Neticamā, stindzinošā ziņa, ka virs Ukrainas notriekts pasažieru
laineris ar 298 cilvēkiem, sasniedz mani lidostā. Garām plūst nebeidzama
ļaužu straume. Sīks nebēdnis vizina oranžu čemodānu
tīģera veidolā, uzstājīga balss skaļrunī jau trešo reizi izsaka «pēdējo
aicinājumu» kādam Pekinas reisa pasažierim, un aiz loga saulē viz
gaisakuģu baltie vēderi.
Bet dažu stundu lidojuma attālumā zemē guļ cauršauta vraka
atlūzas un sakropļoti ķermeņi. Putina karš Ukrainā vienā mirklī ir
nogalinājis simtiem nevainīgu cilvēku. Ja kādam vēl šķiet, ka mēnešiem ilgstošā mežonība
un bezlikumība Eiropas valsts teritorijā ir lokāls konflikts, izlasiet reisa MH17
pasažieru sarakstu. Daļa bojāgājušo pat nezināja, kas ir Putins, jo bija zīdaiņi un mazi
bērni, bet viņu līķi vairākas dienas trūdēja pamesti zemē, ko Krievijas uzsūtītie teroristi
ir padarījuši par vietu ārpus cilvēku un Dieva likumiem.
Šī traģēdija nav labojama — nevar atsaukt raķeti, sadiegt dzīves un izdzēst truli
nevilcēcīgo apiešanos ar mirušajiem. Taču var rīkoties, lai novērstu jaunas traģēdijas.
Vispirms Eiropas līderiem jābeidz melot pašiem sev un jārunā skaidra valoda — 298
dzīvības neizdzēsa kļūme vai nelaime, bet gan karš, ko Krievija ir sākusi pret kaimiņvalsti
Ukrainu un būtībā visu Rietumu civilizāciju. Eiropai un ASV ir jāpalīdz Ukrainai
bez kavēšanās atjaunot likumīgu kārtību Putina sagrābtajās teritorijās un ar efektīviem
praktiskiem soļiem jāizolē viņa agresīvais režīms, līdz tas sabruks. Šis karš ir jāuzvar,
kamēr nākamie eiropiešu līķi un likumi netrūd Putina «Jaunkrievijas» grāvmalēs.
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
17 bojāgājušie islāmistu sarīkotajos terora aktos Parīzē – tāda drūma statistika ir pēc gandrīz trīs dienas ilgušās satīriskā žurnāla Charlie Hebdo darbinieku slepkavu vajāšanas. Abi jau iepriekš ASV meklēto teroristu sarakstā esošie brāļi tika nogalināti policijas operācijā. Savukārt citam teroristam gals pienāca piektdien, kad viņš iebruka ebreju košera veikalā un sagrāba ķīlniekus. Pēc traģēdijas Francijā milzu solidaritātes manifestācijā izgāja vairāk nekā miljons cilvēku un daudzu pasaules valstu vadītāji. Francijā tagad pastiprināta drošība, ielās patrulē armija.
Eiropas Savienība Ukrainas atbalstam piešķirs 1,8 miljardus eiro, paziņoja EK priekšsēdētājs Žans Klods Junkers. Plānotā programma ir vērsta uz Ukrainas ekonomiskās un finanšu situācijas stabilizāciju, un tā ir jāapstiprina Eiropas Parlamentam un ES Padomei. Kopš 2010.gada šī būs jau trešā makrofinansiālās palīdzības programma Ukrainai.
Starptautiskā policijas organizācija Interpols pērn gāzto Ukrainas prezidentu Viktoru Janukoviču (64) izsludinājusi starptautiskā meklēšanā par mantas piesavināšanos un finansiālām mahinācijām. Kā zināms, gāztais līderis uzturas Krievijā. Līdz ar Janukoviču staptautiskā meklēšanā izsludināti arī viņa dēls Oleksandrs, bijušais premjers Mikola Azarovs un vēl vairākas citas bijušās augsta ranga amatpersonas.
Horvātijas prezidenta vēlēšanās uzvarējusi konservatīvās Demokrātiskās savienības (HDZ) politiķe Kolinda Grabara-Kitaroviča. Bijusī ārlietu ministre un NATO amatpersona, saņemot 50,4% balsu, sakāvusi līdzšinējo valsts galvu sociāldemokrātu Ivo Josipoviču. Viņa būs pirmā Horvātijas prezidente sieviete.
Ēģiptes tiesa atcēlusi gāztajam prezidentam Hosni Mubarakam par korupciju piespriesto trīs gadu cietumsodu un likusi lietu izskatīt no jauna. Zemākas instances tiesa maijā notiesāja eksprezidentu par vairāk nekā 100 miljonu Ēģiptes mārciņu (aptuveni 10 miljonu eiro) piesavināšanos, kas bijuši paredzēti prezidenta piļu atjaunošanai.
Otro gadu pēc kārtas par pasaules labāko futbolistu atzīts portugāļu pussargs Krištianu Ronaldu. Cīņā par prestižo trofeju Ronaldu apsteidza slaveno argentīniešu uzbrucēju Lionelu Mesi un vāciešu vārtsargu Manuelu Noieru. Par labāko gada treneri tika nosaukts vācietis Joahims Lēvs, kurš pērn aizveda Vācijas valstsvienību līdz Pasaules kausam.
Musulmaņu Eiropā mazāk nekā domā
Eiropieši krietni pārvērtē musulmaņu kopienu lielumu savās valstīs, izpētījis Pew Research – pēc terora Parīzē tika salīdzināts musulmaņu procentuālais skaits ar to, ko par šo kopienu lielumu domā iedzīvotāji.
Radars Latvijā
Nedēļas notikumi Latvijā
Zolitūdes lielveikala Maxima traģēdijas lietā policija piemērojusi aizdomās turamā statusu sagruvušās ēkas būvinženierim Ivaram Sergetam (attēlā) un būvekspertam Andrim Gulbim – abi ir apcietināti. Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins informēja, ka aizdomās turamā statuss piemērots arī vienai juridiskai personai, pret kuru pieņemts lēmums vērst piespiedu līdzekli.
Gan Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, gan EP deputāte no Nīderlandes Sofija Intvelda kritizējuši Latvijas prezidenta Andra Bērziņa izteikumus Latvijas medijā, kas vēl pastiprina vairākus maldīgus priekšstatus par gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT), kā arī viņu tiesībām. Bērziņš intervijā laikrakstam Neatkarīgā decembra vidū teica, ka cilvēku seksuālā orientācija nav publiski jāreklamē. Invelda ES Padomei iesniedza jautājumu, prasot skaidrot Bērziņa «homofobiskos izteikumus» un vai Latvija kā prezidējošā valsts ES Padomē virzīs pretdiskriminācijas direktīvas izskatīšanu.
Uzņēmums Food Union sāks piena produktu eksportu uz Ķīnu. Plānots, ka tuvāko sešu mēnešu laikā uz Ķīnu tiks eksportēts uzņēmumā ražotais saldējums, krēmsiers un saldkrējuma sviests. Janvāra sākumā Rīgas piena kombinātā pirms plānotās eksporta sertifikātu piešķiršanas auditu veica četri Ķīnas pārtikas drošības sistēmas inspektori. Viens no lielākajiem Ķīnas pārtikas ražošanas uzņēmumiem Bright Food izrādījis interesi investēt saldējuma un piena produktu uzņēmējdarbībā, kā arī Latvijas lauksaimniecības produktu ražošanā kopumā.
Latvija taktisku apsvērumu dēļ neparakstīs Lietuvas, Igaunijas, Dānijas un Lielbritānijas aicinājumu Eiropas Komisijai izveidot rīcības plānu, kā pretdarboties Krievijas propagandai, paziņojis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Vienotība).
Prokuratūra atcēlusi Valsts policijas (VP) lēmumu, ar kuru izbeigts kriminālprocess par uzbrukumu portāla Kompromat.lv žurnālistam Leonīdam Jākobsonam. Vienlaicīgi atcelts arī policijas lēmums par kriminālprocesa pārkvalificēšanu. Kriminālprocess nosūtīts policijai pirmstiesas izmeklēšanas turpināšanai. Policija pērnā gada nogalē noilguma dēļ izbeidza kriminālprocesu par uzbrukumu portāla žurnālistam, kas pirms nepilniem trim gadiem notika Rīgas centrā.
Nacionālboļševiks Beness Aijo, kurš ir apsūdzēts par publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu, aizbēdzis no Latvijas un uz gadu noslēdzis līgumu ar pašpasludinātās «Luganskas tautas republikas» armiju, kuru Latvija uzskata par teroristisku organizāciju. Aijo kā drošības līdzekļi bija piemērota policijas uzraudzība un aizliegums izbraukt no valsts. Šos drošības līdzekļus kontrolēja Valsts policija. 4.februārī paredzēta tiesas sēde, kurā apsūdzēts Aijo. Ja viņš uz to neieradīsies attaisnojošu iemeslu dēļ, tad prokuratūra un tiesa kā pašreizējais procesa virzītājs var lemt par tālākiem pasākumiem saskaņā ar likumu.
Par braukšanu dzērumā sodītais Saeimas deputāts Veiko Spolītis nolēmis izstāties no partijas Vienotība, bet mandātu nolikt neplāno. Spolītis turpinās darbu Saeimā, lai izpildītu ieplānoto četriem gadiem. Tāpat viņš vēlas šogad sākt kampaņu par to, cik «negudri alkohola reibumā atrasties pie stūres».
Bankrotējušā metalurģijas milža a/s Liepājas metalurgs jaunais saimnieks kompānija KVV Liepājas metalurgs pārņēmis uzņēmuma stūri un ir jau solījis darbā pieņemt vismaz 500 darbinieku.
Plāns finanšu drošības spilvens
Ja nāktos zaudēt regulāros ienākumus, mājsaimniecības Latvijā vidēji varētu iztikt aptuveni četrus mēnešus, liecina SKDS veidotā ERGO Drošības indeksa drošumspējas faktoru mērījumi.
