Žurnāla rubrika: Svarīgi

Sliekšņa telpa

Posted on novembris 27, 2013 by - Viedoklis

Bez ilgāka laika klusumā ir gandrīz neiespējami satikt iekšējos dēmonus un eņģeļus

Mūs reāli maina situācijas, kuras nespējam kontrolēt. Protams, dziļākajā nozīmē neviens cilvēks neko nespēj kontrolēt (es nevaru pat sekundi kontrolēt kaut vienu savu smadzeņu šūnu!), tomēr tik ilgi, cik vien iespējams, tiecamies šo kontroles ilūziju uzturēt. Tikai krīzes – svarīgu attiecību beigas, darba zaudējums, finansiāla sagrāve, slimība, iznīcinoša publiska sakāve – apstādina un pamodina no iedomām un sapņiem. Mūs patiešām maina situācijas, kad viss ir izmēģināts un vairs nezinām, ko darīt. Cilvēki ienīst šādus brīžus, bet nereti vienīgi tie ir pietiekami spēcīgi, lai mūs pamodinātu.

Lielās garīgās tradīcijas visos laikmetos ir nodarbojušās ar cilvēka iniciāciju, sagatavošanu dzīvei. Neatņemama iniciācijas daļa ir ievietot cilvēku uz garāku laiku situācijā, kurā viņš nezina, ko darīt.

Franciskāņa Ričarda Rora tikko latviski izdotajā izcilajā grāmatā Ādama atgriešanās lasām par liminālo telpu. Latīņu vārds limen nozīmē «slieksnis». Liminālā jeb sliekšņa telpa ir situācija, kad esam «ne šur, ne tur», esam atstājuši vienu dzīves periodu, bet vēl neesam iegājuši nākamajā. Šādu starpstāvokli, balansēšanu uz robežas ir grūti izturēt, jo nekas mūs tik ļoti nenomāc kā mokoša neziņa, nespēja saprast un ietekmēt savas dzīves norises. Tomēr tā ir telpa, kurā visvairāk iemācāmies. Nekas svaigs vai radošs parasti nevar mūsos dzimt, ja atrodamies pašu izveidotajās komforta zonās. Tāpēc senatnē un mūsdienās (kur tas vēl tiek praktizēts) iniciācija saistās ar konkrēta laika pavadīšanu šādā sliekšņa telpā – vienatnē tuksnesī, kalnos, mežā, klosterī. Ierastās funkcionalitātes un kārtības burbulim tiekot pārdurtam ar dīvainu bezjēdzīgumu, iešanu pretējā virzienā.

Citiem vārdiem – nepieciešams kaut kas patiešām alternatīvs, lai mēs satiktu vairāk par sava ego klišejām un shēmām. Tas ir dziļākais iemesls zināmiem sakrāliem laika periodiem, kurus pazīst reliģiskās tradīcijas.

Advents ir tieši šāds laiks – es intuitīvi speru soli pretī kam nozīmīgam, taču es to vēl nepazīstu, nesaprotu, neredzu. Advents ir šāda sliekšņa telpa, kurā es varu sastapties ar ko vēl neiepazītu, ja atstāju paštaisītās drošības un atveros Dzīvei, kuru es nekontrolēju. Bez tā adventa laiks parasti kļūst par pašu juceklīgāko un aizņemtāko periodu visā gadā. Mums tik ļoti jāgatavojas «miera svētkiem» Ziemassvētkiem, ka pazaudējam vēl pašas pēdējās miera drusciņas. Tikai retajam ir privilēģija reāli izkāpt no ikdienas plūduma, lai kaut dažas dienas pavadītu citādi, alternatīvi. Vienatnē, klusumā mēs pamostamies Dzīvei – tam, kas notiek tagad un šeit. Meistars Ekharts saka: «Dievs ir šeit. Tas esi tu, kas neesi šeit. Dievs ir mājās, tu neesi mājās.»

Runa nav par dzīves virspusi, fasādi, bet par kādu izcili svarīgu dzīves daļu, kas katram pašam jāatklāj dziļumos. Virspusē, seklumā, ikdienas ieradumos nav atrodams nekas jauns. Lai nonāktu pie jauniem, radošiem risinājumiem, jāmeklē tur, kur mirkli iepriekš šķitis nekā nav.

Sliekšņa telpa palīdz pakāpeniski iztukšoties no satura, ar ko esmu pats sevi piepildījis. Pāri paliek tas, kas esmu patiesībā. Bez ilgāka laika klusumā ir gandrīz neiespējami satikt savus ievainojumus, iekšējos konfliktus, iekšējos dēmonus un eņģeļus. Sliekšņa telpā es satieku pats sevi. Un tas, kā uzsver lielie kristīgie mistiķi, vienmēr nozīmē satikt arī ko lielāku par sevi.

Sliekšņa telpā Dievs uzveic mani, un tāpēc es beidzot izcīnu pirmo patieso uzvaru. Patiešām, mūs reāli maina situācijas, kuras nespējam kontrolēt.

Bēgums

Posted on novembris 27, 2013 by - Komentārs

Viļņas samita rezultāts mudinās Kremli paplašināt ietekmi kaimiņvalstīs

Kopš Berlīnes mūra krišanas ģeopolitiskā vīzija, kura vadījusi Rietumu valstsvīru un sievu rīcību, bija izsakāma vienā frāzē: «Eiropa – vienota un brīva» («a Europe whole and free»). Šī vienkāršā, toties visaptverošā programma iemiesoja ticību, ka politiskās un ekonomiskās brīvības vilnis, kuru atbrīvoja dzelzs aizkara sabrukums, turpinās velties aizvien tālāk uz austrumiem, līdz beidzot pārklās visu kontinentu. Šīs straumes spēcīgajā vilkmē tika uzņemts liels skaits jaunu dalībvalstu NATO un Eiropas Savienībā, un, lai gan pēc lielās paplašināšanas pārmaiņu temps krietni samazinājās, daudzi tomēr loloja cerības, ka paisums nav sevi pilnīgi izsmēlis un ar laiku ne tikai Centrāleiropas un Baltijas valstis, bet arī lielāks skaits bijušo PSRS republiku iekļausies vienotajā, brīvajā Eiropā.

ES radīja mehānismu – Austrumu partnerību -, lai šo procesu veicinātu, un virzīja uz priekšu plānus parakstīt asociācijas līgumus, kas pavērtu iespējas plašākai un dziļākai ekonomiskai sadarbībai – zemākiem muitas tarifiem, finansiālai palīdzībai, bezvīzu režīmam – tām valstīm, kuras ir gatavas veikt Eiropas normām atbilstošas politiskas un juridiskas reformas. Vēl 2013.gada sākumā bija nopietnas cerības, ka šajās dienās Viļņā notiekošajā ES Austrumu partnerības samitā trīs valstis – Armēnija, Moldova, Gruzija – šādus asociācijas līgumus parafētu, bet šādu līgumu parakstītu reģiona atslēgas valsts Ukraina, kuras aizvien ciešāka integrācija Rietumos būtiski pavirzītu uz priekšu plānus panākt tiešām vienotu, brīvu Eiropu.

