Ziemassvētku eglīte
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Gada notikumi pasaulē
Stiprā puse
«Dzelzs kanclere» Angela Merkele atkal apliecināja savu lomu kā Eiropas spēcīgākā politiķe, nodrošinot savai partijai pārliecinošu uzvaru Vācijas parlamenta vēlēšanās.
Par spīti krīzēm, zinātnes progress turpinās. 2012.gadā pētnieki beidzot atklāja «Dieva elementārdaļiņu» Higsa bozonu, bet šāgada nogalē pats Higss saņēma Nobela prēmiju.
Īrija kļuva par pirmo eirozonas valsti, kura veiksmīgi noslēdza ES un Starptautiskā Valūtas fonda palīdzības programmu.
Horvātija kļuva par Eiropas Savienības 28.dalībvalsti. ES vēl aizvien ir pievilcīga valstīm, kuras atrodas ārpus tās.
Vājā puse
Kipras glābšanas programma parāda, ka eirozonas krīze ir pierimusi, bet vēl nebūt nav pārvarēta.
Sabiedrības daļas simpātijas pret bijušo ASV slepenā dienesta darbinieku Snoudenu, kurš patvēries Krievijā pie KGB darba turpinātājiem, liek vaicāt – vai cilvēkiem demokrātiskās valstīs pašu drošība nerūp?
ASV politiskās elites grūtības vienoties par budžeta kompromisu bija apturējušas valdības darbu un varēja izraisīt globāli katastrofālas sekas.
Tiesas spriedums Maskavā – atzīt par vainīgu krāpšanā pirms četriem gadiem cietumā nomērdēto advokātu Magņitski, kas bija atmaskojis korupcijas shēmas – parāda Putina režīma progresējošo paranoju.
Iespēja
Politiķi Berluskoni notiesā un izslēdz no Itālijas Senāta, franču aktieris Depardjē pārvācas uz Mordoviju. Eiropa var atvadīties no diviem klauniem.
Pēc prezidenta vēlēšanām Irānā manāma pozitīva virzība sarunās par Teherānas kodolprogrammas ierobežošanu.
Spītējot policijas stekiem, Kijevas Neatkarības laukumā decembrī plīvo Eiropas Savienības karogi. Ukraiņi cerības saista ar Rietumiem, nevis ar Maskavu.
Jaunais pāvests Francisks ieguvis daudz labvēlības, mazāk nosodot cilvēkus par viņu privāto dzīvi, vairāk runājot par sociālo atbildību.
Draudi
Ēģiptes prezidents Mursi ir islāmists, taču bija likumīgi ievēlēts. Viņa gāšana armijas īstenotā valsts apvērsumā apdraud demokrātijas trauslos aizmetņus reģionā.
Par sprādzieniem Bostonas maratonā, kurus sarīkojuši divi brāļi čečeni, arvien paliek neatbildēti jautājumi, arī par teroristu iespējamajām saitēm ar kādiem valstiskiem veidojumiem un to politiskajiem mērķiem.
Nemieri Turcijā pret apbūvi Taksima laukumā un Brazīlijā pret sabiedriskā transporta biļešu cenu paaugstināšanu parāda sociālās spriedzes apdraudējumu jaunattīstības valstu stabilitātei.
Lielvalstu vienošanās ar Sīrijas diktatoru Asadu par viņa ķīmisko ieroču iznīcināšanu nav atņēmusi, drīzāk ir paildzinājusi viņam iespēju slepkavot savas valsts iedzīvotājus ar parastiem ieročiem.
Gada notikumi Latvijā stratēģiskas plānošanas instrumentā
Stiprā puse
Dziesmusvētki radīja sen neredzētu pacēlumu gan dalībniekos, gan skatītājos.
Imants Ziedonis aizgāja mūžībā, bet viņa dzeja arī nākotnē mums paliks kā apliecinājums vārda spēkam un ietekmei.
Brīnumu gads ekonomikā – straujākā izaugsme ES, algas un nodarbinātība aug, bet cenas tikpat kā nemainās.
Kvantu skaitļošanas pētnieks Andris Ambainis kļuva par pirmo Baltijas valstu zinātnieku, kas uzvarējis konkursā uz Eiropas Pētniecības padomes progresa dotācijām.
Kā ģenerālprokurors Jānis Maizītis uzdrošinājās sākt lietu pret Lembergu, bet šogad viņš kļuva par Satversmes aizsardzības biroja direktoru.
Vērienīgie manevri Steadfast Jazz 2013 nostiprināja Latvijas spējas sadarboties ar NATO sabiedrotajiem.
KNAB aizturēja Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieku un apliecināja, ka nav izsmēlis savu potenciālu likt trūkties augstām valsts amatpersonām.
Vājā puse
Zolitūdes traģēdija bija ļoti augsta cena par korumpētās korporatīvās sistēmas sabiedriskās bīstamības apzināšanos.
Ministru Roņa, Ķīļa, Sprūdža un Jaunzemes-Grendes dažādās demisijas parādīja, ka politiskos amatos jābūt politiķiem, tomēr partijas mēdz izprast politisko atbildību kā savu interešu sargāšanu.
Rīgas pils ugunsgrēka liesmas izgaismoja nespēju sargāt savas kultūras vērtības un vienaldzīgu neizdarību, kad jānovērš posta sekas.
SC un GKR uzvaru vēlēšanās Rīgā nodrošināja nevis Ušakova un Amerika politikas spēks, bet gan oponentu savstarpējās nenovīdības un arī vēlētāju lēta izdevīguma gaidu radīts vājums.
Budžeta ultimāti liek domāt – līdzko krīze aiz muguras un naudas atkal daudz, daļai politiķu pašu populistiskie pasākumi svarīgāki par visai valstij svarīgāko.
Latvijas grupas PeR pēdējā vieta Eirovīzijas 2.pusfinālā varbūt lika padomāt, vai neveltām pārāk daudz emocionālās enerģijas kultūras vērtību surogātiem.
