Miljons eiro trīs gadu laikā – šādu summu valsts maksās katrai no trim privātajām telekompānijām, kuras pēc TV3 un LNT aiziešanas no bezmaksas apraides ar steigu cenšas aizpildīt ēterā radušos tukšumu. Nodokļu maksātāju nauda līdz šim uzturēja sabiedriskos medijus, bet pērnā gada nogalē spēles noteikumi radikāli mainīti, un tagad daļu «sabiedriskā pasūtījuma» pilda arī trīs mazas firmas, kuru agrākā darbība un īpašnieki rada jautājumu – vai vēlēšanu gadā par budžeta līdzekļiem top jaunas platformas balsu zvejošanai?
Kad MTG vadība pērn oktobrī paziņoja par TV3 un LNT aiziešanu no bezmaksas virszemes apraides, iestājās apmulsums. Abu populārāko TV kanālu pēkšņā pārcelšanās uz maksas platformām tieši skar nelielu daļu iedzīvotāju – bezmaksas apraidi lieto aptuveni 7% skatītāju, bet vienlaikus kļuva skaidrs, ka turpmāk visas virszemes apraides izmaksas paliks tikai uz Latvijas televīzijas pleciem, un tas ir aptuveni miljons latu gadā.
Novembrī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) lielā steigā metās meklēt risinājumu, izskanēja pat versijas, ka ētera tukšumu varētu aizpildīt ar slaveno BBC vai ARTE saturu. Taču rezultāts ir tālu no šiem sapņiem. Trīs jaunus televīzijas kanālus bezmaksas apraidē no 1.janvāra piedāvā konkursā atrastas kompānijas – pirms neilga laika uz slēgšanas robežas balansējušais ziņu kanāls TV24, Ogres televīzija, kas līdz šim nekvalificējās pat LTV konkursos par reģionālo ziņu sagatavošanu, kā arī reģionālo ziņu kanāls Re:TV.
Divu aizgājušo telekompāniju vietā tagad nāks trīs, jo viens virszemes apraides kanāls līdz šim «svilināts gaisā pa tukšo», skaidro NEPLP. Konkursa nolikums paredz – katrs jaunais kanāls turpmāk trīs gadus saņems no valsts budžeta līdzekļiem 349 tūkstošus eiro gadā, lai veidotu sabiedriskā pasūtījuma raidījumus, kam jāpapildina LTV saturs. Kā mazajām televīzijām ar pārdesmit tūkstošu latu gada apgrozījumu izdevies tikt pie tāda pasūtījuma?
Maksātnespēja un bērni
Konkursantu sagatavotās koncepcijas saturiski atšķiras tikpat ļoti, cik to iesniedzēji. Rūpīgi sakrautas kaudzē, tās glabājas NEPLP, un iepazīties ar tām ļauj tikai pret parakstu par komercnoslēpumu neizpaušanu. Lai arī nav notikušas plašākas diskusijas par to, kādam tieši jābūt šim trīs miljonus eiro vērtajam sabiedriskajam pasūtījumam, NEPLP izlēma organizēt trīs konkursus – informatīvi dokumentālo raidījumu, bērnu un jauniešu programmu, kā arī reģionālās tematikas raidījumu veidošanai.
Pieteicās seši uzņēmumi, vislielākā bija konkurence uz bērnu un jauniešu programmu veidošanu, ko piedāvāja četri pretendenti – vienā adresē Rīgā reģistrētās firmas Bērnu televīzijas kanāls LoLoTV un Televīzijas kanāls Pro100TV, kā arī Chaula TV un Ogres televīzija. Uzvarēja pēdējā. Informatīvi dokumentālo raidījumu veidošana, nodrošinot viedokļu daudzveidību un pētnieciskās žurnālistikas attīstību, turpmāk būs RīgaTV24 uzdevums, kas šajā konkursā apsteidza kanālu Pro100TV.
