Kamēr Krievija militarizējas, mums vajag prezidentu, kas pārliecinoši stiprina partnerību ar Rietumiem un ceļ tautas pašapziņu, uzskata Sandra Kalniete. Ar viņu sākam iespējamo prezidenta kandidātu interviju sēriju
Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete savas izredzes Valsts prezidenta vēlēšanās vērtē pieticīgi, taču nevēlas publiski apspriest Vienotības vadības aizkulišu spēles, kuras, kā nojaušams, mudinājušas viņu pieteikt savu kandidatūru, lai sabiedrībā sāktu atklātu diskusiju par nākamo prezidentu. Mūsu saruna notika 28.februārī, dienu pēc Borisa Ņemcova slepkavības Maskavā, ko pieredzējusī politiķe uzskata par būtisku pavērsiena punktu un uzsver – tagad ir īpaši svarīgi, lai Latvijas prezidents nebūtu ar prokremlisku vai neskaidru nostāju. Viņas pašas nostāja Kremlim acīmredzot ir skaidra – pirmdien Kalnieti aizturēja lidostā Maskavā , kad viņa kā Latvijas oficiālā pārstāve devās uz Ņemcova bērēm, un pasludināja par Krievijā nevēlamu personu.
Līdz kandidātu oficiālai izvirzīšanai vēl ir laiks. Kāpēc pati pieteicies jau tagad?
Latvijas apstākļos tas ir neparasti, ja pats piesakās. Bet man ir liela pārliecība, ka diskusijai sabiedrībā ir jābūt, un es pieteicos, lai to iekustinātu. Taču tas nenozīmē, ka mani tiešām izvirzīs. Mans mērķis – lai arī citas partijas un sabiedriskās organizācijas domā, kādu prezidentu vēlamies redzēt šajos konkrētajos ģeopolitiskajos apstākļos. Mums jādomā par prezidentu, kurš var pārliecinoši pārstāvēt Latviju starptautiski. Jo visos nākamajos gados, kamēr Krievijā kaut kas nemainīsies, prezidenta lielākais uzdevums būs stiprināt saites ar mūsu partneriem.
Vai teiktais nozīmē, ka pašreizējais prezidents tam neatbilst?
Prezidents Bērziņš ir tāds miera laiku prezidents. Viņš labi atbilst latviešu mentalitātei, jo esam tādi viensētu cilvēki. Man ideāla prezidente šķiet Vaira Vīķe-Freiberga.
Kāpēc tu būtu laba prezidente?
Mani pirmo reizi izvirzīja Jaunais laiks 2006.gadā un nevis tāpēc, ka es būtu gatava, bet tāpēc, ka biju populāra. Šodien esmu daudz gatavāka. Diplomātiskā darba pieredze tagad ir papildinājusies ar lielu iekšpolitisko pieredzi un to īpašo politiskās diplomātijas formu, kāda pastāv Eiropas Parlamentā. Bet es nesaku, ka esmu labākā. Par tādām lietām spriest var tikai citi cilvēki.
Kā vērtē savas izredzes?
Kā ļoti pieticīgas.
Vai tāpēc, ka partija tevi neizvirza?
Nedomāju, ka problēma ir manā partijā. Problēma būs koalīcijai vispār vienoties par kandidātu, kas nāk no kādas koalīcijas partijas. Gan iekšpolitiskā varas līdzsvara dēļ, gan konkurences, aizdomīguma, arī personāliju dēļ.
Koalīcija tagad pateikusi, ka līdz 19.maijam konsultēsies ar mērķi vienoties par kandidātu. Tas būtu ļoti labi, tikai 19.maijs ir ļoti tālu. Manuprāt, cilvēkiem būtu tiesības zināt agrāk, kurš būs mūsu prezidents.
Otrkārt, man ir lielas aizdomas, ka šīs konsultācijas var beigties ne ar ko. Kā jau ir bijis, tiek nosaukti kandidāti, bet tie nav īstie. Bet par īsto izlemj zoodārzā vai pēdējā brīdī, kad iestājas katastrofāla situācija kā pēc Zatlera rīkojuma nr.2. Dažu dienu laikā pēkšņi parādās kandidāts, kura vietā varētu tikpat labi būt arī kāds cits līdzīgs.