ECT piebremzēja Čalovska izdošanu ASV. Latvijā tiesībsargātāji pagaidām nespēj izmeklēt nopietnus kibernoziegumus un kopā ar politiķiem ne vienmēr rēķinās ar Eiropas cilvēktiesību standartiem.
Iespēja
Jūlijā Latvija beidzot saņēma ilgi gatavoto un kaismīgi apspriesto ielūgumu iestāties eirozonā. Pareizi pielietota, kopējā valūta valstij var būt ekonomiskās stabilitātes enkurs.
Gada sākumā Latvijas otrais neatkarības laika periods oficiāli apsteidza pirmo. Taču brīvība nav dāvana, to jāprot nosargāt un pareizi izmantot.
Pēc ilgas stīvēšanās valdība beidzot atteicās no līguma ar spāņu uzņēmumu CAF par pasažieru vilcienu pirkšanu, radot iespēju miljonus izmantot lietderīgāk.
Valdība pieņēma reemigrācijas plānu, lai atvieglotu ārzemēs dzīvojošajiem ceļu uz mājām.
Inguna Sudraba pieteica savu apņēmību dibināt tautas kustību un tūlīt pēc tam noģība. Iespēja viņai saprast, ka politika varbūt tomēr nav viņas aicinājums.
Saeima radīja iespējas daudziem ārpus Latvijas dzimušajiem iegūt dubultpilsonību, stiprinot viņu saites ar tēvzemi.
Latvija sāka sarunas par iestāšanos attīstīto valstu ekonomiskās sadarbības organizācijā OECD, kuras plašās zināšanas var nākotnē palīdzēt efektīvāk attīstīties.
Maksātnespējas administratoru sistēmas reforma nonāca politiskās dienas kārtības galvgalī un izgaismoja šo tieslietu tumšo nostūri.
Draudi
Dombrovska atkāpšanās un jaunas valdības veidošana var kļūt par iespēju oligarhiem atgriezties pie varas.
Konflikts KNAB iedvesmo korumpantus. Jau divas komisijas atzinušas, ka Streļčenoks ir vājš priekšnieks, taču risinājums nav redzams.
Liepājas metalurga bankrots ir paraugs, ka izdevīgākais bizness arvien paliek politiska nodrošināšanās ar nodokļu maksātāju naudu.
Apgabaltiesa atstāja spēkā spriedumu Satversmes tiesas tiesnesei Muižniecei par dokumentu viltošanu. Tiesu sistēmas vājums apdraud pat valsts konstitucionālos pamatus.
Repše mēģina ievilkt lēmējvarā naudasmaisus un puskoka lēcējus un gribot vai negribot nolīdzina ceļu uz varu Saskaņas centram.
Satversmes preambulas projekts draud padarīt vēlēšanas par sacīksti, kurš īstenāks latvietis un lielāks patriots.
Jauns plus vecs
Jaunā gada veiksmes recepte ir ideāla proporcija starp jauno un veco. Uzreiz gan atzīšos, ka man šis ideāls nav zināms. Varbūt tāda nemaz nav – pārmaiņas, kas sākumā liekas par asu vai skābu, vēlāk izrādās patīkami spirdzinošas, bet ierastas lietas, bez kurām dzīve šķiet neiespējama, reiz apnīk līdz nāvei un tu atvadies no tām ar vieglumu. Plāni jākaļ, taču jāpatur prātā, ka gandrīz nekad nekas nenotiek ideālā saskaņā ar tiem.
Šis gads noslēdzas un jaunais iesākas pulka juceklīgāk, nekā vēl pirms mēneša varējām iedomāties. Premjerministrs Dombrovskis, kuru nekas parasti nespēj izsist no līdzsvara, nepaklausīgās koalīcijas grožus ir uzkāris uz nagliņas un tagad jāgaida, kas tos atkal ņems savās rokās. Kurp jaunā valdība stūrēs, nav īsti skaidrs.
Blakus visām pārmaiņām, kuras nākamgad jau bija «ieprogrammētas» – valūtas nomaiņai un divām vēlēšanām – šī valdības veidošanas migla šķiet decembra gaisotnē neiederīga. It sevišķi, ja principi gan premjera izvēlē, gan koalīcijas sastiķēšanā ir tik izplūduši. Tomēr arī šajā krīzē ir labā ziņa – jā, tās ir vēlēšanas, kurās jau drīz varēsim novērtēt paveikto un izraudzīties tālākos mērķus.
Ir lasītāju aptaujā liela daļa atzinusi, ka nākamgad alkst pārsteigumu un pārmaiņu. Šī vēlme noteikti tiks piepildīta ar uzviju. Taču lielo vairumu mūsu dzīves arī nākamajā gadā veidos idejas, lietas un cilvēki, kurus jau tagad labi zinām un varam paļauties uz tiem – viss labais, ko esam iesākuši un vēlamies nākamgad turpināt. Lai veicas ar to! Un neaizmirstiet arī abonēt Ir, lai varam atkal tikties nākamajā gadā. Priecīgus svētkus un laimīgu Jauno gadu!
Ilgas pēc stabilitātes
Kā savu biznesu ilgtspēju vērtē mazo un vidējo uzņēmumu vadītāji un īpašnieki Latvijā – novembrī veikta Swedbank aptauja
Uzņēmumu ilgtspēju ietekmējošie faktori
Piecas biežāk minētās atbildes
1. Stabils noiets uzņēmuma produkcijai/pakalpojumiem
2. Īpašnieku personīgā motivācija attīstīt uzņēmumu ilgtermiņā
3. Motivēti un kompetenti darbinieki
4. Kvalitatīvi un konkurētspējīgi produkti un pakalpojumi
Piecas biežāk minētās atbildes
5. Kompetenta un pieredzējusiuzņēmuma vadība
Sava uzņēmuma ilgtspēju visvairāk ietekmējošie faktori
Piecas biežāk minētās atbildes
1. Stabils noiets uzņēmuma produkcijai/pakalpojumiem
2. Kvalitatīvi un konkurētspējīgi produkti un pakalpojumi
3. Motivēti un kompetenti darbinieki
4. Labs klientu serviss
5. Sakārtota biznesa vide (likumdošana, nodokļu politika u.tml.)
Iemesli, kāpēc uzņēmumi atbalsta jomas, kas nav saistītas ar saimnieciskās darbības veikšanu/nodarbojas ar labdarību
Kurās jomās jūsu uzņēmums sniedz atbalstu/nodarbojas ar labdarību?
