Robežu starp zinātni un mītu ne vienmēr viegli iezīmēt, taču ir svarīgi apzināties
Pirms vairākiem gadiem populārzinātniska raidījuma studijā es satiku profesoru Andri Buiķi. Raidījuma tēma bija stīgu teorija, par ko man kā fiziķim un viņam kā matemātiķim bija daudz ko teikt. Uz beigām saruna dabiski aizvirzījās uz vispārīgāku jautājumu par modernās zinātnes aktualitātēm. Ātri kļuva skaidrs, ka daudz ko no kolēģa piesauktā (Akašas lauks, DNS struktūras ietekme uz fizikālo vakuumu u.tml.) es pie zinātniski pierādītā nu nekādi nevaru pieskaitīt. Manas bažas kliedēt esot «ļoti elementāri», oponēja profesors Buiķis – pietiek ierakstīt internetā dažus atslēgvārdus, un pretī dabūšu «zinātniskajā literatūrā… pietiekami daudz publicētus» rakstus «ar milzīgi daudziem komentāriem».
Diemžēl nepielūdzamais radio ētera rāmis pārtrauca mūsu epistēmisko strīdu (ļoti ceru kādu dienu to turpināt aci pret aci ar cienījamo profesoru). Tomēr šī saruna lika aizdomāties par dažām vispārīgām atziņām, kas man šķiet krietni svarīgākas par stīgu teorijas pierādāmību vai Akašas lauka eksistenci.
Robeža starp «zinātni» un «nezinātni» vienmēr būs izplūdusi, jo to veido dzīvi cilvēki ar visām savām kaislībām, kļūdām un aprobežotību, nemaz nerunājot par humanitāro zinātņu metožu un atziņu sadursmi ar matemātiskā skaidrībā satveramo dabaszinātnisko skatījumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.