Ērika un Olafa piedzīvojumi
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Rīgas pils
Mamma un arī valsts grib jūs izprecināt
Uztraukums par zemo dzimstību mudinājis Dienvidkorejas valdību sākt organizēt ātrās iepazīšanās randiņus jauniem cilvēkiem
Kamēr cerību pārņemti vientuļnieki ātrās iepazīšanās pasākumā soļoja no viena galdiņa pie nākamā un ātri iepazīstināja pretī sēdošos svešiniekus ar faktiem par sevi, 32 gadus vecais ugunsdzēsējs Parks Čanvons kļuva arvien nīgrāks. Kad viņš piesēdās pie pēdējā galdiņa, Parks knapi izdvesa tikai savu vārdu un vecumu. Tad viņš apklusa.
«Es tādās situācijās jūtos neērti,» viņš stāsta vēlāk, paskaidrojot, ka visu savu līdzšinējo dzīvi lielākoties pavadījis vīriešu vidē – zēnu skolā, armijā un tagad savā darbavietā. Tieši tas viņam traucējot iepazīties ar sievietēm. Viņš izklausās izmisis, un biezās uzacis piešķir vīrietim domīga cilvēka izskatu.
Citviet šādas problēmas, par kurām sūdzas Parks, būtu ļoti privāts jautājums. Taču Dienvidkorejā, kuru pārņēmis nemiers par dramatiski zemo dzimstības līmeni un kurā aizvien ir diezgan konservatīvi uzskati par iepazīšanos, vientuļnieku problēmu risināšana kļuvusi par sava veida nacionālo prioritāti. Diezgan daudz izsaka fakts, ka ātrās iepazīšanās pasākumus, no kuriem vienu apmeklēja arī jaunais ugunsdzēsējs, organizē valdība.
Pie ātro randiņu reklamēšanas Veselības un labklājības ministrija ķērās jau 2010.gadā. Togad ministriju vadīja enerģiskā Čona Džēhi, kas sarīkoja četrus iepazīšanās pasākumus – pirmie randiņi notika lielos uzņēmumos, cenšoties vairāk sapazīstināt vienā un tajā pašā firmā strādājošos. Protams, tas piesaistīja arī preses uzmanību. Vēlāk ministre pati vadīja laulību ceremoniju pārim, kas pirmais paziņoja par precēšanos pēc valdības rīkotajiem randiņiem. Žurnāla rakstā neilgi pirms kāzām līgavainis aizrautīgi pateicās valdībai un pat izteica šaubas, vai viņu divi ieplānotie bērni nākotnē spēs īstenot cerības, kuras uz viņiem jau liek topošie vecāki.
Kopš tā laika iepazīšanās pasākumu rīkošana gājusi plašumā un tos lielākoties organizē pašvaldības, kurām valdība apsolījusi papildu finansiālu atbalstu par laulības institūcijas un dzimstības reklamēšanu. Ugunsdzēsēja Parka apmeklētais pasākums esot viens no priekšzīmīgākajiem randiņiem, ko organizē galvaspilsētas Seulas vadība.
Tikmēr valdības finansētā aģentūra – Korejas Cilvēkplānošanas federācija – lepni ziņo par kādu citu uzvaru: tai esot izdevies atradināt savas zemes pilsoņus no vasektomijas operācijām, kuras valdība reklamēja Dienvidkorejas uzplaukuma gados, baidoties, ka pārāk straujš iedzīvotāju skaita pieaugums varētu apdraudēt turpmāku izaugsmi.
Seni paradumi
Varētu uzskatīt, ka korejiešu sabiedrība piedzīvo fundamentālu lūzumu. Senākos laikos plaši izplatītas bija aprēķina laulības, kurās līgavas un līgavaiņa izvēle lielākoties bija atkarīga no vecāku piekrišanas. Vēl vairāk – tieši vecāki saviem pieaugušajiem bērniem piemeklēja atbilstošu partneri. Tagad savedēja pienākumus pārņēmušas pat lielas firmas, no kurām vairākas atcēlušas agrāko neformālo aizliegumu veidot romantiskas attiecības darbavietā. Tās saviem darbiniekiem pat apmaksā iepazīšanās aģentūru pakalpojumus, jo itin visi ir nopietni satraukušies par sabiedrības straujo novecošanu.
Tam visam pa vidu netrūkst arī pavisam oriģinālu ideju. Piemēram, kādas universitātes studenti pagājušajā ziemā Seulas centrā sarīkoja masu pasākumu, kas principā bija aklā randiņa zibakcija (flash mob). Savukārt uzņēmīgi ļaudis atvēruši bārus, kuros par sapazīšanās starpnieku drīkst izmantot oficiantus.
Protams, arī internets ir pilns ar iepazīšanās sludinājumiem, taču daudzi jaunie korejieši aizvien mulst individuālos partnera meklējumos. Viņi vairāk uzticas firmām, ļaujot tām izšķirot potenciālos kandidātus un sameklēt piemērotu līgavu vai līgavaini.
Līdz šim visu šo pūliņu rezultāts ir diezgan pretrunīgs. No vienas puses, sabiedrībai ir iepaticies modernais partnera meklēšanas koncepts. Tajā pašā laikā tas aizvien nespēj lauzt senu paradumu, ka precības lielākoties notiek noslēgtās sabiedrībās – vai nu vietējās pilsētiņas, vai tikai savas skolas vai sava uzņēmuma mērogā. Un ikvienā gadījumā vispirms ir jāsaņem vecāku atļauja.
«Es parasti eju uz randiņiem ar meitenēm, kuras sameklējuši mani draugi. Taču šonakt es atnācu uz šo pasākumu, lai satiktu kādu dabiskā ceļā,» saka 29 gadus vecais Jans Sunmo, kurš uz vientuļnieku bāru atnācis sporta jakā ar priekškabatā ieliktu sārtu, elegantu lakatiņu. «Man gan aizvien ir tāda sajūta, ka nekas no tā nesanāks, jo te nav nevienas personas, kas mani iepazīstinātu ar atnākušajām sievietēm.»
Aklo randiņu stress
Līdz 80.gadiem jaunie cilvēki sava dzīves partnera izvēlē galvenokārt paļāvās uz ģimenes sakariem, skaidro sociologi. Viņi dzīvoja dzimtajos ciemos un pilsētās, kur vecākiem bija viegli atrast piemērotus kandidātus. Galvenie kritēriji – ģimenes statuss un dzimšanas datumu saderība, kuru noteica zīlnieki.
Taču šie ieradumi sāka izgaist, kad sākās intensīva Dienvidkorejas industrializācija un daudzi jaunieši pārcēlās uz dzīvi lielpilsētās. Vienīgais, ko varēja palīdzēt vecāki – viņi maksāja iepazīšanās aģentūrām, lai tās sameklē atbilstošus precību kandidātus. Savukārt paši jaunie cilvēki lielākoties paļāvās uz draugiem, kuru loma kā starpniekiem parasti tiek atalgota ar īpašām dāvanām kāzās (tipiska dāvana ir jauns uzvalks vai vienkārši nauda).
Tomēr pēdējos gados pilsētu jaunatne, kas arvien vairāk iepazīst arī Rietumu tradīcijas, sūdzas, ka pat draugu noorganizētie aklie randiņi rada lielu stresu.
«Es vēlos iepazīties ar tādu cilvēku, kas man tiešām patīk,» saka Ļi Susons (29), nervozi gaidot ātrā randiņa sākšanos Blue Ketchup Bar Seulā. Lai iekustinātu sanākušo publiku, oficianti izdala Kupidona kartītes, kurās sanākušie jau atzīmējuši savas simpātijas pēc pirmā acu uzmetiena.
Problēma ir tā, ka sabiedrība šādai netradicionālai pieejai aizvien nav gatava, saka socioloģijas profesore Hāma Inhi. «Tuvošanās vai socializēšanās ar cilvēku, kuru jūs līdz šim neesat pazinis, korejiešiem ir ļoti netipiska lieta. Viņi jūtas ļoti neērti, tuvinoties kādam, nezinot, kas ir viņa vecāki, no kurienes viņi nākuši un tamlīdzīgi.»
No dažādiem izmēģinātajiem paņēmiemiem vislielākā izgāšanās bija zibakcija. Spītējot aukstajam laikam, galvaspilsētas plašajā laukumā Yoido Plaza sapulcējās aptuveni 3000 jauniešu. Pulksten 15.24 viņiem visiem iezvanījās tālruņi, dodot signālu, ka iepazīšanās var sākties. Bet jau tūlīt pat bija redzams, ka pūlis ir viena liela pārlieku sanervozējušos cilvēku masa. (Laukumā patrulēja policija, jo vairāki vecāki bija uztraukušies par iespējamiem seksuāliem uzbrukumiem.) Pasākums izčākstēja jau pēc 10 minūtēm, kaut gan tā organizētāji apgalvo, ka aptuveni 100 pāru ir spējuši sarunāt pirmo randiņu.