Vai šādā scenārijā pēdējā brīdī varētu parādīties Solvita Āboltiņa?
Es to, protams, pieļauju.
Saeimā faktiski ir divas koalīcijas – viena ir valdības, otra – ZZS, Saskaņas un Sudrabas partijas ēnu koalīcija. Vai iespējams darījums, ka premjerministrs tiek ZZS, bet Āboltiņa – par prezidenti?
Divas koalīcijas ir iespējamas, tātad ir iespējami arī divi kandidāti. Kas viņi būs, to šobrīd nevar pateikt. Domāju, ļoti lielu lomu nospēlēs arī sabiedriskā doma. Tāpēc man ļoti patīk, ko [publiskā diskusijā] teica Ilmārs Latkovskis: «Būs žēl, ja neizdosies, bet būs nožēlojami, ja mēs nemēģināsim.»
Cilvēkiem aktīvi jāiesaistās diskusijā, jo diezgan apātiskā attieksme pret politiku ir ļoti, ļoti bīstama. Es gribētu teikt latviešiem – nu, atmostieties taču! Tas, kas notiek Ukrainā, kas notiek Krievijā, it īpaši tagad, pēc Borisa Ņemcova slepkavības, nevēsta neko labu. Mums jābūt gataviem pašiem par sevi pastāvēt. Ar to nedomāju tikai ar ieročiem rokās, bet arī izvirzīt politiķiem prasības.
Kādiem punktiem jābūt prezidenta kandidātu sarakstā?
Kā jau teicu, tam jābūt Latvijas diplomātam numur viens. Prezidentam jāpaplašina valstij nepieciešamais starptautiskais diplomātiskais drošības atbalsts. Visu laiku jāuztur dzīva šī tēma starptautiskos kontekstos, jo tā ir mūsu izdzīvošanas tēma.
Otrs – svarīgs atskaites punkts, ar ko samērojam. Piemēram, Baltijas mērogā tāds varētu būt Ilvess un Grībauskaite. Visas Eiropas mērogā – Havels un Vīķe-Freiberga. Tas uzreiz parāda, kāda mēroga personību vēlamies.
Būtu svarīgi, ka šī personība nes arī simbolisku dimensiju. Mēs sūtīsim vēsti ārpasaulei, kādā stāvoklī mūsu politiķi patiesībā ir. Vai saskata, kāda ir ģeopolitiskā situācija, nākamo četru gadu uzdevumi, vai dzird, ko cilvēki vēlas. Šodien Financial Times ir liels virsraksts – ka Igaunijā prokremliskā partija nāks pie varas. Es negribētu, lai par Latviju saka, ka mums ir prokremlisks vai neskaidrs prezidents. Jābūt prezidentam, kurš ļoti skaidri zina, kas ir mūsu sabiedrotie un kaimiņi – jābūt principiālam, taču arī diplomātiskam. Nevar būt arī bokseris, kas vienkārši štaukā. Jābūt skaidrai valodai, bet ietērptai diplomātiskā formā. Vēl viena īpašība, kas konkrētajos apstākļos ļoti svarīga – ļoti labi jāzina vismaz viena Eiropas lielā valoda.
Bet kāds būtu prezidenta personības simboliskums?
Šis ir valstij nozīmīgs laiks, kas prasa simboliskas personības. Vaira Vīķe-Freiberga simbolizēja tautas likteni. Guntis Ulmanis – valstisko pēctecību. Būtu ļoti slikti, ja ietu līdzi tāda slava kā aploksnes vai zoodārzs. Tas nedrīkst notikt.
Un ir svarīgi tikt pāri lielajiem aizspriedumiem, ka tikai cilvēks, kas nav saistīts ar politisko pieredzi, var kļūt par prezidentu. Prezidents pēc definīcijas ir valsts galva, viņam ir ļoti labi jāsaprot iekšpolitiskie un ārpolitiskie procesi.
Ja nav iespējams vienoties par kandidātu, kuram ir politiska pieredze, tad vienam no kritērijiem jābūt, lai šim cilvēkam būtu vadoša darba pieredze jautājumos, kuri skar sabiedrību. Mazāk – ekonomiskos, jo šī dimensija ir svarīgāka valdības cilvēkiem.
