Grieķijas vēlēšanu uzvarētājs Aleksis Ciprs (40) vēlas pavisam citādu Eiropu – tādu, kurā Vācijai vairs nav tik liela teikšana kā līdz šim. Vai harismātiskais politiķis atradīs dzirdīgas ausis ne tikai savās mājās, bet arī citur?
Lai pierādītu saviem vēlētājiem, ka atšķiras no iepriekšējiem valsts vadītājiem, Aleksis Ciprs spēra simbolisku soli. Uzreiz pēc premjerministra zvēresta nodošanas devās uz Grieķijas pretošanās kustības piemiņas vietu, ko sauc par Miera altāri. Tur, Atēnu nomalē, 1944.gada 1.maijā nacisti nošāva 600 pretošanās kustības dalībnieku, to vidū 200 komunistu no Haidari koncentrācijas nometnes.
Sapulcējušies cilvēki uzgavilēja, aplaudēja, centās apskaut un sabučot. Miesassargi pat nemēģināja atstumt sajūsminātos ļaudis. Kad premjers nolika puķes, pūlis sāka skandināt: «Pretestības kustība ir mūsu nācijas ceļš!» Kāds pensionārs iesaucās: «Vācu okupācijai beidzot pielikts punkts!»
Nav ne mazāko šaubu, ka Ciprs ar šo vietas izvēli gribēja dot signālu – Grieķija cenšas atbrīvoties no jauna jūga. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņš nenogurstoši atkārtoja, ka «grieķiem ir jāatgūst pašcieņa». Viņš nebūtu ievēlēts, ja liela daļa grieķu vēlētāju neizjustu pazemojumu, ko sagādājusi līdzšinējā Grieķijas politiskā elite un arī citu Eiropas valstu līderi.
Eirokrīzes kaldināta karjera
Cipra politisko karjeru ir veidojusi eirokrīze – valūta, kas tika ieviesta Eiropas vienošanai, bet tagad ir sašķēlusi cilvēkus. Vieni uzvedas tā, it kā ar viltu būtu ievilkti savienībā, kurā nemaz nevēlas atrasties. Citi jūtas nepamatoti apspiesti. Tieši otro ir ārkārtīgi daudz Grieķijā, un viņi cer, ka Ciprs atbrīvos dzimteni no iluzorā jūga.
Kā Eiropa ir nonākusi līdz šādai situācijai? Jau no paša sākuma eiro bija kas vairāk par naudu. Tas bija mēģinājums dziedēt 20.gadsimta brūces, ko bija radījis karš un nacionālradikālisms. Kad Vācijas kanclers Helmūts Kols 1992.gadā parakstīja Māstrihtas līgumu, viņš izteica cerību, ka vienotā valūta neatgriezeniski saliedēs kontinentu.
Tagad gan izskatās, ka notiek pretējais – vienotā valūta vairo naidīgo noskaņojumu starp dažādām valstīm. Grieķijas krīzes rezultāts ir jauna valdība, kurā «salaulājušies» kreisie un labējie radikāļi. Ideoloģiski viņus vieno tikai viena lieta – naids pret Angelas Merkeles ieteiktajiem taupības pasākumiem.
Eiropas valstu galvaspilsētās Cipru uztver kā fascinējošu un vienlaikus arī biedējošu politiķi. Vai ES tagad būs jātiek galā ar karstgalvi, kas ved savu zemi pretī bezdibenim? Vai viņš patiešām pildīs radikālos solījumus, ko deva vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā – paģērēt valsts parādu norakstīšanu un vairs neturpināt starptautisko aizdevēju pieprasīto taupības programmu?
Lai gan daudzi cilvēki Eiropā klusi priecājas par varas maiņu Atēnās, publiski savas simpātijas viņi neizrāda. Cipra izteicieni reizēm tiešām ir pārāk asi, bet jaunās koalīcijas partneri – pārāk dīvaini. Piemēram, labējais politiķis Pans Kamens, kas tagad kļuvis par aizsardzības ministru, nesen izteicās, ka vienīgie cilvēki, kas Grieķija nemaksā nodokļus, ir ebreji.
