Maskavas iesaistīšanās Sīrijas pilsoņu karā rada tālejošas sekas pasaules politikā
Mēneša sākumā Vladimirs Putins kārtējo reizi pieņēma kādu sev tīkamu lomu. Uzvilcis sarkanzilu formastērpu ar baltu ķiveri, viņš 7.oktobrī, savā 63.dzimšanas dienā, piedalījās hokeja spēlē ar pazīstamiem sportistiem, politiķiem un uzņēmējiem – un pamanījās gūt septiņus vārtus. Tas notika Sočos, no kurienes startē uz Sīriju peldošie karakuģi. Dienu pēc dienas tie iziet jūrā ar ieroču un munīcijas kravām tām Krievijas karaspēka daļām, kas iesaistījušās Sīrijas pilsoņu karā prezidenta Bašara Asada pusē.
Attēli, kuros Krievijas vadītājs redzams miermīlīgā hokeja spēlē, bija nepārprotams vēstījums tautai, ka viss tiek kontrolēts. Krievijas militārā iesaistīšanās Sīrijā ir apgriezusi pasauli kājām gaisā, bet Putins kājās auj slidas, it kā Tuvajos Austrumos viss notiktu saskaņā ar plānu.
Tur lido viņa iznīcinātāji un zalvi pēc zalves šauj kuģi, turklāt analītiķi pieļauj, ka Maskava uz Sīriju varētu sūtīt arī sauszemes spēkus. Tiesa, Putins šādu iespēju nesenā intervijā noliedza. Pasaule tikmēr var tikai brīnīties par nenogurdināmo Krievijas līderi, kurš atkal uzgriezis Rietumiem muguru.
ASV prezidents Baraks Obama reiz teica, ka nepieļaus ķīmisko ieroču izmantošanu šajā valstī, taču nedarīja neko, kad Asads izmantoja indīgu gāzi pret saviem oponentiem. Tagad Islāma valsts Sīrijā turpina pārņemt pilsētu pēc pilsētas, un simtiem tūkstošu cilvēku dodas bēgļu gaitās uz Eiropu.
Nav šaubu, ka Sīrija šobrīd ir arī Rietumu uzmanības centrā. Bet kurš iesaistās konflikta risināšanā? Kurš cenšas uzspiest tai savu kārtību? Putins.
Rietumi reti ir tikuši tā apkaunoti. ASV reti bijušas tā pazemotas. Un tas var būt tikai sākums. Maskavā spēkā pieņemas baumas, ka Putins varētu paklausīt Bagdādes lūgumam sākt uzlidojumus arī Irākā. Tas būtu lielākais iespējamais pazemojums ASV, kas astoņus garus gadus karojušas Irākā, šajā laikā zaudējot 4000 karavīru dzīvību un aptuveni divus triljonus ASV dolāru.
«Panika pieņemas spēkā»
Kā tādos gadījumos pierasts, Sīrijas operācijas sākumā Maskava ziņoja par panākumiem. Gaisa spēki drīz vien jau bija iznīcinājuši «19 teroristu vadības mītnes, 12 munīcijas noliktavas un 71 teroristu bruņumašīnu», apgalvoja Aizsardzības ministrija. Krievija veica pa 30 uzlidojumiem dienā salīdzinājumā ar 5-6 amerikāņu operācijām.
Parādījās arī triumfāli paziņojumi, ka ekstrēmistu vidū «panika pieņemas spēkā» un viņu rindas pametuši 600 kaujinieku. Krievijas militārais eksperts Viktors Baraņecs Komsomoļskaja pravda rakstīja, ka dažu dienu laikā «Krievijas lidaparāti Islāma valstij ir kaitējuši vairāk nekā ASV ar sabiedrotajiem bija izdevies pusotrā gadā».