Par nodrošinātiem sevi uzskata
Spēja kontrolēt savu dzīvi (10 punktu skalā)
Nedēļas citāts
Ernests zīmē
Melnā sezona
Saindēti prāti
Islāma domātāji meklē atbildi uz jautājumu: kāpēc mūsu reliģija pārvērtusies par vardarbības simbolu?
Islāma ekstrēmisti nocērt galvas Rietumu žurnālistiem Sīrijā, nogalina tūkstošiem cilvēku Irākā, iebrūk skolā un noslaktē 132 bērnus Pakistānā, nogalina kanādiešu goda sardzes kareivi Otavā un sagrābj vairākus ķīlniekus kafejnīcā Sidnejā. Šo pēdējos mēnešos piedzīvoto vardarbības virkni tagad papildinājuši uzbrukumi Parīzē. Tas viss pamudinājis uz aktīvu diskusiju pašu musulmaņu sabiedrībā – kāpēc viņu reliģija arvien biežāk kļūst par sinonīmu vardarbībai un asinsizliešanai?
Lielākā daļa reliģijas pētnieku un ticīgo stāsta, ka islāms pēc būtības nav vardarbīgāks kā citas reliģijas. Islāmu mūsdienās vienkārši ir saindējusi vardarbības attaisnošana, un, lai to labotu, ir nepieciešama aktīva valdības un reliģisko līderu iejaukšanās islāma izpratnes uzlabošanai – tā, piemēram, uzskata Ēģiptes prezidents.
«Tas ir pilnīgi neticami, ka mūsu svētā pārliecība daudzviet pasaulē liek uztvert musulmaņus kā draudu, baiļu, slepkavošanas un postīšanas cēloni,» pirms pāris nedēļām, uzrunājot savas valsts augstākos reliģiskos līderus, teica Ēģiptes vadītājs Abdelfatahs as Sisi. «Jums ir jāieņem stingrāka pozīcija!» Iespējams, pat nepieciešama jauna «reliģiska revolūcija».
Savukārt citi ir pārliecināti, ka vaina nemaz nav meklējama teoloģijā, bet gan atsevišķu sabiedrības grupu atsvešinātībā un aizvainojumā. Viņi norāda, ka autoritāru arābu valstu vadītāji, kas desmitgadēm ilgi ir centušies kontrolēt musulmaņu domātājus un pieskaņojuši islāma likumus savām vajadzībām, gribot negribot ir izraisījuši vardarbīgu pretreakciju, kas tagad izpaužas jaunās reliģiskās idejās. To veiksmīgi ir izmantojušas tādas teroristiskas apvienības kā al-Qaeda un Islāma valsts. «Cilvēki, kas jūtas apspiesti vai ignorēti, pievēršas ekstrēmismam un sāk izmantot reliģiju, jo vienkārši tas ir parocīgi,» saka Saids Ferdžani, Tunisijas galvenās islāmistu partijas Ennahda amatpersona. «Ja jums uzbrūk, bet rokā ir dakšiņa, jūs, protams, sāksit pretuzbrukumu ar šo dakšiņu.»
Ēģiptiešu vēsturnieks Kalids Fahmi, kas 2001.gada 11.septembra uzbrukumu laikā bija pasniedzējs Ņujorkas Universitātē, atceras, ka pēc terora aktiem strauji tika izpirkti Korāna izdevumi – lasītāji meklēja reliģisku izskaidrojumu uzbrukumiem Ņujorkā. «Taču mēs centāmies iestāstīt, ka šāds jautājuma uzstādījums ir aplams,» saka pasniedzējs. Viņaprāt, reliģija bija tikai «piesegs dusmām» par disfunkcionālām arābu valstīm, ko aiz sevis atstājušas bijušās kolonistiskās varas no Rietumiem un kuras joprojām bieži izrāda augstprātīgu «Austrumu lietpratēju» attieksmi. Savukārt pašas «arābu valstis nav spējušas nodrošināt to, ko tām pienāktos piedāvāt saviem iedzīvotājiem, un tas viss noved pie vēl lielākas kurnēšanas, sašutuma vai pat sacelšanās».
Apburtais nevaras loks
Kopsakarības starp islāmu un vardarbību ir centies meklēt politiskais zinātnieks Stīvens Fišs no Kalifornijas Universitātes Bērklijā. Savā grāmatā Vai musulmaņi ir atšķirīgi? (Are Muslims Distinctive?, 2011) viņš norāda, ka slepkavību skaits musulmaņu valstīs ir mazāks nekā citās zemēs, kuras regulāri satricina politiska vardarbība. 15 gadu laikā līdz 2008.gadam islāma karotāji bija atbildīgi par 60% teroristu uzbrukumu ar spridzināšanu un lielu upuru skaitu, taču tas pārsvarā notika valstīs, kuras pārņēmis plašs konflikts, piemēram, pēc amerikāņu invāzijas Afganistānā vai pēc militārā apvērsuma Alžīrijā.
«Vai islāms ir vardarbīga reliģija? Es atbildu – nekādā gadījumā!» intervijā saka Fišs. «Ir ļoti maz pierādījumu, ka islāms ir vardarbīgs.»
Debates par islāma saistību ar vardarbību, ņemot vērā pēdējā laika notikumus, tagad lielākoties notiek arābu pasaulē. Piemēram, Ēģiptē, kur pēc likumīgi ievēlētā prezidenta Muhameda Mursi gāšanas militārā apvērsumā jaunie līderi sāka nežēlīgu izrēķināšananos ar viņa pārstāvēto Musulmaņu brālību. Tās atbalstītāji savukārt ķērās pie atriebības uzbrukumiem drošības spēkiem.
Bijušais armijas ģenerālis as Sisi, kas vadīja islāmistu prezidenta gāšanu 2013.gadā, pasludināja Musulmaņu brālību par vardarbīgu «teroristu grupējumu». (Pati brālība jau desmitgadēm ilgi nosoda vardarbību un savu nostāju nav mainījusi arī tagad.) Ģenerālis nekavējoties valsts kontrolē pārņēma mošejas, ieceļot jaunus imamus un dodot viņiem instrukcijas, ko sludināt piektdienu sprediķu laikā.
As Sisi atbalstošie ēģiptiešu intelektuāļi uzteica jaunā līdera mērķus, jo tie palīdzēšot mainīt tautas izpratni par islāmu. Līdz šim tā esot bijusi sagrozīta, jo vairākumam iedzīvotāju ir slikta izglītība un sliktas zināšanas par kultūru. «Reliģiskās domas ir pārņēmusi atpalicība,» kādā nesenā televīzijas intervijā pasludināja Ēģiptes kultūras ministrs Gabers Ašfūrs. «Mēs pašlaik dzīvojam atpalicības laikmetā.»
Viņam piebalso daudzi valdībai lojālie intelektuāļi, kuri Musulmaņu bralības popularitāti saista tieši ar tautas analfabētismu, pie reizes norādot, ka jebkura politiska islāma kustība neizbēgami noved pie vardarbības (kā jau minēts, pati brālība visu laiku ir nosodījusi vardarbību). «Viņu mērķis ir aizkavēt modernizāciju un valdīt tādā pasaulē, kur visu nosaka islāms,» uzskata ēģiptiešu vēstures profesors Šerifs Juni no Helvana Universitātes Kairā. «Ikviena fundamentālista galvā valda pārliecība, ka pret pastāvošo lietu kārtību ir jāpretojas arī tad, ja viņš pat nazi kārtīgi nespēj noturēt rokās.» To, pēc Juni domām, varot teikt gan par Musulmaņu brālības līderiem, gan par ultrakonservatīvajiem salafistiem, gan arī par tādām vardarbīgām džihādistu grupām kā Islāma valsts un al-Qaeda.
Tajā pašā laikā citi domātāji norāda, ka valsts centieni kontrolēt musulmaņu reliģisko eliti – vai tās būtu relatīvi sekulāras valstis kā Ēģipte un Apvienotie Arābu Emirāti, vai arī izteikti reliģiozākā Saūda Arābija – pastāvošo problēmu saasina vēl vairāk. Mēģinājumi iepludināt politiku reliģiskajās mācībās vienkārši mazina to uzticamību. Turklāt notiek mēģinājumi ar islāma likumiem leģitimizēt autoritārus režīmus.
Pētnieks Amrs Ezats no cilvēktiesību organizācijas Ēģiptes personīgo tiesību iniciatīva uzskata, ka valsts iecelto garīdznieku un džihādistu domas sakrīt vienā jautājumā – abi «stāsta, ka islāms ir valsts varas pamats, un mums visiem ir jādzīvo pēc islāma likumiem». Tajā pašā laikā ir naivi cerēt, ka tādas valdības kā Ēģiptē, kas nespēj uzturēt pienācīgu veselības aprūpes vai izglītības sistēmu, spēs labāk tikt galā ar reliģijas reformēšanu.
«Autoritārā sabiedrībā normālas diskusijas nav iespējamas, un tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Ēģiptē un citās arābu valstīs daļā sabiedrības dzimst iracionāli reliģiski novirzieni,» saka islāma tieslietu speciālists Muhameds Fādels no Toronto Universitātes. «Valdības pret to atbild ar jaunām represijām, kas savukārt veicina ekstrēmismu.»
Izrautās frāzes
Ir daži pētnieki Rietumos (viņi nepieder akadēmiskajai elitei), kuri cenšas pierādīt, ka islāms tomēr ir nepārprotami vardarbīgāks nekā kristietība vai jūdaisms. Viņi norāda uz atsevišķām vārsmām Korānā. Tajā pašā laikā piever acis uz faktu, ka līdzīgus tekstus var atrast arī Bībelē, piemēram, Mateja evaņģēlijā Jēzus teicis: «Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.»
Grāmatas Otrreiz krustā sistie: atmaskojot islāma jauno karu pret kristiešiem (Crucified Again: Exposing Islam’s New War on Christians, 2013) autors Reimonds Ibrahims iebilst, ka Bībeles fragmenti ir tēlojoši, savukārt Korāna vārsmas – deklaratīvas.
