Vieni strādā ar mūķīzeri, citi izspiež stiklu paketes, vēl citi iekļūst pa vaļā atstātiem logiem vai durvīm – ik diennakti Rīgas reģionā vien notiek 5-7 zādzības. Tūkstošiem vērtu elektroniku mūsdienās var ātri un neuzkrītoši aiznest nelielā mugursomā. Es zagli satiku kāpņu telpā, kad viņš iznāca pa mana dzīvokļa durvīm, un pēc vairākus mēnešus garās izmeklēšanas varu dalīties ar atziņām, kā labāk pasargāt savu mantu
Bija negaidīti vasarīgs maija rīts. Aizvedusi meitu uz skolu, labā garastāvoklī cauri saulainam skvēriņam atgriezos mājup, lai dotos uz sapulci darbā. Tad šaurajās Vecrīgas nama kāpnēs pretim nāca viņš – vidēja auguma, sportisks vīrietis īsiem matiem un brillēm, džinsos, tumšā jakā, ar mugursomu. «Kāpēc nepieliki viņam «podnožku»?» pēc tam pilnā nopietnībā apvaicājās viena no policijas inspektorēm. Nepieliku, jo pārvērtos sālsstabā. Nesapratu, kāpēc pa mana dzīvokļa durvīm namā ar diviem kodiem – parādes durvīm un pagalma vārtiņiem – izslīd šis cilvēks. Mērfijs nesnauž. Uz dzīvojamās istabas dīvāna kā uz paplātes torīt biju salikusi savas mantas: maku, telefonu, datoru. «Palīgā, zaglis!» beidzot ieaurojos, bet viņš tukšajās kāpnēs veikli aizslīdēja man garām. Lai arī dzīvokļa durvis palika vaļā, kliegdama traucos pakaļ vīrietim, kas, nebija šaubu, nesa prom visu manu profesionālo un privāto datubāzi.
Mēs izskrējām cauri mājas iekšpagalmam, joņojām cauri Vecrīgai. Pulksten deviņos no rīta uz sānieliņām cilvēku nebija daudz, automašīnu stāvlaukumā līdzās Galerijai Centrs mūsu skrējienā noskatījās bariņš vīru spēka gados. «Palīgā, zaglis!» kliedzu arī uz viņu pusi.
Cilvēku vienaldzība mani tajā brīdī laikam satrieca vairāk nekā pats zagšanas fakts. Kad zaglis jau bija pazudis no redzesloka, piegāju pie vīriem, kas stāvēja mašīnu laukumā kabatās sabāztām rokām. «Kāpēc nepalīdzējāt!?» vaicāju. «Tā nav mūsu problēma. Rekur iet policists, prasiet viņam,» atbildēja viens no vīriešiem.
Policists atbildēja, ka dodoties uz darbu pavisam citā iecirknī, taču es jau biju izsaukusi viņa kolēģus. Nesagaidot palīdzību no cilvēkiem ielās, metos pie kāda pensijas vecuma vīra, kas runāja pa telefonu. Viņš man iedeva klausuli policijas sazvanīšanai, taču tūlīt izlēma, ka… arī mani nodomi nav tīri. Redzot zagli pazūdam aiz stūra, ar tālruni rokās sāku skriet. «Atdodiet telefonu,» kliedza vecais vīrs, un situācija pārvērtās farsā.
Pēdas jau atdzisušas
Policijas brigāde pie manis ieradās pēc aptuveni pusstundas. Lai pavēstītu, ka steidzoties uz kādu agrāk pieteiktu izsaukumu – darbdienas rītā pilsētā to esot ļoti daudz. Vairāk nekā stundu pēc zādzības ieradās cita operatīvā brigāde. Detektīvs apskatīja durvis, kur zaglis bija izlauzis cilindru un sabojājis mehānismu atslēgai ar četrām bultām. Protams, manas ierīces bija prom. Vēlāk izrādījās, ka nekur nav atrodams arī ārējais cietais disks ar bērna pirmajām bildēm un ceļojumu fotogrāfijām.