Taču nekas no tā nav patiesība. «Mēs bēgām. Vienkārši centāmies tikt prom,» stāsta Samīrs Salums, Idlibas provinces pilsētas Kefrneblas žurnālists. «Aptuveni 11 no rīta debesīs parādījās divas krievu lidmašīnas Sukhoi-34 un izšāva divas raķetes, kas detonēja ar milzīgiem sprādzieniem.» Kamēr viņi bēga, tika nomesta vēl viena bumba, kas sadalījās daudzās mazākās daļās. «Pilsētā viņi nevienam netrāpīja,» stāsta Salums, «toties nogalināja zemnieku ar trim bērniem, kurš traktorā ara lauku. Zemnieks bija paņēmis bērnus līdzi, jo laukos parasti ir drošāk nekā pilsētā.»
Savukārt Talbisas ciematā netālu no Homsas pirmajās dienās tika nomestas 16 bumbas, kas trāpīja vietējai maiznīcai, pašpārvaldes aģentūrai, ielai un dzīvojamajai ēkai. Pilsētas centrā tika nogalināti vairāk nekā desmit cilvēki. «Tie bija cilvēki, kas strādāja maiznīcā, tā bija ģimene un civiliedzīvotāju aizsardzības pārvaldes darbinieks. Tie nebija kaujinieki. Islāma valsts ciematu pēdējoreiz bija aplenkusi 2013.gadā. Kaujinieki gandrīz vienmēr cīnās frontes priekšā,» stāsta vietējais iedzīvotājs Firass el Saīds. Pēc krievu uzlidojumiem tur ieradās arī Asada helikopteri ar bumbām, bet naktī – vēl divi Krievijas iznīcinātāji.
Idlibas provinces iedzīvotājiem nav nekādas saistības ar Islāma valsti. Jau 2011.gadā Kefrneblas pilsēta kļuva pazīstama kā viens no bastioniem pret Asadu vērstajai pretošanās kustībai. Piektdienās tur notiek plašas demonstrācijas, kurās asi izsmieti gan Asada spēki, gan Islāma valsts džihādisti. Vietējie iedzīvotāji saka, ka islāmisti uz Kefrneblu reiz nosūtīja pat īpašu kaujinieku uzdevumā noslepkavot vietējos satīriķus.
Idlibas iedzīvotāji ir nemierā ar Asada režīmu, un Rietumi viņus uzskata par nemierniekiem, nevis teroristiem. Taču Putinu neinteresē tādas nianses. Viņš vienkārši atkārto Asada teikto, kurš par teroristiem sauc visus Sīrijā atrodamos bruņotos grupējumus – ja tie nav viņa pusē.
Jau dažas pirmās Krievijas militārās operācijas parādīja, ka Islāma valsts iznīcināšana nav galvenais iemesls Putina uzlidojumiem Sīrijā. Tā vietā viņš vēlas saglabāt Asadu pie varas un šo mērķi pagājušonedēļ apstiprināja arī televīzijas intervijā. «Mūsu uzdevums ir stabilizēt leģitīmo valdību un izveidot politiskajam kompromisam nepieciešamos apstākļus (..), protams, ar militāriem līdzekļiem,» sacīja Putins.
Reālpolitika bez morāles
Tas izskaidro, kāpēc Krievijas gaisa spēku galvenie mērķi ir nemiernieku grupējumi, kuri nopietni apdraud Asada režīmu. Tā Maskava cīnās pret spēcīgo alternatīvu represīvajam diktatoram. Un pret Rietumu sabiedrotajiem Sīrijā.
Divas dienas pirms Krievijas uzlidojumu sākšanas Putins Ņujorkā uzrunāja ANO Ģenerālo Asambleju un aicināja izveidot pret Islāma valsti vērstu koalīciju. Viņš piekrita arī Obamas prasībai nodrošināt informācijas apmaiņu starp Krievijas un ASV bruņotajiem spēkiem, lai izvairītos no nejaušām sadursmēm. Tas izklausījās pēc mēģinājuma noregulēt konfliktu, taču panāktās vienošanās jau dažu stundu laikā izrādījās bezvērtīgas. Tā Putins atklāja Obamas bezpalīdzību – ASV prezidents nav gatavs iesaistīties militārās avantūrās, kurās Rietumi, viņaprāt, nespēj uzvarēt.