Šādam skaidrojumam nepiekrīt citi reliģijas pētnieki – fragmentu salīdzināšana ir tikai interpretācijas jautājums. Ietekmīgākie musulmaņu zinātnieki arābu pasaulē un Rietumos uzsver, ka pravietis Muhameds vienmēr ir aicinājis uz želastību un piedošanu, viņš ir aizliedzis spīdzināt reliģijas vārdā un mudinājis izrādīt savaldību pat pašaizsardzības situācijās. «Sava Dieva vārdā jūs drīkstat cīnīties pret tiem, kas karo pret jums, taču nepārkāpiet ierobežojumus,» lasāms vienā Korāna vārsmā. «Dievs nemīl pārkāpējus.»
Oksfordas islāma un politikas enciklopēdijas redaktors Emads Šahins diskusiju par vardarbību kā «savas taisnības» aizstāvēšanas ieroci islāmā salīdzina ar to, ko savulaik pārdzīvojusi katoļu baznīca. Pēc Rietumu koloniālisma perioda un arābu atbildes reakcijas islāms tagad kļuvis par izdevīgu veidu, kā vienlaikus apelēt pie identitātes, vienotības, taisnīguma, brīvības un nacionālisma jūtām. «Tas viss ir saplūdis vienā,» saka Šahins.
Musulmaņu skaits (%), kuri attaisno uzbrukumus civiliedzīvotājiem islāma aizsargāšanas vārdā
Pew Research aptauja, 2013
Rosīgs birojs, bet tad…
Tā bija asiņu jūra – aculiecinieks apraksta baiso ainu franču satīras žurnāla Charlie Hebdo redakcijā pēc islāma teroristu uzbrukuma pagājušo trešdien. Pasaules atbilde šai asinspirtij bija cilvēku jūra svētdien Parīzes ielās, kad solidaritātes gājienā kopā ar vairāk nekā 40 valstu līderiem devās pusotrs miljons, sērojot par 17 terora upuriem un aizstāvot vārda brīvību
Stefans Šarbonjē bija apsēdies uz U formas koka galda malas. Tāds bija galvenā redaktora ieradums, kad franču satīriskā žurnāla Charlie Hebdo gaišajās otrā stāva telpās trešdienu rītos darbinieki pulcējās uz kārtējām plānošanas sapulcēm. Sev priekšā Stefans bija izklājis vairākas papīra lapas. 7.janvārī pulksten 11.30 apspriest žurnāla nākamo numuru bija ieradušies aptuveni divpadsmit žurnālistu, ieskaitot galvenos karikatūristus. Viņu diena jau bija sākusies ar satīriķiem tipisku joku: žurnāla tvitera kontā pirms pāris stundām bija publicēta provokatīva karikatūra ar Islāma valsts līderi Abū Bakru el-Bagdadi, kurš saviem sekotājiem novēl laimīgu Jauno gadu un «galvenais – labu veselību!»
Uz sapulci sanākušajiem nebija ne jausmas, ka pēc īsa brīža viņi kļūs par upuriem teroristu uzbrukumā, kas nekavējoties piesaistīs visas pasaules uzmanību, sēs jaunas bailes un pamudinās uz strīdiem par civilizāciju sadursmi starp radikālo islāmu un Rietumu vērtībām.
Aizvedusi uz skolu savu bērnu, ar nelielu nokavēšanos uz sanāksmi steidzās karikatūriste Korīna Reja, kas vairāk pazīstama ar pseidonīmu Koko. Viņa apstājās pie ēkas, lai ievadītu ieejas drošības kodu. Tajā mirklī viņu sagrāba divi melnā ģērbti, ar kalašņikoviem bruņoti vīrieši un piespieda atvērt durvis. «Viņi gribēja tikt iekšā un doties augšup,» Koko vēlāk stāstīja laikrakstam L’Humanite.
«Kur ir Šarbs?»
Malā pagrūstā sieviete meklēja, kur paslēpties, bet abi uzbrucēji šķērsoja priekštelpu, tuvojoties krēslam, kurā sēdēja Frederiks Buaso. Vīrietis par ēkas sargu bija nostrādājis 15 gadus. Teroristi atklāja uguni, raidot veselu ložu krusu – troksnis bijis tik liels, ka namā strādājošie vispirms nodomājuši: iespējams, uz ielas sagāzušās celtniecības darbu stalažas.
Tikmēr uzbrucēji skrēja augšup pa kāpnēm, taujājot, kur atrodas žurnāla redakcija, stāsta aculiecinieki. «Kur ir Šarbs? Kur ir Šarbs?» viņi kliedza, izmantojot plaši pazīstamo redaktora Stefana Šarbonjē iesauku. Drīz pamanījuši vīrieti ar bārdu un acenēm, viņi notēmēja un izšāva.
Nākamās lodes tika raidītas uz šausmās sastingušajiem karikatūristiem un citiem redakcijas darbiniekiem, kuri bija pulcējušies ap galdu.
«Tas viss ilga labi ja piecas minūtes,» atceras Koko. «Viņi runāja perfektā franču valodā un paziņoja, ka pārstāv al-Qaeda.»
Uz sanāksmi bija ieradusies arī neatkarīgā žurnāliste Segolēna Vinsona. Kad teroristi sāka šaut, viņa saprata, ka mirs. Nometusies uz grīdas un centusies aizrāpot prom pa gaiteni, lai paslēptos aiz sienas, kas atdala redakcijas darbagaldus. Tomēr viens no šāvējiem viņu pamanījis, sagrābis aiz rokas un pie galvas pielicis stobru. Taču gaili nav nospiedis, paskaidrojot, ka pasaudzēs sievieti. Viņa noliedz radiostacijā RFI izskanējušo atstāstu, ka uzbrucējs ieteicis Vinsonai pāriet islāmā, sākt lasīt Korānu un aplikt galvassegu. Žurnāliste pati stāsta, ka vīrietis mierīgā balsī paziņojis: «Nebaidies! Nomierinies! Es tevi nenogalināšu. Tu esi sieviete. Bet es tik un tā uzskatu, ka tas, ko tu dari, ir nepareizi.» Tad terorists uzsaucis savam partnerim: «Mēs nešaujam sievietes! Mēs nešaujam sievietes! Mēs nešaujam sievietes!»
Tomēr upuru vidū ir arī viena sieviete: psihiatre un psihoanalītiķe Elsa Kajā, kas regulāri rakstīja slejas satīras izdevumam. Blakus gulēja ložu nopļautie karikatūristi: Žans Kabī, Žoržs Volinskis un Bernārs Verlaks.
Franču izmeklētāji pēc uzbrukuma diezgan ātri identificēja aizdomās turamās personas – divus brāļus. Jaunākais no viņiem Šerifs Kuaši (32) tiesībsargu uzmanības lokā kā potenciālais terorists bijis jau desmit gadus. Viņu pirmoreiz aizturēja 2005.gadā, kad Šerifs gatavojās cīnīties pret amerikāņiem Irākā. Pēdējā laikā viņš kopā ar vecāko brāli Saidu (34) mitinājās kāda islāmista dzīvoklī, strādājot par picu piegādātāju vai palīgu veikalā.
Parīzes centrā sarīkotais slaktiņš apliecina, ka brāļi labi pārzinājuši uzbrukumu taktiku un šaujamieročus, lai īstenotu savu misiju nogalināt žurnāla Charlie Hebdo spilgtākās personības, ieskaitot galveno redaktoru Šarbonjē, kuru al-Qaeda bija iekļāvusi savu visvairāk meklēto cilvēku sarakstā par radikālajiem musulmaņiem nepieņemamu pravieša Muhameda atainošanu.
Abi uzbrucēji mazajā ielā Rue Nicolas-Appert starp diviem lieliem Parīzes bulvāriem ar melnu Citroën C3 ieradās ap plkst.11.20. Un sāka taujāt, kur atrodas redakcija. Vispirms viņi iegāja nepareizā adresē ēkas piebūvē. Kad pārbiedētie cilvēki norādīja, ka redakcija atrodas blakus, teroristi pie pareizajām durvīm pārtvēra Korīnu Reju.
Tajā pašā laikā lejup pa kāpnēm, lai uz ielas uzsmēķētu, nāca žurnālists no neatkarīgās televīzijas kompānijas Premières Lignes Télévision, kura veido izmeklējošas dokumentālas filmas. Viņš, protams, pamanīja ēkā ienākušos uzbrucējus, kas sāka taujāt pēc Charlie Hebdo redakcijas. Telekompānijas režisors Žiljens Bopē stāsta, ka teroristus pamanījušais kolēģis uzskrējis atpakaļ uz savas firmas telpām, liekot līdzstrādniekiem nekavējoties aizslēgt durvis un paslēpties zem galdiem. Un sāka izmisīgi zvanīt policijai un glābšanas dienestiem.
Bopē atceras, ka cauri sienām dzirdējis teroristu ātros soļus kāpnēs – uzbrucēji vispirms uzskrējuši līdz trešajam stāvam, bet pēc tam devušies stāvu zemāk, kur atrodas Charlie Hebdo.
«Mēs labi varējām dzirdēt, kā viņi sauca: «Allahu akbar, mēs atriebsimies par savu pravieti!» stāsta Bopē. «Pēc tam sekoja nemitīga šāvienu rinda.»
Kad teroristi jau bija prom un ieradās pirmā ātrā palīdzība, mediķi lūdza Bopē un dažus viņa kolēģus sniegt pirmo palīdzību ievainotajiem. Redakcijas priekštelpā «bija baisa aina – īsta asinspirts», stāsta režisors. «Uz grīdas bija vairāki līķi, bet daži cilvēki aizvien šausmās sastinguši sēdēja zem galdiem.» Vēl šaušalīgāks skats pavēries, kad Bopē kopā ar mediķiem iegājis sapulču telpā. «Mēs centāmies skatīties kaut kur prom, jo tā bija asiņu jūra. Ložu izurbti galdi un cauršauti logi.»
Paši teroristi pēc izbēgšanas uz ielas, kliedzot «Allahu akbar», skrēja uz savu auto un sāka šaut uz pirmajiem nozieguma vietā atbraukušajiem policistiem.
