Žurnāla rubrika: Svarīgi

Rēķins pienāks

Elektrības tirgus kārtējā raustīšana ir gļēva un neprofesionāla

Šonedēļ Saeima ar pārliecinošu balsu vairākumu apliecinās pašreizējās plašās, «stabilās» koalīcijas nevarību un nekonsekvenci. Likumdevēja mājaslapā jau paziņots, ka iepriekšējā plenārsēdē steidzamības kārtā pirmajā lasījumā pieņemtos grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā 20.martā pieņems otrajā – galīgajā – lasījumā, atkal atliekot elektrības tirgus atvēršanu mājsaimniecībām, nu jau līdz nākamā – 2015.gada 1.janvārim.

Tieši jābrīnās par jaunās Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības gatavību ar savu pirmo svarīgo ekonomisko lēmumu tik pārliecinoši apstiprināt skeptiķu bažas, ka šī priekšvēlēšanu valdība pavadīs tai atvēlētos mēnešus, raustoties īstermiņa politiskās taktikas nervu drudzī. Kā iepriekšējās valdības ministre Straujuma pavisam nesen, septembrī, piekrita elektrības tirgus atvēršanai šā gada 1.aprīlī, taču tikai pāris nedēļu pēc stāšanās premjerministres amatā viņa 5.februārī šo pašas atbalstīto lēmumu pēkšņi apšaubīja. Pagāja vēl piecas dienas, un Straujuma jau izteica šaubas par savu šaubīšanos, taču ne jau viņai pieder galīgais lēmums šajā lietā. Pašvaldībām ir sava, nu jau gana ietekmīga nostāja, Ventspils mērs nosaucis tirgus brīvlaišanu par «ekonomisku noziegumu», un drīz vien grozītāju pulka galvgalā nostājās Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība). Rezultātā koalīcija 3.martā pieņēma Āboltiņas priekšlikumu tirgus atvēršanu tomēr atlikt.

Tiesa, daži viņas skaidrojumi, kāpēc notikusi tik strauja nostājas maiņa tik svarīgā jautājuma, bija visai savdabīgi: daļai deputātu nav bijis skaidrs, par ko viņi 6.novembrī balsoja, un valdība nav paspējusi izstrādāt mehānismu, kā kompensēt mazturīgajiem iedzīvotājiem cenu celšanos.

Grūti saprast, vai priecāties par atklātību vai raudāt par jaunu politiskās bezatbildības etalona uzstādīšanu, kad vadoša politiķe nekautrējas kādu lēmumu aizstāvēt, atsaucoties uz savas valdošās koalīcijas nekompetenci. Taču jādomā, ka Āboltiņas pēkšņās bailes no elektrības rēķinu ietekmes uz oktobra Saeimas vēlēšanām nomāc jebkādas domas vai izpratni par šo mulsinošo vārdu un svārstīgo nostāju plašāku ietekmi.

Par nelaimi, sekas būs nepatīkamas. Lēmums tikai uz īsu brīdi pasargās mājsaimniecības un smagi skars budžetu. Elektrības cenām būs jāceļas neatkarīgi no tā, vai būs brīvais tirgus vai nebūs. Saeimas priekšsēdētāja noteikti jūtas dubultnelaimīga, ka viņai neizdevās Straujumas valdības sastādīšanas laikā panākt finanšu ministra Andra Vilka (Vienotība) nomaiņu, jo viņš tagad publiski pateicis, ka elektrības tirgus atvēršanas atlikšana varētu nākamā gada sākumā sagādāt vēl lielāku šoku, nekā tiktu piedzīvots šogad aprīlī. Ekonomikas ministrija aprēķinājusi, ka liberalizācijas atlikšana var samazināt budžeta ieņēmumus par vismaz 7,6 miljoniem eiro, bet, iespējams, pat līdz 40 miljoniem eiro gan šogad, gan nākamgad sakarā ar mazāku peļņas pārskaitījumu no Latvenergo. Finanšu ministrija piebilst, ka lēmuma rezultātā 2015.gadā varētu pieaugt izdevumi sociālās apdrošināšanas budžetā. Nav dzirdēti priekšlikumi, kā kompensēt šos zaudējumus budžetam, tāpēc varam jau tagad gatavoties nākamajai reizei, kad lēmumu pieņēmēji stāstīs, kāpēc viņu pašu nekompetence ir radījusi nepieciešamību atkal steigā pieņemt kādu lēmumu.

Savukārt uzņēmējiem un iedzīvotājiem sagādāts kārtējais spilgtais pierādījums, ka Latvijas valdības solījumiem nevar uzticēties.

Āboltiņa palaikam cenšas iegalvot, ka lēmums par tirgus liberalizācijas atlikšanu saistīts nevis ar nervozām bailēm par oktobra vēlēšanu rezultātiem, bet gan ar atbildīgām rūpēm par valsts drošību. Notikumi Ukrainā liek darīt visu, lai Latvijas iekšpolitiskā situācija būtu stabila un lai novērstu jebkādus provokāciju riskus. Bezmaz vai sanāk, ka elektrības tirgus atvēršana tiek atlikta, lai mūs pasargātu no «Krimas scenārija» – Krievijas iebrukuma Latvijas teritorijā.

