Žurnāla rubrika: Svarīgi

Atkal Grieķija

Posted on janvāris 28, 2015 by - Komentārs

Vēlētāji krīzes vissmagāk skartajā valstī noraida taupību. Var dabūt ko sliktāku

Grieķija atvadās no taupības, lai sveiktu totālu naudas trūkumu.

Tā viens pazīstams starptautisko notikumu analītiķis ironiski komentēja partijas Syriza triumfu Grieķijas parlamenta vēlēšanās.

Partijas jauneklīgais vadītājs Alekss Ciprs sola pārtraukt dziļi ienīsto taupības politiku, patriekt reformu uzraugus – starptautisko aizdevēju «troiku» – un tajā pašā laikā samazināt valsts milzīgo parādu nastu. Cipram uzgavilē raibs līdzjutēju pūlis: cienījami profesori no ASV, kas jau sen kritizējuši Eiropas Savienības ekonomisko politiku; vairāku Dienvideiropas galvaspilsētu politiķi, kuri cer izmantot Syriza panākumus kā argumentu saudzīgākai attieksmei pret pašu budžeta deficītiem; neganti eiroskeptiķi, kuru sapnis ir sagraut Eiropas Savienību; vēl arī Putins, kurš noteikti nav palaidis garām Cipra pērn pavasarī teikto, ka Kijevā varu sagrābuši «neonacisti», un kuram labs šķiet jebkas, kas Rietumiem nāk par sliktu.

Daži no šiem apsveicējiem rēķina, ka beidzot eirozonas līderi būs spiesti uzklausīt nelaimīgās tautas balsi un atlaist taupības stingros grožus vaļīgāk. Citi, tieši otrādi, nepacietīgi gaida uz abu pušu sadursmes izraisītu sprādzienu, kas liktu Eiropas pamatiem nodrebēt.

Taču visu jūsmotāju cerības balstās uz pieņēmumu, ka Ciprs gan grib, gan spēj savus skaļos saukļus pārvērst konkrētos darbos.

Diemžēl vai par laimi, taču ir viens būtisks apsvērums, kāpēc visas Grieķijas valdības kopš 2010.gada ir gala beigās bijušas spiestas sadarboties ar Eiropas Komisiju, Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Centrālo banku: troikai ir nauda, bet Atēnām tās nav. The Guardian ziņo, ka Grieķijai nepieciešams saņemt septiņu miljardu eiro pārskaitījumu no troikas februāra beigās, lai varētu samaksāt gan rēķinus, gan parādus, taču šo naudu tā saņems tikai gadījumā, ja varēs ar EK, SVF un ECB vienoties par reformu turpināšanu. To skaitā noteikti neietilpst Cipra vēlēšanu kampaņas laikā izteiktie solījumi atjaunot darbā atlaistos ierēdņus vai piegādāt elektrību par brīvu nabadzīgajiem.

Ja Atēnas nolemtu izkļūt no spīlēm, vienkārši atsakoties atmaksāt savu parādu, tas nozīmētu izstāšanos no eirozonas, un pats Ciprs ir teicis, ka viņš to negrib. Tas ir saprotami un ne tikai tāpēc, ka to nevēlas trīs ceturtdaļas grieķu. Vienpusēja atgriešanās pie drahmas neizbēgami nestu sev līdzi smagu ekonomisku krīzi kopā ar pilnīgu nespēju aizņemties naudu ārējos tirgos. Ciprs būtu atnesis Grieķijai nevis jaunu sākumu, bet vēl ilgāku, dziļāku lejupslīdi.

Pat pārāk nepiekāpīgas pozas ieņemšana varētu būt bīstama. Ja radīsies nopietnas bažas, ka Cipra valdība nespēj vienoties ar starptautiskajiem aizdevējiem un Grieķijai draud izgāšanās no eirozonas, būtu pilnīgi racionāli negaidīt paziņojumu, ka visa nauda vietējos bankas kontos tiek piespiedu kārtā pārvērsta par vērtības kritumam nolemtām drahmām, bet gan izņemt eiro, kamēr to vēl var. Tie paši grieķi, kas svētdien sajūsmināti meta biļetenus urnās, pēc neilga laika varētu nolemt balsot ar eiro naudaszīmēm, tās masveidā izņemot no vietējo banku kontiem.

Neapšaubāmi banku krīze būtu gana skaļš veids, kā sākt savu premjerēšanu, bet jāšaubās, vai pat visbezatbildīgākajam demagogam tā liktos sevišķi gudra stratēģija. Taču pirmās bezdelīgas jau lido: decembrī vēlēšanu gaidās noguldījumi Grieķijas bankās piedzīvoja lielāko kritumu kopš pēdējā krīzes saasinājuma 2012.gada vasarā.

Visu šo iemeslu dēļ daudzi Eiropā ļoti cer, ka aiz Cipra karstās retorikas slēpjas vēss aprēķinātājs. Daži vērotāji ir saskatījuši partijā pragmatisku spārnu, kas beigās gūšot virsroku pār tās radikāli kreisajiem atbalstītājiem. Citi optimistiski atsaucas uz Syriza izteikto gatavību beidzot salauzt grieķu oligarhu varu, kuri jau daudzus gadu desmitus kontrolējuši valsts politiku un ekonomiku un kuriem interesējusi tikai naudas pārdale, nevis kopējās konkurētspējas celšana. Saprātīgiem cilvēkiem šķiet, ka nevajadzētu būt grūti vienoties par parādu atmaksas termiņu atlikšanu un procentu likmju samazināšanu, kas ļautu abām pusēm pasludināt uzvaru. Ciprs saviem atbalstītājiem lielītos par ikgadējo izdevumu samazināšanu, Merkele vācu nodokļu maksātājus mierinātu, ka viņi tomēr dabūs atpakaļ katru eirocentu, pat ja dažus gadus vēlāk. Tāds kompromiss būtu loģisks turpinājums ilggadējam Grieķijas krīzes seriālam. Aizejošais premjerministrs Samarass pirms divarpus gadiem arī tika ievēlēts, pateicoties savai niknajai riešanai uz troiku, taču svētdien tika izmests no darba kā Merkeles klēpja sunīts.

Taču Ciprs nespēs panākt pragmatisku vienošanos un vienlaikus arī izpildīt visus savus solījumus, un viņa pirmo soli – koalīcijas veidošanu ar populistisku labējā spārna partiju, ar kuru viņu vieno tikai vēlme padzīt troiku – nevar uzskatīt par signālu, ka viņš meklē kompromisu ar Briseli. Ja viņš neuzmanīsies un Grieķija tiešām izgāzīsies no eirozonas, Ciprs var kļūt par biedējošu piemēru vēlētājiem pārējā Eiropā, kas notiek, kad populisti nokļūst pie varas.

Komentārs 140 zīmēs

Nila kaķi kļūs par miskast­niekiem? Opozīcija aprēķinājusi, ka no Rīgas domes 2009.gadā uzkrātajiem 120 miljoniem šogad būs palikuši tikai 15.

Autoritārisms ir lipīgs. Mītiņa laikā pie Krievijas vēstniecības Latvijas policija sev netīkamu TV operatoru aizveda uz iecirkni par «iespējamu piegružošanu».

Triljons pret deflāciju. Eiropas Centrālā banka paziņojusi par liela mēroga valsts vērtspapīru pirkšanu, lai iepumpētu naudu stagnējošajā eirozonā.

Prognozējamais Putins

Posted on janvāris 28, 2015 by - Komentārs

Krievijas rīcība ir bijusi un paliek prognozējama – agresija pastiprināsies

Valoda attīstās. Pēc pagājušās nedēļas nogalē notikušā uzbrukuma Mariupoles pilsētai Ukrainas parlaments otrdien pasludināja Krieviju par agresorvalsti, ANO politiskais direktors Džefrijs Feltmans paziņoja, ka pilsētas apšaudīšanu var uzskatīt par kara noziegumu, tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nodēvēdams Ukrainas bruņotos spēkus par «NATO ārzemju leģionu», vēl skaidrāk pateica, ka Ukrainā notiekošais ir Krievijas karš pret Rietumiem. Latvija šajā karā ir frontes līnijas valsts.

Eiropas Savienības Padomes prezidents Donalds Tusks pagājušo sestdien, uzreiz pēc Mariupoles pilsētas apšaudīšanas, kurā tika nogalināti vairāki desmiti un ievainoti vairāk nekā simt cilvēku, tviterī ierakstīja: «Ir laiks veidot mūsu politiku, balstoties uz saltiem faktiem, nevis ilūzijām.»

ES valstu un valdību vadītāju kopējais paziņojums otrdien gan bija, kā jau ierasts politiķu valodā, arī par «bažām» un «separātistiem», tomēr nepārprotami norādīja uz Krievijas atbildību par Austrumukrainā notiekošo un solīja «turpmākus ierobežojošus pasākumus», nevis ES sankciju mīkstināšanu, ja Krievija «deeskalētu situāciju», kā vēl nupat dzirdējām no dažu savienības valstu līderiem un no ES aug-stās ārlietu pārstāves Federikas Mogerīni.

Uz aicinājumiem «deeskalēt situāciju» Putins ierasti atbild ar agresijas eskalāciju. Tādā ziņā Krievijas valdnieka rīcība, ko ērtības labad pieņemts izlikties uzskatīt par neprognozējumu, ir labi prognozējama. Varētu šķist neprāts pieņemt lēmumu nogalināt kaimiņvalstī civiliedzīvotājus brīdī, kad ES sāk spriest, ko darīt ar Krievijai pērn uz gadu noteiktajām sankcijām, kuru termiņi sāk beigties. Taču Putins nav neprognozējams vājprātīgais, kā acīmredzot vēlas likt domāt lēmumu pieņēmējiem Rietumos.