Pagriezušies uz lielāka bulvāra, uzbrucēji ievainoja pretī skrienošo policistu Ahmedu Merabetu. Viņš nokrita uz ietves un pacēla rokas. Teroristi izlēca no auto, pieskrēja pie ievainotā un raidīja nāvējošu lodi policista galvā. To visu pa sava dzīvokļa logu ar telefonu paspēja nofilmēt kāds parīzietis. Ierakstā dzirdams, kā uzbrucēji, atkal ielecot auto, kliedz: «Mēs esam atriebuši pravieti Muhamedu! Mēs esam nonāvējuši Charlie Hebdo!»
Radikālie cietumnieki
Veicot masīvu meklēšanas operāciju, 1500 policistu abus «mocekļa nāvē» mirt gatavos brāļus ielenca un piektdien nošāva Parīzes pievārtē, kur viņi savu pēdējo patvērumu bija atraduši kādā tipogrāfijas ēkā.
Tagad drošībniekiem un izlūkdienestiem jātiek galā ar vēl sarežģītāku uzdevumu – izprast, kā brāļi izauga par teroristiem un vai Francijā dzīvo vēl citas viņiem līdzīgas personas, kas gatavas ķerties pie asinsizliešanas savas radikālās pārliecības dēļ.
Izrādās, ka jau vairāk nekā desmit gadu varas iestāžu uzmanības lokā ir tā dēvētā Buttes-Chaumont grupa. Nosaukums patapināts no publiska parka Parīzes ziemeļaustrumos. Šajā rajonā dzīvo daudz imigrantu un viņu pēcteču.
Vairāki jauni vīrieši, ieskaitot Šerifu un Saidu Kuaši, parkā regulāri sportoja un pēc tam pulcējās kādā dzīvoklī, kura saimnieks ir Farīds Benjetū, bijušais apkopējs, kas sevi pasludinājis par imamu. Vietējā mošeja šo vīrieti uzskatīja par pārāk radikālu un neļāva spert kāju dievnamā.
Pirmā saķeršanās ar tiesībsargiem jaunajiem vīriešiem, no kuriem daži vēl bija pusaudži, notika 2005.gadā, kad tika atklāts, ka grupējums vervē un sūta brīvprātīgos uz Irāku, lai karotu pret amerikāņiem. Drošībniekiem šķita, ka vairāku personu arestēšana ir pielikusi punktu radikāļu grupējumam un tie vairs neapdraud Franciju.
Par grupējuma galveno ideologu tika atzīts 1981.gadā franču un alžīriešu ģimenē dzimušais Farīds Benjetū. Par džihādu viņš sācis interesēties pēc tam, kad māsa apprecēja Jesefu Zemuri. Šis vīrietis savukārt tika arestēts 1998.gada maijā, kad policija atklāja slepenu franču un alžīriešu tīklu, kas plānoja uzbrukumus togad gaidāmā pasaules futbola čempionāta laikā.
Benjetū sāka studēt konservatīvo islāma atzaru – salafismu – un vēlāk pasludināja sevi par imamu. 2004.gadā viņš piedalījās protestos pret Francijas valdības lēmumu aizliegt meitenēm valkāt musulmaņu galvassegas valsts skolās. «Francija ir neticīgo valsts,» Benjetū togad teica kādā intervijā. «Man nepatīk šī valsts. Tā neciena musulmaņus. Mums ir jācīnās par savām tiesībām, taču ar tiesiskām metodēm. Mums ir jāpagriež demokrātija pret pašu Franciju. Mēs gan nedrīkstam cīnīties ar ieročiem un mest bumbas.»
Irāka viņa skatījumā bija cita lieta. Kad sākās ASV invāzija, lai gāztu Sadama Huseina režīmu, Buttes-Chaumont grupējums sāka organizēt brīvprātīgo sūtīšanu cīņā.
Uz Irāku nolēma doties arī Šerifs Kuaši, taču izlūkdienesti viņa plānus izjauca. Pēc aresta un ilga tiesas procesa 2008.gadā Šerifam tika piespriesti trīs gadi cietumā, bet Benjetū – seši gadi. Izrādās, ka ieslodzījuma vietā, kas atrodas 30 kilometrus no Parīzes, abi notiesātie atrada jaunus domubiedrus. Francijas policijas izlūkdienesta ziņojumā, kas nonācis preses rīcībā, rakstīts, ka šajā ieslodzījuma vietā mitinās aptuveni 200 radikālu musulmaņu, kuriem jāpievērš īpaša uzmanība. 95% no viņiem tika atzīti par īpaši bīstamiem.
Advokāts Dominiks Menī, kas bija iesaistīts Buttes-Chaumont grupējuma dalībnieku aizstāvībā, apgalvo, ka Šerifs pēc soda izciešanas iznācis no cietuma ar daudz radikālākiem uzskatiem nekā 2005.gadā vai notiesāšanas laikā 2008.gadā. Kad tiesa lēma par viņa atbrīvošanu, Šerifs atteicās piecelties kājās, jo tiesnese bija sieviete.
Izrādās, ka tajā pašā cietumā sēdējis kāds džihādists, kurš 2001.gadā plānoja uzspridzināt ASV vēstniecību Parīzē. Mūža ieslodzījumu tur izcieš arī alžīriešu terorists par līdzdalību sprādziena sarīkošanā Parīzes metro 1995.gadā.
Pērn no šā paša cietuma iznāca arī Amedī Kulibali. Tagad viņa vārds plaši izskanējis, jo piektdien, 9.janvārī, vīrietis ielauzās ebreju pārtikas veikalā Parīzē un sagrāba vairākus ķīlniekus, pieprasot atbrīvot policijas ielenktos brāļus Kuaši. Viņš nogalināja četrus pircējus un galu galā pats tika nošauts, kad policija sāka ķīlnieku atbrīvošanas operāciju. Izrādās, ka Buttes-Chaumont grupējumam Kulibali pievienojās ap 2010.gadu, bet tika arestēts un notiesāts par plānu uzbrukt cietumam, lai atbrīvotu metro spridzinātāju.
Kamēr ieslodzījumā sodu izcieta Šerifs, viņa brālis Saids divas reizes bija devies uz Jemenu, kur 2009. un 2012.gadā iesaistījās al-Qaeda atzara militārās mācībās.
Francijas drošības dienesti atzīst, ka Šerifs un Saids bijuši viņu uzmanības lokā visu šo laiku, taču acīmredzot kļūdaini nav uzskatīti par reāli bīstamiem.
Pagaidām nav plašāku ziņu par to, cik dzīvotspējīgs kādreizējais Buttes-Chaumont grupējums ir tagad. Izlūkdienesti pieļauj, ka tas izšķīdis, jo daļa radikāļu savulaik devās karot Irākā un, visticamāk, ir krituši. Citi nesen pievienojušies islāma karotājiem Sīrijā.
Izcietis savu sodu, pašpasludinātais imams Benjetū nolēma izmācīties par medmāsu. Taču pēc pagājušās nedēļas traģēdijām viena no Parīzes slimnīcām viņam uzteikusi prakses vietu.
Par mūsu un jūsu brīvību!
«Tas ir uzbrukums cilvēcībai ar mērķi iebiedēt un musināt. Pakļaušanās naidam un sašķeltības vairošana tikai radīs nežēlības spirāli – tieši to vēlas teroristi. Mēs nedrīkstam iekrist šajā slazdā. Es vēlos īpaši aicināt uz toleranci un sapratni. Mums jāatrod veids, kā dzīvot kopā mierā, harmonijā un pilnībā respektējot universālās cilvēktiesības un pamatbrīvības.» Bans Kimuns, ANO ģenerālsekretārs
«Žurnālistiem nav izņēmuma statusa nāves priekšā, taču uzbrukt medijiem, brīvībai informēt (kariķēt) nozīmē iestāties pret sabiedrību, kurā pastāv debates, arī nekaunīga uzdrīkstēšanās un plurālisms; tas nozīmē uzbrukt pašiem demokrātijas pamatiem.» Dominika Kvinjo, franču katoļu dienas laikraksta La Croix galvenā redaktore
«Kad reliģija, viduslaiku neprāta forma, tiek savienota ar modernajiem ieročiem, tā kļūst par reālu draudu mūsu brīvībām. Reliģiskais totalitārisms ir izraisījis nāvīgu mutāciju islāma sirdī, un Parīzē mēs redzam tā traģiskās sekas. Reliģija, tāpat kā visas citas idejas, ir pelnījusi kritisku attieksmi, satīru un, jā, arī bezbailīgu necieņu.» Salmans Rušdi, rakstnieks
«Zīmējums ir ceļš uz zemapziņu, savukārt politisks zīmējums kalpo, lai pieaugušajiem atgādinātu, ka tie, pirms prātu un sirdi aizmiglojušas veltas cīņas vai zemisks fanātisms, arī reiz ir bijuši bērni. Šie zīmējumi mums traucē (ir neērti), jo liek aizdomāties par sevi.» Nikolā Vado, Philosophie magazine
«Ja kāda pietiekami liela grupa vēlas nogalināt cilvēku par to, ko viņš saka, tad šim sakāmajam gandrīz noteikti ir jāizskan, citādi varmākas iegūs veto tiesības pār liberālo civilizāciju un tā pārstās eksistēt. Atkārtošu – liberālisma pastāvēšanas nosacījums nav tas, ka visiem nemitīgi jāaizvaino visi, un ir labi dot priekšroku sabiedrībai, kurā pašmērķīga aizskaršana tiek ierobežota, nevis dominē. Taču, ja ierocis pret apvainojumu ir slepkavība, tas ir brīdis, kad apvainojumus vajag vairāk, nevis mazāk, jo mēs nedrīkstam slepkavām ne uz mirkli ļaut noticēt, ka viņu stratēģija izdosies.» Ross Dauthets, The New York Times komentētājs
«Demokrātija principā nepastāv bez plurālisma. Taču, ja plurālisms aprobežojas ar viedokļu vienveidību, citiem vārdiem sakot, «slikti uzvedošos» mediju izslēgšanu, tā vairs nav demokrātija. Nav zināms, kāda būs notikumu attīstība pēc šā gadījuma, taču tas apliecina tuvināšanos maigajai un par viedokļa brīvību liekulīgai varai (diktatūrai).» Dominiks Žamē, franču rakstnieks un žurnālists, Atlantico.fr
Vēlētāju tirgus
Balsu pirkšanas lietās pagaidām viens apsūdzētais un neviena aizdomās turama politiķa
Kopš pagājušajām Saeimas vēlēšanām Drošības policija (DP) par balsu pirkšanu vairāku politisko spēku labā sākusi septiņus kriminālprocesus, kriminālvajāšanas sākšanai nodevusi vienu, bet sešās lietās turpina izmeklēšanu un jau tuvākajā laikā sola rezultātus vienā no tām. Vienlaikus policija atzīst – iespējams, ne visi ierosinātie kriminālprocesi beigsies ar lietas nodošanu apsūdzības uzrādīšanai, un viena vai vairākas lietas varētu tikt izbeigtas noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. Pierādījumu trūkuma dēļ, visticamāk, nevienā lietā arī pie atbildības netiks saukts neviens no politiķiem, kuru labā vēlētāju balsis pirktas.