Pirmajā brīdī naivi iedomājos, ka policijai izdosies Apple telefonu un datoru uziet, pateicoties iebūvētajām GPS tehnoloģijām. Likuma sargi par šīm iespējām neko nezināja. Sazinājos ar kolēģiem. Diemžēl izrādījās, ka pati nebiju aktivizējusi attiecīgās ierīču funkcijas – Find My Mac un Find My iPhone.
Nākamais cerību pavediens bija telefonu operatora LMT tehniskās iespējas atrast aparātus pēc to sakariem ar uztveršanas torņiem, kā arī policijas inspektoru operatīvi atnestā fotogrāfija. Tikko kāpnēs satiktais cilvēks izrādījās fiksēts videokameru uzņēmumā citā Vecrīgas dzīvoklī. 30 gadus vecs vīrietis, recidīvists, kas iepriekš bija atradies narkologu uzskaitē, tikai janvāra beigās bija iznācis no cietuma par iepriekšējām zādzībām. Pie noziedzīgā aroda atgriezies martā, paspējis izdarīt 18 policijā reģistrētas zādzības, gandrīz visas Vecrīgā, aiznesot elektroniku daudzu tūkstošu latu vērtībā. Apzagto vidū bija ASV, Vācijas, Zviedrijas, Krievijas, Norvēģijas pilsoņi, zādzības bija veiktas arī neaizslēgtos viesnīcu numuros. Ielaušanās manā dzīvoklī izrādījās pēdējā, jo nākamajā dienā policija garnadzi noķēra.
Pēc zādzības mani vienlaikus tracināja un deva mierinājumu ziņa, ka ar to ir saskārušies daudzi rīdzinieki. Meitas auklei, studentei, kāds mēģināja atslēgt durvis īres dzīvoklī Purvciemā. Paziņam, juristam, nakts laikā no dzīvokļa Rīgas centrā bija aiznests dators. Viņš apstaigāja tuvējos lombardus, atklājot tur milzīgu daudzumu elektronikas bez kabeļiem un dokumentiem – tas daiļrunīgi vēstīja par šo mantu izcelsmi. Diemžēl viņa datora tur nebija. Savu nozagto datoru no lombarda toties atguva kolēģes kaimiņiene, samaksājot par to 85 eiro. Lombarda personāls ierīcē atradis īpašnieces e-pasta adresi, sazinājies. Cilvēkam, kas to atnesis, iedoti 80 eiro. Papildu pieci eiro no īstās saimnieces ieturēti «par uzglabāšanu».
Šāgada sākumā pēc palīdzības tviterī sauca režisors Olafs Okonovs, kura dēla Aleksandra Apple dators un iPad no dzīvokļa Pārdaugavā – arī uzlaužot atslēgas cilindru – tika aiznests, kamēr puisis apmeklēja Rīga 2014 atklāšanas pasākumu. Viņš izsauca policiju, taču centās datoru atrast arī pats. No iPhone izdevās noteikt nozagtā iPad atrašanās vietu, tas bija aizceļojis uz daudzstāvu māju Ziepniekkalnā. Policija, ko Aleksandrs atkārtoti sazvanīja naktī no sestdienas uz svētdienu, atbildēja, ka šo informāciju pirmdien nodos izmeklētājam, kas brīvdienās nestrādā.
«Nav tik vienkārši, ja notiek portatīvā datora zādzība, ka otrajā dienā tu jau zināsi, kur tas ir. Nav nopietnas sistēmas, lai visu to varētu jau nākamajā dienā pārbaudīt un izņemt. To var izdarīt, bet saskaņā ar Kriminālprocesa likumu nepieciešams saņemt izmeklēšanas tiesneša akceptu un noskaidrot precīzu vietu, neaizmirstot par cilvēku tiesībām uz privātīpašumu,» raidījumam Bez tabu situāciju komentēja Rīgas Kurzemes iecirkņa kriminālpolicijas priekšniece Ļena Keine-Kaštaļjana. Aleksadra iPad pēc zādzības bija ieslēgts tikai uz dažām minūtēm, pēc tam sakari pazuda. Mans telefons LMT uztveršanas zonā tā arī neparādījās.
