Divus mēnešus pēc Valda Dombrovska demisijas noskaidrojas jauni fakti par to, kā patiesībā krita valdība
Kad 27.novembra pēcpusdienā pēc tikšanās ar Valsts prezidentu premjerministrs Valdis Dombrovskis, valdot asaras, paziņoja par demisiju, pārsteigtie politikas vērotāji drudžaini sāka spriest, kāds ir patiesais šā pēkšņā soļa iemesls, un spekulēja, ar kādiem argumentiem prezidents panācis valdības maiņu.
Premjera atkāpšanās bija pilnīgi negaidīta, jo tās pašas dienas rītā gan Latvijas Radio, gan LNT ēterā Dombrovskis sev raksturīgajā mierā bez kādām emocijām atbildēja uz žurnālistu jautājumiem par Zolitūtes traģēdiju, KNAB vadību un citiem politiskās dienaskārtības tematiem, un nekas neliecināja par nodomu atkāpties. «Galīgais lēmums tajā brīdī nebija pieņemts. To es pieņēmu sarunā ar prezidentu,» divas dienas pēc demisijas intervijā žurnālam Ir stāstīja Dombrovskis, vienlaikus uzsverot, ka šī saruna ar prezidentu bijusi «ļoti laba, cilvēciska. Nekāda spiediena, konflikta vai kā tamlīdzīga nebija».
Visos publiskajos paziņojumos Dombrovskis nemainīgi atkārtoja divus politiskajā loģikā balstītus demisijas iemeslus – nepieciešamību kādam uzņemties atbildību par Zolitūdes traģēdiju un nepieciešamību pēc jaunas valdības ar skaidru Saeimas vairākuma atbalstu.
Vienlaikus neatbildēts palika jautājums, kāpēc premjerministrs demisijas brīdī bija tik acīm redzami satraukts un sarūgtināts, kādu sabiedrība viņu nekad vēl nebija redzējusi. Meklējot atbildi uz šo jautājumu, Ir izdevies noskaidrot līdz šim slēptus apstākļus, kas liecina par paša premjera partijas aizmuguriskām konsultācijām, kurās Vienotības politiķi bez Dombrovska sprieduši par viņa valdības demisiju.
Pārsteigums
Pēc Nacionālās apvienības ultimātiem budžeta pieņemšanas procesā un paziņojuma par koalīcijas līguma spēkā neesamību valdības dienas bija skaitītas, jo esošajā sastāvā to glābt negrasījās arī ZZS. Tāpēc Zolitūdes traģēdija 21.novembra vakarā Saeimas kuluāros tika uztverta kā jauna iespēja pārkārtojumiem. Lai arī pēc traģēdijas Vienotības valdē nebija pieņemts lēmums par nepieciešamību valdības vadītājam «uzņemties politisko atbildību» un demisionēt, valdes loceklis, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks atzīst – bijusi «nojauta, ka šajā virzienā varētu strādāt». Pabriku ziņas par premjera atkāpšanos pārsteigušas darba tikšanās laikā Berlīnē. «Ar mani neviens konsultējies tajā brīdī nebija, bet kaut kādas vēsmas gaisā tajā laikā virmoja par to, ka kļūst arvien grūtāk pārvaldīt koalīciju,» saka Pabriks.
Cits valdes loceklis Edvards Smiltēns saka – Dombrovska lēmums bijis pēkšņs un negaidīts. «Personiski man tas bija liels pārsteigums, ka viņš atkāpās. Es braucu mašīnā vienos dienā, un man zvana kaimiņš – Dombrovskis atkāpies. Es domāju – Vjačeslavs [Dombrovskis, izglītības ministrs],» stāsta Smiltēns.
Arī Vienotības līdere Sandra Kalniete par premjera atkāpšanos uzzinājusi Briselē, kur tobrīd atradusies. «Piederu pie tiem, kas uzskatīja, ka viņam nav jāatkāpjas. Man vispār tā atkāpšanās tēma bija ļoti liels pārsteigums,» stāsta Kalniete. Viņa gan atzīst, ka trešdien pirms tikšanās ar prezidentu premjers ar viņu sazinājies: «Pārrunājām dažus jautājumus, kas saistīti ar komunikāciju plašsaziņas līdzekļos.» No viņas teiktā noprotams, ka daļu Vienotības biedru neesot apmierinājusi premjera komunikācija krīzes apstākļos – mierīgās «lācīša» atbildes līdzējušas smagos brīžos valsts budžeta cirpšanā, bet tagad biedri no Dombrovska vēlējušies, «lai viņš cilvēkus uzrunātu kā Ministru prezidents». Valsts prezidents jau bija rādījis piemēru – divas dienas pēc traģēdijas emocionālā uzrunā televīzijas tiešraidē paziņojot, ka cilvēku bojāeja zem Maxima drupām ir masu slepkavība.
«Pārrunājām situāciju, ka viņa klātbūtnes nedēļas nogalē pietrūka un pirmdien, otrdien viņš to bija kompensējis,» stāsta Kalniete, norādot, ka šajā telefonsarunā neilgi pirms Dombrovska tikšanās ar prezidentu runa par atkāpšanos neesot bijusi. «Kuram veselīgi domājošam politiķim var ienākt prātā, ka nevis [ekonomikas ministram] Pavļutam vai Rīgas mēram, bet Dombrovskim būtu jāatkāpjas? Tas vispār nebija nekāds [darba kārtības] jautājums,» tagad komentē Kalniete.
