Būt vai nebūt
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Viedokļi par Jauno vilni
Kā Jūs kopumā vērtējat Jaunā viļņa norisi Jūrmalā?
Vai Jūs personīgi interesē Jaunais vilnis?
Vai pēc Krimas okupācijas būtu jāierobežo Jaunais vilnis Latvijā?
Aptauja veikta internetā 8.jūlijā.
Respondentu skaits: 1110
21.gs. raganu medības
Vairākums cilvēku domā, ka «raganu» sodīšana ir sena pagātne – kaut kas tāds, ko, piemēram, Eiropā piedzīvoja viduslaikos. Tomēr izrādās, ka vardarbība pret burvestībās apsūdzētiem cilvēkiem aizvien turpinās daudzviet pasaulē un pat atgriežas Rietumos
Pēdējos gados Āfrikā, Klusā okeāna valstīs un Latīņamerikā ir reģistrēti vairāki uzbrukumi personām, kuras apsūdzētas par buršanos. Taču līdzīgi gadījumi notikuši arī Rietumeiropā un ASV, jo «raganas» un viņu apkarotāji tur ieceļojuši kā imigranti. ANO bēgļu un cilvēktiesību aģentūras lēš, ka katru gadu visā pasaulē tiek nogalināti vairāki tūkstoši raganu, bet vēl lielāks skaits piedzīvojuši spīdzināšanu un piekaušanu. «Tā sāk kļūt par starptautisku problēmu – šāda vardarbība izplatās viscaur pasaulē,» jau 2009.gadā paziņoja ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos. Tas bija pēdējais gads, kad viņa organizācija vispusīgi pētīja šo problēmu. Gadu vēlāk savāktā statistika liecināja, ka uzbrukumi burvēm un burvjiem tikai gājuši plašumā, it īpaši Āfrikā.
Pērn pienāca satraucoša ziņa arī no Papua-Jaungvinejas – tur pūlis dzīvu sadedzināja 20 gadus vecu jauno māmiņu Kepari Lenjatu. Pēc šā notikuma valdība steidzās atcelt 1971.gadā pieņemtu likumu, kas burvju nogalināšanā apsūdzētiem cilvēkiem tiesā ļauj izmantot argumentu, ka upuris viņiem vienkārši radījis aizdomas. Tā šķitis arī kādam vīrietim un viņa sievai, kuri jauno sievieti apsūdzējuši burvestībās un nolēmuši paši sarīkot linča tiesu. Abi musinātāji tā arī nav sodīti. Šādu iznākumu šogad kārtējā ziņojumā nosodīja cilvēktiesību organizācija Amnesty International.
Baisākais linča tiesu aspekts ir tas, ka noziegumi tiek pastrādāti ar īpašu cietsirdību. Lenjatu sadedzināja dzīvu. Līdzīgs gadījums 2012.gadā notika arī Nepālā. Tajā pašā gadā kāda sieviete Kolumbijā tika sista līdz nāvei, pēc tam viņai nogrieza galvu.
Vērojama sakritība, ka vairākos gadījumos dažādās pasaules vietās ar raganu medībām lielākoties nodarbojas jauni vīrieši, savukārt upuru vidū visbiežāk ir sievietes. Vēl viens novērojums: Āfrikā uzkrītoši bieži pie raganu medībām ķeras cilvēki, kas apmeklē jaunās evaņģēlistu baznīcas, kurās mācītāji ir pašiecelti sludinātāji, kam patīk dievkalpojumos mudināt uz cīņu par dēmonu izdzīšanu. Daudzas no šīm draudzēm ir «ieceļotāji» no Rietumiem, kur dogmatiski noskaņotajiem sludinātājiem ir grūti atrast sekotājus, tāpēc viņi dodas pievērst ticībai mazāk izglītotus cilvēkus jaunattīstības valstīs.
Jauni likumi pret raganām
Piemēram, Nigērijā viena no populārākajām Vasarsvētku draudzes mācītājām ir Helena Upkabio. Viena no viņas sludinātajām gudrībām māca: «Ja bērns, kas jaunāks par diviem gadiem, naktīs bieži raud, tam ir drudzis un pasliktinās veselība, ir skaidrs, ka viņa vai viņš ir kļuvis par sātana kalpu.» Turklāt, visticamāk, ļaunums varētu būt pārņēmis arī citus vietējā kopienā dzīvojošos bērnus. Rezultāts ir šokējošs: ANO augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos ziņojis, ka, piemēram, Nigērijas kaimiņvalsts Kongo Demokrātiskās Republikas galvaspilsētā Kinšasā ielās mīt no 25 000 līdz pat 50 000 bērnu, kurus vecāki ir padzinuši no mājām, apsūdzot viņus par nonākšanu sātana varā.
Eksperti norāda, ka problēmu saasina pārapdzīvotība un strauja urbanizācija. Vecākiem, kas pārcēlušies no laukiem uz pilsētām, bieži vien ir grūti atrast darbu, viņi dzīvo nabadzībā un nereti palīdzību meklē pie dažādiem gaišreģiem. Savukārt tie, negribot zaudēt iespēju nopelnīt, iesaka veidus, kā tikt vaļā no ļaunajiem gariem.
Interesanti, ka dažās valstīs likumdošana pat atbalsta «raganu» nogalināšanu. Piemēram, 2011.gadā tiesa Saūda Arābijā sodīja ar nāvi, nocērtot galvu kādam vīrietim un sievietei, jo abi bija apsūdzēti burvestībās. Pērn Saūda Arābijā ar 1000 pātagas cirtieniem un 10 gadiem cietumā tika sodītas divas viesstrādnieces mājkalpotājas no Āzijas par to, ka «uzlikušas lāstu» saviem saimniekiem.
Jau 2008.gadā Saūda Arābijā tika arestēts gaišreģis Ali Huseins Sibats, kurš dzimtajā Libānā vadīja TV raidījumu Noslēpums, izsakot dažādus nākotnes paredzējumus un, piemēram, izrakstot mīlas tinktūras cilvēkiem, kas meklē savu otro pusīti. Tam bija sekojusi arī Saūda Arābijas tikumības policija un arestēja Sibatu, kad viņš devās svētceļojumā uz Meku. Pēc skaļiem Amnesty International protestiem tiesa atcēla gaišreģim piespriesto nāvessodu, 2010.gadā to nomainot ar 15 gadiem cietumā.
Līdzīgi kā Āfrikā, arī Saūda Arābijā vēršanās pret raganām ir diezgan jauna parādība. Tikumības policija īpašu pretraganu vienību izveidoja tikai 2009.gadā, līdz 2012.gadam paspējot arestēt jau 215 cilvēku. Daži novērotāji uzskata, ka pēkšņā aizraušanās ar burvju medībām ir Saūda Arābijas karaļnama mēģinājums iztapt reliģiskajiem fanātiķiem, kuriem tagad daudz laika aizņem raganu medīšana.
Tiesa, reizēm raganu medību iemesls ir nevis garīga, bet savtīga lieta. Piemēram, policija Indonēzijā, kur 2000.gadā tika aizturēts 100 raganu slepkavu, norāda uz krāpšanos un svešas mantas piesavināšanos. Pārāk uzkrītošs bijis fakts, ka par raganām tikušas atzītas un nonāvētas vientuļas sievietes, kurām trūkst ģimenes vai sabiedrības aizsardzības, savukārt viņu īpašums pēc tam nonācis raganu mednieku rokās.
Rituāla izrēķināšanās Rietumos
Līdz ar globalizāciju paranoja par melno maģiju un ļaunu garu apsēstiem cilvēkiem ir problēma, ar ko saskaras ne tikai mazattīstītas valstis. Masu migrācija to pārvērtusi par starptautisku problēmu. Šāgada janvārī policija Ņujorkā arestēja Karlosu Amarijo, kurš, sitot ar āmuru, bija nonāvējis savu 56 gadus veco draudzeni Estrellu Kastenjedu un viņas meitu Lisu (25), vēlāk skaidrojot, ka abas sievietes ir «raganas», kas veikušas dažādus vudū rituālus un uzlikušas vīrietim lāstu.
Savukārt 2012.gadā britu laikraksts The Guardian ziņoja, ka Londonas policija pēdējos 10 gados izmeklējusi 81 lietu par «rituālu izrēķināšanos» ar bērniem, kas tikuši vainoti burvestībās. Sociālās aizsardzības aģentūras bažīgi apgalvo, ka šādi gadījumi kļūst arvien biežāki. Lielākoties tas novērojams migrantu kopienās, kas ieceļojušas no Āfrikas.