«Zaķa lietā» ir apsūdzētais
Kā liecina Ir rīcībā esošā informācija, pirmā no pērnruden ierosinātajām balsu pirkšanas lietām, kurā uzrādīta apsūdzība, ir par balsu pirkšanu par labu Vienotības politiķim Dzintaram Zaķim. DP gan tik konkrētu informāciju neatklāj, taču norāda, ka «Latvijas pilsonis ietekmējis citu personu tiesības brīvi vēlēt deputātus, lietojot velētāju uzpirkšanu Rēzeknes novada Sakstagala pagastā».
Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, Sakstagala pagasta vēlēšanu iecirknī pērnruden vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja Vienotība, par kuru nobalsoja 180 iedzīvotāju, un 113 no viņiem pievilkuši plusu Zaķim. Līdzīgi rezultāti arī citos iecirkņos ļāva politiķim pakāpties no trešās vietas Latgales vēlēšanu sarakstā uz pirmo. Salīdzinoši – iepriekšējās Saeimas vēlēšanās 2010. un 2011.gadā Sakstagalā pārliecinošs līderis bija Saskaņas centrs, bet par Vienotību balsoja attiecīgi 53 un 26 pilsoņi.
LTV raidījumam De facto pērn izdevās atrast vēlētāju, kurš Sakstagalā par pieciem eiro atdevis savu balsi par Zaķi un nosauca raidījumam arī balsu pircēju – Andrejs gan intervijā noliedza, ka pircis balsis, taču atzina, ka pats balsojis par Zaķi, jo ar viņu ticies, deputāts esot labs un turot solījumus. Raidījums arī ziņoja, ka viena vēlētāja balss maksājusi no 5 līdz 20 eiro, dažādi balsu pircēji arī nodrošinājuši vēlētāju nokļūšanu līdz iecirkņiem.
Prokuratūra šajā lietā jau decembra otrajā pusē uzrādījusi apsūdzību par personas apzinātu kavēšanu brīvi realizēt tiesības vēlēt deputātus. Cik daudz balsu aizdomās turamais nopircis, DP neatklāj, arī to, cik daudz balsu pirkšanas epizožu bijis. Aizdomās turamais apcietināts, jo izmeklēšanā gūta informācija, ka viņš izsaka draudus un fiziski ietekmē lieciniekus.
Par Vējoni – tikai baumas
DP turpina izmeklēt sešus kriminālprocesus, kuros aizdomās par vēlētāju balsu pirkšanu tiek turēti seši cilvēki. Šajās lietās policija nopratinājusi ap 200 liecinieku, un aptuveni 50 no viņiem ir snieguši liecības par balsu pirkšanu. Policija uzsver – iedzīvotāju atsaucība, liecinot par balsu pirkšanu, bijusi ļoti liela, tāpēc policija operatīvi varējusi virzīties uz priekšu. Tomēr sīkāku informāciju tiesībsargi neatklāj. Zināms tikai, ka tiek pārbaudīta balsu pirkšana vairāku partiju politiķiem un daļā ierosināto lietu līdz šim savāktā informācija nav apstiprinājusi noziedzīgu nodarījumu. Piemēram, noziedzīgu nodarījumu var neizdoties pierādīt, ja zināms tikai tas, ka kāds organizējis transportu vēlētāju nogādāšanai kādā konkretā iecirknī – ja nav pierādījumu, ka vēlētāji par balsošanu saņēmuši atlīdzību, tad juridiski balsu pirkšanu esot grūti pierādīt, pat zinot, ka visi autobusa pasažieri devušies balsot par konkrētu sarakstu vai politiķi.
Ierobežotā informācija par ierosinātajām lietām devusi vaļu dažādiem minējumiem un spekulācijām, kas tiek izmantotas savstarpējās konkurences cīņā. Piemēram, Vienotības politiķi aktīvi uzturēja baumas, ka DP ierosinājusi nevis septiņus, bet astoņus kriminālprocesus un viens no tiem saistīts ar balsu pirkšanu par labu aizsardzības ministram Raimondam Vējonim, kurš ir Zaļās partijas biedrs un vēlēšanās startēja ZZS sarakstā. Vējonim pērn bijušas īpaši saspīlētas attiecības ar Ventspils mēru, ZZS premjera amata kandidātu Aivaru Lembergu, kas bija skaidri redzams priekšvēlēšanu kampaņā. Taču nekāda balsu pirkšana par labu Vējonim nav notikusi – to apliecina gan DP, norādot, ka šādas lietas nav un nav bijis, gan arī pats aizsardzības ministrs, sakot, ka mājienus par šādas lietas esamību esot izlasījis tikai avīzē Neatkarīgā, taču pats par to neko nezina un nav arī nekur saukts liecināt.
Drošības policijā skaidro, ka visas lietas tiks rūpīgi izmeklētas neatkarīgi no tā, kurai partijai vēlētāju balsis pirktas. Bažas par policijas gatavību operatīvi reaģēt gan viesa sasteigtā DP vadības maiņa – pēc Saeimas vēlēšanām pēkšņi par savu aiziešanu paziņoja ilggadējais vadītājs Jānis Reiniks. Ir zināms, ka Reiniks uz Saeimas vēlēšanām, kas DP tradicionāli ir viens no smagākajiem darba periodiem, bija paņēmis atvaļinājumu, bet par savu aiziešanu augstākās amatpersonas informēja pirmajā darba dienā uzreiz pēc vēlēšanām. Tas raisīja minējumus, ka DP rīcībā jau iepriekš varētu būt bijusi informācija, ka gaidāma samērā plaša balsu pirkšana. Policijā gan par to nekādu skaidrojumu nesniedz, tikai norāda, ka Reiniks vajadzības gadījumā būtu varējis «pieslēgties darbam», tāpat bijušas epizodes, kad policija jau vēlēšanu dienā zinājusi par plānotajiem likuma pārkāpumiem un novērsusi balsu pirkšanu.
Pērk jau 10 gadus
Lai arī 12.Saeimas vēlēšanās ierosināto kriminālprocesu skaits ir rekordliels, vēlētāju balsu pirkšana Latvijā nav nekas jauns. Pamatojoties uz Krimināllikuma 90.pantu (kavēšana realizēt vēlēšanu tiesības) un 92.pantu (parakstu vākšanas, vēlēšanu un tautas nobalsošanas dokumentu viltošana), DP ir sākusi vai saņēmusi no citām iestādēm 15 kriminālprocesus. No tiem 12 kriminālprocesi ir sākti par balsu pirkšanu, divas lietas vēlāk izbeigtas, bet desmit lietās notiesāti 19 cilvēki (par vienu apsūdzēto tiesas process vēl turpinās.)
Savukārt no trim kriminālprocesiem, kas sākti par vēlēšanu dokumentu viltošanu, tikai viena lieta ir iztiesāta – bijušais TB/LNNK Saeimas deputāts Juris Boldāns tika atzīts par vainīgu 9.Saeimas vēlēšanu rezultātu viltošanā Balvu rajona Kubulu pagastā un sodīts ar astoņu mēnešu cietumsodu. Šajā lietā sodu saņēma vēl pieci cilvēki, savukārt vēl divas citas ierosinātās lietas izbeigtas, jo netika konstatēts noziedzīga nodarījuma sastāvs.
Kaut arī vēlētāju balsis pirktas gadiem, likumdevējs par šo likuma pārkāpumu notiesātajiem nav paredzējis bargus sodus. Par 92.panta pārkāpumu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem. Bet atbilstoši Krimināllikuma 90.pantam smagākais par balsu pirkšanu paredzētais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods. Tas atbilst soda mēram par viegliem likuma pārkāpumiem, lai arī godīgas vēlēšanas ir viens no demokrātiskas valsts pamatiem.
Par balsu pirkšanu un vēlēšanu dokumentu viltošanu ierosinātie kriminālprocesi
Bet ja nu karš…
Lietuvas Aizsardzības ministrijas izdota grāmata sniedz padomus, kā rīkoties, ja valstij uzbruktu svešs karaspēks
Krievijas agresija Ukrainā ir piespiedusi arī Baltijas valstu iedzīvotājus aizdomāties par savu zemju likteni. Lai gan Lietuvai nav ne robežas ar lielo Krieviju, ne arī spriedzes attiecībās ar krievu minoritāti, kas veido aptuveni 6% no iedzīvotāju kopskaita, vārds «karš» pēdējā laikā dzirdams diezgan bieži. Turklāt Lietuva robežojas ar Kaļiņingradas apgabalu – anklāvu, kas pēc Otrā pasaules kara tika Krievijai un tagad ir bāztin piebāzts ar Krievijas karavīriem un bruņojumu.
