Šis ir pirmais gads, kad mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piedāvājam ilgtspējas indeksa vienkāršotu versiju – salīdzinot ar ilgtspējas indeksu lielajiem uzņēmumiem, jautājumu ir trīs reizes mazāk. Taču galvenie kritēriji lielajiem un mazajiem ir nemainīgi – darba tiesību aizsardzība no likuma izpildes viedokļa, sociālās garantijas, godīga darba samaksa, dažādu labumu pieejamība, elastīgs darba laiks, kā arī droša un ērta darba vide. Lielie uzņēmumi šīs lietas daudzmaz ir sakārtojuši, bet mazajos bieži vien naudas, laika vai zināšanu trūkuma dēļ par tām nemaz neaizdomājas.
Kā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvim man ļoti būtisks ir jautājums par to, kā nelielos uzņēmumos darbinieki organizē savu interešu aizstāvību. Ir vairāki varianti – darbinieki var paši aizstāvēt savas intereses, var organizēt pārstāvību. Darba likums paredz, ka pārstāvji var būt arodbiedrības, arī darbinieku pilnvaroti cilvēki. Pašlaik ir tendence mazo uzņēmumu darbiniekiem stāties nozaru arodbiedrībās un ar to palīdzību īstenot savas tiesības. Retāk darbinieki no sava vidus izvirza cilvēku, kas runā ar darba devēju pārējo vārdā. Jāņem vērā, ka darbinieku pilnvarotajiem pārstāvjiem nav juridiskas aizmugures. Arodbiedrības ir reģistrētas organizācijas, tajās strādā juristi un darba aizsardzības speciālisti, bet pilnvaroto pārstāvju organizētība ir daudz vājāka – to darbībai nav finansējuma, lai algotu konsultantus.
Ja uzņēmumā nav vairāk par desmit cilvēkiem, pieļauju, ka interešu aizstāvība tiek organizēta bez starpniekiem – attiecības ir tik ģimeniskas un tuvas, ka nevienam no darbiniekiem nav problēmu aiziet pie priekšnieka un izrunāties. Šī situācija visus apmierina tik ilgi, kamēr nav domstarpību. Taču konflikta gadījumā darbiniekam, it sevišķi gadījumos, kad uzņēmumā nav nekādu darba kārtības dokumentu, grūti aizstāvēt savas intereses. Tipiska situācija – priekšnieks lūdz pastrādāt virsstundas, apsolot par šo darbu samaksāt. Taču pēc tam atvainojas – klienti nav samaksājuši naudu, un līdz ar to viņš atalgot darbu nespēj. Ja ir bijusi mutiska vienošanās un nav neviena dokumenta, kas pierādītu, ka virsstundas nostrādātas un par tām nav samaksāts, palīdzēt būs grūti. Lielajos uzņēmumos izstrādāta sistēma, kā regulēt un kontrolēt darba kārtību, bet mazajos nereti ir haoss. Par darba apjomu vienojas līgumā, bet par to, cikos sāk un beidz strādāt, kā rīkojas, ja ir papildu darbi, jāvienojas atsevišķi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.