Tikai viens pretendents pieteicās uz reģionu atspoguļošanu – Vidzemes televīzija, kas nodrošina kanālu Re:TV. Konkursa nolikums paredz, ka ikvienam jaunajam kanālam ir jānodrošina 18 stundu vidējais diennakts raidlaiks nedēļā (reģionālajam – 16 stundas), taču sabiedriskā pasūtījuma raidījumu apjoms vai saturs nav skaidri definēts. No koncepcijām redzams, ka uzvarētāji plāno vairākus sabiedriskā pasūtījuma raidījumus nedēļā.
Ogres televīzija, par kuras uzvaru konkursā domas NEPLP atšķīrās viskrasāk (to neatbalstīja padomes priekšsēdētājs Ainārs Dimants un Gints Grūbe), iesniegusi visbiezāko koncepciju.
Ar šīs firmas līdzīpašnieku Ilmāru Krūmu tiekos juristu birojā Baltic Law Strēlnieku ielā, kur viņš praktizē kā jurists un maksātnespējas administrators. Šajā pašā ēkā pusstāvu augstāk atrodas Maksātnespējas administratoru asociācija, kuras padomi Krūms vada. Viņa partneris juristu birojā ir arī advokāts, Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, kurš pašlaik arodu gan nolicis malā, jo ir Saeimas deputāts. Krūms uzsver – abi neesot partneri, viņus vienojot tikai juridiskā biroja zīmols.
Toties par biznesa partneri Krūms sauc motosportistu un ilggadēju Ogres televīzijas kapitāldaļu īpašnieku Artūru Robežnieku, kas mediju uzmanības lokā nonāca 2009.gadā, kad Ekonomikas policija viņu kopā ar Ogres novada domes deputātu Egīlu Helmani (NA) aizturēja par mēģinājumu izspiest naudu, lai Ogres televīzijā netiktu demonstrēts kāds sižets. Robežnieks pērn piedāvājis Krūmam kļūt par televīzijas līdzīpašnieku. Krūms piekritis ar nosacījumu – ja televīzija uzvar sabiedriskā iepirkuma konkursā. Abi apgalvo, ka ir lielākie Ogres televīzijas īpašnieki, taču precīzu kapitāldaļu sadalījumu neatklāj – tas būšot redzams Uzņēmumu reģistrā.
Kā plāno finansēt kanāla darbu, īpašnieki neatklāj. «Mums ir savs plāniņš, bet tas nav publiskojams šobrīd,» saka Krūms. Viņš uzsver, ka ir patiesais firmas īpašnieks un aiz viņa vārda neviens neslēpjas. Biznesa partneriem – maksātnespējas administratoriem un ar viņiem saistītajiem NA politiķiem neesot bijusi nekāda loma tajā, ka Ogres televīzija uzvarējusi šajā iepirkumā. «Tas, ko jūs pieminējāt par iespējamām saistībām ar konkrētām partijām un maksātnepsējas procesiem kā tādiem – tas īstenībā ir šī projekta ekonomiskajai darbībai kaitējošs faktors,» saka Krūms, uzsverot, ka saskata iespējas ilgtermiņā ar televīziju pelnīt.
Redakcijas darbā Krūms neiejaucoties. To apliecina arī Ogres televīzijas vadītāja Dace Tribocka, kas šajā reģionālajā kompānijā nostrādājusi jau daudzus gadus un pašlaik veido jauno OTV komandu, kas strādās Rīgas studijā. «Mūsu mērķis nav tikai bērni un jaunieši, mēs uzrunāsim plašāku sabiedrību daļu un taisīsim arī informatīvus raidījumus vecākiem,» saka Tribocka. Noprotams, ka Rīgas komandas darbs varētu atšķirties no kolēģu līdzšinējās prakses Ogrē. Ir zināms, ka Ogres novada dome daudzus gadus pirkusi informatīvus materiālus vietējā televīzijā. Piemēram, pērn televīzija par pašvaldības aktualitāšu atspoguļošanu saņēmusi aptuveni 30 tūkstošus latu no domes. «Mums ir katru dienu ziņas piecu minūšu apjomā, ko viņi gatavo un raida,» stāsta domes prieksšēdētājs Edvīns Bartkevičs. Kad norādu, ka ziņas pirkt liedz likums, mērs atbild – par to būtu jākonsultējas ar juristu. «Mēs esam centušies maksāt par objektivitāti,» skaidro Bartkevičs.