Amatpersonas un eksperti komentē, ka dienvidkorejieši zināmā mērā ir apsteiguši paši sevi. Valstij strauji modernizējoties, daudzi pilsētu jaunieši izvēlas ignorēt iepazīšanās, kuras rūpīgi izkārtojuši viņu vecāki un pat draugi. Piemēram, ugunsdzēsējs Parks tagad atsakās tikties ar sievietēm, kuras sameklējuši viņa vecāki, jo līdz šim lielākoties tie bijuši randiņi, kurā sieviete neizrāda nekādu interesi par viņu vai otrādi. Tajā pašā laikā viņam un daudziem citiem korejiešiem īstas spazmas sagādā doma, ka pastāv iespēja iepazīties ar pilnīgu svešinieku, pēc tam nodibinot ģimeni. Viņi vienkārši ir par kautrīgu tādai notikumu gaitai.
Tiesa, sociālie paradumi ir sākuši mainīties. Sociologi apgalvo, ka arvien vairāk jaunu cilvēku par nepieņemamu lietu vairs neuzskata seksu pirms laulībām. Lai gan liela daļa jauno cilvēku līdz kāzām dzīvo ar vecākiem, viņi atraduši veidus, kā paslēpties no mātes vai tēva vērīgajām acīm, piemēram, dodoties uz tā dēvētajām mīlas viesnīcām. Šīs pārmaiņas gan nav izskaudušas pieņēmumu, ka pirmais solis uz nopietnām attiecībām ir formāla iepazīšanās.
Kāzas lai pagaida
Potenciālā dzīvesbiedra apgrūtinātās medības novedušas pie tā, ka spītīgi pieaug laulībā stājušos dienvidkorejiešu vidējais vecums. Turklāt daudzas sievietes izvēlas vispirms sakārtot savu karjeru un tikai tad domāt par bērniem.
2011.gada statistika liecina, ka pirmajā laulībā stājušos vidējais vecums sievietēm bija 29,14 gadi, salīdzinot ar 24,8 gadiem 1990.gadā. Vīriešiem tas uzlēcis līdz 31,8 gadiem no 27,9 gadiem. Savukārt dzimstības līmenis noslīdējis uz vidēji 1,15 bērniem vienai sievietei, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem industriāli attīstīto valstu vidū.
Paši jaunie cilvēki un pētnieki norāda, ka situāciju vēl vairāk sarežģī tendence, ka labklājībā izaugušie dienvidkorejieši ir kļuvuši par lieliem materiālistiem un bieži šķiro līdzpilsoņus pēc viņu sociālā statusa.
«Korejiešu sievietes ir parāk izvēlīgas visu veidu kritērijos, ieskaitot skolu, kuru apmeklē potenciālais draugs. Vai viņam ir vai nav auto,» saka Ju Tējons, kas rīkoja zibakciju. Turpretī vīriešiem visvairāk rūp sieviešu izskats.
Lai vai kā, daudzi jaunie cilvēki tagad atzīst, ka valdības vai pašvaldības organizētie randiņi ir labākais jauno un veco tradīciju sajaukums. Amatpersonas vispirms veic visu uzaicināto cilvēku pārbaudi, sadala viņus daudzmaz līdzīgās sociālās grupās, bet pašā randiņā dod iespēju uzvesties brīvi.
Tas gan ir pārāk mazs mierinājums ugunsdzēsējam Parkam. Kad randiņa beigās tā rīkotāji skaļi vaicāja, vai zālē ir tādi cilvēki, kuri metīs pie malas kaunu un paziņos, ar kuru personu vēlas satikties arī turpmāk, Parks norādīja uz sievieti ar pievilcīgu smaidu. Vīrietis paskaidroja, ka ciena šīs sievietes drosmi neslēpt zobu taisnošanas breketes. Viņš nometās ceļos un pasniedza izredzētajai organizatoru sagādāto ziedu pušķi. Sieviete apmulsumā ar plaukstām aizklāja seju un atteicās dot vīrietim savu tālruņa numuru. Vēlāk viņa kopā ar draudzenēm devās prom citu jaunu vīriešu pavadībā. Parku neuzaicināja pievienoties.
«Šķiet, ka es turpināšu meklēt attiecības ar savu draugu starpniecību,» saka ugunsdzēsējs. «Pagaidām gan izskatās, ka vienīgais risinājums ir lūgšanas.»
Vai Lattelecom aprīs LMT?
Konkurences uzraugi ir norūpējušies, ka plāns apvienot un privatizēt abus valstij daļēji piederošos telekomunikāciju uzņēmumus var kaitēt Latvijas patērētāju interesēm, kuri patlaban saņem labas kvalitātes pakalpojumus par zemu cenu. Valdībā ir iesniegts slepens ziņojums par rīcības variantiem, par ko plānots lemt tuvākajā laikā
Konverģence jeb, latviski sakot, saplūšana raksturo telekomunikāciju tehnoloģiju jomu jau pēdējos 15 gadus, kuru laikā esam sākuši skatīties televīziju viedtālruņos un pieslēgties superātram internetam caur fiksēto telefonu līnijām.
Ja valdība tā lems, nākotnē saplūdīs arī Lattelecom un Latvijas Mobilais telefons (LMT), divi no lielākajiem un vērtīgākajiem uzņēmumiem, kuri daļēji pieder Latvijas valstij. Ir rīcībā nonācis Ekonomikas ministrijas (EM) informatīvais ziņojums un uz to balstīts Ministru kabineta lēmuma projekts, kurš izvirza uzdevumu panākt Lattelecom un LMT «integrēšanu» vienā uzņēmumā līdz nākamā gada beigām un pēc tam tālāku privatizāciju.
Abi dokumenti patlaban ir ierobežotas pieejamības informācija. Privatizācijas lēmumi tiktu atstāti nākamās Saeimas ziņā, bet tūlītējais uzdevums ir LMT iekļaušana Lattelecom struktūrā, veidojot apvienotu uzņēmumu. Lattelecom tas būtu labs risinājums, taču ir nopietnas šaubas, vai tas būtu izdevīgi arī patērētājiem.
Valdība atmostas
Lattelecom un LMT pirmsākumi meklējami 90.gadu pirmajā pusē, un no tā laika mantota sarežģīta īpašuma un pārvaldības struktūra, kura sasējusi abus uzņēmumus ar grūti saraujamām saitēm un vienlaikus rada iemeslus pastāvīgai savstarpējai berzei. Tehnoloģiju konverģence pēdējos gados konkurenci tikai pastiprinājusi.
Kamēr Lattelecom velk optiskos kabeļus, lai nodrošinātu mājokļus un birojus ar ātrgaitas internetu, LMT sāk piedāvāt tās pašas iespējas ar bezvadu 4G tehnoloģijām. Lattelecom jau vairākus gadus piedāvā savus interaktīvās televīzijas pakalpojumus, bet šogad martā LMT paziņoja, ka varētu sākt piedāvāt maksas TV pakalpojumus.
Patērētājiem šāda konkurence ir pievilcīga. Paši pakalpojumu sniedzēji par to priecājas mazāk. Savukārt valsts jau gadiem domā, ko darīt ar diviem uzņēmumiem nozarē, kurā grūti atrast pamatojumu valsts līdzdalībai. Pērn valdības īpaši veidota darba grupa vērtēja nepieciešamību saglabāt valsts līdzdalību kapitālsabiedrībās, kurās tai pieder daļas. Līdzdalības saglabāšanu varēja pamatot ar tirgus nepilnību vai uzņēmuma darbību stratēģiski svarīgā nozarē. Tā kā ne LMT, ne Lattelecom šiem kritērijiem neatbilda, darba grupa ieteica atsavināt kapitāla daļas šajos uzņēmumos.
Latvijas valsts pašlaik kontrolē 51% akciju Lattelecom un LMT, bet otrs līdzīpašnieks abos uzņēmumos ir viens no Eiropas telekomunikāciju gigantiem TeliaSonera, kurā kopumā 49% akciju pieder Zviedrijas un Somijas valdībām.
Abu uzņēmumu valsts daļu privatizācija tikusi apsvērta jau sen – Lattelecom daļas tika nodotas Privatizācijas aģentūrai jau 1998.gadā, bet LMT – 2006.gādā. Tomēr jautājums par Lattelecom un LMT tālāku privatizāciju nav bijis Latvijas valdības darba kārtībā kopš 2008.gada, kad Ivara Godmaņa kabinets noraidīja piedāvājumu, kura rezultātā LMT nonāktu pilnīgā TeliaSonera kontrolē, bet 49% Lattelecom akciju tiktu pārdoti finanšu investoram Blackstone. Taču pērn martā valdība izveidoja darba grupu, «lai risinātu jautājumus saistībā ar valstij tieši un netieši piederošajām kapitāla daļām» Lattelecom un LMT. Šo grupu vada ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, tajā iekļauts arī finanšu un satiksmes ministrs. Ilgāku laiku grupas darbam nebija sevišķu rezultātu, taču šāgada jūnijā tā ir aktivizējusies.
