Deputāts un amatpersona
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Vienā krāsā
Ilgu laiku pēc Vācijas atkalapvienošanās valsts austrumu daļā dzīvojošie sevi identificēja kā austrumvāciešus. Tagad – vairāk nekā divas desmitgades pēc Berlīnes mūra krišanas – šī identitāte strauji izzūd. Gandrīz pilnībā izgaisusi arī Austrumvācija
Kad bijušajā Austrumvācijā uzaugušais Volfgangs Tīrse (69) pirmoreiz teica runu Vācijas federālajā parlamentā Bundestāgā, viņš aicināja savus kolēģus būt iecietīgiem pret austrumvāciešiem: «Mums ir vajadzīgs laiks un atbalsts, lai atgūtu personisku patstāvību un atbildību un tiktu galā ar paralīzi, ko izraisījusi totālas kontroles sistēma.»
Tagad (3.oktobrī paies 23 gadi kopš Vācijas formālās atkalapvienošanās) šāds lūgums pēc iecietības liktos ļoti dīvains. Kameras, visticamāk, zibenīgi pavērstu savus objektīvus uz Vācijas kancleri, kas izaugusi austrumu federālajā zemē Brandenburgā un savā politiskajā karjerā veiksmīgi pastūmusi malā konkurentus no rietumiem. Komentētāji noteikti pieminētu arī Valsts prezidentu Joahimu Gauku, kas dzimis austrumu reģionā Mēklenburgā un palīdzējis vāciešiem pusotra gada laikā jau aizmirst divus iepriekšējos (rietumos uzaugušos) demisionējušos prezidentus.
Aicinājums, ko Tīrse bijīgi bilda 1990.gadā, tagad ir zaudējis jēgu – vairs nav nekādu «mēs», kuri alktu kaut kādas īpašas līdzjūtības un izpratnes. Austrumvācija cilvēku prātos ir mirusi. Un līdz ar to vairs nav arī «austrumvāciešu». Pienācis laiks nekrologam.
Šis ir pēdējais gads, kad Austrumvācija (izņemot Berlīni) kā iepalicis Eiropas reģions vēl kvalificējas saņemt finansējumu reģionālajai attīstībai no ES kohēzijas fondiem. Arī pašā Vācijā pēdējā etapā iegājis tā dēvētais solidaritātes pakts, kas tika pieņemts 1993.gadā un pagarināts 2005.gadā un paredzēja, ka bagātākās rietumu federālās zemes ekonomikas uzlabošanai atkalapvienotās Vācijas austrumu zemēm katru gadu pārskaita 100-140 miljardus eiro. Arvien skaļāk tiek diskutēts par to, vai jau agrāk nevajadzētu atcelt līdz 2019.gadam paredzēto «solidaritātes nodokli» – papildu 5,5% ienākuma nodokļa likmi, ko rietumnieki maksā austrumnieku infrastruktūras uzlabošanai. Principā nodoklis paliktu, taču iekasētā nauda tiktu atvēlēta jebkuram iepalikušam Vācijas apgabalam neatkarīgi no tā ģeogrāfiskās atrašanās vietas.
Austrumvācijas koncepts
Austrumvācijas jeb formāli – Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) gals daudziem cilvēkiem lika aizdomāties, kādu iespaidu uz visu Vāciju atstājusi bijusī sociālisma valsts. Zinātnieks Jenss Reihs, kas 1994.gadā bija Zaļās partijas kandidāts uz Valsts prezidenta amatu, reiz izteicās, ka austrumvāciešu identitāte kļuva spēcīgāka tieši pēc VDR sabrukuma, nevis tās pastāvēšanas laikā. Daudzi Austrumvācijas pilsoņi alka pēc Rietumu pārticības un brīvības, taču tajā pašā laikā baidījās zaudēt savu mazo un viegli pārvaldāmo valsti, kurā viņi bija pieraduši dzīvot.
Iespējams, austrumniekiem nepatika asās politiskās diskusijas, kurās VDR tika saukta par «otro vācu diktatūru» un «negodīgu valsti». Tieši šajā nokaitētajā vidē radās «austrumvāciešu» koncepcija un dzima jaunā identitāte. Un tas nebija tikai ģeogrāfisks termins, bet arī ideoloģiska kategorija un zināms aizspriedums. Austrumvācija vairs nebija VDR, taču tā nebija arī pilnasinīga Vācijas Federālā Republika (VFR). Austrumvācieši vairs nebija VDR pilsoņi, taču nejutās kā patiesi VFR pilsoņi. Atkalapvienošanās procesā bija jūtams, ka austrumvācieši alkst autonomijas, protams, bez separātisma pazīmēm. Tā vienkārši bija sava veida pārejas laika identitāte, un to varēja redzēt arī uz politiskās skatuves.
Kad Demokrātiskā sociālisma partija (bijušās VDR vienīgās partijas – Sociālistiskās savienības – mantiniece) un tās līderis nolēma startēt Bundestāga vēlēšanās, viņu plakātos bija tikai viens vārds – «Mēs». Un nevienam nevajadzēja paskaidrot, ko nozīmē šis «mēs». Pēc pārvēršanās par Die Linke (Kreisie) šis politiskais spēks pagājušajās parlamenta vēlēšanās 2009.gadā savāca 11% balsu. Brandenburgas federālās zemes reģionālajā parlamentā tai pieder trešdaļa krēslu, savukārt Vācijas pretējā malā Ziemeļreinā-Vestfālenē vēlēšanās pērn tā ieguva tikai 2,5%.
Berlīnē dzīvojošais filozofs Rihards Šrēders pirms kāda laika nolēma papētīt šo austrumvāciešu «iekšējās vienotības» fenomenu – salīdzināja ar citām Eiropas daļām, piemēram, Beļģiju, kur jūtamas nopietnas separātisma tendences. Šrēders secināja, ka vāciešiem neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo austrumos vai rietumos, tomēr ir lielāka kopības sajūta. «Austrumvācijas» terminu visbiežāk gaismā izvelk publicitātes kāras personas, kurām ir nostalģiskas atmiņas par VDR. Tajā pašā laikā arvien vairāk cilvēku jūtas kā vienotas valsts pilsoņi.
Turklāt pašlaik, piemēram, Saksijas federālā zeme savas fiskālās politikas ziņā līdzinās Bavārijai, nevis savai «austrumu māsai» Mēklenburgai-Priekšpomerānijai. Un solidaritātes pakts pašlaik daudz vairāk ir nepieciešams Rūras reģionam valsts rietumos, kur nīkuļojošās tērauda industrijas dēļ bezdarba līmenis ir nepilni 15% jeb trīs reizes augstāks nekā vidēji Vācijā.
Mazsvarīga kļuvusi arī Austrumvācijas reģionālā sadarbība. Kad šāgada aprīlī uz kārtējo sanāksmi pulcējās austrumu zemju vadītāji, tur vairs neskanēja lielāka ekonomiska atbalsta lūgumi, kas būtu ļoti tipiska lieta pirms gadiem desmit. Nē, šoreiz līderi diskutēja, kā vislabāk nosvinēt reformācijas kustības 500.gadadienu, kas pienāks 2017.gadā, jo tam būtu jākļūst par pasākumu «ar starptautisku atpazīstamību».
Jaukā bērnība VDR
VDR pagātnes jautājumu no dienas kārtības nenoliedzami palīdzējusi izņemt Vācijas kanclere Angela Merkele. Uz «pārsteidzošajiem atklājumiem» par viņas karjeru bijušajā sociālisma zemē 59 gadus vecā politiķe vienmēr atbildējusi ar sausu vienaldzību. Ak, jā, viņa reiz teica, «iespējams, es biju arī sociālistiskās Vācijas un PSRS sadraudzības biedrības locekle». Nu, un? Viņai esot bijusi jauka bērnība VDR, piebilda Merkele.
Pirmajās vēlēšanu kampaņās pēc Vācijas atkalapvienošanās kandidātiem patika paziņot par papildu dāvanām austrumu zemēm (kā apsolīja iepriekšējais kanclers Gerhards Šrēders: «Austrumu attīstīšana būs mūsu prioritāte»). 2002.gadā Šrēders tika pārvēlēts, izraujoties priekšgalā pēdējā mirklī, jo par viņu nobalsoja vēlētāji, kuriem nebūt nebija tuva šā politiķa politiskā programma, taču savaldzināja solījums īpaši palīdzēt postošos augusta lietavu plūdos cietušajiem Austrumvācijā.
Šāgada vēlēšanu kampaņā austrumu pieminēšana ir tikai simboliska. Merkeles vadītā centriski labējā Kristīgo demokrātu savienība vēlas «sasniegt stabilu un pozitīvu attīstību jaunajās zemēs». Termins «jaunās zemes» tagad ir politiski korektāks Austrumvācijas apzīmējums. Merkeles lielākais konkurents – centriski labējā Sociāldemokrātiskā partija – apgalvo, ka «neizvairīsies no akūtiem jautājumiem Vācijas austrumu zemēs».
Būtiskākās problēmas principā ir jau atrisinātas. Pensiju palielināšana līdz Vācijas rietumu zemju līmenim ir gandrīz pabeigta, un, visticamāk, pavisam drīz visā Vācijā būs identiska minimālā alga.
Austrumvācija lielākoties vairs neeksistē arī skolēnu un augstskolu studentu prātos – kad viņiem jautā, no kuras Vācijas daļas viņi nākuši, jaunieši parasti nosauc pilsētu vai reģionu, nevis rietumus vai austrumus.