Nevis tērēt, bet ieguldīt!
Jo vairāk uzņēmumi iegulda sociālās atbildības pasākumos, jo lielāka ir to peļņa, pārliecināts britu jurists Dveins Baraka, kurš ikdienā konsultē uzņēmumus par šīm iespējām
Ilgus gadus strādājot ar dažādām kompānijām, jurists Dveins Baraka (Dwayne Baraka) apjauta, cik plaša ir to ietekme ne tikai uz valsts ekonomiku, bet arī uz sabiedrību. Viņš atkal un atkal pārliecinājās – ja uzņēmuma vadībai rūp darbinieki, apkārtējā sabiedrība un vide, tā atrod ļoti daudz veidu, kā uzlabot dzīves apstākļus. Savukārt, mainot sabiedrību, iespējams uzlabot arī biznesa vidi.
Tādēļ Dveins pirms četriem gadiem izveidoja savu firmu, kas konsultē uzņēmumus par sociālo atbildību. Darba netrūkst, jo visā pasaulē aizvien populārāks kļūst viedoklis, ka uzņēmēju interesēs ir naudas pelnīšanu apvienot ar dažādiem sociāli atbildīgiem projektiem, kuru mērķis ir pozitīvi mainīt cilvēku dzīvi. «Manuprāt, dažiem biznesmeņiem ir nepareizs priekšstats, ka sociālā atbildība nozīmē naudas tērēšanu. Daudzu lielu un ne tik lielu uzņēmumu pieredze pierāda – jo lielāki ieguldījumi sociālās atbildības projektos, jo lielāka peļņa,» saka Dveins Baraka, kurš šoruden ar savu pieredzi dalījās, viesojoties Rīgā.
Visi vienā kuģī
Termins «uzņēmumu sociālā atbildība» pazīstams kopš 60.-70.gadiem, kad tas radās, lai akcionāriem noformulētu aktivitātes, kurās iesaistījies uzņēmums. Pašlaik ir vairākas pieejas, kā iedzīvināt sociālo atbildību dzīvē. Viena no pazīstamākajām un izplatītākajām ir filantropija, kas saistīta ar naudas ziedošanu, atbalstu sabiedriskajām organizācijām un finansējumu dažādiem mākslas, izglītības, veselības, sociālajiem, vides projektiem. Taču sociālās atbildības jēdziens nekādā gadījumā nav saistāms ar ziedojumiem politiskajām partijām vai sponsorēšanu.
Cita pieeja ir iestrādāt sociālās atbildības pasākumus uzņēmuma stratēģijā, piemēram, strādāt tā, lai uzņēmums iegūtu, piemēram, godīgas tirdzniecības (Fair Trade) zīmi vai kādu citu sertifikātu, kas apliecina, ka tā bizness ir godīgs un uzticams.
Vēl cita pieeja ir veidot izpratni, ka sociālā atbildība ir uzņēmēju un visas sabiedrības interesēs, jo biznesa veiksmes un neveiksmes ir atkarīgas no apkārtējās sabiedrības atsaucības. Ir vērts ieguldīt naudu vides un dzīves apstākļu uzlabošanā, izglītībā un veselības aprūpē, jo uzņēmējdarbība balstās uz veseliem un izglītotiem darbiniekiem, ilgstoši izmantojamiem resursiem un lietpratīgu valdību.
Mūsdienās teju katram uzņēmumam ir jāizvēlas kāds no sociālās atbildības veidiem – to nosaka caurskatāmības princips, uzskata Dveins Baraka. Uzņēmumi vēlas, lai sabiedrībā par tiem būtu pozitīvs priekšstats, bet ietekmēt informācijas avotus – medijus – demokrātiskā sabiedrībā nevar. Tādēļ sociāli atbildīgi uzņēmumi publisko informāciju par visām darbības jomām, neko neslēpjot. «Pārskatāmība ir viens no pozitīvas sadarbības principiem,» uzsver eksperts, pieminot, ka pagājušā gadsimta 60.gados fakts, ka dažu kompāniju apgrozījums bija lielāks par valsts budžetu, rosināja diskusijas par sociālo atbildību, un rezultātā mēs visi nu jau pēdējos 50 gadus esam vienā lielā kuģī, kurā katram ir jāizvērtē, kā viņš var mainīt sabiedrību, lai tā kļūtu vēl labāka.
Sakropļotā uzticēšanās
Sociāli atbildīgas uzņēmējdarbības viens no pamatprincipiem ir godīgums it visā, arī nodokļu nomaksā. Taču Latvijā ēnu ekonomika sasniedz aptuveni piekto daļu no iekšzemes kopprodukta, skaidri norādot, ka daļa uzņēmēju nodokļus nemaksā. Tādēļ, gan viesojoties Rīgā, gan konsultējot uzņēmumus, gan rakstot blogu, Dveinam Barakam jāskaidro, kāpēc ir svarīgi būt godīgam attiecībās gan ar darbiniekiem un klientiem, gan ar valsti.
«Viens iemesls nodokļu nemaksāšanai ir savtīgums, bet cits saistāms ar uzticēšanos valdībai,» saka Baraka. «Iespējams, šī uzticēšanās ir sakropļota. Lai to kaut mazliet palielinātu, jārada caurskatāmība arī valsts līdzekļu izmantošanā. Vienlaikus nodokļu maksāšana ir atkarīga no katra paša personiskās atbildības. Ir tikai dažas valstis, kas panākušas, ka visi nodokļu nemaksātāji kļūst par maksātājiem. Daļa risinājuma meklējama likumdošanas regulējumos, daļa – morālē. Jāapzinās, ka cilvēki, kas maksā, dod ieguldījumu sabiedrības labklājībā. Otrs atslēgas vārds ir ekonomikas stabilitāte.»
