osta sasniegumu rēķina, jo Uralhim savas kravas turpmāk plāno pārvirzīt uz RFT. To apliecina Uralhim pārstāvis Arturs Skadats, neminot, cik liels būs šis apjoms.
Alpha Osta uz jautājumiem par izdzīvošanas izredzēm atbildes nesniedza, bet pēdējos gados tai gājis kā pa celmiem – 17% kritums pērn, 33% pieaugums šāgada piecos mēnešos. Ostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs kritumu kravu apjomos pērn ostā skaidroja ar augstiem tarifiem, kuru dēļ minerālmēslu kravas aizplūda uz citām ostām.
Lai terminālis atbilstoši plānam sāktu minerālmēslu pārkraušanu augustā vai septembrī, tam jāsaņem visi atzinumi un jānodod objekts ekspluatācijā. Mežaparka Attīstības biedrība, nepanākusi cerēto tiesā, tagad apņēmusies sekot līdzi prasību izpildei. Zīlānam gan nav ilūziju, ka pēc projekta pabeigšanas RFT ievēros visas instrukcijas. Rūgtā pieredze ar smaku izplatību ostā Zīlānam liek secināt, ka atbildīgās iestādes uz pārkāpumiem piever acis. «Ja ar benzola līmeni Tvaika ielā gadiem netiek galā, kas būs ar sprādzienbīstamām kravām?» Mežaparka Attīstības biedrības pārstāvja jautājums ir nevis retorisks, bet konkrēts. Taču drošas atbildes uz to nav nevienam.
Mēsli un cilvēki