Lattelecom 4.jūnijā iesniedza premjerministram Valdim Dombrovskim un ekonomikas ministram Pavļutam piedāvājumu ciešākai Lattelecom un LMT integrācijai, un Dombrovskis uzdeva ministru darba grupai to izvērtēt. Kā Ir stāsta Lattelecom padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins, priekšlikums izriet no uzņēmuma menedžmenta izstrādāta plāna, jo Lattelecom nodarbojas ar «stratēģijas meklējumiem, kā attīstīties». Pašreizējos tirgos – fiksētajās sarunās, platjoslas pakalpojumos un maksas TV – Lattelecom nav vairs lielu iespēju paplašināt darbību, savukārt ieiešanu jaunos tirgos Latvijā un kaimiņvalstīs ierobežo fakts, ka tur jau strādā uzņēmuma akcionāram TeliaSonera daļēji vai pilnībā piederoši uzņēmumi.
17.jūnijā Kokins prezentēja Lattelecom priekšlikumu valdības darba grupai. Lielā mērā balstoties uz šo prezentāciju, ir tapis lēmuma projekts un informatīvais ziņojums, kuram piešķirts ierobežotas pieejamības statuss. EM lēmumprojektu virza kā Ministru kabineta lietu, tāpēc pirms izskatīšanas valdībā tas nav jāsaskaņo ar visām ministrijām, bet tikai ar Finanšu un Tieslietu ministriju. Tā esot standarta prakse ierobežotas pieejamības informācijai, kura satur komercinformāciju, skaidro EM.
Slepenā dokumenta versijā, kas ir žurnāla Ir rīcībā, iekļauts «apvienošanas laika grafiks», kurā MK paredzēts pieņemt konceptuālu lēmumu par apvienošanu jau jūlijā. Šis termiņš jau nokavēts, tomēr neoficiāla informācija liecināja, ka jautājumu bija iecerēts skatīt jau tuvākajās nedēļās. Taču, tiklīdz Ir sāka par šo jautājumu interesēties, oficiālās atbildēs gan no Ministru prezidenta Dombrovska, gan no EM tika uzsvērts, ka ziņojums «vēl atrodas sagatavošanas stadijā», vēl tikšot «precizēts, saskaņots utt.». Valdībā tam būtu jāparādās «līdz rudenim», saka EM pārstāve Daiga Grūbe, bet Dombrovskis uzsver, ka «pirms iekļaušanas valdības darba kārtībā to būs nepieciešams apspriest ar koalīcijas partneriem». Tāpēc ir iespējams, ka valdības izskatītais ziņojums varētu atšķirties no pašreizējās versijas, kas nonākusi Ir rīcībā.
Vērtība sarūk?
Kā liecina slepenā ziņojuma teksts, Lattelecom vadība rosina uzņēmumu integrēt ar LMT, pamatojot to ar abu kompāniju vērtības krišanos tagad un tālākā nākotnē. «Saistībā ar Latvijas telekomunikāciju un elektronisko sakaru tirgus tendencēm abas minētās kompānijas (it īpaši LMT) ir saskārušās ar lielu vērtības kritumu. Atsevišķi jāuzsver, ka nozīmīgs vērtības kritumu ietekmējošs faktors ir abu kompāniju pārvaldības problēmas, kas saistās ar savstarpēju konkurenci un esošo dalībnieku struktūru. Neatrisinot minētos jautājumus, ir prognozējams vēl ievērojamāks kompāniju vērtības kritums,» teikts ziņojumā.
Abu kompāniju finanšu rezultāti un vērtība tiek apskatīta ļoti konspektīvi, par galveno kritēriju izvirzot EBITDA rentabilitāti jeb uzņēmuma peļņu pirms procentu maksājumiem, nodokļiem un amortizācijas. Šo rādītāju bieži izmanto kā vienu no kritērijiem uzņēmumu vērtības noteikšanai, jo tas uzrāda biznesa darbībā gūto peļņu, pirms to ir koriģējuši dažādi grāmatvediski lēmumi, kuri var būtiski ietekmēt oficiālo peļņas rādītāju.
Lai gan ziņojuma pielikumā uzskaitītas 12 starptautiskas investīciju bankas un finanšu konsultanti, ar kuriem Privatizācijas aģentūra esot sazinājusies 2012.gadā, lai gūtu indikatīvus aprēķinus par LMT un Lattelecom, jautājums par uzņēmumu vērtību ziņojumā apskatīts ļoti skopi – trīs īsās rindkopās. Ziņojumā parādās tikai viena konkrēta vērtības noteikšanas formula: sareizināt EBITDA ar pieci un no iegūtā skaitļa atņemt aizņēmumus no kredītiestādēm. Pēc šā aprēķina LMT vērtība kopš 2008.gada ir pastāvīgi samazinājusies un 2013.gadā varētu būt ap 149 miljoniem latu, bet Lattelecom šajā laikā tā ir bijusi visai stabila un 2013.gadā varētu būt ap 238 miljoniem latu.
Taču ziņojumā izmantotā aprēķinu metodika nebūt nav vienīgais veids, kā novērtēt uzņēmumus, un atkarībā no izvēlētās metodes vērtības aprēķini var nozīmīgi atšķirties. Piemēram, katru gadu akciju birža Nasdaq OMX Riga un investīciju banka Prudentia izveido Latvijas vērtīgāko uzņēmumu TOP 101, un pērn LMT tajā ieņēma 8.vietu – uzņēmuma aprēķinātā vērtība bija 253,2 miljoni latu, tātad par vairāk nekā 100 miljoniem lielāka nekā EM ziņojumā norādītā. Savukārt Lattelecom atradās 9.vietā ar vērtību 230,5 miljoni latu. Šajā topā uzņēmumu vērtība aprēķināta, izmantojot vairākus rādītājus – apgrozījumu, pārvaldības riskus un EBITDA, turklāt peļņas rādītājs tiek pakļauts papildu analīzei, lai izslēgtu ārpuskārtas un uzņēmuma pamatdarbībai neraksturīgus ieņēmumus un izdevumus. Abu uzņēmumu tīrās vērtības noteikšanai šis pēdējais punkts ir visai nozīmīgs, jo daļu no Lattelecom ienākumiem un peļņas veido LMT maksātās dividendes.
Metodei, pēc kādas tiek aprēķināta uzņēmuma vērtība privatizācijas gadījumā, var būt liela nozīme, jo īpašuma struktūras dēļ varētu būt grūti noskaidrot LMT un Lattelecom tirgus vērtību. Uzņēmumi netiek kotēti biržā, un abu līdzīpašniekam TeliaSonera ir pirmpirkuma tiesības uz valsts tiešā un netiešā īpašumā esošajām daļām, apgrūtinot iespēju noskaidrot, cik par uzņēmumiem būtu gatavi maksāt citi iespējamie pircēji. Turklāt, tikai zinot uzņēmumu vērtību, var spriest, cik izdevīgi valstij kā īpašniekam ir dažādi darījumi ar uzņēmumu daļām.
Apvienojot iegūs miljonus
Ziņojumā apskatīti divi iespējamie ceļi Lattelecom un LMT apvienošanai. Pirmais, kurš atbilst sagatavotajam MK lēmuma projektam un saglabā valstij 51% daļu apvienotajā uzņēmumā, paredz, ka Lattelecom aizņemas naudu, lai atpirktu LMT daļas no pārējiem īpašniekiem – TeliaSonera, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra un Privatizācijas aģentūras. Otrais variants – LMT dalībnieki iegulda sev piederošās daļas Lattelecom. Šis variants gan neatbilstu MK lēmumprojektam, jo atbilstoši ziņojumā minētajam uzņēmumu vērtējumam TeliaSonera iegūtu ap 53% daļu apvienotajā uzņēmumā.
Neatkarīgi no apvienošanas veida ziņojumā ieteikts valstij slēgt jaunu dalībnieku līgumu ar TeliaSonera, kurā «tiktu paredzēts, ka TeliaSonera būs tiesīga izvirzīt lielāko daļu no padomes locekļiem un padomes priekšsēdētāju». «Dalībnieku līgumā būtu jāparedz virkne nosacījumu, lai pasargātu valsts kā mazākuma akcionāra intereses, kā arī nodrošinātu pēc iespējas plašākas iespējas valstij pārdot apvienotās sabiedrības kapitāla daļas.»