Savā blogā Dveins Baraka raksta, ka kompānijām, kuras aplūko nodokļu maksāšanu tikai no likuma izpildes viedokļa, trūkst izpratnes par sava zīmola drošību un biznesa ilgtermiņa ienākumiem. Viņš piesauc globālās korporācijas, kas izmanto legālos caurumus likumdošanā, lai līdz minimumam ierobežotu maksājamo nodokļu daudzumu.
Piemēram, pateicoties šādiem risinājumiem, Starbucks var, liekot roku uz sirds, apgalvot, ka Lielbritānijā tikpat kā neko nenopelna, lai gan kompānijas ieņēmumi šeit ir 2,5 miljardi mārciņu. Vai arī Google nodokļos ir samaksājis tikai 3,4 miljonus mārciņu (0,136% no apgrozījuma), lai gan globālā līmenī korporācijas rentabilitāte ir 33%. Šo rekordu pārspēj Amazon – apgrozījums Lielbritānijā ir bijis vēl lielāks nekā Google, bet nodokļos samaksāts mazāk par miljonu mārciņu! «Nobaudot ruma un rozīņu saldējumu, vairākumam no mums alkohola līmenis asinīs izrādītos augstāks nekā ienākumu procents, ko Amazon samaksā nodokļos,» secina Dveins.
No vienas puses, ir saprotami, ka kompānijas mēģina samazināt savus izdevumus. No otras puses, tām jāliek saprast, ka tādējādi tās pieļauj kļūdu – riskē zaudēt uzticamību un līdz ar to daļu partneru un klientu. Eksperts ir pārliecināts, ka publiskajā telpā ir pārlieku maz kritikas par tām kompānijām, kas lepojas ar izvairīšanos no nodokļiem, turpinot izmantot sabiedrības kopējos labumus – infrastruktūru, izglītību, sociālās garantijas.
Darīt pareizi
Biznesa līderi nav pietiekami daudz darījuši, lai nosauktu vārdā un kauninātu kompānijas, kas nemaksā nodokļus, uzskata Dveins Baraka. Vienlaikus ir pārāk maz laika veltīts tam, lai izskaidrotu, kādēļ ilgtspējīgā uzņēmējdarbībā svarīgs ir godīgums un sociālā atbildība. Pārāk maz runāts par kompānijām, kas godīgi maksā nodokļus.
Dveinam Barakam mīļš piemērs ir britu tirgotājs Mark&Spencer. Pašlaik uzņēmums iesaistījies 180 dažādos sociālajos projektos, ko apvienojis ar nosaukumu Doing the Right Thing. 2012.gadā uzņēmuma apgrozījums bija 9,9 miljardi mārciņu, bet 105 miljoni iegūti, īstenojot dažādus sociālās atbildības projektus. Projekti saistīti ar vides aizsardzību (programma, kurā izglīto par zivju populācijai piemērotu ūdens tīrību), klimata pārmaiņām (uzņēmums par 54% samazināja ledusskapju un gaisa atsvaidzinātāju radītos oglekļa dioksīda izmešus). Kopš 2006.-2007.gada par 40% samazināts izmestās pārtikas daudzums, pārstrādei nodoti 147 miljoni drēbju pakaramo, iegūto naudu – 650 000 mārciņu – ziedojot UNICEF. «Šī darbība bija uzņēmuma paša iniciatīva,» Dveins Baraka paskaidro, kādēļ viņš slavē Mark&Spencer. Neesot daudz tādu uzņēmumu. Šis uzņēmums ir arī viens no pirmajiem, kurš mēģina aprēķināt, kā dažādos sociālās atbildības projektos ieguldītā nauda, laiks vai citi resursi atpelnās.
Dveins Baraka uzsver – lai pieņemtu lēmumu, kādos sabiedrībai svarīgos projektos iesaistīties, svarīgs ir efektīvs menedžments. Tādēļ Lielbritānijā ir biznesa organizācijas, kas nodarbojas ar uzņēmuma sociālās atbildības projektu organizēšanu. Tā kā divu gadu laikā Dveins Baraka Rīgā bijis jau piecas reizes, viņš novērojis, ka arī mūsu uzņēmumi sliecas arvien vairāk domāt par savu ietekmi uz sabiedrību. «Sākotnēji bija manāma neizpratne un skepse, bet tagad latviešu uzņēmēji mēģina iederēties starptautiskajā biznesa vidē,» saka Dveins. «Svarīgi saprast, kādas ir latviešu vērtības, lai bizness tām kalpotu.»
«Zaļā» uzņēmējdarbība atmaksājas
Ierasti videi draudzīga uzņēmējdarbība tiek saistīta ar lieliem rūpniecības uzņēmumiem. Tomēr aizvien biežāk arī mazie uzņēmumi sāk pievērsties videi draudzīgai uzņēmējdarbībai. Vispirms tas ir saistīts ar pēdējo gadu Eiropas Savienības (ES) politiskajiem centieniem popularizēt videi draudzīgu uzņēmējdarbību mazos uzņēmumos, jo, izvērtējot ietekmi, secināts, ka kopumā mazo un vidējo uzņēmumu ietekme uz vidi nav būtiski mazāka par lielo uzņēmumu iespaidu. Piemēram, 64% rūpnieciskā piesārņojuma rada tieši mazie un vidējie uzņēmumi. Pateicoties šādas informācijas apritei un Eiropas īstenotajai vides politikai, mazie uzņēmumi sāk aizvien vairāk apjaust savus ieguvumus no videi draudzīgas uzņēmējdarbības īstenošanas.
