Jaunais Latvijas Radio valdes priekšsēdētājs Aldis Pauliņš ilgi atliktajā Ir intervijā ieskicē sabiedriskā medija vīziju, skaidro savas politiskās simpātijas un darbošanos sfērā, kas līdz šim nav publiski iztirzāta. Izrādās, Pauliņa ceļi biznesā ir krustojušies ar ietekmīgiem uzņēmējiem un arī maksātnespējas administratoru cunfti
Sociologs, pētījumu aģentūras Factum Group vadītājs Aldis Pauliņš ir vispiemērotākais Latvijas radio (LR) vadītājs – tā pērn pirms Ziemassvētkiem nolēma Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome. Lai arī Pauliņš konkursā startēja nevis uz radio vadītāja, bet valdes locekļa amatu programmu attīstības jautājumos, kur novērtējumā zaudēja savai konkurentei Sigitai Kirilkai, padome izlēma radio vadību uzticēt viņam.
Konkursa rezultāti bija pārsteigums LR darbiniekiem. Necaurspīdīgais process, Pauliņa pieredzes trūkums mediju darbā un neskaidrība par jaunās valdes vīziju mudināja 179 radio darbiniekus atklātā vēstulē apšaubīt padomes deklarētā mērķa – atrast spēcīgāko radio vadītāju – sasniegšanu un pieprasīt jaunu konkursu. Taču tā nenotika, janvārī jaunā valde Alda Pauliņa vadībā stājās pie LR stūres.
Pauliņš ir pazīstams kā sociologs, taču līdz šim publiski nav iztirzāta kāda cita viņa darbības sfēra – kā pats formulē, Pauliņš ir specializējies «grūtībās nonākušu uzņēmumu sakārtošanas, saimnieciskās darbības stabilizēšanas» jautājumos. Uzņēmumu reģistra informācija liecina, ka Pauliņš dažādos amatos pabijis 20 uzņēmumos, daļai no tiem bijis tieši vai pastarpināti kapitāldaļu īpašnieks. Atsevišķi uzņēmumi veikuši maksātnespējas procesu, pēdējie lielākie no tiem ietilpst Kolonnas grupā. Par šīs uzņēmējai Ievai Plaudei Rēlingerei piederošās grupas maksātne-spējas procesa īpatnībām Ir vēstīja jau pirms trim gadiem – toreiz atklājām dīvainas sakritības, kas izskatās pēc koruptīvām shēmām un rada aizdomas, ka Kolonnas saimnieki ārzonās slapstās no parādu piedzinējiem un nebūt nav zaudējuši kontroli pār biznesu.
Kāda bija tagadējā LR šefa loma šajā stāstā? Viņš bija vadošos amatos vairākos Kolonnas grupas uzņēmumos, tajā skaitā galvenajā «mātes kompānijā» tieši tolaik, kad uzņēmums iestūrēja maksātnespējas procesā. Turklāt viņš darbojies citos uzņēmumos, kuru gaitas krustojušās ar juristiem, kas vai nu saistīti ar labi zināmo maksātnespējas administratoru prakses vietu Antonijas ielā 7, vai pat nonākuši konfliktā ar likumu. Tāpēc pirmajā intervijā žurnālam Ir, uz kuru gaidījām nepilnus astoņus mēnešus, jautājām Aldim Pauliņam ne tikai par LR attīstību, bet arī līdz šim maz zināmo viņa darbību biznesa procesu sakārtošanā.
Kāpēc jūs pieteicāties konkursam uz Latvijas radio valdi?
Nevarētu teikt, ka šajā jomā būtu ienācējs pilnīgi no malas. Bija pieredze, četrus gadus darbojoties NEPLP konsultatīvajā padomē. Pieredze dažādu organizāciju, uzņēmumu vadībā. Un subjektīvais moments – kādā dzīves posmā pamēģināt ko citu, dot savu ieguldījumu vairāk nekā tas darīts līdz šim.
Kā vērtējat Latvijas radio darbu pašlaik?
Pārāk vispārīgs jautājums, jo LR nenoliedzami ir viens no Latvijas informatīvās telpas pīlāriem. Šobrīd šo vietu radio cienījami tur, bet nenoliedzami, ka mediju patēriņā un nozarē notiek izmaiņas. Pirmkārt, saistītas ar tehnoloģijām – attiecīgi [interneta iespaidā] mainās patēriņa ieradumi, auditorijas fragmentējas. Es šobrīd neizteiktu vērtējumus, vai LR darbojas labi vai slikti – domāju, ka darbojas atbilstoši tam statusam, kāds mums ir. Ir lietas, kas vienmēr ir papildināmas, uzlabojamas, sekojot laika garam.