Šogad Ogres televīzija nav noslēgusi jaunu līgumu par pašvaldības aktualitāšu atspoguļošanu. «Šis jaunais kanāls ir vērsts uz pilnīgi citādu modeli. Tiks nodalīta redakcija Ogres televīzijai un atsevišķa OTV,» skaidro Tribocka.
Ne ziņu dienesta vadītāja, ne producentu, ne ētera cilvēku vārdus televīzija pagaidām nav gatava atklāt, kamēr nav noslēgti līgumi. Uzvara konkursā esot nākusi negaidīti – ļoti īsā laikā jāizveido komanda un jāatrisina saimnieciski jautājumi, piemēram, vēl janvāra sākumā nebija vienošanās par studijas īri Rīgā. Negatavība bija labi redzama arī televizoru ekrānos, kaut gan koncepciju, salīdzinot ar pārējo konkursantu iesniegtajiem darbiem, varētu dēvēt par vienu no rūpīgāk sagatavotajām. Ogres televīzijas pārstāvji neslēpj, ka tās tapšanā palīdzējusi bijusī Latvijas radio darbiniece Eva Lūse, NA ģenerālsekretāra un bijušā maksātnespējas administratora Aigara Lūša dzīvesbiedre. Viņa arī tagad palīdzot jaunās komandas veidošanā.
Koncepcijā minēts, ka Ogres televīzija sadarbosies ar nodibinājumu Ekumēniskā televīzijas padome un SIA Emanuēls par garīga satura raidījumu veidošanu, tajā skaitā iecerēta dievkalpojumu translēšana, lai «ekumēniskās parraides varētu kalpot sabiedrības integrācijai jau no mazotnes». Ziņu veidošanā plānota jauna pieeja – OTV «par savu galveno ziņu avotu izvēlēsies sociālos tīklus», otrs būtisks avots būs pašu veidota interneta platforma, kur jauniešus aicinās aktīvi iesaistīties.
Pārskats par plānotajiem ieņēmumiem liecina – televīzija rēķinās ne tikai ar ievērojamiem ienākumiem no reklāmas, apmaksātiem raidījumiem, televeikaliem un komercsižetiem, bet arī ar regulārām sponsorējumu summām. Īpašnieki par šiem jautājumiem sīkāku informāciju nevēlas sniegt, tāpēc nav skaidrs, par kādu naudu kanāla darbība tiks finansēta, ja tiks godprātīgi izpildīti sabiedriskā pasūtījuma noteikumi, proti, piešķirtais valsts finansējums jāizlieto tieši sabiedriskā pasūtījuma raidījumu veidošanai (to NEPLP sola kontrolēt ar atsevišķu grāmatvedību), bet televīzijai pašai jāspēj sapelnīt naudu apraides izmaksu segšanai, kas ir aptuveni tikpat lielas, cik sabiedriskā pasūtījuma finansējums, kā arī vēl jāspēj segt izmaksas pārējās programmas veidošanai, kas nav sabiedriskā pasūtījuma ietvaros.