Videi draudzīgu uzņēmējdarbību var praktizēt, īstenojot virkni dažāda rakstura pasākumu. Viens no populārākajiem pasākumu veidiem mazajos uzņēmumos saistās ar energoefektivitātes paaugstināšanu, kas visbiežāk tiek īstenota, pārejot uz energoefektīvākām spuldzītēm. Tas ne tikai nodrošina mazāku enerģijas patēriņu un līdz ar to mazākas izmaksas, bet, vērtējot pakalpojuma vai produkta ietekmi visā dzīves ciklā, samazina uzņēmuma tā dēvēto «oglekļa pēdas nospiedumu» jeb CO2 izmešu daudzumu, kas nonāk atmosfērā un veicina klimata izmaiņas. Arī atkritumu šķirošana ir viegli īstenojama un efektīva videi draudzīgās politikas sastāvdaļa, kas tiek plaši īstenota mazajos uzņēmumos, jo praktiski neprasa papildu ieguldījumus.
Nevienā uzņēmumā nepietiek, ka tikai vadība vēlas strādāt videi draudzīgi. Šai pieejai jābūt iekļautai visos uzņēmējdarbības aspektos, tādēļ svarīgi nodrošināt, ka visi darbinieki ir informēti par uzņēmuma vides politiku. Ļoti būtiski, lai visi uzņēmuma darbinieki aktīvi līdzdarbojas. Parasti mazos uzņēmumos vieglāk nekā lielajos izglītot personālu, līdz ar to nodrošinot labākus rezultātus. Turklāt mazo uzņēmumu darbība saistīta ar mazāku resursu patēriņu un līdz ar to vienkāršāku patēriņa uzskaiti, kas ir būtiska priekšrocība, izvērtējot vides politikas efektivitāti. Arī risinājumi, lai samazinātu videi nodarīto postu, bieži vien ir daudz lētāki, vienkāršāki un vieglāk īstenojami nekā lielajiem uzņēmumiem.
Tomēr arī mazajiem uzņēmumiem jāapjauš, ka videi draudzīga uzņēmējdarbība tiek vērtēta produkta vai pakalpojuma «dzīves cikla» kontekstā, tātad uz šo jautājumu iespējams skatīties daudz plašāk. Līdz ar to būtiski pievērst uzmanību līgumpartneru vai apakšuzņēmēju un ārpakalpojumu sniedzēju darbības radītajai ietekmei uz vidi. Piemēram, pastāvīgi izmantojot transporta pakalpojumus, priekšroka būtu jādod uzņēmumiem ar mazāku ietekmi uz vidi – tādiem, kas izmanto velokurjerus vai transportlīdzekļus ar hibrīddzinējiem. Svarīgi arī izvērtēt, vai saražotais produkts, pārdotā prece vai sniegtais pakalpojums ir videi draudzīgs. Varbūt lielāks ieguvums videi būs nevis no vienas nomainītas spuldzītes, bet gan no tā, ka uzņēmējs savus ražojumus, piemēram, sāks krāsot ar krāsu, kas nesatur bīstamas vielas?
Praktizējot videi draudzīgu uzņēmējdarbību, jāņem vērā, ka daži no videi draudzīgajiem pasākumiem neprasa nekādus finansiālus ieguldījumus (piemēram, veicinot dokumentu apriti elektroniskā veidā, apdrukājot papīram abas puses, nodzēšot gaismu, tiklīdz atstāj telpas), savukārt citi var prasīt finansiālus ieguldījumus (pāreja uz videi draudzīgām automašīnām, energoefektīvas biroja tehnikas iegāde). Taču ilgtermiņā investīcijas atmaksājas, jo samazinās ne tikai uzņēmuma tiešās izmaksas, bet arī, piemēram, nodokļi (dabas resursu nodoklis) un citas ar vides piesārņojumu saistītās izmaksas.
Saskaņā ar Eurobarometer aptaujas rezultātiem katrs ceturtais ES iedzīvotājs ikdienā priekšroku dod videi draudzīgiem produktiem un pakalpojumiem, līdz ar to «zaļa» uzņēmējdarbība uzlabo uzņēmuma tēlu un piesaista vairāk klientu, kā arī ļauj efektīvāk konkurēt tirgos, kur tiek īstenoti «zaļie iepirkumi». Lai veiksmīgi konkurētu tirgos ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, uzņēmumiem būs aizvien lielāka vērība jāpievērš vides aizsardzības jautājumiem, jo ES un tās dalībvalstu politika tiecas samazināt nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, kā arī popularizē zaļo dzīvesveidu, tā palīdzot nostabilizēt videi draudzīgo uzņēmumu pozīcijas tirgos.
Jāapzinās, ka izvēle saimniekot videi draudzīgi nav saistīta tikai ar šodienas izmaksām. Tādējādi mēs apliecinām, ka domājam arī par mūsu bērnu nākotni un apzināti pieņemam lēmumu neizsaimniekot visus cilvēcei pieejamos resursus pēc iespējas ātrāk.
Visgrūtāk ir būt atklātiem
Sociāli atbildīgā uzņēmējdarbībā viens no svarīgākajiem principiem ir atklātība – ikvienam interesentam jābūt pieejamām ziņām par uzņēmuma vadību, politiku, pamatprincipiem, gada pārskatiem. Tā ir pamatinformācija, kas svarīga gan klientiem, gan piegādātājiem. Tā veido drošību, ka šis ir uzticams uzņēmums. Diemžēl vēl aizvien daudziem ir ļoti liela pretestība atklāt jelkādu informāciju par sevi, bet tas var kļūt par ilgtermiņa attīstības šķērsli.
Ļoti svarīgi zināt robežu, kādas ziņas ir izpaužamas un kas ir komercnoslēpums. Mēs iesakām nodot atklātībai informāciju par vadību un finansēm, bet, protams, nevienam neizpaust savus ražošanas vai tirdzniecības noslēpumus.
