Žurnāla rubrika: Svarīgi

Neprātīgi teroristi? Patiesība ir daudz sliktāka

Posted on novembris 17, 2015 by - Tēma

Islāma radikāļi sēj haosu, taču rīkojas atbilstoši stingriem priekšrakstiem. Eiropas nespēja to saprast maksā mums dārgi

Tā bija «pirmā no vētrām», pēc teroraktiem Parīzē paziņoja teroristiskā organizācija Islāma valsts. Tas arī saprotams – viņi bija plānojuši redzēt haosu Parīzes ielās un baiļpilno reakciju, ko izsauca šie uzbrukumi. Jo naidpilnāka būs Eiropas reakcija pret musulmaņiem un jo dziļāk Rietumi iesaistīsies militārajā darbībā Tuvajos Austrumos, jo vairāk līksmos Islāma valsts vadītāji. Tieši tāda ir organizācijas galvenā stratēģija: izmantot vai radīt haosu.

Viņiem ir sava mācību grāmata, sava veida manifests – Mežonības/haosa pārvaldība, pirms vairāk nekā desmit gadiem ar segvārdu Abū Bakrs Nādžs uzrakstīts traktāts. Tas domāts Al Qaeda Mezopotāmijas spārnam, kas vēlāk pārauga par Islāma valsti. Padomājiet par Parīzes šausmām, bet tad – par šīm aksiomām, kas ir organizācijas rīcības pamatā. 

Uzbrūciet neaizsargātajiem mērķiem. «Dažādojiet un paplašiniet nemieru sējošos triecienus pret krustnešu-cionistu ienaidniekiem visā islāmiskajā pasaulē un pēc iespējas arī ārpus tās, lai izkliedētu pretinieku alianses spēkus un tādējādi pēc iespējas vairāk to vājinātu.»

Uzbrūciet, kad potenciālie upuri ir zaudējuši modrību. Sējiet bailes tautā, kaitējiet ekonomikai. «Ja tiek trāpīts (..) kūrortam, kurp dodas krustneši, visu pasaules valstu kūrortus nāksies apsargāt divreiz lielākiem spēkiem, kas ievērojami palielinās saistītās izmaksas.»

Padomājiet, ka uzbrukumos Parīzē bija iesaistīti gados jauni cilvēki. «Piesaistiet jauniešu dumpinieciskumu, viņu enerģiju un ideālismu, kā arī gatavību upurēties, kamēr muļķi sludina «mērenību» (wasatiyyah), drošību un izvairīšanos no riskiem.»

Apsveriet starptautiskās politikas cēloņsakarības, kurām teroristu grupējums pievērš uzmanību. «Strādājiet, lai atsegtu Amerikas centralizētās varas vājumu, piespiežot to atteikties no psiholoģiskā kara plašsaziņas līdzekļos un netiešās karadarbības, līdz tai nāksies cīnīties tiešā veidā.» Tas pats attiecas uz Franciju, Lielbritāniju un citiem sabiedrotajiem.

Arī rekrutēšanai ir savi principi. Desmit lappuses garais redaktora raksts Islāma valsts interneta žurnālā Dabiq 2015.gada sākumā saucas Pelēkā zona un apraksta ēnaino pasauli starp labu un ļaunu, starp kalifātu un neticīgajiem. Redaktors norāda, ka šajā pelēkajā zonā mājo lielākā daļa musulmaņu, bet dalījumu esot aktualizējusi un izgaismojusi «svētītā 11.septembra rīcība». Rakstā citēts Osama bin Ladens: «Mūsdienu pasaule ir sašķelta. Bušs nekļūdījās, sakot: «Jūs esat ar mums vai ar teroristiem,» tikai patiesie teroristi ir Rietumu krustneši.»

Tagad, kā teikts Dabiq rakstā, «ir pienācis laiks jaunam pavērsienam, kas (..) sašķels pasauli un iznīcinās pelēko zonu». Parīzē un citur veiktie uzbrukumi ir kārtējais šīs stratēģijas iemiesojums, par mērķi izvēloties Eiropu. Tiem sekos citi, daudz citu.

Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, ko patiesībā dara šie teroristi.

Arābu sunnītu radikālisma atdzimšana, kuras priekšgalā tagad ir Islāma valsts, ir dinamiska un revolucionāra kontrkultūras kustība, kuras apmēri ir vēsturiski un globāli nozīmīgi – tas ir lielākais un daudzveidīgākais brīvprātīgo cīnītāju spēks pasaulē kopš Otrā pasaules kara. Mazāk nekā divu gadu laikā viņiem izdevies izveidot valdījumu simtiem tūkstošu kvadrātkilometru apmērā ar miljoniem iedzīvotāju. Lai arī viņiem no visām pusēm uzbrūk iekšēji un ārēji spēki, Islāma valsts nav acīmredzami pavājinājusies, turklāt kontrolētajos apgabalos tā kļūst vēl spēcīgāka un paplašina savu ietekmi arī aizvien dziļākajās šūniņās viscaur Eirāzijā.

Islāma valsti uztvert vienkārši kā terorismu vai vardarbīgu ekstrēmismu nozīmē nesaskatīt tās patiesos draudus. Vienkārši pasludinot viņus par «nihilistiem», mēs atklājam paši savu bīstamo nevēlēšanos saprast un tikt galā ar kustības dziļi vilinošo, morālo misiju, ko tā ir sev izvirzījusi – izmainīt un izglābt pasauli. Pastāvīgie komentāri, ka Islāma valsts vēlas visus atgriezt atpakaļ viduslaikos, nav pārliecinošs apgalvojums. Patiesība ir krietni sarežģītāka. Abu Musa, Islāma valsts preses pārstāvis Rākā, teicis: «Mēs nesūtām cilvēkus atpakaļ laikā pie pasta baložiem. Tieši otrādi, attīstība mums nāks par labu. Tikai mēs to izmantosim veidos, kas nav pretrunā reliģijai.»

Islāma valsts tiecas iespiesties un diktēt kārtību it visur, kur valda «haoss», piemēram, Centrālāzijā un Āfrikā. Ja neticīgo zemēs, kuras viņi dēvē par «Kara namu», piemēram, Eiropā, haoss nav pietiekams, viņi cenšas to radīt paši saviem spēkiem.

Islāma valsts apzināti izmanto saikni, kas pastāv starp radikālā islāmisma nostiprināšanos un ksenofobiskajām nacionālistu kustībām, kas Eiropā sākušas nopietni apdraudēt vidusšķiru – stabilitātes un demokrātijas pamatu. Tai līdzīga bija komunistu un fašistu varmācības mijiedarbība pagājušā gadsimta 20. un 30.gados, iedragājot demokrātiju Eiropā. Islāma valstij par labu nāk arī fakts, ka Eiropas ģimenēs vidēji dzimst tikai 1,4 bērni, tāpēc valstīm ir nepieciešama ievērojama imigrācija, lai uzturētu darbaspēka produktivitāti, taču vienlaikus Eiropas sabiedrībās izplatās sen nepieredzēts naids pret imigrāciju. Šī pretruna starp nepieciešamo, bet nīsto imigrāciju kalpo par pamatu haosa radīšanai, un Islāma valsts to prot izmantot savā labā.

Mūsdienu pasaules nāvējošākajiem spēkiem galvenais iedvesmas avots nav Korāns vai reliģiskās mācības – viņus saviļņo pašu nospraustais mērķis, kas sola slavu un cieņu. Džihāds ir kā egalitārs darba devējs, kas sola vienlīdzīgas tiesības visiem: tas ir tēvišķīgs, straujš, cildens, stilīgs un pārliecinošs.