Nodokļu kari
Valdība nākamgad iecerējusi 80 miljonus latu vērtas nodokļu izmaiņas, lai atbalstītu ģimenes un samazinātu nevienlīdzību. Tomēr, sarēķinot labumu konkrētu cilvēku maciņos, atklājas – vismazāk iegūs tie, pār kuriem visvairāk gulst nabadzības ēna
Neilgi pirms uguņošanas un šampanieša korķu paukšķiem Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) Latvijas tautai teica: «2013.gadā viena no valdības prioritātēm būs mazināt nevienlīdzību un sociālo atstumtību.» Daudzi šajos vārdos saskatīja jaunas politikas pieteikumu, taču 2014.gada budžeta izveides procesā valdības vadītāja apņemšanās ir krietni atšālējusies.
Tiesa, jau februārī Dombrovska partijas biedri, labklājības ministre Ilze Viņķele un finanšu ministrs Andris Vilks ierosināja nodokļu izmaiņas (skat. tabulu – variants A). Latvijā ir augstākais ienākumu nevienlīdzības līmenis ES, tāpēc sevišķi nozīmīgs bija ministru ierosinājums ieviest «progresīvo» neapliekamo minimumu, jo tas šo nevienlīdzību mazinātu. Proti, cilvēkiem ar minimālo algu nozīmīga tās daļa – 84 lati – netiku aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Palielinoties ienākumiem, neapliekamais minimums saruktu, un cilvēkam ar 400 latu algu paliktu tie paši 45 lati kā patlaban.
Tomēr politiskā procesa dzirnas šo priekšlikumu samala. Reformu partijas, darba devēju organizāciju un pašvaldību pretestības rezultātā tas pārvērtās pavisam citā nodokļu izmaiņu modelī, ko tagad ir atbalstījusi valdība (tabulā variants B). Krietni pieauguši atvieglojumi par apgādājamajiem, savukārt neapliekamais minimums maz mainījies. Galavārds būs Saeimas ziņā.
Tabulā atspoguļotie sausie skaitļi ļoti tieši ietekmēs daudzu cilvēku rocību – iespējas un dzīves kvalitāti. Lai atklātu, ko nodokļu izmaiņas dos konkrētiem cilvēkiem, Re:Baltica kopā ar Swedbank Privātpersonu finanšu institūtu aprēķināja, kā jaunā kārtība izpaužas dažādās ienākumu grupās, un atrada sešas mājsaimniecības, kas atspoguļo ieguvējus un zaudētājus. No rezultātiem skaidri redzams – salīdzinot ar sākotnējo priekšlikumu, pašreizējais valdības piedāvājums ir daudz mazāk labvēlīgs cilvēkiem ar maziem ienākumiem. Pēc sākotnējā priekšlikuma minimālās algas saņēmējs, kas tagad nopelna 146 latus «uz rokas», papildus iegūtu 28 latus. Tagad saņems 19. Šādu cilvēku ir ļoti daudz – 170 tūkstoši. Atkāpjoties no progresīvā neapliekamā minimuma idejas, valsts ietaupīs 11,3 miljonus latu. Salīdzinājumam – valsts šogad jau samaksājusi teju 52 miljonus par vienam privātuzņēmumam – Liepājas metalurgam – galvoto kredītu. Tikmēr ģimenes, kuras intervējam šajā rakstā, rūpīgi skaita katru latu. Kontrasts komentārus neprasa.
Strādājošais ar diviem apgādājamajiem un 200-300 latu algu. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 140 000 cilvēku, un 11% no viņiem ir apgādājamie.
Sanita (44) strādā firmā SP Leģions, sargā rūpnīcu, alga 215 lati, saņem arī pabalstus 200 latu kopsummā
Sanitas dzīvoklī Āgenskalnā smaržo pēc lauku labumiem – viņa gatavo dzidro ābolu ievārījumu. Par dzidriem varētu saukt arī Sanitas un viņas pusaugu bērnu Ingas un Aigara smieklus, kas nebūt neliecina par ģimenes saspringto finanšu situāciju. Pirms diviem gadiem ģimene zaudēja apgādnieku. Abiem bērniem piešķirtie 107 latu pabalsti un Sanitas 93 latu invaliditātes pensija ir būtisks papildinājums viņas algai un kopā veido gandrīz 400 latu ikmēneša ģimenes budžetu.
Kā maznodrošinātajiem pašvaldība viņiem gadā piešķir 87 latus apkurei, taču šis atbalsts ir neliels, salīdzinot ar komunālajiem maksājumiem un dzīvokļa īri, kam ik mēnesi jāizdod kopā 200 latu. Pārējiem tēriņiem ģimenei atliek ap 190 latiem.
Kad ievārījums būs gatavs, Sanita vārīs kompotu no bumbieriem, kas atvesti no viņas māsas laukiem. «Ja pazīstamie brauc, piekrauj man pilnu mašīnas bagāžnieku ar kartupeļiem, burkāniem un visu pārējo,» Sanita stāsta par māsas atbalstu, kas viņiem ir svarīgs. Ģimenei izlīdz arī maznodrošināto biedrība Dace, kur Sanita piestrādā par brīvprātīgo un pretī var dabūt apģērbu: «Es piepalīdzu viņiem, viņi piepalīdz man.»
Šovasar brīvlaikā arī 16 gadus vecā Inga piestrādāja Rimi. Savukārt Aigars, kuram ir 19 gadu, pabeidza mācības ģimnāzijā un iestājās RTU budžeta grupā.
Ģimene spriež, ka viņiem mēnesī vajadzētu 600 latus. Tad varētu nopirkt basketbola apavus Ingai, lēnām sakrāt jaunam boileram vai televizoram, jo pašreizējam rāda vairs tikai puse ekrāna.
Taču šo ieceri nelīdzēs īstenot tie daži lati, par kuriem biezāks nākamgad kļūs Santas maciņš pēc nodokļu izmaiņām. Par šo naudu viņa gan varēs atļauties zāles un vitamīnus, kurus lieto ikdienā. Taču Sanitas alga ir pārāk maza, lai viņa varētu izjust piešķirtos atvieglojumus – tieši tāpat kā citi vecāki, kuri saņem minimālo algu un audzina divus vai trīs bērnus. Lai strādājošais ar diviem bērniem tiešām justu labumu no visiem nodokļu atvieglojumiem, viņam jāpelna vismaz 320 lati, bet ar trīs bērniem – vismaz 450 lati.
Strādājošais ar vienu apgādājamo un 300-400 latu algu. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 90 000 cilvēku, un 20% no viņiem ir apgādājamie.
Ilze Cīrule (30) ir audzinātāja Rīgas 94.bērnudārzā, alga 300 latu
Ilze audzina nepilnus četrus gadus veco meitiņu Esteri Elzu, un viņu abu rīcībā pēc komunālo maksājumu un īres rēķinu nomaksas siltajā laikā paliek 75 lati mēnesī, bet ziemā – 35 lati. Dažkārt Esteres Elzas bērnudārza maksu (20 lati) un pa kādam rēķinam palīdz samaksāt meitas tētis, arī ārzemēs strādājošais brālis Ilzi atbalsta, taču tas nav regulārs ģimenes budžeta papildinājums. Savukārt vīramāte no sava dārza mēdz vest produktus. «Es necenšos nevienam uzbāzties, prasīt. Cik varu, tik pati daru. Pie šiem apstākļiem pierod un dzīvo,» spriež Ilze, sarunas laikā vairākas reizes to atkārtojot. Kā vēlamo ienākumu mēnesī Ilze nosauc 300 latus. Taču, pat saņemot šādu algu, Ilze un viņas meitiņa joprojām dzīvotu zem iztikas minimuma, kas valstī pašlaik ir 177,63 lati katram cilvēkam.
Ilze vēlas pavadīt laiku kopā ar savu meitu, tāpēc vēl vienu darbu nemeklē: «Es varētu vēl paralēli strādāt, bet – kāda no tā jēga? Es būtu pārgurusi, meita būtu pārgurusi.»
Viņa ir noskatījusi mazdārziņu mājas tuvumā, par kuru būtu jāmaksā 40 latu gadā. Ilze iecerējusi tajā uztaisīt šūpoles, smilšu kasti, lai mazā var spēlēties. Rudenī viņa stādīs puķes, bet nākamgad arī kabačus un ķirbjus.
Kad jautāju par sapni, ja varētu atļauties tērēt nedaudz vairāk, Ilze apmulst. Padomājusi saka: meitai nopirktu jaunu riteni, bet pati gribētu aizbraukt ceļojumā, jo atvaļinājumu pavada mājās vai pie māsas Liepājā.
Nodokļu izmaiņas Ilzes makā dos papildus 12 latus mēnesī. Par šo naudu viņa var meitai nopirkt apavus vai apģērbu portālā Ss.lv vai kādā akciju piedāvājumā, bet, visticamāk, tas nebūs jauns apģērbs. Tāpat kā citiem vecākiem, kas audzina vienu bērnu un saņem 300-400 latu algu, Ilzes ienākumi abos nākotnes nodokļu scenārijos ir līdzīgi, atšķirība pieaug līdz ar algu.
Sarunas beigās Ilze atzīst – viņa ir apņēmusies pēc diviem gadiem, kad bērnudārzā būs atstrādātas pašvaldības apmaksātās studijas, braukt prom uz Norvēģiju, kur abas ar Esteri Elzu paliktu uz pastāvīgu dzīvi.
Strādājošais bez apgādājamajiem un ar 300-400 latu algu. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 90 000 cilvēku, un 80% no viņiem nav apgādājamo.