Baraks Obama ir noteicis stingrus kritērijus, lai ASV iesaistītos jaunā karā, un viņš netic, ka situācija Sīrijā tiem atbilst. Arī Krievijas iesaistīšanās to nav mainījusi. Savukārt Putins ir gatavs pārkāpt robežas un riskēt gan ar karavīru, gan Sīrijas civiliedzīvotāju dzīvību. Viņš ir gatavs to darīt tāpēc, ka Maskavu neinteresē Sīrijas kara izbeigšana. Krievija iesaistījās karā, lai sasniegtu pati savus ārpolitiskos mērķus.
Krievijas ciniskā reālpolitika pārbauda arī Rietumu ārpolitikas elastību. Kad Obama 2009.gadā kļuva par ASV prezidentu, viņa pirmā prioritāte bija valsts reputācijas atgūšana pasaulē. Kopš tā laika ASV ārpolitika galvenokārt ir pievērsusies miera un līdzsvara veicināšanai. Redzamas arī šīs pieejas veiksmes: parakstīts Irānas kodollīgums un uzlabotas attiecības ar Kubu. Taču Sīrijā nav iespējams ne līdzsvars, ne bezsāpīgs risinājums. Iesaistīšanās maksātu dārgi.
Tāda cena Obamam šķistu nepamatoti augsta, jo viņa izvēlētais politiskais ceļš neizbēgami ierobežo prezidenta iespējas un attiecīgi – ietekmi. Savukārt Putins ir apņēmības pilns apturēt Krievijas ietekmes mazināšanos un atgriezt valsti lielvaras statusā. Vīram, kurš PSRS sabrukumu redz kā pazemojošu sakāvi, ārpolitiskās varas atgūšanas mērķis attaisno daudzus līdzekļus.
Tiek uzskatīts, ka Sīrijā veicamo militāro operāciju Putins lika izplānot trim ierēdņiem, kuri visi ir stingrās dūres piekritēji: prezidenta administrācijas vadītājam Sergejam Ivanovam, Drošības padomes sekretāram un bijušajam Federālā drošības biroja iekšējās izlūkošanas pārvaldes vadītājam Nikolajam Patruševam un aizsardzības ministram Sergejam Šoigu.
Putina, Ivanova un Patruševa trio atbalsta Krievijas attālināšanos no globālās sabiedrības, kā arī jaunas Krievijas ietekmes sfēras izveidošanu. Militārā iesaistīšanās Sīrijā ir tikai kārtējais solis, lai aizstāvētu Maskavas ģeopolitiskās intereses.
Savu iemīļoto taktiku Putins skaidri parādīja jau Krimas pārņemšanā un Austrumukrainas karā. Abas operācijas tika sagatavotas ātri un slepeni, bezkaunīgu melu un dezinformācijas pavadībā. Rietumi atbildei nevarēja piedāvāt neko.
Sīrijas operācija ir pirmā reize kopš Padomju Savienības beigām, kad Maskava sūta bruņotos spēkus tālu no savas valsts robežām. Arī šajā konfliktā Putins izmanto jau Ukrainas konfliktā pārbaudīto propagandas recepti, liekot Krievijas plašsaziņas līdzekļiem nemitīgi vēstīt par panākumiem.
Uzvara nāks smagi
Patiesā situācija tomēr ir atšķirīga. Sīrijā Krievija ir iesaistījusies konfliktā, kurā uzvarēt būs grūti, – pat par spīti tās militārajam pārākumam.