2014.gada jūlijā ICM veikta aptauja rāda, ka vairāk nekā ceturtajai daļai Francijas jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem ir pozitīvs vai ļoti pozitīvs viedoklis par Islāma valsti, lai gan musulmaņi veido tikai 7-8% no Francijas iedzīvotājiem. Tātad šīs simpātijas izplatās sabiedrībā. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas cilvēku, kas pievienojas Islāma valstij no ārzemēm, to dara ar draugiem vai ģimenes locekļiem. Lielākā daļa ir jauni cilvēki, kuri ir pārmaiņu posmā savā dzīvē: imigranti, studenti, pagaidu bezdarbnieki un draugi, kas tikko pametuši savu īsto ģimeni. Viņi pievienojas «brāļu (un māsu) grupai», kura ir gatava upurēt sevi nozīmīga mērķa vārdā.

Ko mēs piedāvājam viņiem tā vietā? Nepievilcīgus un nesekmīgus «kontrnaratīvus», kas lielākoties balstās noraidījumos un masveidīgos, jauniešiem paredzētos vēstījumos, nevis intīmākos dialogos. Kā mums pastāstīja kāds izbijis Islāma valsts imams: «Jaunieši, kuri nāca pie mums, negribēja, lai mēs viņiem kaut ko mācām kā dumjiem bērniem; viņi lielākoties bija saprātīgi un līdzcietīgi, taču novesti no ceļa.» 

Pašreizējām pret radikalizāciju vērstajām pieejām trūkst tādas pievilcības un vēriena, kāds piemīt Islāma valsts pamatā liktajam pasaules skatījumam. Tāpat kā trūkst individuālas un personiskas pieejas cilvēkiem visā pasaulē. 

Pirmais solis ceļā uz Islāma valsts apkarošanu ir tās saprašana. Tas mums vēl nav izdevies. Šī nespēja maksā dārgi.

Viedoklis

Mums jāpaliek cilvēkiem!

«Islāmam ar nežēlīgo teroraktu Parīzē nav nekāda sakara, jo reliģija nav vardarbīga, tā aizliedz nogalināt,» Latvijas Islāma kultūras centra pārstāvis Roberts Ahmeds Klimovičs komentē Latvijas musulmaņu kopienas nosodījumu Parīzes teroraktiem. Islāmā karot ir atļauts tikai aizsardzībai, ne uzbrukumam, un tas aizliedz pašnāvību. Klimovičs pārliecināts – par šiem un citiem teroraktiem atbildīgās organizācijas cenšas islāmu nomelnot: «Jēdziens «islāma terorisms» parādījās pirms 15 gadiem, pusotru tūkstoti gadu šāda jēdziena nebija.»

Klimovičs vērš uzmanību, ka terorakti atkārtojas ar līdzīgu rokrakstu «kā caur koppapīru». «Uzbrukumu rokraksts ir pretīgs, bet tam ar islāmu nav nekāda sakara,» Klimovičs atkārto.

Pēc teroraktiem arī Latvijas musulmaņu kopiena saņem draudus gan sociālajos tīklos, gan pa telefonu. «Žurkas tiks indētas pirmās,» Klimovičs citē kādu no draudu vēstījumiem, taču apliecina – centrs savu darbību negrasās ierobežot.

Uz jautājumu, kā cīnīties ar radikālo teroristu organizāciju, Klimovičs atbild ar pretjautājumu: «Kā var cīnīties pret lielu naudu, lielu politiku, lielu biznesu?» Viņš aicina: «Mums jāpaliek cilvēkiem, loģiski jādomā līdzi notiekošajam!»

Izaicinošākie islāma teroristu uzbrukumi pasaulē kopš 2001.gada

11.septembris, 2001
Ar nolaupītām lidmašīnām teroristi iznīcina Dvīņu torņus Ņujorkā, ietriecas Pentagonā Vašingtonā. 2996 upuri

12.oktobris, 2002
Sprādzieni tūristu bāros Bali salā Indonēzijā. 202 upuri

11.marts, 2004
Sprādzieni vilcienos Madridē. 191 upuris

7.jūlijs, 2005
Sprādzieni Londonas transportā. 56 upuri

26.septembris, 2008
Uzbrukums viesnīcai un tūristu pulcēšanās vietām Indijas finanšu galvaspilsētā Mumbajā. 166 upuri