Mana dzīvokļa apzadzēja lieta 10 mēnešu laikā izgāja loku no policijas izmeklēšanas un prokuratūras līdz pirmās tiesas instances spriedumam Rīgas Centra rajona tiesā, kuru viņš pārsūdzēja, un līdz apelācijas tiesas spriedumam Rīgas apgabaltiesā.
«Papīru darbu» valsts policija veica apzinīgi. Iesnieguma rakstīšanai par zādzību sekoja zagļa atpazīšanas procedūra. Ziņu par to, ka zaglis notverts jau nākamajā dienā – kas būtu man ļāvusi naktīs mierīgāk gulēt -, gan saņēmu četras dienas pēc notikuma, neatlaidīgi zvanot lietas izmeklētājai. Viņa mierināja, ka policija kontrolē situāciju, pārzina lombardus un zagto mantu dīleru loku. Iespēja atgūt Apple ierīces, kas atpazīstamas pēc unikāliem numuriem, esot reāla.
Iepriekš sodītais vīrietis bija labprātīgi atzinies. Zinot, ka tas mīkstinās viņa vainu, līdz detaļām aprakstījis pēdējo zādzību un nozagto lietu likteni. Nedēļu pēc viņa aizturēšanas, kad biju izsaukta uz zagļa atpazīšanu policijā, izmeklētāja diemžēl vēl tikai grasījās doties pie mantu pārpircēja. Pieminēja savu zemo algu un lielo slodzi. Publiskajā datubāzē atrodams, ka pagājušā gada septembrī viņa, piemēram, saņēmusi Ls 481 pirms nodokļu nomaksas, policijas izmeklētājam vienas lietas izmeklēšanai atvēlētas vidēji četras darbdienas, skaidroja Valsts policijas preses dienestā.
Joprojām atceros, kā zagļa atpazīšanu aiz stiklota loga pārtrauca izmeklētājas kolēģes smiekli. Noziedzniekam blakus bija nostādīti divi viņu darbabiedri, policisti civilapģērbā ar kaut kur palienētām brillēm. Viens no viņiem nevarēja fokusēt skatienu. Man smiekli nenāca.
«Medusnedēļa» ar izmeklētāju bija beigusies. Viņa sāka izvairīties atbildēt uz maniem jautājumiem. «Mantu lombardā vairs nav,» uzzināju vēl pēc nedēļas un tikai pateicoties nejaušībai. No izmeklētājas saņēmu telefonzvanu, ka pie mājas vārtiņiem stāv policija, gāju ielaist. Iepriekš nebrīdinot, zaglis rokudzelžos bija atvests uz manu dzīvesvietu, tika fotografēts kāpņu telpā. Šie materiāli esot nepieciešami prokuratūrai. Mēs ātri saskatījāmies, vīrietis viegli pasmaidīja, it kā satiekot paziņu.
Pāri man atkal vēlās nepatīkamu atmiņu gūzma par nelaimīgo zādzības dienu. Uzrakstīju Valsts policijas Centra iecirkņa vadībai oficiālu vēstuli, lūdzot pārbaudīt videonovērošanas ierakstus un banku transakcijas lombardā, kur, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, atradies mans īpašums, un atgūt to. Pretī saņēmu oficiālu vēstuli no izmeklētājas, ka mūsu valsts likumdošana aizliedz traucēt viņas darbu.
Manas ierīces tomēr ir pārpircis un tālāk realizējis dīleris Centrāltirgū, nevis lombards – to no izmeklētājas uzzināju neilgi pirms Jāņiem. Izmeklēšana tuvojās beigām, biju izsaukta uz papildu nopratināšanu, pirms mana lieta tiek nodota prokuratūrai, lai virzītu uz tiesu. «Tātad dīleris arī ir iekritis un pret viņu ir sākts kriminālprocess?» cerīgi iesaucos. «Nē, dīleris ar mums sadarbojas, ir izstāstījis visu, un lietā piedalās liecinieka statusā,» atbildēja izmeklētāja.