Kad Asada armija nupat sāka sauszemes ofensīvu pret nemiernieku posteņiem valsts ziemeļos, drīz vien kļuva skaidrs, ka tā bija saskaņota ar Maskavu, un Krievija to atbalstīja arī militāri. Tās kuģi, kas atradās Kaspijas jūrā, 1500 km attālumā pēkšņi ņēmās šaut raķetes Sīrijas virzienā pāri Irānai un Irākai. Tās piezemējās tieši vietā, kurai bija iecerējuši uzbrukt Asada spēki.
Seši aculiecinieki, kuri atradās dažādos frontes punktos, Spiegel sniedza līdzīgus vēstījumus par notikušo, ko apstiprināja arī pagājušonedēļ izplatītie videomateriāli. Cīņa notika atklātā teritorijā aptuveni trīs kilometru attālumā, un nemiernieku spēkiem, saskaņā ar aculiecinieku teikto, līdz Krievijas raķešu triecieniem bija skaidrs pārsvars, bet Sīrijas režīmam piederošie tanki un pārējie transportlīdzekļi atradās vājākās pozīcijās.
Pilsoņkara sekotājiem ārvalstīs bieži ir grūti saprast, ka Sīrijā karš nenotiek starp divām lielām grupām. Šis konflikts bieži tiek pārlieku vienkāršots, uztverot to kā cīņu starp Asada režīmu ar Irānas papildspēkiem vienā pusē un Islāma valsti kā viņu pretinieku. Taču karā ir vēl kāds svarīgs spēks: dažādie nemiernieku grupējumi. Viņi turpina cīnīties gan pret Asadu, gan Islāma valsti.
Pret Asadu karojošajiem nemierniekiem nav tādas noslīpētas identitātes, kādu sev izveidojusi Islāma valsts. Tā vietā viņiem bieži ir sarežģīti vai pat atšķirīgi nosaukumi. Šīs kustības lielākoties cīnās savās dzimtajās teritorijās. Daudzas no tām izveidojās 2011.gadā – pret Asadu vērstās sacelšanās laikā. To rindās joprojām cīnās 80-100 tūkstošu kaujinieku. Daudzi ir radikalizējušies, taču citi ir aizgriezušies no radikāļiem.
Putinam par labu nāk fakts, ka šie nemiernieku grupējumi nav vienoti, lielākoties ir mazpazīstami un bieži arī islāmiski noskaņoti. Tieši šādas konflikta situācijas viņam patīk: tā ir ideāla augsne apzinātai cilvēku mulsināšanai, kādu viņš veica arī Ukrainā, līdz vērotājiem sāka šķist, ka pilnīga patiesība neeksistē un Putinam ir vismaz daļēja taisnība.
Nepareizie Rietumu jautājumi
Rietumu pasaulē, runājot par Sīrijas nemierniekiem, visbiežāk tiek jautāts, kuri no viņiem ir «mērenie», kuri «islāmisti», bet kuri – «radikāļi». Taču tas nav pareizais jautājums Sīrijā. Cilvēki tam vai citam grupējumam drīzāk pieslienas atkarībā no viņu pieredzes un taktiskajiem apsvērumiem, nevis ideoloģijas.
Nemierniekus lielākoties iespējams sadalīt trijās nometnēs. Pirmajā ir bijušās Brīvās Sīrijas armijas grupējumi, piemēram, Nur ad-Din Zengi, Suqour al-Sham, 101.divīzija un 13.divīzija ziemeļos, kā arī Dienvidu fronte. Viņu ietekme ir samazinājusies līdz ar naudas un ieroču zaudēšanu.
Otro grupu veido galvenā islāmistu plūsma, kurā ir arī lielākais, disciplinētākais kaujinieku grupējums Ahrar al-Sham. Politiski šī grupa līdzinās Musulmaņu brālībai, un tās jaunā vadība ir izrādījusi samierniecisku virzību. Tieši Ahrar al-Sham ir lielākā ietekme valsts ziemeļos aktīvajā nemiernieku grupējumu virsoganizācijā Iekarošanas armija.