(Diemžēl biedēšana ar savu «neprognozējamību» Kremlim sekusies itin labi – pēc Krimas aneksijas pērn martā dzirdējām uzstājīgus aicinājumus «neiedzīt Putinu stūrī», un arī pašlaik itin daudzi iesaka būt piesardzīgiem ar jaunām sankcijām, jo tās, raugi, varētu izraisīt vēl lielāku Krievijas agresivitāti.)

Var šķist šokējoši, ka šajā reizē par atklāta uzbrukuma mērķi apzināti izvēlēti civiliedzīvotāji, taču Kremļa rīcības modelis ir tieši tāds, kādu ar murga regularitāti tas pastāvīgi ciniski atkārtojis. Pirms sarunām ar rietumvalstu līderiem vai pirms viņu lēmumiem, kā atbildēt uz Krievijas rīcību, vienmēr tikusi forsēta agresija nolūkā iegūt maksimāli daudz, lai pēc tam ar it kā izlīguma žestiem iegūto nostiprinātu. Tā notika Krimas aneksija pērn martā, tad Doņeckas un Luganskas «tautas republiku» nostiprināšana vasarā, un tagad tieši tāpat notiek «koridora» ciršana caur Mariupoli uz okupēto Krimu.

Un arī Krievijas diplomātijas taktika ir tieši tāda, kādu vienmēr esam redzējuši – vainīga par karu Ukrainā esot Ukrainas valdība, kas pretojas Krievijas militārajai agresijai. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs svētdien telefonsarunās ar Mogerīni un ASV valsts sekretāru Džonu Keriju paziņoja, ka par karadarbības pastiprināšanos Ukrainā ir atbildīga Kijeva, un ieteica uz to spiest, lai ievēro vienošanās par uguns pārtraukšanu.

ES pieņem lēmumus pēc vienprātības principa. Pašlaik Putina cerības, ka tā nespēs rīkoties vienoti, varbūt baro arī vēlēšanu iznākums Grieķijā, kur pie varas nākušas galēji kreiso un galēji labējo partijas, kurām kopīgas simpātijas pret Krieviju. Taču Grieķija nenoteiks 28 valstu savienības kopējo ārpolitiku, ja arī jaunā valdība mēģinātu to sarežģīt, izmantodama sankcijas kā tirgošanās līdzekli sarunās ar Eiropas Komisiju par neizpildāmajiem priekšvēlēšanu solījumiem atteikties maksāt valsts parādus.

Savukārt citām ES valstīm būtu jāņem vērā Tuska ieteikums atteikties no ilūzijām attiecībās ar Maskavu un lemt, balstoties uz faktiem. Ukrainas valdība informē, ka pašlaik valsts teritorijā atrodas jau 12 tūkstoši Krievijas armijas karavīru. Vai šis skaitlis ir vai nav pilnīgi precīzs, taču nav šaubu, ka tiklab ES valstu, kā arī ASV vadītāji labi zina faktu, ka karadarbību tur īsteno arī Krievijas bruņotie spēki, nevis tikai Kremļa atbalstīti «separātisti».

Nosaukt notiekošo vārdā – par militāru intervenci suverēnā valstī – nozīmētu pienākumu rīkoties atbilstoši. Tas, protams, būtu politiski sarežģīti. Un var prognozēt arī Kremļa atbildes reakciju – jaunu karadarbības eskalāciju Ukrainā un, iespējams, provokācijas arī pret citām kaimiņvalstīm. Taču Krievija ir vāja, un rubļa vērtības un naftas cenu krišana apvienojumā ar rietumvalstu sankciju iespaidu pastāvīgi dara to arvien vājāku, tāpēc Putina blefošanai ir ne tikai politisku, bet arī ekonomisku iespēju robežas.

Latvija kā ES prezidējošā valsts uzreiz pēc Mariupoles apšaudes aicināja sasaukt savienības ārlietu ministru ārkārtas sanāksmi. Varbūt kā prezidējošā valsts varētu arī mudināt ES pārkvalificēt Ukrainā notiekošo par militāru intervenci? Okupācijas 50 gadi un robeža ar agresoru liek nepaļauties uz kluso diplomātiju vien un prasa izlēmīgāku rīcību nekā apkaunojošā vilcināšanās ar prezidenta lēmumu, ka tomēr nebrauks uz Maskavu svinēt «uzvaru».

Komentārs 140 zīmēs

Tautas iekšējā balss. Vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka eiro ieviešana būtiski palielinājusi cenas, kaut gan gada laikā tās pieaugušas par 0,6%.

Eksponēšanās. Aizdomas par būvnieku vienošanos, lielas projekta izmaksas, un rezultātā valdība nolēmusi, ka Latvija nepiedalīsies World Expo 2015.

Kara cena. Starptautiskā reitingu aģentūra Standard&Poors pazeminājusi Krievijas kredītreitingu līdz «atkritumu» līmenim.

Par Valsts prezidentu un Rīgas mēru

Posted on janvāris 28, 2015 by - Aptauja

 

Vai prezidentam Bērziņam jābrauc uz 9.maija svinībām Maskavā?

Kā vērtējat prezidenta Bērziņa ilgo pārdomu pauzi pēc prezidenta Putina ielūguma?



Kā kopumā vērtējat mēra Ušakova darbību Rīgas domes vadībā?

Lūdzu, novērtējiet skalā no 1 līdz 10, kur 1 ir ļoti vāji, 10 – izcili

Aptauja veikta internetā 26. un 27.janvārī. Atbildēja 1295 respondenti

Bez nosaukuma

Posted on janvāris 28, 2015 by - Viedoklis

Raksts ir bez nosaukuma. Kāpēc?

Ir novērots, ka mūsdienās savas aizņemtības dēļ lasītāji bieži aprobežojas ar virsrakstu lasīšanu, un tad nu sanāk, ka viss centīgi sarakstītais ir tikai pašam rakstītājam par prieku. To var arī saprast – ja raksta nosaukums ir Ukrainā situācija saasinās, ko tur vairs daudz lasīt? Situācija Ukrainā saasinās jau labu laiku.

Lai vai kā, šis nebūs tas gadījums. Ar virsrakstu nepietiks! Par šo manu ķecerību varētu atvainoties tiem, kas necilā nosaukuma dēļ šim rakstam aizšķirsies garām, bet, ņemot vērā, ka viņi to nelasīs, nav jēgas arī atvainoties. Taču ir skaidrs, ka jālūdz piedošana tiem, kas rakstu tomēr izlasīs un beigās nodomās – ja no virsraksta būtu sapratis, par ko būs, tad nebūtu lasījis! Interesanti, esmu novērojis, ka mūsdienīgā lasītāja paradumu aprobežoties ar virsrakstu ir pamanījuši arī daži periodikas veidotāji, tāpēc bieži var novērot, ka rakstā ir tas pats, kas virsakstā, tikai krietni garāk.

Kāds ir pārsteigts? Nē. Lūk, tas arī ir iemesls šā raksta tapšanai un nosaukuma neesamībai – lai ir pārsteigums! Jo mūsdienās pārsteigt cilvēkus vispār nav joka lieta, bet organismam vai vismaz atsevišķām tā daļām pārsteigumi nāk par labu.

Kas varētu būt iemesls cilvēku daļējai, bet progresējošai imunitātei pret pārsteigumiem? Ir varianti. Piemēram, kultūras dzīvē ir darīts diezgan daudz, lai mūsu asinsspiediens nemainītos – pirms izrādes ir anotācija, pirms filmas – treileris, pirms operas – pilns sižeta izklāsts programmiņā utt. Tādējādi, nonākot pasākuma vietā, esam labi informēti un ne bez lepnuma varam secināt – es zināju, ka šitā būs!

Laikā, kad politika ir kļuvusi par kaimiņu šovbiznesam, tur arī īstu pārsteigumu vairs nav. Tikai sarkanās līnijas palikušas, lai arī izplūdušas… 

Ziņas, lai kā censtos, arī vairs neuzmundrina. Kā tagad atceros, ka bez īpašas emocionālas piesaistes izlasīju kādu virsrakstu un nodomāju – redz kā, Malaizijai par vēl vienu lidmašīnu mazāk. Atzīšos – tas, ka mani tas nepārsteidz, darīja mani bažīgu. Bez pārsteiguma nedzīvojiet! Jāiet meklēt.

Ārā stabila diena, nolēmu izmest kādu loku pa Āgenskalna viltīgajām ieliņām. Izmetu. Ejot garām kādam leģendāram veikaliņam, kas slavens ar savu vaļīgo attieksmi pret aizliegumu tirgot alkoholu pēc 22.00, piebremzēju. Neko ļaunu nenojaušot, man garām pabrauca pašvaldības policijas ekipāža. Un tad es iedomājos – kāds gan viņiem būtu pārsteigums, uzzinot, ar ko šis veikaliņš, kam stāvu pretī, nodarbojas nakts laikā! Vai es viņiem ko teicu? Nē taču, negribēju pārsteigt nesagatavotus. Beigās sanāca, ka pārsteigums palika man pašam, jo es apjautu, ka gandrīz visi rīdzinieki zina kādu TĀDU veikaliņu. Visi, izņemot pašvaldības policiju. Vai tas nav pārsteidzoši?

Skumjāk, protams, būtu gadījumā, ja man uzdotu jautājumu, vai es došos uz 9.maija svinībām Maskavā, un es nevis būtu pārsteigts, ka sen jau neesmu atbildējis, bet dziļdomīgi secinātu – atbilde man visu mūžu bijusi iekšā, bet es to… pārsteigums!… neteikšu.

Sēj tagad!