Man, piemēram, nāk prātā Rūta Dimanta. Ļoti strukturētais veids, kā viņa strādā ar Ziedot.lv, uzticība, ko šis portāls bauda, liek domāt, ka viņa tiktu galā. Vēl es paskatītos starp radošo organizāciju vadītājiem, mākslas menedžeriem. Cilvēks, kas ir intelektuāls, redz pasauli daudzās plaknēs, nevis tikai vektorā.
Vai tas nenonāk pretrunā ar prasību pēc skaidras ģeopolitisko un politikas procesu izpratnes?
Bet es jau teicu – ja nu nevar vienoties par cilvēku ar politisku pieredzi. Jo tas atkarīgs no 51 balss Saeimā. Es dodu priekšroku cilvēkam ar politisku pieredzi.
Ko Lembergs un Urbanovičs varētu prasīt par atbalstu viņiem ne īsti pieņemamam, bet sabiedrībai labam kandidātam?
Nezinu, pārskatīt kaut kādus reģionālos fondus – tas būtu mazākais. Premjerministra krēslu.
Urbanovičs?
Nē, es tagad par Lembergu. Ja Urbanovičs nobalso par nākamo prezidentu, viņa vienīgā vēlēšanās varētu būt tikt valdībā. Kā saprotu, viņš to prasīja arī, atbalstot Bērziņu. Pat ja to apsola, to nav tik viegli izpildīt.
Runājam par divām koalīcijām Saeimā, taču jūsu partijā esot vismaz trīs frakcijas.
Vienotībā tiešām pastāv viedokļu atšķirības, un tās netiek slēptas. Neliekuļojam un ar to atšķiramies no citiem. Vajadzētu vērtēt pēc tā, vai spējam vienoties principiālos jautājumos. Līdz šim esam vienojušies.
Neesmu Saeimas deputāte, bet uzskatu, ka nekādā gadījumā nedrīkst turpināt tuvredzīgo termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu šajā ģeopolitiskajā situācijā. Labi saprotu ekonomiskos izaicinājumus – darbavietu zaudēšanu, zaudējumus budžetam. Bet jautājums ir saistīts ar valsts nākotni. Tā ir muļķīga atrunāšanās, ka tie, kuri pērk īpašumus Latvijā, ir labie, kas bēg no Putina režīma. Ja Putina režīmam būs vajadzīgs iegansts, lai dotos aizstāvēt tautiešus, viņi labprāt «aizstāvēs» arī tos, kuri no viņiem bēguši. Šajā jautājumā Vienotībā nav vienprātības.
Kas šai Saeimai un prezidentam būtu svarīgākais darāmais Latvijas drošības nostiprināšanai?
Baltijas valstu prezidentiem un aizsardzības ministriem jāstrādā pie tā, lai vismaz vienā Baltijas valstī būtu NATO karaspēka bāze. To uzskatu par ļoti svarīgu uzdevumu, redzot, kā militarizējas Krievija, un apzinoties, ka arī tad, kad mēs sasniegsim 2% [finansējumu no IKP] aizsardzībai un mums būs vislabāk trenētā armija pasaulē, vieni paši nevaram stāvēt pretī Krievijai. NATO vienību, it īpaši bāzes klātbūtne ir atturēšanas instruments, lai brīdinātu pretinieku: mēs te esam un neļausim tik viegli ienākt.
Otrs drošības jautājums, kas prezidentiem būtu visu laiku jārisina – pārliecināt pārējos Eiropā, ka jādomā par efektīvu aizsardzību pret naidīgu dezinformāciju un propagandu. Šobrīd prātu pārņemšanas draudi varbūt ir spēcīgāki nekā militārie. Īpaši jāpiestrādā, lai neatdotu krieviski runājošo cilvēku prātus putinismam. Tam vajadzīga nauda. Tā nevar nākt tikai no Latvijas vai Igaunijas budžeta, jābūt lielām Eiropas Komisijas programmām. Un, protams, tas nozīmē arī Eiropas likumdošanas pārskatīšanu – direktīva par plašsaziņas līdzekļiem un arī tas, ko nozīmē brīvā konkurence šādos apstākļos.