Ar «savu» zagli pēdējoreiz tikos 15.augustā Rīgas Centra rajona tiesā. No šā cilvēka apzagtajām 25 privātpersonām bijām ieradušās tikai divas – es un kāda meitene no Ventspils, kuras viesnīcas numurā Vecrīgā pa istabas kaimiņienes neaizslēgtajām durvīm viņš bija ieslīdējis naktī, aiznesot līzingā pirktu spoguļkameru, ar kuru viņa bija atbraukusi dokumentēt amatierteātru festivālu. Tiesneša joks, nosaucot šo cilvēku par Robinu Hudu, kurš apzog bagātos un mantu atdod nabagajiem, bija nevietā.
Pirms sprieduma nolasīšanas zaglis tomēr mums atvainojās un solīja kompensēt zaudējumus, vairāk nekā 1000 latu manā gadījumā. Piebilda – viņš cietumā strādājot, bet algu par to diemžēl nesaņemot.
Par zādzību recidīvu viņam tika piespriests viens no augstākajiem likumā paredzētajiem sodiem – brīvības atņemšana uz trīsarpus gadiem. Rīgas apgabaltiesa sodu mīkstināja par trim mēnešiem. Raksta tapšanas brīdī šis cilvēks vēl varēja izmantot pārsūdzības iespēju Augstākajā tiesā, viņam pienācās valsts apmaksāta advokāta un tulka pakalpojumi, jo valsts valodā viņš nerunā. Kad Rīgas apgabaltiesā lūdzu iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, no tiesneses palīdzes saņēmu atbildi: ziņu publicēšanas gadījumā lieta tiks ierosināta pret mani. Izejot cauri birokrātiskajām procedūrām, patiesībā jutos kā saņēmusi sodu ne tikai no likteņa zagļa izskatā, bet arī no valsts. «Visneaizsargātākais šajos gadījumos ir cietušais,» man sacīja zagļa advokāte, kas pēc tiesas pienāca izteikt līdzjūtību par notikušo.
Policija «atstrādā»
Zādzības un laupīšanas patlaban ir visizplatītākais noziegumu veids Latvijā. Pēc Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes datiem, pašlaik no 5105 cilvēkiem, kas atrodas apcietinājumā vai ir jau notiesāti, 1335 brīvība atņemta par zādzībām, 1334 – par laupīšanām, 605 – par zādzībām un krāpšanām nelielos apjomos (līdz vienai minimālajai mēnešalgai).
«Bieži vien cilvēks ar savu bezatbildību pret īpašumu provocē, ka kaut kas tāds notiek,» – tā sarunu ar mani sāka Valsts policijas Rīgas reģiona kriminālpolicijas dzīvokļu zādzību apkarošanas nodaļas vadītājs Dāvis Ķepītis. Rīgas reģionā pēdējos piecos gados notiek vidēji 5-7 zādzības diennaktī. Statistika apkopota tikai par zādzībām, kurās sākts kriminālprocess. «Pilnu statistiku es jums nedošu,» Ķepītis sacīja tonī, kas nepieļauj ierunas – policijas datubāze neesot veidota publiskai lietošanai.
«Tas nav kā filmās – noķer zagli, uzreiz aizved uz cietumu. Procedūra ir diezgan gara. Gribētu, lai jūs saprotat – viss nav atkarīgs no mums. Mēs, policija, aizturam cilvēku, «atstrādājam» kriminālprocesa ietvaros visas izmeklēšanas darbības, kad tiek savākts pietiekams kopums, lieta tiek nosūtīta kriminālvajāšanas sākšanai uz prokuratūru. Tālāk prokuratūra to sagatavo tiesai,» inspektors profesionālā slengā stāstīja par norisēm, kam pati biju gājusi cauri.
