Eiropas Cilvēktiesību tiesas vēsturiskais lēmums paredz atzīt viendzimuma partnerattiecības Itālijā, bet tikmēr no Latvijas tiesību ierobežojumu dēļ cilvēki turpina emigrēt. «Mēs varam te Latvijā dzemdēt nepārtraukti, bet bērni brauc prom! Jo grib dzīvot atvērtā, radošā sabiedrībā,» saka psiholoģe Jolanta Cihanoviča. Arī viņa smagu sirdi pošas prom no mūsu valsts, kura cilvēkā saskata funkciju, nevis personību
Jolantas Cihanovičas sekotājus sociālajā tīklā Facebook maija beigās pārsteidza ieraksts trijās valodās. «Kāpēc es braucu prom. Почему я уезжаю. Why I am leaving.» Erudīta sieviete, pazīstama psiholoģe, mācījusi studentus Latvijas Universitātē, profesionāli palīdzējusi Latvijas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) apvienībai Mozaīka, izrādās, vairāku gadu garumā pati nav varējusi tikt galā ar birokrātiskajiem ierobežojumiem, kas diktē viņas pagaidām valstiski neatzīto kopdzīvi ar sava dzimuma personu, ārvalstnieci.
Ja Jolantas partneris būtu vīrietis, viss būtu vienkārši. Viņi apprecētos, dzīvesbiedrs Latvijā iegūtu tādas pašas tiesības, kādas ikviens. Bet Jolantas mīlestība nu jau daudzus gadus ir cita sieviete.
Jolanta Cihanoviča sargā šīs attiecības, intervijā lūdz nenosaukt dzīvesbiedres vārdu. Baidās, ka birokrātiskais mehānisms vēl pēdējā brīdī varētu sarežģīt abu dzīvi.
Sesto un tagad jau pēdējo gadu Jolantas partnerei uzturēšanās atļauju Latvijā garantēs studentes statuss. Ik gadu viņa maksā 3000 eiro gadā par mācībām, kuras reāli nav vajadzīgas, un ieskaita viņas kontā visam gadam domāto uzturēšanās naudu, kas jāuzrāda, lai saņemtu uzturēšanās atļauju. Šis statuss partnerei, Krievijas pilsonei, dod iespēju Latvijā oficiāli strādāt ierobežotu laiku – 20 stundas nedēļā, neļauj būt pašnodarbinātajai, kas dizaineriem un māksliniekiem ir visērtākais veids attiecību kārtošanai ar klientiem.
«Smejamies – tāda «laulība», kur par katru kopdzīves gadu cilvēkiem ir jāatdod ļoti daudz naudas, protams, apliecina mīlestību. Bet tas nav tas, ko gribam,» pasmaida Jolanta. Drīz vien šis pārbaudījums būs cauri. «Decembris,» viņa atviegloti nopūšas. «1.decembrī man darbā beidzas pēdējais projekts. Skatīsimies tā, lai Ziemassvētkus jau svinam tur.» Pirmie Ziemassvētki ārpus Latvijas? «Jā, tieši tā.» Viņas jau sākušas pakot mantas, šo to pārdevušas. Kaķim ielikts čips, kā pieprasa emigrācijas noteikumi, pārceļoties uz Angliju. Automašīnu pirks paziņa. Rīgas centra dzīvoklim, kur Jolanta nodzīvojusi 16 gadus un kur uzaugusi viņas meita, pircējs jāsāk meklēt tagad. Pats pēdējais – jālikvidē uzņēmums. Jolanta stāsta lietišķi un pat nedaudz atsvešināti. Tikai tad, kad diktofons izslēgts, kļūst emocionāla, acīs ir asaras. «Protams, ir ļoti dalītas jūtas,» viņa vairs necenšas izlikties stiprāka, nekā ir. Skaidri redzams, ka sirds dziļumos nevēlas aizbraukt.
