Prokurors Edvīns Piliksers pieprasījis bargus sodus digitālgeitas «varoņiem», bet pēc došanās pensijā skarbus vārdus velta arī prokuratūras vadībai un politiķiem
Dzimšanas diena oktobra sākumā pielika punktu Edvīna Piliksera darbam tiesībsargājošās iestādēs – likums liedz pēc 65 gadu sasniegšanas (un divu gadu pagarinājuma) turpināt prokurora darbu. Pusi no savas 41 gadu ilgās karjeras viņš pavadījis sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas prokurora amatā, pirms tam bijis izmeklētājs. Savulaik viņš uzrādīja apsūdzības sagrieztā zviedru kuģa lietā, bēdīgi slavenajā Lata International lietā, bet pēdējos desmit gadus Piliksers veltījis digitālgeitai, kuru tagad nācies pamest pašā finiša taisnē. Šī krimināllieta saistīta ar digitālās televīzijas ieviešanu – desmitiem miljonu vērtajā projektā valsts piesaistīja firmu Kempmayer Media Ltd, taču aizdomas par krāpniecisku shēmu noveda pie izmeklēšanas un nosēdināja uz apsūdzēto sola 20 cilvēku, to skaitā ilggadējo Andra Šķēles finansistu Hariju Krongornu, bijušo padomnieku Jurģi Liepnieku, agrāko LNT šefu Andreju Ēķi un virkni valsts amatpersonu.
Ar kādām sajūtām aizgājāt no prokuratūras?
Jūtos nelāgi, jo es negribēju iet prom. To prasa likums, manuprāt, nepārdomāts. Mans kolēģis rakstveidā vērsās pie ģenerālprokurora – bija doma, ka ar mani noslēdz līgumu, piemēram, kā ar konsultantu, jo digitālās televīzijas lietā es izgāju cauri ārzonas kompāniju korporatīvās pārvaldīšanas sistēmai, visu palīdzības lūgumu izpildei, šīs lietas diezgan labi zinu. Pats galvenais – man neļāva pabeigt darbu, jo [tiesas procesā] ir tāda lieta kā replika. Apsūdzības runu esmu norunājis, argumentus par pierādījumiem izklāstījis. Kad mani atbrīvoja, advokāti tikko sāka [debatēs] runāt, paspēju noklausīties tikai trīsarpus, bet viņu pavisam ir piecpadsmit. Pēc tam ir replika, kur es varētu atbildēt uz aizstāvības argumentiem – jo tie tikai tagad nāk ārā, daudzi ir jauni, daudzi izdomāti. Katrā trešajā vai piektajā teikumā es tieku pieminēts, jo esmu apsūdzības autors. Man būtu daudz ko teikt, apstrīdēt šos argumentus.
Cik daudz laika jums vēl vajadzēja?
Runa bija par trim, četriem mēnešiem, līdz replikas pabeigšanai. Noņemot mani finiša taisnē no trases, apsūdzība ir novājināta. Pirmkārt, [otram prokuroram] Zelčam ir arī citas lietas. Otrkārt, digitālās televīzijas lietā, nosacīti runājot, Zelča darbs būtu 30%, mans – 70%. Treškārt, es biju valsts apsūdzību uzturošās grupas vecākais prokurors, un darbības jomas sadalījās tā, ka Zelčam pamatā bija ar televīzijas tehnikas novērtējumu saistītie jautājumi, tehniskās ekspertīzes, savukārt juridiskie jautājumi – krāpšanas esamība vai neesamība un vēl virkne jautājumu – bija manējie.
Manuprāt, bija jāizmanto absolūti visas iespējas, ko vien var no prokuratūras puses šajā lietā darīt. Kā mani informēja, visi [lēmēji] bijuši par, izņemot Kalnmeiera kungu.
Kāpēc?
Nezinu. Kopš viņš ir ģenerālprokurora amatā, nevienu reizi ar mani nav runājis. Arī ne par to, kādas problēmas, kā tev iet šajā lietā, varbūt vajadzīga palīdzība. Mans kolēģis saņēma atbildi, ka ierosinājums tiek noraidīts. Pamatdoma tāda, ka tas nav lietderīgi.