2010.gadā Londonas austrumu daļā tika spīdzināts un nogalināts 15 gadus vecais Kristijs Baku. Kongiešu izcelsmes pusaudzi nonāvēja viņa māsa ar savu draugu, kuriem šķitis, ka zēnu pārņēmis nelabais, jo viņš naktī vienkārši pieslapinājis gultu. Pēc šīs traģēdijas britu policijā sākās īpašas mācības, lai drošībniekiem palīdzētu labāk izprast un izmeklēt varmācību, kuras iemesls ir raganu medības. Tas turpinājās arī pirms pāris gadiem, kad britu valdība publicēja īpašu ziņojumu ar instrukcijām policistiem, kā pamanīt un novērst uz reliģiskiem aizspriedumiem balstītu vardarbību.
Daudzsološs varētu izrādīties arī modelis, kam pēdējā laikā pievērsušās dažas katoļu baznīcas Papua-Jaungvinejā: savu draudžu locekļiem tās palīdz saprast nāves un dažādu grūti izskaidrojamu slimību (visbiežākais raganu medību iemesls) cēloņus. Tās izveidojušas pagaidu patversmes burvestībās apsūdzētajiem, bet viņu apsūdzētājiem dievkalpjumu laikā atsaka grēku piedošanas iespēju.
Naudas pumpis
Kāpēc Rīgā tomēr pieauguši ūdens tarifi, ja pašvaldība plāno labi pelnīt, savu dzeramo ūdeni pārdodot pudelēs? Meklējot atbildi uz šo vienkāršo jautājumu, atklājās – Rīgas ūdens tomēr ātrāk spēs nepilnus desmit papildu miljonus gadā pasmelt no rīdzinieku kabatām, jo izrāviens fasētā ūdens tirgū pagaidām nav noticis
Auditorija 306 – šī bezpersoniskā plāksnīte ir vienīgais uzraksts pie slēgtām durvīm Kongresu nama trešajā stāvā, aiz kurām vajadzētu atrasties pašvaldības kapitālsabiedrības Rīgas ūdens meitasfirmai Aqua Rīga. Ar Rīgas domes lēmumu dibinātajai firmai pirms diviem gadiem bija ambiciozi plāni – «pārpludināt» jau tā pieblīvēto fasētā ūdens tirgu ar jaunu piedāvājumu, sākot pašvaldībai piederošo dzeramo ūdeni pārdot pudelēs, bet iegūto peļņu izmantot Rīgas ūdens vajadzībām ūdenssaimniecības attīstībai, lai nebūtu jāpaaugstina maksa par krāna ūdeni galvaspilsētas iemītniekiem.
Taču šovasar izrādījies, ka ūdens tarifi tomēr tiek celti par 25%, jo slāpes pēc naudas aug, bet pudeļūdens bizness pagaidām nesis tikai zaudējumus. Mēģinājumi noskaidrot, kāpēc tā, izvēršas atjautības spēlē ar detektīva elementiem.
Virtuālā firma
«Šeit nav tādas firmas, viņi jau sen ir prom,» man saka Kongresu nama sargs, kad vaicāju par Valdemāra ielā 5 reģistrēto firmu Aqua Rīga. Viņa teiktais pārsteidz, jo kopš dibināšanas šī ir uzņēmuma vienīgā un joprojām aktuālā adrese, bet pati firma nav par vienu latu nodibināts sīkkantoris. Rīgas ūdens savulaik meitasuzņēmuma pamatkapitālā ieguldīja 105 tūkstošus latu, un tika paziņots par plāniem ņemt vēl aptuveni 300 tūkstošu latu aizņēmumu bankās, lai veidotu Rīgas dzeramā ūdens fasēšanas ražotni.
Teju divus gadus idejas īstenošana kavējās, bet nupat pirms Jāņiem tika ziņots – uzņēmums beidzot sācis Zaķumuižas pazemes ūdensgūtnē ņemtā dzeramā ūdens izplatīšanu, un pēc svētkiem tas būs pieejams visās lielākajās tirdzniecības ķēdēs. Jūlija sākumā lielveikalu plauktos joprojām nemana Aqua Rīga dzidro ūdeni slaidajās pudelēs, ko savā tvitera kontā izrādījis Rīgas vicemērs Andris Ameriks, toties pavisam necaurskatāma izrādās pašu ražotāju darbība. Ūdens firma jāmeklē gluži vai ar uguni – uzziņu dienestā un Uzņēmumu reģistra informācijā neizdodas uzzināt nevienu tālruņa numuru, pa kuru sazināties. Kad dodos uz firmas juridisko adresi Kongresu namā, mani atvēsina sarga skaidrojums, ka ūdens biznesmeņu šeit nav.
Sargs sīkāk neko nezina, taču aicina pavaicāt blakus kabinetā esošam «priekšniekam no Rīgas namiem». Arī viņš apliecina – Aqua Rīga pirms ilgāka laika pametis telpas Kongresu namā. Uz kurieni devusies, neviens nezinot, taču viņš esot dzirdējis, ka firma atgriezusies pie «mātes» – pašvaldības uzņēmuma Rīgas ūdens – un aicina turpināt meklējumus otrpus Valdemāra ielai, kur pilsētas kanāla ielokā atrodas Rīgas ūdens galvenā mītne.
Te jāpiemin, ka Rīgas ūdens kā sabiedriskā pakalpojuma sniedzējs, ko uztur rīdzinieku samaksa par ūdeni, nedrīkst no tarifu naudas finansiāli atbalstīt savu meitasfirmu, kas attīsta biznesu privātajā sektorā. Bažas par iespējamām nelikumīgām šķērssubsīdijām bija viens no iemesliem, kāpēc pret Aqua Rīga izveidi jau pirms diviem gadiem iebilda Konkurences padome un šo ideju asi kritizēja uzņēmēji un valdības pārstāvji.
Turpinot meklējumus, izrādās, ka arī Rīgas ūdens telpās Meierovica bulvārī 1 Aqua Rīga nav atrodams. Toties izdodas telefoniski sazināties ar uzņēmuma vadītāju Inetu Zalāni, kura apgalvo – firma joprojām strādā Kongresu nama telpās, par kurām pašvaldībai piederošajiem Rīgas namiem tiekot maksāta «liela nauda».
Divu manu apmeklējumu laikā visi darbinieki esot bijuši izbraukumā, bet Kongresu nama sargs neko par šīs firmas esamību ēkā nezina, jo «viņam viss nav jāzina».
Plašāku interviju Zalāne sola tikai jūlija otrajā pusē, bet uz lūgumu vismaz ļaut nofotografēt uzņēmuma produkciju un vietu, kur tā tiek ražota, Aqua Rīga vadītāja aicina nākamajā rītā vēlreiz ierasties Kongresu nama 306.telpā. Arī šā apmeklējuma laikā nama sargs neticīgi groza galvu un atkārto, ka Aqua Rīga jau vairākus mēnešus kā prom. Tomēr Ineta Zalāne atrodas norādītajā telpā, kas atgādina tukšu konferenču zāli ar dažiem galdiem un pie vienas sienas uz skapja kā parādē izvietotiemm dažiem desmitiem ūdens pudeļu.
Ražotnes nav
Izrādās – nekādas ražotnes, ko izrādīt, nemaz nav, jo pašlaik Aqua Rīga paši savu ūdeni nefasē. Kā stāsta Zalāne, šis darbs uzticēts koncernam NP Foods, lai arī tajā ietilpstošā kompānija Gutta faktiski ir konkurents Aqua Rīga dzeramā ūdens izplatīšanā. «Mēs esam izrēķinājuši, ka sākumposmā tā ir izdevīgāk,» saka Aqua Rīga vadītāja. Summas, kādas tiek maksātas NP Foods, viņa neatklāja – tas esot komercnoslēpums. Pēc Zalānes teiktā, vienošanās paredzot sadarbību uz aptuveni diviem gadiem, tās ietvaros NP Foods nodrošina ūdens fasēšanu, bet ar tā realizāciju tirdzniecības tīkliem nodarbojoties pats Aqua Rīga. Safasētā ūdens pudeles tiekot glabātas telpās, ko uzņēmums īrē no trešajām personām, un Zalāne vēlreiz atkārto jau dzirdēto solījumu – drīzumā jaunā zīmola ūdens nonākšot arī tirdzniecības ķēdēs.
Vairāk nekā gadu ilgās Aqua Rīga darbības sausais atlikums nav liels. Vienīgajā uzņēmuma darbības pārskatā redzams – līdz 2013.gada beigām neto apgrozījums bijusi apaļa nulle, bet puse no pašvaldības sarūpētā pamatkapitāla jau notērēta administratīvajās izmaksās, kas pārsniedz 56 tūkstošus latu un kopā ar saimnieciskajām izmaksām nesušas uzņēmumam 58 tūkstošu latu zaudējumus. Toties uzņēmums jau ir paziņojis, ka par brīvu uzsauks Aqua Rīga dzeramo ūdeni 20 tūkstošiem Pasaules koru olimpiādes dalībnieku.