Taču cerības, kuras, iespējams, balstījās arī zemapziņā nostiprinātā paļāvībā uz vēstures neizbēgamo progresu, izrādījās nepamatotas. Armēnija no līguma parafēšanas atteicās jau septembrī, bet Ukraina no parakstīšanas – pagājušajā nedēļā.

Ir pamats drūmām bažām, ka Viļņā sāksies brīvības viļņa atplūdi.

Daudzi tagad ES politiķiem pārmet Ukrainas «pazaudēšanu» un pievērš uzmanību Krievijas prezidenta Putina aktīvai draudu un dāvanu diplomātijai, kura novilināja vai nogrūda Armēniju un Ukrainu no sāktā ceļa. Kremļa autokrāts kā vienu no saviem galvenajiem ārpolitiskajiem uzdevumiem izvirzījis PSRS sabrukuma seku likvidēšanu, atjaunojot pēc iespējas lielu Maskavas kontroli pār savām «tuvajām ārzemēm», un Ukrainas gadījumā viņš var priecāties par saviem sasniegumiem. Taču Putina ietekmes pieauguma galvenais priekšnoteikums nav viņa spēja valstu vadītājiem zem deguna iespaidīgi vicināt vienā rokā pātagu, bet otrā burkānu.

Gandrīz vienlaikus ar Ukrainas paziņojumu par atteikšanos parakstīt partnerības līgumu pagājušajā nedēļā nāca klajā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas ikgadējais pārejas ziņojums. Tajā lasāms, ka vairākumā bijušo sociālisma valstu ne tikai politiskās, bet arī ekonomiskās un sabiedriskās reformas ir apstājušās vai pat regresē. Ziņojuma ievadam dots zīmīgais virsraksts «Iesprūduši pārejā?», un tiek norādīts, ka šogad pirmo reizi reformu indeksos fiksēts vairāk atkritienu nekā progresa soļu. Ja tā turpināsies, vairākumam šo valstu draud ilgstoša atpalicība, un pēc pašreizējiem reformu un izaugsmes tempiem tikai Centrāleiropas un Baltijas valstīm ir cerības turpināt sava dzīves līmeņa tuvināšanu Rietumeiropas vidējiem rādītājiem.

Jāuzsver, ka šīs atpalicības galvenos iemeslus attīstības bankas ziņojums meklē nevis tādos tīri ekonomiskos faktoros kā zemās vai augstās nodokļu likmes, bet gan valstu politiskās un sociālās sistēmas. Demokrātijas kvalitāte, vēlēšanu sistēmas, izglītības pieejamība un efektivitāte, nevienlīdzība un šauru ekonomisku interešu ietekme uz politiku – šie faktori bankas analītiķiem šķiet izšķiroši svarīgi valstu spējai nodrošināt saviem iedzīvotājiem gan brīvību, gan labklājību.

Uz šā fona sevišķu uzmanību pelna ziņas, ka, lai gan vairāk nekā puse Ukrainas iedzīvotāju atbalsta partnerības līguma parakstīšanu un tikai kāda ceturtā daļa ir pret, prezidenta Janukoviča lēmumu būtiski ietekmēja dažu oligarhu lobijs, kura biznesam varētu kaitēt iespējamās Krievijas sankcijas. Domājams, ka demokrātiskāka, brīvāka un līdz ar to turīgāka Ukraina būtu lēmusi citādi, par spīti Krievijas draudiem. Tagadējā pakļaušanās, kas nostiprinās varas struktūras, var kļūt par vēl vienu šķērsli attīstībai.

Pēc paisuma augstākā punkta sasniegšanas vienmēr seko bēgums. ES Viļņas samitā piedzīvotā neveik-sme noteikti uzmundrinās Kremli aizvien aktīvāk meklēt iespējas ietekmēt savas kaimiņvalstis, lai nodrošinātu sev tīkamāko Eiropas modeli – «dalītu un tikai daļēji brīvu», un būtu vairāk nekā naivi iedomāties, ka arī Latvija neietilpst tās nolūkoto mērķu lokā. Ir ļoti iespējams, ka tuvojas vērtību pārbaudes laiks, no kura būs atkarīga gan mūsu demokrātijas kvalitāte, gan labklājība. Tiem, kam šīs vērtības svarīgas, būs jābūt gataviem tās aizstāvēt.

Komentārs 140 zīmēs

Tiesiskais nihilisms. Abrenes ielas tiesu namā pirmdien atskanēja signalizācija. Rīgas apgabaltiesas krimināllietu kolēģija palika sēžam.

2012.gadā par korupciju notiesāto skaits bija mazākais pēdējos 9 gados, turklāt spriedumi saistīti ar salīdzinoši nelielām summām.

Gāzi neredz. Pēc Latvijas gāzes vadītāja Dāvja lūguma valdība par gāzes tirgus liberalizāciju lēma aiz slēgtām durvīm.

Labākais piemineklis

Posted on novembris 27, 2013 by - Komentārs

Mūsu atbildība – nepieņemt, ka alkatība un bezatbildība nogalina arī burtiski

Zolitūdes Maximas veikala jumts droši vien varēja sabrukt arī naktī, kā tas ir noticis dažā citā tirdzniecības centrā. 54 cilvēki, kuriem bija jāmirst tikai tāpēc, ka savās ikdienas gaitās viņiem bija gadījies tajā laikā būt tieši tajā vietā, arvien būtu dzīvi. 

Viņi un arī mēs, kuri citādā apstākļu izkārtojumā arī varējām būt tur 21.novembrī plkst.17.41, tagad sabiedriskās ēkās neraudzītos bažīgi augšup, vai tur neuzglūn nāve. «Atbildīgie» par šādu negadījumu un «cietušie», kuriem tas būtu sagādājis neērtības, būtu nokārtojuši savstarpējās attiecības varbūt pat bez tiesu darbiem. Viss būtu bijis kārtībā. Jeb, pareizāk, «sakārtots».

Bija jāmirst cilvēkiem, lai piepeši kļūtu skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Ka nedrīkst būvēt, kad apakšā simtiem cilvēku strādā un iepērkas. Ka kaut kas ļoti nav kārtībā, ja «viss pludo», kad līst lietus, kā stāsta par masu kapu vienā mirklī pārtapušā lielveikala darbiniece, kurai paveicies palikt dzīvai. Un nedrīkst tā būt, ka «atbildīgie» par cilvēku drošību liek darbiniekiem strādāt un stāstīt apmeklētājiem, ka viss esot kārtībā, kad regulāri skan trauksmes signalizācija.

«Atbildīgie», protams, vairās teikt, ka viss bijis kārtībā. Bet, redz, zīmogi un paraksti papīros gan esot kārtībā, kaut kādas instrukcijas ievērotas, viss noticis likumīgi. Iznāk, ka noticis nelikumīgs nelaimes gadījums.

