Talantīgs piektklasnieks iemācīja Aijai Tukišai kļūt par labāku skolotāju, kura nezina visas atbildes
Kafejnīca Muklājs – tikšanās vietas nosaukums tā vien kārdina savērpt ironisku piezīmi par Latvijas izglītības politikas slīkšņu, taču sarunai ar Aiju tāds iesākums būtu galīgi greizs. Viņa ir jauna, darbīga biznesa sieviete, kura izglītības programmā Iespējamā misija divus gadus nostrādājusi Rīgas Juglas vidusskolā par angļu valodas un ekonomikas skolotāju. Šogad 1.septembri Aija Tukiša sagaida ar jaunu ideju – veidot neierastu ekonomikas mācību modeli dzimtajai lauku skolai Vidzemes pusē. Stundas, kas parasti pa vienai nedēļā izkaisītas gada garumā, viņa grib kā atsevišķas vārpas sasiet kūlīšos. Ja priekšmetam velta veselu dienu, apgūtie temati saslēdzas jēgpilnā mozaīkā, var aizbraukt pie uzņēmuma vai uzaicināt speciālistus, kuru pieredze papildina mācību grāmatu «plakano» valodu. Šādas ekonomikas stundas palīdz saprast «āra dzīvi, vienkāršas, praktiskas lietas». Tas Aijai šķiet svarīgākais, jo arī viņa savā praksē pārliecinājusies par klasiskā izglītības stereotipa patiesumu: «priekšmetu var mācīt ar diviem dažādiem mērķiem: viens ir dzīvei, otrs – eksāmenam». «Vai nu mācies atrsināt dzīves situācijas – kā rīkoties, ja esi darba ņēmējs, ja gribi sākt biznesu un tamlīdzīgi -, vai arī kā uzzīmēt pieprasījuma un piedāvājuma līkni un atrisināt citus ekonomikas teorijas uzdevumus.»
Mācību gada sākumā esmu aicinājusi Aiju uz sarunu par vēlamo un reālo skolu, jo pirms vairākiem mēnešiem mani ieinteresēja viņas pieredzes stāsts. Veselīgi samērojot paškritiku un pašvērtību, jaunā skolotāja atklāja piedzīvoto «klikšķi» savā profesijas izpratnē. Aija stāstīja, kā beidzot pieņēmusi šķietami vienkāršu principu, kas praksē gan nāk ar lielām grūtībām, proti, kontrole pār mācību procesu nenozīmē, ka skolotājam ir jāsniedz visas atbildes, bet viņam jāpalīdz skolēnam tās meklēt pašam.
Laikmetā, kad informācija ir ērti un ātri pieejama visriņķī ārpus skolas sienām, pedagogs no informācijas nesēja pārtop palīgā, kas vada mācību procesu. Taču jaunā loma joprojām nav īsti izkūņojusies Latvijā. «Sajūtu līmenī no skolēnu puses šī loma ir jau pārformulējusies – skolotājs lielākajā daļā gadījumu vairs nav autoritāte, jaunieši nemeklē formālas autoritātes. Tajā pašā laikā gan skolotājiem pašiem, gan skolēniem no vecāku vai skolas iemācītajām pozīcijām tomēr ir sajūta, ka skolotājam ir jābūt autoritātei, jāzina viss, jāvalda pār klasi,» Aija iezīmē pretrunu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.