«Zādzības no dzīvokļiem un mājām ir tāds noziegumu veids, kur neko sevišķi jaunu neatklāsi. Tas pārsvarā ir šo cilvēku [zagļu] profils visu mūžu. Viņiem var būt pa septiņām, astoņām, desmit sodāmībām. Parasti katrs zaglis vairāk vai mazāk turas pie sava «profila»: kurš ar mūķīzeriem strādā, cits spiež ārā pakešu logus, lien caur balkonu. Citi strādā tikai pa vienu rajonu, citi – pa visu pilsētu.»
Lielākā daļa zādzību notiekot Rīgas «guļamrajonos». Dzīvokļus vairāk apzogot dienas laikā, kad neviena nav mājās, privātmājas – tumsā, pat saimnieka klātbūtnē. Aptuveni 20-25% gadījumu zagļi mājokļos iekļūstot visai brīvi – bijušas vaļā durvis vai logs. Vēl piektdaļā gadījumu tiekot iekšā pa logiem (piemēram, izurbjot caurumus to paketēs) un balkoniem. Pārsvarā šādi aptīra zemāko stāvu dzīvokļus, bet ir «kaskadieri», kas pa balkoniem līdz savam mērķim pārlīduši pat 12.stāvā. 10% gadījumu uzlauztas durvis, tikpat bieži sabojāts atslēgas cilindrs – vienkāršākai slēdzenei to var izdarīt neiedomājami ātri.
Lielie plazmas televizori mūsdienu zagļus īsti vairs neinteresē. «Zog lietas, ko var visvieglāk paņemt, nepamanīti aiznest un vieglāk realizēt – dārglietas, telefonus, portatīvos datorus,» sacīja Dāvis Ķepītis. «Citreiz mēs zagļus arī caur lombardiem identificējam. Jā, lombardi nav mūsu galvassāpe, caur tiem mēs kaut ko atrodam.» Šīs iestādes, ja gribot, civiltiesiskā kārtā varot arī mēģināt piedzīt zaudējumus no zagļa, kam viņi samaksājuši naudu. Daudz lielākas problēmas policijai esot ar mantu uzpircējiem «no rokas». «Ne vienmēr viņus ir iespējams identificēt, ne vienmēr viņi grib sadarboties, un ne vienmēr var pierādīt, ka viņš ir zinājis, ka manta ir zagta. Neviens jau neies atzīties!»
Vai datu nesēju ar sensitīvu informāciju atgūšanai nebūtu jābūt policijas prioritātei, apjautājos. «Tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Jums, teiksim, šī informācija ir vitāli svarīga, bet citam būs vitāli svarīgi, ka viņam nozagts mobilais telefons par vienu latu,» policists bija retorisks.
Elektronika kļūst arvien kompaktāka, arī no mājokļa parastā mugursomā var aiznest tik lielu vērtību kā nekad agrāk, secina apdrošināšanas kompānijas If pārstāvis Edijs Melecis, kura ikdienas darbs tāpat saistīts ar zādzībām. Spriežot pēc apdrošināšanas kompānijas izmaksāto kompensāciju summām, nodarījuma vidējais apjoms pēdējo četru gadu laikā ir dubultojies – no 526 latiem 2010.gadā līdz 1048 latiem pērn. «Atvaļinājumu laikā pieaug rūpīgi plānotu dzīvokļu zādzību skaits. Trešdaļa apzagto mājokļu aprīkoti ar signalizāciju, kura nebija ieslēgta. Rīgā apzog remontā esošus dzīvokļus,» vēsta virsraksti If mājaslapā. «Pēdējais gadījums, kas redzams videoierakstā – dzīvokli lēnā garā apzaga piecas stundas. Pa vidu bija atbraukusi pašvaldības policija, uzlika sodu trokšņainiem kaimiņiem, bet zagļi mierīgi nesa ārā mantas, instrumentus, nosūcējus, lampas,» atceras Melecis.
Apdrošinātāji, reaģējot uz aktuālajām tendencēm, pašlaik piedāvā ne tikai mājas iedzīves, juvelierizstrādājumu un elektronikas nozagšanas risku segšanu (arī tad, ja ierīce nozagta ārpus mājas), bet pat pagalma «inventāra» – batutu, dārza mēbeļu, velosipēdu, bērnu ratiņu – aizsardzību.