Posted on janvāris 28, 2015 by - Redaktores sleja

 

Cilvēkiem, kuri cieš no zema asinsspiediena, ērti pieejams lēts un iedarbīgs pretlīdzeklis. Tās ir ziņas.

Lūk, ar Krievijas mīnmetējiem apšauda mājas, skolas un bērnudārzus Mariupolē. Tepat Latvijā policija savāc un iespundē TV operatoru, kas dara savu darbu – pie Krievijas vēstniecības filmē protestu pret Putina karu Ukrainā. Valsts prezidents par bezgaumīgi izstieptu seriālu pārvērtis atbildi uz tā paša Putina ielūgumu atbraukt nosvinēt 9.maiju Maskavā. Tikmēr Rīgā daudzi pārvērtē, kur un kā braukt pa pilsētu, jo sabiedriskā transporta cenas no svētdienas dubultosies. Vārdu sakot, dzīve bango un asinis ziņām līdzi.

Taču man ir laba vēsts arī cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu. Šis ir viens no nedaudzajiem īpašajiem gadiem Latvijā, kad pamats gaidīt arī sabiedrību un valsti dziedējošas ziņas ar ilglaicīgu efektu. Gads, kad politikas kalendārs saka – sēj! Vēlēšanas pagājušas, populisma narkoze pavējojusi, un līdz nākamajai devai vēl ir laiks, ko veltīt darbiem.

Prieks, ka ir cilvēki valsts pārvaldē, kas šo laiku izmanto. Piemēram, šonedēļ stāstām par Izglītības ministrijas apņemšanos izmainīt augstskolu profesoru atlases kritērijus, iekļaujot prasību akadēmiskajai elitei pārvaldīt angļu valodu un publicēties ietekmīgos zinātnes izdevumos. Izklausās loģiski, vai ne? Ja svešvalodas neprasme ir šķērslis pat kafejnīcas apkalpotāja darbā, protams, ka zinātnieks «bez pieslēguma» pasaules zināšanu tīklam ir pārpratums. Jācer, ka ministrija izturēs akadēmiskā sūnuciema spiedienu un šis gads arī citās jomās noslēgsies ar tālredzīgiem sējumiem, kas pēc gadiem nesīs ražu.

Radars pasaulē

Posted on janvāris 21, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Saasinoties karadarbībai Austrumukrainā, teroristi mēģina īstenot «izdedzinātās zemes» politiku – nolīdzināt no zemes stratēģiski svarīgo Doņeckas lidostu, apšaudes nerimst arī pilsētas centrā un Luganskā, katru dienu nesot civiliedzīvotāju upurus. Pāris dienu laikā Dņepropetrovskas slimnīcās nogādāti 93 ievainotie, kas ir lielākais skaits kopš pērnā augusta, kad Krievijas karavīri ukraiņus ielenca pie Ilovaiskas. Ukrainas prezidents izsludinājis jaunu iesaukumu armijā.

Par spīti ES augstās ārlietu pārstāves Federikas Mogerīni samiernieciskajiem ierosinājumiem, ES neatcels ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, jo vardarbība Ukrainā ir saasinājusies. Mogerīni sanāksmes priekšvakarā dalībvalstīm izsūtīja konfidenciālu dokumentu, kurā ministri tika aicināti apsvērt «iespējamos elementus selektīvai un pakāpeniskai» attiecību atjaunošanai ar Maskavu.

Lai arī terorisma draudu dēļ Vācijas policija aizliegusi neoficiālajai antiislamizācijas kustībai Patriotiskie eiropieši pret Rietumu islamizāciju (PEGIDA) rīkot iknedēļas akciju Drēzdenē, aktīvisti demonstrācijas netaisās pārtraukt. Kustības iedvesmotājs Lucs Bahmans paziņoja, ka kustība nav pret ārzemniekiem vai islāmu, bet gan pret islamizāciju. Kustības līderi distancējās no rasistiskiem saukļiem, kas bijuši redzami iepriekšējās demonstrācijās, kā arī neonacistiem, kas piedalījušies gājienos.

Pēc traģiskajiem teroraktiem Parīzē krietni palielinājusies Francijas prezidenta Fransuā Olanda popularitāte. Olanda reitings pakāpies par 21%, sasniedzot 40%, liecina sabiedriskās domas pētniecības institūta IFOP aptauja. Vēl tikai pirms pāris nedēļām prezidenta popularitātes reitings bija noslīdējis līdz rekordzemam līmenim. Pēc teroraktiem palielinājusies arī Francijas premjerministra Manuela Valsa popularitāte, sasniedzot 61%.

Igauņu kinolente Tangerines šogad sacentīsies par Oskara balvu labākās ārzemju filmas nominācijā. 87.ASV Kinoakadēmijas nominācijās dominē filmas Birdman un The Grand Budapest Hotel. Balvas tiks pasniegts 22.februārī.

Maskavā Sarkanajā laukumā aizturēti divi cilvēki, kas Ļeņina mauzoleja durvis apslacījuši ar svētīto ūdeni. Akciju Velna izdzīšana. Mauzoleja apgānīšana sarīkojuši kustības Zilais jātnieks aktīvisti. Divi akcijas dalībnieki lejot svētīto ūdeni, sauca: «Celies un ej prom!» Tad viņus aizturējusi policija.

Radars Latvijā

Posted on janvāris 21, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Gandrīz divreiz dārgāk no 1.februāra būs jāmaksā par braukšanas biļeti Rīgas sabiedriskajā transportā – jaunā pilnās biļetes cena būs 1,15 eiro. Cenas celsies arī mikroautobusos un Rīgas domes apsaimniekotajās autostāvvietās. Rīgas mērs vienlaikus saglabājis braukšanas atlaides visiem, kam tās bija jau tagad, vainojot valdību, ka tā ir īstā vaininiece pašvaldības nedienās ar budžeta «caurumiem».

Zolitūdes lielveikala Maxima traģēdijas lietā aizdomās turētā statuss piemērots kopumā trim personām – arī arhitektam Andrim Kalinkam, kurš ir Zolitūdē sabrukušā lielveikala projekta autors. Atšķirībā no Ivara Sergeta un Andra Gulbja viņam kā drošības līdzeklis piemērota policijas uzraudzība un aizliegums izbraukt no valsts. Arhitektu birojam SIA Kubs ir uzlikts mantas arests.

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) neatbalsta valdības partneru nostāju, ka Valsts prezidents būtu jāievēl atklātā balsojumā, līdz ar to šādus Satversmes grozījumus koalīcija nerosinās. Tomēr gan ZZS, kas par savu kandidātu uzskata Andri Bērziņu, gan Vienotības un Nacionālās apvienības biedri vēlētos, lai valdības partneri spētu vienoties par vienu kandidātu Valsts prezidenta amatam. Latvijas Reģionu apvienība Saeimā ierosināja grozīt Satversmi, lai prezidents tiktu ievēlēts atklāti. Tomēr Saeima to noraidīja.

Dažās degvielas uzpildes stacijās nedēļas laikā benzīna cena samazinājās zem «psiholoģiskās» viena eiro robežas. Tik zemas cenas tika fiksētas gan degvielas uzpildes stacijā Trest, gan dažās Statoil DUS. Kopumā kopš 2014.gada jūlija benzīna cenas mazumtirdzniecībā ir samazinājušās par 33 centiem, bet dīzeļdegvielas cenas – par 26 centiem.

ASV un Latvija plāno kopīgas militārās mācības 2015. un 2016.gadā, paziņojis ASV armijas Eiropā komandieris ģenerālleitnants Frederiks Bens H­odžs. 170 ASV armijas 2.kavalērijas pulka karavīri Latvijā uzturēsies līdz marta beigām, kad viņus nomainīs 3.kājnieku divīzijas karavīri. Līdz ar karavīriem ieradušās vairāk nekā 50 militārās tehnikas vienības, tai skaitā 17 dažādas modifikācijas bruņotas kaujas mašīnas Stryker, un cita veida krava.

Drošības policija veikusi tiesas sankcionētas kratīšanas Austrumukrainas palīdzības vācēju biedrības GVD Baltija adresē, kā arī tās dibinātāja Staņislava Bukaina un divu citu šīs biedrības biedru dzīvesvietās. Tas darīts saistībā ar sākto kriminālprocesu par publisku aicinājumu uz terorismu. Policija pārbauda informāciju par to, ka Bukains kopā ar diviem citiem biedrības GVD Baltija biedriem ir sniedzis atbalstu Benesam Aijo caur Igauniju un Somiju doties uz Krieviju, lai nokļūtu Austrumukrainā.

Finansējuma trūkuma dēļ kodolreaktora apsaimniekošanai Latvijas Universitāte nopietni apsver domu par Salaspils kodolreaktora apsaimniekošanas pārtraukšanu, paziņojis prorektors Indriķis Muižnieks. LU šogad apsaimniekošanai vajadzīgi aptuveni 285 000 eiro, bet turpmākos divus gadus – ap 200 000 eiro gadā. LU kodolreaktora apsaimniekošanu uzņēmās, domājot par nākotnes iespējām šajā objektā. Taču zinātniekiem nav jānodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu, teica prorektors.

Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu saņems pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons. Balvas pasniegšana notiks 3.martā.

Par 2015.gada dzīvnieku ir izvēlēta mežacūka, kas ir lielākais cūku dzimtas pārstāvis pasaulē. Pirmo reizi gada dzīvnieka nominācijas vēsturē Gada dzīvnieks nav aizsargājamo sugu sarakstos. 

Mazāk grib investēt

Latvijā par 9% samazinājies to uzņēmumu skaits, kas šogad investēs inovācijās, liecina SEB Baltijas pētījums. Viskūtrākās nozares inovāciju jomā ir valsts pārvalde, transporta un loģistikas, kā arī lauksaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumi.