Gan lielajiem, gan mazajiem uzņēmumiem ļoti svarīgi rakstiski definēt uzņēmuma darbības principus. Pierakstīti tie labāk saglabāsies gan uzņēmuma vadības, gan darbinieku prātos, turklāt veidos vienotu izpratni. Jābūt skaidri saprotamam, kādi ir galvenie principi kvalitātes nodrošināšanā, klientu apkalpošanā, biznesa ētikā un mārketingā. Svarīgi, lai šie principi būtu zināmi ne tikai darbiniekiem, bet arī klientiem un sadarbības partneriem, visiem, kas saistīti ar uzņēmumu. Principiem jāatspoguļojas arī līgumos un citos juridiskajos dokumentos.
Mazajiem uzņēmumiem parasti šķiet, ka nav īpaši svarīgi ieguldīt resursus, lai sakārtotu šo tirgus attiecību daļu. Runājot par tipisku uzņēmumu, daudz svarīgāk šķiet ieguldīt ikdienas darbā, varbūt attīstībā, bet ne uzņēmuma strukturētā sakārtošanā. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ilgtermiņā šo principu definēšana un īstenošana atmaksājas. Tā palīdz uzņēmuma vadībai un pārējiem darbiniekiem virzīties uz vienu mērķi, turpretim, ja vienīgais plāns ir kaut ko darīt un kaut kā nopelnīt, tad katram uzņēmumā strādājošajam, visticamāk, ir citāda izpratne par darbu un tā mērķiem.
Mazajiem uzņēmumiem vajadzētu izmantot vienu no savām priekšrocībām – tā kā nav sarežģītu iepirkuma procedūru, tiem ir vieglāk nekā lielajiem uzņēmumiem izvēlēties piegādātājus. No vienas puses, tas ir labi, jo ļauj dot priekšroku piegādātājiem, ņemot vērā preču vai pakalpojumu kvalitāti un cenu.
No otras puses, ir risks ekonomisku apsvērumu dēļ izvēlēties piegādātājus, kas nestrādā pietiekami atbildīgi, piemēram, nemaksā nodokļus un maksā saviem darbiniekiem algas aploksnēs. Uzņēmumi ar ārzemju kapitālu tam pievērš uzmanību, tiem parasti ir izstrādāta sistēma, kā atsijāt šādus sociāli bezatbildīgus uzņēmumus. Taču pašmāju mazie uzņēmumi piegādātājus bieži vien izvēlas atkarībā no tā, kā cilvēcīgi veidojas attiecības. Ja kaut kas nenotiek atbilstoši sociāli atbildīga biznesa principiem, uz to piever acis.
Mēs gribam aicināt mazos uzņēmumus aizdomāties par ilgtermiņa attīstību. Tas ir svarīgi ne tikai pašam uzņēmumam, bet arī visai Latvijas ekonomikai. Domāju, ka visiem ir pilnīgi skaidrs – ja paši maksāsim nodokļus un izvēlēsimies piegādātājus un sadarbības partnerus, kas maksā nodokļus, tas kopumā Latvijas ekonomiku tikai uzlabos. Ilgtspējas indeksa uzdevums ir aicināt uzņēmējus padomāt par šādām lietām.
Viens no tirgus attiecību aspektiem noteikti ir sadarbība ar citiem uzņēmumiem. Esmu redzējis brīnišķīgus un veiksmīgus gadījumus, kad uzņēmumi, daloties informācijā un pieredzē, uzlabo cits cita spēju attīstīties.
Četru riteņu vietā — divi
Lai gan pagaidām elektriskais transports ir ekskluzīvs, Blue Shock Bike piedāvā lielās pilsētās strādājošiem auto nomainīt pret elektrodivriteni – videi daudz draudzīgāku transportlīdzekli
Zaļā dzīvesveida popularitāte panākusi, ka pēdējo gadu laikā aizvien vairāk uzņēmumu domā, kā samazināt postošo ietekmi uz vidi. Vairākumā biroju ir pilnīgi pašsaprotami videi kaitīgās baterijas izmest īpašos konteineros, neizmantotos papīrus nodot otrreizējai pārstrādei, šķirot atkritumus. Taču joprojām pārlieku maz tiek domāts par videi draudzīgu uzņēmējdarbību arī ārpus biroju un administratīvo telpu sienām.
Divus gadus vecs uzņēmums Blue Shock Bike uzņēmies ieviest Rīgas ikdienā elektrisko transportu, tādējādi mēģinot samazināt kaitīgo izmešu daudzumu atmosfērā. Pagaidām tas piedāvā Liepājā ražotus elektriskos divriteņus un cer, ka nākotnē Latvijas lielpilsētu ielās iekšdedzes transportlīdzekļus nomainīs videi draudzīgākas elektromašīnas.
Ritenim izmešu nav
Kaitīgās ietekmes samazināšana uz vidi ir viens no būtiskākajiem uzņēmumu ilgtermiņa kritērijiem. Pēdējos gados aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta oglekļa dioksīda (CO2) ietekmei uz ekosistēmu. Zinātnieki secinājuši, ka ir 90% varbūtība, ka CO2 palielinājums atmosfērā radies tieši cilvēku darbības ietekmē. Pēdējo 100 gadu laikā enerģētikas un transporta vajadzībām esam izlietojuši aptuveni pusi no Zemes degizrakteņu rezervēm, tādā veidā strauji nosūtot atmosfērā miljoniem tonnu CO2.
Lai samazinātu CO2 izmešus, nav citu iespēju kā mācīties izmantot atjaunojamo enerģiju un tādas iekārtas, tehnoloģijas un transportu, kas nerada CO2 izmešus. Latvijā viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas mēģina ar savu darbību samazināt kaitīgo izmešu daudzumu, ir pirms diviem gadiem izveidotais Blue Shock Bike. Četru cilvēku uzņēmums, kurš ražo, pārdod un iznomā elektrodivriteņus, mudinot ar tiem nomainīt automašīnas.
Uzņēmumu izveidoja divi cilvēki – liepājnieks Artis Daugins un rīdzinieks Neils Kalniņš, kurš Rīgā vada arī NK Konsultāciju biroju. Neils velosezonas laikā teju katru dienu pa galvaspilsētu brauc ar savu elektrodivriteni, būdams pārliecināts, ka tas ir visefektīvākais pārvietošanās veids mašīnu un sastrēgumu ņudzeklī.