Apvienošanas procesam pēc ziņojumā iekļautā kalendāra būtu jānoslēdzas 2014.gada decembrī. «Saskaņā ar Lattelecom valdes un padomes sniegtajiem aprēķiniem, papildu vērtība, kas veidotos sinerģijas rezultātā, apvienojot Lattelecom un LMT, varētu pārsniegt 45 miljonus latu,» secināts ziņojumā. Vārdā nenosaukti finanšu konsultanti esot aplēsuši pat lielāku ieguvumu – 88 miljonus. LMT viedoklis ziņojumā neparādās.
Uzņēmumu apvienošanai varētu sekot valsts īpašumā esošo daļu pilnīga vai daļēja privatizācija. Ziņojumā iezīmēti trīs rīcības modeļi. Pirmais – valsts pārdod visas daļas TeliaSonera. Otrais – valsts pārdod visas daļas fondu biržā. Trešais – valsts pārdod daļu savu akciju kādam investīciju fondam. Ziņojumā gan nav pieminēts, ka jebkuras darbības šajā virzienā faktiski risinātos jau pēc 2014.gada Saeimas vēlēšanām un tātad būtu atkarīgas no to rezultātā izveidotās jaunās valdības nostājas šajā jautājumā.
Ņemot vērā abu uzņēmumu īpašumu struktūru, ir skaidrs – nekas nevar notikt bez TeliaSonera piekrišanas. Uzņēmums jau jūnijā publiski apliecinājis gatavību sarunām – 11.jūnijā TeliaSonera direktors Kenets Rodne, kas atbild par uzņēmuma mobilo sakaru biznesu Baltijā un ir arī LMT padomes priekšsēdētājs, biznesa portālam Nozare.lv apliecinājis, ka cer uz sarunām ministru darba grupas līmenī. Telefonintervijā Rodne apstiprināja Ir, ka runājis ar Kokinu par Lattelecom priekšlikumu. «Mēs ticam, ka ir sinerģijas starp šiem uzņēmumiem», jo dažādu telekomunikāciju uzņēmumu piedāvātie pakalpojumi aizvien satuvinās, notiek mediju piedāvājumu «sprādziens». Tāpēc «mēs uzskatām, ka spēcīga grupa, spēcīga kompānija ir pilnīgi nepieciešama».
Taču pašlaik nav skaidrs, vai TeliaSonera piekritīs LMT un Lattelecom apvienošanai uz visu ziņojumā un MK lēmumprojektā izvirzīto nostādņu pamata. Rodne sarunā ar Ir uzsvēra, ka TeliaSonera ir ieinteresēts iegūt kontroli pār abām kompānijām, un «šķiet, ka mums būtu nepieciešams vairākums, lai virzītos uz priekšu» ar šiem plāniem. Tāda TeliaSonera nostādne nonāk pretrunā ar izstrādāto MK lēmuma projektu, kurā paredzēts Latvijas valstij saglabāt 51% apvienotajā uzņēmumā. Turklāt, runājot par abu uzņēmumu «sinerģijām» jeb apvienošanas radīto papildu vērtību, Rodne atzina – ir «pārāk agri atbildēt uz jautājumu», vai būtu atbalstāma kompāniju pilnīga integrācija, kas ir Latvijas puses izstrādātā ziņojuma pamatscenārijs. Viņš atzīst, ka tā ir «viena iespēja», taču «vēl ir daudz jāstrādā, lai saprastu, ko tas faktiski nozīmē». TeliaSonera ir pieredze ar šādu apvienošanos citos tirgos, un esot jāintegrējas tajās jomās, kur tas ir iespējams, taču tas jādara veidā, kas nesamazina uzņēmumu vērtību.
Cita veida problēmas varētu radīt pastiprinātā sabiedrības uzmanība, kurai tiks pakļauts uzņēmumu daļu novērtējums jebkurā darījumā ar TeliaSonera. Jau ziņojumā atzīts, ka vienkārša valstij piederošo kapitāldaļu pārdošana TeliaSonera «varētu tikt publiski interpretēta kā necaurspīdīgs darījums». Tālāk gan šis iebildums it kā tiek atspēkots: «Jāņem vērā, ka TeliaSonera (..) darbība ir pietiekami caurspīdīga un atbilstoša ētikas kodeksam.» Ziņojumā netiek pieminēts, ka Zviedrijā turpinās izmeklēšana saistībā ar iespējamu TeliaSonera iesaistīšanos kukuļdošanā, lai 2007.gadā nodrošinātu sev 3G mobilās licences piešķiršanu Uzbekistānā. Skandāla dēļ šāgada sākumā atkāpās TeliaSonera vadītājs, un nesen kļuva zināms, ka Latvijas finanšu regulators izmeklē, vai daļa maksājumu šajā lietā nav notikuši caur Parex.
Draud sagraut konkurenci
Latvijas iedzīvotājiem svarīgākais jautājums būtu – kā uzņēmumu apvienošana un tālāka privatizācija ietekmēs konkurenci un cenas, kuras mobilo sakaru jomā Latvijā patlaban ir starp zemākajām Eiropā.
Lattelecom padomes priekšsēdis Kokins atzīst, ka ir zināmas bažas par konkurences situāciju, tomēr uzskata, ka tām nav pamata. Uzņēmumi strādā atšķirīgos tirgos bez nozīmīga pārklājuma. LMT faktiski nenodarbojas ar fiksētiem sakariem, un tā ienākšana TV tirgū ir nākotnes jautājums, savukārt akcionāri nav ļāvuši Lattelecom izvērst darbību mobilajos sakaros. Lattelecom esot izpētījis, ka citur Eiropā šāda mobilo un fiksēto operatoru apvienošanās esot norma, un vairākumā Eiropas valstu vecās fiksēto līniju telekomunikāciju kompānijas jau tagad piedāvā tā saukto 4-play jeb fiksēto telefona sakaru, platjoslas interneta, TV un bezvadu pieslēguma komplektu.
Konkurences samazināšanās draudus noraida arī TeliaSonera pārstāvis Rodne: «Mums ir līdzīgs izkārtojums citos tirgos, un tur nav bijis nekādu problēmu,» jo abas kompānijas piedāvā atšķirīgus, savstarpēji papildinošus pakalpojumus.
Kokins arī brīdina – ja uzņēmumus neapvieno, to iespējas piesaistīt finansējumu jaunām investīcijām varētu mazināties, kas patērētājiem nozīmētu lēnāku piedāvāto tehnoloģiju attīstību nākotnē.
Taču, kā lasāms ziņojumā, ministru darba grupa ir uzklausījusi arī Konkurences padomes (KP) priekšsēdētāju Skaidrīti Ābramu, kura atzinusi, ka Lattelecom un LMT «iespējamā apvienošana varētu izraisīt konkurences samazināšanos un veicināt citu tirgus dalībnieku pakāpenisku izstumšanu». Saskaņā ar KP viedokli vislabākais būtu risinājums, ja arī pēc privatizācijas Lattelecom un LMT turpinātu pastāvēt kā neatkarīgi elektronisko sakaru nozares komersanti, kas nav saistīti ar citiem tirgus dalībniekiem Latvijā. Ziņojumā norādīts, ka šajā gadījumā var veidoties konkurences politikas kāzuss, kad valsts intereses – visizdevīgākais darījums no abu uzņēmumu apvienotās sinerģijas – var nonākt pretrunā ar patērētāju interesēm izvēlēties un saņemt pakalpojumus par konkurētspējīgām cenām. «Pašlaik Latvijā cenu līmenis dažādos elektronisko pakalpojumu tirgos ir samērā zems un sniegto pakalpojumu kvalitāte augstāka par vidējo. Šis konkurences līdzsvars, iespējams, var tikt izjaukts, un tas var ietekmēt cenu un kvalitātes līmeni negatīvi,» – tā Ābramas teiktais atspoguļots ziņojumā.
Vai valsts kā LMT un Lattelecom daļu īpašnieks būs spējīgs adekvāti novērtēt un aizsargāt arī savu pilsoņu – patērētāju intereses? Jautāts, vai Ministru prezidents saredz kādas priekšrocības LMT un Lattelecom apvienošanā, kas atsvērtu riskus pasliktināt konkurences situāciju elektronisko sakaru tirgū, Valdis Dombrovskis sniedza šādu atbildi: «Sagaidu, ka izvēlētie risinājumi ilgtermiņā sniegs priekšrocības abu uzņēmumu vērtības palielināšanā. Valdība, pieņemot lēmumus par telekomunikāciju uzņēmumu pārvaldību, vadīsies no valsts interesēm, Pārresoru koordinācijas centra veiktā valsts kapitālsabiedrību pārvaldības izvērtējuma, kā arī ņemot vērā iespējamo lēmumu ietekmi uz konkurenci telekomunikāciju sektorā.»