2015.gadā plāno investēt inovācijās


Nedēļas citāts

MH17. Žurnālistiska izmeklēšana

Posted on janvāris 21, 2015 by - Pasaulē

Tas ir viens no lielākajiem mūsdienu kara noziegumiem – pērn 17.jūlijā virs Ukrainas tika notriekts lidsabiedrības Malaysia Airlines reiss MH17 ar 298 cilvēkiem. Berlīnē strādājošais bezpeļņas izmeklējošās žurnālistikas dienests CORRECT!V vairākus mēnešus vāca faktus un tagad pārliecinoši apgalvo: laineri notrieca Krievijas pretgaisa spēku brigāde no Kurskas, kas BUK raķešu palaišanas iekārtu bija ievedusi Ukrainā bez pazīšanās zīmēm

Nepilnu stundu pēc lidmašīnas nogāšanās prokrievisko separātistu līderis Donbasā Igors Girkins svinēja Ukrainas militārās lidmašīnas notriekšanu, sociālajā tīklā VKontakte ierakstot: «Mēs jūs brīdinājām nelidot mūsu debesīs.»

Ātri vien pie paziņojuma vairāk nekā 2000 cilvēku ieklikšķināja «patīk». Tad ieraksts pazuda.

Girkins, bijušais Krievijas izlūkdienesta pulkvedis, vēlāk skaidroja, ka ziņojumu esot ierakstījis kāds viltvārdis. Bet cilvēki visā pasaulē sāka izteikt versijas, kas tad īsti notrieca malaiziešu laineri ceļā no Amsterdamas uz Kualalumpuru. Amerikāņu diplomāti apgalvo, ka laineri iznīcināja BUK M1 raķete, kuru palaida no separātistu kontrolētās teritorijas. Paši separātisti atbildēja, ka nav vainīgi. Ukraina vainoja Krieviju, Krievija vainoja Ukrainu. Neviens nav sniedzis pārliecinošus pierādījumus.

Pierādījumus atrast tik tiešām ir grūti, jo Austrumukraina ir kara zona. Ikvienam, kas vēlas izmeklēt šo lietu, jāizburas cauri dezinformācijas lavīnai un viltus pavedieniem. Pat tik absurdiem paziņojumiem, ka lidojums MH17 patiesībā esot cita malaiziešu lidmašīna, kas pazuda pērn 8.martā virs Indijas okeāna. Nē, tā četrus mēnešus vēlāk ar līķiem salonā ielidoja Ukrainā.

Pamestības mēneši

Ilgu laiku MH17 nogāšanās vieta bija šaušalīga nāves zona. Apkaimē turpinājās kaujas, un bojāgājušo līķi trūdēja karstajā vasaras saulē. Garāmgājēji izlaupīja izmētātās pasažieru somas. Pēc sarežīģītām diplomātiskām sarunām lielāko daļu mirstīgo atlieku izdevās savākt pēc nedēļas un pārvest uz Nīderlandi. Bet lidmašīnas atlūzas tur palika gulēt vēl vairākus mēnešus.

Novembrī aizaugušā pļavā aizvien spocīgi slējās aizlausts Boeing 777 spārns. Tikai dažas dienas pēc mums tur ieradās izmeklētāji un savāca vraka atlūzas, lai nogādātu Nīderlandē.

Jau septembrī Nīderlandes gaisa satiksmes pārvalde OVV publicēja pagaidu ziņojumu par izmeklēšanas gaitu. Tajā uzskaitīti fakti bez jebkādiem secinājumiem un iespējamo vainīgo norādīšanas. Dati palīdz rekonstruēt lidojuma pēdējās minūtes.

Aptuveni pulksten 16 pēc vietējā laika MH17 pilots lūdza mainīt kursu 20 jūdzes uz ziemeļiem, lai izvairītos no slikta laika. Ap Doņecku plosījās negaiss. Ukrainas gaisa kontrole atļāva. Viss ritēja normāli. Ne satrauktu balsu, ne panikas, ne traucējumu lainera darbībā. To apliecina melnās kastes atšifrējums.

16.20 ieraksts pēkšņi pārtrūkst. Lidmašīnai no priekšpuses un augšas trāpīja liels skaits «augstas enerģijas objektu», teikts ziņojumā. Ar tik lieku spēku, ka pārlauza boin-ga korpusu uz pusēm.

Galvenais jautājums – kāpēc?

Reti kurš cilvēks bijušā Austrumu bloka valstu ieročus pārzina labāk par Rūpertu Šmitu. Viņš ir ietekmīgs eksperts pretgaisa aizsardzībā. Īstais vārds nemaz nav Šmits – savu identitāti vīrietis nedrīkst atklāt, jo strādā organizācijā, kas nevēlas tikt iejaukta lainera notriekšanas izmeklēšanā. Bet CORRECT!V var pārliecināti apgalvot, ka viņš tik tiešām labi pārzina Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas.

«Nav nekādu šaubu, ka reisu MH17 notrieca raķete, un šī raķete tika palaista no zemes, nevis no iznīcinātājlidmašīnas,» saka Šmits.

Viņam piekrīt bijušais Nīderlandes gaisa spēku pilots Harijs Horlings. Tikai no zemes palaista raķete var atstāt tādas pēdas, kādas redzamas uz MH17 vraka.

Abi eksperti norāda, ka iznīcinātāju piloti ienaidniekam uzbruktu no aizmugures, nevis no priekšas, jo aste ir aklais punkts. 

Raķete ir ieprogrammēta eksplodēt vai nu sava mērķa priekšā vai nedaudz virs tā, skaidro Šmits. Pēc tam «ienaidnieka» lidmašīna ielido nāvējošā šrapneļu mākonī. Un tieši tā vraku apraksta nīderlandiešu izmeklētāji: «Augstas enerģijas objekti ir ietriekušies lainerī no priekšas un augšas.»

Un, ja tā tik tiešām bija zeme-gaiss raķete, tā varējā būt vienīgai BUK M1, norāda gan krievi, gan amerikāņi. Padomju laikos izstrādātā aviācijas slepkava BUK M1 ir ļoti mobila un spēj precīzi trāpīt lielā augstumā lidojošiem mērķiem, pat 15 km virs zemes. Savu upuri tā sasniedz trīs reizes ātrāk par skaņu. Kaujas galviņā ir 70 kg sprāgstvielu. Sasniegusi mērķi, tā eksplodē tūkstošos šrapneļu jeb «augstas enerģijas objektos».

BUK vienība sastāv no četrām apakšvienībām: uz bruņumašīnas ierīkotas raķešu palaišanas platformas, radara auto, kas meklē mērķus debesīs, vadības auto, no kura virsnieki dod pavēles, un piegādes auto ar rezerves raķetēm. Komandieru un piegāžu auto reti kad atrodas palaišanas iekārtas tuvumā, gluži pretēji – tās var būt pat 30 km attālumā, skaidro Šmits.

Cita būtiska BUK  M1 sistēmas pazīme ir tā, ka mērķis tiek meklēts ar aktīvu radaru: debesīs tiek raidīti radioviļņi, kuri atgriežas pēc atduršanās pret iespējamo ienaidnieka lidmašīnu. Šī aktīvā radara dēļ apdraudēta ir arī pati BUK komanda, jo ienaidnieku pilots saņem brīdinājumu, ka ticis pamanīts. «Līdzko tiek iedarbināts BUK radars, iznīcinātāja vadības pultī sāk mirgot trauksmes lampiņa, kuru piloti mēdz dēvēt par «nu ir mēsli!» lampiņu,» stāsta Šmits.

Pilots nekavējoties iegūst arī informāciju par raķetes tipu un pozīciju. To zina arī BUK apkalpojošā komanda. Sākas nāvējošs duelis: kurš šaus pirmais, lai izdzīvotu.

«Ikvienu sekundi, kad radars ir ieslēgts, tas atrodas nāves briesmās,» apstiprina bijušais Ukrainas armijas BUK sistēmu operators no Kijevas. Tieši šā iemesla dēļ radaru uzbrukuma laikā parasti aktivizē tikai uz 40 sekundēm.

Visu vēl vairāk sarežģī fakts, ka BUK radars nespēj atšķirt lidmašīnas. Iznīcinātājs? Pasažieru lidmašīna? Vienīgais, ko tie var pateikt – tuvojas ienaidnieks vai draugs. Par draugiem sauc savējo gaisa spēku lidaparātus. Visi citi ir ienaidnieki. Gribot negribot, par tādu varēja kļūt arī MH17. «Ja lidmašīnas elektronika neatsaucas vai atbild ar nepareizu kodu, pretgaisa spēki to automātiski uztver kā ienaidnieku,» skaidro Horlings.

Šim padomju pretgaisa sistēmas pamatos ieliktajam sliktajam darbības principam jau agrāk bijušas katastrofālas sekas. Piemēram, 2001.gada miltāro mācību laikā Melnajā jūrā Ukrainas spēki notrieca krievu pasažieru lidmašīnu ar 78 pasažieriem. Lai līdzīgas traģēdijas neatkārtotos, Ukrainas Drošības padome uz vairākiem gadiem apturēja veco pretgaisa sistēmu izmantošanu, ieskaitot BUK.

BUK sistēmai ir skaidra taktiska funkcija – aizsargāt tankus un sauszemes spēkus. «Krievijas tanku vienības uz priekšu virzās tikai tad, ja tās pavada BUK,» stāsta Šmits. «Jo bez raķešu aizsardzības tanki kļūst par vieglu pretinieka iznīcinātāju mērķi.» Tas ir fakts, ko zina komandieri jebkurā NATO dalībvalstī.

Vai Austrumukrainā bija tanki?