Iveta Grīnfelde (52) ir Medmāsa medicīnas iestādē, vidējā alga 360 latu
Iveta dzīvo viena pati, jo viņas meitas ir pieaugušas. Viņa atzīst, ka var atļauties nedaudz vairāk par citiem kolēģiem, jo dzīvo Rīgas rajonā privatizētā dzīvoklī – komunālie maksājumi ir aptuveni 60 latu mēnesī, bet malkas apkure izmaksā 100 latu gadā un zemes nodoklis vēl 70 latu gadā. Ivetas pārējiem tēriņiem atliek aptuveni 150 latu ik mēnesi. Taču viņa atzīst – neko no algas iekrāt vecumdienām neizdodas, tāpēc par pensiju viņa piedomā, lai gan nav gluži noraizējusies. Ivetai nav apgādājamo, līdz ar to nodokļu atvieglojumus nākamgad viņa sajutīs maz, tāpat kā citi līdzīgas algas saņēmēji, kuriem nav bērnu vai tie jau pieauguši.
Iveta ir enerģiska un izbauda dzīvi, jo, audzinot meitas, kopā ar vīru katram nācies strādāt divos darbos. Tagad Iveta ir šķīrusies un velta laiku sev: «Brīvajā laikā izbaudu otro jaunību. Bērni ir izaudzināti, savā dzīvē. Tagad cenšos vairāk sev. Uz kultūras pasākumiem aiziet ir problemātiski. Es labprāt kaut kur brauktu. Manā vecumā gan nav svarīga ģērbšanās kā jaunībā, bet ziemas mētelis tik un tā ir vajadzīgs.»
Iveta vēlas strādāt tikai medicīnā, tāpēc par prombraukšanu nedomā, turklāt bez svešvalodas zināšanām saskarsmē ar cilvēkiem strādāt nevar. Taču atzīst, ka ļoti gribējusi būt vecmāte, bet nozares zemā atalgojuma un darba grafika dēļ, kuru nevarēja savienot ar vēl kādu darbu, nācies šo ieceri atstāt nepiepildītu.
Lai gan divu darbu savienošanu piecu gadu garumā Iveta sauc par «geto», vēlāk viņa atzīst – ir vērts pūlēties un ieguldīt bērnos, lai viņi var izmācīties. Abas meitas ir pabeigušas augstskolu un tagad palutina mammu, un aizved uz kādu koncertu.
Iveta jūtas valsts nenovērtēta. «Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc man ir tik maza alga. Es daru visu, ko no manis prasa – mācos un iegūstu sertifikātus. Un pašlaik es atbildu par 25 cilvēkiem,» saka medmāsa, rādot uz pacientu palātas durvīm.
Sievietes sapnis būtu ceļot, taču valdības apstiprinātās nodokļu izmaiņas, no kurām viņa iegūs tikai dažus latus mēnesī, ļaus Ivetai kādu reizi mērot ceļu no mājām uz darbu un atpakaļ.
Strādājošais bez apgādājamajiem un ar algu, kas zemāka par minimālo.
Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 170 000 cilvēku.
Anete Budrecka (23) ir ģeogrāfijas studente, kas strādā nepilnu slodzi karšu veikalā Jāņa sēta, vidējā alga ap 190 latiem
Anetes maģistra studijas ģeogrāfijas fakultātē un dzīve ārpus tām ir cieši saistītas – viņa strādā veikalā, pārdod kartes un brīvo laiku pavada ārpus pilsētas, tuvāk dabai. Lai neskādētu mācībām, Anete strādā nepilnu slodzi, kas ik mēnesi ir mainīga un par kuru viņas bankas kontā tiek ieskaitīti aptuveni 130-140 latu. Meitenes lielākais atbalsts ir no mammas, kura sedz izdevumus par Anetes istabiņas īri un komunālajiem rēķiniem, kas mēnesī ir 70-90 latu. Studente ļoti novērtē šo atbalstu un labprāt apciemo mammu, ik pa pāris nedēļām mērojot ceļu uz Liepāju. Transportam aiziet 20 latu mēnesī.
Sēžot parkā uz soliņa, meitene rēķina tēriņus pārtikai un ar izbrīnu secina, ka tam nākas izdot lielu daļu no ienākumiem – aptuveni 90 latus. Viņa gan piebilst: «Man ir paveicies, ka ir ome laukos. Dažreiz viņa var iedot produktus.»
Mazliet kā taisnodamies Anete stāsta, ka viņas brīvais laiks nav saistīts ar mājās sēdēšanu. «Es esmu ģeogrāfs, man patīk braukt – pie draugiem, ārpus pilsētas.» Pat ja dzīvo teltī, neizbēgt no tēriņiem ceļam un pārtikai, kopumā aptuveni 40 lati mēnesī.
Iepriekšējā semestrī viņa vēl nestrādāja, bet saņēma stipendiju gan no valsts, gan Latvijas valsts mežiem, kas kopumā bija 200 latu. «Tad es varēju arī sev ko nopirkt, piemēram, pārgājiena bikses, kas maksā 60 latus. Lietas, kas ilgtermiņā vajadzīgas.» Šogad studente valsts stipendiju vairs nesaņems, jo palika pirmā aiz svītras, bet par LVM stipendiju vēl cīnīsies.
Anete spriež, ka ik mēnesi viņai būtu vajadzīgi 300 latu ienākumi, lai varētu iztikt pati saviem spēkiem. «Man vecāki neliedz atbalstu. Bet nevienam nav patīkami, kad esi vecāks par 20 gadiem un joprojām spiests prasīt.»
Pēc nodokļu izmaiņām meitenes makā būs par aptuveni trim latiem vairāk. Ja viņa ar šādu summu kabatā brauktu Liepājas virzienā, pietiktu pusceļam. Savukārt valdības sākotnēji atbalstītajā scenārijā, saņemot par 11 latiem vairāk, studente aizbrauktu līdz vēju pilsētai un, aizņemoties vienu latu no mammas, arī tiktu atpakaļ uz Rīgu.
Strādājošais ar četriem bērniem un sievu apgādībā, algu virs 500 latiem. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 237 000 cilvēku, un 66% no viņiem ir apgādājamie.
Jānis (35) un Indra (30) Zeimaņi. Jānis ir angļu valodas skolotājs Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, piestrādā izdevniecībā, kopā alga 720 latu. Indra ir audzinātāja Rīgas 123.bērnudārzā, alga 310 latu, pašlaik atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem 350 latus
Ļoti rūpīga plānošana – tā ir viņu pieeja ģimenes budžetam. «Mēs vairs neesam divi, kad var tā – šodien vārām putru, rīt neko. Tagad putrai arī rīt jābūt,» saka Jānis. Ja šodien gribas aiziet uz cirku, nākamās divas nedēļas jāizlaiž mūzikas nodarbības. Bet, ja šodien ietaupīs, tad pēc gadiem bērni varēs studēt. Tāpēc viņi veido uzkrājumus, katru mēnesi atliekot ap simt latu.
Lielākie ikmēneša rēķini ir dzīvokļa īre un komunālie maksājumi, kas ziemā prasa līdz 300 latiem, bet vasarā par trešdaļu mazāk. Ir arī neliels kredīts, par to jāmaksā 70 latu mēnesī. Tāpat ik semestri 425 lati aiziet studiju maksai par Jāņa maģistrantūru.
Zeimaņi ietaupa uz izklaižu rēķina, toties iegulda izglītībā: pirmklasnieks Toms un trīsarpus gadus vecais Matīss mācās dejot un kopā ar septiņus mēnešus vecajām māsām – Amandu un Samantu – apmeklē mūzikas studiju. Tam kopā ar bērnudārza maksu atvēlēti vairāk nekā simt latu mēnesī. «Ļoti priecājamies, ka cilvēki otrā galā saprot, ko nozīmē, ja ir vairāk par vienu bērnu – divi iet, maksājam par vienu,» Jānis novērtē pulciņu atlaides un piebilst, ka viņi vēl tikai vienreiz sajutuši atbalstu ģimenei ar bērniem – maksājot auto nodokli.
Zeimaņi sapņo par savu dzīvokli, taču kredītam nepieciešama liela pirmā iemaksa. «Iepriekš mēģinājām krāt ar domu, ka iegādāsimies savu īpašumu. Bet tad pieteicās dvīņi, kam vajag labus ratus. Tie maksā pat līdz tūkstoš latiem,» saka Jānis. Lai atsāktu domāt par dzīvokli, katram no vecākiem būtu jāsaņem vismaz 500 latu «uz rokas».
Vai jums pietiek ar to, kas tagad ir? «Vienmēr var vairāk. Tomēr mēs gluži neesam tie, kas nepārtraukti staigā pie radiem uz pusdienām, mēģinot ietaupīt,» smej Jānis. Tas gan nenāk viegli – kamēr Indra auklē meitas, Jānis strādā gandrīz divas slodzes skolā un vēl papildu darbos, rediģējot tekstus, arī mācot citus pedagogus. Toties ir gandarījums – pērn Jānis apbalvots kā viens no izcilākajiem Rīgas skolotājiem.
Tā kā ģimenē šogad ir pieaugums, arī nodokļu atvieglojumi auguši. Kamēr Indra mājās auklē dvīnes, Jānis ir vienīgais apgādnieks visiem, un valsts no viņa algas iekasē mazāk. Nākamgad atsākot darbu, par vienu bērnu atvieglojumus saņems arī Indra, tāpēc viņas ienākumi augs, toties Jānim tie saruks.
«Tipiskā ģimene» – strādājošais ar diviem apgādājamajiem un algu virs 500 latiem. Šajā ienākumu grupā ir aptuveni 237 000 cilvēku, un 66% no viņiem ir apgādājamie.