Ēķi bez Ēķa
«Te ir darbs! Vēlies kļūt par raidījuma vadītāju?» sludinājumi sociālajos tīklos un kafejnīcās izvietotās reklāmas lapiņas aicina pieteikties TV24 kanāla komandā. Vēl 2012.gada nogalē maksas televīzijas un elektronisko sakaru uzņēmums Baltcom TV apsvēra iespēju slēgt tam piederošo ziņu kanālu TV24, jo tas nespēja pelnīt, kaut arī satura ražošanas izmaksas bijušas minimālas. Tagad, pateicoties NEPLP organizētajam konkursam, šis kanāls par miljonu eiro turpmākajos trīs gados veidos informatīvi dokumentālus raidījumus sabiedriskā pasūtījuma ietvaros.
Kam pieder šis kanāls? Uzņēmumu reģistra informācija liecina, ka a/s TV Latvija īpašnieks ir SIA Baltkom TV. Taču patiesībā uzņēmuma īpašnieki ir mainījušies, vēsta NEPLP konkursā iesniegtā informācija – pašreizējie kanāla īpašnieki ir seši divdesmitgadnieki. Pazīstamākie – ilggadējā LNT šefa Andreja Ēķa dēli Rūdolfs un Roberts, kuriem kopā pieder 35% uzņēmuma daļu. Tikpat pieder arī viņu brālēniem, LNT bijušā komercdirektora Normunda Kalniņa dēliem Klāvam un Kristam, vēl 10% Alīnai Ansonei, bet atlikušie 20% Kristianam Alhimionokam, kurš arī saistīts ar Ēķa biznesu. Pēdējais ir arī uzņēmuma valdes loceklis no pērnā gada jūnija. Līdz tam uzņēmuma valdē strādāja Jānis Zips – bijušais Kempmayer Media Latvia jeb Hannu Digital valdes loceklis, kurš līdzās Andrejam Ēķim un vēl 18 citiem cilvēkiem pašlaik apsūdzēts tā dēvētajā digitālās televīzijas lietā.
Kaut arī jaunā kanāla studija atrodas LNT adresē un jaunie akciju īpašnieki cieši saistīti ar veco LNT komandu, Andrejs Ēķis noliedz, ka būtu jebkādi iesaistījies šajā projektā. «Es savu misiju esmu izpildījis, lai puikas cīnās,» saka Ēķis, norādot, ka visiem ir labas izglītības, «ģeniāla biznesa ideja un kredīts tās īstenošanai». Vaicāts, vai pats NEPLP nav sekmējis pozitīvu rezultātu konkursā, atbild noraidoši: «Man tur nav neviena drauga.» Vai LNT vecbiedru dēli jaunajā kanālā nepārņems tēvu tradīcijas, pirms vēlēšanām atbalstot kādu politisko spēku, kā iepriekš LNT reklamēja Par labu Latviju! – Ēķis atkal atbild noraidoši: «Viņiem politika vispār neinteresē.»
Kā jauniešiem izdevās pārliecināt NEPLP? Kā liecina koncepcija, TV24 ir uzvarējis ar piedāvājumu, kuru grūti novērtēt kā atbilstošu konkursa nolikumam – kanāls piedāvā organizēt tiešraides no notikumiem, kuru atspoguļošanu jau tagad nodrošina sabiedriskie mediji (piemēram, tiešraides no Saeimas svinīgās sēdes 4.maijā, 11., 18.novembrim veltītiem pasākumiem), un plāno veidot raidījumus, kas dublē LTV saturu (piemēram, raidījumiem 100 g kultūras un Skats no malas līdzīgi raidījumi). Vēl sabiedriskā pasūtījuma ietvaros paredzēts visu dienu vairākos blokos demonstrēt ziņu raidījumus, bet raidījumos Globuss vēsturnieks Egīls Šnore «kopā ar kādu Eiropas Parlamenta deputātu un kādu pasaules reģionu speciālistu izstāsta kādu tēmu caur Latvijas iedzīvotāja prizmu». Sabiedriskā pasūtījuma ietvaros notiks arī desmit stundas ilga svētceļojuma uz Aglonu tiešraide. Toties piedāvājumā nav atrodami pētnieciskās žurnālistikas darbi, kas bija prasīti konkursa nolikumā. Tomēr četri NEPLP locekļi atbalstīja sabiedriskā pasūtījuma piešķiršanu šim kanālam (pret balsoja Grūbe).