Tā kā Aqua Rīga nav savas ražotnes un ūdens fasēšana uzticēta vienam no konkurentiem, urda jautājums – vai uzņēmums patiesībā ir kas vairāk par etiķetēm, ko līmē uz pudelēm, un ūdens tajās patiešām ir no Rīgas ūdens īpašās krātuves?
NP Foods pārstāve Rita Voronkova apstiprina – Aqua Rīga ūdens pildīšana notiekot Gutta ražotnē Valdlaučos, kur no 128 metru dziļurbuma iegūst ūdeni, ko veikalos tirgo ar nosaukumu Everests. Taču ūdens no šā urbuma netiekot izmantots Aqua Rīga pildīšanai. Pasūtītājs piegādājot savu ūdeni uz ražotni cisternās. Kurš un kā to iegūst, Voronkova nezina teikt, jo Gutta pienākumos ietilpst tikai fasēšana.
Ja ūdens tiešām tiek transportēts no Zaķumuižas uz Valdlaučiem, tas nozīmē garu ceļu pāri Daugavai, taču precīzas atbildes par to, kas un kā veic ūdens piegādi fasēšanai, no Aqua Rīga neizdodas iegūt. Zalāne skaidroja, ka nevarot atklāt transportētāja vārdu, jo to neesot saskaņojusi ar uzņēmēju. Uz jautājumu, vai Valdlauču ūdens tomēr nav pildīts arī Aqua Rīga pudelēs, viņa atbildēja noliedzoši: «Atvainojiet, tik prasti mēs nestrādājam!» Cik daudz ūdens transportēšana pāri Rīgai sadārdzina ražošanas izmaksas, viņa atteicās atbildēt.
Pirms diviem gadiem uzņēmums Gutta bijis starp tiem, kas Aqua Rīga biznesa ideju kritizēja, uzskatot, ka pašvaldībai nav jānodarbojas ar ūdens ražošanu. Tagad Voronkova skaidro: «Pasūtījums dod iespēju palielināt ražošanas jaudu noslogotību, reizē arī palielinot nodarbinātību ražotnē.»
Savukārt mātesfirmas Rīgas ūdens vadītāja Dagnija Kalniņa, līdzīgi kā pirms diviem gadiem, arī tagad uzskata – lēmums fasēt savu ūdeni «ir saimniecisks», jo palielina Rīgas ūdens patēriņa apjomu, kas pēdējo gadu laikā samazinājies. Pērn Rīgas ūdens realizējis 35,3 tūkstošus kubikmetru ūdens, bet pirms pieciem gadiem šis skaitlis bija 40,4 tūkstoši.
Pēc Kalniņas teiktā, Aqua Rīga neesot nekādu priekšrocību attiecībā pret citiem, privātiem ūdens ražotājiem – viņi no Rīgas ūdens «pērk ūdeni tieši tāpat kā jebkurš cits». Fasēšana līdz šim aizkavējusies, jo neesot bijusi skaidrība, vai Saeima nepieņems vienoto kapitālsabiedrību pārraudzības mehānismu, kas varētu apdraudēt šīs idejas īstenošanu. Pēc Kalniņas teiktā, no valsts iestādēm tā arī nav saņemta atbilde, ka Aqua Rīga biznesa ideja būtu pretrunā normatīvajiem aktiem. Viņasprāt, iedzīvotājiem nebūtu nekāda labuma no šādas pašvaldības komercdarbības aizlieguma. «Uzskatu, ka līdz ar šī produkta ienākšanu tirgū iedzīvotājiem būs iespēja nopirkt par labu cenu kvalitatīvāku ūdeni nekā citiem konkurentiem.»
Tā kā Aqua Rīga darbība līdz šim nebija sākta, Konkurences padomei pašlaik nav datu, cik lielu tirgus daļu šis uzņēmums varētu ieņemt, taču padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama kritiski vērtē šo biznesa ideju. «Pašvaldības uzdevums ir veidot vidi, lai varētu attīstīties uzņēmējdarbība. Ūdens ražošana pudelēs noteikti nav tas tirgus, kur pašvaldībai būtu jādarbojas. Ne tur ir kāds monopols, ne neattīstīta konkurence, ne Rīgas iedzīvotājiem trūkst dzeramā ūdens.» Viņa arī pauž bažas, vai pašvaldības administratīvais resurss netiks izmantots, lai «pabīdītu tirgus spēlētājus pie malas tur, kur pašvaldība pati vēlas sniegt šo pakalpojumu vai piegādāt preci».
Kāpēc aug tarifi?
Pretēji pirms diviem gadiem runātajam fasētā ūdens ražošana tagad vairs netiek pamatota ar nepieciešamību finansiāli atbalstīt Rīgas ūdeni, lai tarifi netiktu celti. Uzņēmums jau gada sākumā Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram (SPRK) iesniedza tarifu pieauguma plānu, un regulators to ir apstirpinājis, līdz ar to no šāgada 1.jūlija ūdens tarifs Rīgā ir pieaudzis par 25%. Kas veido tarifa pieaugumu? Rīgas ūdens skaidro, ka viens no cenu celšanas iemesliem ir kopējo izmaksu pieaugums, tajā skaitā to, kuras veido ūdens patēriņa samazinājums. Lai arī kopumā pilsētā ēku, kam piegādāt ūdeni, ir vairāk, iedzīvotāju skaits un līdz ar to arī kopējais patēriņš samazinoties.
Otrs iemesls – kopš līdzšinējā tarifa apstiprināšanas 2007.gadā ievērojami augušas elektroenerģijas izmaksas. Trešais – šo gadu laikā uzņēmumā strādājošajiem par aptuveni 6% pieaugušas algas. «Mēs tarifā esam apstiprinājuši esošās algas tarifu izvērtēšanas laikā,» skaidro SPRK padomes loceklis Rolands Irklis.
Tomēr vislielāko kumosu tarifu pieauguma «pīrāgā» veido nevis pieaugušie tēriņi, bet gan daļa, kas iekļauj kapitāla atdeves aprēķinus. Kā skaidro Irklis, Rīgas ūdens izmantojis speciālu atrunu tarifu aprēķina metodikā, kas gadījumā, ja ūdenssaimniecības tīkli ir vecāki par 40 gadiem un nav rekonstruēti, paredz iespēju prasīt kapitāla atdevi, nevis tarifā iekļaut fiksētu rentabilitātes procentu. Līdz ar to nomainīta aprēķina metodika un tieši salīdzināt abus skaitļus nevar, taču vienkāršiem vārdiem sakot, «mēs atļāvām viņiem vairāk pelnīt nekā iepriekšējā tarifu periodā, agrāk Rīgas ūdenim bija 3% tarifu rentabilitāte, šobrīd apmēram 6%,» saka Irklis. Pelnīt vairāk atļauts tādēļ, «lai viņiem būtu iespējams veikt investīcijas,» jo «faktiski Rīgas ūdenim peļņas kā tādas pēdējos gados nebija, un investīciju veikšana bija būtiski apgrūtināta.»
Savukārt Rīgas ūdens vadītāja Kalniņa iebilst pret šo SPRK formulējumu un uzsver: «Kapitāla atdeve nav peļņa! Kapitāla atdeve ir likme, kas nodrošina līdzekļus uzņēmuma investīciju projektu realizācijai.» Viņa skaidro, ka tuvāko gadu laikā Rīgas ūdenssaimniecības infrastruktūrā plānots ieguldīt 60 miljonus eiro, bet tarifa pieaugums nesīšot klāt tikai astoņus vai deviņus miljonus eiro gadā, līdz ar to daļu naudas investīcijām nāksies aizņemties arī bankās. Rīgas ūdens pēdējais publiski pieejamais pārskats par 2012.gadu gan liecina, ka uzņēmumam jau ir vairāk nekā 16 miljonu eiro kredītsaistības bankās un tam plānoti vairāk nekā 50 miljonu latu nākotnes ieņēmumu no ES fondiem ūdenssaimniecības projektu īstenošanai.