Trešajai un redzamākajai kustībai Al Nusra fronte ir ļoti skaidra islāmiski džihādiska pārliecība. Tās līderis Abū Muhammeds el Golani 2013.gada aprīlī zvērēja uzticību Al Qaeda. Šis starptautiskais teroristu grupējums jau ir piesaistījis daudzus radikāļus, taču viņiem trūkst skaidras, centralizētas vadības. Turklāt Al Nusra fronte ir nepopulāra citu kustību vidū, kas gan mazāk saistīts nevis ar tās ideoloģiju, bet vairāk – ar mēģinājumiem pakļaut citus kaujiniekus un uzspiest viņiem savu pārliecību.
Kopējs ienaidnieks
Principā nemiernieki tomēr pieņem visus grupējumus, kas cīnās pret Asadu, un liek mierā pārējos kaujiniekus. Viņu kopējais ienaidnieks ir arī Islāma valsts.
Pirms divām nedēļām 41 nemiernieku grupējums parakstīja kopīgu aicinājumu, kurā Sīrijas kaimiņvalstis tika lūgtas palīdzēt izveidot koalīciju, kas būtu vērsta pret «Krievijas-Irānas okupācijas aliansi». Al Nusra fronte uzsaukumā neiesaistījās, savukārt Islāma valsti šīs kustības uzskata par kopēju ienaidnieku.
Tātad sauszemes spēki jau ir iesaistījušies kaujās pret Islāma valsti – nemiernieku izskatā. Taču viņu cīņu Rietumi tikpat kā neatbalsta. Tāpēc ir apbrīnojami, ka nemiernieki vēl nav iznīcināti, ņemot vērā nelielo palīdzību, ko viņi saņem no ASV, Saūda Arābijas, Kataras un Turcijas.
Neatkarīgi no militārās situācijas Rietumi šos nemiernieku grupējumus uztver ar aizvien lielāku vienaldzību. Pie tādas attieksmes ir novedusi virkne Rietumu kļūdu, kā arī, ļoti iespējams, vienkārši neziņa.
Neveiksmīgā ASV palīdzība
Situāciju vēl vairāk sarežģījis neveiksmīgais plāns, kuru ASV pērn ieviesa Sīrijas nemiernieku apmācībai un apbruņošanai. Islāma valsts panākumu satrauktie amerikāņi sāka 500 miljonu ASV dolāru programmu, plānojot ik gadu apmācīt līdz pat 5000 sīriešu kaujinieku. Taču viņi drīkstēja cīnīties tikai pret Islāma valsti, nevis Asadu. Programmā tika izvēlēti ļoti nedaudzi cilvēki, vēl mazāks skaits izgāja apmācību, un beigās uz Sīriju tika nosūtīti tikai daži desmiti cīnītāju. No tiem, kā nesen ASV Senāta sēdē liecināja ģenerālis Loids Ostins, tikai četri vai pieci joprojām aktīvi piedalās cīņās. Pārējos ir nolaupījusi vai nogalinājusi Al Nusra fronte.
Patlaban Pentagons steigšus gatavo jaunu ofensīvu, kas paredz uz Sīrijas dienvidiem Rakas virzienā, kur atrodas Islāma valsts galvenā mītne, nosūtīt aptuveni 20 tūkstošu kurdu kustības Peshmerga kaujinieku līdz ar kurdu Tautas aizsardzības vienības cīnītājiem. Oficiāli šīs ofensīvas mērķis ir Islāma valsts, taču tā, protams, ir arī atbilde Putinam – apliecinājums faktam, ka ASV nevēlas atdot iniciatīvu Krievijai.