Nav gan dzirdēti jebkādi nopietni pamatojumi šādiem mājieniem, un laikā, kad Latvijas drošības situācija tiešām pasliktinās, ir ne tikai bezgaumīgi, bet arī bezatbildīgi piesegt īstermiņa politiskās intereses, piesaucot nopietnus draudus. Pat ja tādi būtu, aizgājušais salīdzinoši mierīgais 16.marts liek domāt, ka mūsu drošības struktūras tiktu galā arī ar centieniem uzspiest elektrības rēķinam fašisma zīmogu.

Patiesībā daudz nopietnāks drauds valsts drošībai ir politiski vadītāji, kuri baidās paši no savas ēnas. Nestabilitāti vairo ministri un deputāti, kuri pieņem lēmumus un tad neko nedara, lai nodrošinātu to ieviešanu. Iespējas provokācijām rada «līderi», kuri pie pirmajām grūtībām ir gatavi strauji atkāpties no iepriekš noteiktajiem mērķiem.

Ja starptautiskā vide turpinās pasliktināties, tuvākajos gados mēs varam sastapties ar daudz nopietnākiem izaicinājumiem nekā nepieciešamību dažām mājsaimniecībām kompensēt elektrības rēķinu pieaugumu par dažiem eiro mēnesī. Tad valsts vadītājiem tiks piestādīts rēķins, no kura maksāšanas nevarēs izvairīties, nobalsojot par draudu atlikšanu līdz nākamajam gadam.

Komentārs 140 zīmēs

Pieminekļa frontē viss mierīgi. Varbūt skaļie brīdinājumi palīdzēja – 16.marta ar leģionu saistītie pasākumi Rīgas centrā noritēja bez incidentiem.

Varbūt atjaunos Interfronti? Tatjana Ždanoka piedalījusies komunistiskās Sutj vremeņi organizācijas kongresā, kuras mērķis ir atjaunot PSRS.

Vai izjūtat nostalģiju pēc deviņdesmito gadu otrā līmeņa politiķiem? Tad jums ļoti patiks Ingunas Sudrabas politiskā kustība, kurā tādu papilnam.

 

 

Kara pieteikums

Putina «krievu pasaules» doktrīna rada jaunus draudus pasaulei 

Krievijas prezidenta Vladimira Putina otrdienas runu Kremlī var dēvēt par vēsturisku. Tāpat kā šīs runas tematu – Krimas pievienošanu Krievijas Federācijai. Putins ir pieteicis noraidījumu pēc Otrā pasaules kara iedibinātajai pasaules kārtībai, un tas radikāli mainīs līdzšinējo starptautisko attiecību praksi. Pēcpadomju laikmets ir beidzies, sākas jauns aukstais, ja ne gluži «civilizāciju» karš.

Divpolārās pasaules izzušana pēc PSRS sabrukuma neesot vairojusi drošību pasaulē, paziņoja Krievijas prezidents, kurš jau 2005.gadā uzrunā tautai bija pateicis, ka uzskata Padomju Savienības galu par 20.gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Tagad Putins labošot šo, viņaprāt, netaisnību, kas nodarīta tiem miljoniem krievu, kuri pirms gandrīz ceturtdaļgadsimta «aizgāja gulēt vienā valstī un pamodās ārzemēs». Krievija turpmāk būšot «patstāvīga» starptautisko attiecību spēlētāja pret ļaunuma nesējiem Rietumiem un pazemoto krievu aizstāve visā pasaulē.

Manipulācijas ar starptautiskām normām un precedentiem, ar ko Putins mēģināja pamatot neslēpto suverēnas valsts teritorijas sagrābšanu, ir absurdas un arī mazsvarīgas. (Ko vērta ir, piemēram, kaut vai tikai Kosovas kā parauga Krimai pieminēšana, ja Krievija pati nav atzinusi Kosovas neatkarību? Vai apgalvojums, ka «nav dzirdēts, ka intervence notiktu bez neviena šāviena», kā tas esot noticis Krimā, ja tieši tā 1940.gadā notika Baltijas valstu okupācija?) Taču iestigt daudzo pretrunu ķidāšanā, kad arī Putins pats neuzskata ne par taisnīgu, ne sev saistošu līdzšinējo starptautisko normu sistēmu, nozīmētu novērsties no viņa galvenā vēstījuma – ka viņš atjaunos impēriju, mesiāniskas Krievijas unikālās civilizācijas sajūtas vadīts.