Kalniņa skaidro – lielākie izdevumi paredzēti ūdenssaimniecības investīciju projektiem Mārupē, Katlakalnā, Bolderājā, noslēguma stadijā esot arī Baltezera dzelzs un mangāna samazināšanas stacijas būvniecība. Paralēli turpināšoties arī ierastie ūdenssaimniecības tīklu remonta un uzturēšanas darbi, kuru izmaksu pieaugums arī veido tarifa kāpumu. Kalniņa neslēpj – tarifu nepaaugstināšanas gadījumā uzņēmums šo gadu beigtu ar ievērojamiem zaudējumiem. «Mūsu 2014.gada budžets saskaņā ar iepriekšējo tarifu paredzēja zaudējumus 2,8 miljonu latu apmērā,» saka Kalniņa, solot pēc tarifu celšanas šo gadu izvilkt ar nelielu peļņu.
Uzņēmuma pagājušā gada pārskats pagaidām nav iesniegts, bet, pēc Kalniņas teiktā, pērn Rīgas ūdens strādājis ar 128 000 latu peļņu, bet lielos zaudējumus tarifu neapstiprināšanas gadījumā skaidroja ar bioloģiskās attīrīšanas stacijas Daugavgrīva rekonstrukcijas darbu pabeigšanu, ēkas pieņemšanu ekspluatācijā un tās vērtības maiņu. Arī kritiku par kapitāla atdeves izmaksu iekļaušanu tarifā, ko līdz šim nav veicis neviens ūdenssaimniecības uzņēmums, viņa noraida. «Mēs, protams, varam līdzināt sevi ar mazajiem Latvijas ūdenssaimniecības uzņēmumiem. Kuri, piedodiet par augstprātību, īsti nemaz nezina, kas tā kapitāla atdeve ir un kā to rēķināt. Mēs rēķinām pēc vispārpieņemtās 21.gadsimta ekonomikas teorijas infrastruktūras uzņēmumiem, tādu metodi piemēro visur!»
Rīgas ūdens vadītāja uzskata, ka tarifu pieaugums atbilstot sociāli atbildīgai politikai, ko uzņēmums apņēmies īstenot. Pēc Rīgas ūdens aprēķiniem, Rīgā mājsaimniecībā vidēji patērē piecus kubikmetrus ūdens mēnesī, tādējādi izmaksas vienai mājsaimniecībai Rīgā vidēji pieaugs par 1,54 eiro. ES normatīvie akti noteic, ka ūdenssaimniecības pakalpojumu izmaksas mājsaimniecībām nedrīkst pārsniegt 4% no mājsaimniecību vidējiem ienākumiem. «Rīgā līdz 1.jūlijam tie bija 0,9%, tagad nedaudz virs 1%,» saka Kalniņa. «Tas ir ļoti, ļoti saudzīgs tarifs attiecībā pret iedzīvotāju maksātspēju.»
Ūdens bizness
Nauda aizsardzībai
Eiropai jāaptur bīstamā tendence – NATO tēriņi rūk, Krievija strauji bruņojas
Krievijas agresija Ukrainā liek mainīt arī rietumvalstu attieksmi pret aizsardzību. Viens no šās attieksmes maiņas rādītājiem ir bažas par nepietiekamo un arvien sarūkošo finansējumu aizsardzībai. NATO valstu kopējais ieguldījums aizsardzībā pēdējos piecos gados ir samazinājies par vairāk nekā 20%. Tikmēr Krievijas aizsardzības budžets šajā laikposmā ik gadu pieaudzis par 10% un, pēc Pasaules Bankas datiem, pašlaik sasniedz aptuveni 4,5% no iekšzemes kopprodukta, turklāt būtiski pieaugumi tiek plānoti arī nākamajos gados. Kā maija sākumā alianses aizsardzības ministru sanāksmē teica NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, šāda tendence «nav ilgtspējīga» un ir jāmaina.
Absolūtos skaitļos NATO militāri ietekmīgākās valsts ASV izdevumi aizsardzībai – 754 miljardi dolāru pērn – un visu 28 valstu kopējie izdevumi arvien paliek ievērojami lielāki nekā jebkurai citai valstij vai valstu grupai. NATO valstu aizsardzības tēriņi ir gandrīz 70 procenti no visu pasaules valstu kopējiem militārajiem izdevumiem.
Taču pašlaik tikai četras NATO dalībvalstis izpilda apņemšanos atvēlēt aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta – ASV, Lielbritānija, Grieķija un Igaunija. Tuvu mērķim ir arī Francija ar 1,9%, Turcija un Polija ar 1,8%. Pārējām dalībvalstīm šis rādītājs ir ievērojami mazāks.
Salīdzinājumam – uzreiz pēc PSRS sabrukuma laika posmā no 1990. līdz 1995.gadam tikai divu dalībvalstu – Spānijas un Luksemburgas – aizsardzības budžets bija zem 2% līmeņa. Vidēji NATO valstis tolaik izdeva aizsardzībai 3,4% no IKP, rēķinot pašreizējās cenās. Pērn tie bija vairs tikai 2,9%. Bet Eiropas valstīm šis rādītājs sarucis no 2,5 līdz 1,6 procentiem. Aptuveni pusi no visa Eiropas dalībvalstu finansējuma nodrošina Lielbritānija, Francija un Vācija.
Eiropas valstu īpatsvars kopējos izdevumos ir pastāvīgi samazinājies un pērn 72% no visiem NATO aizsardzības izdevumiem veidoja ASV ieguldījums. ASV prezidents Baraks Obama maijā Varšavā paziņoja, ka pieprasījis Kongresam papildu miljardu dolāru Eiropas drošības stiprināšanai, taču piebilda: «Mēs to nevaram izdarīt vieni.» Viņš uzsvēra, ka sabiedrotie Eiropā «gaida pilntiesīgu dalību, kad ir runa par to aizsardzību, taču tas nozīmē, ka tiem ir jāsniedz arī ieguldījums, kas samērojams ar pilntiesīgu dalību».
NATO valstu vadītāju sanāksmē Velsā septembra sākumā starp prioritāriem jautājumiem būs dalībvalstu apņemšanās palielināt aizsardzības budžetus līdz vismaz 2% no IKP, kas ir pašu noteiktais, taču hroniski ignorētais izdevumu līmenis. Plānots parakstīt kopēju dokumentu par šādu apņemšanos, un līdztekus valstis iesniegtu arī konkrētus plānus, kā šo mērķi īstenos.
Latvija atpalicējos
Latvijas tēriņi aizsardzībai ir vieni no zemākajiem NATO ietvaros – 0,91% no IKP. Tikai Lietuvai šis rādītājs pērn bija vēl mazāks – 0,8% (Lietuvas valdošās partijas maija sākumā parakstīja apņemšanos līdz 2020.gadam palielināt izdevumus aizsardzībai līdz 2%).
Latvijā aizsardzības tēriņi tikai pirms iestāšanās NATO 2004.gadā bija pieauguši līdz 2% no IKP, taču pēc tam katru gadu samazinājušies, un, kā uzsver Aizsardzības ministrija, bija plānots samazinājums arī turpmāk – līdz 0,88% nākamajā un 0,82% aiznākamajā gadā. Saeima jau 2012.gadā apņēmās līdz 2020.gadam palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no IKP. Kā uzsver Latvijas diplomāti, šī apņemšanās ir pamanīta, un tiek gaidīti konkrēti soļi tās pildīšanai. Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš saka: «NATO dalībvalstis, sniedzot atbalstu Latvijas un reģiona drošībai Ukrainas krīzes laikā, gaida mūsu pašu investīcijas savā drošībā – atbilstoši Saeimas solītajam.»
Maija sākumā alianses aizsardzības ministru sanāksmes laikā ģenerālsekretārs Rasmusens teica, ka ir sadzirdējis «signālus» par apņemšanos palielināt izdevumus aizsardzībai, un konkrēti minēja Latviju, Lietuvu un Rumāniju kā valstis, kuras pieņēmušas politisku lēmumu to izdarīt.
Taču Saeimas 12.jūnijā pirmajā lasījumā pieņemtajā Valsts aizsardzības finansējuma likumā nebija norādīts, kādam jābūt palielinājumam katrā no nākamajiem sešiem gadiem, bija tikai pateikts, ka tam jānotiek, «ņemot vērā budžeta iespējas». Pret to iebilda Aizsardzības ministrija, kura bija piedāvājusi noteikt likumā konkrētus palielinājuma skaitļus ik gadu.
Saeimas 3.jūlijā galīgajā lasījumā pieņemtais likums šādu palielinājuma grafiku paredz (tiesa, atšķirīgu no ministrijas piedāvātā – ar lielāko palielinājumu tikai divos pēdējos termiņa gados).