Notikusi «milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība», saka Valsts prezidents Andris Bērziņš. Tā ir konkrētu cilvēku rīcības izraisīta, un par to ir jāatbild – «zīmogu un parakstu licējiem» esot ātri jānokļūst «izmeklēšanas izolatorā».

Prezidents izpauž sabiedrības labi saprotamu un pamatotu prasību pēc taisnības. Taču tiesiskā valstī taisnībai jābūt tiesiskai. Sodīt pēc iespējas ātri nozīmētu sodīt tos, kuri tuvāk pa rokai. Izmeklētāji strādā, pierādījumi tiek vākti, dokumenti «izņemti», liecinieki nopratināti, apliecina galvenie atbildīgie par notikušā tiesisko noskaidrošanu Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis un ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Var piesaistīt neatkarīgus ārvalstu ekspertus, var veidot sabiedrisku traģēdijas izmeklēšanas uzraudzības komisiju, taču izmeklēšana jāveic izmeklētājiem, un apsūdzības var uzrādīt tikai prokuratūra.

Kā pirmdien uzsvēra premjerministrs Valdis Dombrovskis, būtu aplami jaukt kopā lietas izmeklēšanu, kuras mērķis ir noskaidrot konkrētus atbildīgos, un notikušās traģēdijas «sistēmisko aspektu». Otrais ir galvenoties sabiedrības pieciestās politiskās kultūras ciniskuma rezultāts. Tikai, tāpat kā nevar vainu par notikušo reducēt līdz nepareizai skrūvei jumta sijā, būtu bezmērķīgi otrā galējībā gausties, ka «mēs visi esam atbildīgi». 

«Atbildīgā» Rīgas domes būvvalde jau pirmajās stundās pēc katastrofas bija pasteigusies visu izmeklēt un secināt, ka atbildīgi būvētāji. Pirmdien pilsētas galva Nils Ušakovs, kas, kā esam daudz dzirdējuši, nepagurdams strādājot «visu rīdzinieku labā» (un ka strādātu vēl labāk, ja valdība netraucētu), pat atstādināja pusduci savas būvvaldes darbinieku, kuri parakstījuši kādus no tiem dokumentiem, kuri it kā esot likumīgi. Un turpināja bēdāties par 2009.gadā izdarītajiem grozījumiem Būvniecības likumā (kurus pats kā Saeimas deputāts bija atbalstījis), kas atbildību par būvdarbu uzraudzību atstāja pašvaldībām, tātad viņam un viņa vadītajai domei.

Ne likums, ne būvinspektoru armija «nepalīdzēs, ja amatpersonu lēmumi un īstenotā uzraudzība būs pakļauta kukuļa apmēram un savējo sistēmai», saka ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Traģēdija ir brīdinājuma zvans, ka «sapuvusī, korupcijas un nolaidības caurstrāvotā būvniecības vide Latvijā ir jāmaina». 

Prezidents Bērziņš runā par to pašu – «esam sasnieguši kritisko robežu», un daudz kas jāmaina ne tikai būvniecības nozarē, «lai beigtos šis politiskais bizness – ka politika ir bizness». Viņš pauž cerību, ka to «vēlētāji novērtēs». «Tā turpināt nedrīkstam,» saka prezidents.

Tā arī būtu «mūsu visu» atbildība – novērtēt un vairs nepieņemt, ka korupcija, alkatība un bezatbildība nogalina arī burtiski. 

Viens no glābējiem Juris Blūzmanis televīzijai teica, ka drausmīgajā darbā veikala drupās sajuties laimīgs, kad gruvešos uzdūries bērna apaviem, taču ieraudzījis, ka pie tiem ir cena. Dienās pēc traģēdijas pārliecinājāmies, ka Latvijas sabiedrībai nav pieņemama cena, kādu nācies maksāt par līdz šim it kā ierasto lietu kārtību.

Traģēdijas mērogs maina svarīgā un nesvarīgā samērus. Uz tik daudzu cilvēku tik bezjēdzīgas nāves fona izskatās nepiedienīgi sīkas ikdienā it kā lielās «problēmas» un «principiālās» politiskās domstarpības. Nāvei vienalga, kāda tautība ierakstīta pasēs tiem, kurus apraka drupas. Toties, kā pārliecināmies, sabiedrība nav ne vienaldzīga, ne kašķīga, ne savtīgu un nenovīdīgu egoistu pūlis, kā ikdienā mēdzam sevi noniecināt.  

Cilvēku vienotība līdzjūtībā un vēlmē palīdzēt ir milzīga un patiesa neatkarīgi no politiskiem uzskatiem, tautības vai mantiskā stāvokļa. Ja mēs spētu šādu līdzcietību, taču arī taisnības un netaisnības robežas skaidro sajūtu saglabāt, tas būtu labākais piemineklis bojā gājušajiem. Tā būtu drošāka valsts mums visiem.

Komentārs 140 zīmēs

Nenovēršami. Nepilsoņu īpatsvars samazinājies no 29% 1995.gadā līdz 13,3% pērn, kad vairs tikai 1,2% jaundzimušo bija nepilsoņi.

Drošībai bez šaušanas. NATO šonedēļ rīko plašas kiberaizsardzības mācības, kurās iesaistījušās 33 valstis.

Kas to varēja iedomāties! Izrādās, Vācijas kancleres Merkeles sarunas noklausījusies arī Krievija, Ķīna un Ziemeļkoreja.

Par jumtu

Posted on novembris 27, 2013 by - Redaktores sleja

 

Pirms Latvijas dibināšanas svinībām savā slejā salīdzināju valsti ar kopīgi būvētu ēku, kas dod patvērumu un pašapziņu. Diemžēl trīs dienas pēc svētkiem ēkai iebruka jumts. Sarkanbaltsarkanie karogi, kas nedēļas sākumā plīvoja par godu tautas spēkam, nedēļas nogales sērās bija asaru miglas pievilguši.

Sabrūkot Zolitūdes lielveikalam, zem drupām apraktas gan 54 mirušo dzīves, atstājot bērnus bez vecākiem un vecākus bez bērniem, gan arī smagi cietusi uzticēšanās valstij. Ja iepirkšanās var beigties ar nāvi zem iebrukuša veikala jumta, cik drošs ir mūsu valsts ēkas jumts? Kurā brīdī un kurā vietā – jaunbūvētā kultūras templī, uz dārga tilta vai lētā daudzstāvu autostāvvietā – nākamreiz «jumts» pārvērtīsies par zārka vāku?

Kāpēc sabruka Maxima, noskaidros ekspertīze. Tā pateiks par skrūvēm, sijām un slodzēm – taču patiesība, kas nav mērāma kilogramos vai centimetros, ir skaidra bez ekspertīzes.