Diplomātija un drošība Valsts prezidentam ir svarīgākās lietas, taču nav vienīgās. Nākamajam prezidentam būtu īpaši jāpiestrādā pie mūsu valsts cilvēku pašapziņas celšanas. Tas ir ļoti svarīgi ārējā spiediena apstākļos. Kuram gan citam, ja ne valsts galvam, ir labākas iespējas to darīt ar savu piemēru. Piemēram, vai izvēlas celt skolotāju darba prestižu, vai runā par izglītību kā mūsu galveno mērķi.
Vai Solvita Āboltiņa varētu celt cilvēku pašapziņu un lepnumu par valsti?
Solvitai tiek pierakstītas daudzas velnišķīgas lietas, kuras viņa nekad nav darījusi. Esmu šīs partijas biedrs un nesākšu mazgāt partijas veļu pat tad, ja iziešu no šīs partijas.
Kāpēc priekšsēdētāja nekad nav bijusi partijas premjerministra kandidāte?
Es personīgi domāju, tā bija ļoti liela kļūda, ka Solvita Āboltiņa nepiekrita kļūt par Dombrovska pēcteci. Mēs visi viņu atbalstījām, viņa pati atteicās.
Vai prezidenta amats ir pateicīgāks – var ne par ko neatbildēt un vienkārši zīmēties?
Jā un nē. Prezidentam ir Satversmē dotās tiesības, bet katrs ar savu personību faktiski iegūst vai nu vairāk politiskās ietekmes, vai pat mazāk, nekā Satversmē noteikts. Un prezidentam tomēr ir īpaša atbildība, kuru viņi ir izmantojuši. Vaira Vīķe-Freiberga ar referendumu par drošības likumu grozījumiem, Ulmanis – nenosaukdams Ziedoni Čeveru par Ministru prezidenta kandidātu, dodot partijām laiku saprast, ka jānāk ar citu risinājumu. Un Zatlers ar rīkojumu nr.2 spēra drosmīgu soli, kas mainīja, vismaz uz četriem gadiem, veidu, kā Saeimā pieņēma lēmumus.
Vismaz uz četriem gadiem – tātad šis posms ir beidzies? Vai tāpēc nevienai partijai korupcijas apkarošana vairs nav dienaskārtībā?
Drīzāk tā ir psiholoģiska problēma. Jo ikviena problēma, kuru nemitīgi skandina un kurā nav būtisku uzlabojumu, zaudē cilvēku apziņā nozīmīgumu. Patiesībā mums ir zināmi sasniegumi korupcijas apkarošanā. Bet šobrīd faktiski KNAB vairs nefunkcionē.
Vai «tiesiskuma posms» Latvijas politikā ir beidzies?
Problēma ir tāda, ka tiesiskums un korupcija ir divi jēdzieni, kuri gadu gaitā ir devalvēti. Sabiedrības apziņā tiesiskums vēl arvien ir ļoti zemā līmenī. Kad izdodas tikt ar vienu jomu galā, atkal kā pūķim jaunas galvas izaug. Bija tādi giganti kā Šlesers un Šķēle, kas pirka un noteica visus ekonomiskos līgumus un darījumus, tagad parādījies jauns monstrs – maksātnespējas administrācija. Atkal jācīnās! Bet cilvēkus ļoti dziļi aizskar, ka it bieži, kad ir klaji pastrādāta nelietība vai izšķērdēšana – nu, kā ar tiem nano ūdeņiem [Rīgas satiksmē] -, neviens nav atbildīgs. Tas devalvē tiesiskuma izpratni.
Ko darīt Ukrainā? Februārī EP ierosināji pasludināt Doņeckas un Luganskas tā dēvētās republikas par teroristiskām organizācijām, iestājies par militāru atbalstu Ukrainai. Vai tie ir galvenie virzieni?
Tur ir vairākas komponentes. Neticu, ka Minskas pamiers darbosies. Domāju, viņi ies tālāk uz Mariupoli un varbūt pat veidos sauszemes koridoru ar Krimu. Tad ir jautājums – ko mēs darām? Ideālais variants būtu, ja eiropieši varētu vienoties par vairākām lietām. Būtu jāizveido jauna siena, kas pagaidām nodala šo daļu no Ukrainas, un jākoncentrējas «Maršala plānam» Ukrainai visās iespējamajās formās. Viņi likumdošanā jau daudz ir izdarījuši. Jātiek galā ar vissmagāko jautājumu par subsīdijām, jo vairs nevar turpināt subsidēt enerģiju, un tas nozīmē cenu celšanos. Pats svarīgākais – jātiek galā ar korupciju. Un, protams, Ukrainas aizsardzības spēju stiprināšana. Eiropā valda aplams pieņēmums, ka, stiprinot Ukrainas aizsardzības spēju, mēs radām eskalācijas draudus. Ukrainai jādod iespējas sevi aizsargāt. Citādi jau nav nekāda pamata dabūt Putinu pie normāla sarunu galda. Jo tas, kas Minskā noslēgts, ir noslēgts pēc Putina noteikumiem.