Latvijas drošībai būs politiski svarīgi šo apņemšanos arī izpildīt, lai nezaudētu uzticama NATO sabiedrotā reputāciju. Latvijas diplomāti neoficiāli norāda – šogad NATO beidz misiju Afganistānā, kurā Latvijas karavīru aktīva un pilnvērtīga dalība aizpildījusi nepietiekamā aizsardzības finansējuma «robu». Ja valsts vadītāji septembrī NATO samitā paziņotu par aizsardzības budžeta palielinājuma grafiku, taču tas netiktu pildīts, «izskatīsimies pēc liekēžiem», kuri «visvairāk brēc, ka ir apdraudēti», bet paši nevelta pienācīgu uzmanību savai drošībai, turklāt netur arī sabiedrotajiem dotos solījumus.
Kvalitāte un kvantitāte
Līdzās aizsardzības budžetu palielinājumam aktuāla ir arī līdzekļu lietderīga izmantošana. Tāpēc būtisks rādītājs ir aizsardzības budžeta izlietojums tehnikai un inovācijām, kam NATO noteikusi 20% līmeni. Arī šo rādītāju pašlaik izpilda tikai dažas dalībvalstis. Francijā tas ir 28,6%, ASV – 24,7%, Lielbritānijā – 23,1%, Turcijā – 20,5%. Latvija ar 12% ir 16.vietā (Igaunijā šis rādītājs ir 14,2%, Lietuvā – 9,3%.)
Latvijas Aizsardzības ministrija ir apņēmusies sasniegt arī šo 20% NATO standartu, un tam atbilst arī ministrijas noteiktās tuvākā laika prioritātes – gaisa telpas novērošana, pretgaisa un prettanku aizsardzības līdzekļi, mehanizācija, zemessardzes ekipējuma un bruņojuma uzlabošana.
Latvijā pērn aptuveni pusi (51,6%) aizsardzības budžeta veidoja personāla izmaksas. Šīm izmaksām ir tendence augt arī citās valstīs, un, piemēram, Beļģijā tās sasniedz 77%, Rumānijā – 75%, Slovākijā un Portugālē – 74%. (Lielbritānijā un ASV šī izdevumu daļa ir mazliet virs trešdaļas – attiecīgi 35% un 36,5%.)
Aizsardzības budžetu kopējais samazinājums pēc aukstā kara noticis līdz ar NATO valstu bruņoto spēku skaitlisku samazināšanos. Piemēram, Vācija, kur aukstā kara beigās ierindā bija 545 tūkstoši karavīru, pērn paziņoja par plāniem turpināt bundesvēra samazināšanu līdz 180 tūkstošiem. Francijas bruņotie spēki sarukuši no 548 tūkstošiem 1990.gadā līdz 213 tūkstošiem pašlaik. Lielbritānijas armijā, kurā 1990.gadā bija 308 tūkstoši, pašlaik ir vairs tikai 174 tūkstoši. Pēdējos piecos gados Eiropas NATO valstis savu armiju karavīru skaitu samazinājušas kopumā par 16 tūkstošiem.
Tomēr NATO bruņotie spēki arī skaitliski paliek krietni lielāki nekā jebkurai citai valstij vai aliansei. Pērn NATO valstu kopējais militārais personāls bija 3,37 miljoni. Salīdzinājumam – Ķīnā aktīvajā dienestā ir ap 2,3 miljoniem, Krievijā – 766 tūkstoši.
Taču bažas par aizsardzības budžetu samazinājuma tendencēm pastiprina pretēja tendence Krievijā, kur pēdējos desmit gados bruņošanās izdevumi pieauguši par 80%. 2010.gadā Krievija izsludināja bruņoto spēku modernizāciju un kopumā šim mērķim līdz 2020.gadam plāno iztērēt 723 miljardus dolāru.
Šāgada marta beigās Krievijas valdība paziņoja, ka izdevumi «nacionālajai aizsardzībai» pieaugs no 2,1 triljona rubļu (58,2 miljardi dolāru) pērn līdz 2,48 triljoniem šogad, kas, pēc pašu aprēķiniem, būšot aptuveni 3,4% no IKP jeb vairāk nekā 20% no visiem valdības izdevumiem. Vēl 16,5% Krievijas valdības budžeta nākamgad tikšot atvēlēti «nacionālajai drošībai un kārtības nodrošināšanai». Nākamajos divos gados plānots tiešos militāros izdevumus palielināt par vēl trešdaļu – līdz 95,6 miljardiem dolāru 2016.gadā.
NATO valstu aizsardzības budžeti (2013)
Kā izveidot Facebook līmeņa uzņēmumu
Lietuvietis Iļja Laurs (38), kas Pasaules ekonomikas forumā Davosā savulaik saņēma Tehnoloģiju pioniera balvu, atklāj savu biznesa formulu
Informācijas tehnoloģiju ziņā Baltijai ir lielas priekšrocības pat salīdzinājumā ar pasaules IT centru Silīcija ieleju, uzskata viens no ievērojamākajiem jaunās paaudzes lietuviešu uzņēmējiem Iļja Laurs. «To izskaidro mūsu hakeru pagātne, ar ko nevar lepoties, bet secinājumus izdarīt gan var. Visi, kam nebija slinkums, savulaik instalēja Windows, spēlēja simtiem spēļu un strādāja ar Photoshop. Cik no mums par to maksāja naudu? Gandrīz neviens.» Amerikāņi tikmēr varējuši atļauties nopirkt tikai 5-6 spēles un ar pirātismu nenodarbojās. «Alkdami darboties un iemācoties apiet sistēmas, rezultātā tehniskajā ziņā mēs esam daudz atjautīgāki un spējīgāki. Ja atlasītu tūkstoš cilvēku Latvijā vai Lietuvā un otru tūkstoti Amerikā, pirmie jaunās tehnoloģijas spētu uztvert daudz ātrāk.» To pierādot, piemēram, lielais internetbanku lietotāju skaits, e-referendumi, nodokļu deklarācijas internetā. «Silīcija ielejā internetbanku neizmanto, jo viņiem tas šķiet sarežģīti.» IT jomas attīstīšanās Baltijā pamazām mainot Lietuvas un Latvijas dominējošo tēlu un mūs vairs neuzskata par valstīm, kurās ir lēts alus un blondīnes.
Iļja Laurs nesen viesojās Rīgā, lai uzrunātu uzņēmējus Eksporta forumā 2014 un prezentētu savu grāmatu Jauna pieeja biznesam. Latvijā daudzi nezina, ka šis kaimiņu uzņēmējs izveidoja savulaik pasaulē lielāko neatkarīgo mobilo lietotņu platformu GetJar, kuru ilgu laiku apsteigt spēja tikai Apple. GetJar radīja kopienu ar vienu miljonu lietotņu attīstītāju, kuri savu produktu varēja dažu minūšu laikā izvietot šajā veikalā un nākamajā dienā gūt peļņu. Karjeras sākumā, pirms GetJar, Laurs izmēģinājis ap 20 biznesu – mācījis angļu valodu bērniem, vadījis reklāmas un ceļojumu aģentūras, pārdevis nekustamos īpašumus, izstrādājis digitālos produktus. «Neticu, ka ir iespējams kaut ko lielu izveidot ar pirmo mēģinājumu. Ja cilvēks desmit reižu zaudē, viņš ir daudz iemācījies un var izdarīt ko nozīmīgu.» 2002.gadā Lietuvā daudzi internetu izmantojuši mobilajā telefonā un Laurs sapratis – arī spēles drīz būs tajā. «Ne Google, ne Apple tajā laikā lietotņu veikalus nebija izveidojuši. Tā bija pilnīgi svaiga niša,» par savu veiksmīgo ideju saka Laurs.
Titulu Lauram daudz, un tie ļauj apjēgt viņa atzinību pasaulē. Eiropas Biznesa preses asociācija Lauru nosaukusi par Eiropas vadītāju 2011, žurnāls Time uzņēmumu GetJar ierindoja starp 10 start-up uzņēmumiem, kuri mainīs cilvēces nāktoni, bet Pasaules ekonomikas forumā Davosā 2011.gadā Laurs saņēma Tehnoloģiju pioniera balvu. «Mums IT jomā ir lielākas izredzes tāpēc, ka tā ir salīdzinoši jauna un visā pasaulē ir vairāk vai mazāk līdzīgas iespējas.» Daudzās nozarēs tā nav. «Kāpēc mēs audzējam zemenes Lietuvā, ja ir piecreiz lētāk tās importēt no Nīderlandes? Tur ir gadu desmitiem veidojušās tradīcijas un tik pilnīga automātika, ka viens lauksaimnieks apkalpo milzīgas plantācijas. Diemžēl viņi ir tik tālu mums priekšā, ka nav iespējams sacensties! Tāpat kā ražošanā un elektronikā Lietuvai nav iespēju sacensties ar Koreju.»