Sākot darbu sacījāt, ka strādājat pie koncepcijas par radio turpmāko attīstību. Ko īsti tā paredz?
Runa ir par to, ka šī gada sākumā stājās spēkā jauns likums par valsts kapitālsabiedrībām un tajā ietverta prasība, ka jābūt izstrādātai vidējā termiņa attīstības stratēģijai. Valde pie tā strādā. Likumā noteiktais termiņš ir līdz šī gada beigām.
Kāds ir jūsu redzējums?
Tas sakrīt lielā mērā ar izpratni, kas ir radio iekšienē – ka vairāk jāvirzās jauno tehnoloģiju, audiovizuālā satura virzienā. Ir jau veiktas iestrādes, diezgan lielu soli spēris Radio 5. Šis vektors pusgada laikā, kopš strādā pašreizējā valde, būtiski pavirzījies. Uzsākti darbi jaunas multimediālas studijas izveidei Doma laukumā. Esam pielikuši punktu garajam stāstam par iespējamo studiju Zaķusalā, ķeramies pie studijas izbūves [radio mājā] un nākamajā gadā varam sākt veidot pilnvērtīgu multimediālu saturu.
Ja runā par vīziju, mums diezgan precīzi jādefinē – kas ir šī atšķirība LR kā audiāla satura veidotājam. Pietiekami daudz dzirdēts, ka radio ir vakardiena, tīri audio saturu izmanto arvien mazāk cilvēku. Tā nav tiesa, auditorija ir vēl pietiekami plaša. Mainās lietošanas formāti, bet princips paliks – pamatā ražojam saturu, kas ir klausāms. Šis saturs ir pieejams dažādās ierīcēs.
Vienlaikus jābūt gataviem iespējamai pārejai uz DAB [Digital audio broadcasting – digitāla radio apraides] tehnoloģijām. Jaunās automašīnas jau tiek aprīkotas ar šiem digitālajiem uztvērējiem. Piemēram, Norvēģija plāno pilnībā pāriet no 2017.gada uz šo tehnoloģiju, mēs Latvijā arī nevaram negatavoties. Tā būs jau pilnīgi cita mediju vide, līdzīgi kā šobrīd ciparu formātā televīzijā vienā frekvencē var būt ļoti liels staciju skaits. Arī mums jābūt gataviem, lai, sadrumstalojoties auditorijas grupām, katrai varam piedāvāt ko interesantu un nepieciešamu.
Kāda ir jūsu vīzija par saturu – vai apmierina tas, kā kanāli šobrīd strādā?
Ja būtu indikācijas, ka krasi krītas auditorija vai radioklausīšanās laika daļa, tas varētu būt signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Tādu pazīmju nav, kopumā LR labi pilda savu uzdevumu. Man nav pamata teikt, ka kāda no programmām būtu vāja vai nepilnīga. Izņemot jautājumu par Pieci.lv, kas ir atsevišķa tēma.
Nav jau situācija tāda, ka jābūt skaidram plānam uz trīs gadiem. Var būt vidēja termiņa stratēģija, bet pārējais atkarīgs no citiem apstākļiem, tajā skaitā šobrīd ļoti neskaidra ir situācija par turpmāko finansējumu. Piemēram, par nākamo gadu skaidrība varētu būt oktobrī, novembrī. Attiecīgi nākamā gada plāna detalizācija top tajā brīdī.
Bet jums kā vadītājam ir jāaizstāv budžets un mērķi, ko gribat sasniegt. Es mēģinu saprast, kādi ir jūsu mērķi – lai viss strādā kā šobrīd, vai ir lietas, ko gribat mainīt?
Mana atbildība šeit LR nav būt misionāram vai vizionāram, kas ienāk no malas ar kādu pilnīgi citu skatījumu. Viedokļi vispirms jāsaskaņo iekšēji, jāsasniedz konsensuss, un tad tas kļūs par plānu. Lēmumi nav tik daudz atkarīgi no mana subjektīva skatījuma, cik no šī skatījuma izlīdzsvarošanas, saskaņošanas ar pārējiem.