Kanāla pārstāvji par mērķi izvirzījuši izveidot televīziju, kas pirmā tiešraidēs ziņo par svarīgāko, un sola «dot iespēju katram Latvijas iedzīvotājam reizi dzīvē nokļūt ekrāna otrā pusē». Kādas iespējas attīstīt biznesu saskata uzņēmuma pārstāvji, pēc būtības neizdevās uzzināt. Īpašnieku vārdā piekrita izteikties Rūdolfs Ēķis, taču atteica tikšanos klātienē un atbildēja rakstiski. Ko Latvijas sabiedrība iegūs no jauna nacionālā kanāla? «Jo vairāk televīzijas raida nacionālajā apraidē, jo daudzpusīgāka informācija nokļūst līdz sabiedrībai. Tā arī Rīga TV24 nacionālajā apraidē kļūst par demokrātiskai sabiedrības pastāvēšanas svarīgu sastāvdaļu,» raksta Ēķis.
Arī viņš noliedz tēva līdzdalību šajā projektā: «Rīga TV24 nav nekādas saistības ar Andreju Ēķi. Man ir laimējies, ka tēvs ir mediju biznesā zinošs cilvēks. Pateicoties viņam, esmu jau no 10 gadu vecuma vērojis mediju uzbūvi. Jau sen esmu vēlējies pieņemt izaicinājumu mediju biznesā sasniegt vairāk, ne kā tas izdevies manam tēvam.» Vai var apsolīt, ka šajā kanālā nebūs vērojama slēpta politiskā reklāma pirms divām šogad gaidāmajām vēlēšanām? «Mēs neplānojam nodarboties ar politiku, bet atspoguļot daudzpusīgu dzīvi Latvijā, raidot arī ziņas par politiskiem notikumiem, bet tā nav mūsu prioritāte.» Kā plāno savilkt galus, viņš pēc būtības neatbild, taču televīzijas mājaslapā pieejamā informācija liecina – ikvienam interesentam ir iespēja gan sponsorēt atsevišķus raidījumus, gan ziņu blokus šajā kanālā.
Reģioni var!
Salīdzinoši visgatavākā sabiedriskā pasūtījuma izpildei bijusi Vidzemes televīzija, kas nodrošinās reģionāla satura raidījumus Re:TV kanālā. Kompānijas īpašnieku ķēde ir sazarota, bet lielākais akcionārs ir ietekmīgs, dažos medijos pat par Valmieras pelēko kardinālu dēvētais uzņēmējs Jurģis Ābele. Īpašnieki ir saistīti ar vēl virkni citu mediju, tajā skaitā Radio Skonto. Kardinālas satura izmaiņas pēc uzvaras sabiedriskā pasūtījuma iepirkumā šajā kanālā nav plānotas, valsts maksās par reģionālo televīziju raidījumiem.
Arī būtiskas investīcijas neesot jāveic, stāsta Vidzemes televīzijas valdes priekšsēdētājs Ingemārs Vekteris. Pašlaik Re:TV sadarbojas ar virkni reģionālo televīziju – Kurzemes televīziju Liepājā un Ventspilī, Talsu, Skrundas, Aizputes, Jūrmalas televīzijām, TV Spektrs Zemgalē, Ogres, Mālpils, Vidusdaugavas, Latgales reģionālo televīziju, Daugavpils Dautcom, Vidzemes televīziju, kā arī ar Smiltenes televīziju.