Taču vājais punkts mūsu reģionā esot zināšanas par to, kā modernajā pasaulē notiek bizness. «Uzdrošinos teikt, ka biznesa pamati un filozofija patlaban ir citāda nekā pirms 50 gadiem. Lielākoties bizness šodien ir digitāls un virtuāls. 20% no ASV ekonomikas jau ir digitāla. Saturs, lietotnes, interneta lappuses. Ekonomisti paredz, ka tuvākajos desmit gados tā būs puse no ASV ekonomikas! Eiropa ir mazliet iepalikusi.»
Pats universitātē absolvējis biznesa un ekonomikas studijas, Laurs saka: par šodienas biznesu augstskola viņam devusi zināšanas nulles vērtībā. «Jā, mums mācīja makroekonomiku, par piedāvājumu un pieprasījumu, cenas veidošanos, bet nevienu vārdu par to, kā strādā modernie biznesi kā Yahoo vai Google. Kad man bija pirmās sarunas ar riska kapitāla fondu, es nesapratu neko no līgumā rakstītā un samaksāju 300 000 dolāru tikai juristam, lai apgūtu pamatlietas, sākot ar to, kādi ir akciju veidi, kas ir opcijas.» Ar mērķi nodot savas modernajā biznesā iegūtās zināšanas pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, viņš arī rakstījis grāmatu Jauna pieeja biznesam. Tā ir viegli uztveramā valodā, uzrunā visplašāko auditoriju: «Man ir daudz svarīgāk palīdzēt tūkstotim 2.klases skolēnu nokļūt trešajā klasē, nekā pieciem no 11.klases uz divpadsmito. Problēma Lietuvā ir nevis profesionāla līmeņa zināšanas, bet gan pamati».
Grāmatā Laurs skaidro, kas amerikāņu IT uzņēmumiem ļauj būt soli priekšā pārējai pasaulei. Mūsu reģionā bieži izplatīto praksi, kad pāris studentu izveido savu uzņēmumu, tas aug un tiek pieņemts darbā trešais students, Laurs dēvē par neprofesionālu. «Šādu uzņēmumu uzbūvēt ir lēti, jo nav jāmaksā miljons kādam vadītājam. Bet konkurējošajā pasaulē, kur izaugsmes ātrumam ir izšķirīga nozīme, šāds modelis nedarbosies veiksmīgi.» Ko amerikāņi dara citādi? Tie paši divi studenti ar ideju nevis dibina uzņēmumu, bet vispirms meklē naudu – dodas pie riska kapitālistiem, inkubatoriem. «Vispirms viņi cenšas pārdot ideju. Ja tas izdodas, saņem savus 500 000 dolāru, tad dibina uzņēmumu, un pirmais cilvēks, ko pieņem darbā, ir profesionāls menedžeris. Jauni, enerģiski, idejām bagāti cilvēki kombinācijā ar profesionāliem menedžeriem no augsta līmeņa uzņēmumiem – tas ir ļoti veiksmīgs komplekts. Šīs divas atšķirīgās pieejas nosaka uzņēmuma nākotni.» Laurs pats līdzīgā veidā savam GetJar piesaistīja bijušo Nokia biznesa attīstības vadītāju Heiki Mekijervi. Kāpēc lai lielo pasaules līmeņa korporāciju vadošie prāti gribētu darboties mazos start-up uzņēmumos? Laurs atbild – šie labi nodrošinātie cilvēki grib jaunus izaicinājumus. «Jābūt briljantai idejai, ļoti labai komandai un naudai. Bet tas, ka Baltijas start-up uzņēmums nevarētu pieņemt darbā kādu, kas iepriekš bijis Nokia augstā amatā, ir mīts,» saka Laurs – Baltijā 2015.gadā būs pieeja 150 miljoniem eiro riska kapitālam sākumstadijā, investoru pašlaik netrūkst.
Kamēr tehnoloģiju uzvaras gājiens turpinās, daļa sabiedrības lēni maina paradumus. «Par tehnoloģijām jādomā tāpat kā par lasītprasmi pirms pāris gadsimtiem. Vienmēr būs kāds, kurš attīstīsies, un kāds, kurš ne. Tas ir izvēles jautājums. Tie, kuri seko līdzi attīstībai, saņem labākus darbus, vairāk pelna un viņiem ir augstāka dzīves kvalitāte.»
Iļju Lauru nereti dēvē par vizionāru, tāpēc jautāju – kādu nākotni viņš paredz tehnoloģiju attīstībai un kādos produktos investē pats? «Domāju, ka milzīgs potenciāls ir 3D printeriem, tuvākajā nākotnē šī nozare eksplodēs.» Pēc desmit gadiem, gluži tāpat kā tagad daudzās mājās ir mikroviļņu krāsns, būšot 3D printeris. Ja tev vajadzēs krūzīti, rotaslietas, ķemmi vai zobubirsti, vienkārši izvēlies dizainu un izdrukā. Laurs ir investējis naudu 3D uzņēmumā. «Tāpat ticu domu lasīšanas iespējai. Piemēram, varēs drukāt tek-stus, tikai domājot par tiem.» Milzīgs potenciāls esot arī medicīnai un nozarēm, kas apkalpo cilvēkus ar īpašām vajadzībām. «Šodien investori un sabiedrība akciju tirgos maksā naudu par to, kas notiks nākotnē. Perfekts piemērs ir Facebook. Investori maksāja reālu naudu par dalību uzņēmumā, jo ticēja, ka tas mainīs cilvēku dzīvi.»
Ēdienkarte
Mozzarella salāti
Drumstalu maize ar ogām
Balta kafija
Robotu uzbrukums
Hokingu biedē robotu un mākslīgā intelekta iespējamie attīstības virzieni
Roboti ir visur.
Tīras izklaides meklētāji tos, protams, atradīs kinoteātros – pašlaik populārākā vasaras filma ir Transformeri 4, stāsts par gigantiskiem robotiem, kuru cīņas izšķirs Zemes likteni.
Taču viena no iedvesmojošākajām šīsvasaras biznesa ziņām ir latviešu uzņēmuma Helico Aerospace Industries ļoti veiksmīgais starts naudas vākšanā maza bezpilota lidaparāta AirDog attīstībai. Gaisa suns gandrīz jebkuros laika apstākļos var sekot un filmēt savu saimnieku no augšas. Aparāts domāts ekstrēmo sporta veidu piekritējiem, un ideja cilvēkiem visā pasaulē likusies tik perspektīva, ka AirDog ražošanas sākšanai ideju finansēšanas mājaslapā Kickstarter nedaudz vairāk nekā mēneša laikā savākti teju 700 000 dolāru – trīsarpus reižu vairāk, nekā izstrādātāji bija cerējuši iegūt.
AirDog nav klasisks robots, jo nedarbojas pilnīgi autonomi, tomēr atspoguļo robotu radīšanai nepieciešamo prasmi apvienot mehānismus ar sarežģītiem informācijas tehnoloģiju risinājumiem. Latvijai šajā jomā ir spēcīgas iestrādes. Katru gadu starptautiskās robotikas čempionātos iegūstam labus rezultātus. Pavasarī sarunā Stenforda Universitātes mācībspēks un inovāciju konsultants Bertons Lī apliecināja, ka Latvijā notiek pasaules līmeņa pētniecība un izstrāde robotikā, kas, viņaprāt, patlaban ir viena no perspektīvākajām inovatīvo tehnoloģiju nozarēm.
Pasaules lielākie un radošākie uzņēmumi aizvien lielāku uzmanību velta ierīču sasaistei ar informācijas tehnoloģijām. Maija beigās Google paziņoja, ka sāks ražot bezšofera automobiļus, kuriem stūres un pedāļu vietā būs tikai poga mašīnas ieslēgšanai. Testa varianti, izmantojot Google programmatūru un citu ražotāju automobiļus, jau vairākus gadus brauc pa Kalifornijas ceļiem.
Tātad roboti var nozīmīgi atvieglot dzīvi, precīzi, uzticami un nenogurstoši veicot virkni sarežģītu, garlaicīgu vai bīstamu darbu.
Tomēr ne visi ir optimistiskā sajūsmā par nākotni, kurā roboti un mākslīgais intelekts kļūs aizvien spēcīgāki. Maija sākumā pasaules slavenākais zinātnieks Stīvens Hokings (Stephen Hawking) brīdināja, ka sekmīga mākslīgā intelekta un robotu attīstīšana «būtu svarīgākais notikums cilvēces vēsturē». «Diemžēl tas varētu būt arī pēdējais, ja mēs neiemācīsimies izvairīties no [tā radītajiem] riskiem.»
