Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvedis Imants Ziediņš par Latvijas robežas sagādāto stresu un valstij nelojālo cilvēku izskaitļošanu zemessardzē
Silts rudens rīts modina Rīgu. Maiznīcas ielā netālu no Dailes teātra sētniekam raizes dara liela kļava, kuras spilgti oranžās lapas viņš enerģiski vāc kopā. Man kabatā agrajā rīta stundā ir apelsīns kļavas lapu krāsā – brokastu ciemkukulis Zemessardzes štāba priekšniekam pulkvedim Imantam Ziediņam (46), jo tiekamies astoņos no rīta. Citas stundas brīvas viņam neesot. Ziediņš mani jau gaida kabinetā pie liela koka galda – viņš ceļoties sešos, darbā bijis pēc stundas. Diena beidzoties ap astoņiem vakarā. Gara. Tikpat gara solās būt arī Lāčplēša diena, kad viņš raibo ikdienas formu nomainīs pret baltu kreklu, pie krūts būs arī Viestura ordenis.
Ziediņš ir profesionāls karavīrs, studējis Tartu Baltijas Aizsardzības koledžā, pēc tam ASV darbojies Latvijas vienību apgādes un operacionālo jautājumu koordinācijā Afganistānā un Irākā. 2011.gadā bijis Latvijas militārā kontingenta komandieris Afganistānā, pēc tam iecelts par Zemessardzes štāba priekšnieku. Viņaprāt, Latvija joprojām «ir ceļā uz augšu mūsu drošības, izaugsmes jomā» – ar katru dienu kļūst drošāk, lai arī pasaulē pēdējo gadu desmitu laikā, skatoties uz Tuvajiem Austrumiem, labāk tomēr nekļūst.
«Ļaunākais ir tas, ka mūsdienās neesam izolēti, robežas neko nedod un nedos,» saka Ziediņš par Eiropu skārušo bēgļu krīzi. Ziediņš zina, ko runā, jo dienestu Latvijas armijā sācis 1992.gadā kā robežsargs Alūksnē – toreiz atbildības rajoni bija no Gaujienas līdz Pededzei, vēlāk pārcelts uz Valku par rotas komandieri. 90.gadu stresaino darbu uz robežas viņš uzskata par grūtāko, pat salīdzinot ar vairāk nekā pusgadu ilgo misiju Afganistānā, kur «persona ar manu amatu un dienesta pakāpēm neskrien uz kaujas lauka pirmajām līnijām».
Ziediņam ir skaidrs, ka Sīrijas un citu valstu patvēruma meklētāji ir pelnījuši labāku un mierīgāku dzīvi. Pulkvedis uzskata, ka Latvijai par uzņemamo bēgļu skaitu nav ko uztraukties. Taču situācijai uz robežām, protams, jāseko līdzi un arī zemessardzei būs nepieciešamības gadījumā jāiet palīgā. «Tādi plāni tiek izstrādāti un skatīti – lai zemessardze varētu likumīgi nodarboties ar atbalsta sniegšanu uz robežas. Patlaban robežsargiem varam iet palīgā uz Šengenas robežām, kas mums ir ar Lietuvu un Igauniju,» saka Ziediņš. Eiropas Savienības ārējās robežas pagaidām nav zemessargu kompetencē, toties viņi jau tagad var atbalstīt sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, ja ir potenciāls apdraudējums robežsargiem.
Skaidrs, ka lielākās bažas ir par austrumu robežu. Vai mūsu zemessargi ir gatavi stāties pretī tādai hibrīdkara parādībai kā «zaļie cilvēciņi»? Zemessardzes viena no galvenajām lomām ir valsts aizsardzība krīzes vai kara gadījumā, tāpēc tagad zemessargu mācību programmās tiekot integrēti arī elementi par «zaļajiem cilvēciņiem», iekšējiem nemieriem vai kādu specdienestu darbošanos, apgalvo Ziediņš. Arī šajos scenārijos zemessardzei ir atbalstošā loma – sadarbība ar Valsts policijas, Drošības policijas spēkiem un speciālo dienestu vienībām. «Viņi būs primārie, kas mēģinās lokalizēt, mēs iesim palīgā, nodrošināsim ārējos drošības kordonus, kontrolpunktus, lai «zaļie cilvēciņi» nevarētu viegli pārvietoties vai aizbēgt.»
Pulkvedis ir stingri pārliecināts par Latvijas pareizo izvēli, savulaik atsakoties no obligātā militārā dienesta, lai gan pats pēc robežsardzes nodienējis Ādažos mobilo strēlnieku brigādē, nodarbojies ar obligātā dienesta karavīru mācīšanu. Savulaik atteikties no šā dienesta bija finansiāls un stratēģisks pamats. «Toreiz mums bija nepieciešams iespējami ātrāk un kvalitatīvāk integrēties NATO sistēmā. Un mūsu galvenais pienesums NATO ir spēja piedalīties starptautiskās operācijās, kolektīvās aizsardzības sistēmā. Vislabāk to var izdarīt profesionāls dienests, kas ir attiecīgi sagatavots,» saka Ziediņš.