29.marts, 2010
Sprādziens Maskavas metro. 40 upuru

21.septembris, 2013
Iebrukums tidzniecības centrā Nairobi. 67 upuri

3.janvāris, 2015
Slaktiņš Bagas pilsētā Nigērijā. 200 upuru

7.-9.janvāris, 2015
Uzbrukums žurnāla Charlie Hebdo redakcijai un ķīlnieku sagrābšana pārtikas veikalā Parīzē. 17 upuru

12.marts, 2015
Šaušana muzejā Tunisā. 21 upuris

2.aprīlis, 2015
Uzbrukums Garisas Universitātei Kenijā. 148 upuri

26.jūnijs, 2015
Uzbrukums divām tūristu viesnīcām Tunisijas kūrortā Susē. 28 upuri

10.oktobris, 2015
Sprādzieni demonstrācijas laikā Ankarā. 95 upuri

31.oktobris, 2015
Virs Ēģiptes tiek uzspridzināts Krievijas pasažieru laineris. 224 upuri

12.novembris, 2015
Divi sprādzieni Libānas galvaspilsētā Beirūtā. 42 upuri

13.novembris, 2015
Uzbrukumu sērija Parīzē. Vismaz 129 upuri

Džihādistu paradīze Briselē

Posted on novembris 17, 2015 by - Tēma

Molenbēkas rajons Briselē pēdējos gados saistīts ar četriem lieliem teroristu uzbrukumiem, ieskaitot Parīzē notikušos. Te skaidri redzamas grūtības, ar kādām Eiropa saskaras, mēģinot tikt galā ar radikāļiem

Lai pārliecinātos, ka ēka, kuras priekšā stāvu, patiešām ir viena no Briseles lielākajām mošejām, nepieciešams apjautāties garāmgājējam. Tai nav ne minareta, ne arī kādas zīmes, kas apliecinātu, ka Rue Delaunoy 40 ir nozīmīgs musulmaņu dievnams. Aizvelkamie slēģi un lielās alumīnija durvis drīzāk atgādina auto remontdarbnīcu. Taču piektdienās uz Al Khalil mošejas lūgšanām ierodas līdz pat 600 musulmaņu, lepni paskaidro sētnieks.

Tiek uzskatīts, ka šai mošejai ir saikne ar kustības Musulmaņu brālība Sīrijas atzaru. To mēdz dēvēt par vienu no lielākajām un ietekmīgākajām mošejām Molenbēkā – Briseles mikrorajonā, kas allaž parādās ziņās, kad Eiropā tiek izmeklēts kāds islāmistu vardarbības akts. Ar to bija saistīts augustā apturētais teroristu uzbrukums Thalys TGV ātrvilciena maršrutā Parīze-Brisele, kā arī janvārī notikušais slaktiņš žurnāla Charlie Hebdo redakcijā. Tagad to piesauc ziņās pēc šaušalīgajiem uzbrukumiem nedēļas nogalē Parīzē. Molenbēkā jau arestēti daudzi aizdomās turētie un izkratīti vairāki dzīvokļi. Šeit dzīvoja ģimene, kuras divi dēli iesaistīti Parīzes teroraktos – viens uzspridzinājās Parīzē pie koncertzāles ar ķīlniekiem, bet otrs vadīja teroristu īrēto auto un aizbēga no nozieguma vietas. Arī Parīzes teroraktu galvenais plānotājs saistīts ar Molenbēku. 

Ielās satiktie cilvēki šeit neslēpj šoku par notikušo. «Tas nav islāms,» saka svētdien mošejas priekšā ar paziņām sastapts vīrietis brūnā mētelī un sarainu bārdu. Jo ilgāk viņš runā, jo emocionālāks kļūst, līdz beigās viņa acīs ir asaras un balss sāk drebēt. «Es to vienkārši nesaprotu.»

Molenbēka ārēji līdzinās strādnieku rajoniem jebkurā lielā pilsētā. Lielajam vairumam iedzīvotāju slepkavošana Allāha vārdā ir neiedomājama. Taču Molenbēkai ir arī otra puse: tā, kuru uzskata par Rietumeiropas islāmistu radikāļu centru.