Kaspars (43) un Lāsma (38) Antoneviči. Kaspars ir direktora vietnieks skolā, alga 573 lati. Lāsma ir žurnāliste, algā un autoratlīdzībās saņem aptuveni 530 latus
Antoneviču māja ir 13 kilometru attālumā no Jelgavas, Platones pagastā, taču viņu ikdiena aizrit pilsētā, kur Kaspars un Lāsma strādā, bet viņu bērni Elīza un Ēriks mācās. Ģimenei jārēķinās ar ceļa izdevumiem, maksājot ne vien 100 latus mēnesī par degvielu, bet arī ar auto remontu, kas kļuva aktuāls Elejas šosejas kritiskā stāvokļa dēļ. «Mēs tiešām jūtam, ka laužam savu auto,» saka Lāsma. Gadā remonts izmaksājis 400 latu.
Jelgavā ģimene pavada garu darba dienu – kamēr mamma un tētis strādā, 11 gadus vecā Elīza pēc stundām dodas uz mākslas skolu, bet otrklasnieks Ēriks drīzumā sāks apmeklēt sporta nodarbības un kādu tehnisku pulciņu. Maksa par šīm ārpusstundu nodarbībām nav liela, un šogad jūtami arī mazāki izdevumi, kārtojot skolas somas, jo vairs nav jāpērk grāmatas un darba burtnīcas, atzīst Kaspars.
Mājoklis no ģimenes budžeta prasa 30 latus par komunālajiem maksājumiem un 1000 latu gadā par ogļu apkuri. 120 latu mēnesī aiziet kredīta maksājumos.
Lai gan darbos jāpavada daudz laika, Kaspars un Lāsma iesaistījušies nodarbību rīkošanā bērniem Kristiešu centrā Platonē. Ap 20 bērnu no tuvējās apkārtnes apgūst angļu valodu un mūziku, kā arī centrā paēd pusdienas vai vakariņas.
Liela daļa Lāsmas nopelnītā tiek maksāta nevis algā, bet kā autoratlīdzība (par to netiek iekasēta obligātā sociālās apdrošināšanas iemaksa), tāpēc atvieglojumus par abiem bērniem izdevīgāk ir saņemt Kasparam. Tādējādi viņa algā būs jūtamas iecerētās nodokļu izmaiņas.
Nākamgad pēc nodokļu izmaiņām ģimenes ienākumi pieaugs par 41 latu. «Mēs novērtējam katru latu,» saka Lāsma, tikmēr Kaspars rēķina – tā nav pat puse no degvielas izmaksām mēnesī. Antoneviči izskaitļojuši, ka visām ģimenes vajadzībām viņiem pietrūkst vēl simt latu ik mēnesi. Tāpēc nepiepildīts paliek ģimenes sapnis – doties ceļojumā uz kalniem. «Treknajos» gados viņi varēja atļauties vasarā ar auto braukt uz kalniem Slovākijā vai Itālijā. Nu jau vairākus gadus tas neizdodas. Šogad viņi plānojuši doties uz Igauniju, taču braucienu nācās atlikt, jo iekrātais aizgāja auto remontam.
Jauns ievads vecai Satversmei
Politiķi cer, ka preambulas pierakstīšana Satversmei radīs tautā drošību par valsti, kuras pašlaik trūkstot
Kad Satversmes tēvi pēc Latvijas valsts nodibināšanas vienojās par pamatlikuma tekstu, viņi apsvēra iespēju uzrakstīt tam ievaddaļu jeb preambulu, tomēr no ieceres atteicās. Acīmredzot panākt politiskus kompromisus par vērtībām bija pārāk komplicēti. Pēc 90 gadiem ideja par Satversmes preambulu ir atdzimusi – patiesībā teksts jau ir uzrakstīts, un politiķi cer, ka tā pieņemšana kliedēs sabiedrībā neskaidrību par valsts jēgu. Tikmēr juristu vidū daudzi apšauba šāda projekta nepieciešamību un izskan bažas, ka tas priekšvēlēšanu gadā uzjundīs asas politiskās kaislības.
Pamatu definēšana
«Latvijā tā ir tukša vieta, kas līdz šim nav izmantota,» Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits skaidro, kāpēc sagatavojis Satversmes preambulas projektu, un nākamajā nedēļā ar to iepazīstinās sabiedrību. Ideja rakstīt preambulu viņam radusies pirms vairākiem gadiem, kad ievēlēts Starptautiskajā salīdzinošo tiesību akadēmijā. Analizējot dažādu valstu konstitūcijas, Levits konstatējis, ka lielākā daļa demokrātisko valstu «savus pamatus» atspoguļo arī konstitūcijās, galvenokārt preambulās. «Tas nav vienkārši aiz gara laika vai tādēļ, ka nav ko darīt. Tam ir zināma jēga un funkcija,» stāsta Levits, norādot – Latvijas pilsoņi savā valsts apziņā, salīdzinot ar Eiropas valstu nācijām, esot ļoti vāji, tāpēc Satversmes preambula līdzētu jaunajai paaudzei «apzināties, kas ir šīs valsts pamati un par ko viņiem būtu jāiestājas un kurā valstī viņi dzīvo».
Preambulas slīpēšanu Levits turpināšot līdz pēdējam brīdim pirms nākamnedēļ iecerētās pirmpublicēšanas izdevumā Jurista Vārds, tomēr neoficiāls teksts jau ir pieejams. Tas desmit īsās rindkopās apkopo dažādas politiskas vērtības, kuras tiek pasniegtas kā tādas, uz kurām 1922.gadā balstījies Satversmes sapulces lēmums par konstitūcijas pieņemšanu.
Preambulas projektā teikts: Latvijas tauta ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmas gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, «lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī». Preambulā pieminētas Brīvības cīņas un tas, ka tauta nav atzinusi okupācijas varas, ir pretojusies tām, kā arī atjaunojusi valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Ietverta apņemšanās apzināties, ka Latvijas valsts uzdevums ir veicināt tautas garīgo, sociālo, kultūras un materiālo labklājību, kā arī nodrošināt tiesisko kārtību, drošību, vides un dabas aizsardzību. Latvijas valsts uzdevums esot arī «salāgot ekonomisko attīstību ar cilvēka humānajām vērtībām un vajadzībām». Šis esot revolucionārs priekšlikums, kuru neatrast nevienas Eiropas valsts konstitūcijā – ar to tiek iebilsts pret tādu globalizācijas attīstību, kas tirgu nostāda augstāk par visu.
Preambulas projektā arī minēts, ka Latvijas demokrātijas tradīcijas ir pilsoņu tieša līdzdalība valsts pārvaldīšanā un parlamentāra republika. Tāpat minēts, ka «Latvijas valsts savā darbībā it sevišķi ievēro demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts virsprincipus, atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tajā skaitā mazākuma tiesības». Preambulā arī teikts, ka katra Latvijas pilsoņa pienākums ir aizsargāt valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību, tautas suverenitāti, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un demokrātisko valsts iekārtu.
Preambulā norādīts, ka ikkatra Latvijas pilsoņa pienākums ir rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturēties atbildīgi pret saviem līdzcilvēkiem, sabiedrību, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm. Vēl uzsvērts, ka «latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats».
Juristi atturīgi, politiķi iesilst
Saeimas deputātus ar sagatavoto Satversmes preambulas projektu Levits plāno iepazīstināt nākampiektdien Juridiskās komisijas sēdē. Tiesa, lielākajai daļai Saeimā pārstāvēto politisko spēku piedāvātie Satversmes grozījumi nebūs jaunums – politiķi no visām Saeimas frakcijām, izņemot Saskaņas centru, šovasar ne reizi vien tikušies šaurā darba grupā, kas savas sanāksmes organizēja viesnīcā Radi un draugi Vecrīgā. Vērā ņemtas arī partiju intereses un vēlmes, atzīst Zaļo un Zemnieku savienības deputāts Uldis Augulis, kurš piedalījies šajās sanāksmes. Deputāts sagatavoto Satversmes grozījumu projektu salīdzina ar reaktīvās degvielas ieliešanu žigulītī. Viņaprāt, šādu grozījumu pieņemšana nedrīkst notikt bez sabiedriskās apspriešanas referendumā.
Savukārt Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, kurš arī aktīvi piedalījies darba grupā, uzskata – referendumu par šo jautājumu nevar rīkot, jo faktiski «Satversmes preambulā rakstītais ir neapspriežams». Arī Dzintars ir apmierināts ar projektu un atzīst, ka tā tapšanā ņemts vērā NA viedoklis.
Neko sliktu paslepenajās Satversmes grozījumu apspriešanas sapulcēs nesaskata arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne (Vienotība). Viņa uzsver – tiklīdz Levits būs oficiāli iepazīstinājis ar sagatavoto projektu, par to notiks plašas un atklātas diskusijas, kuru rezultātā būs iespējams vienoties par labāko redakciju. Kāpēc preambula vispār nepieciešama? «Mums to vajag. Viens no galvenajiem mērķiem ir tas, ka šodien ļoti lielai sabiedrības daļai nav pietiekami skaidra Latvijas valsts jēga un būtība, kādēļ Latvijas valsts ir dibināta, kas ir tās pamatmērķis un pamatuzdevumi. Šis skaidrības trūkums Latvijas sabiedrībai rada nedrošību par savu valsti, tās pastāvēšanas jēgu,» saka Čepāne. Par to liecinot gan tas, ka pilsoņi negribot «šai valstij maksāt savus nodokļus, gan tas, ka brauc prom no Latvijas».
Juristu vidē gan piedāvātais Satversmes preambulas projekts nav raisījis vienprātīgu vērtējumu – tieši pretēji. Piemēram, LU Juridiskās fakultātes tiesību teorijas katedras vadītājs Jānis Pleps atzīst, ka grozījumi varētu stiprināt valsts pamatus, taču atgādina, ka preambulas pierakstīšana jau esošai Satversmei ir «unikāls notikums», turklāt tajā uzskaitītie principi Latvijā jau ir juridiski saistoši.