Vai nevarētu būt tā, ka cilvēki, kas vīd aiz šīs lietas, kaut kādā veidā ietekmējuši šo lēmumu?
Es domāju, ka nevarētu gan būt. Drīzāk cēlonis ir patiesas intereses trūkums. Palīdzēt Zelčam atbildēt uz aizstāvības argumentiem replikā es varētu ļoti efektīvi, bet vadība uzskata, ka tas nav lietderīgi.
Ko jums pašam šī lieta nozīmē?
Kā lai saka, neko sevišķu. Tajā ielikts daudz enerģijas, domu un pūļu. Tikai tik daudz.
Kolēģi ir pētījuši šo stāstu, un aiz šīs shēmas vīdēja Šķēle. Kāpēc viņš tomēr nesēž uz apsūdzēto sola?
Tāpēc, ka viņš neko nav darījis. Lietā ir izdibināts, un arī pats Šķēle nav noliedzis – viņam bija interese. Taču, lai piedalītos kādā noziedzīgā nodarījumā, ir tomēr kaut kas jādara. Šķēles kungs neko nav darījis, vismaz mums nebija tādu pierādījumu. Neviens par viņu neliecināja, izņemot [bijušo padomnieku Jurģi] Liepnieku, bet tas neveidoja pietiekamu pierādījumu bāzi, lai Šķēli apsūdzētu.
Kā jums šķiet – vai dzīvojam tiesiskā valstī?
Domāju, ka ne.
Kāpēc?
Lielās lietas, īstās šeftes neviens nespēj izmeklēt, tikt ar tām galā. Aiz tā arī rodas nevēlēšanās ķerties tām klāt. Vai arī tur, kur ķeras klāt, tas iet tik ilgi – gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ -, ka iegūst bezjēdzības pieskaņu. Piemēram, digitālās televīzijas lieta – arī tad, ja spriedums būtu notiesājošs, ir skaidrs, ka ir pamats iedarbināt pantus, kas attiecas uz saprātīga termiņa pārkāpumiem, līdz ar to jānosaka zemāks sods. Desmit gadi ir pagājuši! Un vēl nav sagaidīta pirmā instance, kur tad vēl apelācija.
Kur ir problēma?
Nav patiesas ieinteresētības un trūkst līdzekļu. Ņemsim tos pašus tiesiskās palīdzības lūgumus. Gērnsijas sala – trīsarpus gadu pagāja, kamēr ar lielām mokām, ar vairāku sējumu saraksti panācām, ka [digitālās televīzijas lietā] nepilnīgi, ļoti pavirši nopratināja vienu cilvēciņu.
Kas neizdarīja savu darbu?
Problēma ir tā, ka tiek rakstīts, īsti nezinot, kā jāraksta. Tad tiek gaidīts. Pēc vairākiem mēnešiem tiek sagaidīta atbilde, ka ir kaut kas jāpaskaidro. Kad paskaidro, atkal gaida trīs, četrus mēnešus. Tad Latvijā kādā avīzē parādās raksts par šo lietu, ko aizstāvības puse tūlīt ātri iztulko un aizsūta uz turieni, pienāk jautājums: ziniet, jums tā lieta ir politizēta, kamēr nepaskaidrosit, neko nevaram darīt. Tā tas iet. Ja prokurori un izmeklētāji brauktu komandējumos, ja tiktu dibināti personiski kontakti, ietu raitāk.
Jūs pats braucāt?
Pats braucu, jā. Te ir vēl viens apstāklis – [iepriekšējā ģenerālprokurora Jāņa] Maizīša laikā, noslēdzot līgumu kā ar konsultantu, prokuratūra piesaistīja vienu britu, viņš samenedžēja tikšanās, pazina Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas attiecīgās amatpersonas, organizēja braucienus, bija tāds kā dzinējspēks. Tiesas procesā viņš vairs nebija vajadzīgs, bet pirmstiesas procesā palīdzība bija ļoti ievērojama.
Sacījāt, ka mēs nedzīvojam tiesiskā valstī. Tā ir korupcija vai tomēr kāds cits iemesls?