Jā. 13.jūnijā, tātad mēnesi pirms MH17 notriekšanas, ASV Valsts departaments ziņoja par Krievijas tanku vienības iebraukšanu Ukrainā. Vēlāk tos pamanīja pie Sņižnes pilsētas. Krievija to noliedza, taču NATO publicēja satelītu uzņēmumus ar tankiem, kuriem aizkrāsotas pazīšanās zīmes.

Nakamajās nedēļās karš saasinājās. Ukraiņu iznīcinātāji un helikopteri veiksmīgi uzbruka tankiem separātistu teritorijā, un kaujinieki bija spiesti atkāpties.

Zaudējumus cieta arī Ukrainas gaisa spēki. 12.jūlijā tika notriekts ukraiņu kaujas helikopters. Pēc divām dienām līdzīgs liktenis piemeklēja ukraiņu militāro transportlidmašīnu An-26 un vēl pēc pāris dienām – divus iznīcinātājus Su-25.

Eksperti norāda, ka ne visi no šiem lidaparātiem tika notriekti ar raķetēm, kas palaižamas no pleca. Su-25 un An-26 iznīcināšana mudina domāt par jaudīgākām pretgaisa sistēmām, piemēram, BUK.

Apzinoties jauno situāciju, Ukraina mainīja iznīcinātāju stratēģiju – tos sāka izmantot retāk nekā «pretterorisma operācijas pirmajā fāzē», norāda Ukrainas Drošības padomes preses sekretārs.

Dzīvais vairogs

Kamēr uz zemes jūnijā un jūlija sākumā saasinājās kaujas, konflikta zonu turpināja šķērsot pasažieru lidmašīnas. Tikai pēc An-26 notriekšanas Ukrainas gaisa drošības dienesti pilnībā slēdza gaisa zonu zem 10 000 metru. Augstāk pasažieru laineri joprojām varēja lidot.

Taču arī šāds augstums ir moderno pretgaisa aizsardzības ieroču kaujas zona. Papildus Su-25 iznīcinātājiem Ukrainas armija izmanto arī MiG-29, kas var sasniegt 18 000 metru augstumu, bet tad strauji pikēt lejup, lai dotu triecienu ienaidnieka tankiem un BUK vienībām.

Sanāk tā, ka gaisa dienesti atļāva civilajām lidmašīnām lidot virs 10 000 metru, labi zinot, ka turpat manevrē arī iznīcinātāji. Savukārt pretgaisa vienībām uz zemes bija jārēķinās ar risku, ka, medījot iznīcinātājus, tās var trāpīt arī pasažieru laineriem.

Ukrainas Drošības padomes preses sekretārs apgalvo, ka Ukraina 17.jūlijā kaujas uzdevumā nebija sūtījusi nevienu iznīcinātāju. Viņš neatbildēja uz jautājumu, kāpēc tur ļāva lidot civilajām lidmašīnām.

Savus gaisakuģus laikus varēja brīdināt ES valstis. To militārie eksperti apzinās, ka ne vienmēr var paļauties uz ukraiņu solījumiem, it īpaši kara laikā. Taču nekas tāds nenotika. ES valstis vilcinājās karu saukt par karu. Tās zināja, ka Ukrainas teritorijā iebraukuši krievu tanki, taču atturējās dot savas rekomendācijas. 

Piemēram, vācu lidsabiedrības Lufthansa pārstāvis e-pastā atbildēja, ka viņu kompānija pati veic drošības situācijas analīzi, taču patieso apdraudējumu var apzināties tikai valdība, kuras rīcībā ir precīzāka izlūkinformācija. «Gaisa ceļu slēgšana ir valdības ziņā,» norāda Lufthansa. 

Savukārt Vācijas valdības preses sekretārs skaidro: līdz 17.jūlijam netika uzskatīts, ka šķērsot Austrumukrainu ir riskanti. Vācijas Ārzemju izlūkošanas dienests vispār atteicās no komentāriem.

Sanāk, ka simtiem pasažieru bija kļuvuši par dzīvo vairogu Austrumukrainas debesīs.

Putins piedāvā skaidrojumu

Vakarā pēc MH17 katastrofas Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzstājās ar paziņojumu televīzijā. Vainu par traģēdiju viņš uzvēla valdībai Kijevā un solīja, ka Krievijas varas iestādes ķersies pie «objektīvas informācijas» vākšanas.

Pēc četrām dienām «objektīvo informāciju» piedāvāja Krievijas bruņoto spēku administrācijas vadītāja vietnieks ģenerālleitnants Andrejs Kartapolovs. TV tiešraidē translētā preses konferencē viņš sēdēja zem lieliem ekrāniem, kuros tika rādītas kartes, tabulas un fotogrāfijas. Viņš piedāvāja divus MH17 notriekšanas scenārijus. Tas bija vecs propagandas triks: patiesus faktus izdaiļot ar varbūtības stāstiem tā, ka galu galā pat absurdas versijas sāk izklausīties vērā ņemamas.

Pirmais scenārijs: MH17 tika novirzīts no plānotā kursa un pietuvojās kādam ukraiņu iznīcinātājam. Abas lidmašīnas šķīra trīs kilometri. Iznīcinātājs varēja izšaut raķeti. Šā apgalvojuma vājais posms ir fakts, ka nekāda iznīcinātāja MH17 tuvumā nemaz nebija. Tas teikts nīderlandiešu izmeklēšanas ziņojumā. Turklāt eksperti ir vienisprātis, ka raķete ir palaista no zemes.

Otrais scenārijs: Kartapolovs demonstrēja uzņēmumu no satelīta, kurā it kā redzama Ukrainas armijas BUK vienība laukā pie Zaroščenskas ciema.

Mēs devāmies uz turieni pārbaudīt.

Neviens neko neredzēja

BUK raķetes izšaušana rada dūmu mākoni un «iespaidīgu troksni», teikts Krievijas inženieru asociācijas pētījumā. Otrs sprādziens pēc mirkļa atskan debesīs, papildina ieroču eksperts Šmits. Uz zemes paliek gan deguma pēdas, ko atstājis raķetes palaišanas uzliesmojums, gan arī bruņumašīnas kāpurķēžu sliedes. 

Vai Zaroščenskas iedzīvotāji kaut ko tamlīdzīgu manīja?

Austrumukraina oktobra beigās. Mūsu brauciens sākas Doņeckā, kas izskatās kā sastingusi miljonu pilsēta. Veikali slēgi vai izlaupīti. Banku durvis aiznaglotas, bankomāti tukši. Ielas apklust jau pirms tumsas iestāšanās. Zaroščenska atrodas 50 km uz austrumiem pa ceļu N21, kas savieno Doņecku un Lugansku – otru galveno separātistu nocietinājumu. Apkārt ir līdzenums. 

Zaroščenska ir necils ciems. Divas ielas ar zemām mājām, kūtīm un dārziņiem. Uz viena lauka ciema nomalē var atrast līniju, kas redzama Krievijas Aizsardzības ministrijas jūlijā izplatītajā satelītuzņēmumā. Mālos palikušas dziļas kāpurķēžu vagas – te ir pārvietojies kaut kas īpaši smags. Apdeguma pēdas ataugušajā zālē atrast neizdodas. 

Ciema iedzīvotāji netiks saukti vārdos, jo baidās gan no separātistu, gan no Ukrainas armijas atriebības. Minētā lauka malā dzīvo kāda 70 gadus veca sieviete. Sirmie mati saņemti ciešā copē, seja tumši iedegusi. Dzīvo viena. Nē, viņa saka, 17.jūlijā nav redzējusi neko neparastu. Ne aizdomīgus transportlīdzekļus, ne troksni, ne raķetes izgarojumu asti debesīs. Katrā ziņā Ukrainas armija te nav bijusi. «Viņi pat baidās parādīties šajā apkaimē.»

Kundze kaislīgi atbalsta krievu separātistus un tic dažādām sazvērestības teorijām. Dzirdējusi, ka ASV naftas kompānijas gribējušas patriekt Donbasa iedzīvotājus, lai atbrīvotajā teritorijā sāktu slānekļa naftas ieguvi. Kad šis plāns izgāzies, amerikāņi un ukraiņi nolēmuši sākt karu. Vienīgais, kas spēj novērst genocīdu pret krieviski runājošajiem, viņasprāt, ir Putins.

Citiem ciema iedzīvotājiem ir citas raizes. «Man ir govis, kas jāslauc katru dienu,» saka kāda sieviete, nostājusies savas sētas vārtos. Arī viņa 17.jūlijā neko nemanīja. Zvanījusi tikai satraukta radiniece no Maskavas, kas pa televizoru redzējusi preses konferenci. «Muļķības, nekā tāda te nav bijis,» atbild lauciniece. Priecājas, ka līdz šim karš viņiem lielākoties gājis secen. Tikai vienreiz jūlija beigās pārlidojusi raķete. «Ar bērniem skrējām slēpties pagrabā.» 

Pamanījuši svešiniekus, uz ielas sapulcējas vairāki vietēji. Neviens neko nav ne dzirdējis, ne redzējis. Nekāda BUK raķete 17.jūlijā te nav palaista, katrā ziņā to nevarēja izdarīt Ukrainas armija, jo Zaroščenskas apkaimi kontrolē separātisti.

BUK ceļš pa Austrumukrainu 

Citu vērā ņemamu pavedienu ir atradusi starptautiska izmeklētāju komanda Bellingcat.com, kuru vada jauns britu žurnālists Eliots Higinss. Viņa metode: skrupulozi meklēt pēdas, ko mūsdienās ikviens notikums atstāj internetā. Fotogrāfijas, video, ieraksti sociālajos tīklos. Viņš pierādījis, ka rakņāšanās tīmekļa dzīlēs var sagādāt satriecošus atklājumus. Tieši tādā veidā viņš savulaik pierādīja slepenu ieroču pārvietošanu Sīrijā un rekonstruēja nāvējošu gāzes uzbrukumu Damaskas piepilsētā.