Manā gadījumā, kad bija apdrošināts tikai nekustamais īpašums, nevis elektronika, varēja apdrošinātājiem prasīt kompensāciju par sabojātajām durvīm. Savukārt datora datus apdrošināšana nepasargātu – tos jau laikus vajadzēja noglabāt virtuālajā mākonī.
Policijai ir juridiskas iespējas sniegt palīdzību nozagto elektronisko ierīču meklēšanā un atgūšanā, atzīst Borenius biroja advokāte Ilze Bukaldere un jurists Māris Simulis. Viņi apzagtajiem tomēr iesaka ar mobilajām ierīcēm sekot savas mantas ceļam, būt uzstājīgiem un ziņot par to, jo likumi dod policijai plašas pilnvaras. Piemēram, Kriminālprocesa likuma 180.pants paredz izņēmuma noteikumus kratīšanas veikšanai – «neatliekamos gadījumos, kad novilcināšanas dēļ meklējamie priekšmeti vai dokumenti var tikt iznīcināti, noslēpti vai sabojāti, kratīšanu var izdarīt ar procesa virzītāja lēmumu un ne vēlāk kā nākamajā darba dienā pēc tās izdarīšanas paziņot izmeklēšanas tiesnesim, pamatojot izmeklēšanas darbības nepieciešamību un neatliekamību».
Daudzviet ārzemēs GPS izmantošana policijas darbā acīmredzot jau ir rutīna. «Kad ir nozagts mobilais telefons, viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdos policija – vai esat aktivizējis meklēšanas lietotni,» tādu padomu lasītājiem tieši manas zādzības laikā sniedza The New York Times, iesakot policijai nekavējoties nosaukt jūsu IMEI (International Mobile Equipment Identifier) kodu, sērijas numuru un paroli. Arī Amerikā pēdējos gados krasi pieaudzis telefonu, it īpaši iPhone zādzību skaits, piemēram, Sanfrancisko viedtālruņi figurējuši pusē laupīšanas gadījumu.
Palīdzēs izlīgums?
Morālais trieciens zādzības gadījumā ir sāpīgāks nekā materiālais, atzīst ikviens, ko skārusi šāda nelaime. No Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieces Ilonas Spures un Valsts Probācijas dienesta vadītāja Mihaila Papsujeviča – cilvēkiem, kuru amats ietver rūpes par zagļu sodīšanu un pievēršanu citam dzīvesstilam – intervijā dzirdu… cik nepatīkami bijis tad, kad viņu pašu mājokļi tikuši apzagti. Papsujevičam cietusi dārza mājiņa, Spures saimniecības ēkā garnadzis ielauzies Jaungada naktī. Runājot par to, pavisam negaidīti viņas acīs manu asaras.
«Sabiedrībai liekas – ja par noziegumiem ir bargs sods, tas būs pietiekams līdzeklis, lai likumpārkāpējs pātrauktu zagt,» Papsujevičs uz situāciju skatās filozofiski, «taču cilvēks, kurš pieradis savus sociālos un finanšu jautājumus risināt, paņemot no cita, kurš ir kaut ko «slikti nolicis», šādās kategorijās nedomā.»