«Mēs neplānojam kauju»
Pēdējā laikā šķita, ka eiro krīze ir pārvarēta. Taču pēc Cipra ievēlēšanas tā atkal atgriezusies ziņu virsrakstos. Vienlaikus uzvirmojušas šaubas, vai viņam ir tuvas ES kopējās vērtības. «Mēs neplānojam kauju, jo tā būtu vienlīdz katastrofāla abām pusēm,» pēc pirmās valdības sanāksmes paziņoja Ciprs, «taču mēs neturpināsim kaitīgo pazemības politiku.»
Pirmais nopietnais Grieķijas valdības pretsolis ES politikai bija atteikums atbalstīt jaunas sankcijas pret Krieviju. Cipra vadītās kreisās partijas Syriza ciešās saites ar Krieviju nav noslēpums, taču skeptiķi rausta plecus – vai Ciprs tik tiešām cer uzlabot savu tēlu un «stiprināt grieķu pašcieņu», nostājoties Kremļa pusē? Vai arī tas ir vienkārši demaršs tikai tādēļ, lai kārtējo reizi iebilstu pret Merkeli, kura, kā zināms, ir ieņēmusi asu nostāju pret Krievijas rīcību Ukrainā.
Ciprs un viņa partija Syriza par savu politisko uzvaru var pateikties taupības pasākumiem, kas no Grieķijas tika pieprasīti pēdējos gados. Rezultātā vidējais ienākumu līmenis valstī krities par 30%, bezdarbs jau ilgāku laiku turas pie 26%, pie zupas virtuvēm veidojas garas rindas, slēgti veikali pat turīgākajos Atēnu rajonos, bet ielās ir uzkrītoši daudz ubagu.
Cipra uzvaras pamatā ir arī solījums izmēzt no politikas pie varas ilgi sēdējušās vecās «zagļu» partijas, kā arī ārējā ienaidnieka atrašana – kurš gan cits, ja ne Angela Merkele.
Var teikt, ka Ciprs ir viens no ekstrēmākajiem antimerkelistiem, kuru uzskati ir populāri ne tikai Dienvideiropā, bet aizsniedzas pat līdz ekonomistu prātiem Amerikas universitātēs. Šie oponenti uzskata, ka Eiropa nav uz pareiza ceļa – jostu savilkšana recesijas laikā neveicina ekonomikas atgūšanos, bet gan paildzina stagnāciju.
Jaunā grieķu premjera veiksme vienlaikus ir arī stāsts par Eiropas muļķīgo nevēlēšanos dot pretsparu populistu partijām Grieķijā. Jau 2012.gada pavasarī bija skaidrs, ka Ciprs kļūst par vienu no galvenajiem politiskajiem spēlētājiem. To uzrādīja ikviena aptauja. Taču, kad tā dēvētās troikas – ES, Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Centrālās bankas – pārstāvjiem aizkulisēs tika jautāts, vai sarunās par starptautiskās palīdzības programmu nevēlas iesaistīt arī Cipru, viņi šo ideju strikti noraidīja.
SVF vadītāja Kristīne Lagarda pat iejaucās iekšpolitikā, publiski paziņojot, ka, viņasprāt, tikai divas lielākās valdošās partijas – labēji centriskie Jaunie demokrāti un sociālisti Pasok – spēj garantēt Grieķijas politiku eirozonā. Taču, jo vairāk Eiropas politiskā elite centās raksturot Cipru kā izstumto, jo vairāk auga viņa popularitāte Grieķijā.
Neskatās patiesībai acīs
Ciprs ir rezultāts Grieķijas unikālajai spējai neredzēt realitāti. Nav šaubu, ka eiro ieviešana deva šai zemei līdz tam nebijušu ekonomisku pārticību. Visa pamatā bija iespēja tikt pie aizdevumiem starptautiskajos finanšu tirgos par daudz zemākām procentu likmēm. Pat pēc krīzes un rekordsmagās recesijas Grieķijas rūpnieciskās ražošanas apjoms ir tādā pašā līmenī kā 2001.gadā, proti, kad valsts ieviesa eiro. Vainot citus, to skaitā Merkeli, par milzīgajiem uzkrātajiem parādiem, maigi sakot, nozīmē ļoti vienpusīgi skatīties uz situāciju.