BUK palaišanas iekārta ir iespaidīgs transportlīdzeklis. To būtu grūti nepamanīt. 

Katastrofas dienā – 17.jūlijā – BUK palaišanas iekārta virzījās pa ceļu N21. No Doņeckas tā izbrauca no rīta. Iekārta bija iekrauta kravas auto ar zemas platformas piekabi un baltu šofera kabīni. Šādu foto publicēja franču žurnāls Paris Match. Autors – garāmbraucoša auto pasažieris. Var saskatīt palaišanas iekārtas nodilušo sānu un daļu identifikācijas numura, ko kāds centies aizkrāsot.

Uz kravas auto sāna redzams tālruņa numurs. Tas pieder autonomai Doņeckā. Īpašnieks vēlāk skaidroja, ka mašīnu prokrieviskie separātisti nozaga jau jūnijā.

Kravas auto turpina braukt. To atkal nofilmēja Zugresas pilsētiņā. Un arī degvielas stacijā Torezā.

Pēc kāda laika raķešu iekārta sasniedza ogļraču pilsētu Sņižni. Tur BUK tika noripināts no kravas piekabes. Vēl vienā foto redzams, kā palaišanas iekārta pati virzās pa Sņižnes ielu ar četrām ielādētām raķetēm.

CORRECT!V izmeklētāji šos internetā atrastos foto salīdzināja ar reālo apkaimi un atzina, ka uzņēmumi ir autentiski. Nav nekādu šaubu – 17.jūlija pēcpusdienā BUK ieņēma pozīciju pie Šņižnes. Šī teritorija bija separātistu kontrolē.

No kurienes atveda raķetes?

Bellingcat izdevies noskaidrot arī raķešu iekārtas mājvietu. Katram BUK ir savs identifikācijas numurs. Attēlos var saskatīt 3*2 (* ir nesalasāms cipars). Interneta izmeklētāji atrada pierādījumus, ka šāds pats BUK jūnijā izvests no Krievijas pilsētas Kurskas un konvojā devies Ukrainas robežas virzienā. Neesot šaubu, ka attēlos redzams viens un tas pats BUK – uz sāniem ir identiski skrāpējumi un iespiedumi. Gluži kā pirksta nospiedumi. Konvojs ceļu sāka no Krievijas 53.pretgaisa aizsardzības brigādes, kas bāzēta Kurskā. Jūnija beigās tas šķērsoja Ukrainas robežu.

Pierādījumus pastiprina vēl kāda īpatnība – viens no 53.brigādes seržantiem ir īpaši aktīvs sociālajā tīklā VKontakte, regulāri publicējot savas vienības attēlus. Seržanta vārds ir Ivans Krasnoprošins. 

Jūnija vidū viņš dokumentējis savu atvaļināšanos no Krievijas armijas. Nobildējis arī reģistrācijas žurnālu, kurā bez paša Krasnoprošina ir vēl 13 ierindnieku vārdi. Pēdējais ieraksts veikts 13.jūnijā. «Atvaļināts sakarā ar dienesta laika beigām pēc rīkojuma nr. [nav salasāms].»

Interesanti, ka šajā datumā Krasnoprošins nebija vienīgais atvaļinātais. Pēc tā paša rīkojuma dienestu pameta trešdaļa brigādes.

Šāda masveida atvaļināšana rada aizdomas. Nevalstiskā organizācija Krievijas karavīru māšu komiteja dokumentējusi, ka atvaļināšanas dokumentus pieprasa parakstīt tiem kareivjiem, kurus sūta karot Ukrainā.

Dažas dienas pēc Krasnoprošina un vairāku dienesta biedru atvaļināšanas garš 53.brigādes konvojs bija ceļā uz Ukrainu – atkal kāds ievietoja foto sociālajā tīklā. Un atkal redzams BUK ar 3*2.

Tikpat kā nav šaubu – tieši 53.brigāde no Kurskas traģiskajā pēcpusdienā ieņēma pozīcijas pie Sņižnes pilsētas.

Nozieguma vieta

Sņižne novembrī. Asfaltu saplosījušas kāpurķēdes: laukumā pie tirgus, uz galvenās ielas, mazās šķērsielās. Pilsētu kopš aprīļa kontrolē separātisti, tātad pēdas nevarētu būt atstājuši ukraiņu tanki.

15.jūlijā, tas ir, divas dienas pirms MH17 notriekšanas Sņižnē bija melnā diena. Rītausmā šāviņš trāpīja dzīvojamajai ēkai, nogalinot vairāk nekā 10 cilvēku. Vai patiesībā kāds bija mērķējis uz tankiem?

Blakus tirgum ir armēņu restorāns. Viss sarkanā – tapetes, galdauti, krēsli un aizkari. Ēdamzālē ienāk Aleksandrs Bondarenko, separātistu vietējais līderis. «Esmu ogļracis,» rāma balss un stingrs rokasspiediens. Līdz jūnijam viņš bija kādas šahtas inženieris.

Apsēžas pie galda un sakrusto rokas.
Jautājums: «Ir foto, kur redzamas BUK iekārtas Sņižnē. Jūs zināt par šiem foto?»
«Nē, Sņižnē nekad nav bijis BUK.»

«Jūs par to esat drošs?»

«Pilnīgi noteikti. Pretējā gadījumā tās būtu nofotografētas, tāpat kā tanki.»

«Kuri tanki?»

«Tie, kas ierodas no Luganskas.»

«Kam pieder šie tanki?»

«Viņi nesaka, kam pieder. Zaļi. Ideālā variantā mūsējie,» Bondarenko smejas.

«Kas veica uzlidojumus 15.jūlijā?»

«Ukraiņu Su klases iznīcinātāji.»

«Kāda bija jūsu reakcija?»

«Iedarbinājām pretgaisa aizsardzību Sņižnes ziemeļos, jo dienvidos ir Krievija, un mēs neuztraucamies par to, kas lido no tās puses.»

«Iedarbinājāt arī BUK?»

«Nē. No pleca palaižamās raķetes, kas var sasniegt 5000 metru augstumu.»

Šis ir karš, un patiesība ir ierocis. Taču Bondarenko atzīst – pilsētā ir bijuši tanki, kas savukārt nozīmē, ka kaut kur tuvumā bija arī BUK. Vienkārši tāda ir Krievijas armijas taktika.

Bondarenko apstiprina, ka viņu pretgaisa vienības bija izvietotas Sņižnes ziemeļos. Tā ir būtiska informācija – zemas kvalitātes uzņēmumos, ko Facebook savulaik publicēja ASV vēstniecība Kijevā, redzami tieši Sņižnes ziemeļi un lauks, no kura, iespējams, tika palaista BUK raķete.

Palaišanas vieta

Labības lauku no ceļa N21 neredz. No austrumiem skatu aizsedz rūpnīca, no ziemeļiem – dzelzceļa uzbērums un neliels mežs. Lauks pamests novārtā, vietām mētājas tukšas alus pudeles. Rugājā redzamas dziļas un platas transporta pēdas – traktors tas nav, jo riteņu ass ir krietni platāka.

Uzbēruma otrā pusē ir neliela sādža. Rej suņi, cilvēkus neredz. Ja kāds parādās, tūlīt pat pazūd durvīs. Baidās. «Mani nošaus, ja kaut ko pateikšu,» atbild kāds panākts vīrs.

Pie paša uzbēruma dzīvo sieviete ar meitu. 17.jūlijā viņa bija mājās. «Dzirdēju skaļu blīkšķi,» viņa stāsta. Vēlāk piezvanījusi kaimiņiene, lai pateiktu, ka notriekta lidmašīna. «Mēs redzējām dūmus.» Uz papildu jautājumiem viņa atsakās atbildēt.

Sastopam vēl divus vīriešus un divas sievietes. Sākas saruna. Principā ikviens ciema iedzīvotājs precīzi atceras, ko darījis 17.jūlijā – traģiskā diena iespiedusies atmiņā.

«Lidoja lidmašīna. Nu, mēs jau nezinājām, vai tā bija lidmašīna. Bija gara, monotona skaņa, bet tad troksnis,» stāsta viena no sievietēm. Tāda švīkstoša, pailga skaņa. 

Pie rūpnīcas pacēlās biezi dūmi, turpina otra sieviete. «Visi bija uztraukušies.» Vai viņa zina, no kurienes nāca dūmi? Sieviete samulst. «Kā mēs varam zināt, kas tas bija? Mēs dzirdējām, ka kaut kas eksplodē.»

Viens no vīriešiem negaidīti pasaka: «Aiz dzelzceļa dega zāle.» Viena no sievietēm aši iebelž vīrietim pa sānu, un viņš apklust. Iezvanās mobilais, satiktie cilvēki aiziet.

Atgriežamies pēc divām dienām. Sādžas iela ir tukša. Pēc ilgas klauvēšanas durvis atver vīrietis: «Jūs esat spiegs?» Augustā viņš bija devies prom karadarbības dēļ, bet 17.jūlijā vēl bijis mājās. Ikviens jautājums par šo dienu viņu nervozē. «Jā, atceros, bet daudz neko nestāstīšu, jo man tas var slikti beigties.» Parādām CORRECT!V žurnālista apliecību. Skaidrojam, ka cilvēki Eiropā grib zināt, kas notrieca miermīlīgu lidmašīnu.

