Bez ilgāka laika klusumā ir gandrīz neiespējami satikt iekšējos dēmonus un eņģeļus
Mūs reāli maina situācijas, kuras nespējam kontrolēt. Protams, dziļākajā nozīmē neviens cilvēks neko nespēj kontrolēt (es nevaru pat sekundi kontrolēt kaut vienu savu smadzeņu šūnu!), tomēr tik ilgi, cik vien iespējams, tiecamies šo kontroles ilūziju uzturēt. Tikai krīzes – svarīgu attiecību beigas, darba zaudējums, finansiāla sagrāve, slimība, iznīcinoša publiska sakāve – apstādina un pamodina no iedomām un sapņiem. Mūs patiešām maina situācijas, kad viss ir izmēģināts un vairs nezinām, ko darīt. Cilvēki ienīst šādus brīžus, bet nereti vienīgi tie ir pietiekami spēcīgi, lai mūs pamodinātu.
Lielās garīgās tradīcijas visos laikmetos ir nodarbojušās ar cilvēka iniciāciju, sagatavošanu dzīvei. Neatņemama iniciācijas daļa ir ievietot cilvēku uz garāku laiku situācijā, kurā viņš nezina, ko darīt.
Franciskāņa Ričarda Rora tikko latviski izdotajā izcilajā grāmatā Ādama atgriešanās lasām par liminālo telpu. Latīņu vārds limen nozīmē «slieksnis». Liminālā jeb sliekšņa telpa ir situācija, kad esam «ne šur, ne tur», esam atstājuši vienu dzīves periodu, bet vēl neesam iegājuši nākamajā. Šādu starpstāvokli, balansēšanu uz robežas ir grūti izturēt, jo nekas mūs tik ļoti nenomāc kā mokoša neziņa, nespēja saprast un ietekmēt savas dzīves norises. Tomēr tā ir telpa, kurā visvairāk iemācāmies. Nekas svaigs vai radošs parasti nevar mūsos dzimt, ja atrodamies pašu izveidotajās komforta zonās. Tāpēc senatnē un mūsdienās (kur tas vēl tiek praktizēts) iniciācija saistās ar konkrēta laika pavadīšanu šādā sliekšņa telpā – vienatnē tuksnesī, kalnos, mežā, klosterī. Ierastās funkcionalitātes un kārtības burbulim tiekot pārdurtam ar dīvainu bezjēdzīgumu, iešanu pretējā virzienā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.