Taču Cipram patīk lietas, kas izdevīgas pašam. Tikko sēdies valdības vadītāja amatā, viņš paziņoja, ka darbā atkal tiek pieņemti visi tie 9500 ierēdņi, kas pēdējos gados atbrīvoti no pienākumiem, cenšoties samazināt valsts budžeta tēriņus. Šo darbā atjaunoto personu vidū būs skolu apsargi un leģendārās apkopējas, kuras, ģērbušās darba uzsvārčos un gumijas cimdiem rokās, piedalījās katrā Syriza vēlēšanu kampaņas pasākumā.
Neviens gan nevar atbildēt, kas par to visu maksās. Pagaidām Syriza tīksminās pēcvēlēšanu eiforijā un no smagiem jautājumiem izvairās. Vēlēšanu iznākums, protams, ir iespaidīgs – partijai pietrūka tikai divu vietu līdz vienkāršam vairākumam parlamentā. «Prezidents» (tā Cipru sauc viņa kvēlākie atbalstītāji) spēja iedvesmot un saņemt gan bijušo komunistu, gan zaļo, gan trockistu, gan maoistu, gan sociālistu, gan arī dažnedažādu radikāļu balsis.
Syriza ir kaut kas vairāk par vienkāršu «protesta» partiju. Krīzes ietekmē tā kļuva «par lielās telts partiju», saka ekonomists Jenss Bastians, kas divus gadus strādāja Eiropas Komisijas īpašajā Grieķijas darba grupā par banku ekspertu. Papildus kreisajiem un tipiskiem protesta balsotājiem partija spēja iegūt arī vidusšķiras vēlētāju un pensionāru balsis.
Dīvainais koalīcijas partneris
Ciprs nav ne dedzīgs ideologs, ne arī agresīvs enfant terrible. «Kad jūs viņu satiekat klātienē, nav nekā tāda, kas jums šajā cilvēkā varētu nepatikt,» saka rakstnieks Petrs Tacopuls, kurš pats no Syriza izstājās pērn.
Cipram ir universitātes diploms būvinženierijā un pilsētplānošanā. Divi bērni, kurus audzina kopā ar IT inženieri Peristeru Bazianu. Savu privāto dzīvi viņš patur pie sevis, un ir maz fotogrāfiju, kuros Ciprs redzams kopā ar dzīvesbiedri. Pat dodoties balsot, Ciprs vēlēšanu iecirknī ieradās viens.
Taču – vai viņš ir kas vairāk par vienkāršu populistu? Vai viņš spēs izvest Grieķiju no krīzes? «Ciprs ir ievērojami izaudzis [kā politiķis],» saka Antons Liaks, 68 gadus vecs vēstures profesors un Grieķijas politisko partiju eksperts. Pluss ir tas, ka «aiz viņa nav nevienas lielās ģimenes», profesors norāda uz politiskajām dinastijām, kas vadījušas valsti vairākas pēdējās desmitgades.
Daudzi – gan Grieķijā, gan citur Eiropā – cer, ka Ciprs beidzot nocirtīs galvu politiskajai korupcijai, ar ko bēdīgi slavenas visas līdz šim pie varas pabijušās partijas.
Taču, no otras puses, bažas rada Cipra izvēle veidot koalīciju ar labējā spārna populistiem Neatkarīgie grieķi. Šīs partijas līderis Pans Kamens ilgus gadus izmantoja ienesīgas iespējas, darbojoties bijušā premjera Antoņa Samara partijā Jaunā demokrātija. No tās Kamenu un vēl 20 biedrus izmeta tikai 2012.gadā, kad viņi iebilda pret starptautisko aizdevēju prasībām.
Kopš tā laika Kamens bez mitas ikvienā izdevīgā brīdī ir gānījies gan par ES, gan par Vācijas kancleri. «Grieķija ir okupēta valsts, un tās valdība visas instrukcijas saņem no Angelas Merkeles,» sludināja Kamens. Eiropas Savienību viņš sauca par ceturto reihu, kuru slepus būvē vācieši, taču viņš nekad nekritīs «ceļos Merkeles priekšā».