Šāgada 22.martā Konstitucionālo tiesību komisijas rīkotajā diskusijā Melngalvju namā iezīmējās atbalsta trūkums šādiem Satversmes grozījumiem un kritika bijusi «iznīcinoša», izteicās viens no sanāksmes dalībniekiem, kas savu vārdu nevēlējās publiski atklāt. Šā raksta tapšanas gaitā Ir vairākkārt sastapās ar juristu nevēlēšanos atklāti paust savas domas par šo projektu, jo tā autoram ir liela autoritāte.
Levits nenoliedz, ka atbalsta grozījumiem pavasarī nav bijis, bet piebilst – jūlija beigās sanāksmē Bīriņu pilī juristu domas jau bijušas labvēlīgākas. Vai ir pareizi, ka Levits kopā ar politiķiem raksta šādu preambulu, kaut tam nav atbalsta juristu vidū? «Katra jauna ideja top šādā veidā,» saka Levits, atgādinot, ka rakstījis arī 4.maija deklarāciju un arī tolaik daudzi iebilduši. «Es daru to, ko es uzskatu par pareizu. Tas ir mans zinātniskais projekts.»
Autors noliedz, ka Satversmes preambula būtu atbildes reakcija nesenajām iniciatīvām rosināt referendumu valsts valodas un pilsonības jautājumos. Nē, preambulas mērķis esot atbildēt uz daudz fundamentālākiem jautājumiem. Tas, vai politiķi piedāvātos grozījumus akceptēs vai ne, esot viņu pašu ziņā. Lai Satversmi grozītu, Saeimas sēdē jāpiedalās vismaz divām trešdaļām deputātu un trijos lasījumos grozījumi jāatbalsta vismaz divām trešdaļām no klātesošajiem deputātiem. Ar pašreizējo spēku samēru tas nozīmē, ka Saeimas lielākā frakcija SC, kas projekta tapšanā nav iesaistīta, nevar tā pieņemšanu nobloķēt.
Pēc Levita domām, diskusija par šiem jautājumiem nākšot par labu sabiedrībai – līdz šim tāda nav notikusi, jo «Latvijas sabiedrība lielā mērā diemžēl trijās paaudzēs ir mankurtizēta – ir atrauta no modernās domas, kas ir Rietumos, ir bijusi atrauta no savas vēstures, un diemžēl šis atgūšanās process ir lēns».
Viedokļi
Iveta Kažoka, sabiedriskās politikas centra Providus pētniece
Rakstīt preambulu pirms gandrīz gadsimta tapušam dokumentam ir slikts stils, kam var būt attaisnojums tikai ārkārtas situācijā, kad apdraudēti valsts pamati. Pasakot, ka šodien, 2013.gadā, ir šāda situācija, parlaments pēc būtības izsaka neuzticību Latvijas konstitūcijas sargiem – Latvijas tautai un Satversmes tiesai, kas līdz šim ir pārliecinoši sargājuši un attīstījuši Latvijas konstitucionālo iekārtu. Spriežot pēc preambulas melnraksta, Latvijas sabiedrību priekšvēlēšanu gadā gaida nokaitētas diskusijas par sevišķi jutīgiem nacionāliem jautājumiem. Iespējams, ka šādas diskusijas ilgtermiņā ir vērtīgas, bet jāapzinās, ka tās polarizēs sabiedrību.
Aivars Endziņš, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs
Esmu ļoti skeptisks par šo priekšlikumu. Tekstā ir piekabināts viss, kas jau ir Satversmē, bet ko Satversmes tēvi nebija ielikuši preambulā gan attiecībā uz valsts neatkarību, teritoriju, tautas suverenitāti, valsts iekārtu, latviešu valodu un pilsoņu tiesībām. Kur te ir loģika – kāpēc tas vajadzīgs? Konstitucionālajās tiesībās arī diskutējams jautājums, kas ir preambula – vai tai ir normatīvs vai tikai deklaratīvs raksturs. Ja bija doma nostiprināt to, kas Satversmē ir negrozāms, tad tas jau ir noteikts ar pamatpantiem.
Kompromisu cilvēks
Liepājas metalurga administrators Haralds Velmers uzsver, ka nav «lellīte» citu personu rokās, bet viņa profesionālie ceļi savulaik mijušies gan ar Nacionālās apvienības, gan Vienotības spices ļaudīm
Vairāk nekā stundu ilgo sarunu viņš noslēdz ar joku. «Kāpēc es tur esmu? Tāpēc, ka tur ir velmētava,» advokāts un maksātnespējas administrators Haralds Velmers pasmaida par Liepājas metalurga kreditoru un akcionāru lēmumu uzņēmuma tiesiskās aizsardzības procesa (TAP) administrēšanu uzticēt viņam. Lai arī saruna ieilgst, par vaļsirdīgu to ir grūti nosaukt. Drīzāk tā līdzinās galda tenisa spēlei – jautājumi un atbildes kā bumbiņa lec pāri advokāta dubultā espreso tasei, manam pusdienu šķīvim.
«Tā bija vairāk manis paša iniciatīva,» Velmers skaidro, kā kļuvis par kādreizējā Latvijas rūpniecības flagmaņa administratoru, kuram tagad jāpārrauga uzņēmuma ienākumu plūsma kopumā vairāk nekā 500 miljonu latu apmērā divu gadu laikā.
Esot pats meklējis kontaktus, gājis pie kreditoriem un uzņēmuma pārstāvjiem. «Uzrunāju, teicu, ka es būtu pietiekami labs kandidāts.» Ar ko tieši runājis, Velmers atsakās atklāt. Tāpat kā to cilvēku, kas šajā jautājumā pieņēmis lēmumu valsts kā lielākā kreditora vārdā (Finanšu ministrija ir lielākais nodrošinātais kreditors ar 51,9 miljonu latu prasījumu, nodrošinātais kreditors ir arī valstij piederošā Citadele banka ar prasījumu par 12,3 miljoniem latu).
Ģertrūdes ielas restorānu K.I.D. intervijai viņš izvēlas vietas dēļ – tuvu advokāta birojam, taču sarunas laikā nepusdieno, jo paēdis jau iepriekš. Ieturoties vienmēr noteiktā laikā, citādi esot slikts noskaņojums, ko uz savas ādas var izjust apkārtējie. Taču man pretī sēž pati savaldība. «Man nepatīk konfliktēt. Arī darbojoties advokatūrā, es mēģinu nevis tiesas ceļā panākt kaut kādu strīda atrisinājumu, bet sarunu ceļā,» saka Velmers. Viņš sevi dēvē par kompromisu cilvēku, kuram esot svarīgi uzturēt labas attiecības ar apkārtējiem. «Varbūt ar pēdējo nelieti, ja es zinu, ka viņš patiešām ir nelietis, es mēģināšu izvairīties [satikties], bet, ja satiktu, sveicinātu.» Viņaprāt, šī spēja sarunāties ar visiem un rast kompromisu ir tieši tās īpašības, kuru dēļ viņš izvēlēts LM administratora amatam. Vai pašu šim amatam vilināja lielā atlīdzība – 10 tūkstoši latu mēnesī? «Nē, īstenībā izaicinājums,» saka Velmers, skaidrojot, ka šajā lietā saskatījis iespēju sevi profesionāli apliecināt un atalgojums viņam kā administratoram esot taisnīgs. «Jo mana atbildība ir miljonos.»
Ar uzņēmumu maksātnespējas lietām Velmers nodarbojoties jau teju desmit gadus. Pirms tam strādājis Hipotēku un zemes bankā, Hansabankā – specializējies restrukturizācijas un parādu piedziņas jomā. Par politiskajām simpātijām ļauj nojaust fakts, ka 2011.gadā divas dienas pirms Saeimas ārkārtas vēlēšanām viņš ziedojis 300 latus Nacionālajai apvienībai.
Liepājas metalurgs pēc Krājbankas ir otrais lielākais uzņēmums, kas pēdējā laikā nonācis maksātnespējas administratoru pārraudzībā. Lai izdotos tā TAP, uzņēmumam īsā laikā jāatrod investors. Kā skaidro Velmers, viņa kā administratora pienākumos neietilpst investora meklējumi, bet gan izstrādātā plāna īstenošanas uzraudzība. Neviens investors pie viņa kā uzņēmuma administratora neesot pieteicies, kaut publiski medijos ziņots, ka interesi par LM izrāda vairāki uzņēmumi, to skaitā Krievijas kompānijas MMC Dalpolymetal un Afina Pallada. «Tie arī pašlaik ir divi reālākie investori, kas izteikuši savu interesi gan akcionāriem, gan arī kreditoriem,» saka Velmers.
Tiesā apstiprinātais plāns paredz, ka pirmajiem 10 miljoniem investora naudas uzņēmuma kontos jāieripo līdz 30.septembrim, pārējiem 27 miljoniem – līdz 31.decembrim. Kas notiek, ja nauda šajā laikā netiek ieskaitīta? «Ja 30.datumā neieskaita naudu, bet mēs redzam – rekur ir investors -, nav šķēršļu grozīt plānu un datumus nedaudz pārbīdīt,» saka Velmers, gan atzīstot – liela atkāpšanās no plāna nav iespējama, jo arī uzņēmuma uzturēšana pašreizējā režīmā prasa naudu, bet tās apjoms ir stingri ierobežots.