Tomēr mani interesē jūsu viedoklis – uzskatāt, ka būtu nepieciešamas kādas strukturālas reformas?
Es neredzētu šobrīd lielu nepieciešamību pēc vērienīgām strukturālām reformām, bet zināmām pārmaiņām gan. Iekšējām – loma, atbildība, pienākumu izvērtējums un varbūt citāda darba organizācija. Mums ir vairākas funkcijas, kuras nepietiekami tiek pildītas. Piemēram, samērā vāja ir [auditorijas] datu analīze. Sekojam vispārējiem reitingiem reizi ceturksnī, bet regulāra monitorēšana un ētera analīze, kā auditorija reaģē, īsti nenotiek. Tik lielai raidorganizācijai tā būtu viena no pamatfunkcijām, jo no tā izriet projekcija uz raidījumu plānošanu. Ja nepietiekami zinām par klausītājiem, varam palaist garām kādas būtiskas tendences.
Ja sabiedrība gaida vairāk šlāgerīšus vai izklaidi, tad, jūsuprāt, sabiedriskajam medijam tas jāsniedz?
Mēs nepieskaņojamies vēlmēm. [Taču] jāanalizē vide, kurā darbojamies, jo jautājuma būtība ir – cik efektīvi izmantojam līdzekļus, ko sabiedrība piešķīrusi. Atgriezeniskajai saitei no auditorijas jābūt regulārai, lai īsā laikā redzētu, vai saturs atbilst auditorijas priekšstatiem, vajadzībām.
Raugoties uz notikumiem ap Radio 5 – rupjībām ēterā, vadītāja Kārļa Dagiļa aiziešanu, ir divējādas sajūtas. No vienas puses, pārkāpums ir bijis. No otras puses, redzamas komercmediju intereses un nepatika pret atsevišķām personālijām. Vai jūs šajā gadījumā nenostājāties komercmediju interešu, nevis savu darbinieku pusē?
Esam nopietns spēlētājs nozarē, tāpēc jebkuru kļūmi potenciālie konkurenti ir gatavi izmantot, lai balstītu savu interešu virzīšanu. Vērotājam no malas var šķist, ka esam padevušies kādu komerciālu pušu spiedieniem, bet tā nav, jo problēma tika identificēta LR iekšienē, vēl pirms tas notika publiskajā vidē. Nav pamata teikt, ka LR pakļāvies kādam spiedienam no ārpuses.
Kā vērtējat ziņu dienesta darbu?
Man nav personiska vērtējuma, jo neesmu tādu izvērtējumu veicis.
Ziņas klausāties?
Jā, ik pa laikam nākas klausīties ziņas tāpat kā visas citas programmas. Šie jautājumi ir valdes locekles programmu attīstības jautājumos pārziņā, un es pilnībā paļaujos – ja kādi jautājumi rodas, tie tiek risināti.
Dažiem darbiniekiem radies priekšstats, ka jūs neapmierina, cik bieži radio tiek atspoguļots Nacionālās apvienības politiķu viedoklis – proti, ka tas ir parāk maz. Vai jūs tā uzskatāt?
Es tā neuzskatu un neredzu pamatu tādam jautājumam. Varu minēt – konkursa laikā jūsu pašu žurnālistu ģilde to medijos izpauda, no cienījamā eksperta Sergeja Kruka, man šķiet, toreiz nāca, ka Pauliņš esot NA kadrs. Mani kolēģi ārzemēs arī padeva ziņu tādā ironiskā kārtā, ko uztvēruši arī Krievijas mediji. Viņiem interesanti esot uzzināt, ka es esot slēptais nacionālists. Tāda frazeoloģija bija konkursa laikā, to radīja paši žurnālisti bez jebkāda pamata vai avota, atsaucoties uz netiešām replikām.
Jūs esat bijis tēvzemiešu biedrs?
Jā. Kādus pāris gadus [deviņdesmitajos gados].
Vai šis ir vienīgais politiskais spēks, ko esat tieši vai netieši atbalstījis?
Teiksim tā – kurā esmu sastāvējis. Atmodas periodā aktīvie cilvēki kādā no organizācijām darbojās. Man ceļš gāja caur Pilsoņu kongresu. Daudzi tā laika cilvēki man ir pazīstami. Nebiju aktīvs Tēvzemei un Brīvībai biedrs, jo aktīva darbība politikā man nebija īpaši interesanta ne tad, ne arī vēlāk, bet biju fonda Tēvzeme viens no dibinātājiem – man likās atbalstāma ideja veicināt piederības sajūtu Latvijai, it sevišķi jaunajā paaudzē.