Es sliecos domāt, ka viss kaut kā iet uz leju. Nav patiesas ieinteresētības. Piemēram, manas darbības sākumā 1994.gadā, vakarā izejot uz ielas, redzētu, ka prokuratūras mājā daudzos logos ir gaisma. Tagad pulksten piecos, pussešos jau klauvē apkopēja. Nevar šo darbu paveikt tā… Šajās lietās ir tā – šodien neizdarīsi, bet rīt jau būs par vēlu pierādījumu vākšanai.
Kāpēc tā ir?
Vadītājam nav prasību. Nav prasību no augšas, līdz ar to arī vadītājs tā pa īstam neprasa.
Ja vajadzētu salīdzināt visu triju ģenerālprokuroru vadības laiku, kā jūs viņus raksturotu?
Nē, tas būtu par daudz no manas puses.
Vismaz Kalnmeieru.
Par ko nevaru spriest, par to nevaru. Es ar Kalnmeieru pa šiem četrarpus gadiem neesmu ne reizi saskāries.
Tomēr sacījāt, ka viņam nav intereses.
Es spriežu pēc šā gadījuma par manis piesaistīšanu. Ja būtu interese, to varēja elementāri atrisināt, jo man nebija izšķiroši, cik samaksās, tam pilnīgi nebija nozīmes.
Mans viedoklis – ka viņu tā pa īstam neinteresē šīs lietas iznākums. Jo nekas jau nenotiks – vai nu pirmā lieta, kurā tiek attaisnoti? Ak, tu, Dies! Ir taču attaisnoti daudz smagākās lietās, pasūtījuma slepkavībās. Un zeme otrādi nav apgriezusies. Viņš vienkārši nevēlējās… Varbūt viņam ir viedoklis, ka prokurora replika neko nenozīmē, ka tiesnesim jau viss ir skaidrs. Tomēr šī lieta ir ļoti sarežģīta, te viss ir tā… interpretējams. Advokāti tagad izvilkuši argumentus, kādi nebija izskanējuši. Virkne šo argumentu balstās uz faktoloģiskām kļūdām. Faktu šajā lietā ir vairāki tūkstoši. Es šo lietu zinu gandrīz no galvas, uzreiz varu pateikt: nē, tā nav, kā advokāts runā. Vai to visu pamanīs tiesnesis Stukāns, kurš arī palicis viens? (Divi piesēdētāji nesen pārtrauca darbu, jo viens nonāca slimnīcā, otrs nevēlējās turpināt darbu viens – red.)
Tāpēc esmu norūpējies, ka prokuroram netiks dota pilnvērtīga iespēja atbildēt uz aizstāvības argumentiem ar repliku. Par to man ir lielas bažas, un es uzskatu, ka Kalnmeiera lēmums, ka nav lietderīgi [piesaistīt Pilikseru līdz replikai], ir kļūdains.
Sacījāt, ka nedzīvojam tiesiskā valstī un lielās lietas nespēj izmeklēt. Vai to var attiecināt arī uz Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu?
Šodien (22.oktobrī – red.) vēl klausījos Kalnmeiera interviju pa radio – gaida ekspertu atzinumu. Es Zolitūdes lietā būtu rīkojies aktīvāk. Ja būtu aizdomās turētie un viņu mantai būtu uzlikts arests, nekāds gabals viņiem nenokristu. Un tāds nav tikai mans viedoklis, esmu ar vienu otru kolēģi apmainījies domām, un viņi arī tomēr sliecas domāt – vai nu tik ļoti [vajag] cerēt uz šo ekspertu atzinumu un padarīt visu lietu atkarīgu no tā. Kur gan sakņojas pārliecība, ka atzinums būs tik konkrēts, ka būs [norādīts] nevis iemeslu komplekss, bet varēs izšķirt, no kura [iemesla] īsti sabruka tā māja? Vai varēs norādīt ar pirkstu uz šo personu – lūk, ir arī ekspertu atzinums, ka tieši tu esi vainīgais, tevis dēļ [notika šī traģēdija].
Viņi [policija, prokuratūra] grib pārapdrošināties ar ekspertu atzinumu. Bet pilnīgi drošs par lietas iznākumu nevar būt – vienmēr ir iespēja, ka tiesā attaisnos.