Nogurusi cīnīties
Lēmumu pamest Latviju abas pieņēma pērn pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apmeklējuma, kas sagrāva viņu ieceres. Liktenīgs pārpratums! Jolanta nedomā, ka ierēdne, kura pirms sešiem gadiem pirmoreiz noformēja draudzenes studentes vīzu, apzināti būtu ļaunprātīga. Visu šo laiku viņas bija aiz auss likušas ierēdnes vārdus, ka pēc pieciem Latvijā nodzīvotiem gadiem ārvalstniekam ir tiesības pretendēt uz pilsonību. Priecājušās, cik brīvas tad jutīsies. 2014.gadā, kā abām šķita, pēdējoreiz dodoties formēt studentes vīzu, cita ierēdne vienā mirklī šo vīziju sagrāva. Studiju laiks tiek kvalificēts tikai kā pusgada dzīve Latvijā, tātad līdz iespējai kārtot pilsoņa eksāmenu jāgaida vēl pieci gari gadi! «Vēl piecus gadus jāmaksā par nevajadzīgajām mācībām, jāpiecieš nogrieztās darba iespējas, jābūt otrās šķiras cilvēkiem. Ja neesam vajadzīgas Latvijai, tad neesam. Esmu nogurusi cīnīties. Gribu vienkārši dzīvot laimīgi,» Jolanta izteicās Facebook. Klātienes sarunā piebilst: «Man gribējās to uzrakstīt, lai cilvēki nedomā, ka mēs ejam praidā aiz neko darīt. Un, ja kāds saka: «Brauc prom, ja kaut kas te nepatīk!», tad lai nebrīnās, ka arī braucam! Es gribu dzīvot sabiedrībā, kur neesmu revolucionāre, bet cilvēks.»
Sēžot sava dzīvokļa viesistabā, viņa stāsta, ko pārdomājusi mēnešos, pirms atļāvās runāt publiski. «Man ir diezgan daudz draugu, kuri ir aizbraukuši tieši tāpēc, ka te ir ļoti grūti dzīvot. Viņu mikrovide par to zina, bet makrovide ne īpaši interesējas. Protams, es arī varēju uzrak-stīt: pārceļos uz Londonu tuvāk meitai. Bet man likās svarīgi pateikt, ka tas nav patiesais iemesls! Ja Latvijai lojāli pilsoņi nav vajadzīgi, ko es varu padarīt?»
Jolanta ir dzimusi, augusi te un vienmēr saukusi Latviju par mājām – lai arī viņas rados ir krievi, poļi, franči un pat īri, par savu identitāti uzskatījusi latvisko. Cihanoviča gan mācījusi cilvēkus latviešu valodas apguves valsts programmā, gan 90.gadu sākumā piedalījusies tās izstrādē. «Mums bija brīnišķīga komanda no Rietumiem un vietējie eksperti, mēģinājām saprast, kā labāk latviešu valodu mācīt cittautiešiem. Lai viņi to tiešām iemācās, jūtas iedrošināti piedalīties latviskajā informācijas telpā. 90.gados strādāju ar dažādu krievvalodīgo avīžu žurnālistiem, mācīju bez maksas latviešu valodu.» Pirms psiholoģes karjeras viņa izveidoja savu svešvalodu mācību uzņēmumu, mācīja arī angļu valodu. To bija apguvusi jau bērnībā no aukles: «Ja Padomju Savienība nebūtu sabrukusi, tad gan es brauktu prom, es tur nevarētu dzīvot.»
Jautāta par «iznākšanu no skapja», viņa velk negaidītas paralēles. «Mans vectēvs bija Krievijā represēts par politiskām lietām, jo it kā bijis trockists. Sarežģīts stāsts, kas traumējis visu ģimeni. Man, mazam bērnam, bija skaidrs, ka ir lietas, ko nevaru runāt ar citiem, pat ar tuviem draugiem. Starp mani un viņiem stāvēja kāds noslēpums. Mana pirmā «iznākšana no skapja» patiesībā bija 13 gadu vecumā, kad izstāstīju tuvai draudzenei par vectēvu un to, ka mājās klausāmies Amerikas balsi.»
Jolanta ilgus gadus ir dzīvojusi tradicionālā laulībā, apprecējusies agri, 18 gadu vecumā. «Gribējās ģimeni, savu dzīvi, vīru mīlēju. Ar laiku diemžēl konstatējām, ka uz lietām skatāmies ļoti dažādi, jutos kā būrītī. Es šo cilvēku cienu, viņš ir mana bērna tēvs un vienmēr būs svarīgs manā dzīvē, bet es nevarēju ar viņu dzīvot kopā. Izšķīrāmies. Meitai tagad ir 19 gadu, viņa ir pārvākusies uz Londonu, atradusi sapņu darbu – ir barista. Viņai ļoti patīk atvērta, multikulturāla vide. Kad meita brauca prom, mums ar partneri vēl nebija domas aizbraukt.»