Eļļu ugunij nu pielējusi Lietuvas Aizsardzības ministrija, pagājušajā nedēļā publiskojot grāmatu Kas mums jāzina par sagatavošanos ekstremālām situācijām un kara laikam. 96 lappušu izdevums, kurā vienīgā ilustrācija ir aizsardzības ministra Joza Oleka (Juozas Olekas) portrets, sniedz visdažādākos padomus, kā rīkoties, ja piemeklē dabas vai cilvēku izraisītas nelaimes un avārijas, kā arī kara gadījumā. Tieši pēdējā padomu daļa, protams, izpelnījās vislielāko uzmanību. Lai gan, taisnību sakot, vajag daudz pacietības, lai izlasītu sausi uzrakstīto tekstu, kur svarīga un noderīga informācija iejukusi birokrātisku terminu brikšņos.
Grāmatas tirāža – 5000 eksemplāru, kas aizceļos uz skolām, bibliotēkām, jauniešu un sabiedriskajām organizācijām, kuras atbalsta valsts aizsardzību. Izdevuma elektronisko versiju PDF formātā var lejupielādēt no ministrijas mājaslapas. Grāmatas izdošana izmaksājusi ap 6000 eiro. Ministrijas pārstāve Viktorija Cieminīte (Viktorija Cieminytė) apgalvo, ka grāmatas līdzautoriem, kuri ir valsts iestāžu darbinieki, honorāri nav maksāti, bet nauda iztērēta grāmatas iespiešanai. Cieminīte pauž prieku, ka interese par grāmatu ir ļoti liela, droši vien tiks izdots papildmetiens.
Ievadvārdos, ko grāmatai sarakstījis ministrs Oleks, var atrast arī mazliet intrigas: «Domāju, ne vienam vien Lietuvas pilsonim var rasties jautājums, vai šajā izdevumā sniegtā informācija un padomi ir noderīgi, karojot ar pretinieku, kurš izmanto tā sauktā hibrīdkara paņēmienus. (..) Pievēršu uzmanību faktam, ka pilsoņu aizsardzības sadaļā tiek sniegti padomi, kā pilsoņiem rīkoties, ja pret valsti tiek izmantoti šādi hibrīdkara paņēmieni. Taču arī visi pārējie padomi ir aktuāli, uz tiem var balstīties neatkarīgi no tā, kādus karošanas paņēmienus izvēlētos lietot pretinieks, jo sevišķi, ja nepieciešams pasargāt savu un savas ģimenes locekļu dzīvības, evakuēties no nedrošām teritorijām.»
Grāmatas atbildīgais redaktors Karolis Aleksa atzina, ka padomi par karu šajā izdevumā, kurš izglīto civilās aizsardzības jomā, ir iekļauti ģeopolitiskās situācijas un sabiedrības intereses dēļ. «Taču jautājumu vajadzētu uzdot citādi. Jautāt nevis to, kāpēc grāmata ir izdota tagad, bet kāpēc tās nebija jau pirms desmit vai piecpadsmit gadiem,» saka Aleksa.
Pieveicis grāmatas ceturto daļu, pacietīgais lasītājs beidzot uzzinās patiešām svarīgu informāciju – proti, sākoties karam vai lielai stihiskai nelaimei, iedzīvotāju par to informēs ar īsziņām, kas tiks nosūtītas uz visiem mobilajiem telefoniem. Šāda iedzīvotāju brīdināšanas sistēma Lietuvā darbojas kopš 2012.gada. Protams, ja izceltos karš, sāktu gaudot sirēnas, bet vairāk informācijas sniegtu Lietuvas radio un televīzija.
Jau tuvāk grāmatas beigām, 87.lappusē, sākas nodaļa, kura izpelnījusies visvairāk uzmanības – «Kā rīkoties, ja sākas karš (vai jūsu pilsētā vai apdzīvotajā vietā parādās naidīgi noskaņoti karavīri)».
«Pirmkārt, jāapzinās, ka jūs esat civiliedzīvotājs, kuram galvenais ir palikt dzīvam un droši izkļūt no karadarbības zonas. Jūs neesat amatpersona, karavīrs, rezervists vai brīvprātīgais – viņiem ir jārīkojas saskaņā ar iepriekšpieņemtu plānu un organizēti. Jums pagaidām vēl nav speciālu zināšanu un karošanas iemaņu. Jūsu mērķis – sasniegt drošu zonu un tur izlemt, kā rīkoties tālāk,» teikts grāmatā.
Iedzīvotāji tāpat tiek mudināti sava mājokļa vai citu īpašumu dēļ neupurēt dzīvību un iegaumēt – izceļoties karam, nauda parasti zaudē vērtību. Grāmatā ieteikts doties uz lauku apvidu, kur vieglāk atrast pārtiku, un, ja vien ir tāda iespēja, uzkrāt potenciāli vērtīgas lietas, ko būtu iespējams izmantot maiņai, piemēram, cigaretes, baterijas, akumulatorus, sērkociņus, ilgi uzglabājamus pārtikas produktus, stipro alkoholu.
Šī nodaļa un arī pati grāmata beidzas ar diviem scenārijiem: kā evakuēties un kā rīkoties, ja nav izdevies aizbēgt no kara zonas. Sniedzam saīsinātus ieteikumus abiem šiem scenārijiem.
Ja sākas karš vai jūsu pilsētā parādās naidīgi noskaņoti karavīri…
Scenārijs nr.1 – evakuēties!
1. Saglabāt vēsu prātu. Nekrītiet panikā un nezaudējiet veselīgu spriestspēju. Šāvieni aiz loga vēl nav pasaules gals. Pat ja jūsu kāpņutelpā ir ierīkots ievainoto pieņemšanas punkts, bet blakusdzīvoklī ir nostiprinājušies ložmetējnieki, tas vēl nenozīmē, ka jums ir jābēg, kur acis rāda. Tāds lēmums jums var maksāt dzīvību. Izvērtējiet, kas uz ko šauj un kāpēc.
2. Turēties nostāk no karavīriem. Ja mājoklis ir nonācis aktīvas karadarbības zonā, jādodas prom. Sevišķi ja līdzās nostiprinājušies vienas vai otras puses karavīri. Agrāk vai vēlāk viņi var sākt apšaudi, bet jūs varat kļūt par nejaušu upuri.
3. Parūpēties par krājumiem. Lielpilsētu problēma – tajās stipri trūkst pārtikas. Laukos pārtikas krājumus sarūpēt ir vieglāk. Iepirkt pārtikas krājumus ir iespējams tikai iepriekš.
4. Sagādāt ūdeni. Ūdens ir nopietna problēma. Notiekot aktīvai karadarbībai, ūdens apgāde parasti vienkārši tiek izslēgta. Nevajag krist panikā. Ir vietas, kur ūdens uzkrājas. Viena no tādām ir tualetes skalojamā tvertne. Ūdens var būt arī atkūstošā ledusskapī.
5. Neglabāt visu vienuviet. Ja pošaties prom no konflikta zonas, salieciet krājumus somās, ko spēsit panest. Ja visapkārt šauj, nesēdieties auto – tas kļūs par vieglu mērķi, un neviena no karojošajām pusēm jums neļaus brīvi pārvietoties.
6. Skaidri parādīt, ka esat civilists. Paņemiet baltu palagu vai segu un aptiniet ap mugursomu. Jūsu apģērbā nedrīkst būt nekādas maskēšanās krāsas vai militāri simboli, nekādu labi redzamā vietā piekabinātu medību nažu vai blašķu. Jūs esat civilists, un jums tas uzreiz jāparāda.
7. Neupurēt dzīvību īpašumu dēļ. Atcerieties, ka nekādas pasaules bagātības nav jūsu dzīvības vērtas. Ja jūsu dzīvoklī ierodas bruņoti karavīri un sāk izkrāmēt skapjus, nekādā gadījumā neprovocējiet konfliktu.
8. Atmest ziņkārību. Jūsu mērķis ir tikt ārā no pilsētas vai karadarbības zonas. Nekādu novirzīšanos no kursa, lai paskatītos, kas tur notiek.
9. Pārvietoties tikai dienas laikā. Karadarbības apstākļos diennaktī ar nastām noiet 10-15 km ir normāli. Neceriet, ka viegli izdosies izkļūt no apdraudējuma zonas, sevišķi kopā ar bērniem. Bērniem šāds ceļojums ir nopietns pārbaudījums, tāpēc izvairieties pārvietoties tumsā.
10. Neiet uz labu laimi un meklēt kontrolpunktu. Pēc karadarbības sākuma reti tiek uzreiz īstenota pilnīga pilsētas blokāde. Ja gribat doties tālāk, par galamērķi jāizvēlas tuvākās draudzīgās valsts robeža. Ja valsti ir ielenkuši ienaidnieki, doties uz ārzemēm bez naudas un dokumentiem būs gandrīz neiespējami. Vajadzēs palikt valstī un iesaistīties pretošanās kustībā: kļūt par ziņnešiem, pārtikas sagādniekiem vai varbūt pat ar ieročiem rokās aizstāvēt savu zemi, vai arī vienkārši censties izdzīvot tur, kur karadarbība ir mazāk aktīva.
Scenārijs nr.2 – ja evakuēties nav izdevies
1. Sagādāt pārtiku. Izdzīvos tie, kuriem būs ko ēst, dzert, iemainīt pret trūkstošo (vai, piemēram, ko iemainīt pret tiesībām šķērsot sargposteni). Ja dodaties uz veikalu, pasauciet līdzi draugus. Tā varēsit pārnest vairāk pārtikas, un mazāka būs iespēja, ka jūs aplaupīs.
2. Sagādāt ieroci. Tas ir līdzeklis, ar ko aizstāvēties pret bandītiem. Pievēršam uzmanību, ka ieroci drīkst izmantot vienīgi pašaizsardzības nolūkos.
3. Novērtēt, vai mājoklis neatrodas līdzās mīnmetēja pozīcijām, vai uz jūsu mājas nav iekārtojies snaiperis, vai mājoklis nevar iekļūt «attīrīšanas» zonā. Pretinieki cenšas iznīcināt mīnmetēja pozīcijas, savukārt snaipera pozīcijas var tikt apšaudītas pat ar tankiem. Ēkas parasti tiek «attīrītas» ļoti brutāli, metot arī granātas. Ja mājoklim draud šādas briesmas, ir svarīgi ātri to pamest.