Kuru no šiem vismaz daļēji pretrunīgajiem mērķiem valdība izvēlēsies kā prioritāro, uzzināsim jau visai drīz.
Vai Lattelecom un LMT jāapvieno?
Skaidrīte Ābrama, Konkurences padomes vadītāja:
«Iespējamā apvienošana varētu izraisīt konkurences samazināšanos un veicināt citu tirgus dalībnieku pakāpenisku izstumšanu.» Ziņojumā teikts, ka «pašlaik Latvijā cenu līmenis dažādos elektronisko pakalpojumu tirgos ir samērā zems un sniegto pakalpojumu kvalitāte augstāka par vidējo. Šis konkurences līdzsvars, iespējams, var tikt izjaukts, un tas var ietekmēt cenu un kvalitātes līmeni negatīvi.»
Gatis Kokins, Lattelecom padomes priekšsēdētājs:
«Saistībā ar Latvijas telekomunikāciju un elektronisko sakaru tirgus tendencēm abas kompānijas (it īpaši LMT) ir saskārušās ar lielu vērtības kritumu. Nozīmīgs vērtības kritumu ietekmējošs faktors ir abu kompāniju pārvaldības problēmas, kas saistās ar savstarpēju konkurenci un esošo dalībnieku struktūru. Neatrisinot minētos jautājumus, ir prognozējams vēl ievērojamāks kompāniju vērtības kritums,» teikts slepenā ziņojumā valdībai.
Rullē tālāk
Akreditācijas komisija devusi zaļo gaismu teju pusei studiju programmu, kuras eksperti iepriekš ieteica slēgt
Studiju programmu akreditācija pāris mēnešos beigusies ar rezultātu, kas ir saudzīgāks pret augstskolu piedāvājumu nekā Augstākās izglītības padomes (AIP) novērtējums, kuru agrākais izglītības ministrs Roberts Ķīlis pērn asi kritizēja par bezzobainību.
Sākotnēji bija plānots akreditāciju balstīt uz miljonu latu vērto AIP pētījumu, bet ilgās diskusijas par tā vājo kvalitāti aizkavēja procesu. Lai nodrošinātu stingrus kvalitātes kritērijus, Ķīlis plānoja procesā iesaistīt Vācijas aģentūru ASIIN, tomēr vienošanās netika panākta, un maija sākumā veselības problēmas lika amatu atstāt pašam Ķīlim. Atbildība palika Studiju akreditācijas komisijas (SAK) rokās, kurā darbojās 15 pārstāvji no ministrijām, augstskolām, darba devējiem, arodbiedrībām un studentu vidus.
Komisijai nācās divu mēnešu laikā lemt par 243 studiju virzienu akreditāciju, lai studenti nepaliktu bez diplomiem, ja programmas netiks akreditētas likumā noteiktajā termiņā.
«Tas ir ekstrēms gadījums, ko esam pārdzīvojuši,» steigu komentē SAK vadītāja, Izglītības ministrijas pārstāve Inese Stūre. Katrā sēdē SAK akreditējusi vidēji 70 programmu, izskatot sekretariāta iepriekš sagatavotus materiālus, jo «nevar iedomāties, ka uz katru sēdi katrs komisijas loceklis būtu izlasījis tās dokumentu paketes līdzās tiešajiem darba pienākumiem bez atalgojuma, parasti ar to nodarbojas akreditācijas aģentūras».
Rezultāts – uz maksimālo sešu gadu termiņu akreditēti 210 studiju virzieni ar 799 programmām, 26 uz diviem gadiem, bet akreditācijas atteikumu saņēmuši trīs virzieni. Četriem studiju virzieniem komisija nolēmusi norīkot papildu ekspertus izmaiņu novērtēšanai. Lēmumi par tiem tiks pieņemti augustā.
Lai gan AIP novērtējumā starptautiskie un pašmāju eksperti atzina, ka 55 studiju programmas nav ilgtspējīgas, SAK ir devusi zaļo gaismu 22 no šīm programmām.
Kā skaidro Stūre, pirms lēmuma pieņemšanas mācību iestādēm dota iespēja ekspertu konstatētos trūkumus novērst. Ja tas darīts, SAK paaugstinājusi programmas novērtējumu.
Turklāt Stūre uzsver, ka AIP pētījumā apkopotie ekspertu vērtējumi bijuši pavirši un vispārīgi. «Es pasaku, ka tu esi draņķīgs, bet tam nav nekādas likumiskas konsekvences,» Stūre komentē iemeslus, kāpēc sarucis par nekvalitatīvām atzīto programmu skaits. AIP projektu viņa salīdzina ar māju, kuras būvei nauda nav tērēta īsti lietderīgi, jo rezultāts neatbilst vajadzībām. «Ja būtu normāla akreditācija, ekspertu ziņojumus mēs neizskatītu sēdē šādā paskatā,» secina Stūre, mudinot nākotnē veidot skaidrāku novērtējuma metodoloģiju. Taču tā, visticamāk, būs atkal jau cita ministra atbildība, jo šovasar izsniegto akreditāciju termiņi pārsniedz ne tikai šīs, bet pat nākamās Saeimas pilnvaru laiku.
Ekspertu noraidītās programmas, kas tomēr ir akreditētas, jo veikušas uzlabojumus
(Iekavās norādīts, uz cik gadiem izsniegta akreditācija)
Rīgas Aeronavigācijas institūts
Starptautisko pārvadājumu uzņēmumu vadīšana (6)
Precizēts studiju programmas mērķis, uzdevumi, plānotie rezultāti. Ieviesta Eiropas standartiem atbilstoša kvalitātes nodrošināšanas sistēma. Piesaistīti jauni pasniedzēji. Organizēti kvalifikācijas celšanas kursi. Iesaiste ERASMUS hartā.
Gaisa transportsistēmu kustības vadība (6)
Pastiprināta angļu valodas iesaiste mācību procesā. Noslēgti sadarbības līgumi ar uzņēmumiem, kuri sniedz prakses vietas. Civilās aviācijas aģentūra atzinusi programmu kā atbilstošu speciālistu sagatavošanai visiem ģeogrāfiskajiem reģioniem. Piesaistīti gados jaunāki pasniedzēji.
Rīgas Tehniskā universitāte
Būvdarbu vadīšana (6)
Veikta padziļināta programmas analīze ar mācībspēku, darba devēju, studentu piedalīšanos. Atjaunota tehnika, iekārtas. Studiju procesā iesaistīti speciālisti no uzņēmumiem, piesaistīti jauni lektori.
Vidzemes augstskola
Koka ēku celtniecība un ekobūves (6)
Sākts mācību laboratoriju aprīkojuma iepirkums. Tiek iegādāta būvniecības nozares literatūra. Studējošajiem dota iespēja apgūt atsevišķus priekšmetus un praktizēties ārvalstīs. Noslēgti vairāki sadarbības līgumi ERASMUS apmaiņas programmā.
Jēkabpils Agrobiznesa koledža
Komercdarbība (6)
Aktualizēts attīstības plāns, balstoties uz darba tirgus vajadzībām. Tiks nodrošināta piekļuve starptautiskām datubāzēm un ārzemju zinātniskajām publikācijām. Iesaiste starptautiskajos apmaiņas projektos.
Rēzeknes Augstskola
Speciālā pedagoģija, profesionālā maģistra studiju programma (6)
Veiktas izmaiņas programmas apjomā, ilgumā, prakses prasībās. Pieņemti darbā vairāki doktori un viesdocētāji. Ieviestas e-studijas. Papildināti literatūras fondi un abonētas datubāzes. Zinātniskais personāls iesaistās pētniecisku projektu īstenošanā.
Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola
Uzņēmējdarbības organizācija un vadība (6)
Nodrošināta pieeja visu studiju kursu materiāliem e-studijās, kā arī daži kursi izstrādāti apgūšanai tālmācībā. Pieņemts lēmums par programmas slēgšanu nākotnē, tomēr lūgta akreditācija, lai pašreizējie studenti varētu to absolvēt.
Sociālo tehnoloģiju augstskola
Tulks-tulkotājs (2)
Izveidota e-studiju kursu platforma. Studentiem piedāvāta iespēja papildus apgūt kursus citās Latvijas un ārvalstu augstskolās.
Uzņēmējdarbības ekonomika un administratīvais darbs (2)
Pasniedzēji paaugstinājuši angļu valodas prasmes. Papildināti akadēmiskās literatūras krājumi. Nodrošināta piekļuve datubāzēm, kā arī citu izglītības iestāžu bibliotēku fondiem.
Tiesību zinātne (2)
Iegādātas 289 literatūras vienības, izstrādāts programmas attīstības plāns. Izstrādāta kopēja programma ar Vildavas augstskolu Vācijā. Pieņemot akreditācijas lēmumu, ņemti vērā vairāki augstskolas iebildumi pret ekspertu ziņojumiem.