Jolantas attiecības nebija noslēpums ne meitai, ne vecākiem, ne draugu lokam. Strādājot visai publisku darbu, viņa gan to neafišēja. «Vienmēr esmu teikusi, ka pēc seksuālās orientācijas esmu psiholoģe,» pasmaida. «Profesionālajā dzīvē manam dzimumam un orientācijai nav nozīmes, bet mana privātā dzīve ir mana. Esmu biseksuāls, precīzāk, panseksuāls cilvēks. Es iemīlos cilvēkos, nevis dzimumā.»
Dzīve «kastītē»
Publisko kursu uzņēmumā Triviums apmācība, kas Jolantas Cihanovičas lekcijas angļu, krievu un latviešu valodā piedāvā gan Latvijā, gan ārzemēs, viņas kolēģi ir ekspolitiķi Daniels Pavļuts un Roberts Ķīlis, dramaturģe Baņuta Rubesa, rakstnieks Toms Kreicbergs, psiholoģe Aina Poiša. Taču Jolantas ikdiena tagad ir ne tikai intelektuālas sarunas, bet arī ļoti aizskaroši, agresīvi komentāri sociālajos tīklos. «Nekad par to neesmu vērsusies Drošības policijā, jo man likās – tas atņems uzmanību lietām, kas man dzīvē ir svarīgākas,» viņa atzīstas. «Domāju – ja cilvēkam ir tāds naids, viņš ir kā publiska tualete, kurā reizēm ir tāda smaka, ka nevari ieiet iekšā. Tad tu vienkārši aizver durvis.»
2006.gadā, kad Latvijā praids izraisīja milzīgu naida vilni, Jolanta bija viena no dievkalpojuma dalībniekiem Anglikāņu baznīcā, kam citādi domājošie meta virsū fekālijas. Dzirdēja saucienus: «Vācies prom no Latvijas vai mirsti!» Vislielāko šoku tomēr izraisījusi Valsts policijas darbinieku attieksme: «Kāpēc tev ir jābūt tādai? Es jūs neatbalstu!»
«Tas ir policists. Un es esmu nozieguma upuris! Tiem cilvēkiem nebija nekāda soda. Process ilgi vilkās, ne ar ko nebeidzās. Tāda bezspēcība – tātad tā drīkst darīt! Pazīstu cilvēkus, kas pēc tam aizbrauca prom no Latvijas.»
Tas nav stāsts tikai par seksuālajām minoritātēm. Jolanta pati visu laiku ir centusies, lai Latvija kļūtu atvērtāka dažādībai. «Esmu gan ar AfroLat sadarbojusies un mēģinājusi panākt, lai pret cilvēkiem no Āfrikas ir sakarīga attieksme, gan strādājusi ar HIV inficētajiem cilvēkiem, gan ar cietumniekiem. Katrs cilvēks ir vērtība. Tā ir pieeja, ko es arī atbalstu un gribētu piedzīvot arī pret sevi.»
Latvijā ļoti daudziem cilvēkiem nez kāpēc svarīga ir otra tiesāšana, viņa secina. «Viens pareizais veids, viena patiesība visiem. Nevis mēģina izprast – o, interesanti, jums ir cita kultūra! Nemēģina palīdzēt, bet visu laiku eksaminē.»
Šādu attieksmi viņa sauc nevis par Rietumu, bet par «Krievijas ceļu». Viena pareizā atbilde, jo mazāk domā, jo labāk. «Protams, mēs redzam, kas notiek Krievijā, bet kaut kā tomēr gribam iet viņu, nevis Rietumu ceļu, kur cilvēki ir bagātība, katrs ir individualitāte. Mums visi ir jāieliek «rāmītī». Tā ir trakākā filija no visām – normofilija, ar ko cilvēki sirgst. Viņi morāli nogalina ne tikai sevi, bet arī savus bērnus – ja nebūsi «kastītē», tad sanāk, ka dzīve ir par velti, un būsi nelaimīgs.»
Brauc pie savējiem
Jolantai un viņas partnerei tomēr bija ilūzija, ka attieksme pret viendzimuma pāriem Latvijā varētu kardināli mainīties. Iedrošināja partnerattiecību likuma pieņemšana Igaunijā, ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (Vienotība) «iznākšana no skapja» pagājušā gada nogalē, gatavošanās šovasar notikušajam Eiropraidam. Varbūt Latvijā tiks atzītas vismaz tās viendzimuma laulības, kas ir noslēgtas citās valstīs, viņas domāja. Tad varētu reģistrēt attiecības Anglijā vai Spānijā, bet pašlaik tam nav jēgas – Latvijā šis dokuments neko nenozīmē.