«Nesaprotu, kāpēc mēs bez aizspriedumiem ik dienas izmantojam daudzas un dažādas elektropreces, bet elektrotransports mums joprojām šķiet aizdomīgs,» saka Neils, atgādinādams, ka pirmais spēkrats 1886.gadā bija elektriskais. «Vieglā automašīna aiz katra nobrauktā kilometra atstāj vairāk nekā 130 gramus CO2 izmešu, turpretim elektriskajam transportam nekādu izmešu nav. Sadedzinot litru degvielas, līdz motoram aizkļūst tikai 35% enerģijas, pārējā tiek izšķiesta siltumā un izmešos. Izmantojot 100 vatus elektroenerģijas, 85% aiziet motora dzīšanai uz priekšu. Tas pierāda – elektromašīnas un riteņi būs tas transportlīdzeklis, ar ko mēs pārvietosimies nākotnē.»
Lai gan pagaidām Blue Shock Bike ir saražojis tikai pirmos 25 riteņus, no kuriem līdz novembra beigām bija pārdoti 23, Neils ir apņēmības pilns tuvākajos gados Rīgu nodrošināt arī ar elektrotaksometriem.
Radīts pilsētniekam
Salīdzinot elektrodivriteni ar visparastāko velosipēdu, pēdējais neapšaubāmi ir videi draudzīgāks. Taču Blue Shock Bike vēlas pārliecināt pilsētniekus nomainīt pret elektrodivriteņiem mašīnas, kas videi ir nesalīdzināmi kaitīgākas.
Daudziem, kuri strādā tik lielās pilsētās kā Rīga, Liepāja un Daugavpils, gluži tāpat kā Neilam vairākas reizes dienā jādodas uz tikšanās vietām dažādos pilsētas rajonos. Ejot ar kājām, paspēt nav iespējams, savukārt, braucot ar auto, tiek radīts liels piesārņojums. «Varu mīties ar parasto riteni, bet, ja gribētu visur paspēt, lēni mīt pedāļus nevarētu. Savukārt, braucot ātri, piedodiet, bet svīstu. Tad man pie klientiem vajadzētu iet caur dušas kabīni, kas, protams, nav iespējams,» stāsta Neils. Kopš pārvietojas ar elektrodivriteni, viņš eleganti tiek uz visām tikšanās vietām, ģērbies uzvalkā un neatstājot priekšstatu, ka tikko sēdējis uz riteņa. Būdams uzņēmējs, viņš piebilst – elektrodivritenim ir ļoti zemas ekspluatācijas izmaksas. Lai nobrauktu simt kilometru ar elektrodivriteni, enerģijai jāpatērē septiņi santīmi, turpretim, braucot simt kilometru ar automašīnu, jāsamaksā aptuveni astoņi lati.
«Naftu mēs vienmēr vedīsim no Austrumiem, bet elektrību varēsim saražot tepat,» piebilst Neils, mudinot paļauties ne tikai uz hidroelektrostacijām, kas nav videi draudzīgākais elektroenerģijas ieguves veids, bet uzdrošināties likt lietā saules baterijas un pie saimniecībām uzstādīt vēja ģeneratorus.
Tiesa, Neils neslēpj, ka elektrodivriteņu ražošanā nav iespējams iztikt tikai ar tādām tehnoloģijām, kas neatstāj nekādu ietekmi uz apkārtni. Elektrodivritenī ir akumulators, gumijas riepas un rāmja krāsa, kas nav videi draudzīgi. Pagaidām neesot radītas racionālas ekoloģiskas alternatīvas. To Blue Shock Bike mēģina kompensēt, gādājot, lai visas detaļas kalpotu pēc iespējas ilgāk. «Mēs esam pārliecināti – ja saražosim riteņus, kas kalpo vismaz desmit gadus, tas būs videi draudzīgs transportlīdzeklis.»
Videi svarīga racionalitāte
Blue Shock Bike vadības izpratne par videi draudzīgu uzņēmējdarbību ir cieši saistīta ar vēlmi pēc iespējas racionālāk izmantot visus pieejamos resursus. Piemēram, ir ideja sadarbībā ar Latvijas finieri radīt elektrodivriteņa rāmi no saplākšņa, kas ir videi draudzīgāks materiāls nekā metāls. Taču šāds velosipēds būtu vismaz divreiz dārgāks, tāpēc Neils spriež – tas būtu ekskluzīvi, interesanti, bet neracionāli.
Šīs pašas resursu efektivitātes vārdā Blue Shock Bike nav atsevišķa biroja, trīs no četriem firmas darbiniekiem paši metina un liek kopā riteņa detaļas, uz darbnīcu Liepājā Neils brauc ar autobusu, nevis mašīnu, lai pa ceļam pastrādātu ar datoru un vienlaikus samazinātu CO2 izmešu daudzumu. Neils ir ļoti piesardzīgs pret zīmolu «eko» un «bio» izmantojumu, jo, viņaprāt, daudzkārt tas ir tikai mārketinga triks klientu piesaistei. Viņš uzskata – galvenais ir godprātīgs darbs, gādājot, lai katra prece kalpotu pēc iespējas ilgāk.
Neila Kalniņa padomi uzņēmumiem, kas vēlas darboties videi draudzīgi
Iespējami racionāli izmanto visus savā rīcībā esošos resursus!
Izmanto kvalitatīvas izejvielas, radi augstvērtīgu produktu!
Liec lietā resursus, kas iegūstami Latvijā!
Kāpēc svarīgi novērtēt sevi?