Vai jums joprojām simpātiska šķiet NA politika?
Es šobrīd politiku nevērtēju – tādā ziņā, ka tagad runātu par vienu politisko spēku. Ja jautājat par politisko skatījumu, tad man visvairāk skumji par to, ka Latvijā varas un ekonomiskā elite ir distancējusies lielā mērā no tām vajadzībām, kas nodarbina sabiedrību. Sekas tam ir gan migrācijas apjomi, gan dzīves līmenis, gan uzņēmējdarbības apsīkums un daudzviet rudimentārs statuss. Es skatītos uz šo politisko virsbūvi kopumā. Paskatieties, cik cilvēki ir izbraukuši no Latvijas.
Kuri lēmumi ietekmējuši to, ka viņi aizbraukuši?
Tas ir lēmumu kopums. Domāšanas veids, kas ietver arī to, kāda veida cilvēki tiek rekrutēti politiskajā elitē, kādā veidā ietekmes dalītas. Es te nevaru teikt, ka kāds politiskais spēks būtu pozitīvāks, kāds negatīvāks.
Vai redzat nepieciešamību pārmaiņām radio kadru politikā – atbildīgajos amatos redakciju, kanālu vadībā?
Šobrīd tādi jautājumi netiek izvirzīti, nav dienaskārtībā.
Kad jūs apstiprināja par LR vadītāju, mēgināju saprast, ar ko esat nodarbojies. Bez socioloģiskajiem pētījumiem esat darbojies dažādos uzņēmumos, kas vēlāk kļuvuši maksātnespējīgi, bijis arī Kolonnas grupas uzņēmuma DK Holdings padomes priekšsēdētāja vietnieks uzņēmuma restrukturizācijas laikā. Jau pirms vairākiem gadiem pētīju aizdomīgas shēmas šīs grupas maksātnespējas procesā. Kāda bija jūsu loma tajā?
Darbojos ne tikai maksātnespējas procesā, bet arī tad, kad šī uzņēmumu grupa veidojās, tajā skaitā attīstīja mazumtirdzniecības tīklus, veica aktīvu darbību nekustamo īpašumu attīstībā. Beigu posmā grupa attīstījās jau tad, kad nebiju padomes loceklis – tas vairs nav attiecināms uz mani, to varat jautāt īpašniekiem. Es nevēlētos komentēt, tas arī nebūtu korekti, jo šajā gadījumā biju amatpersona, kas pildīja noteiktus uzdevumus.
Tiesas lēmums par maksātnespējas pieņemšanu bija laikā, kad bijāt padomes priekšsēdētāja vietnieks. Turklāt jums piederēja 15% no Kirk Investments, kuras vairākuma īpašnieks bija reģistrēts Menas salā un reāli kontrolēja lielu daļu no Kolonnas impērijas. Gribat teikt, ka neko nezinājāt par shēmām, kad maksātnespējīga uzņēmuma īpašnieki rada lielus parādus pret kādu firmu, ko paši kontrolē, un pēc tam «draudzīga» administratora vadībā aktīvi nonāk vajadzīgajās rokās?
Par tāda veida shēmu man vispār nav komentāru, es neņemos spriest.
Bet laikā, kad bijāt padomē, uzņēmums mainīja juridisko adresi – pārcēlās uz Kuldīgu, kur lietu izskatīja tiesnese Daina Alksne, kas bija saistīta ar konkrēto maksātnespējas administratori Maiju Andersoni. Savukārt administratore sadarbojās ar bijušo kolēģi Zigmāru Stoļarovu, kas tiesāts par kukuļņemšanu citā maksātnespējas procesā.
Man šie uzvārdi neko neizsaka. Interesanti paklausīties, jo tie nebija procesi, kuros es kaut kādu dalību būtu ņēmis.
Kā tad jūs skaidrojat šādu uzņēmuma rīcību?
Redziet, tādos lielos uzņēmumos noteikti lēmumiem ir savi apsvērumi.
Jūs bijāt padomes prieksšēdētāja vietnieks tajā brīdī.
Jā, bet es neesmu nekādā veidā pilnvarots komentēt uzņēmuma lēmumus un darbību.