Man liekas, ka visam cauri iet ieinteresētības trūkums. Piemēram, Kalnmeiers ļoti skaļi intervijā runā par policijas izmeklētāju darba līmeni un atalgojumu. Kuro gadu tā jau ir? Visus 20 gadus tā ir, bet – vai kaut kas ir izdarīts, [lai tā nebūtu]? Arī prokurori ir tikai cilvēki – ja viņiem pietiekami bieži, ar pietiekamu intensitāti darba rezultātus neprasa, tad viņi sāk attiecīgi uzvesties.
Vai Zolitūdes traģēdijas lietā izdosies saukt pie atbildības vainīgos, nevis konstatēt skrūves vainu?
Lai konkrēti domātu un izteiktos, ir kaut cik jāzina lieta. Kā esmu lasījis medijos, it kā sabrukšanas iemesls ir konstrukcijas nepilnība, kur vienlaidus kopnes nolemts taisīt no divām daļām, saskrūvējot kopā. Tad ir jautājums – vai pilnīgi nekādas skrūves nebūtu saturējušas šo konstrukciju? Vai vispār nedrīkstēja no divām daļām taisīt, vai arī skrūves bija par švaku? Ja skrūves bija par švaku, tad kā tās saņēma? Ja tās ir ierēķinātas [projektā saskaņā ar] noteikumiem un atbilst marķējumam, tad kurš ir vainīgs, ka [realitātē izrādījās] par švaku? Tāpēc, ja es būtu pie šīs lietas, es ļoti bažīgi gaidītu eks-pertu atzinumu, vai tas būs tik konkrēts, ka ļaus izšķirties [par patieso vainīgo]. Ja arī nosēdinās rindā viņus visus, kas ir atbildīgi par divdaļīgo konstrukciju vai zemes bēršanu virsū [jumtam], vai par skrūvēm – kā varēs izšķirties, kurš ir tas vainīgais?
Skatoties kopumā, būvnieks ir atbildīgs?
Es domāju – galu galā, tu būvēji, un tava māja sabruka. Vismaz aizdomās turētais tu varēji būt.
Vai Maxima ir atbildīga, ka neevakuēja cilvēkus?
Domāju gan. Jo aizbildinājums, ka signalizācija katru dienu gaudoja un mēs jau esam pieraduši, neiet cauri. Te nu gan ir fiksēti fakti – signalizācija darbojās. Kā tu varēji nereaģēt, ja darbojās signalizācija?
Vai Latvijā šo 20 gadu laikā ir notikusi valsts nozagšana?
Bez šaubām.
Kāpēc tādi kungi kā Šķēle, Lembergs un Šlesers dažās lietās ir tikai kā liecinieki, kā aizdomās turamie, bet ir virkne liecību, kas vedina domāt par patiesajiem īpašniekiem virknē kompāniju, piemēram, Rīgas Tirdzniecības ostā?
Tāpēc, ka viņi, būdami gudri cilvēki, ir mācējuši šīs lietas izdarīt tā, lai – neteiksim, ka nebūtu kur piekasīties, jo tur ir kur piekasīties -, neviens negrib uzņemties risku iet ar šādiem, teiksim, nepārliecinošiem pierādījumiem tālāk. Ja tiesībsargājošās iestādes var dzīvot mierīgi, šādu risku neuzņemties, tad tā arī dzīvo. Un par tādu atalgojumu tas vispār ir absurds. Līdz ar to ir saprotams intereses trūkums. No otras puses, ir prasību «no augšas» neesamība.
Cilvēki jau ņem paraugu no tā, kas notiek «augšā», cik tur ir daudz melu. Ir bijušas ļoti augstas amatpersonas, viena saka – «balts», otra – «melns». Ir pilnīgi skaidrs, ka viens melo, bet nekas nenotiek. Jau cik daudz bijis tādu lietu, par kurām es izlasu avīzē un domāju: ārprāts, kuram tagad to lietu iedos, jo it kā nav šaubu, ka lieta būs. Bet paiet laiciņš, un nekādas lietas nav, kārtējo reizi.
Kā vērtējat prokuratūras darbu?
