Talantīgs piektklasnieks iemācīja Aijai Tukišai kļūt par labāku skolotāju, kura nezina visas atbildes
Kafejnīca Muklājs – tikšanās vietas nosaukums tā vien kārdina savērpt ironisku piezīmi par Latvijas izglītības politikas slīkšņu, taču sarunai ar Aiju tāds iesākums būtu galīgi greizs. Viņa ir jauna, darbīga biznesa sieviete, kura izglītības programmā Iespējamā misija divus gadus nostrādājusi Rīgas Juglas vidusskolā par angļu valodas un ekonomikas skolotāju. Šogad 1.septembri Aija Tukiša sagaida ar jaunu ideju – veidot neierastu ekonomikas mācību modeli dzimtajai lauku skolai Vidzemes pusē. Stundas, kas parasti pa vienai nedēļā izkaisītas gada garumā, viņa grib kā atsevišķas vārpas sasiet kūlīšos. Ja priekšmetam velta veselu dienu, apgūtie temati saslēdzas jēgpilnā mozaīkā, var aizbraukt pie uzņēmuma vai uzaicināt speciālistus, kuru pieredze papildina mācību grāmatu «plakano» valodu. Šādas ekonomikas stundas palīdz saprast «āra dzīvi, vienkāršas, praktiskas lietas». Tas Aijai šķiet svarīgākais, jo arī viņa savā praksē pārliecinājusies par klasiskā izglītības stereotipa patiesumu: «priekšmetu var mācīt ar diviem dažādiem mērķiem: viens ir dzīvei, otrs – eksāmenam». «Vai nu mācies atrsināt dzīves situācijas – kā rīkoties, ja esi darba ņēmējs, ja gribi sākt biznesu un tamlīdzīgi -, vai arī kā uzzīmēt pieprasījuma un piedāvājuma līkni un atrisināt citus ekonomikas teorijas uzdevumus.»
Mācību gada sākumā esmu aicinājusi Aiju uz sarunu par vēlamo un reālo skolu, jo pirms vairākiem mēnešiem mani ieinteresēja viņas pieredzes stāsts. Veselīgi samērojot paškritiku un pašvērtību, jaunā skolotāja atklāja piedzīvoto «klikšķi» savā profesijas izpratnē. Aija stāstīja, kā beidzot pieņēmusi šķietami vienkāršu principu, kas praksē gan nāk ar lielām grūtībām, proti, kontrole pār mācību procesu nenozīmē, ka skolotājam ir jāsniedz visas atbildes, bet viņam jāpalīdz skolēnam tās meklēt pašam.
Laikmetā, kad informācija ir ērti un ātri pieejama visriņķī ārpus skolas sienām, pedagogs no informācijas nesēja pārtop palīgā, kas vada mācību procesu. Taču jaunā loma joprojām nav īsti izkūņojusies Latvijā. «Sajūtu līmenī no skolēnu puses šī loma ir jau pārformulējusies – skolotājs lielākajā daļā gadījumu vairs nav autoritāte, jaunieši nemeklē formālas autoritātes. Tajā pašā laikā gan skolotājiem pašiem, gan skolēniem no vecāku vai skolas iemācītajām pozīcijām tomēr ir sajūta, ka skolotājam ir jābūt autoritātei, jāzina viss, jāvalda pār klasi,» Aija iezīmē pretrunu.
Arī viņai, skolotājas meitai, izpratne par savu lomu mācību procesa vadīšanā «nebija dabiska», bet to apjēgt palīdzēja kāds piektklasnieks. Puika aizrāvies ar fiziku, no dažādiem YouTube mācību video, infografikām un eksperimentu filmām izcili apguvis angļu valodas izrunu un vārdu krājumu. «Viņš varēja brīnišķīgā angļu valodā pastāstīt par fizikas procesiem, lietojot terminus, kurus es nezinu pat latviski, piemēram, kā no Empire State Building krīt monēta ar noteiktu paātrinājumu. Tas ir 5.klases skolnieks, kurš fiziku sāks mācīties tikai 8.klasē!» Skolotājai nācās pašai sev un arī šim bērnam atbildēt – ko viņš tomēr var iemācīties Aijas angļu valodas stundās?
«Šādā situācijā ļoti svarīga ir skolēna pašvērtējuma sistēma – ko es jau zinu, bet pie kādām lietām tomēr jāpiestrādā? Ko jaunu pats spēju pamanīt mācību materiālā?» Tā ir arī atbilde, kā skolās strādāt ar talantīgajiem bērniem, kuriem klasē bieži nevar atlicināt pietiekami daudz laika, jo skolotājam jāstrādā ar visu grupu, turklāt daļa pedagogu paši atzīst, ka labāk prot tikt galā ar atpalicējiem, nevis izcilniekiem.