Vēlēšanu kampaņas laikā Kamens pieprasīja (to pašu darīja arī Syriza), lai Vācija samaksā kompensāciju par Grieķijas okupāciju Otrā pasaules kara laikā.
Syriza līderi apzinās, ka viņu politiskajā platformā ir maz kopēja ar labējiem populistiem. Vienīgais kopsaucējs ar Neatkarīgajiem grieķiem ir vēlme iznīcināt līdzšinējo Grieķijas politisko sistēmu. Ak, jā, un ir viens kopējs ienaidnieks – Angela Merkele.
Maz laika
Kopš eirokrīzes trauksmainākā perioda ir pagājuši divarpus gadi, un daudzas eirozonas valstis ir daudz labākā stāvoklī, lai pārdzīvotu varbūtējo Grieķijas maksātnespējas iestāšanos. Iespējams, to apzinās arī Ciprs un tieši tāpēc ir tik agresīvs.
Pirms 25.janvārī notikušajām Grieķijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām Merkele ticēja, ka amatā tiks pārvēlēts līdzšinējais premjers Samars. Tieši tālab viņa piekrita decembrī pagarināt pašreizējo starptautiskās palīdzības programmu vēl uz diviem mēnešiem, nevis uz sešiem vai deviņiem. Tagad izskatās – tā bija kļūda, jo programmas jaunais termiņš beigsies februāra beigās un laika tālākiem lēmumiem ir ļoti maz.
Merkele nepazīst Cipru personiski, bet lielākoties no ziņojumiem, ko gandrīz katru dienu saņem no Vācijas vēstniecības Atēnās. Tajos Ciprs ticis aprakstīts kā gudrs, izskatīgs «vienkāršo cilvēku aizstāvis», kas īpaši patīk sievietēm. Viena no viņa iesaukām Grieķijā ir seksīgais Aleksis.
Runājot par politiku un ekonomiku, Merkeles nostāja vienotās valūtas saglabāšanai ir labi zināma: solidaritāte pret solidaritāti. Un būtu muļķīgi teikt, ka kanclere ir skopa: Vācija kopumā devusi garantijas aizdevumiem par aptuveni 100 miljardiem eiro, kas izsniegti vairākām krīzes skartajām eirozonas valstīm. Ja Ciprs tik tiešām panāktu parādu norakstīšanu, Vācija zaudētu miljardus.
Pašlaik neizskatās, ka Vācijas nauda ir apdraudēta. Pret Grieķijas vēlmi vienkārši norakstīt parādus iebilst arī Francija un Itālija.
Tam nepiekrīt arī valdības Spānijā, Portugālē un Īrijā, kur tika īstenoti līdzīgi taupības pasākumi. Vai Ciprs būtu pelnījis izņēmumu tikai tālab vien, ka brēc visskaļāk? Kad aizpagājušajā pirmdienā notika kārtējā eirozonas finanšu ministru sanāksme, nepielaidīga nostāja pret Cipra vēlmēm izskanēja no vairākām valstīm. Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible varēja atslābt.
Konservatīvāk noskaņotie Vācijas politiķi tagad pat nekautrējas runāt par tā dēvētā Grexit iespējamību jeb Grieķijas aiziešanu no eirozonas. «Valsts izstāšanās no eiro būtu mazāk problemātiska nekā kritēriju mīkstināšana ikvienam,» saka Bavārijas finanšu ministrs Markuss Soders no CSU, kas ir politiskā «māsa» Merkeles Kristīgo demokrātu partijai. Grexit iespējamību pieļauj arī Vācijas komisārs Briselē Ginters Otingers. «Protams, tas būtu sliktākais scenārijs.»
Vācijas kancleres birojā satraukuma neesot. «Grieķiem tagad jāpasaka, ko īsti viņi grib,» saka avots Vācijas valdībā. Kanclere esot atvērta dialogam par procentu likmju samazināšanu 240 miljardiem eiro, kas jau līdz šim aizdoti Atēnām, un varot diskutēt arī par parādu termiņu pagarināšanu.