Par rajonu un tiesu apgabalu līmeņa prokuratūrām neko konkrētu nevaru pateikt. Pieņēmumu līmenī domāju, ka viņi strādā intensīvi – cik lietu no policijas nāk, tās jāapstrādā. Bet Ģenerālprokuratūras līmenī darbs ir neefektīvs. Tur atstāts pašu ieskatā, vai sākt lietu. Ja arī dažreiz sāk, tad kārtējo reizi aizsūta uz Ekonomikas policiju. Cik nav bijis tā, ka man šķitis – to jau nu vajadzētu [izstrādāt] pašiem, Ģenerālprokuratūrā. Arī mums jau nav tādas kapacitātes, bet vismaz atalgojuma, izglītības līmenī stāvoklis ir krietni augstāks nekā Ekonomikas policijā. Droši vien tādos apstākļos lielum lielā daļa Ģenerālprokuratūras nevarētu pulksten piecos doties mājās.
Ja vajadzētu nosaukt cilvēkus, kas ir atbildīgi par to, ka valsts nav tik tiesiska, kā mēs gribētu, – kas tie būtu?
Pilnīgi absolūti jau manus vārdus nevajag uztvert. Drusku tiesiska jau ir, kaut ko jau panākt var. Bet kopumā – nav tiesiska valsts, jo ir daudz negodīgu cilvēku, kas tikuši pie bagātības pretlikumīgā veidā, un viņiem par to nekas nav. Varētu būt, ka daži izbēg no soda, bet pie mums jau ir otrādi – daži, kuriem īpaši nepaveicas, ir spiesti gadiem staigāt uz tiesām.
Es domāju, Ministru prezidents ir pirmais [atbildīgais]. Tāpēc ka policistiem ir nesamērojami zemas algas, tāpēc ka «prudentijām» tiek maksāts oj, oj, oj velns viņ’ zin par ko, tāpēc ka Liepājas metalurgs ir «pakāsts» šīs pašas neizdarības dēļ.
Kā šajā visā iederas tas, ka valsti vada prezidents, kurš ES fondu naudu viesnīcas būvei izmantojis privātai mājai?
Cilvēki jau to redz, pats fakts ir vienkārši kliedzošs, ko tad lai zemākie saka? Tādu piemēru ir nesaskaitāmi, un sajūta par soda neizbēgamību ir attālinājusies vairākumam šo cilvēku, kas potenciāli ir gatavi uz šāda veida noziedzīgiem nodarījumiem, nevis parastie krimināli, kas visbiežāk arī iekrīt.
Kā vērtējat to, kas pēdējā laikā noticis ar KNAB?
Tas ir ārprāts! Viens no retajiem cilvēkiem, kurš tiešām strādāja pēc vislabākās sirdsapziņas – es domāju Jutu Strīķi -, visiem redzot, tajā skaitā augstākajām amatpersonām, ir nograuzta, nobīdīta malā. Un neviens neko nevar darīt.
Mūsu valstī par labo toni kļuvusi nekā nedarīšana, un par izmanības un meistarības apliecinājumu ir kļuvusi spēja, tēlaini izsakoties, pārmest bumbu citā laukuma pusē, pašam neuzņemties nekādu atbildību. Tas ir cauraudzis visu un visus. Es nezinu nevienu pārmetumu Strīķei par viņas profesionālo darbību, kas būtu izskanējis no Streļčenoka. Ka viņa būtu izgāzusi kādu operatīvo kombināciju, kāda lieta būtu iestrēgusi vai zaudēta. Nav nekā tamlīdzīga! Te viņa neuzrakstīja tādu atskaiti, te šitādu!
Bēdīgi tas beigsies. Ja ir oficiāli virzīti priekšlikumi par KNAB sadalīšanu vai iekļaušanu Iekšlietu ministrijas struktūrā, tas nozīmētu vēl vairāk pavājināt korupcijas apkarošanu. Viņi tur nonāks kā viena no pārvaldēm, turklāt ar ministru – kādas partijas pārstāvi – priekšgalā, kur mēs redzam, ka augstākās amatpersonas vadās pamatā nevis pēc valstiskām vajadzībām, bet pēc tās partijas spices interesēm, no kuras nāk.
Kā ir tagad vairs neiet uz darbu?
Nekas labs jau nav. Manuprāt, es vēl varētu strādāt gan šajā, gan citās lietās. Veselība, paldies Dievam, ir laba, ar sadzīvi arī viss kārtībā. Tagad esmu, tēlaini izsakoties, padzīts. Likums tāds. Priekš kam?
