Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšana oficiāli startēs 20.maijā, bet žurnāls Ir sāk viedokļu sēriju, aicinot pazīstamus cilvēkus izteikt savu vērtējumu.
«Pareizā prezidenta» parametriem nav vienas pareizās versijas. Mazohistisks ir formulējums «lai tautai nebūtu kauns», naivi ir šovmena meklējumi «lai māk labi uzstāties un zina svešvalodas». Kandidātu deficīts rāda, cik štruntīgi ir ar partijām un pilsonisko sabiedrību. Koalīcijas partijas muļķo tautu, solot diskutēt ar sabiedriskajām organizācijām, jo bez konkrēta piedāvājuma tās ir tikai pļāpātavas. Iepriekš prezidentu izvēle lielākoties bija darījums vai kompromiss starp mazāko ļaunumu un lielāko kretīnu. Nekas neliecina, ka tagad politiķu pieeja atšķirsies.
Būtu loģiski, ka prezidents ir sabiedriski politiska figūra, kas personificē saprotamas vērtības un spēju ne vien runāt, ko daudzi grib, bet virzīt mērķus, ko vajag, un veicināt to īstenošanu. Jāpreparē kandidāti, sākot ar to, ko Andris Bērziņš ir vai nav (iz)darījis. Viņa teiktais par paveikto ir ļoti diskutabls. Visiem nosauktajiem ir vājās vietas. Tikai publiskās diskusijās starp un par kandidātiem izkristalizētos labākais.
Gribētu, lai prezidenta vērtību mērs būtu demokrātijas attīrīšana no divkosības un korupcijas, jautājumi par vienu likumu un vienu taisnību visiem. Bet tādus ļaudis Latvijā augstos amatos neliek.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.