VID ģenerāldirektora amata kandidāte Ināra Pētersone apgalvo, ka politisko spiedienu darbā nekad nav jutusi. «Laikam neesmu tas cilvēks»
Ar Ināru Pētersoni pusdienojam Finanšu ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta ēdnīcā, kas jūlija darbdienas pēcpusdienā ir uzkrītoši tukša. Var redzēt, ka oficiālais pusdienlaiks garām, turklāt, kā stāsta Pētersone, daudzi maltītes ieturēšanu ēdnīcā uzskata par dārgu. Jo sevišķi krīzes laikā darbinieki pusdienas ņēmuši līdzi no mājām, par ko liecinājusi ēdiena smarža visos ēkas stāvos.
Šī ir reta reize, kad kārtīgas pusdienas ietur arī Pētersone. VID potenciālā vadītāja dzīvo Bauskas novadā un pusdienlaiku labāk strādā, lai visu laikus pabeigtu un darbdienas beigās kopā ar dzīvesbiedru varētu mērot 70 kilometrus garo ceļu uz mājām. «Man patīk – braucot sakārtoju domas. Kolēģi brīnās, ka astoņos no rīta es jau visu zinu. Man ir tā priekšrocība, ka vīrs stūrē un es stundu iepriekš varu domāt par darbu,» viņa saka.
Ināra Pētersone man vienmēr ir likusies VID inteliģentā seja. Kad šo iestādi savulaik vadīja ar bankrotējušās Tautas partijas ietekmi saistīti cilvēki, viņu vietā intervijām medijiem VID bieži piedāvāja Pētersoni – viņa stāvēja ārpus jebkādām aizdomām, bija kompetenta un atsaucīga. Teicama izvēle, lai uzlabotu iespaidu par skandālu apvīto iestādi.
Grāmatveža un ekonomista izglītību ieguvusī Pētersone VID struktūrās strādā kopš 1995.gada. Sākusi kā auditore Bauskas nodaļā, pamazām virzījusies pa karjeras kāpnēm, līdz pērn viņas kā ģenerāldirektora vietnieces atbildībā nokļuva visa nodokļu joma. «[Tie ir] 70% no visiem jautājumiem, ar ko nodarbojas VID,» viņa raksturo.
Pieredzējusi, uz klientiem orientēta, ar iniciatīvu, devusi lielu ieguldījumu ēnu ekonomikas apkarošanā – tā finanšu ministrs Andris Vilks pamatojis lēmumu pēc iepriekšējās ģenerāldirektores Nelijas Jezdakovas aiziešanas VID ģenerāldirektora amatam virzīt Pētersoni. Pašu Pētersoni piekrist aicinājumam iedrošina darbinieku atbalsts, un viņa arī negrib laist garām iespēju. «Gadi iet uz priekšu, nezin vai es savu pensijas vecumu sasniegšu VID – droši vien ne. Bet pamēģināt kaut ko pārveidot, izveidot ko jaunu, sistēmiski sakārtot – tādas iespējas nav katru gadu,» viņa spriež. Arī Pētersone velta komplimentus pašreizējai Finanšu ministrijas vadībai: «Ļoti daudz pēdējo 2-3 gadu laikā ir izdarīts. Agrāk daudzas mūsu piedāvātās lietas iegūla kaut kur [plauktos], tagad tās tiek vilktas ārā un reanimētas.»
Un tomēr – ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā ir augsts, aplok-šņu algas – izplatītas. Kāpēc ar to neizdodas tikt galā? «Sakiet, lūdzu, kādā veidā VID var cīnīties ar aplokšņu algu maksātājiem un saņēmējiem, ja viņu ir tik daudz,» Pētersone atbild ar pretjautājumu. «Represīvās metodes nostrādā, kad [nemaksātāju] kopa ir maza. Mums tā ir vairāk nekā puse nodokļu maksātāju.» Uzņēmēji zinot, ka VID kapacitāte nav tik liela, lai katru paturētu uzmanības lokā, tāpēc drīz pēc pārbaudēm atgriežas pie nelegālās prakses. «Mēs nevaram iziet pat [visu] riņķi, jo viņu ir ļoti daudz, 30-40 tūkstoši juridisko personu. Te ir tas kaķa un peles sindroms, ka mēs skrienam viņiem pakaļ.»