Ziediņam patīk, ka Latvija arī tagad neķeras pie salmiņa un nemaina kārtību – neatjauno obligāto militāro dienestu kā nesen Lietuva. Latvija ir izanalizējusi savas iespējas, lai aizsargātu valsti, un galveno lomu redz zemessardzes sagatavošanā. Tieši tāpēc pēdējā gada laikā un nākamos gados īpaša uzmanība pievērsta zemessardzes attīstībai, personāla rekrutēšanai, ekipēšanai, mācībām. «Zemessardzē tomēr ir vislielākais cilvēku potenciāls, jo ar pašreizējo budžetu Latvijai nevarēs būt liela armija. Tāpēc zemessardzei no personāla skaita viedokļa varbūt nav galvenā, bet gan nozīmīgākā loma,» saka pulkvedis.
Cik tad ir zemessargu Latvijā? «Pēc saraksta mums ir ap 8000. Ministrs ir deklarējis, ka līdz 2018.gadam tiešām ir jābūt šiem 8000 ne tikai sarakstā esošiem, bet arī sagatavotiem un apmācītiem minimālajā pašaizsardzības līmenī,» saka Ziediņš. Viņš apliecina, ka interese par ZS tiešām pieckāršojusies pērn pēc kara sākšanās Ukrainā. Šogad no jauna iestājušies ap 950 cilvēku. Tiesa, ap 20% aizgājuši no zemessardzes, lai dienētu citās spēka struktūrās.
Būt zemessargam nav viegli – tā vispirms ir katra brīvprātīga izšķiršanās, jābūt gatavam ziedot laiku regulārām mācībām gadā līdz pat 23 dienām. «Mūsu uzstādījums, ka 3-5 dienas gadā ir mazākais, kas katram zemessargam nepieciešams, lai izpildītu pavisam minimālas prasības par individuālo iemaņu uzturēšanu.»
Bažas, ka zemessargi varētu būt nelojāli valstij, Ziediņš noraida. Varot jau iefiltrēties pa kādam, bet diezin vai tie būs kādi Džeimsi Bondi – viņus parasti atklājot samērā agri, pat pirms svinīgā zvēresta nodošanas. Vispirms katru rūpīgi pārbauda valsts drošības struktūras, nākamais solis – plecu pie pleca mācībās un izlūkošanā ātri atklājas cilvēka īstie nolūki un daba. «Domāju, ka zemessardzē, kur pamatā ir brīvprātība, iestājas tie, kas pēc savas sirds un dvēseles ir lojāli Latvijai un ir gatavi brīvprātīgi ziedot, ja nepieciešams, savu dzīvību.» Ziediņš teic, ka zemessardzē ir arī daudz cittautiešu – ap 20%, sevišķi Latgales reģionā, Daugavpils, Rēzeknes, arī Rīgas vienībās.
Vaicāts par labāko vienību, jo pēdējā laikā dzird daudzinām Rīgas bataljonu, viņš teic – tas nebūt nav labākais, bet lielākais gan. «Rīgā dzīvo puse Latvijas.» Izcelt varot visu 2.zemessardzes novadu no Alūksnes līdz Preiļiem, kas šogad sevi pierādījis personāla sagatavotības un kaujas gatavības pārbaudēs.
Un ne viss ir atkarīgs tikai no nodrošinājuma, lai gan tas ir svarīgs. Ziediņš atgādina, ka pēc valdības ieceres zemessardzei trijos gados jāapgūst 70 miljoni eiro. Tiks iegādāts gan moderns individuālais ekipējums, gan arī ļoti dārgas lietas – sakaru iekārtas, ieroči, tajā skaitā arī nakts redzamības ierīces. Ziediņš nedomā, ka zemessargiem būtu iemesls sūroties par formas tērpiem vai apaviem, jo pēdējo gadu laikā saņemti ap 7000 jaunu komplektu. Arī viņš valkājot tādu pašu formas tērpu kā visi. Lielākā problēma esot individuālais ekipējums. Ziediņš cer, ka nākamgad aktīvākos zemessargus, bet vēl pēc diviem gadiem – visus 8000, varēs nodrošināt ar modernu individuālo ekipējumu.
Un tomēr – vai mēs dzīvojam drošā pasaulē? Ar ko salīdzina, nosaka pulkvedis: «Eiropā nav tādu ļoti kritisku apdraudējumu, salīdzinot ar Otro pasaules karu.» Tendence, uz ko iet arī Latvija, ņemot vērā drošības situāciju – zemessardzē izveidot paaugstinātas gatavības apakšvienības. Profesionāli, vēl intensīvāk mācīti cilvēki, kuriem būs arī iespēja glabāt mājās ieročus. Šīs paaugstinātās gatavības vienības būs katrā zemessardzes bataljonā visā Latvijā, teic Ziediņš par savu vīziju. Bet galīgais lēmums par tādu izveidi būs jāpieņem Aizsardzības ministrijai.
Ēdienkarte
Apelsīns
Melna kafija, konfekte Serenāde