No tā, kā veiksies investora piesaistē, atkarīgs, vai un kad LM atsāks strādāt. Kamēr nebūs pārskaitīti vismaz pirmie 10 miljoni, tas nav iespējams. Turklāt administrators atzīst – kaut visu pušu un arī viņa vēlme ir darīt visu, lai tiesā apstiprināto plānu īstenotu, nav izslēgts, ka, neatrodot investoru, būs jāpiesaka uzņēmuma maksātnespēja. «Man saskaņā ar TAP plānu 30 dienu laikā ir jāpieņem lēmums vērsties vai nevērsties tiesā, piemēram, ar maksātnespējas pieteikumu. Bet galvenais mērķis ir atjaunot uzņēmuma darbību,» uzsver Velmers. «Šajā gadījumā liela nozīme ir akcionāriem un uzņēmuma vadībai, jo plānu realizē uzņēmums pats.»
Plāna metodes paredz, ka valsts divus gadus saņems tikai procentmaksājumus par aizdevumu, bet 51 miljonu lielo pamatsummu pakāpeniski plānots atmaksāt pēc finanšu stabilitātes atjaunošanas līdz pat 2025.gada augustam. Savukārt nenodrošināto kreditoru prasījumi tiks dzēsti par 50% jeb kopumā par aptuveni 27 miljoniem latu. Starp nenodrošinātajiem kreditoriem ir arī valsts uzņēmums Latvenergo ar 14,3 miljonu latu prasījumu, Latvijas gāze ar 2,1 miljona prasījumu, Liepājas osta ar 1,5 miljonu prasījumu, kā arī vēl vairāk nekā 500 firmu un dažas privātpersonas. Velmers gan uzsver, ka «jebkurš nenodrošinātais kreditors par to prasījuma daļu, kas tiek dzēsta, varēs pieteikties uzņēmuma daļu kapitalizēšanai». Tiesa, ne pilnā apmērā – emitēt akcijas drīkstēs tikai 100% esošā kapitāla apmērā, kas pašlaik ir 16 miljoni latu, līdz ar to daļa nenodrošināto kreditoru tomēr varētu palikt zaudētājos.
Kas notiek, ja TAP neīstenosies – vai valsts atgūs Liepājas metalurgā ieguldīto? «Scenārijs ir vienkāršs. Ja tas ir bankrots, bankrota process vērsts uz pārdošanu. Tūlītēju,» saka Velmers. Viņš atzīst, ka šajā gadījumā nodrošinātajiem kreditoriem ir lielākas iespējas atgūt līdzekļus nekā nenodrošinātajiem, taču arī par droši atgūstamo summu lielas skaidrības nav. «Protams, pēc uzņēmuma pārskatiem aktīvu pietiek arī pat nenodrošinātajiem [kreditoriem]. Grūti pateikt. Nav tāds cipars nosaukts, nav novērtējuma,» saka Velmers, norādot, ka pašlaik notiekot uzņēmuma mantas vērtēšana, «lai apzinātos potenciālo tirgus vērtību». Informācija, kas ir žurnāla Ir rīcībā, par kustamo īpašumu, kas ieķīlāts par labu valstij, gan vedina domāt, ka realitāte varētu nebūt iepriecinoša. Valstij par labu apķīlātas gan svarīgas tehniskas ierīces, kuru vērtība ar gadiem būtiski nemainās, gan arī tāda manta kā kanalizācijas cauruļvadi, dažādi tīkli un kolektori, virkne vieglo un smago automašīnu un pat LM piederošās slimnīcas gultas. Rožainu ainu iepriekš nezīmēja arī LM kreditoru kluba konsultants Prudentia – uzņēmuma bankrota gadījumā ķīlu vērtība varot būt pat negatīva.
Kaut Velmers nav jaunpienācējs maksātnespējas administrēšanā, viņš iebilst, ka šo nodarbi saucu par biznesu. Arī nekādas koruptīvas pazīmes maksātnespējas procesos Latvijā neesot manījis. Velmera administrētais uzņēmums – rapša pārstrādes komplekss Baltic Holding Company (BHC) – bija viens no tiem, kas žurnāla Ir šogad veiktajā pētījumā ilustrēja tendenci, ka finanšu grūtībās nonākuši uzņēmumi pirms maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesu ierosināšanas maina juridisko adresi uz atsevišķiem tiesu apgabaliem, lietas nonāk pie konkrētiem tiesnešiem. Tā izdarīja arī BHC, kas maksātnespējas procesa rezultātā pērn likvidējās līdz ar lielajiem parādiem, cita starpā izvairoties arī no saistību izpildes par ES fondu līdzekļu apguvi.
Velmers saka – nevarot atbildēt par to, kāpēc BHC vienu dienu pirms maksātnespējas ierosināšanas pārreģistrējās no Liepājas uz Valmieru, jo kā administrators sāka darbu tikai pēc tam, kad viņu amatā apstiprināja tiesa. Jautāju, kāpēc Velmers šā uzņēmuma kreditoru sapulces rīkojis nevis savā birojā, bet Antonijas ielā 7, kur praktizē tādi pieredzējuši maksātnespējas administratori kā Māris Sprūds un iepriekš arī Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Aigars Lūsis? «Ja jūs būtu atnākusi pie manis uz biroju, tad [redzētu, ka] man telpas ir krietni mazākas,» Velmers skaidro. Viņš apliecina, ka ļoti labi pazīstot Lūsi un advokātus, kas strādā Antonijas ielā 7, taču viņi nekādā veidā neesot saistīti ar konkrēto maksātnespējas lietu. «Man palīdzēja – neviens. Man palīdzēja telpas.»
Rapša pārstrādātāji BHC nav vienīgais uzņēmums, kas neilgi pirms maksātnespējas pieteikšanas mainīja adresi un tiesas lēmuma rezultātā nonāca administratora Velmera rokās. Interesanta sakritība – uzņēmums Kame (iepriekš TFC) 2010.gada 1.martā no Rīgas juridiski pārcēlās uz Aizkraukli, kur pēc trim dienām tika ierosināta uzņēmuma maksātnespējas procesa lieta un apstiprināts administrators Velmers. Šajā firmā kapitāldaļu līdzīpašnieks ir Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas (Vienotība) dzīvesbiedrs Jānis Āboltiņš. Maksātnespējas ierosināšanas laikā firmas parādi pārsnieguši 1,2 miljonus latu, bet šogad augustā firma likvidēta.
Vai Liepājas metalurgu negaida līdzīgs liktenis un kādu nejaušu sakritību dēļ uzņēmums pēkšņi nepārcelsies, piemēram, uz Rīgu, Kuldīgu, Siguldu vai Valmieru? Velmers nosmej, ka tam neesot juridisku sķēršļu. «[Liepājas metalurgam], starp citu, Rīgā ir birojs,» saka Velmers. Un pēc tam piebilst: «Es tagad smejos, jā, bet nevajag mani ar tādiem jautājumiem provocēt. Tas nav nopietni.» Viņš noraida iespējamību, ka administratoru grupas varētu Liepājas metalurgā īstenot kādas shēmas. «Jūs varat nebažīties šajā gadījumā, jo es uzskatu, ka šis uzņēmums ir rūpniecības flagmanis. Turklāt šis ir pilnīgi cits gadījums, par ko jebkuram normāli domājošam cilvēkam ir jāsaprot, ka tas ir būtisks Latvijai,» saka Velmers. «Es neesmu lellīte, neviens ar mani nespēlējas.»
Ēdienkarte
Dubultais espreso, svaigi spiesta apelsīnu sula, ūdens
Cepts Čedaras siers ar saldskābu ābolu tartaru un novārītu dzērveņu mērci
Ir jautā
Kurš būtu labs nākamais kultūras ministrs?
Sarmīte Ēlerte, bijusī kultūras ministre, Vienotība:
Vārdu nenosaukšu. Ministram jābūt cilvēkam, kas zina un saprot kultūru, lai nerunātu muļķības, par kurām mums kauns. Ministrs nav kultūras cilvēku priekšnieks, bet gan atbildīgs, lai nācijas un valsts interesēs Latvijā rastos un pastāvētu izcila māksla. Ministram jāvadās tikai no šī mērķa, nevis sīkām intrigām vai simpātijām.
Raimonds Pauls, bijušais kultūras ministrs, komponists:
Ja būtu tik vienkārši… Imants Lancmanis, Jānis Peters, Ojārs Rubenis varētu būt, bet kurš ies bāzt galvu cilpā? Žēl, ka nevaru nosaukt kādu no jaunajiem.
Ingūna Rībena, bijusī kultūras ministre, Vienotība:
Man ir uzvārds, ko nosaukt, bet, ja nozarē ir tik skaļi kliedzēji, lai tad paši nāk un mēģina vadīt. Mākslinieku vide ir emocionāla, to es zinu, bet šoreiz aizgāja par tālu abās pusēs. Vai kultūras ministrs īpašajai kastai vispār drīkst pieskarties? Ja pieskarsies, vai kritīs no amata? Kurš pēc šāda precedenta vairs vēlēsies vadīt Kultūras ministriju?
Saules ēnā
Vairāki nepamatoti mīti veicina ādas vēža bīstamu izplatību Latvijā
Saulainie kūrorti pāris stundu lidojuma attālumā, mākslīgās saules avoti pāris minūšu gājiena attālumā. Nemitīgi atkārtotais mīts – ja esi gaišādains un neesi nosauļojies, tu esi lūzeris. Pārāk daudz šo «labumu», ko varam baudīt visu gadu, radījuši draudīgu situāciju – ādas vēzis ir visbiežāk Latvijā sastopamā ļaundabīgā audzēja forma.
Vēža reģistrs Latvijā darbojas kopš 1985.gada. Togad melanomas (pigmentēta ādas vēža) pacientu skaits bija zem simta, bet pērn – 213. Savukārt nemelanomas audzēju skaits 1985.gadā bija 697, pērn – 1413 gadījumi, kaut arī iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Nemelanomas audzēji pērn konstatēti gandrīz divreiz vairāk nekā 2009.gadā.
