Latvijas goda jautājums

Rīgas pils atjaunošanas padomes vadītājs Imants Lancmanis uzskata, ka padomei būs jēga tikai tad, ja netiks pārtraukti darbi pilī

Restorānā Fazenda Baznīcas ielā abi esam pirmo reizi. Imanta Lancmaņa atturīgais vērtējums, ka te esot «patīkami», jāuzskata par augstu atzinību interjera iekārtotājiem. Rundāles pils muzeja direktora attieksmi pret mūsdienu kultūru varētu raksturot kā estētiskā perfekcionista pesimismu – mūsu laikus viņš dēvē par miera laikiem, kuriem raksturīga vienaldzība, enerģijas trūkums, bezatbildība, un salīdzina pašreizējo civilizācijas stāvokli ar Romas impēriju, kura sabruka aiz pārsātinājuma. Viņš pasūta tikai «vieglu kokteili» – ēdīšot vēlāk kādā «veterānu saietā», kas viņam paredzēts uzreiz pēc mūsu intervijas. Mēģinādams glābt žanru, paņemu vieglus salātus.

Mūsu sarunas iemesls ir janvāra sākumā valdības nodibinātā Rīgas pils atjaunošanas padome, kuru Lancmanis uzņēmies vadīt. Šī ir jau trešā šāda veida padome, kurā viņš piedalās. Pirmā bija nodibināta 1995.gadā, kad prezidentam Guntim Ulmanim bija jāatstāj Maikapara nams, kas piederēja Bankas Baltija īpašniekiem, tāpēc vajadzēja steidzami savest kārtībā Rīgas pili. «Dažu mēnešu laikā partizāniskā veidā uzbūrām vīziju par pili normālā Ziemeļaustrumeiropas valstī,» Lancmanis atceras.

Otro pils atjaunošanas padomi, ko vadīja tolaik jau bijušais prezidents Ulmanis, izveidoja 2008.gadā. Tā darbojusies «jau sarežģītākos, tipiski birokrātiskos apstākļos». Turklāt sākušās domstarpības jeb «tāda interesanta, ideoloģiska cīkstēšanās» – daļa arhitektu «paziņoja, ka pilī nav nekā no latviskā, nav nekā no modernā». Šī cīkstēšanās novedusi pie tā, ka «es tur vairs vienkārši negāju». Rezultātā ticis pieņemts «viens risinājums prezidenta kabinetam ar modernisma iezīmēm», «vienkārši kā ticības apliecinājums, ka mēs dzīvojam mūsu laikos, un viss», Lancmanis neslēpj sarūgtinājumu. «Mazliet pārsteidzīgi paziņoju, ka nekad tur vairs kāju nesperšu.»