Pēc piektdienas vakara teroristu uzbrukumiem Parīzē jau sestdienas pēcpusdienā Molenbēkas metro pieturā Osegemā tika arestēts pirmais aizdomās turētais. Drīz pēc tam nepilnus 100 metrus tālāk smagi bruņoti policisti no pelēka VW Golf automobiļa izvilka vīrieti, kurš, kā tiek uzskatīts, uzbrukumu laikā atradās Parīzē. Nedēļas sākumā Molenbēkā bija arestēti jau 23 cilvēki.

Musulmaņi veido aptuveni 6% no kopējā Beļģijas iedzīvotāju skaita, taču Briselē viņu īpatsvars sasniedz 25%, bet Molenbēkā – 40%. Bez darba šajā mikrorajonā ir katrs trešais, taču tiek uzskatīts, ka imigrantu vidū bezdarba līmenis ir vēl augstāks.

«Lielākā daļa musulmaņu ir mēreni savos uzskatos, taču te dzīvo arī asi radikalizētas grupas, kurām ir sakari ar, piemēram, salafītiem,» saka Briselē dzīvojošais žurnālists Memets Koksals, kurš jau gadiem ilgi raksta par islāmistiem. «Tie jauniešiem stāsta, ka viņi nav ne eiropieši, ne beļģi un patiesībā šeit notiek cīņa «mēs pret pārējiem».»

Tikai caurbraucot?

Molenbēkas iedzīvotāji un politiķi mēģina apkarot aizspriedumus par kopienu. Sestdienas vakarā vairāki jaunieši pie Osegemas metro pieturas paliek stāvam vēl pēc pēdējās policijas mašīnas aizbraukšanas. Reportieriem un filmēšanas komandām šeit vairs nav darāmā, un pamazām sākas sarunas starp abām grupām. Drīz vien kļūst skaidrs, ka šejieniešiem ir apnicis mikrorajona negatīvais tēls. «Man ir sirds, tāpat kā jums,» saka Amains, kuram galvā ir Chicago Bulls basketbola komandas cepurīte.

Mikrorajona mērs Fransuāza Šepmansa pavadīja svētdienu, aizstāvot Molenbēku televīzijas intervijās. «Ne visi ir no šejienes,» viņa saka par arestētajiem vīriešiem. «Lielākoties viņi te ir tikai caurbraucot.»

Ja tā ir taisnība, tad tomēr jāatzīst, ka viņi bieži brauc te cauri. «Molenbēkas musulmaņu kopiena ir ļoti noslēgta,» saka Koksals. «Tie, kuri tai nepieder, ātri vien tiek uzskatīti par naidīgiem aģentiem.» Tas var arī izskaidrot, kāpēc Molenbēkā ir arestēti ar teroraktiem, iespējams, saistīti cilvēki, kuri šajā rajonā nemaz nedzīvo.

Rajona problēmu patieso apjomu policija pirmoreiz aptvēra, uzzinot, ka Molenbēkā kādu laiku bija dzīvojis arī franču islāmists Mehdi Nemūšs, kurš 2014.gada maijā Briseles Ebreju muzejā nogalināja četrus cilvēkus. «Bet es arī nezinu, ko vēl viņi [policija] var darīt,» atzīst Koksals. Viņš stāsta, ka likumsargi jau seko līdzi gandrīz visu šajā kopienā nozīmīgo cilvēku telefonsarunām. Un arī uzrauga viņus, cik vien ļauj tās rīcībā esošie resursi.

Tāpēc jauniešu radikalizācija nenotiek tādās uzkrītošās vietās kā Al Khalil mošeja. Naida sēklas aug slepenās vietās, bieži privātos mājokļos. Drošības dienestu pārstāvji saka – no mazās Beļģijas aptuveni 500 vīriešu ir devušies karot Sīrijā. No viņiem atgriezušies aptuveni 130, saka policija.