Līdzīgas bažas ir vienam no pēdējo gadu sekmīgākajiem uzņēmējiem Īlonam Maskam (Elon Musk). Viņam nevar pārmest tehnofobiju. Masks savus pirmos miljonu simtus nopelnīja ar elektronisko maksājumu sistēmu PayPal. Viņa SpaceX bija pirmais privātais uzņēmums, kurš spēja veiksmīgi nogādāt Zemes orbītā mākslīgo pavadoni. Cita viņa uzņēmuma Tesla Motors ražotie elektriskie automobiļi ir starp vispieprasītākajiem luksusa sedaniem pasaulē un sola izmainīt autotirgu tikpat būtiski, cik to pirms 100 gadiem izdarīja Henrijs Fords ar Model T.
Taču Maskam no robotiem un mākslīgā intelekta ir bail – viņš nesen salīdzināja iespējamos «biedējošos iznākumus» ar to, kas redzēts Terminatora filmās.
Savukārt daudzus ekonomistus satrauc krietni piezemētākas briesmas – ka roboti varētu Švarcenegera vārdos pateikt «hasta la vista, baby» («uz redzēšanos, beibī») tavai darbavietai. Jau tagad attīstītos ražošanas uzņēmumos tiek nodarbināts aizvien mazāk cilvēku. Kā nesen intervijā Ir teica Kalifornijas Universitātes Berklijā ekonomikas profesors Enriko Moreti, «ja pēdējā laikā esat bijis rūpnīcā, vispirms pamanāt, ka tur vairs nav cilvēku, rūpnīcas ir klusas, tīras, tikai stūrī kāds klikšķina datora tastatūras taustiņus».
Taču roboti un mākslīgais intelekts apdraud ne tikai fabrikas strādniekus. Kā nesenā pētījumā aplēsuši divi Oksfordas Universitātes pētnieki, datori un roboti potenciāli varētu aizvietot gandrīz pusi no visiem patlaban ASV nodarbinātajiem. Datorizēta analīze var apstrādāt milzīgu informācijas daudzumu un ir brīva no cilvēkiem raksturīgām kļūdām, un tas mākslīgo intelektu daudzās situācijās var padarīt uzticamāku par pašu programmu radītājiem homo sapiens. Runātās valodas saprašanas un attēla atpazīšanas tehnoloģiju uzlabošana var nozīmēt, ka daudzus ar pakalpojumiem saistītus darbus varēs mehanizēt.
Strauji progresējošā datorizācija un robotizācija rada lielas sociālas izmaiņas. Moreti pētījumi rāda, ka tieši ražošanas robotizācija ir daudzās rietumvalstīs vērojamā nevienlīdzības pieauguma galvenais dzinulis.
Kurām profesijām ir vislabākās izredzes uzvarēt cīņā ar robotiem? Oksfordas pētnieki uzskata, ka tām, kuras saistītas ar radošumu un sociālajām spējām sekmīgi veidot attiecības ar citiem. Pētniecība, menedžments, izglītība, medicīna, māksla un mediji ir jomas, kurās datoriem un robotiem būs grūtāk ielauzties.
Tas ir kārtējais trauksmes zvans vēl aizvien reformas gaidošajai Latvijas izglītības sistēmai, no kuras būs atkarīga mūsu ekonomikas spēja nodrošināt iedzīvotājus ar pievilcīgu, konkurētspējīgu nodarbošanos pasaulē, kurā robotu uzbrukumi iznīcinās aizvien vairāk darbavietu un spiedīs lielu skaitu cilvēku pašiem kļūt par «transformeriem», kas pārveido savas prasmes un profesiju.
Komentārs 140 zīmēs
Priecē sirdi. Londonas Southbank Centre nosaucis Kārļa Vērdiņa dzejoli par vienu no pēdējo 50 gadu 50 labākajiem mīlestības dzejoļiem.
Perestroikas pretrunas. Miris Eduards Ševardnadze. Viens no Gorbačova liberālākajiem biedriem, bet 2003.g. revolūcijā zaudēja Gruzijas prezidenta amatu.
Kritizē savu tautu. Vācijas prezidents Gauks, kura ģimene cieta no komunistu represijām, izteicis neizpratni par vāciešu labvēlību pret Putina politiku Ukrainā.
Politikas spiestie
Jaunas partijas ir, taču to piedāvājums ir sens kā okupāciju vēsture
Vaira Vīķe-Freiberga pagājušonedēļ pauda nožēlu, ka Latvijā arvien nav pārvarēta jaunu partiju dibināšanas «slimība» pirms vēlēšanām, taču diezin vai šogad topošajām esot cerības iekļūt Saeimā. Bijušo politiķu atgriešanās politikā neesot nekas neparasts, tomēr tad tiem jābūt reālam un nopietnam piedāvājumam sabiedrībai, bet pašreiz atgriezties gribētājiem tāda neesot, teica prezidente.
«Turp atnākt, šurp aiziet» – šo Imanta Ziedoņa dzejoļa rindu banalizējot, var aprakstīt dažu labu pirmsvēlēšanu norisi, ne tikai Aināra Šlesera iedomu piedāvāt sabiedrībai bijušo premjerministru antikvariātu vai, ja vēlaties, politisko līķu kambari.
Iemesli, kāpēc vieni aiziet, citi mēģina atgriezties politikā, ir dažādi. Vienkāršu skaidrojumu, ko var attiecināt uz politikā vispār notiekošo, ne tikai uz pašreizējo staigāšanu valdībā un ap nākamo Saeimu, pirmdien neviļus sniedza premjerministre Laimdota Straujuma: «Pēdējā laikā es dzirdu politiskus spiedienus no visiem – ka uz visiem tiek izdarīts politisks spiediens.»
Straujuma atbildēja uz veselības ministres Ingrīdas Circenes sūdzēšanos, ka atkāpusies no amata, jo uz viņu esot izdarīts politisks spiediens. Protams, ir! Uz jebkuru politiķi vienmēr tiek izdarīts politisks spiediens. Pirmām kārtām jau no vēlētājiem, taču spiedēju un dažnedažādu spiedīgu apstākļu saraksts būtu garum garais. Šķiet, ka pašlaik viens no svarīgākajiem punktiem tajā būtu – atkal ir nauda, ko valdībai dalīt.
Nauda atņemot prātu. Vai nu vienmēr tā ir, taču politiķiem itin bieži. Jo biezāks valsts budžeta maks, jo politika šķiet vilinoši vienkāršāka.
Circene pirmdien TV3 ziņām pavēstīja savu neīstenoto «redzējumu» – veselības nozarē esot nepieciešamas «fundamentālas reformas», proti, «ir jādubulto finansējums». (Uzziņai – veselības budžets šogad ir aptuveni 700 miljoni eiro.) Līdzīgi reformas saprot arī viņas partijas biedrene izglītības ministre Ina Druviete, kura tās arī nesen definēja kā papildu 75 miljonu prasīšanu izglītības darbinieku algām. (Tiesa, kad jau summa gandrīz desmitreiz mazāka, tad jau laikam reformas tikreiz mazāk fundamentālas.)
Toties milzu satraukumu Vienotībā nesen izraisīja partijas biedra finanšu ministra Andra Vilka biklais ieteikums sākt domāt par dažu nodokļu palielināšanu, ja pošas palielināt budžeta izdevumus. Pirms vēlēšanām! Nē, drīkst tikai otrādi – spriedelēt par bezjēdzīgu PVN pārtikai samazināšanu, tomēr solīt visiem vēl vairāk naudas.
Šlesers ir drošs indikators, ka nauda atkal ir. Viņš esot savu piedāvājumu iecerējis kā «alternatīvu Vienotībai». (Samelots nav – Vienotība un pirms tam Jaunais laiks piedāvāja alternatīvu politikai kā zagšanai.) Tātad – «gāzi grīdā», un naudas buldozeru var apturēt tikai 5% barjera.
Citi Šlesera noliktavas eksponāti ir blāvāki. Komplekta ķirmainākā mēbele Jānis Jurkāns, kā vienmēr, čīkst un atgriežoties politikā, lai palīdzētu Latvijai «izkulties no tā purva, kurā tā ieslīgusi» (tak jau allaž tur bijusi, atskaitot viņa zvaigžņu stundu pie paša Putina Kremlī). Ivars Godmanis, kas sabijis vai visās atjaunotajā Latvijā pie varas bijušajās partijās, taču nupat dabūjis kurvīti no «zaļajiem zemniekiem», savu nodomu nopietnību liek nojaust, stāstīdams, ka «neskraidām no vienas pie otras partijas».
Visdīvaināko politisko spiedienu laikam piedzīvojis trekno gadu pašpasludinātais stabilitātes garants Aigars Kalvītis, kas tikai pirms pāris gadiem kādā intervijā par savu lielāko kļūdu bija nosaucis neaiziešanu laikus no politikas, kad esot brīdinājis, ka «naudu nedrīkst tērēt ar tik plašu vērienu». Tagad atgriežoties, jo esot žēl noskatīties uz «šīs valsts lēnajiem attīstības tempiem».