Viņas vēl mēģināja pārskatīt savu lēmumu, runāja par seno sapni tikt pie neliela īpašuma abām tik mīļajā Pāvilostā, realizēt tur kādus mākslas projektus. Tik lielas summas, lai pirkums kvalificētos uzturēšanās atļaujas iegūšanai, viņām nebija. «Kaut kādas izmisīgas cerības,» skumji pasmaida Jolanta. Viņas draudzene ir paspējusi iemīlēt mūsu zemi, iemācījusies latviešu valodu, pētījusi tautas mākslu, latviešu rakstus. «Protams, tā ir bagāža, kas paliks, mēs arī Londonā tiksimies ar latviešiem. Dzīve neapstāsies, Latvija turpinās eksistēt. Bet kaut kas ir greizi,» viņa nopūšas.
Jo ilgāk viņas turpinātu izlikties, ka viss ir kārtībā, jo absurdāk tas kļūtu. «Ir tāda nedroša situācija – ja ar mani kaut kas notiek, viss, viņai ir jābrauc prom. Neskatoties uz testamentu, ko es sastādīju, tikko sākām dzīvot kopā. Jā, viņai pienāktos puse dzīvokļa. Bet ko tas dod? Viņa jau nevar te dzīvot! Un katrs gads, kad viņa nevar sevi profesionāli apliecināt… Tagad viņa strādā pusslodzi un kā brīvprātīgā. Ja mēs varētu reģistrēt attiecības, viņa strādātu pilnvērtīgi, maksātu nodokļus, vēl vairāk dotu Latvijai. Bet, ja nedrīksti, tad nedrīksti! Reizēm domāju – viņas vietā es to nevarētu. Tad mēs izlēmām – kāpēc ciest, ja var neciest? Brauksim uz valsti, kur abas varam sevi realizēt.»
Jolanta varēja dabūt darbu savā profesijā Zviedrijā vai Francijā. Taču Londona mentalitātes ziņā šķitusi vispiemērotākā. Iespējams, viņa tur atvērs arī biznesu. Jolanta zina, ka nedodas uz pasaku zemi, sākumā būs jādzīvo samērā pieticīgi. Taču vieglāk kļuvis, saprotot – Rietumos jau dzīvo liela daļa tuvo draugu. «Latvijas neatvērības dēļ. Viens mans draugu pāris – melnādains cilvēks un latviete – arī aizbrauca uz Angliju. Nav tā, ka te nevar dzīvot, bet ir diezgan sarežģīti. Ja cilvēki satiek melnādainus bērnus latviešu tautastērpos, nav jau tāds rasisms, lai sistu, bet ir pārāk daudz jautājumu, un tu ar laiku no tiem nogursti.»
Nelielais vairākums
Jolantas lēmumu vairs nemainīs arī 21.jūlijā pasludinātais Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums lietā Oliari un citi pret Itāliju, kas pirmoreiz vēsturē apstiprināja kādas Eiropas Padomes (EP) dalībvalsts atbildību par nespēju veidot likumdošanu, neatzīstot un neaizsargājot viendzimuma pārus atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Tai, starp citu, ir pievienojusies arī Krievija.
Protams, arī Jolanta ar dzīvesbiedri Latvijā varētu sniegt pieteikumu uzturēšanās atļaujas iegūšanai, pamatojot, ka abas ir pāris, bet pēc atteikuma tiesāties ar Latvijas valsti par savas kopdzīves juridisku atzīšanu. Taču tas ir garš ceļš. Trīs Itālijas viendzimuma pāri šo lēmumu gaidīja kopš 2011.gada, turklāt Itālija trīs mēnešu laikā to vēl var apstrīdēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielajā palātā. Ja spriedums stāsies spēkā, tad gan Itālijai būs jāmaina likumi, lai nepieļautu identiskus pārkāpumus nākotnē.
Viendzimuma pāri, kuru kopdzīvi Latvijā sarežģī likumdošana un sabiedrības neiecietība, pagaidām izvēlas nevis cīnīties ar valsti, bet aizbraukt. Viņu partnerību valsts negrasās atzīt. Tieslietu ministrijas mājaslapā publicēts izklāsts atbildei, ko ministrs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība) pērnā gada nogalē sniedzis LGBT apvienībai Mozaīka: «Grozījumu veikšana ģimenes tiesību jomā, kas maina laulības un ģimenes jēdziena izpratni vai ievieš dažādus personu savienību veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110.panta būtībai un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības.»