Ja betonu un dzelzi netur kopā sirdsapziņa, jumts sabrūk. Kamēr kvalitāti no tāmēm izspiež kukuļi, zagšana un peļņa uz citu rēķina, tikmēr drošības nebūs. Ja cēlājs virs jumta redz debesis bez Dieva, tad visiem, kas zem šī jumta staigā, Dieva žēlastība ir vienīgā cerība. (Ja neskaita oficiālo divu gadu garantiju, kas šoreiz beidzās desmit dienas pirms katastrofas.)

Būvniecības nozarē vajadzīgs savs «Snoudens», kas gatavs atklāt shēmu krusttēvus, nevis tikai izpildītājus. Visiem vainīgajiem jāsaņem ātra un taisnīga tiesa. Simbolisko valsts ēkas sadegšanu šovasar tiesībsargi neņēma par pilnu, taču tagad zem drupām ir cilvēku upuri, kuru asinis nevar piesegt ar papīriem.

Politizēta kritika

Posted on novembris 20, 2013 by - Vēstule

Replika par 30.oktobrī publicēto Paula Raudsepa komentāru Vējš pieņemas spēkā, kurā cita starpā kritizēta Ungārijas premjera Viktora Orbana politika

Ar divu trešdaļu balsu vairākumu ievēlētā pašreizējā Ungārijas valdība pēdējo gadu laikā ir kritizēta politisku motīvu dēļ, nevis balstoties uz patiesiem faktiem – iekšpolitiskie strīdi nepamatoti un nepatiesi sagrozīti starptautiskajā līmenī.

Vēl pirms režīma maiņas «Opozīcijas apaļais galds» nolēma, ka jauno Konstitūciju pēc brīvajām vēlēšanām pieņems jaunizveidotais parlaments. 20 gadus partiju intereses neļāva izveidot jauno pamatlikumu ar divu trešdaļu vairākumu. 

2012.gadā spēkā stājās jaunais Pamatlikums, kura atsevišķas daļas neatbilda dažām ES normām, tāpēc tika grozītas. Tagad par Pamatlikumu vairs nav nekādu juridisku strīdu pēc būtības.

Jaunais vēlēšanu likums atbilst visiem kritērijiem. Vēlēšanu likumu bija nepieciešams grozīt tamdēļ, ka pēc vēlēšanām 2014.gada pavasarī Nacionālās Asamblejas deputātu skaits būs 199, pašlaik tas ir 386.

Valsts pārvaldes institūcijās nav notikušas būtiskas izmaiņas, savukārt plašsaziņas līdzekļu uzraudzības institūcijās un ar tiesu sistēmu saistītajā pārvaldē notikušās izmaiņas izraisīja daudz strīdu.

2011.gadā radītais mediju likums aizstāja 90.gadu vidū pieņemto un novecojušo likumu. Visaptverošo noteikumu daži punkti izraisīja iebildumus, tāpēc tika grozīti, līdz ar to vairs nav iebildumu arī ES līmenī.

Visās ES dalībvalstīs aug eiroskeptiķu skaits, kas skaidrojams ar ekonomisko situāciju un Briseles birokratizācijas pastiprināšanos. Ungārijas valdība izpilda visas ES prasības, taču vēlas pārstāvēt savas nacionālās intereses. Ungārija arī pieder pie tām ES dalībvalstīm, kas vēlas padziļināt ekonomiskos sakarus ar Krieviju.

Nacionālo vērtību uzturēšana, valodas un kultūras saglabāšana ir katras nācijas vērtība, kā to sludina arī ES. Indivīds, ģimene, nācija, Eiropas kopiena – šie visi jēdzieni ir sabiedrības apziņā arī Ungārijā.

Radars pasaulē

Posted on novembris 20, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Otrdien Libānas pilsētā Beirūtā pašnāvnieku sarīkotos divos spēcīgos sprādzienos pie Irānas vēstniecības dzīvību zaudējuši vismaz 26 cilvēki, bet vēl vairāk nekā 100 ievainoti. Dzīvību zaudējis arī Irānas kultūras atašejs. Atbildību par teroraktu uzņēmies mazpazīstams sunnītu grupējums, kas sevi dēvē par Abdullas Asama brigādi. Terora akti pret Hezbollah un Irānu turpināšoties tik ilgi, kamēr tie palīdzēs Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam apspiest sunnītus.

Pēc smaga savainojuma valdības spēku uzlidojumā miris viens no Sīrijas nemiernieku vadošajiem komandieriem Abdulkadirs as Salehs. Viņš vadīja galveno nemiernieku spēku ziemeļu provincē Alepo Liwa al Tawhid. Organizācija tika izveidota 2012.gada jūlijā, apvienojot daudzus mazus grupējumus, kas Alepo apkārtnē cīnījās pret valdības spēkiem. 

Atšķirībā no Latvijas Igaunijas tiesa atbalstījusi trīs Igaunijas pilsoņu izdošanu ASV apsūdzībās kibernoziegumos, krāpšanā un naudas atmazgāšanā. Timurs Gerasimenko, Dmitrijs Jegorovs, Konstantīns Poltjevs tika arestēti ASV Federālā izmeklēšanas biroja vadītā operācijā 2011.gadā. Viņi piederēja pie noziedzīga grupējuma, kura izstrādātā programma DNSChanger no 2006. līdz 2011.gadam pasaulē inficēja aptuveni četrus miljonus datoru. Ar šīs programmas palīdzību grupējums nozaga vairāk nekā 20 miljonus dolāru (10,5 miljonus latu).

Bijušais Vācijas prezidents Kristians Vulfs stājies tiesas priekšā – viņš apsūdzēts, ka, būdams valsts amatpersona, prettiesiski pieņēmis dažādus labumus. Viņš ir pirmais Vācijas prezidents, kas stājies tiesas priekšā. Vulfs pirms pieciem gadiem jeb laikā, kad ieņēmis Lejassaksijas premjera amatu, pieļāvis, ka viņa draugs filmu producents daļēji apmaksājis viņa ceļošanas izdevumus braucienā uz Minheni, apmaiņā pret to palīdzot viņam reklamēt filmu projektu. Vulfs no Vācijas prezidenta amata atkāpās 2012.gada februārī.

Ja Ukrainas valdība līdz 28.novembrim, kad Viļņā sāksies Austrumu partnerības samits, nenovērsīs šķēršļus Ukrainas un ES asociācijas līguma parakstīšanai, šī vienošanās varētu tikt atlikta uz ilgāku laiku, atzinuši Eiropas Parlamenta īpašie sūtņi. Tikmēr Ukrainas politiķi nosaukuši vienošanās cenu – tie ir 20 miljardi ASV dolāru, kas Ukrainai radušies, ekspremjerei Jūlijai Timošenko parakstot neizdevīgus gāzes piegādes līgumus ar Krieviju.

Amatā stājies jaunais Gruzijas prezidents Giorgijs Margvelašvili, kurš sola stiprināt Gruzijas attiecības ar Rietumiem un turpināt darbu ceļā uz valsts dalību NATO. Šomēnes Viļņā gaidāmajā Austrumu partnerības samitā Gruzija cer parakstīt sadarbības un brīvās tirdzniecības līgumu ar ES. Margvelašvili stāšanās amatā pieliek punktu teju desmit gadus ilgajam Mihaila Saakašvili valdīšanas laikam.