Bet jūs bijāt arī līdzīpašnieks Kirk Investments.
Esmu bijis īpašnieks ļoti daudzos uzņēmumos. Cik liela ietekme uz lēmuma pieņemšanu ir mazākuma akcionāram ar 15%? Līdzdalība dažādos uzņēmumos ir mana kā indivīda brīvība uzņēmējdarbībā. Tie ir mani apsvērumi, kas paliek pie manis, kāpēc es kļuvu par šīs sabiedrības mazākuma daļu turētāju.
Kā jūs savas zināšanas likāt lietā brīdī, kad Kolonna faktiski bija bankrotējusi un mēģināja izvairīties no parādu atmaksas, tajā skaitā valstij piederošai bankai?
Paskatieties lūdzu, cik bija padomes locekļu, cik valdes locekļu?
Jūs bijāt padomes priekšsēdētāja vietnieks. Jūs neko nezinājāt?
Jūs man uzdodat savādus jautājumus. Kāpēc īpašnieki izvēlās mainīt juridisko adresi vai kurā brīdī piesaka maksātnespējas procesu – tas ir viņu jautājums. Kā es varu redzēt, kāda ir īpašnieku motivācija? Man nav rentgena spējas.
Jums ir pieņemama šāda izvairīšanās no parādu atmaksas?
Kāda tieši? Jūs man nosaucāt lietas, kas ir jūsu žurnālistiskās izmeklēšanas rezultāts. Es neņemos komentēt, jo man tad iznāk paļauties un ticēt tikai jūsu vārdiem.
Kas tad bija patiesie Kirk investment īpašnieki, kas reģistrēti Menas salā?
Tas mani nekad nav interesējis, un es arī nevaru komentēt. Pat ja zinātu, nezinu vai varētu atklāt viņu vārdus.
Jūs bijāt padomes priekšsēdētājs arī [tipogrāfijā] Krauklītis, kas arī kļuva maksātnespējīga. Par uzņēmuma administratori kļuva Liene Ābola, kuras epasta adresē ir norāde uz [bijušā NA ģenerālsekretāra Aigara Lūša advokātu] biroju Lūsis un partneri, bet kreditoru sapulces notika slavenajā adresē Antonijas ielā 7. Savukārt Pauk investments, kur jūs bijāt līdzīpašnieks, arī administrēja Zigmārs Stoļarovs. Vai esat personiski pazīstams ar šiem maksātnespējas administratoriem?
Nomierināšu jūs, šos administratorus es nepazīstu.
Tā ir sakritība?
Droši vien tāpēc, ka Rīga ir maza. Par Krauklīti – laikā, kad biju tā padomē, uzņēmums tika reorganizēts un patiesībā bija pirmais piemērs Latvijā tam, ko sauc par menedžmenta izpirkšanu. Mēs atradām gan spējīgus vadītājus, gan investīciju fondu, kas bija gatavs uzņemties risku, un jaunie vadītāji izpirka uzņēmumu. Pēc tam sīkāk nesekoju uzņēmuma attīstībai, zinu, ka beigās tas nonāca maksātnespējā. Bet, ja paskatās, cik Latvijā uzņēmumi tika iedzīti maksātnespējā šajā [krīzes] periodā, pilnībā pazaudēja savus uzkrājumus un pamatkapitālu…
Jūs tagad skatāties, ka kaut kur pie viena maksātnespējas administratora sagājušas kādas saites, kur galā var redzēt vārdu Pauliņš, bet jūs paskatieties, cik uzņēmumos esmu bijis amatpersona. Mana otra specializācija līdzās profesionālajai darbībai pētniecības jomā bija tieši šī administrācija, tajā skaitā grūtībās nonākušu uzņēmumu sakārtošana, saimnieciskās darbības stabilizēšana. Ja jums būs laiks parakt, iespējams, tur vēl kāda taciņa sakrustosies.
Tas vedina domāt, ka jūs nevarējāt nezināt, kas notiek Kolonnas grupā.
Precizēšu – Kolonnas gadījumā mana loma bija diezgan precīza un ierobežota. Sākotnēji tie bija jautājumi, kas saistīti ar mārketingu, tirgvedību, nevis finanšu jautājumiem, kapitāla plūsmām vai tamlīdzīgi. Attiecīgi, ja esmu ko sācis darīt, es uzņemos zināmu lojalitāti pret tiem cilvēkiem, ar ko es daru.