Krima kā «neatņemama Krievijas daļa cilvēku sirdīs un prātos», «Kijeva – Krievijas pilsētu māte», «Krievijas kara slavas pilsēta Sevastopole», «sāp sirds par visu, kas notiek Ukrainā» – šādus izsaucienus nav vērts mēģināt ietērpt starptautisko tiesību normās. Ienaidnieks ir definēts klišejiski ideoloģiski – «fašisti» un «banderieši» konkrēti Ukrainā, pret kuriem Krievija aizstāvēšot «krievu un citu nacionalitāšu intereses», un Rietumi kopumā, it īpaši NATO, kam Putins neļaušot «saimniekot mūsu sētmalē» un likšot pretī «krievu pasauli». 

Iekšpolitiskam patēriņam domātais mesiānisms Putinam labi sadzīvo ar ciniski pragmatisku aprēķinu. («Ieskatījos Putinam acīs un, kā biju gaidījis, ieraudzīju akmens aukstu slepkavu,» bijušais ASV aizsardzības ministrs Roberts Geitss raksta savā nupat iznākušajā memuāru grāmatā.) Otrdien Putins pateica daudz vairāk par savu turpmāko taktiku nekā par stratēģiski iecerēto vareno impēriju, kas ir un paliks fikcija. 

Krimas steidzīgā aneksija un tās pasludināšana par dižu Krievijas uzvaru ļauj minēt, ka atklāta militāra intervence Austrumukrainā pašlaik ir vismaz atlikta. Tomēr faktiskais kara pieteikums Ukrainas valdībai paliek spēkā, un varas maiņu Kijevā Putins acīmredzot mēģinās īstenot, izraisot jukas un haosu ar provokācijām un inscenētiem nemieriem, kurus rīkos viņa specdienesti un jau Krimā izmēģinātas «pašaizsardzības» vienības. Nākamā Putina ēdienkartē varētu būt Piedņestra Moldovā. Un līdztekus ārējās agresijas pasākumiem gaidāma represiju pastiprināšana pret opozīciju Krievijā, ko Putins pirmo reizi nodēvēja par Rietumu organizētu valsts nodevēju «piekto kolonnu», kurai viņš neļaušot izraisīt nekārtības. 

Lai nebūtu jāmaldās lielkrievu šovinistiskās propagandas dvingā – kopš otrdienas pasaulei ir darīšana ar vienkārši brutālu autoritāru režīmu, kas mēģinās peldēt pret vēstures straumi un turēsies pie varas ar jebkādiem līdzekļiem. 

Atšķirībā no citiem līdzīgiem «trešās pasaules» režīmiem šis ir īpaši bīstams, jo ir bruņojies ar kodolieročiem. Toties atšķirībā no padomju impērijas, kurai bija satelītu «sociālisma nometnes» valstu pulks, Krievija ir faktiski viena un ir drīzāk drauds, nevis sabiedrotais pat līdz šim sev draudzīgajiem diktatoriem tās perifērijā.

Putins savā runā pateicās par it kā atbalstu Krimas anektēšanā vienīgi «ķīniešu tautai» un vēl arī Indijai – «par atturību». Toties, piemēram, viņa veidotās Eirāzijas savienības dalībvalsts Baltkrievija neatbalstīja intervenci Krimā, un tās vadonim Lukašenko nu jābažījas, vai atbilstoši «krievu pasaules» doktrīnai Kremlis rīt neizlems pievienot Krievijai arī Baltkrieviju. Bet Indijai ir Kašmira, Ķīnai – Tibeta, kuru tautas arī grib pašnoteikties. No otras puses – kāpēc Krievijas Tālajos Austrumos dzīvojošie miljoni ķīniešu tagad nevarētu gribēt pievienoties «ķīniešu pasaulei»?

Putina jaunā «krievu pasaules» kārtība nebūs pieņemama gandrīz nevienai citai valstij, tāpēc būs fikcija, kas galu galā vissmagāk kaitēs pašai Krievijai. Taču tā rada reālus jaunus draudus pasaulē. Kopš otrdienas Krievijas kaimiņvalstis, pirmām kārtām Baltijas valstis, ir jaunā aukstā kara frontes zonā. 

Komentārs 140 zīmēs

Zaķa stratēģiskā dūša. Putins draud atjaunot Krievijas impēriju, bet Vienotības Dzintars Zaķis bažījas, ka var atklāt par daudz benzopirēna mūsu šprotēs.

Kur ir, tur rodas. Nacionālajai apvienībai bija viens apšaubāms ministra amata kandidāts Cilinska vietā, bet nu esot jau četri, toties slepeni.

Kleptokrātu izķeršana. Bijušajam Rīgas domes Labklājības departamenta nodaļas vadītājam un SC kandidātam uz Saeimu Orlando Rozenam – pieci gadi cietumā par kukuļņemšanu.

Viss mans prezidents

Andris Bērziņš Gazprom hokeja ložā ir ilustrācija valsts politikai, kurai pēkšņi pienācis gals

Veidojot izrādi Visi mani prezidenti 2011.gadā, nācās domāt, kā prezidenta personība atspoguļo valstī notiekošo. Guntis Ulmanis, nemācēdams angļu valodu, tomēr centās izvest Latviju pasaulē, Vairai Vīķei-Freibergai tas arī izdevās, bet Valdis Zatlers spēja nostāties pret saviem ievēlētājiem un «nogalināja oligarhu».