Par raidījumu saturu atbild pašas reģionālās televīzijas, no kurām daļai jo-projām ir liela saikne ar vietējām pašvaldībām – tās ir vai nu kapitāldaļu īpašnieces, vai pašvaldību cilvēki iesaistīti materiālu gatavošanā, taču Vekteris uzsver, ka šīs problēmas «tiek risinātas». Liela uzmanība tiekot pievērsta saturam. «Pastiprināti monitorēsim priekšvēlēšanu laikā. Tiklīdz būs vismazākās aizdomas, ka ir parādījusies vai var parādīties slēpta politiskā reklāma, momentā reaģēsim līdz pat tādām sankcijām, ka tiks pārtraukts līgums ar šo televīziju,» sola Vekteris.
Viņš uzskata – šī ir iespēja reģionālajām televīzijām pierādīt, ka tās spēj pilnvērtīgi strādāt un šis projekts ir dzīvotspējīgs. NEPLP iesniegtā koncepcija vēsta, ka sabiedriskā pasūtījuma naudu galvenokārt tērēs informatīviem raidījumiem, to skaitā jaunam raidījumu ciklam par Latvijas cilvēkiem. «Darīsim visu, lai raidījumi būtu patiešām baudāmi, lai neviens uz mums ar pirkstu nerādītu, kā tiek izniekota valsts nauda,» saka Vekteris.
Labāk kā melns pleķis
«Tas ir labākais, kas šobrīd var būt,» NEPLP loceklis Dainis Mjartāns skaidro konkursu rezultātus. Līdzīgi domā arī Ivars Zviedris un Aija Dulevska – viņu viedokļi šajos iepirkumos bija izšķiroši, lai sabiedrisko pasūtījumu iegūtu visi trīs kanāli. «Neuzskatu, ka mūsu lēmumi bija ideāli, bet katrā ziņā tie bija vērsti uz to, lai mediju vide turpinātu šo attīstības iespēju, kura ir negaidīti radusies,» saka Dulevska. Visi trīs atzīst, ka MTG aiziešana no bezmaksas virszemes apraides bijis pārsteigums un tālākais process noticis lielā steigā, taču savus lēmumus aizstāv: «Labāk viņi [kanāli] ir kaut kādi, nekā tur ir melns pleķis,» saka Zviedris. Cits viedoklis bijis NEPLP vadītājam Aināram Dimantam un Gintam Grūbem, kas iebilduši pret Ogres televīziju, taču palikuši mazākumā.
«Uzskatīju, ka mums šāds eksperiments nav jāuzņemas, ka ir jāņem programmas, kas sevi pierādījušas darbībā, nevis uz papīra,» saka Dimants. Savukārt Grūbe uzsver, ka sabiedriskā pasūtījuma nauda komerctelevīzijām vispār būtu jāpārdala tikai tajos gadījumos, kad skaidri zināms, ka sabiedriskie mediji kādu iemeslu dēļ nevar izpildīt šo pasūtījumu. Taču «balsošanas mašīna» NEPLP bijusi spēcīgāka, un rezultātā LTV zaudējusi iespēju izveidot savu kultūras kanālu. «Bija jau sāktas sarunas ar ARTE par programmu apmaiņu, kā arī pilnvērtīgi varētu izmantot arhīvu bāzi, kas ir LTV kultūras satura jomā. Šāds kanāls no sabiedriskā labuma viedokļa būtu daudz lielāks ieguvums TV skatītājiem,» domā Grūbe, norādot, ka sarunas bija ievadītas arī par BBC retranslēšanu, taču nu viss vējā – kanālos saimnieko firma, par kuras patiesā labuma guvējiem pat neesot īstas skaidrības, uzskata Grūbe, paužot aizdomas par naudas dalīšanu politiskiem mērķiem.