Nodevība?
Tomēr Ir rīcībā esošā informācija liecina – ne visi partijas spicē uzskatīja, ka Dombrovska valdībai jāturpina darbs, un tas varētu būt viens no izšķirīgajiem faktoriem, kas pamudināja premjeru uz šādu pēkšņu soli, turklāt izskaidro arī viņa spēcīgās emocijas demisijas brīdī.
Dienā, kad premjers atkāpās, pašu Vienotības biedru vidū Saeimā notikušas «iekšējas diskusijas» par to, vai Dombrovskim nevajadzētu demisionēt, turklāt tas notika viņam aiz muguras. Sarunās par to bijusi iesaistīta arī Saeimas spīkere, Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Ir uzzināja no vairākiem politiķiem, kuri publiski savu vārdu atklāt nebija gatavi.
Pati Āboltiņa intervijā noliedz, ka zinājusi par šādām diskusijām. «Zinu tikai to, ka Dombrovskis pēc tam ir zvanījis [Vienotības ģenerālsekretāram Artim] Kamparam un prasījis, kāpēc tāda apspriede ir notikusi,» saka Āboltiņa. Viņa apgalvo, ka pati šajās diskusijās neesot piedalījusies un nezinot, kuri biedri par to runājuši. «Tas cilvēks, kurš to ir apspriedis, lai tad arī to apstiprina,» saka Āboltiņa un uzsver, ka «nekādas versijas par šādu risinājumu nebija nevienā ne vistrakākajā galvā. Partija [bija] ar Dombrovski – visi no spicēm līdz apakšām, pagrabus ieskaitot, – visi bija kopā ar Dombrovski. Nav neviena cilvēka šajā partijā, vismaz tajā lokā, kas pieņem lēmumus, kurš diskutē, izsaka viedokli, kurš būtu kaut kādā veidā pret Dombrovski».
Tomēr Ir rīcībā esošā informācija liecina pretējo. Viens no Vienotības politiķiem gatavs arī publiski atzīt, ka tobrīd šāda iekšējā diskusija notikusi un viņš personiski tajā atbalstījis Dombrovska demisiju – tas ir Saeimas deputāts Arvils Ašeradens. «Būtu muļķīgi noliegt, ka šādas diskusijas [trešdienas rītā pirms Dombrovska demisijas] nebija. Tā tika izvērtēta kā iespējamā rīcība, bet tajā pašā laikā saprotot, ka nav skaidri nākotnes scenāriji un kļūs nepro-gnozējama situācija, tāpēc tika nolemts to nedarīt,» tagad skaidro Ašeradens.
Viņš gan atsakās atklāt citu Vienotības politiķu vārdus, kuri sprieduši par Dombrovska demisiju. Viņaprāt, to arī nevajadzētu tulkot kā neuzticību premjeram. «Nē, es noteikti noraidu iespēju to pagriezt par nodevību. Ir jāsaparot, kāda bija situācija. Kādam bija jāuzņemas atbildība.» Vai šī neformālā diskusija ietekmēja Dombrovska lēmumu? «Es domāju, ka sarunā pie prezidenta sanāca kopā ļoti daudzi faktori: Zolitūdes traģēdija, nepieciešamība kādam uzņemties atbildību par to un arī situācija, kāda bija izveidojusies šeit Saeimā – ka pēc būtības bija milzīgas problēmas koalīcijai tālāk funkcionēt,» saka Ašeradens. Viņaprāt, Dombrovska atkāpšanās bija pareiza. «Ja runājam par valdības rīcībspēju un kvalitāti, tad valdība ar 66 balsīm ir rīcībspējīgāka par 40 balsīm, viennozīmīgi,» saka Ašeradens, norādot, ka Dombrovski sagaida veiksmīga karjera Eiropā, bet šī valdība būšot vairāk «tehniska valdība».
Informācija par atsevišķu Vienotības politiķu «iekšējām diskusijām» trešdien pirms tikšanās ar prezidentu nonāca arī līdz pašam premjeram. Neoficiāla informācija liecina, ka tas darīts zināms arī Valsts prezidentam. Bet Vienotības līdere Solvita Āboltiņa uz tiešu jautājumu, vai trešdien ir zvanījusi prezidentam pirms viņa tikšanās ar premjeru, atbild noliedzoši. «Nē, es gribu atgādināt, ka tā bija [ugunsdzēsēju] bēru diena,» teic Āboltiņa un piebilst, ka uz bēru pasākumiem telefonu vispār līdzi neesot ņēmusi un ar prezidentu neesot sazinājusies.
Arī Andris Bērziņš uzsver, ka nekādas iepriekšējas sarunas ar Dombrovska partijas biedriem par premjera atkāpšanos no amata neesot notikušas. Prezidents pats uz šo jautājumu atbildi nesniedza, bet to rakstiskā atbildē apliecināja viņa preses sekretāre Līga Krapāne.
Pats Dombrovskis atbildēs joprojām ir diplomātisks. Vai valdības krišanu vēlējās Vienotība? «Nē, šādu versiju es tiešām nevaru apstiprināt,» atbild Dombrovskis, norādot – par sava lēmuma pieņemšanas iemesliem jau vairākkārt ir izteicies. «Tās dienas kopumā bija emocionāli smagas. Tas bija lēmums, ko, visticamāk, pieņem vienreiz mūžā.»