Atskatīsimies vēsturē. 20.gadsimta sākumā par zinātniskiem darbiem medicīnā saistībā ar ultravioleto starojumu islandietis Finsens saņēma Nobela prēmiju, nedaudz vēlāk atklāta UV staru antirahītiskā darbība. Sabiedrība tajos laikos bija gana konservatīva – garš apģērbs, plīvurs uz sejas. Divdesmitajos gados pēc viesošanās Franču Polinēzijā Koko Šanele paziņoja: «Gada meitenei ir jābūt iedegušai! Iedegums ir šika lieta!» Te nu Pandoras lādei vāks bija vaļā. Zinātnes atklājumi komplektā ar modes cilvēku ieteikumiem panāca to, ka ļaudis sāka atkailināt ķermeni. Ceļojumi nebija pieejami visiem, tāpēc parādījās pirmās iekārtas, kas nodrošina UV staru pieejamību arī rudenī un ziemā. 1978.gadā ASV Arkanzasas štatā sāka darboties pirmais solārijs, jau pēc gada tādu iekārtu bija pāri simtam.
Tagad civilizēto valstu skolas programmā ir veselības mācība, kurā izstāstīts par visiem mīnusiem, ar kuriem jārēķinās regulāri iedegušam cilvēkam. Rūpējoties par sevi, labāk neriskēt.
Bet kā ar vitamīnu D, jautās solāriju aizstāvji? Spēja veicināt D vitamīna sintēzi ir bieži minēts arguments par labu UV stariem. D vitamīna (precīzāk, tā mazaktīvā priekšteča formas) sintēze cilvēka ādā notiek tieši tajā viļņu garumā (UV B stari), kas vienlaikus rada apsārtumu (apdegumu) un spēj radīt mutācijas ādas šūnās. Šai neaktīvajai D vitamīna formai obligāti jānonāk aknās un nierēs, lai kļūtu par to aktīvo vielu, kas nodrošina mūsu kaulu stiprumu un pilda citas svarīgas funkcijas organismā. Taču «mākslīgā saule» pamatā izmanto UV A diapazona viļņus, kuru ietekme uz D vitamīna sintēzi ir līdzīga kā redzamajai gaismai, proti, līdzvērtīga nullei.
Vēl viena rūgta ziņa visiem, kas vasarā cenšas sakrāt D vitamīna rezerves ziemai – mūsu organismā nav tādu krājumu maisiņu. Šodien saņemto organisms šodien arī izlieto. Lietojot pilnvērtīgu uzturu, bagātinot to ar piena un zivju produktiem, mēs spējam nodrošināt organismu ar diennaktī nepieciešamo D vitamīna daudzumu.
Vēl viens maldinošs uzskats – Latvijā jau īstas saules nav. Siltuma starojums, infrasarkanais un ultravioletais starojums ir dažādas lietas. Siltumu jūtam uzreiz, bet UV starojumu ne. Saules aktivitātes rādītāji ir UV indekss, kas dažās vasaras dienās Latvijā spēj sasniegt 8,5 vienības (maksimālais rādītājs zemes virsmā 11). Katra mūsu parādīšanās saulē atstāj ādā nelielas izmaiņas, ko dabas dotie mehānismi spēj izlabot, taču līdz ar gadiem organisma spējas samazinās, paveras iespēja audzēja attīstībai.
Balstoties uz zinātniskiem faktiem par UV starojumu, ir skaidrs – saulē pavadītās stundas ir galvenais ādas vēzi izraisošais faktors. Dermatologi nav pret sauli, mēs tikai vēlamies atgādināt par tās ēnas pusi. Nav nepieciešamas dārgas iekārtas un lielas slimnīcas – vienkārša apskate pie speciālista ir pietiekama agrīnai diagnostikai.
Pašsapīšanās
Latvija nav izrādījusi cienīgu nostāju pret kustībām, kas prasa pašnoteikšanos
Aizgājušajā nedēļā dažs labs vērotājs varētu nonākt pie visai īpatnēja secinājuma par Latvijas ārpolitikas principiem – ka mēs vairāk atbalstām Katalonijas atdalīšanos no demokrātiskās Eiropas Savienības valsts Spānijas nekā Tibetas centienus iegūt autonomiju komunistiskās Ķīnas ietvaros.
Četras dienas Latvijā viesojās dalailama. Kļuvis par pasaules līmeņa morālo autoritāti, viņš vēl aizvien ir arī trimdā padzītais Tibetas garīgais un laicīgais līderis. Jau vairāk nekā 50 gadus viņš prasa savai tautai tiesības, kuras tai tika vardarbīgi atņemtas pēc Ķīnas komunistu iebrukuma viņa valstī 1950.gadā. Kopš tā laika Tibetā turpinās pilsonisko brīvību apspiešana, vietējās kultūras marginalizācija un ķīniešu kolonistu imigrācija.
Paralēles ar mūsu pašu vēsturi ir tiešas un skaudras, tomēr pretstatā Latvijas amatpersonu rīcībai 2001.gadā šoreiz ne prezidents Andris Bērziņš, ne Ministru prezidents Valdis Dombrovskis nebija gatavi tikties ar dalailamu viņa vizītes laikā, acīmredzot bīdamies no Pekinas dusmām.
Taču, ja kāds steidzās secināt, ka Latvija nolēmusi turpmāk piekopt tīri savtīgu politiku, tad jau pēc dažām dienām viņu sagaidīja pārsteigums, kad premjers Dombrovskis negaidīti izrādīja gluži pielaidīgu attieksmi pret Katalonijas patstāvības centieniem. Vaicāts, vai Latvija varētu atzīt šā Spānijas reģiona neatkarību, viņš atbildēja: «Ja process ir leģitīms, es teorētiski teiktu, ka kādēļ gan ne.» Katalonijas neatkarības atbalstītāji šajos vārdos saklausīja atbalstu un piepildīja sociālo tīklu Twitter ar pateicības vārdiem #ThankYouLatvia.
Tagad Ārlietu ministrija šo sajūsmas uzplūdu sauc par «tendenciozu interpretāciju» un noliedz Latvijas atbalstu kataloņu separātistiem. Taču arī Katalonijas gadījumā parādās emocionālas saites ar mūsu valsti. Intervija ar Dombrovski notika dažas dienas pēc Katalonijas ceļa, kad, sekojot Baltijas valstu 1989.gada piemēram, 400 000 cilvēku sadevās rokās, lai apliecinātu savu vēlmi būt neatkarīgiem no Madrides.
Tomēr Katalonija būtiski atšķiras no Tibetas vai no Latvijas. Tiesa, arī Katalonija savulaik bija neatkarīga valsts, taču tā saucās Aragonas karaliste un tika pilnībā iekļauta Spānijā 1714.gada 11.septembrī (tieši šo datumu atzīmēja Katalonijas ceļš). Reģiona valodu un kultūru stipri ierobežoja ģenerāļa Franko valdīšanas laikā, taču kopš diktatora nāves 1975.gadā Katalonija ir ieguvusi aizvien lielāku autonomiju no Madrides. Tagad kataloņu galvenais neapmierinātības cēlonis ir fakts, ka viņu reģions iemaksā vairāk valsts kasē, nekā no tās saņem.
Bet vai tad kataloņiem nepienākas sava valsts, ja viņi to grib? Atbilde uz šo jautājumu nebūt nav vienkārša.
Tautas pašnoteikšanās tiesības ir pamatā Latvijas un visu pārējo Austrumeiropas valstu neatkarības pasludināšanai pēc Pirmā pasaules kara beigām un reģiona impēriju sabrukuma. Šādas tiesības pirmo reizi guva plašu rezonansi ASV prezidenta Vilsona slavenajos 1918.gadā izsludinātajos «14 punktos» un kopš tam ir ierakstītas arī ANO hartā.
Tomēr dzīvē šā principa ieviešana ir allaž bijusi visai sarežģīta. Jautājums, kā tautu pašnoteikšanās principu īstenot teritorijās, kurās dažādas tautības vai kopienas mīt raibā mikslī, ir bijis par pamatu ne tikai asiem strīdiem, bet arī ļoti asiņainai «etniskajai tīrīšanai». Turklāt daudzas valstis nevēlas atbalstīt politiku, ar kuru varētu aizbildināt citu varu iejaukšanos viņu iekšējās lietās. Šāda reakcija jau tagad vērojama arī Latvijā daudzu cilvēku dabiski noraidošajā attieksmē pret mākslīgi inspirētajām Latgales autonomijas idejām.
Tāpēc, par spīti tautu pašnoteikšanās tiesību šķietamai konceptuālajai vienkāršībai, to praktiskā piemērošana ir ļoti atkarīga no katra konkrētā gadījuma specifiskajiem apstākļiem.
Patlaban, šķiet, skaidrāko atskaites punktu noformulējis pazīstamais kanādiešu politologs un politiķis Maikls Ignatjevs. Viņš atzīst, ka pašnoteikšanās kustības ir atbalstāmas, ja tās cīnās pret nedemokrātisku valsti, kura acīmredzami apspiež kādas tautības vai teritorijas pilsoniskās un kultūras tiesības. Pretējā gadījumā šādām diskusijām jāpaliek katras valsts iekšējai lietai, kura jārisina ar demokrātiskām metodēm.
Pēdējo gadu vēsture liecina, ka dažkārt rezultāts var būt arī miermīlīga atdalīšanās, kā tas notika 1993.gadā Čehoslovākijā. Citkārt demokrātiskā procesa rezultāts ir pretējs – Ignatjeva dzimtenes franciski runājošajā provincē Kvebekā kopš 1980.gada notikuši divi referendumi par neatkarību, bet neviens no tiem nav bijis sekmīgs, un šī prasība vairs nav provinces dienas kārtības galvgalī.