Rīgas Stradiņa universitāte
Psiholoģija (2)
Piesaistīts vairāk pasniedzēju ar psiholoģijas doktora grādu, pasniedzējiem organizēti angļu valodas kursi. Pilnveidoti visu programmas kursu rezultāti un vērtēšanas kritēriji. Līdz gada beigām uzlabos bibliotēkas resursus.
Juridiskā koledža
Komerczinības (2)
Piesaistot darba devējus, veikta programmas pašnovērtēšana un pārstrāde atbilstoši profesijas standartam. Koledža iesaistījusies ANO izglītības programmā un ERASMUS hartā. Papildus iegādātas grāmatas svešvalodās. Izveidota absolventu padome.
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija
Cilvēkresursu, biroja administrēšana (2)
Analizēta programmas kvalitāte un noteikti attīstības uzdevumi. Radīta iespēja akadēmiskajam personālam regulāri paaugstināt kvalifikāciju, stažējoties ārvalstīs. Papildināta bibliotēka. Sadarbība ar potenciālajiem prakses vietu nodrošinātājiem.
Organizācijas vadība (2)
Izstrādāts rīcības plāns studiju programmas pilnveidei turpmāko trīs gadu periodam. Nekvalitatīvie studiju kursi pārstrādāti vai dzēsti no programmas.
Rīgas Uzņēmējdarbības koledža
Uzņēmējdarbība (2)
Akadēmiskais personāls pārskatījis un pilnveidojis kursu programmas un studiju materiālus. Uzlabots tehniskais inventārs, ieviestas e-studijas. Noslēgts līgums ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti, lai paaugstinātu docētāju zinātnisko līmeni.
Komercdarbība un uzņēmuma vadība (2)
Notiek studiju vides modernizācija. Sadarbojoties ar darba devējiem, nodrošinātas prakses vietas. Iesaiste ERASMUS apmaiņas programmā.
Kristīgās vadības koledža
Uzņēmējdarbības vadība (2)
Īstenota e-studiju sistēma. Pilnveidoti metodiskie norādījumi kvalifikācijas darbiem un praksēm. Pieaicināti pasniedzēji ar augstāku akadēmiskās izglītības līmeni. Noslēgti līgumi par ārzemju elektronisko resursu izmantošanu.
Baltijas Starptautiskā akadēmija
Komunikācijas stratēģiskā vadība izklaides un atpūtas industrijā (2)
Programma tiek realizēta trīs svešvalodās. Tiek īstenotas vairākas tālmācības programmas. Norit darbs pie e-studiju ieviešanas.
Mikroelektronisko čipu datorvadības projektēšana (2)
Ieviestas e-studijas, iegādāts papildaprīkojums. Akadēmiskais personāls papildināts ar docētājiem ar inženierzinātņu doktora grādu. Kooperācija ar citām augstskolām.
Liepājas Jūrniecības koledža
Kuģa vadīšana (2)
Sadarbības projekts ar Lietuvas Jūras akadēmiju. Ieviesta kvalitātes vadības sistēma, kuras atbilstību periodiski novērtē Latvijas Jūras administrācija. Plānots studiju nodrošinājumā iekļaut simulatorus praktisko uzdevumu veikšanai. Noslēgti līgumi ar vairākām kompānijām prakses nodrošināšanai.
Starptautisko pārvadājumu organizācija (2)
Izstrādāts programmas aktualizācijas projekts, kas paredz pārmaiņas nākotnē. Notiek darbs pie e-studiju ieviešanas. Nodrošināts zinātniskajai videi atbilstošs tehniskais aprīkojums. Noslēgts sadarbības līgums ar RTU.
Grāmatvedības un finanšu koledža
Uzņēmējdarbība un finanses (2)
Ieviestas e-studijas un izveidota jauna tīmekļa vietne. ERASMUS ietvaros akadēmiskais personāls docē ārvalstu augstskolās. Citu Latvijas augstskolu pārstāvji piedalās programmas izvērtēšanā, nobeiguma pārbaudījumu satura veidošanā.
Ir jautā
Kā vērtējat valdības lēmumu izdot «Imantas hakeri» Denisu Čalovski tiesāšanai ASV?
Ilmārs Poikāns jeb Neo, LU pētnieks:
Ar publisko informāciju nepietiek, lai varētu ar pārliecību spriest par Čalovska lietu un viņa lomu. Taču mani vairāk interesē principi – kā un kādos gadījumos tiek vai netiek aizstāvētas Latvijas pilsoņa tiesības. Žēl, ka daļa cilvēku nesaprot, ka aizstāvēt kāda tiesības nenozīmē atbalstīt viņa (ne)darbus.
Jeļena Čalovska, Denisa māte:
Valdībai nav nākotnes. Biju domājusi, ka cilvēkiem ir sirdsapziņa, viedoklis, lepnums par savu valsti, bet izrādās – viņi tikai pilda rīkojumus. Cilvēki jau tā no Latvijas brauc prom! Kāda būs iespēja apciemot Denisu ASV, ja esam pensionāri, vīrs slims… Mūsu cerība tagad ir uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
Artūrs Kučs, cilvēktiesību eksperts, LU Juridiskās fakultātes docents:
Ne Augstākā tiesa, ne valdība nav pienācīgi izvērtējusi un novērsusi šaubas par Latvijas pilsoņa pamattiesību aizskārumu ASV. Lēmums par izdošanu šajā stadijā ir slikts signāls Latvijas pilsoņiem.
Eksporta olimpieši
Latvija nevarēs atļauties būt zemo cenu lielveikals, tāpēc ražotājiem jāmeklē spēcīgi nišas piedāvājumi
Ja salīdzinātu uzņēmējdarbību ar sportu, tad eksports būtu uzņēmumu darbība pasaules arēnās. Taču, lai pieteiktu sevi šīm olimpiskajām spēlēm un tajās sacenstos par uzvaru, nepietiek tikai ar izdevīgu cenu.
Latvijas eksporta «olimpiešu» izlasi veidotu 25 uzņēmumi, kas Latvijai spējuši ienest 600 miljonus latu jeb 10% no visa eksporta apjoma (pēc 2011.gada datiem). Šo apjomu viņi sasnieguši, smalki startējot ar savu zīmolu ārvalstīs un radot interesi par piedāvājumu vidēji 27 valstīs. Ikviens no šiem uzņēmumiem ir stiprs savā disciplīnā, specializējies savā nišā un nebaidās mēroties spēkiem ar lielvalstu spēlētājiem – gan tādi ražojošie uzņēmumi kā Valpro, Latvijas finieris, Evopipes, Madara Cosmetics, SAF Tehnika, New Rosme, gan pakalpojumu sniedzēji, piemēram, UPB Holding, DEAC un Latvijas dzelzceļš.
Investīcijas savā zīmolā nav vienkāršākā stratēģija, bet ilgtermiņā tā atmaksājas, jo uzņēmums izveido savu reputāciju sabiedrībā un attiecības ar klientiem un partneriem.
Šos Latvijas izcilākos eksporta zīmolus noteica šovasar veikts pētījums, kurā analizēti visi eksportējošie uzņēmumi, kuru pārdošanas apjoms ārvalstīs pārsniedz pusmiljonu latu. Kā galvenā pētījuma prizma tika izvirzīta tieši zīmola klātbūtne uzņēmuma darbībā. Pētījuma līderi tika godināti kā The Red Jackets titula ieguvēji.
Viens no galvenajiem pētījuma secinājumiem ir tas, ka Latvijas eksportētāju vidū joprojām ir vāja izpratne par zīmola nozīmi uzņēmējdarbībā, jo tikai neliels skaits eksportētāju stratēģiski strādā pie sava zīmola izveides un profesionālu komunikācijas rīku izstrādes.
Visvājākā zīmola komunikācija ir novērojama trijās nozīmīgās Latvijas eksporta nozarēs – kokrūpniecībā, metālapstrādē un loģistikā, jo, lai gan šajos sektoros ir nozīmīgs eksportētāju skaits, Latvijas zīmolu izlasē ir iekļuvuši vien pāris šo nozaru pārstāvju. Tas, ka uzņēmumi nepievērš stratēģisku uzmanību sava zīmola izveidei un komunikācijai, liecina, ka attiecīgā nozare piedāvā zemas pievienotās vērtības produkciju vai ir pasūtījuma izpildītāji ārvalstu pasūtītājiem, vai biznesu veido uz vēsturisku personīgo attiecību bāzes, kā arī šo nozaru uzņēmumiem ir vāja izpratne par zīmola nozīmi ilgtspējīgas uzņēmējdarbības veidošanā.
Šīs trīs nozares, kā arī pārtikas sektora uzņēmumi varētu nākotnē radīt vislielāko izaugsmi Latvijas eksportā, ja tās investēs gan sava piedāvājuma pilnveidē, gan zīmolvedībā.