Desmitā ASV kosmosa misija uz Marsu ir devusies ceļā. Kosmiskajai zondei MAVEN (Mars Atmosphere and Volatile Evolution Mission) būs jānoskaidro, kāpēc sarkanā planēta zaudē savu trauslo atmosfēru arī ūdens paliekas uz tās. Zonde lidos planētas atmosfēras augšējos slāņos, misija ilgs gadu. Galamērķi MAVEN sasniegs gan tikai 2014.gada septembrī.

Par pasaules labākajiem vieglatlētiem šogad nosauktas Jamaikas sprinta zvaigznes Useins Bolts un Šellija Anna Freizere-Praisa. Bolts par pasaules gada labāko vieglatlētu tiek atzīts jau piekto reizi pēdējo sešu gadu laikā. Pirmoreiz šo godu viņš izpelnījās 2008.gadā pēc izcila starta olimpiādē Pekinā.

Radars Latvijā

Posted on novembris 20, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) pagaidām neprasīs tieslietu ministra Jāņa Bordāna demisiju, jo uzskata, ka ir svarīgi turpināt virzīt ministra pieteiktās tieslietu reformas. Ar to nav apmierināta Nacionālā apvienība, kas paziņoja, ka koalīcijas līgums vairs nav spēkā – tā nevarot uzņemties atbildību par tieslietu ministru, bet tikai par kultūras ministri.

Latvijas valsts šonedēļ svinēja 95.gadadienu. Prezidents Andris Bērziņš svētku uzrunā pie Brīvības pieminekļa aicināja nenorobežoties no pasaules, «necelt sētu ap Latviju ne darbos, ne domās, jo tā būs tikai šķietama aizsardzība». Pirmoreiz valsts svētkos bija tik kupls Nacionālās apvienības rīkotais lāpu gājiens – vairāk nekā 12 tūkstoši devās Rīgas ielās.

Rīgas dome nolēmusi turpināt dzīvi uz parāda – tā trešo reizi veikusi grozījumus pašvaldības 2013.gada budžetā, palielinot tēriņus par 21 miljonu latu. Līdz ar to Rīgas budžeta deficīts plānots 10,3% apmērā. Lai apietu juridiskus šķēršļus iecerētajām atlaidēm sabiedriskajā transportā, dome apstiprinājusi jaunus atlaižu noteikumus.

Apvienot augstskolas aicina Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Tas nepieciešams, lai novērstu studiju programmu dublēšanos valsts universitātēs. Sākt sarunas par apvienošanos IZM mudina Rīgas Tehnisko universitāti un Jūras akadēmiju, kā arī Latvijas Universitāti un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju.

Pirmoreiz Latvijā ieradās ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns, kurš aicināja Latviju pievērsties klimata pārmaiņu jautājumu risināšanai laikā, kad tā būs ES prezidējošā valsts.

Sākot maksātnespējas procesu Liepājas metalurgam, pazuduši investīcijas traucējošie apstākļi un akcionāri vairs nekontrolē uzņēmumu. Tāpēc Krievijas uzņēmums Afina Pallada atsācis pārrunas par Liepājas metalurga iegādi. Optimistiski nav uzņēmuma darbinieki – darbu zaudēs ap 1500 strādnieku.

Nacionālās operas galvenā diriģenta amatam izraudzīts Mārtiņš Ozoliņš, kas stāsies līdzšinējā galvenā diriģenta Modesta Pitrena vietā. Operas valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš iecerējis izveidot operas māksliniecisko padomi, kurā darbosies arī galvenais diriģents.

Saeimas deputāte Iveta Grigule (ZZS), kurai būšot trešā vieta zaļzemnieku sarakstā Eiroparlamenta vēlēšanās, sevis reklamēšanā jau iztērējusi vairāk nekā 50 000 latu. Par to nav apmierināti viņas partijas biedri un saraksta konkurenti. Grigulei naudu ziedojot draugi un uzņēmēji, arī no Ventspils.

Netraucēti 10 gadus Latvijā darbojies pedofils, kurš izmantojis sociālos tīklus, lai pievilinātu meitenes un līdz šim nekādos pārkāpumos nav bijis pieķerts. Tagad 39 gadus vecais vīrietis aizturēts. Pedofils sazinājies ar vairāk nekā 200 meiteņu.

Latvijas iedzīvotāji sākuši akciju pret tā sauktajām legālajām narkotikām – vairāk nekā 200 cilvēku devušies Stop Drugs reidos pie narkotiku tirgotavām, lai atturētu jauniešus no šo vielu iegādāšanās. Līdztekus tam Slimību profilakses un kontroles centrs izdevis aizliegumu psihoaktīvai vielai 5F-AKB48, kas atrodama «legālajās narkotikās» – policija to konstatējusi 138 augu maisījumos.

Pēc smagas slimības miris Dailes teātra aktieris Harijs Spanovskis (1958-2013). Viņš bija viens no Dailes teātra VII studijas absolventiem, nominēts šogad Spēlmaņu nakts balvai par otrā plāna lomu izrādē Eņģeļi Amerikā. Daudziem atmiņā viņš paliks ar lomām Dailes teātra muzikālajās izrādēs Vella kalpi, Meža gulbji, Tobāgo!, Oņegins, ierakstos saglabāta viņa balss no koncertiem kopā ar komponistu Raimondu Paulu un aktieri Jāni Paukštello.

Saruna ar spoku

Posted on novembris 20, 2013 by - Pasaulē

Pirms pāris nedēļām pasauli pārsteidza ziņa, ka Vācijā atklāta sensacionāla mākslas kolekcija ar 1406 darbiem – gleznām, litogrāfijām, zīmējumiem un akvareļiem. Īsta mīkla izrādījies arī šīs noslēpumainās kolekcijas mantinieks – 80 gadus vecs vīrs, kurš noliedz, ka viņa tēvs kopā ar nacistiem piedalījies šo darbu laupīšanā

Pirms tam vēl neviens nebija redzējis Kornēliusu Gurlitu naktskreklā. Līdz brīdim, kad pagājušā gada februārī viņa dzīvokļa durvis Minhenē atmūķēja un pa tām iegāja izmeklētāji no Vācijas dienvidu pilsētas Augsburgas prokuratūras. Dzīvoklis bija visa viņa pasaule, kurā tagad pēkšņi ielauzās svešinieki. Aptuveni 30 cilvēku. Nākamās četras dienas viņi sasaiņoja, salika kastēs un aiznesa prom visu Kornēliusa dzīvi – vairāk nekā tūkstoti mākslas darbu.