Vīrietis minstinās, bet tad sāk runāt: «Viņi to notrieca. Raķete no šejienes. Mēs redzējām, kā tā lido.» Ar roku parāda dzelzceļa virzienā. Viņa draugs redzējis arī palaišanas iekārtu. «Zvanīja un teica: «Atbraucis kaut kas pārsteidzošs ar četrām raķetēm.»»

Drauga vārdu neatklāj. «Baidās. Tagad ir bīstami laiki.» Tad pats sāk skaļi prātot par jautājumu, kas vīrieti urda kopš vasaras. «Viņi taču to bija ieplānojuši.» Un turpina: «Es biju pagalmā un dzirdēju sprādzienu, blīkšķi. Tas bija ļoti skaļš. Tad gara švīkstoša skaņa. Un pēc tam vēl divi sprādzieni – bāc! bāc! Izskrēju uz ceļa un redzēju, kā lidmašīna sāk krist. Dažus kilometrus tālāk uz ceļa. Jūs saprotat? Varēja redzēt, ka tā deg.»

Pārjautāts par pirmo blīkšķi, aculiecinieks paskaidro: «To palaida no šejienes.»

Vai tie bija krievu karavīri vai separātisti? Vīrietis smejas. Tādu raķeti māk palaist tikai karavīri. «Ko ogļrači saprot no raķetēm? Nē, tie bija speciālisti. Vai jums šķiet, ka es varētu palaist raķeti?»

Šis aculiecinieks saliek pēdējos punktus uz «i»: lidmašīnu notrieca BUK M1 raķete, kuru atveda 53.pretgaisa brigādes kareivji no Kurskas, lai sargātu krievu tankus, kas ieradušies bez pazīšanās zīmēm.

Paliek tikai viens jautājums – kas deva pavēli? Krievu virsnieks? Separātists?

Melīga fotomontāža

Jau 17.jūlija vakarā internetā atkal parādījās kāds video ar BUK iekārtu. Tā atkal ir novietota kravas piekabē un pabrauc garām ēkai ar autodīlera Bogdan reklāmas plakātu. Raķetes nav apklātas. Vienas trūkst.

Šis video ir svarīgs, jo autentiskumu apstiprina abas puses, pat krievi.

Ģenerālleitnants Andrejs Kartapolovs vienu kadru no šā video rādīja arī savā preses konferencē, apgalvojot, ka tas ticis filmēts Krasnoarmijskā. Tajā laikā šī pilsēta bija Ukrainas armijas kontrolē. Kartapolovs apstiprināja, ka palaišanas iekārtai trūkst vienas raķetes. Un secināja: video pastiprina Ukrainas vainu.

«Mums ir vairāki papildu jautājumi,» teica ģenerālleitnants. «Kāda veida palaišanas iekārta tā ir? Kas to atvedis? Kur tā ir tagad? Kāpēc nav visu četru raķešu? Kad pēdējoreiz no tās ticis šauts?»

Šo video kadru pa kadram izanalizēja arī Bellingcat un atklāja viltojumu. Auto dīlerfirmas filiāles numurs, kas reģistrēts Krasnoarmijskā, ir iekombinēts vēlāk. Oriģinālā redzams tikai vispārējs reklāmas plakāts ar norādi «Nacionāls auto dīleris». 

Tātad krievu armijas amatpersona piedāvājusi fotomontāžu.

Turpinot analizēt video, izdevās noskaidrot, ka tas patiesībā filmēts Luganskā, tas ir, uz N21 pusceļā starp raķetes palaišanas vietu un Krievijas robežu.

Novembrī šo ielas krustojumu apmeklēja arī CORRECT!V izmeklētāji un pārliecinājās, ka ēku izvietojums ir tieši tāds, kā redzams video – tātad tas ir autentisks. Pie nama mūra joprojām stāv arī Bogdan reklāma, tiesa, vēja vai kara sapluinīta.

Nemiernieku līderis

Tiekamies ar ietekmīgu separātistu komandieri Aleksandru Hodakovski. Pēc 17.jūlija viņš ziņu aģentūras Reuters reportierim teica, ka separātistiem lidmašīnas notriekšanas dienā bijušas BUK raķetes. Pēc tam savu teikto atsauca, paziņojot, ka nepareizi citēts. Ko tad viņš teica patiesībā?

Ir nakts, un Hodakovskis pa piķa melnajām Doņeckas ielām stūrē lamzīgu apvidus auto. 42 gadus vecais vīrietis komandē bataljonu Vostok un lepojas ar savu rangu separātistu armijā. Ielas ir tukšas. Komandieris uzspiež uz gāzes pedāļa. Blakus sēž labi bruņots miesassargs. 

Brauciena laikā komandieris runā pa rāciju – cenšas vienoties ar Ukrainas armiju, lai tā atbrīvo drošu koridoru vienam no viņa padotajiem, kam jābrauc uz tēva bērēm. Hodakovskis agrāk bija pretterorisma speciālists Ukrainas izlūkdienestā, un viņam joprojām ir paziņas frontes pretējā pusē.

Komandierim patīk izdevīgi darījumi, bet, ja «vajag vēl kaut ko, mēs nozogam».

Arī kravas auto ar zemu piekabi un baltu šofera kabīni? «Pilnīgi droši zinu, ka tautas milicija boingu nenotrieca.»

«Kāpēc ne?»

«Mums nav un nav bijis speciālistu, kas pārvalda tādas augstas precizitātes ieroču sistēmas.»

«Jums ir BUK?»

«Tagad ir viens.»

«Bija arī 17.jūlijā?»

Viņš izvairās no tiešas atbildes. «Zinu, ka BUK raķetes bija ceļā uz šejieni laikā, kad notika traģēdija, bet neieradās. Kad notika traģēdija, viņi negribēja kļūt par grēkāžiem. Cik zinu, raķetes tika aizsūtītas atpakaļ.»

Viņš tieši neatbild uz vēl vairākiem jautājumiem. Bet atzīst divas lietas: raķete, kas notrieca MH17, tika palaista no Sņižnes. Taču to nepalaida separātisti, jo nemāk darboties ar tādu palaišanas sistēmu.

Kas nospieda pogu?

Ieroču ekspertam Šmitam nav šaubu: «Krievu raķetes var palaist tikai pēc Krievijas virsnieku pavēles.»

17.jūlija diena BUK 3*2 apkalpei sākās ar sliktu vēsti. Ukrainas Drošības padome paziņoja par trīs Krievijas tanku iznīcināšanu. 53.pretgaisa brigādei, protams, bija pienākums tos pasargāt. Šis uzdevums nebija izpildīts, un pieauga spiediens līdzīgus incidentus vairs nepieļaut.

BUK ir novecojusi, taču sarežģīta un nāvējoša sistēma. Lai to apkalpotu, regulāri jātrenējas. Padomju laikos šo pretgaisa iekārtas apkalpošanu varēja apgūt arī Raķešu tehnoloģiju institūtā Kijevā. Mācības ilga piecus gadus. Institūts Ukrainas galvaspilsētā tika slēgts 1995.gadā. Savukārt Krievijā līdzīgas skolas joprojām darbojas, viena no tām ir Smoļenskā. 

Daudzi bijušie Kijevas institūta absolventi ir pametuši dienestu, taču labprāt stāsta par studiju gadiem. «Tas nav tas pats, kas iemācīties braukt ar velosipēdu,» saka viens no viņiem, kas tagad ir uzņēmējs un nevēlas publiskot savu vārdu. BUK nepieciešama labi saskaņota apkalpe, kas visu laiku atsvaidzina savas prasmes. «Pat veterāni var ātri zaudēt iemaņas.»

To apstiprina arī Viktors Kusovkins, seržanta Ivana Krasnoprošina biedrs. Kusovkins ir dienējis 53.pretgaisa aizsardzības brigādē Kurskā. Pirmā lieta, ko viņam uzticēja pēc četru mēnešu mācībām, bija vadīt BUK palaišanas iekārtas vilcēju. 

Kusovkinu sazvanām pa telefonu, jo numuru publicējis tīklā VKontakte. Vai BUK var palaist jebkurš? «Protams, ne. Parasti kareivji pat netiek laisti tuvumā. Vispirms jāpabeidz institūts. Tas ir sarežģīts uzdevums. To spēj tikai virsnieki.»

Drosmīgais gaisa akrobāts

Tagad mēģināsim īstenot neiespējamo – atrast virsnieku, kas deva pavēli.

Kurska decembrī. 53.pretgaisa aizsardzības brigāde mājo priežu ieskautā mežā pilsētas austrumos. 1943.gada vasarā tur notika viena no lielākajām tanku kaujām pasaules vēsturē – vairāk nekā 10 000 dažādu vācu un padomju transportlīdzekļu. Pie apvāršņa plešas kritušo kareivju brāļu kapi.

Atmiņas par uzvaru Lielajā tēvijas karā redzamas arī pilsētas centrā, kur pie kādas augstceltnes piestiprināts lozungs «Kurska – slavas pilsēta». Ielās slapjš sniegs un pelēcība. Cilvēku sejas noraizējušās – ne jau par laika apstākļiem, bet par krītošo rubļa kursu.

Uzrunāt karavīrus un virsniekus ir gandrīz neiespējami, jo armijas institūcijas vienmēr ir bijušas noslēpumainas. Tagad aizdomu atmosfēru vēl vairāk pastiprina televīzijā dzirdamā Kremļa propaganda: Ukrainā noticis fašistisks apvērsums, ASV izdara spiedienu uz Krieviju, ārzemnieki ir spiegi.

53.brigādes virsnieki – vīri, kas varēja dot pavēli notriekt lidmašīnu – ar savām ģimenēm dzīvo daudzstāvu ēku kompleksā Maršals Žukovs netālu no bāzes barakām. Kompleksu 1992.gadā uzcēla turku kompānija par vācu naudu – tā bija jauna dzīvesvieta padomju karavīriem, kurus pēc Vācijas atkalapvienošanas izveda no Berlīnes. Žukovā dzīvo aptuveni 4500 cilvēku.