Ministrs pauž, ka konstitucionālā līmenī Latvija ir izšķīrusies par laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, taču jebkurai personai ir tiesības veidot savu privāto dzīvi pēc saviem ieskatiem. «Saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem nepastāv šķēršļi kopā dzīvojošajām personām noregulēt savas mantiskās attiecības, slēdzot dažādus civiltiesiskus darījumus.»
Attieksme nav mainījusies – ministrijas preses dienests atbild Ir, ka neviens no ierēdņiem nav gatavs komentēt ECT jauno lēmumu par viendzimuma partnerattiecību atzīšanu Itālijā. Tas neattiecoties uz Latvijas juridisko sistēmu, tālab esot Ārlietu ministrijas kompetence.
«ECT spriedums Itālijas lietā neuzliek visām dalībvalstīm, arī Latvijai tūlītēju, tiešu pienākumu grozīt likumus,» secina arī juriste Kristīne Līce, kura ECT pārstāv Latvijas valsti. Viņa tomēr nosauc precedentus, kā ECT secinājumi citu valstu lietās ir ietekmējuši Latviju, un arī Itālijas lietas iznākumu uzskata par «spēcīgu signālu, kurā virzienā domā ECT un kā tā vērtē tendences Eiropā». No 47 EP dalībvalstīm juridisks regulējums par partnerattiecību regulēšanu jau ir spēkā 24, savā spriedumā ECT min, ka tā respektē «nelielā vairākuma» viedokli.
ECT jau iepriekš ir izskatījusi līdzīgas lietas, piemēram, 2010.gadā savu valsti iesūdzēja viendzimuma pāris no Austrijas, taču spriedumu izšķīris šā «nelielā vairākuma» trūkums, skaidro Līce. «ECT nevarēja konstatēt Eiropas konsensu vai tendenci, nevarēja pateikt, ka Austrija nebūtu izpildījusi savu pienākumu. Īstenībā tā ir diezgan ierasta prakse ECT – lai izlemtu kādu juridisku vai ētiski sensitīvu jautājumu, tiesa skatās, vai starp Eiropas valstīm ir vienprātība. Ja vienprātība neeksistē, katrai valstij rīcības brīvība ir lielāka. ECT bieži tiek saukta par Eiropas sirdsapziņu. Tur nonāk ļoti sarežģīti juridiski ētiski jautājumi, katru reizi tiesai jāmēra temperatūra konkrētajā tēmā.»
Kāpēc Latvijā sirsapziņas balss vēl ir tik klusa? «Zināma loma tam, ka mums ir bijuši tikai 25 gadi, lai aprobētu atziņas, kas citās valstīs veidojušās 50 un vairāk gadu. Gribētos cerēt, ka mēs tomēr drīz spersim nākamo soli,» saka cilvēktiesību juriste.
Valsts nav ņēmusi vērā sociālo realitāti – viendzimuma pāri ir, un viņu tiesības uz partnerattiecību atzīšanu būtu jārespektē, šī ECT pretenzija Itālijai ir aktuāla arī Latvijā. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12.pants neuzliek valstij pienākumu viendzimuma pāriem nodrošināt tieši laulību, taču Latvijā, atšķirībā no, piemēram, Igaunijas, arī nav nekādu citu alternatīvu likumīgu kopdzīves atzīšanas formu, uzsver LU Juridiskās fakultātes starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras vadītājs Artūrs Kučs. «Argumenti tiek izskatīti politiskajā diskusijā un varbūt pat sakņojas sabiedrības aizspriedumos,» viņš secina. Kučs uzsver vēl citas lietas, kas iekļautas jaunajā ECT spriedumā – tur ne tikai minēts, ka Itālijas Konstitucionālā tiesa jau pirms pieciem gadiem atzinusi, ka partnerattiecību reģistrācija izriet no valsts konstitūcijas, bet citēts arī ASV Augstākās tiesas šāgada spriedums, ka partnerattiecību reģistrācijai jābūt iespējamai visos štatos.
Tikmēr Latvijā diskusija par partnerattiecību reģistrēšanu attīstās gausi. Kopš marta vietnē Manabalss.lv notiek parak-stu vākšana par jauna kopdzīves likuma pieņemšanu, šo iniciatīvu politiski virza ārpus parlamenta esošā partija Latvijas attīstībai, bet Saeimā skaidru atbalstu šai idejai pauduši tikai daži politiķi. Pagaidām internetā savākts 5721 paraksts – tikai, kad skaits sasniegs 10 tūkstošus, jaunais likumprojekts nonāks Saeimā, un politiķiem būs par to jālemj. Visticamāk, Jolanta to vēros jau no Londonas.