Psiholoģisko ķēdi pārraut ir ļoti grūti. 2012.gadā Latvijā veikts pētījums par recidīvu dažādās notiesāto grupās. Puse no likumpārkāpējiem, kas izcietuši pilnu sodu, 2,8 gadu laikā atkārtoja noziegumu. No pirmstermiņa atbrīvotajiem recidīvs bijis 25%, bet vislabākais rezultāts ir nosacīti notiesātajiem – no tiem tikai 15% atgriežas pie noziegumiem, Papsujevičs min uzskatāmu piemēru, ka «cietums nelabo». Vairāk nekā puse zagļu un laupītāju ieslodzījumā atrodas ne pirmo reizi, narkomāni arī tur spēj ienest narkotikas. «Īpaši nelabo cietums tādā izpildījumā, kā tas ir pie mums Latvijā,» secina Ilona Spure. «Var ieguldīt lielus līdzekļus resocializācijas programmās, papildināt izglītības un nodarbinātības iespējas, bet, ja ieslodzītie sodu izcieš kopmītņu tipa telpās, kur ir varbūt pat 60 cilvēku, tad viņi šajā vidē apmainās ar pieredzi, apgūst arvien jaunas metodes. Atkārtoti nonākot ieslodzījuma vietā, parasti panti pēc smaguma tikai pieaug.» Apmaksāta darba iespējas ieslodzītajiem ir gan Jelgavas, gan Brasas, gan Šķirotavas cietumā, taču vairākums to neizmanto. «Gadījumu, kad cilvēki paši piesakās strādāt, lai apmaksātu kaitējumu, nav daudz. Lai mīkstinātu sodu, viņš noteikti publiski tiesā nožēlos savu vainu un piesolīs atmaksāt zaudējumus. Nevaram arī neticēt – tad, protams, mūsu darbam nav jēgas,» saka Spure.
«Mans» zaglis jau vienreiz sodīts ar brīvības atņemšanu uz vairāk nekā trijiem sava mūža labākajiem gadiem, ieslodzījumā pavadīja 2,5 gadus, sagaidīja tur 30.jubileju. Cietumā uzvedies labi, interesi par pamatskolas izglītības turpināšanu gan nav izrādījis – šāds raksturojums izskanēja tiesas sēdē, kurā piedalījos.
Par viņa dzīvi starp divām ieslodzījuma epizodēm ziņu nav. 10 dienu laikā pēc atbrīvošanas viņam bija jāierodas Probācijas dienestā. Ne retāk kā divas reizes mēnesī jādodas turp uz sarunu. Darbā, kas nodrošinātu iztiku, Probācijas dienests viņu nevarēja iekārtot, taču palīdzēja sazināties ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Iespējas, pat ja tādas bija, netika izmantotas.
Šo cilvēku varētu glābt tikai «prāta vētra» smadzenēs, saka Papsujevičs. Viņš ir ideālists, cenšas ticēt Norvēģijā sāktajai atjaunojošā taisnīguma kustībai, cietušā un zagļa mierizlīguma psiholoģiskajam efektam. Stāsta par mediācijas procedūru, kādu ar trenēta starpnieka palīdzību tagad veic arī Latvijas cietumos un ko var iniciēt gan cietušais, gan likumpārkāpējs. «Pāridarītājam ir jāatzīst sava vaina nevis juridiski, bet pēc būtības – viņš ir nodarījis pāri citam cilvēkam, jāspēj iekšēji risināt šos jautājumus. Arī cietušajam tā ir iekšējās kultūras lieta – cik mēs spējam samierināties ar nodarījumu un piedot, pat saprotot, ka varbūt zaglis tev neko neatdos un neatmaksās.»
Kā pasargāt savu mantu
Pat izejot uz īsu brīdi, neatstājiet vaļā durvis! Arī parastās cilindra atslēgas uzlaušana koka durvīs profesionālim ir dažu minūšu jautājums.
Policijai ir tehniskas iespējas atrast jūsu elektroniskās ierīces pēc GPS signāla, kad tās tiek ieslēgtas. Šī sistēma darbosies, ja būsit instalējuši vajadzīgās lietotnes. Apple par brīvu piedāvā Find My iPhone un Find My Mac. To aktivizēšanai gan nepieciešams Apple profils, ar kuru pieslēgties datu mākonim jeb iCloud. Android lietotājiem tiek piedāvātas tādas lietotnes kā Where’s My Droid un Lookout.
Policija jums noteikti prasīs datora un telefona modeļa un sērijas numuru un unikālo identifikācijas numuru IMEI.
Lai arī zagļi veiksmīgi prot uzlauzt IMEI numurus, par zādzību tomēr ir jāpaziņo sakaru operatoram, kas no attāluma spēj nobloķēt ierīci, kā arī iekļaus to nozagto telefonu datubāzē. Nenobloķējot SIM karti, joprojām pastāv risks iedzīvoties arī pamatīgā rēķinā.