Ideju krātuve
Blue Shock Bike līdz šim nav mēģinājis pielāgoties ilgtermiņa uzņēmuma prasībām, taču Neils Kalniņš ir apņēmības pilns aizpildīt atbildīga biznesa novērtējuma anketu. Pirmkārt, tā būtu iespēja izvērtēt, vai Blue Shock Bike atbilst Eiropā pieņemtiem videi draudzīga uzņēmuma kritērijiem. Otrkārt, atbildot uz jautājumiem, varētu vieglāk nekā ikdienā identificēt veidus, kā uzlabot darbu. Neils ir pārliecināts, ka anketa uzvedinātu uz jaunām idejām. Visbeidzot, ja Blue Shock Bike atbilstu sociāli atbildīga uzņēmuma kritērijiem, šo faktu būtu iespējams izmantot mārketingā.
Ieteikumi uzņēmumu vadītājiem, kā samazināt transporta radīto CO2 izmešu daudzumu
Mudināt darbiniekus izvēlēties sabiedrisko transportu, iet kājām vai braukt ar velosipēdu.
Tikšanās ar sadarbības partneriem organizēt vietā, kur visiem ērti nokļūt ar sabiedrisko transportu.
Veicināt telekonferences un videokonferences.
Pie darbavietas iekārtot velonovietnes.
Ceļošanai nelielos attālumos, kas īsāki par 500 km, atteikties no lidmašīnām, kas rada daudz lielāku piesārņojumu nekā autobusi, vilcieni un pat automašīnas.
Atbalstīt atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes projektus.
Pērkot uzņēmumam mašīnas, izvēlēties auto ar hibrīddzinēju (elektrība+benzīns) vai gāzes padevi.
Jāmācās aizstāvēt savas intereses
Šis ir pirmais gads, kad mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piedāvājam ilgtspējas indeksa vienkāršotu versiju – salīdzinot ar ilgtspējas indeksu lielajiem uzņēmumiem, jautājumu ir trīs reizes mazāk. Taču galvenie kritēriji lielajiem un mazajiem ir nemainīgi – darba tiesību aizsardzība no likuma izpildes viedokļa, sociālās garantijas, godīga darba samaksa, dažādu labumu pieejamība, elastīgs darba laiks, kā arī droša un ērta darba vide. Lielie uzņēmumi šīs lietas daudzmaz ir sakārtojuši, bet mazajos bieži vien naudas, laika vai zināšanu trūkuma dēļ par tām nemaz neaizdomājas.
Kā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvim man ļoti būtisks ir jautājums par to, kā nelielos uzņēmumos darbinieki organizē savu interešu aizstāvību. Ir vairāki varianti – darbinieki var paši aizstāvēt savas intereses, var organizēt pārstāvību. Darba likums paredz, ka pārstāvji var būt arodbiedrības, arī darbinieku pilnvaroti cilvēki. Pašlaik ir tendence mazo uzņēmumu darbiniekiem stāties nozaru arodbiedrībās un ar to palīdzību īstenot savas tiesības. Retāk darbinieki no sava vidus izvirza cilvēku, kas runā ar darba devēju pārējo vārdā. Jāņem vērā, ka darbinieku pilnvarotajiem pārstāvjiem nav juridiskas aizmugures. Arodbiedrības ir reģistrētas organizācijas, tajās strādā juristi un darba aizsardzības speciālisti, bet pilnvaroto pārstāvju organizētība ir daudz vājāka – to darbībai nav finansējuma, lai algotu konsultantus.
Ja uzņēmumā nav vairāk par desmit cilvēkiem, pieļauju, ka interešu aizstāvība tiek organizēta bez starpniekiem – attiecības ir tik ģimeniskas un tuvas, ka nevienam no darbiniekiem nav problēmu aiziet pie priekšnieka un izrunāties. Šī situācija visus apmierina tik ilgi, kamēr nav domstarpību. Taču konflikta gadījumā darbiniekam, it sevišķi gadījumos, kad uzņēmumā nav nekādu darba kārtības dokumentu, grūti aizstāvēt savas intereses. Tipiska situācija – priekšnieks lūdz pastrādāt virsstundas, apsolot par šo darbu samaksāt. Taču pēc tam atvainojas – klienti nav samaksājuši naudu, un līdz ar to viņš atalgot darbu nespēj. Ja ir bijusi mutiska vienošanās un nav neviena dokumenta, kas pierādītu, ka virsstundas nostrādātas un par tām nav samaksāts, palīdzēt būs grūti. Lielajos uzņēmumos izstrādāta sistēma, kā regulēt un kontrolēt darba kārtību, bet mazajos nereti ir haoss. Par darba apjomu vienojas līgumā, bet par to, cikos sāk un beidz strādāt, kā rīkojas, ja ir papildu darbi, jāvienojas atsevišķi.
Ļoti mudinām darba devējus paplašināt izpratni par piedāvātajiem labumiem. Labi, ja mēneša beigās izmaksā prēmiju, bet mūsdienās aizvien vairāk cilvēku novērtē elastīgu darba laiku, lai darbu varētu saskaņot ar ģimenes dzīvi. Ļoti svarīga ir uzņēmumu vēlme un spēja sekmēt darbinieku izglītošanos. Pašlaik vēlamies veicināt darba devēju atbildīgu attieksmi pret strādājošajiem, ar kuriem jāpārtrauc darba attiecības. Katram no uzņēmējiem būtu jāatbild uz jautājumu, kādus atbalsta pasākumus viņš nodrošina situācijās, kad tiek uzteikts darbs.
Būtiska problēma visos uzņēmumos ir fakts, ka darba līguma sastādīšanā faktiski piedalās tikai darba devējs. Cilvēkiem, kuriem tiek iedots šis dokuments, teorētiski ir iespēja to mainīt, taču tas tiek darīts ļoti reti. Iespējams, vairākums baidās, ka netiks pieņemti darbā. Rezultātā – kādus noteikumus darba devēji diktē, pēc tādiem visi strādā. Darba attiecībās darbiniekam vienam pašam ir diezgan grūti nodrošināt sev labvēlīgas nodarbinātības apstākļu izmaiņas. Tāpēc arī mēs aicinām darbiniekus aizstāvēt savas tiesības kolektīvi un stāties arodbiedrībās.