Dzīvokļa saimnieks sēdēja vienā no istabas stūriem un uz to visu noraudzījās klusējot. Viņš noskatījās, kā no sienas tiek noņemta tur vairākas desmitgades stāvējusī vācu impresionista Maksa Lībermana glezna Divi jātnieki pludmalē, bet no aizslēgtas koka kumodes tiek izvilkti modernista Marka Šagāla darbi. «Iebrucēji» aiz sevis neatstāja pilnīgi neko, pat ne mazu portfeli ar Kornēliusa mīļākajiem darbiem – nelieliem zīmējumiem uz papīra.

Vienīgā persona, kas pēc svešinieku promdošanās atnāca aprunāties ar dzīvokļa saimnieku, bija kāda sieviete no psihologu dienesta. Izmeklētāju rosīšanos viņš aprakstīja ar vārdiem «šausmīgi» un «šaušalīgi». Satriektais Kornēliuss pārliecināja viešņu, ka negrasās sev darīt galu, un lūdza ātri vien doties prom.

Kopš tās dienas Kornēliuss savā «tukšajā» dzīvoklī daudzīvokļu namā Minhenē jūtas kā ieslodzījumā. Arī pašu pilsētu sirmgalvis sauc par «cietumu». Kopš vācu žurnāls Focus novembra sākumā nāca klajā ar sensacionālo ziņu par gluži vai neticamas mākslas kolekcijas atklāšanu un konfiskāciju, pie nama dežūrē reportieri no malu malām. Svešinieki nemitīgi klauvē pie durvīm un pa vēstulēm paredzēto spraugu durvīs bāž lūgumus pēc intervijas. Kad Kornēliuss dodas laukā, zib kameras.

Šādai interesei, protams, ir pamats, jo vecā vīra dzīvoklī atrasta īsta mākslas dārgumu krātuve ar daudzu slavenu gleznotāju darbiem, to vidū arī Pablo Pikaso un Anrī Matisa gleznas. Šo noslēpumaino kolekciju Kornēliuss mantojis no sava tēva Hildebranda Gurlita. 1956.gadā mirušais vīrietis bija mākslas kritiķis, muzeja direktors un mākslas darbu dīleris, kuru uzskata par vienu no vācu modernās mākslas pamatlicējiem un kurš pēc 1933.gada veica darījumus arī ar nacistiem.

Būtiskākais jautājums tagad – vai Hildebrands pie šīm gleznām savulaik ticis likumīgi? Vai tās gadījumā nav nelikumīgs nacistu laupījums? Vismaz pagaidām prokurori pārliecinošas atbildes nav guvuši.

«Ko viņi no manis grib?»

Kornēliuss ar savām gleznām mēdza sarunāties. Tās bija vientuļnieka labākie un vienīgie draugi. Tēva atstāto dārgumu glabāšanu viņš uzskatīja par savas dzīves misiju un, gadiem ejot, pamazām zaudēja realitātes izjūtu.

Kad vīrietis pēc žurnāla Focus raksta publicēšanas pirmoreiz izgāja uz ielas un devās pēc pārtikas, viņam sekoja fotogrāfu pūlis. Nākamās desmit dienas viņš sēdēja dzīvoklī pustumsā. Nevarēja pat gulēt, bet, kad iemiga, redzēja murgus. Reizēm ieslēdza radio, lai ātri vien to atkal izslēgtu.

Nākamā reize, kad Kornēliuss nolēma pamest savu patvērumu, bija pagājušās nedēļas otrdienā – viņš ar ātrvilcienu devās apmeklēt ārstu nelielā Dienvidvācijas pilsētiņā. «Es neesmu Boriss Bekers! Ko visiem šiem cilvēkiem no manis vajag? Esmu ļoti kluss cilvēks. Vienīgais, ko vēlējos, bija dzīvot kopā ar gleznām. Bet tagad mani fotografē un publicē pirmajās lapās, kur parasti nonāk visādi blēži,» no papīra krūzītes malkojot tēju, savā pirmajā intervijā žurnālam Der Spiegel sūdzas sirmgalvis. Viņam neesot saprotama lielā interese, kā pats saka, par viņa privāto īpašumu. Piemin vienu no desmit baušļiem – «tev nebūs zagt». Seja ir bāla, un zilo acu kaktiņos redzamas asaras.

«Es viņus nemaz negaidīju,» Kornēliuss saka par izmeklētājiem. Darbu konfiscēšanu viņš uztver kā «fatālu kļūdu», jo pats neesot pratis nosargāt sava tēva mantojumu. Viņa tēvs šos darbus esot paglābis no sadedzināšanas nacistu laikā, kad modernistus uzskatīja par deģenerātiem, nosargājis no bombardēšanām kara laikā, paslēpis no padomju armijas sirojumiem un amerikāņiem. Jā, viņa tēvs bija īsts varonis, bet pats Kornēliuss tagad jūtas kā pilnīgs neveiksminieks. Un viņu nekad nav mocījušas aizdomas, ka 100 kvadrātmetru dzīvoklī glabātie darbi, iespējams, varētu būt nelegāls nacistu laupījums.

«Ja es dzīvotu kaut kur citur, nekas tāds vienkārši nenotiktu.» Kaut kur tālu prom no Šveices robežas, kur muitnieki pirmo reizi viņam vilcienā pievērsa uzmanību 2010.gadā. Un kaut kur tālu prom no Minhenes, kuras iedzīvotājiem Kornēliuss nekad nav uzticējies. Pie visa esot vainojama māte, kura uz Minheni vēlējās pārcelties pēc sava vīra nāves. Esot alkusi pēc bohēmas. Kornēliusam tolaik bija 27. Viņš paļāvās uz māti, kura nopirka pilsētā divus dzīvokļus. Tagad, pēc 53 gadiem, Kornēliuss secina: «Tā bija viņas kļūda.»

Pēc sirmgalvja domām, Minhene ir «visa ļaunuma sakne», jo te dzima Hitlera vadītā nacistu kustība. Turklāt ļaunums aizvien mīt šajā pilsētā, saka vecais vīrs, brīdinoši kratot pirkstu un saraucot uzacis.

No malas šķiet, ka Kornēliuss dzīvo citā laikmetā. Televīziju viņš pārtrauca skatīties 1963.gadā. Kad dodas ceļojumos, viesnīcas rezervē, jau vairākus mēnešus iepriekš nosūtot ar tintes spalvu rakstītas vēstules. Pie reizes lūdzot atsūtīt taksometru uz staciju. Viņa pasaule ir lēna un klusa.

Viņš zina, kas ir internets, bet nekad to nav lietojis. Joprojām brīnās par telefoniem, kuros uzrādās zvanītāja numurs un vārds.

Decembra beigās Kornēliusam paliks 81 gads. Vienmēr esot sapņojis par nodzīvošanu līdz 90. «Ir cilvēki, kas pat 97 gadu vecumā kāpj kalnos, bet tik ilgi gan es negribu dzīvot.» Nopūšas un piebilst: «Varēja vismaz pagaidīt, kamēr es nomirstu, un tikai tad atņemt gleznas.» Par dažu konfiscēto darbu izcelsmi viņam esot šis tas zināms, bet prokuroriem to nestāstīšot. «Manā dzīvē nav bijis nekā cita, ko es tik ļoti mīlētu.» Arī starp cilvēkiem? «Ak, nē,» viņš noķiķina. 