Gan savas vēstures, gan principu un interešu dēļ Latvijai tieši tautu pašnoteikšanās jautājumā derētu turēties pie skaidras, cienījamas politikas. Varbūt pēdējo nedēļu apkaunojošais juceklis beidzot spiedīs valsts vadītājiem to apzināties.
Komentārs 140 zīmēs
Es eju pār robežām paceltu galvu. Reformu partijas vadītājs Demiters paziņo, ka sadarbībai ar ZZS nav vairs ne sarkano, ne zilo, ne zaļo līniju.
Attīstība bez virziena.Repše sūdzas, ka Latvijai neesot vīzijas. To nav grūti pateikt, daudz sarežģītāk ir piedāvāt pašam savu.
Nabaga baņķieri. Kargins un Krasovickis iesnieguši tiesai sūdzību, ka nevarot atļauties samaksāt valsts nodevu, jo iztiekot no 200 latiem mēnesī.
Murgu pārvarēšana
Prezidenta piedāvātajai Satversmes reformai var būt grūti prognozējamas sekas
Situācija valdības koalīcijā atgādina «vājprāta murgus», prezidents Andris Bērziņš secināja aprīlī. Tolaik koalīcijas partijas izmija savstarpējus apvainojumus un pat ministru demisijas pieprasījumus, un prezidents uzstāja, ka esot nobriedusi konstitucionālā reforma – jādod lielākas pilnvaras premjerministram. Tagad prezidents ir nosūtījis Saeimai šādas reformas piedāvājumu.
Prezidenta likumdošanas iniciatīva sakritusi ar kārtējo skandālu valdībā – pirmdien premjerministrs Valdis Dombrovskis parakstīja rīkojumu par kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes atbrīvošanu no amata. Un atkal koalīcija saļodzījusies.
Līdzīgi kā pavasarī Reformu partija, kas draudēja ar aiziešanu no valdības, ja amatu zaudētu iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, kura demisiju prasīja Nacionālā apvienība, vai izglītības ministrs Roberts Ķīlis, ar kura darba stilu nebija mierā arī premjerministrs, tagad jau NA politiķi runā par iespēju aiziet no valdības vai neatbalstīt nākamā gada budžeta likumu, kura izgāšana Saeimā nozīmētu valdības automātisku krišanu. Varētu secināt, ka prezidenta diagnosticētie «vājprāta murgi» turpinās un apstiprina viņa piedāvāto reformu nepieciešamību.
Bērziņa izveidotā komisija ir precīzi konstatējusi pašreizējās situācijas galveno problēmu, ko varētu dēvēt par izpildvaras feodalizāciju. Ministrijas sadalītas starp politiskajām partijām, kuras tajās rīkojas kā savos lēņos. Ministru prezidentam it kā atliek starpnieka vai pat ķīlnieka loma partiju ķīviņos.
Piedāvāto vērienīgo Satversmes un citu likumu grozījumu mērķis esot stiprināt izpildvaru. Saeimai būtu jāapstiprina amatā tikai Ministru prezidents (nevis, kā pašlaik, visa valdība), kurš pēc tam pats izvēlētos sava kabineta locekļus, bet viņus amatā apstiprinātu Valsts prezidents. Līdz ar to premjerministrs varētu arī pēc saviem ieskatiem mainīt valdības ministrus. Būtu jāatsakās arī no principa, ka Saeimas balsojums par budžetu automātiski ir balsojums par uzticēšanos valdībai. Tā vietā būtu jāievieš «konstruktīva neuzticība» – balsojumam par neuzticību valdībai vienlaikus jābūt arī par jaunas valdības apstiprināšanu.
Prezidenta piedāvātās reformas ir labs papildinājums pastāvīgajām diskusijām par politiskās sistēmas pilnveidošanu. Taču reformu vēriens varētu viest šaubas, vai tik plašas izmaiņas valsts pamatlikumā neizraisīs tālejošas sekas, kuras būtu pretējas iecerētajam mērķim. Grozījumu autori gan uzsver, ka piedāvā pilnveidot valsts iekārtojumu līdz «racionālam parlamentārismam» ar stiprāku izpildvaru, taču viņu piedāvājums ir kārtējais atgādinājums, ka nav tāda īsti laba vidusceļa starp parlamentāru un prezidentālu republiku.
Parlamentārā modelī izpildvarai vienmēr būs nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts. Ja tā apstiprinātu amatā tikai premjerministru, viņam tik un tā būtu pirms tam jāvienojas ar Saeimas partijām arī par nākamās valdības sastāvu. Tas vai nu vēl palielinātu kuluāru darījumu lomu un padarītu valdības veidošanu par cinisku farsu, vai nu izraisītu politisku krīzi, ja premjerministrs izvēlētos nepildīt aizkulišu vienošanās. Bet piedāvājums piešķirt Valsts prezidentam tiesības apstiprināt ministrus liek brīnīties par šādu tiesību leģitimitātes avotu, ja viņam pašam arī ir tikai Saeimas (esošās vai iepriekšējās) vairākuma atbalsts.
Pieredze rāda, ka arī it kā nelieliem politiskās sistēmas precizējumiem var būt liels efekts. Piecu procentu barjeras ieviešanai pat nebija jāmaina Satversme, toties rezultātā tika atrisināta pirmskara Latvijas parlamentārisma lielākā problēma – Saeimas milzīgā sadrumstalotība, kas paralizēja tās darbu.
Pieredze rāda, ka reizēm vispār nekas nav jāmaina likumos, vienkārši jāizmanto tajos jau paredzētais. Satversmē ierakstītās tiesības prezidentam «aicināt» kādu sastādīt Ministru kabinetu pirmskara Latvijā praksē bija bijusi tikai formalitāte. Taču 1995.gadā prezidents Guntis Ulmanis to padarīja par varenu politikas veidošanas rīku, kad uzticēja veidot valdību nevis Saeimas vairākuma atbalstītajam Ziedonim Čeveram, bet gan Mārim Grīnblatam no TB/LNNK. Satversmē paredzētās tiesības palaikam iespaidīgi izmantoja arī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Bet prezidents Valdis Zatlers pat ierosināja tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.
Atlaizdams ministri, Dombrovskis nu lika atcerēties, ka premjerministram arī tagad ir itin lielas iespējas ietekmēt valdības sastāvu. Un, starp citu, viņš nesen kļuva par Latvijas vēsturē visilgāk amatā strādājušo premjerministru, bet viņa valdībai arvien ir labas izredzes kļūt par pirmo Latvijas vēsturē, kura nostrādājusi visu Saeimas pilnvaru termiņu. Tas diezin vai liecina par izpildvaras nestabilitāti.
Bet pašreizējās sadrumstalotības radītā izpildvaras vājuma mazināšanai varbūt pietiktu ar dažām korekcijām – jau konstruktīvās neuzticības balsojuma ieviešana vien būtiski nostiprinātu premjerministra pozīcijas. Nav uzreiz jāpārraksta Satversme. Ja krāsnī nav vilkmes, nav uzreiz jāpārbūvē māja.
Komentārs 140 zīmēs
Rīgā būs pikets pie Francijas vēstniecības «pret karu Sīrijā». Nevis pret to, kas prasījis 100 tūkstošu cilvēku dzīvību, bet gan pret mēģinājumiem to apturēt.
Visā frontē. Krievija sākusi «muitas karus» pret bijušās PSRS valstīm, kuras tuvinās Eiropai, bet nu arī pret ES prezidējošo valsti Lietuvu.
Latvijā mīlētākais zīmols tagad esot Google, Nokia – tikai trešajā vietā. Vai tas nozīmē, ka mums tagad vajadzētu «savu Google»?
Mūsu likumi
Pārsteidzoša ziņa šonedēļ pienāca no Taganrogas līča piekrastes – izrādās, tur parasts vietējās bodītes apmeklējums var beigties ar tik kaislīgu strīdu par izcilā filozofa Imanuela Kanta nopelniem, ka darbā tiek laists šaujamierocis ar muļķīgu nosaukumu Lapsene. Par laimi, tā nav īsta pistole ar kaujas patronām, un sašautais pēc šāda «dzēliena» nepārceļas uz viņpasauli. Tomēr sirmais Imanuels nekādi nav pelnījis tādu «aizstāvi», kas pēc maizes dodas ar pistoli kabatā.
Kanta morālās filozofijas esence ir kategoriskais imperatīvs – prasība vienmēr rīkoties tā, lai ikvienu savu izvēli varētu pasludināt par universālu likumu. Lapsenes likums – tas ir par daudz pat Taganrogas līcim, nemaz nerunājot par universu.
Tikmēr Rīgas līča piekrastē valdošie vēji notur strīdnieku galvas pietiekami vēsas. Gana droši var iet ne tikai uz bodi pēc maizes, bet arī uz operu vai valdības namu – pa seju nesitīs, patronas pietaupīs. Vismaz pagaidām.
Nav nekādu šaubu, ka «lapsenes» visiem ir kabatā, bet vēl nav īstais brīdis to izlidošanai. Iespējams, tāds pienāks diskusijās par nākamā gada budžetu, kas ik gadu vienlaikus ir uzticības balsojums valdībai. Karš būs, taču šajās politiskajās cīņās pietrūkst dedzīguma, kas cienīgs kļūt par universālu likumu. Nodokļu izmaiņas, kuras valdība iecerējusi nevienlīdzības mazināšanai, ir svarīgākais piedāvājums, ar ko politiskā elite nāk pie sabiedrības, kopš šī problēma ir beidzot skaļi atzīta par «prioritāti». Šajā numurā pārbaudām, kādu pienesumu šis lēmums nesīs konkrētu cilvēku makos un diemžēl tas izrādās pārāk mazs, lai Kants varētu būt apmierināts.