Šķiet, ka Beļģijas drošības aģentūras ir bezspēcīgas šīs problēmas priekšā. Briselē ir tikai 1,2 miljoni iedzīvotāju, bet, kā svētdien teica Beļģijas iekšlietu ministrs Jans Jambon, «mums ir sešas atšķirīgas policijas iestādes un 19 pilsētas iecirkņi». Salīdzinājumam – Ņujorkā ir 11 miljoni iedzīvotāju. «Un cik viņiem ir policijas iestāžu? Viena.»

Četri no Parīzes terora aktos aizdomās turētajiem

Abdelhamid Abaaoud (28). Islāma valsts nodaļas vadītājs Beļģijā. Tiek meklēts

Salah Abdeslam (26). Aizveda teroristus no Briseles uz Parīzi. Tiek meklēts

Samy Amimour (28). Saspridzinājās koncertzālē Parīzē

Bilal Hadfi (20). Saspridzinājās pie satdiona Parīzē

Kāpēc Parīze?

Posted on novembris 17, 2015 by - Tēma

Franču mediji meklē cēloņus vietējo musulmaņu radikalizācijai, vainu atrodot arī valsts ārpolitikā

Pirmajās stundās un dienās pēc 13.novembra terora aktiem Francijas prese centās rast atbildi uz jautājumu – kāpēc? Kāpēc Francija un kāpēc Parīze?

Le Monde norāda, ka uzbrukuma cēloņi pirmām kārtām meklējami Francijas starptautiskajā politikā, jo kopš 2014.gada Francija Irākā bombardē Daesh (Francijas publiskajā telpā tagad konsekventi lieto šo arābu valodas akronīmu, netulkojot Islāma valsts nosaukumu, lai nevairotu grupējuma popularitāti) kontrolētās teritorijas, bet kopš šā gada septembra arī konkrētus objektus Sīrijā. Labējā opozīcija pēdējās dienās asi kritizē valdības nevēlēšanos sadarboties ar Putina un Asada režīmiem, meklējot risinājumu Sīrijas krīzei. Francijas lēmums sākt masīvu Daesh teritoriju bombardēšanu sabiedrībā uztverts gan ar cerībām uz iespēju mazināt teroristu spēkus, gan ar bailēm par jauniem terorakatiem Parīzē. 

Kopš uzbrukuma Charlie Hebdo redakcijai šā gada janvārī vietējie mediji ir pastiprināti pievērsuši uzmanību Francijas pilsoņiem, kuri devušies uz Sīriju, lai stātos Daesh kaujinieku rindās. Lai gan apmēram 600 personu ir niecīga daļa no Francijas 6-8 miljonus lielās musulmaņu kopienas, viņu radītais apdraudējums šobrīd tomēr tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem drošības riskiem. Kā šo pārsvarā jauno cilvēku radikalizcijas iemesli bieži tiek minētas sociālas problēmas: nabadzība un dialoga trūkums ģimenē.

Žurnālisti ir norādījuši arī uz iespējamo saikni starp musulmaņu jauniešu radikalizēšanos  un faktu, ka Francijai un Rietumiem šķietami draudzīgā Saūda Arābija finansiāli atbalsta musulmanisma salafītu virziena izplatību. Lai gan salafisms neietver tiešus aicinājumus uz vardarbību, tas uzsver nepieciešamību atgriezties pie stingri regulēta ticīga dzīvesveida, kurš ne vienmēr ir savienojams ar dzīvi modernā un atvērtā sabiedrībā.

Tieši Francijas pilsoņu iesaiste teroraktu organizēšanā šobrīd ir sabiedrības uzmanības centrā. Gan Le Monde, gan pētnieciskās žurnālistikas vietne Mediapart kopš 13.novembra ir apsprieduši  to, vai Francijas drošības dienesti būtu varējuši traģēdiju novērst, labāk uzraugot ar radikālo islāmu saistītos frančus. Kā atzīmē Libération, pēdējos četros gados Francija savu pretterorisma likumu ir mainījusi četras reizes, apliecinot, ka valsts joprojām meklē labāko iespējamo atbildi terorisma radītajiem izaicinājumiem. Turklāt intervijā Mediapart kāds iekšlietu sistēmas darbinieks skaidrojis, ka šobrīd Francijas drošības dienestu uzmanības lokā atrodas 4000 ar radikālo islāmu saistītu personu, bet, lai 24 stundas diennaktī noklausītos un izsekotu tikai vienu šādu cilvēku, vajag vismaz 20 speciāli mācītu policistu. 