4. Neaiztikt kritušos. Zem līķiem var būt granātas, tāpēc, ja vēlaties paņemt kritušā ieroci vai munīciju, dariet to, neapvēršot viņu otrādi un rūpīgi nepārmeklējot.
5. Atrast likteņa biedrus. Ja tomēr palikāt pilsētā, centieties turēties kopā ar pazīstamiem cilvēkiem, draugiem, radiniekiem – kopā būs vieglāk aizstāvēties no bandītiem un marodieriem.
6. Ierīkot slēptuves. Daudzstāvu māju pagrabos var patverties no bombardēšanas, vienlaikus tā ir laba vieta pārtikas produktu, kurināmā, medikamentu un citu krājumu glabāšanai. Ja pagraba jums nav, iekārtojiet sev drošu istabu. Vispiemērotākais ir mūra nama apakšstāvs. Izvēlieties istabu, kurā ir vismazāk logu, jo tos nepieciešams aizdarīt. Taču neaizmirstiet, ka logs ir arī vispiemērotākā rezerves izeja.
Man nav kauns
Žurnālists Jānis Domburs atspēko argumentus, kāpēc LNT lauza līgumu ar viņu, un ir gatavs būt ēterā kaut vai divreiz nedēļā
Vai jums ir kruasāni? – Domburs vaicā viesmīlim B-bārā. Nē, neesot. Uz to žurnālists laipnīgi izmet: «Kas tas par krogu, kur no rīta nav bulku?!» Ir vienpadsmit dienā. Mūsu sarunas iemesls – pirms gadumijas parādījusies lakoniskā ziņa, ka LNT raidījuma Dombura studija vairs nebūs. Domburs to komentē piesardzīgi, jo līguma nosacījumi neļauj viņam runāt detalizēti. «Varu runāt par to, ka nepiekrītu LNT interpretācijai par līguma laušanu. Tātad es saņēmu rakstisku dokumentu, ka LNT vienpusēji lauž ar mani līgumu. Ar vienpusēju argumentāciju, kurai es nepiekrītu.»
Atlaišanas iemesli atšķiroties no tā, kas teikts kanāla īpašnieka MTG preses relīzē. Tieši tāpēc priekšā esot skaidrošanās process, lai abas puses nonāktu pie konkrēta attiecību izbeigšanas modeļa. Domburs nepiekrīt, ka raidījums bijis par dārgu un auditorija – par mazu. «Ja taisi biznesu, tad atnāc parunāties, nevis post factum stāsti, ka bija par dārgu. Neviens neteica: «Klau, Jāni, situācija ir tāda, kā ir, samazinām izmaksas.» Tas ir līdzīgi kā pasūtīt kafiju, izdzert līdz pusei un tad teikt – ir par dārgu. Tā taču nedara!» Atklāt līguma summu viņš nevar, arī konkrētos auditorijas mērķus ne. Taču Domburs nepiekrīt ziņai, ka raidījumam ilgstoši mazinājies skatītāju skaits. TNS dati liecinot – auditorijas īpatsvars bijis lielāks nekā kanālam vidēji. «Līdz ar to es noraidu un uzskatu par nepamatotiem apgalvojumus, ko izteica otra puse. Joprojām vēlos zināt īstos iemeslus.»
Ieminos Domburam, ka varbūt nemaz nebūtu bijis vērts ar viņu runāt par īstajiem iemesliem, jo viņš ir principiāls cilvēks, paliktu pie sava. Un tomēr – ja nu oktobrī vai novembrī MTG vadība būtu nākusi un teikusi, ka ir par dārgu, nevaram pavilkt izmaksas? «Oktobrī mana atbilde būtu viena, novembrī cita,» saka Domburs. Tas neesot saistīts ar to, ka oktobrī bija vēlēšanas. «Insaideri sapratīs, ko saku. Dziļāk detaļās nevaru iet. Kopsavilkums ir tas, ka neatrodu lietišķu partnerības attieksmi no MTG, ar kādu saskāros pirms gada, kad tikāmies, lai veidotu līgumu. Visu cieņu – toreiz tas bija atklāti, lietišķi.»
Uz manu norādi, ka daži raidījumi nespēja noturēt uzmanību un divu stundu formāts bija par garu, žurnālists saka: «Vienmēr var izdarīt citādi, labāk un sliktāk, bet man nav kauns ne par materiālo, ne par morālo pusi. Man nav kauns ne par ko.» Tas gan nenozīmē, ka Domburam nebūtu paškritikas. Pēc katra raidījuma viņš domā, ko varēja labāk. «Nevienam nenovēlu to, kas notiek galvā pēc tiešā ētera,» Domburs saķer galvu un noskurinās. Ieminos, ka galva varēja kūpēt pēc raidījuma, kurā piedalījās Solvita Āboltiņa un Ingūna Sudraba. Jautāju, kāpēc Domburs vēlāk neuzdeva Sudrabai aktuālo jautājumu par to, vai viņa bija tā, kura iekāpa lidmašīnā uz Maskavu. «Katram redakcionāli var būt savi akcenti. Es savu darbu daru kontekstā ar to, kur tobrīd atrodas mediju telpa. Tajā situācijā ar tādu [diskusijas dalībnieku] sastāvu, tajā vietā un laikā man prasījās tā. Pie tam man nebija visa puzle šajā jautājumā salikta līdz galam, zinu par bijušo specdienestu piedalīšanos, līdz ar to…» Iebilstu. Tā taču bija tik karsta lieta – eventuālā deputāte izlokās no meliem! «Ja mērķis ir – kurš medijs sasniegs vairāk grādu pēc Celsija, tad… Mans pašmērķis ir taisīt atbildīgu žurnālistiku. Respektēju, ka visiem var nepatikt, ko daru.» Domburam ir sava taktika. Pirmkārt, nešaut ārā visu, ko zini. Otrkārt, tvert laukumu ar vieglu pašironiju: ja ar kādu lietu nodarbojies trīs dienas un šķiet, ka visu saproti, tad sagaidi ceturto, kurā neko vairs nesaproti. «Ja esmu ceturtās dienas situācijā, labāk iepauzēšu un paskatīšos, kā to redzu četrpadsmitajā dienā.»
Otru manu kritiku Domburs saņem par pēdējo raidījumu. Latvijas vēstnieki ārvalstīs bija vienmuļi. Un kad gan diplomāti ir bijuši daiļrunīgi? «Re! Tā ir slikta īpašība – nolaist latiņas. Nevar! Mazas valsts kļūda, ka nolaižam latiņas. Pret jebko. Tu saki, ka diplomāti neko interesantu nevar pateikt. Protams, var! Jautājums – vai ir ko teikt?» Nesen Parīzē Jānis izlasījis aizraujošu rakstu par diplomātiju Francijā. Citēta Ārlietu ministrijas gadskārtējā sanāksme, prioritātes, akcenti. To izstāstījis, Jānis turpina kaismīgi runāt par pēdējo raidījumu: diplomāti pārāk maz parādoties medijos, un absolūtais vairākums skatītāju konkrētās amatpersonas beidzot ieraudzījuši sejā. Viņš kā vadītājs varējis izraisīt pārdomas par to telpu, kas radās starp viņa jautājumiem un diplomātu atbildēm.
Domburs ir pateicīgs LNT, ka deva iespēju sešus mēnešus strādāt. Iepriekš viņš bija veidojis filmu 4.maija republika un daudz izdomājies par Latvijas divdesmitgadi. «Atnācu uz raidījumu distancējies no ikdienas. Ar vairākiem slāņiem kā burgeram. Tas ļāva izšaut epizodes, kuras varēja attīstīt.» Raidījuma formāts ļāva aptvert vairākas tēmas, improvizēt, variēt. Jutis, ka atjauno tiešraidei vajadzīgo formu, jo ēterā nebija praktizējies divarpus gadus. To novērtēja arī mediju eksperte Anda Rožukalne, rakstot, ka Domburam bija jāatgriežas televīzijā: «Esmu par mediju profesionāļiem, kuri dara to darbu, ko uzskata par dzīves aicinājumu. Turklāt tajā veidā, ko paši uzskata par labāko, un katru reizi cenšas, cik vien spēj. Tā arī notika.»
Domburs savu pašreizējo formu salīdzina ar olimpiādes četru gadu ciklu, kam sportisti trenējas. «Būtu muļķīgi iesākto treniņu ciklu pamest. Redzu daudzus segmentus, kas [medijos] nav nosegti.» Piekrītu. Turklāt tādas pieredzes pētnieciskajā žurnālistikā un politisko smagsvaru ķidāšanā televīzijas tiešraidēs nav nevienam. Uz to Domburs novelk garu un apmierinātu: «Jāāā! Ja ir kaut kas, par ko esmu lepns un iedomīgs, tad par to. Esmu samaksājis par to ar šiem sirmajiem matiem.»
Saku, ka Domburu vēlos redzēt Latvijas televīzijā. Taču diez vai tas notiks, jo 2011.gadā no raidījuma Kas notiek Latvijā? viņš atvadījās ar tiesāšanos. «Es jau netiesājos, televīzija ar mani tiesājas,» viņš stāsta, ka lieta guļ Augstākajā tiesā, kur kasācijas sūdzību iesniegusi Latvijas televīzija. «Pēc būtības tiesāties esam beiguši.» Domburs ar tagadējo LTV bosu Ivaru Belti ticies vienreiz un piedāvājis izlīgumu, taču tas noraidīts. Varbūt negribas ielaisties, jo – kur Domburs, tur tiesāšanās?! Žurnālists to noliedz. Piemēram, savulaik bijušais LTV šefs Rolands Tjarve esot pratis ar viņu izlīgt. «Un tie, kuri tiesājas, aizstāv savas tiesības. Tas ir cienījams pasākums.» Arī tad, ja miestā, kur Jānis dzīvo, kārtējo reizi pazūd elektrība, viņš nesēdēs tumsā, gaidot gaismu, bet meklēs iespējas to ķezu izbeigt ilgtermiņā.