Bērnība nacistiskajā Vācijā

Sava mūža laikā Kornēliusam nācies teikt vairākas sāpīgas ardievas. Kad avārijā gāja bojā tēvs. Kad nomira mamma. Un kad vēzis paņēma māsu. «Taču teikt ardievas gleznām bija vissāpīgāk. Es ceru, ka patiesība tiks noskaidrota ātri un es tās dabūšu atpakaļ.»

Vīrietim ir slima sirds. Ejot viņam laiku pa laikam jāapsēžas un jāatvelk elpa. Privātais ārsts visu laiku mudina sirmgalvi pārvākties uz pansionātu. Došanos pie daktera reizi trijos mēnešos viņš uzskata par īsu ceļojumu. Nopērk biļeti 2.klases vagonā un izvēlas sēdvietu, kur nav jāskatās acīs pretī sēdošam pasažierim. Šajā reizē vilciens ir diezgan pārpildīts, bet Kornēliuss uz sēdekļa sev blakus noliek somu.

Viņš ļoti cer, ka prese par viņu drīz zaudēs interesi. Varētu taču notikt kaut kas cits liels un drausmīgs, par ko žurnālistiem rakstīt. Nē, viņam nepatīk vardarbība, un viņš nevēlas redzēt ļaunuma uzvaru, taču varbūt tad no durvīm pazustu «tas viss pūlis».

Viņš arī nesaprot, kāpēc prokuratūra jandāliņu sacēlusi tieši tagad. Gleznu konfiskācija taču notika jau pirms pusotra gada. «Tagad gleznas stāv kaut kur pagrabos, bet es esmu viens. Kāpēc viņi tās neatstāja pie manis, paņemot tikai tās, par kurām ir aizdomas? Vismaz tad man nebūtu tādas tukšuma sajūtas.»

Tēvs Hildebrands mākslinieku darbus nekad neesot pircis no privātpersonām. Tikai no muzejiem un mākslas dīleriem. Ar nacistiem viņš sadarbojies tikai tāpēc, lai pasargātu modernistu darbus no sadedzināšanas, tagad skaidro dēls.

Bērnību Kornēliuss pavadīja Hamburgā, kur tēvs atvēra savu pirmo privāto galeriju. Pēc tam ģimene bieži pārcēlusies no vienas vietas uz citu, jo «manam tēvam nebija nevainojami tīra rasu izcelsme». Pamatskolas gados Kornēliuss dzīvoja Drēzdenē, kur pats esot redzējis Hitlera sagaidīšanu stacijā. Bet pēc nacistu ēras beigām, tas ir, no 1946. līdz 1948.gadam jauneklis mācījās privātā skolā Vācijas dienvidrietumos. Vidusskolas diplomu viņš saņēma Diseldorfā.

Lai izpatiktu tēvam, Kornēliuss sācis studēt mākslas vēsturi Ķelnes Universitātē. Tad studijas pārtraucis, taču nevēlas atklāt, kāpēc. Dzīvojis kopā ar vecākiem, pēc tam kādu laiku kopā ar māsu un tad atkal pie mātes, kas tobrīd jau bija kļuvusi par atraitni.

Neko vairāk par savu dzīvi Kornēliuss nestāsta. Viņš pieklājīgi noraida papildu jautājumus. Nevienam nekas nav jāzina. Gribot negribot, viņš vairāk atgādina spoku, nevis cilvēku ar bagātu pagātni. Tikai atstāsta vienu interesantu gadījumu: kad viņa mājā bija paredzēta optiskā kabeļa ierīkošana, tehniķiem bija burtiski jāizcīna ielaišana Kornēliusa dzīvoklī. Tādā veidā esot sargājis savas gleznas no svešām acīm.
«Es ceru, ka prokuratūra drīz tiks skaidrībā un es tās dabūšu atpakaļ. Es nekad neesmu pastrādājis nevienu noziegumu, un, pat ja būtu, tagad jau iestājies noilgums.»

Gleznas ir mantojums, un viņš nekad neesot interesējies, kāda īsti ir to izcelsme. Viņam nepatīk uzņemties atbildību. Tagad gan ir īstais laiks, kad ļoti nepieciešams ģimenes locekļu vai draugu, vai pat advokātu atbalsts. Taču pat par to viņš nespēj pieņemt lēmumu. «Līdz šim man neko ne no viena nevajadzēja.»

Tiesa, viņš ir mazliet vīlies savā māsā Benitā, kas nomira pērn. «Viņa bija divus gadus jaunāka un precējusies. Viņai vajadzēja nodzīvot ilgāk par mani. Viņa būtu mantojusi gleznas, un tad viņai būtu jātiek galā ar visu šo jezgu. Bet tagad šajā nožēlojamajā situācijā es esmu palicis viens pats.»

Incidents uz robežas

Protams, šāds iznākums ir neparedzēta sagadīšanās. Neparedzēta sagadīšanās bija arī kāds brauciens no Šveices, kad viņa bagāžu vilcienā nolēma pārbaudīt muitnieki. Kornēliusam kabatā bija 9000 eiro skaidrā naudā, un, sajutis nepatikšanas, viņš centās paslēpties tualetē.

Pirms gadiem 20 viņš Šveicē pārdeva vienu no savas kolekcijas gleznām un naudu noguldīja bankā Šveicē. Gleznas pārvešanu no Vācijas uz Šveici organizēja dīleris, tāpēc par tās iespējamo nelegālo transportēšanu viņš pats atbildību neuzņemas. «Es nekad neesmu pārvedis pāri robežai kaut ko nelegālu,» uzstāj večuks. Incidentā viņš vaino dzelzceļa kompāniju Deutsche Bahn, kura neesot piedāvājusi nekādu bukletu, kas paskaidrotu, ka uz robežas tiek pārbaudītas ne tikai preces, bet arī nauda. Ja viņš to būtu zinājis, vilcienā nemaz nebūtu kāpis.

Savukārt tagad vislielāko neizpratni viņam rada Augsburgas prokuratūra. Prokurors esot brīdinājis, ka Kornēliusu, visticamāk, gaida apsūdzības par nacistu nolaupītu gleznu slēpšanu, taču līdz šim nekādu lēmumu viņš tā arī neesot sagaidījis. Vienīgais iznākums ir žurnālistu bars pie durvīm. «Es taču neesmu nekāds slepkava! Kāpēc viņi man dzenas pakaļ?»