Debates par uzlabojumiem pretterorisma dienestu darbā ir aizēnojušas jautājumu par iespējamo Daesh kaujinieku iefiltrēšanos Sīrijas bēgļu vidū – galvenokārt tāpēc, ka seši no astoņiem teroristiem ir vai nu Francijas vai Beļģijas pilsoņi. Kā norādījusi Francijas tieslietu ministre, viena terorista tuvumā atrastā Sīrijas pilsoņa pase ir viltota, tomēr viņa pirkstu nospiedumi ir atrodami Grieķijas robežsardzes reģistrēto patvēruma meklētāju sarakstos.  Reaģējot uz šo faktu, labējais laikraksts Le Figaro ir mudinājis Vācijas kancleri Angelu Merkeli «pārskatīt savu augstsirdīgo bēgļu uzņemšanas politiku», tomēr pagaidām aicinājumi Francijai pilnībā atteikties no bēgļu uzņemšanas nav izskanējuši.

Laikraksts Libération uzsver: Parīzē notikušo uzbrukumu mērķis bija nogalināt cilvēka brīvību dzīvot tā, kā katrs pats vēlas. «Slepkavu mērķis nebija nedz kristieši, nedz laicīgās valsts atbalstītāji, nedz arābi, nedz gallu pēcteči, nedz ticīgie, nedz neticīgie. Viņu mērķis bija mūsu pilsoņi – dažādas izcelsmes pilsoņi, kurus vieno kopīga pārliecība.»

Tikmēr konservatīvi katoliskais izdevums Le Croix norāda, ka reliģiskais terorisms ir mēģinājums saprāta vadītas politiskas diskusijas aizstāt ar aklu vardarbību un Dieva vārda instrumentalizāciju.

Slate Magazine atzīmē, ka uzbrukumi Parīzei nav nedz nejauši, nedz iracionāli, tieši otrādi – katra vieta izvēlēta ar noteiktu mērķi. Sprādzieni pie stadiona Francijas un Vācijas spēles laikā ļāvuši vērsties pret divu Eiropas ietekmīgāko valstu pilsoņiem vienlaikus. Bataclan koncertzālei uzbrukts, jo tā vairākkārt savas telpas atvēlējusi Izraēlu atbalstošiem pasākumiem. Savukārt Voltēra bulvārī un Republikas laukumā pēc uzbrukuma Charlie Hebdo redakcijai notika solidaritātes demonstrācija, kurā piedalījās pasaules valstu līderi. Visbeidzot Parīzes 11.rajons līdz šim bijis zināms kā vieta, kur līdzās sadzīvo dažādu tautību un ticību cilvēki; tieši pret šo mierīgās līdzāspastāvēšanas kultūru teroristi vērsās. 

Otrs būtiskākais jautājums, kas pēdējās dienās nodarbinājis Francijas presi: kā valstij un sabiedrībai atbildēt uz notikušajiem terora aktiem? Jau 13.novembra naktī Francijas prezidents Fransuā Olands uzsvēra, ka Francijas atbilde būs «nežēlīga». Šim solījumam sekoja pastiprināti franču kara aviācijas uzlidojumi Daesh kontrolētajām teritorijām un prezidenta aicinājums mainīt konstitūciju, lai veiksmīgāk cīnītos pret terorismu. 

Kamēr daļa sabiedrības prezidenta nostājā saskata līdzību ar Džordža Buša reakciju uz 2001.gada 11.septembra notikumiem ASV, labējais laikraksts Le Figaro apšaubījis Francijas kreisās valdības spēju īstenot «titānisko cīņu» pret radikāļu teroristiem. 