Vienīgais, par ko nervozē Berlīnē, ir fakts, ka Cipram ir maza pieredze politikā un viņš pierādījis sevi kā demagogu. Merkeles komanda bažījas, ka Ciprs var izvest Grieķiju no eirozonas, pat īsti to negribot. Berlīnē to dēvē par «aiziešanu kļūdas pēc».
Ir skaidrs, ka Grieķija joprojām nespēs izpildīt brīva aizdevumu tirgus prasības. «Grieķija vēl nav gatava atjaunot pilnīgu un regulāru pieeju starptautiskajam kapitālam,» secināts Vācijas Finanšu ministrijas iekšējā ziņojumā. «Valsts joprojām smagi izjūt investoru noskaņojuma svārstības.»
Pašreizējā ES palīdzības programma noslēgsies 28.februārī. Protams, Ciprs var lūgt pagarināt programmu, taču tas būtu politiķim pazemojošs solis, zinot viņa līdzšinējos izteikumus. Ja programma netiks pagarināta, valstij draud haotiska maksātnespēja. Sabiedriskā sektora darbinieki nesaņems algas, pensionāri – pensijas. Grieķijas valdība vairs nevarēs apkalpot 20 miljardu parādu, ko tai izsniegusi Eiropas Centrālā banka. Tas savukārt nozīmētu, ka banka neizsniegs jaunus aizdevumus. Grexit būs noticis.
Merkele vēloties izvairīties no šāda iznākuma. Viņa gatava turpināt palīdzības pro-grammu Grieķijai, pat ja nāksies prasīt tam piekrītošu balsojumu Bundestāgā. Taču ir skaidrs, ka Grieķijai nepieciešamie nākamie 10 miljardi eiro, par kuriem tika runāts vēl pirms pāris nedēļām, no gaisa nenokritīs. Iespējams, būs nepieciešami pat 20 miljardi, jo ir sarukuši Grieķijas nodokļu ienākumi un jaunā valdība apturējusi iepriekš plānoto valsts uzņēmumu privatizāciju, kas nestu papildu naudu valsts kasē. Tādā gadījumā vienīgo palīdzību var sniegt Eiropas stabilitātes mehānisms. Savukārt tas nozīmē, ka Cipram būtu jāakceptē aizdevuma noteikumi – strukturālo reformu turpināšana un uzraudzība, ko veic (viņa nīstā) troika.
«Pēdējās pāris nedēļas mums nav bijušas diezko labas,» anonīmi atzīst kāda augsta ranga amatpersona Berlīnē. Eiropas Centrālā banka pieņēma lēmumu sākt uzpirkt valstu parādzīmes par vienu triljonu eiro, lai gan Vācija pret to iebilda. Un arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers mudina mīkstināt eiro Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus. Viņam piebalso Fancijas un Itālijas valdības. «Vai mēs sākam zaudēt kontroli?» retoriski jautā vācu amatpersona.
Iespējams, Syriza uzvara ir sūtījusi signālu arī pārējai Eiropai. Tā dod cerības līdzīgām politiskām partijām citās valstīs, ieskaitot labējo Nacionālo fronti Francijā un kreiso Podemos Spānijā.
Politiķiem Berlīnē kā pozitīvu piemēru tagad patīk slavēt Spāniju un tās konservatīvo valdību. Pēc smagām reformām ekonomikā tur atsākusies izaugsme: pērn iekšzemes kopprodukts pieauga par 1,4%, šogad prognozēti 2%. Mazliet palielinājušās algas. Bezdarba līmenis samazinās, taču joprojām ir augsts – 24%, un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju joprojām ir ievērojami zemāks nekā 2007.gadā pirms krīzes. Tieši pēdējā statistika ir izskaidrojums tam, ka premjera Mariano Rahoja vadītā Tautas partija, visticamāk, zaudēs septembrī plānotajās vēlēšanās.
Un, visticamāk, Syriza līdzīgu triumfu Spānijā atkārtos protesta partija Podemos (Mēs varam). «Cerība nāk, bailes bēg,» vēlēšanu rezultātus Grieķijā komentēja Podemos līderis Pablo Iglesiass. Savu partiju šis politisko zinātņu profesors nodibināja tikai pērn, bet šogad janvārī veiktās sabiedriskās domas aptaujās tā ierindojās pirmajā vietā ar 28% atbalstu.