Savukārt visspēcīgākais sektors zīmolvedības jomā Latvijā ir ķīmiskā rūpniecība, kas ietver gan farmācijas, gan kosmētikas, gan plastmasas izstrādājumu ražotājus. Šie uzņēmumi ražo augstākas pievienotās vērtības produkciju jau šodien, un tiem zīmolvedība kalpo kā papildu rīks pievienotās vērtības radīšanā.
Tā kā Latvijas darbaspēka resursu izmaksas tuvāko gadu laikā palielināsies, mēs nevarēsim atļauties būt zemo cenu lielveikals, bet Latvijas ražotājiem ir jāatrod sava niša ar spēcīgu piedāvājumu.
Specializācija un izcils darbs eksporta izcilnieku veiksmes kopsaucējs. «Ja darām, tad darām izcili. Citādi jau nemaz nav jēgas darīt,» eksportētāju eliti ar šādiem vārdiem godināja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Nākamā eksportētāju izlase tiks veidota pēc diviem gadiem, bet līdz tam mums jātrenē tai jauni izcilnieki – gan izglītojot, gan iedvesmojot ar veiksmes piemēriem.
Kļūda par 2%
Ir jālabo lēmums par IIN samazināšanu, nevis jāturas pie nepareizas politikas
Pirms dažiem gadiem, kad Rietumu pasaulē uz brīdi uzliesmoja un tikpat ātri izplēnēja Occupy kustība (Occupy Wall Street, Occupy London, Occupy Frankfurt utt.), pa visu pasauli izskanēja sauklis: «Mēs esam 99%!» Ja šai haotiskajai, nefokusētajai un bieži vien pašmērķīgajai sociālajai parādībai bija kāda pozitīva, paliekoša ietekme, tad vienīgi kā spilgtam, bet relatīvi miermīlīgam atgādinājumam par nevienlīdzības plaisu, kura gandrīz visā pasaulē nozīmīgi pieauga šķietami «labajos gados» pirms finanšu krīzes. Tā notika Occupy kustības dzimtenē ASV, kur bagātākais 1% iedzīvotāju palielināja savu daļu no visiem valstī gūtajiem ienākumiem no 10% 1980.gadā līdz 24% 2007.gadā. Tā notika arī Latvijā. Par spīti straujai ekonomiskajai izaugsmei, kurai būtu jāveicina visas sabiedrības labklājība, nevienlīdzība treknajos gados nesamazinājās. Tieši otrādi, tai bija tendence pieaugt.
Nav noslēpums, kāpēc tā notika. Jau gadiem pašmāju un ārvalstu eksperti norāda, ka Latvijā cilvēki ar maziem ienākumiem maksā neproporcionāli lielus nodokļus. Latvijā nodokļu slogs ir relatīvi viegls, taču cilvēkiem ar zemām algām tas ir starp smagākajiem Eiropas Savienībā.
Tagad sācies jauns, laimīgā kārtā mērenāks un ilgtspējīgāks izaugsmes posms, un viens no galvenajiem jautājumiem valdības un sabiedrības dienas kārtībā – vai atkal, tāpat kā treknajos gados, izaugsmes augļi pārsvarā kritīs jau gana pilnos grozos?
Tas nav jautājums tikai par taisnīgumu un morāli. Pēdējos gados aug to pētījumu skaits, kuri norāda uz pārāk lielas nevienlīdzības kaitīgo ietekmi uz izaugsmi un visas sabiedrības labklājību. Latvijā augsti nodokļi zemām algām veicina ēnu ekonomiku un emigrāciju un kavē cilvēkiem ar relatīvi zemām prasmēm atteikties no pabalstiem un iesaistīties darba tirgū.
Atzīstot šo par prioritāri risināmu problēmu, 2011.gada septembrī finanšu ministrs Andris Vilks, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Juris Lazdiņš un Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis parakstīja Nodokļu politikas stratēģiju 2011.-2014.gadā, kurā skaidri pateikts, ka ienākumu nodokļu samazināšana jāveic, prioritāri samazinot nodokļu slogu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. «Katru gadu, veidojot nākamā gada budžetu, tiek pieņemts lēmums par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazināšanas apjomu un veidu, sākotnēji priekšroku dodot ar IIN neapliekamā minimuma un atvieglojuma par apgādībā esošām personām paaugstināšanai.»
Skaidra, pareiza apņemšanās. Taču drīz pēc tam vēlēšanās veiksmīgi startēja Reformu partija, kuras programmā bija ierakstīts mērķis samazināt IIN kopējo likmi, bet 2012.gada pavasarī izcēlās satraukums, ka Latvija varētu neizpildīt inflācijas kritēriju eiro ieviešanai. Latvijas Bankas mudināti, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un finanšu ministrs Vilks nolēma samazināt pievienotās vērtības nodokli, lai ierobežotu inflācijas kāpumu. Kā cenu par savu atbalstu šim solim RP panāca IIN pakāpenisku samazināšanu no 25% 2012.gadā līdz 20% 2015.gadā.
Tā bija kļūda. PVN samazināšana izrādījās lieka, jo Latvija izpildīja inflācijas kritēriju ar pamatīgu rezervi. Savukārt IIN likmes samazinājums par 5% dārgi maksā – tas samazina budžeta ienākumus par 170 miljoniem latu. Salīdzinājumam – Finanšu ministrijas aprēķinātā «fiskālā telpa» jeb iespējas palielināt izdevumus 2014.gadā ir tikai 75 miljoni latu.
Galveno labumu no IIN samazinājuma saņem cilvēki ar augstiem ienākumiem, tātad tas nevis samazinās, bet palielinās nevienlīdzības plaisu. Kā Delfos rakstīja premjera padomnieks ekonomikas jautājumos Ingars Zustrups, vairāk nekā puse no IIN samazinājuma rezultātā neiekasētās summas aizies piektajai daļai strādājošo ar vislielākajām algām. 150 000 cilvēku ar vidējo algu Ls 1121 saņems 53%, bet vismazāk pelnošie 60% jeb 450 000 cilvēku saņems tikai 24%.
Kļūdas jālabo. Jau pirms vairākiem mēnešiem Vilks un labklājības ministre Ilze Viņķele rosināja atgriezties pie neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādībā esošu personu paaugstināšanu, šos soļus finansējot ar lēnāku IIN likmes kritumu, to samazinot nevis par 2% bet tikai par 1% 2014.gadā.
Reformu partijas iebildumi bija gaidāmi. Grūtāk skaidrojami ir protesti, kuri izskanēja no tām pašām uzņēmēju organizācijām, pat no tiem pašiem cilvēkiem, kuri 2011.gadā parakstīja vienošanos ar Vilku par to pašu politiku, kuru viņi tagad nikni sākuši kritizēt. Protams, pārmetumi Vilkam par nekonsekvenci ir vietā, tomēr jājautā – vai spītīga turēšanās pie nepareiziem lēmumiem ir īpašība, kuru vēlamies politiķos veicināt?
Kopš ienākšanas Saeimā un valdībā Reformu partija izdarījusi daudz laba. Taču nodokļu jautājumā tās politiķiem vienkārši nav taisnība, un, jo ātrāk viņi to sapratīs, jo labāk tas būs gan valstij, gan viņiem pašiem. Kad visur skan «mēs esam 99%!», sava politiskā likteņa sasaistīšana ar vienu vai pat diviem procentiem nav prāta darbs.
Komentārs 140 zīmēs
Vasara karsta, paši «vēsi». Nesen Die Welt nosauca Rīgu par Eiropas hipsteru galvaspilsētu. Šonedēļ te stilot atbrauca Parisa Hiltone. Mēs esam modē.
PVD grib celt žogu, lai šķērsotu ceļu ar Āfrikas cūku mēri inficētām NVS mežacūkām. Cena nav zināma, un tas ierobežotu arī citu dzīvnieku pārvietošanos.
Amazon.com dibinātājs Dž.Bezoss nopircis The Washington Post par 250 milj. USD, investors Dž.Henrijs The Boston Globe par 70 milj. Viņiem tas nav dārgi.
Hakeris un politiķi
Čalovska izdošanas procesā izjaukts samērs starp tiesiskumu un politiku
Ministru kabinets kā valsts augstākā tiesu instance un piederība partijai kā juridisks arguments – tas nav tiesiskas valsts modelis. Taču par Imantas hakeri dēvētā iespējamā kibernoziedznieka Denisa Čalovska izdošana vai neizdošana Amerikas Savienotajām Valstīm no tiesiska diemžēl pārtapis par politisku jautājumu. Jau tiktāl, ka valdības ministri otrdien Ministru kabineta sēdē par to balsoja atbilstoši savai partejiskajai piederībai.