Nedēļās pēc Minskas jau pat augstākie NATO militārie komandieri brīdinājuši, ka Baltijas valstis varētu būt nākamais Putina uzbrukuma mērķis. Cik reālas ir šādas briesmas?
Pēc Borisa Ņemcova nošaušanas man viss šķiet reāli. Jo šāda veida rīcībai ir sava loģika, kuru vairs nevar pagriezt atpakaļ. Ir visu laiku jāpiegādā jauni naida objekti. Es domāju, ka Putina mērķis tiešām ir pārbaudīt, vai NATO līguma 5.pants darbosies, un neizslēdzu provokāciju, kas varētu būt pret Latviju vai pret Igauniju.
Provokāciju vai militāru iebrukumu?
Neesmu pārliecināta, ka tā būs tiešām operācija Latvijas pārņemšanai. Bet viņam jau pietiek iebrukt, nekas nenotiek, un tad NATO var kļūt nesvarīga.
Kā to var nepieļaut?
Pirmkārt, cilvēkiem ir jābūt gataviem nepieņemt šādu situāciju. Nevis sakāpt lidmašīnās un automašīnās un braukt prom. Otrkārt, diplomātiem, mūsu aizsardzības un ārlietu ministriem ir visu laiku jātur roka uz pulsa un ļoti intensīvi jāstrādā ar rietumniekiem, lai saprastu, ko viņi darīs. Tas ir ļoti svarīgi. Jo es pieļauju, ka viņu domāšanas inercei šādu lēmumu – ka 5.pants darbojas – pieņemt būs ļoti grūti. Mums visu laiku jāstrādā, šo psiholoģisko barjeru drupinot nost.
Bet ko varam pašlaik darīt, lai tas nenotiktu, lai atturētu Putinu no šāda soļa?
Viena lieta ir Krievijas atslēgšana no SWIFT. Diemžēl SWIFT sistēmas lobisti ES institūcijās pašlaik uzturas lielā skaitā un ir atraduši daudz dzirdīgu ausu. Tas ir ļoti spēcīgs instruments. Bet jautājums ir – vai ES spēs par to vienoties?
Esam vairākkārt redzējuši, tur sēžot, es to labi jūtu – vienubrīd ir sašutums, bet tad atkal sāk – jā, bet viņš mums ir vajadzīgs: gāze, Lībija, Sīrija… Un tad atkal Krievija kaut ko izdara! Es reizēm domāju – vai viņiem tiešām izlūkdienesti nestrādā?
Domāju, Ņemcova nogalināšanai psiholoģiski būs ļoti liels iespaids Eiropas politiskajās aprindās. Tie ir tādi pagrieziena punkti – tik ļoti pret to, ko mēs saprotam ar politiku, ka tas reizēm ir atmaskojošāk. Parāda, ka Krievijas valsts rīcības modelis ir pilnīgi, pilnīgi nepieņemams.
Vai uzskati, ka rīkojums nogalināt Ņemcovu nāca no Kremļa?
Varu izteikt tikai pieņēmumu, ka zonā, kas atrodas īpašā drošības dienestu novērošanas režīmā, kur viņš tika nogalināts, kaut kas tāds ir iespējams. Ja tas nav saskaņots visaugstākajā līmenī, tas nozīmē – arī visaugstākajā līmenī ir lietas, pār kurām vairs nav varas.
CV
Dzimusi izsūtījumā Sibīrijā, padomju laikā bija mākslas zinātniece, strādāja Mākslinieku savienībā
Atmodas laikā bija LTF vadības kodolā, pēc neatkarības atjaunošanas darbojās diplomātiskajā dienestā
Atgriezās politikā ar Jauno laiku, bija ārlietu ministre
Eiropas Parlamenta deputāte kopš 2009.gada