Tieši šādas partijas kā Podemos var būt iemesls, lai atturētu Angelu Merkeli no pārāk lielas piekāpšanās Grieķijai. Viņa negrib vēlētājiem Dienvideiropā ļaut domāt, ka partijas ar ekstrēmām prasībām galu galā var gūt virsroku.
Fundamentālas nesaskaņas
Cipra uzvara izgaismo dažas būtiskas eirozonas problēmas. Kopš krīzes sākuma ES līderi ir pulcējušies uz neskaitāmām sanāksmēm un būvējuši vienu palīdzības programmu pēc otras. Lielākoties tie bijuši sīki solīši, kas izglābuši eiro no nāves.
Taču konflikts starp Ziemeļeiropu un Dienvideiropu joprojām nav atrisināts. Problēma ir tā, ka eiro aizvien balstās uz diviem mītiem: vāciešiem tika solīts, ka viņi tiks pie valūtas, kas būs spēcīgāka par vareno vācu marku, bet daudzi dienvideiropieši cerēja, ka viņiem rokās tiek ielikta vienvirziena biļete uz labklājību.
Lai eiro izdzīvotu, abām pusēm nāksies spert soli atpakaļ. Vācijai ir jāpieņem, ka dalība vienotās valūtas zonā nozīmē uzņemties atbildību par situāciju visā eirozonā. Savukārt Francijai, Itālijai un Grieķijai jāsaprot, ka ilgtspējīga izaugsme iespējama, veicot reformas, nevis nemitīgi aizņemoties naudu.
Runājot par eiro nākotni, iespējamo iznākumu nebūt nav daudz.
Pirmā versija – vācieši pārvar jebkuru pretestību un panāk, ka eiro ir vācu markas kopija. Taču patiesībā tas vairs nav iespējams. Jau kopš 2010.gada Eiropas Centrālā banka pavisam maz līdzinās stingrajai Bundesbankai, un pagājušā mēneša lēmums iepirkt parādzīmes par triljonu eiro to apliecina pilnīgi nepārprotami.
Otra versija būtu vācu murgs: eirovalūta turpina zaudēt savu vērtību, jo atsevišķas dalībvalstis kavē reformas un ekonomisko izaugsmi stimulē ar jauniem aizņēmumiem, par kuriem Vācijai jāizsniedz arī savas garantijas. Uz to nav gatava ne Vācijas valdība, ne vēlētāji. Tas būtu eiro gals.
Trešā versija ir kompromiss – tāda eirozona, kurā normālā situācijā valstīm nav ļauts brīvi aizņemties naudu pēc savām iegribām, taču arī aizdevumu noteikumi nav tik strikti, kā pašlaik uzstāj Vācija. Lai veicinātu konkurētspēju, problemātiskajām valstīm ir jāveic strukturālas reformas. Tad eiro vairs netiktu uztverts tikai kā vāciešu diktēta valūta, bet arī franču vai grieķu identitāte.
Protams, pašlaik aktuāls ir jautājums, kādā eiro klubā vēlas dzīvot Ciprs. Vai varbūt viņš jau ir gatavs teikt tam ardievas?
Pagājušajā ceturtdienā Atēnās aiz slēgtām durvīm viņš tikās ar Eiropas Parlamenta prezidentu Martinu Šulcu. Vācu sociāldemokrātam radās iespaids, ka Ciprs lēnām sāk apjēgt, cik tuvu Grieķija ir patiesībā pietuvojusies izkrišanai no eirozonas.
Jaunais grieķu līderis ne reizi neesot pieminējis parādu norakstīšanu. Tajā pašā laikā viņš uzvedies kā aizsācējs jaunai Eiropas kustībai, kura pretosies jebkuriem Merkeles ieteiktiem taupības pasākumiem. «Tā izplatīsies pa visu Eiropu,» pravietojis Ciprs.
Grieķijas ekonomika skaitļos un parādi
Grafiks – AFP/LETA