Piecstāvu ēkas, skola, bērnudārzs un Virsnieku nams. Varbūt kādreiz komplekss piedzīvojis labākus laikus. Tagad ielas bedrainas, nav ne restorānu, ne kafejnīcu. Tikai mazas bodes, kas lielākoties tirgo cigaretes un alkoholu.

Kādu vakaru Virsnieku namā paredzēts koncerts – bērni dejos pasaules tautu dejas. Zāle ir pustukša, sanākuši tikai vecāki. Taču piecas minūtes pirms koncerta sākuma no barakām vienoti atsoļo 60 ierindnieku. 

«Vai varam ar jums parunāt?»

«Nē,» atcērt komandieris. «Nekādu jautājumu!»

«Vai drīkst bildēt?»

«Jā, mani tas netraucē.»

Bērni dejo un dzied. Kareivji sit plaukstas. Pēc stundas koncerts beidzas. Piecelties! Miera stājā! Marš atpakaļ uz barakām!

Viens kareivis paspēj ieskriet veikalā, lai nopirktu cigaretes.

Kāds biznesmenis mums izkārto sarunu ar vietējo amatpersonu – ja kāds vispār varētu zināt par raķešu brigādes pārvietošanos, tad tā ir šī persona.

Satiekam Sergeju (vārds mainīts) pustukšā restorānā Kurskas centrā. Runājam pusčukstus. Apklustam, kad pienāk oficiante. Viņš atļāvis mūsu sarunu ierakstīt.

Vispirms ilgi un vispārēji stāsta par savu darbu, bijušajiem kolēģiem un raķešu brigādi. Tad negaidīti atceras kaut ko neparastu. «Ziniet, daži mani draugi ir iznīcinātāju piloti. Es zinu, ka Krievijas gaisa spēkos ir tradīcija militāras uzvaras atzīmēt ar trakiem akrobātu trikiem gaisā.» Pilotiem atļauj papriecāties.

17.jūlijā viņš piegāja pie loga un redzēja ko pilnīgi neticamu. «Su iznīcinātājs debesīs uzvedās kā negudrs. Izpildīja pašas pārdrošākās piruetes. Tas bija brīnišķīgi!»

Gaisa šovs ildzis krientu laiciņu. «Pie sevis nodomāju: ir kaut kāds pamats šādām svinībām. Vēlāk redzēju ziņas par MH17. Tas mani satrieca. Sakritība? To gan es nevaru pateikt.»

Raķešu palaišanas iekārtas pārvietošanās traģiskajā dienā

Turpinājums sekos!

Posted on janvāris 21, 2015 by - Intervija

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers par ekspertīzes secinājumiem Maxima lietā

Vai esat iepazinies ar lēmumiem, ar kuriem personas atzītas par aizdomās turamajiem un apcietinātas? 
Nē. No krimināllietas materiāliem esmu iepazinies ar ekspertīzes secinājumu daļu – kopsavilkumu, kurā ietverts viss galvenais, kāpēc notika traģēdija.

Ņemot vērā pirmos aizdomās turamos, jāsecina, ka pašlaik viņi tiek uzskatīti par galvenajiem vaininiekiem, nevis, teiksim, būvnieki?
Pašreiz vēl nedalīsim galvenajos un mazāk galvenajos vainīgajos. Pagaidīsim! Turpinājums sekos.

Vai kāds šī gada laikā ir mēģinājis ietekmēt izmeklēšanu? 
Man nav tādas informācijas. Manā rīcībā nav arī ziņu, ka notikušas liecību saskaņošanas. Šeit praktiski tas ir bezjēdzīgi – ja tiek konstatēta tehniska kļūda projektā, ko tur var saskaņot! Ja kādā vietā bija jābūt ciparam 9, bet ierakstīts 2, pieļauta matemātiska kļūda, kas tālāk maina visu projektu…

Kādi ir ekspertu galvenie secinājumi? Vai tie saistīti ar sabrukušo kopņu izstrādi?
Ir tāda spēle «silts, siltāks», es teiku – vāji silts.

To secinu pēc pirmajiem aizturētajiem.
No tā vien nevar izdarīt secinājumus. Būvprojektā ir rupjas kļūdas, par to šaubu nav. Tas izriet no ekspertu atzinuma. Bet, ja tas būtu vienīgais, tad mēs pārliecinoši neteiktu, ka turpinājums sekos.

Ekspertīze ir ļoti apjomīga, ir konstatēti daudzi pārkāpumi. Ir pārkāpumi vai atkāpes no normatīviem, kuri neietekmēja ēkas stingrību un nav ne tiešā, ne netiešā saistībā ar sekām – sagrūšanu un bojāgājušajiem. Ir faktori, kuri ir mazāk ietekmējuši, un ir faktori, kuri būtiski ietekmējuši. Kopsumma ir tā, ka nobrukums notika tieši 21.novembrī pulksten 17.41. Iztrūkstot vienam veicinošajam faktoram, nobrukums varbūt būtu noticis 12.novembrī pulksten 3 naktī un nebūtu gājis bojā neviens cilvēks.

Ēkai bija jāsabrūk jebkuros apstākļos. Ēka bija projektēta tā, ka tā nevarēja nesabrukt. Jautājums – kāpēc tā tik ilgi nostāvēja? Tāpēc es runāju par faktoru kopsummu, kas noveda pie tā, ka konkrētā dienā, laikā [sabruka]. Katram, kurš atbildīgs par šo summējošo faktoru, ir jāatbild par sekām. Ja pasakām, ka projektā bija kļūda, pārējais ir pakārtoti… Nē, tas nav pakārtoti, viņi ir veicinājuši. Ja nebūtu kaut viena nolaidības vai pārkāpuma faktora, viss varēja notikt citā laikā. Bija daudzu faktoru summa. Katrs, kurš kaut ko ir pārkāpis, ir līdzvainīgs.

Ietekmējošais faktors bija darbi uz jumta?
Varbūt arī, jā. Es neapstiprināšu nevienu konkrētu versiju, bet tas ir loģiski.

Arī celtniecības posmā varēja kaut ko novērst?
Jā, jā!

Pērn intervēju cilvēkus, kuri skrūvēja metāla konstrukcijas. Viņi teica, ka jau tad brīnījušies par skrūvēm.
Esmu jau teicis un atkārtošos: šie cilvēki, kuri brīnījās, morāli var sevi uzskatīt par līdzvainīgiem. Pie kā viņi vērsās, kam to pateica, vai būvvaldi informēja? Tas ir tas pats, kas iet pa ielu, redzēt vienu asiņainu guļam sniega kupenā, bet paiet mierīgi garām. Es runāju par morālo atbildību.

Nozīmīgo konstrukciju pieņemšanas aktu ir parakstījuši četri cilvēki, viens paraksts ir viltots. Pašlaik no šiem cilvēkiem tikai vienam – Sergetam – ir statuss kriminālprocesā.
Kur jūs visi gribat skriet pa priekšu lokomotīvei?! Latviešu nacionālais sporta veids! No dienas, kad parādījās pirmie aizdomās turamie, [kriminālpolicijas šefs Andrejs] Grišins un es runājam: būs vēl, būs vēl, būs vēl!

Kāpēc bija kļūdas, vai mantkārības dēļ?
Tas ir vesels komplekss. Pati kļūda ir vai nu neuzmanības, matemātiskā aprēķina vai nolaidības kļūda, bet nav tīši ieprojektēta kļūda. Tad tā būtu slepkavība.

Apzināti izmantoja lētākus materiālus, lai taupītu?
Šeit jārunā par daudz ko – par ārkārtīgi paviršo attieksmi pret objekta celtniecību, pret pārbaudēm celtniecības gaitā. Ir ļoti daudz nekontrolējamības, daudz vairāk nekā kontrolētas darbības. Nozīmīgo būvkonstrukciju pieņemšana, slēpto darbu pieņemšana, gala pieņemšana, ēkas tehniskā pārbaude pirms jaunās būvniecības kārtas sākšanas – tie visi ir noteikumu punkti, kas paredz veikt kvalitātes kontroli. Ja tas būtu ievērots, tad nevarēja nekonstatēt, ka kaut kas nav kārtībā. Nevarēja nekonstatēt. Te ir runa par milzīgu nolaidību!

Bet iesaistītie saka – viss darīts pēc pastāvošās kārtības.
Bet mēs sakām, ka viņi nedarīja to, ko nosaka likumi un būvnormatīvi! Kā jurists varu teikt – ja tiktu ievērots viss normatīvais regulējums, kāds bija spēkā ēkas celtniecības brīdī, tad nelaime nebūtu notikusi! Regulējums bija pietiekams, lai nodrošinātu kvalitatīvas ēkas uzbūvēšanu. Sistēmā ir kļūda, ka pieļaujam ļoti paviršu darbu, nekontrolētu darbu un tiek formāli noformēti dokumenti, ka viss ir kārtībā. Jā, tas ir saistīts ar naudas līdzekļu taupīšanu. To jau pierāda pabeigtā krimināllieta (par viltošanu, jo kopņu montāžā netika pieaicināts sertificēts speciālists, bet firma viltoja viņa parakstus dokumentos – red.). Kāpēc neuzaicināja sertificētu speciālistu? Lai naudu ietaupītu! Vieglāk ir viltot aktu, ka sertificēts speciālists ir pievilcis skrūves. Neviens jau nav pārbaudījis! Par to jau ir runa! Bet regulējums bija pietiekams, lai nelaime nenotiktu, ja tas tiktu izpildīts un ievērots.