Diemžēl labi saprotamais naudas spiediens nav vienīgais, kas dīda vecus un jaunus politikā. Savas zombiju partijas dibināšanas kongresā decembrī Šlesers paziņoja, ka tās mērķis būšot «nacionālās vienotības valdība». (Acīmredzot draugi Maskavā nebija brīdinājuši, ka jau pēc trim mēnešiem Putins pievienos Krievijai Krimu.) Ap to laiku arī dižais nacionālists Jānis Straume bija vienrīt pamodies ar skaudru atskārsmi, ka ar Latviju būšot cauri, ja Saskaņas centrs nebūs valdībā.
Einaram Repšem sapnis par «mazo zvejniekciemu Singapūru» acīmredzot izsapņots līdz ar baņķiera Valērija Belokoņa lēmumu savu naudu šim bezcerīgajam procesam vairs nedot. Tad nu no visiem Ušakova un Urbanoviča valdības saulītē vedējiem vienīgā nosacīti «jaunā politiķe» iznāk esam Inguna Sudraba. Taču viņas «jaunais» piedāvājums ir kā no 1940.gada – demontēt visu pašreizējo politisko sistēmu un veidot pilnīgi citu – «no sirds». Ja vēl tikpat sirsnīgi atzītu, ka darīs to kopā ar Krievijas vēstniecību… Toties Nils Ušakovs gan ir atklātāks – pirmdien bez aplinkiem paziņoja, ka SC līgums ar Putina Vienoto Krieviju «ir mūsu partijas visstiprākais punkts».
Latvijas nauda un Kremļa ģeopolitika nav vienīgais, tomēr pašlaik lielākais spiediens, kas dzen dažus vecus un jaunus politikā. Diemžēl jaunas partijas mums ir, taču jauna piedāvājuma sabiedrībai tām nav, ja par tādu neuzskata senu kā politika piedāvāšanos dalīt nodokļu maksātāju naudu. Un arī dažiem jaunveidojumiem kopīgais «stiprais punkts» ir sens kā okupāciju vēsture.
Komentārs 140 zīmēs
«Sociāldemokrātu» liberālisms vai 20% slogs? Lēmums pārdot Lucavsalu liek vaicāt, vai Ušakova kleptokrātu domei sāk pietrūkt naudas.
Vēlreiz strupceļā. Arī otrais konkurss par jaunu vilcienu iegādi beidzas ar skandālu – Pasažieru vilciena valde atkāpjas.
Eiro ieviešana celšot cenas? Gada inflācija jūnijā bijusi tikai 0,7%, precēm cenas pat samazinājušās par 0,2%.
Kā noskalot Jauno vilni
Festivāls ir padomju gadu un Latvijas politiķu bezzobainības sekas, nevis cēlonis
Mani īpaši neinteresē Jaunais vilnis. Ne festivāla mākslinieki, ne tā muzikālais formāts, ne pasākuma laikā uzplaukstošās dzirkstoši ārišķīgā dzīvesveida parādes nav spējušas piesaistīt manu un lielākās daļas Latvijas iedzīvotāju uzmanību. Meloju – uzmanību piesaista gan, bet pavisam citādi – liekot mums pašiem apjaust, ka mazliet baidāmies, mazliet īgņojamies, mazliet nicinām aprunājamo trādirīdi.
Un arī tagad, kad apdomāju atbildi uz jautājumu – vajag vai nevajag, aizliegt vai atļaut Latvijā Jauno vilni? -, es sēžu un mulstu.
Es esmu pret «pret». To es zinu. «Pret» nerada. Aizliegums tikai iznīcina.
Lai festivāls notiek! Protams, pasākumam, tāpat kā visam Latvijā notiekošajam, ir jāatbilst mūsu valsts likumiem. Par to nav šaubu, un tas nav apspriežams.
Man Jaunais vilnis kļuva saprotamāks, kad apjautu – festivāls ir sekas, nevis cēlonis. Sekas padomju gadiem, sekas bezzobainai Latvijas politiķu rīcībai, kas nav ļāvusi samazināt mūsu atkarību no viena kaimiņa visbūtiskākajās ekonomikas jomās. Gluži kā daudzdzīvokļu mājā, kur visas mājas centrālais elektrības drošinātājs ir pieejams tikai viena dzīvokļa ļaudīm. Un ja nu šajā dzīvoklī vēl pēc pusnakts kārtīgi ballējas? Vai sauksi policiju, zinot, ka būs tumšs un auksti? Labāk būtu savlaicīgi kopā ar citu dzīvokļu ļaudīm pārprojektēt neizdevīgo elektrolīniju, atņemot skaļajam kaimiņam argumentus. Bet tas ir jāgrib. Un vēl jādara.
Jaunais vilnis ir tāds, kāds tas ir. Tāpat kā Kings of Leon koncerts. Tāpat kā pret ebreju tautu vērstā genocīda piemiņas pasākumi. Jaunais vilnis ir vislabākais pierādījums mūsu brīvībām. Tas parāda kultūru dažādību. Atšķirīgo. Tā ir Latvijas bagātība. Mūsu viesmīlība.
Tagad, sežot un rakstot, es redzu vīziju – Jaunajā vilnī Latviju pārstāv talantīgi mūsu krievu mūziķi. Cilvēki, kas auguši mūsu valstī, ieguvuši izpratni par cilvēku brīvībām, cilvēktiesībām, demokrātijas vērtību, tajā pašā laikā saņēmuši labu savas kultūras izglītību – krievu tautas dejas, literatūru, folkloru… Un par ko tad vīpsnāt Jaunā viļņa vadītājiem?
Bet labu savas kultūras izglītību nesaņem arī mani latviešu bērni. Nevienā mācību priekšmetā netiek skaidroti mūsu folkloras simboli, mūsu pamatvaloda. Kā gan izaugot izprast būtisko mūsu atšķirībās? Kā novērtēt un atzīt cita vērtības, ja pašam savas koordinātu sistēmas nav?
Un tiem politiķiem, kas uztraucas par Putina sveicienu Jaunajam vilnim, vajadzētu atcerēties pašiem savu sveicienu Latvijas kinosaimei – politiski spriežot par mūsu kopējās naudas piešķiršanu «mūsu pašapziņas celšanai domātam» vienam kinodarbam.
Tu gaidīji, ka es rakstīšu par Jauno vilni un Ukrainu? Par Ukrainu es runāju bieži. Es sekoju līdzi notikumiem un zinu, ka tie parāda izmaiņas Krievijas ārpolitikā. Tie tieši skar arī mūs Latvijā. Par Ukrainas notikumiem es gaidu stingru un godīgu Latvijas valstsvīru un valstssievu reakciju – darbu starptautiskajās organizācijās, skaidrojot iespējamos attīstības scenārijus, kuriem grūti ir noticēt, pat tik tuvu esot.
Все пройдет, и печаль и радость,
Все пройдет, так устроен свет,
Все пройдет, только верить надо,
Что любовь не проходит, нет.
Автор текста (слова) – Дербенев Л.
Композитор (музыка) – Дунаевский М.
Исполнитель – Михаил Боярский
Laukā!
Vasara beidzot augsti iešūpojusi termometra stabiņu, un saules lutekļi nu var izbaudīt rāmu vakaru, netuntulējoties kārtu kārtās. Iemeslu doties laukā no mājas šonedēļ nudien netrūkst. Ar neticami vitālā ASV avangarda kino krusttēva Jona Meka (91!) līdzdalību sākas Cēsu Mākslas festivāls. Kad Rīgā intervējam Meku, izrādās – viņam somā līdzi ir kamera, un acs joprojām uztrenēta, lai saredzētu un citiem parādītu «paradīzes fragmentus» mūsu apdzīvotajā pasaulē.
Rīgā šonedēļ sabrauc Pasaules koru olimpiādes dalībnieki uz vēsturē līdz šim vērienīgākajām sadziedāšanās sacensībām. Pirms astoņiem gadiem mūsu Kamēr… ar Māri Sirmo plūca laurus šajā olimpiādē Ķīnā, un latviešu rezultāts aizvien palicis nepārspēts. Diriģenta intervija šajā žurnāla numurā palīdz saprast, kāpēc, jo Sirmajam ir sava teorija par unikālās baltiešu skaņas izcelsmi. Bet varbūt tieši Rīga iedvesmos kādu no citzemniekiem beidzot pārspēt latviešu rekordu – mums ir iespēja būt tā lieciniekiem.