Raidījums Kas notiek Latvijā? regulāri pārsniedza ētera laiku. Dombura studija jau bija garāka. Jokoju, ka Domburam nākamo raidījumus vajadzētu tādu, kas ilgtu visu dienu. Jānis smejas: «Un es izskatos pēc tāda, kurš to nevarētu? Varētu arī divreiz nedēļā! Ja kāds būtu gatavs runāt par dalītām dienām un formātiem, tas būtu apspriežams jautājums.»
Pašlaik pastāvīga darba Jānim nav, viņš ir atvērts piedāvājumiem. Mediju treniņus nepasniedz un arī raidījuma laikā to nedarīja. Atpūsties gan nedomā, jo ir daudz tēmu, kuru pētīšana medijos nenotiek. Piemēram, likumības jomā. «Katru dienu ir simtiem tiesu. Cik daudz mediji tās atspoguļo? Veic paralēlo izmeklēšanu? Ir milzīgs apjoms ekonomiska rakstura lietu, daudz nenotikušu lietu un attaisnojošu spriedumu. Nevar pastāvēt drošība un demokrātija, ja nav tiesiska valsts.»
Ja būtu jāiet karā, Domburs to darītu, lai cīnītos par ceturtās varas lomu sabiedrībā. «Parīze [slaktiņš Charlie Hebdo redakcijā] varētu palīdzēt spriest – ko tas nozīmē mums. Karikatūra ir atspulgs tam, kāds ir ceturtās varas attīstības process Latvijā.» Un vajag spriest, jo Domburs radio dzirdējis absurdu viedokli, ka islāmisti Parīzē ir tas pats, kas krievi Latvijā. «Kāds sakars? Nekāda! Mēs darbojamies pussnaudas režīmā un netiekam līdzi pasaulei.» Arī Jaungada apsveikumu runu līmenī. Nesen The Financial Times Jānis izlasījis rakstu, kurā analizēta Vācijas kancleres Angelas Merkeles runa kontekstā ar Eiropas valstīm, populismu, Krieviju. «Salīdzinot ar mūsu runām par zelta zivtiņu zvejošanu… Tas bija traģikomiski. Vājš mēģinājums atdarināt Vairu Dziesmusvētkos. Bet gan Angela, gan Laimdota ir cilvēks ar galvu, divām rokām un kājām. Latiņu nav iemesla nolaist Laimdotai pret Angelu. Latiņu nolaist vienkārši nevar.»
Ēdienkarte
Caffe Latte, ūdens
Siera kūka
Nepieciešamie zaimi
«Svētāko jūtu» aizskaršanu novērst var tikai autoritārisms vai barbarisms
Uzprasījās.
Par spīti Charlie Hebdo redakcijā Parīzē pastrādāto slepkavību izraisītajām šausmām, daudzās atsauksmēs gan Latvijā, gan plašākā pasaulē jaušams pieklusināts, tomēr uzstājīgs pārmetums: paši vainīgi.
Kāpēc viņiem tas Muhameds bija jāzīmē? Kāpēc jāaizskar citu cilvēku «svētākās jūtas»? Kāpēc «mīļā miera» labad viņi nevarēja vienkārši likties mierā? Nelekties. Aizvērties.
Šāds domāšanas veids Latvijā diemžēl nav retums. Praidu apmētā ar izkārnījumiem? Paši vainīgi, ka tajā rītā izkāpa no gultas un izgāja uz ielas. Pussy Riot meitenes notiesā uz diviem gadiem cietumā? Nu, ko viņas pie tā altāra gorījās?
Vārdu sakot, ir tomēr «saprotami» mēģinājumi vardarbīgi ierobežot brīvību izteikties.
Nav šaubu, ka Charlie Hebdo publicētās karikatūras bija aizvainojošas. Tās bieži vien pārkāpa gan gaumes, gan pieklājības robežas, un ne tikai pret musulmaņu, bet arī pret kristiešu un ebreju jūtām netika izrādīta nekāda cieņa.
Vai par katru rupjību būtu jāpriecājas kā par vārda brīvības izpausmi? Protams, ne. Bez kaut kādu elementāru pieklājības normu ievērošanas cilvēku kopdzīve civilizētā sabiedrībā būtu neiespējama. Ņirgāšanās nav pašmērķis, un citu, sevišķi vājāko un neaizsargāto nepamatota aizskaršana pelnījusi kritiku un nosodījumu.
Tomēr moderna, demokrātiska sabiedrība atšķiras no autoritāras vai barbariskas tieši tāpēc, ka pat visasākie strīdi tiek risināti civilizēti, bez vardarbības. Šis princips ir augstāks par jebkurām aizvainotām jūtām vai nepatiku, un, ja tas tiek pārkāpts, spriedelēšana par pieklājību vai necieņu faktiski kļūst par aizbildinājumu vārda brīvības ierobežošanai. Tiklīdz kāds saka – es nosodu slepkavības, BET tajā pašā laikā uzskatu, ka Charlie Hebdo tomēr vajadzēja rēķināties ar teroristu jūtām -, viņš kaunīgi atzīst, ka dūrei ir tiesības sadot pa muti, zābakam sabradāt zīmuli un lodei šķaidīt sev netīkamas smadzenes un sirdis.
Spēcīgi šo domu ir izteicis The New York Times komentētājs Ross Dauthets (Ross Douthat) rakstā Mums nepieciešamā zaimošana. Dauthets ir politiski konservatīvs, kā pusaudzis pārgājis katoļticībā, tomēr viņš raksta: «Vai visa apzināta aizvainošana jebkurā kontekstā būtu jāslavē, jāgodina un jāuzteic? Domāju, ka ne. Tomēr šautenes vai arī, kā tas bijis manas pašas ticības vēstures tumšākajās nodaļās, moku rata vai sārta klātbūtnē gan liberālisms, gan brīvība pieprasa [aizvainojošus izteicienus] apsveikt un aizstāvēt.»
Charlie Hebdo karikatūristi labi zināja, ar ko viņi riskē, apliecinot savas tiesības uz izteiksmes brīvību. Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus cilvēkiem, kuri izsakās par islāmu, ir bijis jārēķinās, ka viņiem var uzbrukt islāmistu teroristi. 1989.gadā Irānas garīgais līderis ājatolla Homeinī pasludināja nāves sodu Salmanam Rušdi par romānā Sātaniskās vārsmas iekļauto Muhameda aprakstu, un nākamajos gados grāmatas japāņu tulkotājs Hitoši Igaraši tika nodurts, bet itāļu tulkotājs Etore Kapriolo (Ettore Capriolo) un norvēģu izdevējs Viljams Nīgards (William Nygaard) nopietni ievainoti uzbrukumos. 2004.gadā holandiešu kinorežisors Teo van Gogs (Theo van Gogh) tika nošauts uz ielas Amsterdamā. Viņš nesen bija laidis klajā filmu, kurā kritizēja dažās musulmaņu sabiedrībās izplatīto vardarbību pret sievietēm. 2005.gadā dāņu avīze Jyllands-Posten publicēja karikatūru sēriju par Muhamedu, un kopš tā laika policija ir vairākkārt izjaukusi plānus uzbrukt laikrakstam vai tā darbiniekiem. 2007.gadā maza vietējā avīze Zviedrijā publicēja latviešu izcelsmes māk-slinieka Lāša Vilka karikatūru par Muhamedu, kuru bija atteikušās izstādīt vairākas mākslas galerijas. Kopš tam Vilkam noteikta policijas apsardze un arestēti cilvēki ASV, Īrijā un Zviedrijā, kuri kala plānus viņu nogalināt. Savukārt Charlie Hebdo redakcijas telpām jau bija noticis uzbrukums 2011.gadā.
Jebkurā sabiedrībā tikai saujiņa cilvēku ir gatavi rīkoties kā Rušdi, van Gogs, Vilks vai Charlie Hebdo karikatūristi, taču tieši šādi bezkaunīgi spītnieki, kuriem teroristu draudi liek sacelt spuras, stāv visu mūsu brīvības sardzē.
To, šķiet, intuitīvi saprata cilvēku miljoni, kuri svētdien pulcējās Parīzes ielās. Daudzi no viņiem noteikti nekad nebija lasījuši Charlie Hebdo, daudziem žurnāla saturs varētu likties aizskarošs. Taču viņi aizstāvēja kaut ko svarīgāku par šīm konkrētajām karikatūrām. Viņi apliecināja uzticību tieši Francijā Apgaismības laikā formulēto, modernās pasaules pašos pamatos ielikto ideju, ka cilvēces progresu nodrošina nevis akla sekošana tradīcijai vai ģļēva pakļaušanās stiprākajam, bet gan kritiskais prāts un nereti neērtā brīvība.
Ne visi šo Apgaismības ideju ir pieņēmuši. Gan Latvijā, gan citviet Eiropā kādai daļai cilvēku vēl aizvien ideāls ir sabiedrība, kurā visi ir viņiem līdzīgi un tiek slēpta un apspiesta cilvēku dabiskā daudzveidība. Diemžēl šie cilvēki savā domāšanā ir tuvāki islāmistiem, kuri gatavi tvert ieroci, nekā tam milzīgajam eiropiešu skaitam, kas svētdien turēja rokā plakātu: Je suis Charlie.
Komentārs 140 zīmēs
Ne tikai Parīzē. Pagājušajā nedēļā viens teroristu grupējums Ziemeļnigērijā noslepkavojis 2000 cilvēku, cits Jemenā 37. Daudzi no upuriem bija musulmaņi.
«Islāms piederas Vācijai,» teica Merkele dienā, kad 85 000 cilvēku izgāja ielās, protestējot pret «antiislamizācijas» kustību Pegida.
Melnais ledus. Otrdienas rītā uz slidenajiem ceļiem notika 57 avārijas, kurās gāja bojā trīs cilvēki. Vairākas valsts galvenās maģistrāles ilgstoši bija bloķētas.