Latvijai ir vienošanās ar ASV par tiesisko sadarbību, tajā skaitā līgums par apsūdzēto izdošanu. Decembrī specvienība aizturēja Čalovski viņa dzīvoklī Imantā. Ģenerālprokuratūra ir nolēmusi, ka viņa izdošana ASV ir pieļaujama. Janvārī Latvijas Augstākā tiesa atstāja negrozītu šo prokuratūras lēmumu. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Pēc tam Satversmes tiesa divas reizes atteikusies pieņemt izskatīšanai Čalovska un viņa advokātu prasību atzīt par Satversmei neatbilstošu izdošanas līgumu ar ASV.
Nekādu tiesisku iemeslu noraidīt ASV lūgumu vairs nebija, un Tieslietu ministrija bija sagatavojusi valdības lēmuma projektu par Čalovska izdošanu. Tik un tā pieci valdības locekļi – ekonomikas, izglītības, vides un pašvaldību lietu, iekšlietu un ārlietu ministri – balsoja pret. Visi pieci pārstāv Reformu partiju. Nebūs nevietā vaicāt, vai katrs no šiem ministriem rīkotos tieši tāpat, ja pārstāvētu citu partiju.
Savukārt tieslietu ministrs Jānis Bordāns, tāpat kā vairākums viņa kolēģu valdībā, ir pārliecināts, ka jāiet profesionāli tiesisks ceļš un nedrīkst to pārvērst par publisku politisku izrādi. Tam varētu piekrist.
Taču daži Bordāna pārstāvētās Nacionālās apvienības vadoši biedri šajā diskusijā publiski likuši saprast, ka Čalovskis būtu jāizdod jau tāpēc vien, ka viņš ir krievs. Jānis Iesalnieks, VL-TB/LNNK valdes loceklis un «satura pārvaldnieks sociālajos tīklos», kā viņš sevi raksturo tviterī, bija paziņojis, ka «pilnībā atbilst NA nostādnēm» tikšana vaļā no «tādiem urlēniem». Gribot negribot jāvaicā, vai ministrs Bordāns tikpat stingri aizstāvētu tiesiskumu, ja partijas rases ekspertu ieskatā izdodamais būtu tīrasiņu latvietis.
Uz šāda politiskā fona vairs nešķiet nevietā Čalovska advokāta absurdais aizrādījums, ka otrdienas valdības sēdē uzklausīts prokuratūras pārstāvja viedoklis, bet nav ļauts izteikties noziegumos apsūdzētā aizstāvjiem. Nudien, kad jau valdība lemtu tiesas vietā, tad jau tur būtu jāuzstājas ne tikai apsūdzētājiem, bet arī advokātiem. Arī pašam apsūdzētajam droši vien būtu jāpiedalās un jāpastāsta, kā to pastāvīgi dara labticīgos medijos, ka ir pārpratuma vai sazvērestības upuris un tikai taisījis mājaslapas un klausījis mammu. Lai ministri var pieņemt taisnīgu lēmumu.
ASV federālās prokuratūras apsūdzības Čalovskim un vēl diviem ārzemniekiem šajā lietā ir ļoti nopietnas. Ka viņi ir inficējuši ar vīrusu vairāk nekā miljonu datoru visā pasaulē, to skaitā vairāk nekā 40 tūkstošus datoru ASV, kā rezultātā nozagti miljoniem dolāru. Kopējais vīrusa nodarītais kaitējums tiek lēsts 50 miljonu dolāru apmērā.
Viens no Čalovska izdošanas pretinieku argumentiem ir tas, ka viņš jātiesā Latvijā. Saskaņas centra deputāts Andrejs Elksniņš pat bija vērsies ar lūgumu Ģenerālprokuratūrā, lai sāk kriminālprocesu. Prokuratūra to pārsūtījusi Valsts policijai, kura atteikusies lietu ierosināt. Elksniņa secinājums – par ko tad viņš jāizdod, ja nav izdarījis noziegumu?
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča argumenti pret izdošanu ir nopietnāki. Arī viņš uzskata, ka lieta būtu jāizmeklē Latvijā, tomēr neapgalvo, ka Čalovskis jāatzīst par nevainīgu, ja Latvijas tiesībsargātāji neredz iespēju vai nevar šo lietu izmeklēt. Ministrijas mājaslapā publicētajā rakstā ministrs uzsver, ka «neesmu tiesīgs izteikt viedokli par to, vai minētā persona ir vai nav pārkāpusi likumu» un «tas izdibināms tikai un vienīgi tiesiskā ceļā».
Rinkēvičam ir bažas par iespējamā soda samērīgumu ar iespējamo noziegumu. Tiesa, viņa un citu izdošanas pretinieku piesauktie vairāk nekā 60 gadi, kas Čalovskim draudot cietumā ASV, ir mehāniski sasummēti maksimālie sodi, kas paredzēti par noziegumiem viņam izvirzītajos piecos apsūdzības punktos. Tomēr ministrs norāda, ka šāds sods būtu pretrunā ar Satversmi un Eiropas cilvēktiesību standartiem. Viņš arī nav pārliecināts, vai notiesāšanas gadījumā Čalovskis varēs izciest sodu Latvijā. Līdzšinējā Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse liecinot, ka viņa izdošanu šī tiesa «varētu vērtēt kā cilvēktiesības pārkāpjošu». Pastāvot šādai varbūtībai, «būtu nepareizi un bezatbildīgi pieņemt lēmumu par izdošanu», uzskata ministrs.
Varbūtība varbūt arī pastāv, tomēr būtu bijis īpaši bezatbildīgi apturēt tiesiski korektu lietas virzību, pamatojoties uz bažām, nojautām vai politiskām kalkulācijām. Rinkēvičs tomēr nav ECT, tāpat kā Latvijas valdība nav Augstākā tiesa.
Līdzās izdošanas pretinieku bažām par samērīgumu starp noziegumu un sodu, kā arī par samērīgumu starp valsts pienākumu aizstāvēt savus pilsoņus un pilsoņu pienākumu atbildēt likuma priekšā, norises ap Čalovska izdošanu vieš vēl citas nopietnas bažas – par samērīgumu starp tiesiskumu un politiku. Šajā reizē politiķu mēģinājumi iejaukties tiesiskā procesā diemžēl bijuši nesamērīgi un pretēji arī viņu pašu piesauktajam tiesiskumam.
Komentārs 140 zīmēs
Batjka pamodies! TB privatizācijas cīņu veterāns Straume redzējis vīziju nācijas glābšanai – jāņem valdībā Saskaņas centrs.
Atkal Vienotības tēla avārija. Vispirms Zaķis ar džipu, tagad Pulks un Škapars ar vilcieniem.
Radīts un apēsts pasaulē pirmais mākslīgais hamburgers. Dārgs, tomēr pierādījums, ka nākotnē lopkopībai nav jābūt vienīgajam gaļas ieguves veidam.
Aizmiršanas likums
Tā mēdz dēvēt cilvēka nespēju paturēt atmiņā visu, kas tajā iemaldījies. Vai, teiksim, otrādi – tā ir spēja iztukšot atmiņu, laika gaitā balinot un dzēšot lieko. Reizēm šis atmiņas nepilnīgums kaitina, reizēm ļauj uzelpot. Taču ir skaidrs, ka bez atmiņas mēs būtu gluži citādas būtnes – tādas, kuras eksistē bez pieredzes.
Aizmiršanas likumu atcerējos, analizējot augstskolu akreditācijas rezultātus. Diskusija par studiju kvalitāti, kas pirms gada saviļņoja tik daudzus, ir pagaisusi no atmiņas. Miljonu latu vērtais studiju kvalitātes pētījums ir aizmirsts pagātnes fakts, tāpat kā politiskie plāni nopietni revidēt augstskolu piedāvājumu, koncentrējot resursus izcilības veicināšanai. Tagadnes realitāte – akreditācijas komisija dragā mežonīgā tempā, vienā piegājienā akreditējot simtiem programmu uz nākamajiem sešiem vai diviem gadiem. Gana laba izrādījusies arī teju puse no programmām, kuras pērn eksperti ieteica slēgt. Šis atmiņas zudums maksās dārgi – pat ja izglītības sistēmas kleinums nav tik acumirklīgi sāpīgs kā nespēja iegaumēt to, ka uguns apdedzina.
Bet aizmirst var arī uguni, ja nedeg pašam. Par gļēvumu un garlaicību Latvijā brīdina Imants Lancmanis, piesaucot cenu – paralizētas cilvēku sirdsapziņas un rīcībspējīgas valsts sadegšanu. Šīs sāpīgās domas Rundāles pils saimniekam rosinājis ugunsgrēks Rīgas pilī, kuru viņš nespēj aizmirst un piedot. Viņš atceras vēl daudz ko citu, ko noteikti vērts paturēt nācijas pieredzē, paglābjot no varenā aizmiršanas likuma.