«Tu atdod atbildību pašam skolēnam, noņem slodzi no sevis kā skolotāja identificēt katru mācēšanu vai nemācēšanu katram no skolēnam,» Aija skaidro patstāvīgās mācīšanās prasmju būtību. Viņa savās angļu valodas stundās pārliecinājusies, ka vairākas vienkāršas metodes ļoti labi palīdz sasniegt rezultātu. «Viena lieta saistīta ar viedokļa izteikšanu, sava teksta veidošanu par bildi, tekstu, situāciju. Otrs uzdevums – izzināt kādu lietu un pēc tam to īsi pastāstīt otram, iemācīt citu. Trešais paņēmiens – strukturēta pašvērtējuma sistēma. Piemēram, mēs trenējāmies mutiskajam eksāmenam, skolēni ierakstīja planšetē dialogu, tad, skatoties ierakstu, paši savilka sev vērtējuma ķeksīšus, un pēc tam tika dota otrā iespēja šīs lietas uzlabot. Rezultāti bija brīnišķīgi!» Skolotāja uzsver – šīs un citas līdzīgas lietas daudzi pedagogi jau pielieto ikdienā, bet «parasti tas netiek nosaukts vārdā». Taču svarīgi ir skolēnam likt skaidri saprast, ka šobrīd viņš mācās ne tikai konkrētu priekšmeta tēmu, bet arī apgūst prasmi izteikt savu viedokli, uztvert galveno domu, novērtēt savas zināšanas. Attīstot šīs pašvērtējuma metodes, izmainās attieksme arī pret atzīmi, kas citādi skolā bieži darbojas kā ierocis. «Rodas izpratne – ko es pats saku par savām zināšanām, vai es to lietu protu vai neprotu? Tad atzīme nav drauds, bet vienkārši ārējs vērtējums tam, ko es jau pats zinu.» Šāds mācību process atrisina svarīgākos izglītības kvalitātes jautājumus, kas obligātajam eksāmenam kā piespiedu mehānismam nav pa spēkam – vai es gribu mācīties, cik ilgi es atcerēšos iegūtās zināšanas, kāda ir mana pārliecība par savām prasmēm?
Aija tic, ka skolu autonomija ir īstais ceļš, kā uzlabot izglītības kvalitāti – pieredze Juglas kolektīvā viņai mācījusi, ka regulāra pedagogu pieredzes apmaiņa vai skolas vērtību programma drīz vien no vadības iniciatīvas pārtop iekšējā kultūrā, jo labā prakse iedvesmo. Turklāt ne tikai skolotājus, bet arī skolēnus: «Atliek vienam skolotājam parādīt, ka tā ir obligāta prasība – izskaidrot, kāpēc es tev lieku 8, nevis 9 -, un arī skolēns kļūst prasīgāks. Viņš saprot vērtējumu šajā priekšmetā un līdzīgi attieksies pret citu skolotāju».
Taču Latvijā ir skolas, kurās pārmaiņu nav bijis sen, un vietējā sabiedrībā tās darbojas kā sociālās depresijas atražotājas. Šai depresijai līdzi nāk ļoti vienkāršota domāšana, jo aizvainota cilvēka skats jebkuru faktu novērtē ar nepatiku. «Tad ir jautājums, vai skolotājs tomēr piedāvā skolēnam vairākas interpretācijas iespējas, vai arī ir tik bēdīgs, apvainojies vai noguris, ka vienkārši izstāsta, «kā tās lietas ir».»
Atalgojums, protams, ir svarīgs atslēgas vārds pārmaiņām, taču Aija uzskata, ka jādomā plašāk par skolotāja kopējo tēlu sabiedrībā. Viņas ieteikums – pedagoģijas studijās atkārtot Iespējamās misijas veiksmes formulu, piesaistot kā topošos skolotājus cilvēkus ar sekmīgu darba pieredzi citās profesijās. Drīzāk šādi studenti būtu motivēti tiešām nonākt līdz skolai nekā vidusskolas beidzēji.
Lai cik strauji mainīga mūsdienās izrādās informācija, divas lietas labai skolai jāspēj sniegt joprojām, pārliecināta ir Aija. Viena ir trenēt domāšanu, jo spēja meklēt atbildes un nonākt līdz risinājumam noderēs vienmēr, arī 100 gadu vecumā. Otra – prasme veidot attiecības, ko skolēns ik dienu mācās komplicētajā un daudzslāņainajā skolas vidē. «Tā nav lieta, ko, aizejot no skolas, konstatēsi – esmu lieliski iemācījies strādāt grupā! Bet šīs prasmes realizējas pārliecībā, kad nonāc augstskolā, atver sevi darba tirgū vai veido intīmas attiecības. Tas būs redzams un jūtams, bet fizikas eksāmens te nebūs atskaites punkts.»
Ēdienkarte
Līnis ķiploku sviestā
Zandarts ar kartupeļu biezeni
Zaļā tēja
Ūdens