Tagad ir iespējams runāt par šī traģifarsa turpinājumu ar Andri Bērziņu. Šī varētu būt izrāde par to, kā prezidenta amatu Latvijā padarīt tiešām maznozīmīgu. Par cilvēku, kurš labi apzinās, ka vairākas prezidenta funkcijas viņam nav pa spēkam, bet tik un tā ir gatavs būt par prezidentu. Valdis Zatlers atklāja, ka nav spēcīgākais cilvēks publiskās runas lauciņā, bet bija redzams, ka viņš no tiesas centās cīnīties ar saviem trūkumiem. Tagad mums ir prezidents, kurš nespēj bez lapiņas teikt nevienu runu, bet nejūt arī nekādu uztraukumu par to kvalitāti un vajadzību sevi attīstīt. It kā prezidentam nemaz nebūtu pienākums reprezentēt valsti pēc iespējas labāk.

Vēl šī izrāde varētu būt par politiķi, kura uzdevums ir netraucēt politisko virzību un neuzdot liekus jautājumus. Prezidents savā ziņā reprezentē politiku, kāda izvērsta pēdējos gados – ekonomiskajai attīstībai var pakļaut jebkādus jautājumus par citu valstu politiskajām darbībām, ja tās ir vērtīgi un spēcīgi biznesa partneri. Nesenie gadījumi – Baltkrievijas prezidenta un Saeimas komandu hokeja mačs ar spīkeri Solvitu Āboltiņu galvenās skatītājas lomā un prezidents Andris Bērziņš Gazprom ložā Rīgas Dinamo hokeja spēlē – ir tikai spilgti šīs politikas piemēri. Valsts prezidents reprezentē pašreizējo Latviju, kura tik ilgi bija pieradusi nepamanīt, ka citām valstīm nākas sastapties ar līdzīgām grūtībām kā savulaik okupētajai Latvijai.

Taču Krimas okupācija ir radījusi īssavienojumu ikviena prātā, un Latvija ir nonākusi situācijā, kad šī politika ir jāmaina, tikai prezidenta kungam pie tā grūti pierast. Ierastā rutīna prasīja, ka šādos gadījumos Latvijas politiķi neiejaucas, jo eksports stāv pāri visam. Tāpēc prezidentam pēc veiksmīgas vizītes Soču olimpiskajās spēlēs, kur izdevās nofotografēties kopā ar pašu Putinu, bija nepieciešams atvaļinājums. Biznesā galvenais ir uzturēt labas attiecības, tāpēc prezidents izlēma pagaidīt ar atgriešanos no atvaļinājuma un paskatīties, kā notikumi attīstīsies. Tā bija pierasts – ja galvenais politiķu uzdevums ir nodrošināt eksportu, tad nākas pievērt acis un izlikties, ka Latvijas neatkarības iegūšanas process ir bijis izņēmums, kas nekādā veidā nav precedents citu tautu neatkarības procesiem.

Nākamajam prezidentam būs jāpaveic neiespējamais, lai panāktu, ka pilsoņi uzskatītu par nepieciešamu ieklausīties viņā. Un šajā procesā es negribētu vainot prezidenta kungu, jo viņš vienkārši ļoti labi pilda savu vēlētāju (Saeimas deputātu) uzdevumu – netraucēt. Mani daudz vairāk satrauc deputāti, kuri vēlas neitralizēt prezidenta amata iespējas, izvēloties tam cilvēkus, kuri būs neliels apkaunojums valstij, taču nekad netraucēs. Iespējams, izrāde par prezidentu Bērziņu būtu stāsts arī par to, kā ierastajai politikai pēkšņi pienāk gals. 

Šoks

 

Pirms četriem mēnešiem – 21.novembra vakarpusē – ikdienišķa iepirkšanās neatgriezeniski pārvērta daudzu cilvēku likteni. Iebrukušais Zolitūdes Maxima jumts apraka jaunus, vecus, krievus, latviešus, pircējus, pārdevējus – izpostīja upuru ģimenes un iedvesa šausmas dzīvajiem. Tas, ka nesen uzbūvēta, moderna ēka mirklī var pārvērsties kapā, šokēja mūs visus.

Policija turpina izmeklēšanu, traģēdijā vainīgie joprojām nav zināmi. Toties būvniecības ekspertu secinājumi rada jaunu šoku – izrādās, projektēšanā pieļautas tik liktenīgas kļūdas, ka jumta sabrukšana bija neizbēgama.

Aprēķinu kļūdas, kuras bija jāizlabo sen, pirms būvlaukumā tika ieskrūvēta pirmā skrūve, neviens tā arī neatklāja. Tāpēc, ka nemaz nemeklēja. Tāpēc, ka to pieļauj būvniecības sistēma un mūsu biznesa «tradīcijas».