Kornēliuss pastāsta par vēstuli no prokuratūras, kurā teikts, ka dažus mākslas darbus viņš saņemšot atpakaļ. Neesot paskaidrots, kurus tieši. Taču prokuratūrai viņš diezko neuzticas. «Es nekad neesmu vēlējies sapīties ar valsts iestādēm.» Piemēram, par Vācijas pabalstu programmu ilgstošiem bezdarbniekiem Hartz IV viņš izsakās kā par mēri. Viņš nesaņem pensiju, un viņam nav veselības apdrošināšanas. Nekustamā īpašuma nodokli gan viņš maksājot kā pēc pulksteņa. Savu Vācijas pilsoņa pasi viņš agrāk vienmēr mēdzis atjaunot vācu konsulātā Austrijas pilsētā Zalcburgā, taču pēdējā personas dokumenta derīguma termiņš beidzies pirms diviem gadiem.

Saviem ārstiem viņš parasti maksā skaidrā naudā. Visvairāk naudas viņš nopelnījis 2011.gadā, kad nolēma pārdot ekspresionista Maksa Bekmana gleznu Lauvu dresētājs. Ķelnes izsoļu nama jurists bijis ļoti patīkams cilvēks un nokārtojis arī visus papīrus ar nacistu aplaupīto personu mantiniekiem. Lauvu dresētājs tika pārdots par 725 000 eiro. Kornēliuss saņēmis 400 000 eiro, bet pārējā summa samaksāta mantiniekiem.

Patiesībā večuks vēlējies pārdot Lībermana darbu, taču pats saviem spēkiem nespējis noņemt lielo darbu no sienas. «Tā nu es paņēmu Bekmanu. Skaists darbs! Bet man ļoti bija nepieciešama nauda.»

Kamēr runājam, vilciens ir sasniedzis pilsētiņu, kur strādā Kornēliusa ārsts. Piebraucam pie viesnīcas. Baltajā trīsstāvu ēkā viņš nakšņo vienmēr. Reģistratūrā neviena nav, bet pie rezervētā numuriņa durvīm atstāta atslēga zelta krāsas važiņā. Numurā ir lēti aizkari ar tulpju un gerberu ornamentu, fluoriscējošas lampas un gleznas, kas izskatās kā no lēta pasūtījumu kataloga. «Ļoti jauki,» par naktsmājām priecājas Kornēliuss.

Viņam līdzi ir vairākas kartītes, uz kurām sarakstījis to, ko vēlas teikt ārstam. Grib atstāt labu iespaidu, tāpēc runai jābūt raitai. Ikdienā jau nav, ar ko aprunāties. Gulēt viņš nolemj doties jau sešos vakarā un modīsies divos no rīta. Vizīte pie ārsta ieplānota tikai 8.40, bet večukam esot nepieciešams laiks, lai sagatavotos.

Nākamajā rītā izsauktais taksometrs Kornēliusu aizved līdz privātpraksei, kas no viesnīcas ir tikai 300 metru attālumā. Skaitītājs rāda € 3,40, bet sirmgalvis vadītājam samaksā 20 eiro. Pēc izmeklēšanas ārsts Kornēliusam skaidro, ka sirds darbojas vārgāk nekā parasti, taču tajā, iespējams, vainojams pēdējo nedēļu satraukums. Atgriezies viesnīcā, sirmgalvis pamana avīzi, kurā publicēti vairāki konfiscēto gleznu attēli. Viņš ir šokā. «Kas tā par valsti, kas vispārējai apskatei izliek privātu īpašumu?!» Acīs sariešas asaras. Viņš nočukst: «Tām ir jāatgriežas pie manis.»

Nakamajā rītā avīzē lasāms Bavārijas tieslietu ministra teiktais, ka izmeklētājiem būtu vēlreiz jānopratina Kornēliuss. «Es ar viņiem nerunāšu. Neko brīvprātīgi neteikšu. Ne un ne!» komentē sirmgalvis.

Viņaprāt, gleznas ir viņa īpašums, un drīz tām jābūt atpakaļ viņa dzīvoklī. Vismaz vienu darbu nāksies pārdot, lai samaksātu par mediķu pakalpojumiem. Visticamāk, tas būs Lībermana darbs. Šagāls gan atkal tiks ieslēgts kumodē. Bet gleznu ar sievieti pie klavierēm viņš atkal pakārs gaitenī, kur to kādreiz novietoja māte.

«Kad būšu miris, viņi var darīt ar gleznām, ko vien vēlas.» Bet līdz tam tās piederēs tikai viņam. Un atkal viņa dzīvē būs iestājies «miers un klusums».

 

Laupījums vai ne?

Vācijā atrastajā kolekcijā ir daudzu slavenu mākslinieku, to vidū, Pikaso, Šagāla, Gogēna un Matisa darbi. Eskperti lēš, ka kolekcijas vērtībā ir vairāk nekā miljards dolāru.

Gleznu glabātājs Kornēliuss Gurlits uzstāj, ka viņa tēvs Hildebrands Gurlits tās pārpircis legāli un daži izmekētāju atrastie dokumenti to tik tiešām apliecina. Tomēr kolecijā, piemēram, ir astoņi darbi, kuri iekļauti nacistu nolaupītās mākslas datubāzē, jo 1941.gadā izzagti no Paume muzeja Parīzē.

Nacisti moderno mākslu dēvēja par «deģenerātu izpausmēm». Vācijā vien no privātkolekcijām un muzejiem tika konfiscēti aptuveni 16 000 darbu.

Taču vēlāk nacisti saprata, ka ar salaupītajām gleznām ir iespējams nopelnīt, pārdodot tās ārzemēs.

Hildebrands Gurlits bija viens no četriem oficiālajiem mākslas dīleriem, kuriem darboties atļāva nacistu propagandas ministrs Jozefs Gebelss.

Daži no Minhenē konfiscētās kolekcijas darbiem

Augšējā rindā no kreisās: Marks Šagāls Alegorija, Eižens Delakruā Mauru saruna uz terases, Karls Špicvēgs Klavierspēle, Oto Dikss Sieviete teātra ložā, Vilhelms Lahnics Vīrietis un sieviete logā.

Otrajā rindā: Onorē Domnjē Donkihots un Sančo Pansa, Makss Lībermans Divi jātnieki pludmalē, Ogists Rodēns Sievietes akts, Oto  Grībels Bērns pie galda, Antonio Kanaleto Sa Giustina in Prà della Vale.

Trešajā rindā: Ludvigs Godenšvēgs Vīrieša portrets, Hanss Krištofs Pāris, Erihs Frāss Māte un bērns, Konrāds Feliksmillers Pāris ainavā, Teodors Russo Sēnas ielejas ainava.

Ceturtajā rindā: Kristofs Folls Mūks, Bernhards Krečmers Tramvajs, Frics Maskoss Domājoša sieviete, Kristofs Folls Sprādzienu meistars Henčs, Ludvigs Godenšvēgs Kaila sieviete.

Piektajā rindā: Anrī Matiss Sēdoša sieviete, Oto Grībels Sieviete ar sejas plīvuru, Vilhelms Lahnics Meitene pie galda, Oto Dikss Cirka māksliniece, Bonaventura Genelli Vīrieša akts

Foto — AFP/Scanpix