Likums noteic, ka NEPLP ir autonoma institūcija, kas pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā. Par to, vai NEPLP atbalsts trīs jauniem kanāliem bijis sabiedrības vai kādu politisko spēku un ekonomisku grupējumu interesēs, šajā vēlēšanu gadā drīz varēsim pārliecināties. Par politisku atbalstu šīm pārmaiņām, dāsni nākot pretī mazajām komerctelevīzijām, liecina arī tas, ka gada nogalē steidzīgi tika grozīts likums, nosakot, ka iepirkumu par sabiedriskā pasūtījuma izpildi slēdz uz trim gadiem, nevis vienu gadu, kā tas ir LTV un Latvijas radio gadījumā. Par šiem grozījumiem deputāti balsoja lielā vienprātībā – 92 par, neviens pret.
Kam valsts piešķir trīs miljonus eiro?
Kā vērtējat jaunajos TV kanālos redzamo saturu?
Baiba Strautmane
Prātā nāk politiķa Pauļa Kļaviņa teiktais par latviešiem piemītošo trīskāršo šizofrēniju – runājam vienu, domājam otru, darām trešo. Runājam par tiekšanos uz BBC standartiem, domājam par vēlēšanām, bet nacionālo (t.s. bezmaksas) ēteru piepildām ar televīzijas izstrādājumiem, kas gan saturiski, gan formas ziņā tālu atpaliek pat no tā līmeņa, ko jau esam sasnieguši. Protams, tikai skatītāji (reitingi) un, atttiecīgi, reklāmdevēji novērtēs, vai puslīdz pieklājīga papīra rullīša aizstāšana ar sagrieztām vecām avīzēm uz nagliņas veicina informatīvo daudzveidību. Vai tomēr taisnība ir mēlēm, kas melš par politiķu nodomu ar šo miljonu radīt sev plašu, nacionālu, lētu un žurnālistikas standartus nepārzinošu nišu, kurā izpausties pirms abām 2014.gada vēlēšanām. Bet – ja nu līdz tam visi jau būs paspējuši izstāvēt rindas pēc Lattelecom dekoderiem?
Anda Rožukalne
Pozitīvs izņēmums ir Re:TV, kam ir skaidra koncepcija – piedāvāt reģionos tapušus stāstus un ziņas. Problēma, ko nevar atrisināt ātri un par brīvu, ir reģionālo TV atšķirīgā profesionālā varēšana un izpratne par kvalitāti. Vidzemes TV Latvijas stāsti, tapuši kā sabiedriskā pasūtījuma projekts, ir profesionāli interesanti. Raidījums par Valmieras drāmas teātri ar tā direktori Evitu Sniedzi centrā varētu stāties līdzās LTV dokumentālajām filmām. Arī Latgales TV veido aizraujošus aprakstus. Labo iespaidu bojā muļķīgi sīkumi, piemēram, Smiltenes TV ziņu vadītāja uzmundrinājums domes vadītājam, lai pēc nākamajām vēlēšanām viņam viss labi.
RīgaTV24. Ieslēdzam, apsēžamies un sākam runāt – šķiet, tāda doma vada šā kanāla veidotājus. Ideja par diennakts ziņu kanālu ir laba, bet saturu var izmantot anekdotēm. Piemēram, kanāla seja Lelde Lietaviete dodas cilvēkiem jautāt, ko viņi domā par mikriņu pakalpojumiem. Seši ir apmierināti, divi nekad nav braukuši, neko svarīgu žurnāliste neuzzina. Citu avotu nav, tāpat kā faktu un konteksta. Kad izskan secinājums «patiesībā problēmu nav», visiem, kas kaut ko saprot par ziņām, izmisumā būtu jāpamet valsts. Arī TV24 intervijas ir nesagatavotas, bez dramaturģijas. Formāti nav izstrādāti.
Neredzēju OTV sabiedriskā pasūtījuma raidījumu. Kanāla ziņas pārstāv to reģionālo ziņu stilu, no kura pirms aptuveni 15 gadiem daudzi atvadījās – vietējo notikumu un amatpersonu atrādīšana vienpusīgos sižetos. Pārējais kanāla saturs ir izmisīga ētera piekrāmēšana ar sazin kur atrastiem satura gabaliem.
