Kopš Vladimirs Putins ir saņēmis Krievijas parlamenta akceptu armijas ievešanai Ukrainā un Kremlim lojālie bruņotie spēki faktiski kontrolē Krimas pussalu, rietumvalstīm ir jāatbild uz neērtu jautājumu – kā laikus apturēt jauno Eiropas okupantu?
Par vienu varam būt droši – Ukrainas konfliktā netiks ievilkti ārēji spēki. Vismaz tā apgalvo rietumvalstu gudrākās galvas. Tomēr man ir aizdomas, ka viņu mierinošie apgalvojumi var izrādīties bezjēdzīgi. Tikai viens centimetrs – tik, cik vajadzīgs gaiļa nospiešanai – mūs šķir no asinspirts. Un vienā no Vladimira Putina izpalīgu aplenktajiem ukraiņu garnizoniem Krimā kādam var neizturēt nervi.
2008.gadā Gruzijā jau redzējām, kā gruzdošs konflikts viegli pāraug atklātā karā. Sāka prokrieviskie kaujinieki Dienvidosetijas separātistu apgabalos, apšaudot Gruzijas varu atbalstošos ciematus. Karstasinīgais gruzīnu līderis Mihails Saakašvili nespēja noskatīties viņam labvēlīgi noskaņoto spēku bojāejā. Viņš pieļāva traģisku kļūdu, liekot savai Rietumos mācītajai armijai pārņemt varu separātistu republikā. Tas izrādījās slazds – Krievija sakāva gruzīnus, liekot Saakašvili pieņemt pazemojošu un neskaidru valsts sadalīšanu.
Vēsture var viegli atkārtoties – Kijevas pagaidu valdība ir nestabila un maz pieredzējusi. Maidana protestētāju vidū esošie radikāļi pieprasa rīkoties stingri un noteikti, lai saglabātu valsts vienotību, un daļai no viņiem rokās ir ieroči un mugurās formastērpi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.