Kļūme, ko varēja novērst ar dzēšgumiju vai delete datortaustiņu, ir beigusies ar traģiskāko katastrofu mūsu jaunlaiku vēsturē, ko izdzēst vairs nevar. Bet diemžēl tā pati atbildības futbolēšana, kas noveda pie sagruvušā jumta, tagad kavē patiesības noskaidrošanu. Visi iesaistītie norāda uz savas atbildības šaurajām robežām – tās izrādās tik pat knapas kā siju stiprinājumi.

Pagaidām vienīgais atbildīgais, kas atzinis savu vainu un jau sodīts, ir kāds anonīms tērauda konstrukciju montētājs, viens no neskaitāmajiem projekta apakšuzņēmējiem, kuram vispār nebija kvalificētu speciālistu šim darbam, tāpēc galvenā rūpe bija nevis siju drošība, bet parakstu viltošana uz dokumentiem. Sodu viņš jau samaksājis –  1920 eiro. Tātad pagaidām maksa par Zolitūdē zaudētajām dzīvībām sanāk 35 eiro par katru. Traģēdija turpina šokēt. 

 

Precizējums

 

Žurnāla Ir 13.februāra numurā publicētajā rakstā Rozīša meita nepareizi norādīts, ka Vaira Bitēna ir pirmā latviešu ordinētā luterāņu mācītāja. Patiesībā Bitēna ir pirmā Latvijā ordinētā LELB mācītāja, bet vēl pirms tam Vācijā ordinēta LELBāL mācītāja Agnese Pone. Atvainojamies lasītājiem un visiem iesaistītajiem!

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē


Krievija jau faktiski okupējusi Krimas pussalu,
tādejādi pārkāpjot vismaz trīs starptautiskas vienošanās. Krimas prokrieviski noskaņotais reģionālais parlaments otrdien nobalsoja par pussalas neatkarību no Ukrainas, lai gan 16.martā izsludināts referendums par pievienošanos Krievijai. Daudzas valstis paziņojušas, ka šis nebūs leģitīms referendums. ASV iedarbinājušas sankcijas pret Krievijas amatpersonām, bet ES pieņēma sankciju «mīksto» variantu, pārtraucot sarunas ar Krieviju par bezvīzu režīmu un sadarbības līgumu. Tikmēr Ukrainas armijas daļas Krimā pakāpeniski tiek ieņemtas, bet militārpersonas pazemotas.

Nosūtot divpadsmit F-16 iznīcinātājus un 300 karavīrus uz Poliju, bet sešus iznīcinātājus uz Baltijas valstīm, ASV reaģējusi uz Krievijas draudiem Austrumeiropai un krīzi Ukrainā. Šonedēļ Polijā sāksies plašas militāras mācības, bet Norvēģijā  NATO mācības jau notiek. Tajās tiek izspēlēts negaidītas invāzijas scenārijs.

Eiropas konservatīvo partiju apvienība par savu kandidātu uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu apstiprināja bijušo Luksemburgas premjeru Žanu Klodu Junkeru. 59 gadus vecais Junkers ir Eiropas Savienības politikas veterāns, un, vadīdams Luksemburgas valdību 18 gadus, kļuvis par visilgāk amatā bijušo dalībvalstu premjeru.

Par Ziemeļkorejas diktatoru Kimu Čenunu kā vienīgo kandidātu vēlēšanu apgabalā parlamenta vēlēšanās nobalsojuši 100% visi vēlētāji. Tādējādi valsts vadītājs Kims Čenuns vienbalsīgi ievēlēts Augstākajā sapulcē. Šīs bija pirmās Augstākās tautas sapulces vēlēšanas Ziemeļkorejā Kima Čenuna valdīšanas laikā. Parlamenta vēlēšanas valstī notiek ik pa pieciem gadiem.

Sīrijas valdība izmanto civiliedzīvotāju mērdēšanu badā kā kara ieroci, secinājusi starptautiskā palīdzības organizācija Amnesty International. Šādas taktikas rezultātā Jarmukas palestīniešu bēgļu nometnē nomiruši vismaz 128 bēgļi un vēl tūkstošiem cilvēku draud «katastrofiska humānā krīze».

Aviotraģēdija

Sestdien ceļā no Kualalumpuras uz Pekinu pazuda lidsabiedrības Malaysia Airlines lidmašīna ar 239 cilvēkiem no 14 valstīm. No pilotiem netika saņemti signāli par tehniskām ķibelēm, neatbilstošiem laikapstākļiem vai citām grūtībām. Nav izslēgta iespējamība, ka lidaparāts ticis nolaupīts.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Valdība nolēmusi, ka ministri 16.marta pasākumos nepiedalīsies. Vienīgais ministrs, kurš bija plānojis doties gājienā – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK) – savus nodomus pēc valdības lēmuma neatklāja. Par valdības lēmumu tiks izdots arī Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (Vienotība) rīkojums. Šoreiz nav runas par pulcēšanās vai vārda brīvību un ikviens var pieminēt savus ģimenes locekļus, norādījis Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs.

