Valsts himnu svētkos diriģē simtgadnieks! Skatot goda virsdiriģenta Roberta Zuikas enerģiskos vēzienus Dziesmusvētku atklāšanas svinībās, acu priekšā mirklī nostājas Latvijas vēstures dzītiņa – mezglaina, asaru un asiņu sāļa, bet šajā brīdī un šajā gaismā tā mirdz balta, stipra un lepna.
«Mūs’ Latvijā,» koris skanīgi izloka himnas melodiju, un es atceros savu vectēvu. Viņš bija kormeistars un pirms astoņdesmit gadiem no mazītiņās Līdēres pašā Vidzemes viducī veda uz Dziesmusvētkiem kori. Starp citu, to pašu, ko pavisam vēl zaļoksnais jauneklis Zuika arī ir diriģējis.
Saku «atceros», kaut patiesībā atcerēties savu vectēvu nemaz nevaru, jo neesmu nekad satikusi. Viņš jau gulēja Līdēres kapos pusceļā starp sarkano ķieģeļu baznīcu un veco skolu, kad pati vēl nebiju dzimusi. Taču simtgadīgā diriģenta vadītajā himnas kopkorī starp meitām krāšņos vainagos un staltiem vīriem katram ir ļauts uz brīdi sadzirdēt arī savu zudušo, nekad neredzēto, atņemto un upurēto – jo viņi ir daļa no šīs vispārējās latviešu dvēseļu sadziedāšanas. Es to dzirdu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.