Putina iesaistīšanās Sīrijā viņam ir sniegusi ko tādu, ko viņš gribējis jau mēnešiem ilgi, – atgriešanos uz pasaules politiskās skatuves, ko Rietumi bija lieguši kopš Krimas aneksijas. Tagad Vācijas kanclere Angela Merkele ir izteikusies, ka miermīlīgs Sīrijas konflikta risinājums būs iespējams tikai ar Asada un Putina līdzdalību. Taču līdz tam sagaidāms karadarbības saasinājums.
Jau tagad uz Sīriju ir norīkots vērā ņemams Krievijas spēku apjoms. Precīzs tā skaits nav zināms, taču Maskavas avoti ziņo par 2000 karavīru, savukārt Rietumi apgalvo, ka karotāju skaits ir tuvāk četriem tūkstošiem, turklāt viņu vidū varētu būt arī «brīvprātīgo brigāde» ar cīnītājiem, kas ieguvuši pieredzi karadarbībā Austrumukrainā.
Pārrēķinājies?
Tomēr Krievijas politiķi un eksperti jo-
projām ir skeptiski noskaņoti par šīs jaunās militārās avantūras sekmēm. Kritiķi norāda, ka nevar izslēgt asimetrisku Islāma valsts reakciju uz Krievijas iebrukumu, piemēram, teroraktus Krievijas teritorijā. Tas nebūtu grūti izdarāms, ņemot vērā daudzos palīgus, kurus Islāma valsts varētu atrast Krievijai piederošajās Kaukāza teritorijās un bijušajās padomju republikās Centrālāzijā.
Islāma valsts pašreiz ir neuzveicama, saka Kārnegija Maskavas centra pārstāvis Aleksejs Malašenko, kurš savulaik strādājis Tuvajos Austrumos Padomju Savienības labā. Viņš saka, Islāma valsti nav iespējams iznīcināt ar bumbām. «Es neticu ziņām par brīnumainajiem krievu pilotiem, kas pēkšņi izsējuši paniku pretinieku rindās.»
Malašenko uzskata, ka Maskavas atbalsts Asadam ir loģisks, jo viņa pēkšņa krišana liecinātu par Krievijas vājumu ne vien Rietumiem, bet arī Tuvajiem Austrumiem. Un Maskava vēlas saglabāt savu pozīciju reģionā. Tomēr Sīrijas diktatoram kādubrīd vajadzēs atkāpties, un to zina arī Putins. Līdz tam brīdim Damaskā nāksies atrast politisku kompromisu, un tas būs jādara krieviem ar amerikāņiem, saka Malašenko.
Līdz tam Putins sekos Sīrijas režīma iemītajai takai: veiks uzlidojumus Asada ienaidniekiem, aizbildinoties ar cīņu pret Islāma valsti, taču īstenībā Islāma valstij lielākoties liks mieru. Tādai pieejai ir arī praktiski iemesli. Islāma valsts ir ļoti noderīgs ienaidnieks – kamēr vien tā turpinās pastāvēt, Sīrijai Putins būs vajadzīgs.
Daži eksperti gan uzskata, ka Putins ir pārrēķinājies. Iesaistīšanos Sīrijā viņi salīdzina ar pēdējo Maskavas militāro operāciju ārpus bijušās PSRS teritorijas: karu Afganistānā. Pēc 10 gadus ilgās cīņas un 15 tūkstošiem zaudēto karavīru krieviem nācās pamest valsti kā zaudētājiem.
Ja Putina ienākšana Sīrijā tomēr izrādītos militāri veiksmīga, tas būtu smags trieciens amerikāņiem, liekot vēl vairāk zaudēt lielvaras statusu un, iespējams, ietekmējot visu Tuvo Austrumu nākotni.
Putina uzdevums tomēr ir ļoti smags, un izredzes sekmīgi to paveikt nav lielas. Līdzšinējie mēģinājumi iejaukties Tuvo Austrumu lietās ārvalstīm biežāk ir beigušies ar zilumiem zem acīm, nevis veiksmes stāstiem.