Zolitūdes traģēdijas lietā sodīts pirmais vainīgais – kāds 1952.gadā dzimis vīrietis, kura vārdu policija neatklāj. Viņš saņēmis sodu par viltotiem parakstiem uz Priedaines ielas lielveikla būvniecības pirmās kārtas projekta. Vīrietis, kura vārds, pēc LTV Panorāmas ziņām, iespējams, ir Andrejs Kuļešovs, jau samaksājis 1920 eiro lielu sodu. Kuļešovs bija viens no septiņiem būvinženieriem, kuru sertifikātus pēc traģēdijas apturēja Latvijas Būvinženieru savienība, tomēr vēlāk viņa sertifikāta darbība tikusi atjaunota. Izmeklēšanas rīcībā esošie pierādījumi liecina, ka dokumentu viltojumi veikti 2011.gadā.

Ziemas olimpisko spēļu Latvijas labākie sportisti saņems naudas balvas. Valdība nolēmusi balvās olimpiešiem par izciliem sasniegumiem Sočos sadalīt vairāk nekā 1,5 miljonus eiro. Augstāko naudas balvu – 111 884 eiro, tai skaitā arī 26 511 eiro nodokļu samaksai, saņems sportists Martins Dukurs par izcīnīto sudraba medaļu skeletona sacensībās.

Protestējot pret Krievijas agresiju Ukrainā, Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa atteikusies spēlēt izrādēs Maskavā. Tādējādi viņa pievienojas JRT un režisora Alvja Hermaņa protestam. Citās domās ir Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, kas izteicis vēlmi pirms viesizrādēm Krievijā paust attieksmi pret Krievijas agresiju. Tam būšot lielāks iespaids nekā izrāžu atcelšanai. Šādi rīkojies Dirty Deal Teatro kolektīvs viesizrādē Maskavā. Arī Dailes teātris sadarbību ar krievu režisoriem pārtraukt neplāno.

Partiju apvienība Saskaņas centrs (SC), kurai ir lielākā Saeimas deputātu frakcija, netaisās lauzt līgumu ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina partiju Vienotā Krievija. Par to paziņoja SC līderis un Rīgas mērs Nils Ušakovs. Latvijai ir jāuztur labas attiecības ar Krieviju, neskatoties uz pašreizējo attiecību saspīlējumu saistībā ar notikumiem Ukrainā, viņš skaidro.

Saskaņas centra deputāti balsoja pret Saeimas lēmumu, ar kuru Latvijas parlaments stingri nosodīja Krievijas militāro agresiju Ukrainā un uzsvēra Latvijas nemainīgo atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai vienotībai, kā arī Ukrainas parlamenta leģitīmajai varai. Par šādu lēmumu nobalsoja 65 deputāti, pret bija 28 deputāti.

Žurnālists Jānis Domburs drīzumā sāks veidot jaunu raidījumu telekompānijā LNT. Pagaidām gan netiek atklāts topošā raidījuma formāts un saturs, tikai zināms, ka tas būs iknedēļas raidījums, kurā «skatītāji kopā ar Domburu varēs analizēt politiskos, ekonomiskos un sociālos procesus nacionālā un arī starptautiskā līmenī».

Februārī samazinājās politiskās apvienības Saskaņas centrs (SC) un valdību veidojošās koalīcijas partiju reitingi, bet būtiski pieauga to cilvēku īpatsvars, kuri nav izlēmuši, par ko balsotu Saeimas vēlēšanās, liecina Latvijas faktu aptauja. SC februārī bija gatavi atbalstīt 19,6% vēlētāju. Otrā populārākā partija ir Vienotība, par kuru balsotu 11,9% respondentu, trešajā vietā ir Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), ko atbalstītu 9,1% iedzīvotāju.

Piromāni nerimst

Šonedēļ labo laika apstākļu dēļ Latvijā plaši uzdarbojušies pērnās zāles dedzinātāji, lai gan jau kuro gadu iedzīvotāji tiek aicināti to nedarīt. Tā 10.martā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests visā Latvijā izbrauca uz 195 kūlas ugunsgrēkiem.

Kūlas ugunsgrēki
2012 – 8536
2013 – 9821
2014 (līdz 11.martam) – 648

Sašķeltie viedokļi

 

Latviešu un cittautiešu viedokļi par Krievijas iebrukumu Ukrainā ievērojami atšķiras, liecina pētījumu kompānijas GfK sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja

Vai jūs saskatāt pamatu Krievijas karaspēka ievešanai un izvietošanai Krimā un potenciāli arī citos Austrumukrainas apgabalos?

Dati: GfK un LETA interneta aptauja veikta 6.-8.martā, visā Latvijā aptaujāts 1051 respondents vecumā no 18 līdz 65 gadiem

Nākamā būs Moldova?