Tad jautājums kā grūtībās nonākušu uzņēmumu speciālistam – kā vērtējat maksātnespējas shēmas, kas gadiem īstenotas, tajā skaitā tiesu varā?
Neņemos vērtēt procedūras maksātne-spējas gadījumos. Ja prasāt par fiktīviem kreditoriem, varu pateikt no abstraktām pozīcijām – ja tiešām ir fiktīvs kreditors, tas ir slikti, bet es nevaru pateikt par konkrēto situāciju vienā, otrā vai trešā gadījumā, vai konkrētais kreditors ir fiktīvs. To var pateikt tikai tiesa, rūpīgi izvērtējot apstākļus. Jo saistību pamatojumi ir, uzņēmēji privāti galvo par dažādām lietām. Tajā skaitā arī es esmu kādreiz sniedzis galvojumus. Pēc tam, ja iestājas prasījuma tiesības pret uzņēmumu, atbilstoši izvirzu regresa prasības vai iestājos kā kreditors – tātad ir pamats.
Jūs ko nopelnījāt no šīs palīdzības Kolonnas īpašniecei?
Jūs atkal ieliekat savu definējumu – apmēram no sērijas, vai taisnība, ka pārtraucāt iekaustīt sievu no rītiem. Skaidrs, ka es ar Ievu Plaudi esmu pazīstams. Ar [viņas šķirto vīru] Jāni Lasmani esmu pazīstams, kurš ir mans klasesbiedrs vidusskolā.
Jums konceptuāli šķiet pieņemams, ka uzņēmums X izmanto ārzonas firmas un caurumus maksātnespējas regulējumā, lai izvairītos no parādu atmaksas?
Ja abstrakti, teikšu, ka tā ir slikta lieta. Bet jebkurā gadījumā visi biznesi izmanto to normatīvo regulējumu, kāds ir. Ja kāds pārkāpj likumu, tad ar to jānodarbojas tiesībsargājošajām iestādēm. Ja kāds izmanto likumā atļautās iespējas, es nevaru teikt, ka uzņēmējs to nedrīkstētu darīt, jo viņa motīvi un mērķi vispirms ir jānoskaidro pie šī paša uzņēmēja. Tā var būt ne tikai, kā jūs definējāt, izvairīšanās no parādu atmaksas, bet tā var būt arī uzņēmuma kapitāla saglābšana, citreiz varbūt vienīgais veids, kā to var saturēt.
Tādā veidā biznesi darbojas visā pasaulē, un Latvijā varbūt mēs reizēm esam pārāk kritiski. Es tagad abstrahējos no šī konkrētā gadījuma, jo morāli un ētiski nevaru to vērtēt.
Gada sākumā LR darbinieki pauda bažas par necaurspīdīgu valdes atlasi. Tā kā astoņus mēnešus atlikāt interviju, gribu tagad lūgt jūsu viedokli – kā vērtējat darbinieku bažas par jūsu nepiemērotību amatam?
To jums vajadzētu pavaicāt pašiem darbiniekiem, vai viņi šodien parakstītos zem šīs vēstules. Tajā brīdī es vienkārši respektēju darbinieku viedokli. Tas ir cienījams, tāpat kā darbinieku viedoklis šodien.
Jūs to ņemtu vērā?
Tā bija stresa situācija. Parunājiet ar pieredzējušiem uzņēmumu vadītājiem – Baibu Rubesu, [Juri] Gulbi no Lattelecom, viņi arī novērtējuši to kā dabisku reakciju. Vienīgais risinājums – pierādīt ar darbiem. Ja tas nav pārvarams, tad loģiski, ka vadītājam jāatbrīvo vieta. Jūtos pietiekami brīvs – problēmu gadījumā man nav problēmu kaut vai rīt atkāpties no amata.
Respektīvi, ja darbinieki vēlreiz to prasītu, jūs atkāptos?
Nu, jā, nenoliedzami. Būtu savādi [to nedarīt], jo tā vairs nebūtu produktīva vadība.
Sabiedriskā medija vadītājam ir svarīga arī reputācija. Kā pašam šķiet, vai jums ir laba reputācija?
Jautājiet tiem, kas to var vērtēt. Ne par savu vadības stilu, ne reputāciju neuzņemos spriest, par to ir jāspriež cilvēkiem, uz kuriem mana darbība var atstāt kādu iespaidu.