Pētersone min vairākas likumu izmaiņas, ko nesen izdevies panākt ēnu ekonomikas apkarošanā (apgrūtināta algu aizstāšana ar avansu maksājumiem, VID var aizliegt nodarboties ar uzņēmējdarbību nopietnu pārkāpumu gadījumos). Pašreizējā informācija rādot, ka arī sākumdeklarācijas būs sevi attaisnojušas. «Tur ir parādījies, cik mūsu tauta ir bagāta un kur tik kolekcijas un nauda nav uzkrāta. Interesanti, ka naudu aizdevuši ne jau Latvijā vai ES valstīs, kur informācijas apmaiņa ir augstā līmenī, bet pārsvarā uz bijušajām padomju republikām. Bet tas nenozīmē, ka pieņemam [kā patiesību] visu, ko viņi uzrādījuši. Mēs informāciju analizējam.» VID vadītāja domā, ka ar represīvām metodēm vien ēnu ekonomiku neizskaust – nodokļu maksāšana preventīvi jāpadara izdevīga.
Viņa uzsver, ka situācija uzlabojas – aug gan vidējās algas, gan darbavietu skaits. Tas izriet arī no Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījuma, kurš parādījis, ka ēnu ekonomikas līmenis Latvijā (21%) pērn bijis salīdzināms ar Igaunijas un Lietuvas rādītājiem (attiecīgi 19% un 18%), bet vēl 2009.gadā tas gandrīz divas reizes pārsniedza kaimiņvalstu līmeni.
Pētersone nepiekrīt pārmetumiem, ka VID koncentrējas uz vieglāko – legālo biznesu, meklējot kļūdas sīkumos un liekot par tām maksāt sodu, tikmēr nelegālā biznesa apkarošanā pietiekamas pūles nepieliekot. VID pārbauda uzņēmumus, kurus, izvērtējot dažādus rādītājus, atlasa risku analīzes sistēma, kā arī koncentrējas uz lielumu. «Var gadīties, ka aiziešu uz lauku veikalu un tur atradīšu pārkāpumus. Bet viņu apgrozījums ir mazs, un tā viņu krāpšanās ir čeka neizsniegšana. Mēs resursus koncentrējam, kur ir lielāki apjomi un kur iejaucas kases aparātos – liek iekšā speciālas programmas, kas [neieskaita] katru piekto pirkumu vai līdz noteiktam apjomam.» Savus darbiniekus viņa mudinot nepiesieties sīkumiem, un kā pirmo lietu, kurai gribētu ķerties klāt pēc apstiprināšanas amatā, min personāla kvalifikāciju tieši «saskarsmē ar klientu».
Jautāju, vai VID joprojām pastāv «oranžo jumts», kas vienus uzņēmumus sargā no pārbaudēm, bet citiem tās uzsūta. «Varu likt roku uz sirds – kopš 2009.gada, kad es vadu [galveno nodokļu pārvaldi], nekādi uzstādījumi vai jumti nav,» saka Pētersone. Politisku spiedienu savā darbā viņa nav izjutusi nekad. «Laikam neesmu tas cilvēks,» viņa prāto. Bet vai viņa ir droša, ka augsta ranga VID amatpersonas vairs nepiesedz kontrabandu, par ko aizdomas savulaik radīja Vladimira Vaškeviča darbība? «Par tām lietām es nekad neesmu droša. Ceru, ka ne.»
Ēdienkarte
Vārīta liellopa gaļa ar kartupeļiem un svaigiem salātiem
Vistas gabaliņi Austrumu mērcē ar rīsiem
Morss