Moldovas pašreizējā valdība steidzas vēl pirms šā gada novembrī plānotajām vēlēšanām oficiāli pabeigt sarunas un noslēgt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. No savas ietekmes sfēras mazu valsti nevēlas izlaist arī Krievija, kurai, protams, atradušies iztapīgi rokaspuiši

Ja viss notiktu pēc Mihaila Formuzala prāta, nekāda revolūcija Kijevā nemaz nedrīkstētu notikt. Tad arī Moldova izvēlētos Krieviju, nevis ciešāku sadarību ar Eiropas Savienību. 54 gadus vecais Formuzals ir autonomā Gagauzijas reģiona prezidents. Februāra sākumā viņš sarīkoja referendumu, lai noskaidrotu, kāds noskaņojums valda aptuveni 155 000 cilvēku nelielajā pareizticīgo minoritātē.

Prezidents vēlējās uzzināt, vai vietējie dod priekšroku Kremļa plānotajai muitas savienībai vai arī Eiropai. Rezultāts: 98,5% balsotāju izvēlējās Krieviju. No 68 000 balsotāju par sadarbību ar ES iestājās tikai 1900.

Principā Moldovā tas citiem nebija liels pārsteigums. Gagauziju viņi jau sen uzskata par Maskavas piekto kolonnu. «Mēs esam pret ES, jo esam pragmatiķi,» saka bijušais padomju artilērijas majors Formuzals, sēžot savā birojā Ļeņina ielā, kur pa logu redzams masīvs granīta Ļeņina piemineklis. «Mans dēls mācās Vācijā pie lielākā eiropiešu kurpju pārdevēja Heinrich Deichmann. Mums patīk Eiropas vērtības, izņemot geju laulības.»

Kad Kijevā dumpis tuvojās kulminācijai, arī Formuzals personiski izteica solidāru atbalstu Ukrainai – taču ne jau demonstrantiem, bet vienam no prezidenta Viktora Janukoviča sekotājiem. Tas bija kāds gubernators Ukrainas ziemeļrietumos, kurš turējās pretī opozīcijas spiedienam. Gagauzijas prezidents piedāvāja: Moldova var uzņemt un apārstēt ievainotos specdienesta Berkut policistus.

Bet tad dumpinieki Kijevā tomēr guva pārsvaru un Janukovičs vienā naktī pazuda no valsts.

Kremļa plāni Moldovā

Lai līdzīgi scenāriji kā Ukrainā neatkārtotos arī citās bijušajās PSRS republikās ar svārstīgu politisko situāciju, Kremlis steidzas tur iefiltrēties, lai palielinātu savu teikšanu. Viena no tādām zemēm ir tieši Moldova. Šo nelielo valsti ar 3,6 miljoniem iedzīvotāju (un platību, kas divreiz mazāka par Latviju – red.) no vienas puses ieskauj Ukraina, bet rietumu pusē tā robežojas ar Rumāniju. No PSRS tā atdalījās 1991.gadā.

Līdz pat 2009.gadam Moldovā pie varas spēja noturēties komunisti, taču tagad valsti vada proeiropeiski politiskie spēki. Tā jau sen no savas puses ir piekritusi ES asociācijas līguma tekstam un cer to ratificēt līdz augustam. Ja tas tiešām notiks, tad Moldova kopā ar Gruziju būs tikai divas no sešām bijušajām padomju republikām, kas aizvien stingri turas pie mērķa piekļauties Eiropai.

Bet – vai šis plāns īstenosies? Ir jūtams, ka Kremlis sācis aktīvi nostiprināt savas pozīcijas Moldovā, un Gagauzija ir labi piemērota vieta šādai politiskai ofensīvai. Autonomā reģiona galvaspilsēta ir ekonomiski kuslā Komrata, kuru ielenc stepe. Vienīgā valoda, ko tur var dzirdēt, izņemot gagauziešu mēli (turku izcelsme – red.), ir krievu. Iecienītākais televīzijas kanāls ir Pirmais, ko raida no Maskavas.

Noskaņojums pret ES asociācijas līgumu mainījies arī pārējā Moldovas teritorijā – saskaņā ar aptaujām to tagad vēlas tikai 44% iedzīvotāju. Savukārt atbalsts muitas savienībai ar Krieviju pieaudzis no 30 līdz 40%.

Formuzals uzskata, ka Moldovas pašreizējā valdība ir ieviesusi valstī «afrikāņu tipa demokrātiju» – tā palielinājusi kontroli valsts iestādēs, tiesās un prokuratūrā. Tā finansiāli palīdzot tikai saviem atbalstītājiem, bet, lūk, gagauzu minoritāte no kopējā katla nesaņem itin neko.

«Tāpēc mēs vēlamies savu valsti,» paziņo amatpersona. «Mēs vēlamies tādu pašu statusu kā Piedņestrai.» Šaurā zemes strēle no Moldovas atdalījās pēc 1992.gadā uzliesmojušā pilsoņu kara. Tās ekonomika pie dzīvības turas, tikai pateicoties Maskavas finansiālam atbalstam.

Netīrā taktika

Vienu stāvu zemāk zem Formuzala kabineta sēž un savas sūdzības par ES gari un plaši izstāsta 61 gadu vecais Dmitrijs Konstantinovs, kas vada Gagauzijas parlamentu ar 35 deputātiem. Viņš norāda, ka Eiropa nedarīja pilnīgi neko un mierīgu sirdi noskatījās, kā no Kijevas ar Molotova kokteiļiem tika izsvēpēts likumīgi vēlēts prezidents. Un, starp citu, vienīgā «dāvana», ko ES ir sagādājusi tādām valstīm kā Ungārija un Bulgārija, ir jauni parādi un slēgtas rūpnīcas. Viņam pašam pieder 3000 hektāru zemes ar vīnogulājiem un kviešu laukiem, taču arī viņa preci eiropieši savā tirgū nelaiž. Turpretī Krievijas vētniecība Kišiņevā esot izstrādājusi jaunu sadarbības piedāvājumu – sola lētāku dabasgāzi un atbalstu moldāvu vīna izplatīšanā.

Vai viņš zina, kas finansēja Gagauzijā sarīkoto referendumu? Tas izmaksāja tikai vienu miljonu leju jeb 53 000 eiro, apgalvo Konstantinovs. Nauda tikusi savākta ziedojumos no ieinteresētiem vietējiem cilvēkiem. No juridiskā viedokļa referendumam nav tiesiska spēka, tas ir tikai simbolisks akts. Tomēr tas radījis rosību arī citos Moldovas reģionos, kur simpātijas pret Kremli ir tikpat lielas – arī tur tiekot gatavoti līdzīgi referendumi.

«Cilvēki nejūt, ka viņu dzīve pēc neatkarības pasludināšanas ir uzlabojusies. Katrs trešais Moldovas pilsonis strādā kaut kur ārzemēs, visvairāk – Krievijā,» saka Viktors Čirila, kas līdz pagājušā gada martam bija pašreizējā premjera Vladimira Filata (Liberāldemokrātiskā partija) padomnieks, bet tad bija spiests atkāpties dažādu skandālu dēļ.

«60% moldoviešu ir pārliecināti, ka padomju laikos dzīve bija labāka,» turpina Čirila. «Atdzimstošā Krievija ar alternatīvo muitas savienības ideju viņiem dod maldīgu cerību par izdevīgu ielēkšanu atpakaļ bijušās impērijas klēpī. Kopumā viņiem nav nekādas izpratnes par to, ko pārstāv un piedāvā Eiropa.»

Pilnīgi iespējams, ka pēc vēlēšanām rudenī pie varas atkal atgriezīsies komunisti. Pat ja pašreizējā valdība pasteigsies parakstīt asociācijas līgumu ar ES, komunisti to, visticamāk, nekavējoties anulēs.

ES maina taktiku

Tieši pie šāda scenārija pašlaik strādā Krievija. Jau vairākas nedēļas tā apgrūtina moldoviešu vīna importu. Vairākās bankās notikuši mīklaini uzbrukumi, kas veicinājuši kontu slēgšanu un naudas pārskaitīšanu uz Krieviju. Papildus tam Krievija draud pārskatīt moldāvu viesstrādnieku statusu, kas ir vienīgais peļņas avots daudzām lētajām darbarokām. Pēkšņi atsākušās arī provokācijas uz Piedņestras apgabala un Moldovas robežas.

Čirila apgalvo, ka Krievija subsīdijās Piedņestras Republikai piešķir «30 miljonus dolāru gadā». Tur dzīvojošie pensionāri pie savas niecīgās pensijas saņem 10 dolāru piemaksu no Maskavas.

Tagad baumo, ka Krievija aktīvi meklē sev jaunus sabiedrotos pašreizējā Moldovas parlamentā, stāsta Čirila. Valdošā koalīcija ir vāja – tai ir tikai trīs balsu pārsvars. Ar svārstīgo deputātu lenkšanu nodarbojoties kāds moldāvu baņķieris miljardieris ar ne pārāk tīru reputāciju.

Šonedēļ Kišeņevā bija paredzēta Vācijas un Francijas ārlietu ministru vizīte. Pēc tam plānoja lidot uz Gruziju. Taču pēdējā brīdī tā tika atcelta, aizbildinoties ar saspringtajām konsultācijām, kas tiek veiktas, meklējot risinājumu militārajai krīzei Krimā. 

Tomēr Moldova nesen ir saņēmusi labas ziņas no Briseles. 28.februārī Eiropas Parlaments nobalsoja par vīzu režīma atcelšanu. Jaunā kārtība stāsies spēkā jau maijā.

Tagad ES itin labi apzinās, pie kā var novest vilcināšanās. Eiropas Parlamenta pārstāvis Moldovā Greiems Vatsons stāsta, ka Brisele uzmanīgi seko Krievijas centieniem «nopirkt» atsevišķas Moldovas daļas, tādā veidā apdraudot visas valsts tuvināšanos Rietumiem. Maskava ļoti nadzīgi rosās, secina Vatsons, lai Ukrainas notikumu scenārijs nepārmestos arī uz citām kaimiņvalstīm.