La Croix redaktors atgādina, ka gaidāmā cīņa nav un nedrīkst būt tikai Francijas cīņa, jo  jautājums solidāri jārisina visām Eiropas valstīm: «Jau mēnešiem ilgi «katrs pats par sevi» pieeja kavē patiesa bēgļu krīzes risinājuma rašanu. [..] Vai tiešām, arī saskaroties ar terorisma draudiem, līdzīgā veidā visi cerēs, ka nākamais sitiens trāpīs kaimiņam?»

Vienlaikus šis katoliskais laikraksts aicina uz nacionālo vienotību, uzsverot, ka teroristu mērķis ir sašķelt Francijas sabiedrību.

Šī doma īpaši akcentēta arī Medipart redaktora 14.novembra rīta slejā, aicinot aizstāvēt valsti tās dažādībā un atvērtībā. Aizstāvēt Franciju, «kuras 2015.gada varoņi bijuši arī musulmaņi». Aizstāvēt pie Charlie Hebdo kritušā Alžīrijā dzimušā franču policista Ahmeda Merabē Franciju. Aizstāvēt Franciju, kuras cilvēkus janvāra terora aktos glāba kādreizējais nelegālais imigrants, bet nu jau Francijas pilsonis Lasana Batilijs. «Tā ir mūsu atvērtā sabiedrība, kurai terors gribēja likt noslēgties sevī, klusēt bailēs un izzust šausmās,» redaktors noslēdz rakstu. «Šī atvērtā sabiedrība ir tā, kas mums jāaizstāv, jo tieši tā ir mūsu glābiņš un patvērums.»

Karš

Posted on novembris 17, 2015 by - Tēma

Lodes un pašnāvnieku spridzekļi izdzēsa un sakropļoja 500 dzīves Parīzē, taču radikālo islāmistu mērķis ir sēt haosu visā Eiropā. Kā uzvarēt šajā karā?

Vīna konsultants un rokmūzikas fans Fransuā Granjē vispirms nodomāja, ka koncertā, uz kuru viņš bija ieradies pagājušās piektdienas vakarā, sarūpēts kāds pilnīgi negaidīts pārsteigums.

Modes blogere un videorežisore Maja Hua vakariņojot izdzirdēja blīkšķi, taču bija pārliecināta, ka tā, visticamāk, ir kriminālu bandu sarīkota savstarpēja izrēķināšanās.

Publiciste no Ņujorkas Erīna Elvaisa ieturēja vakariņas tajā pašā rajonā un cerēja, ka blīkšķus radījis salūts.

Tieši tādi bija parīziešu un pilsētas viesu pirmie refleksi. Taču viņu priekšstati par to, kādus trokšņus var dzirdēt piektdienas vakarā vienā no rosīgākajām un populārākajām pasaules lielpilsētām, ātri vien izgaisa šausminošā atziņā, ka Parīzē sācies saskaņots teroristu uzbrukums. Ar sprādzieniem pie nacionālā stadiona Stade de France pilsētas ziemeļos un apšaudēm aptuveni sešus kilometrus uz dienvidiem – rajonos, kurus vietējie dēvē par tipisku dzīves un atpūtas vietu bobo. Šāds apzīmējums, sakrustojot vārdus «buržuāzija» un «bohēmisti», dots jauniem cilvēkiem, kuri spējuši iekrāt naudu, lai atļautos nopirkt sev pirmo dzīvokli, tajā pašā laikā turpinot brīvu un nepiespietu dzīvesveidu.

Radikālo džihādistu grupējums Islāma valsts, uzņemoties atbildību par visiem sešiem uzbrukumiem, izvēlējās citu skaidrojumu – esot dots trieciens Francijas «perversiju simboliem.» Atpūtas vietās dzīvību zaudēja 129 cilvēki, bet vairāk nekā 350 tika ievainoti. 

Uzbrukumi piektdienas vakarā sākās plkst.21.20 pie stadiona Parīzes piepilsētā Sendenī. Futbola mačā tikās Francijas un Vācijas izlases, to klātienē vēroja arī Francijas prezidents Fransuā Olands.

«Mēs dzirdējām troksni, kas izklausījās pēc bumbas eksplozijas, un arī šāvienus,» stāsta Agnese Dipona, kas spēli skatījās kopā ar vīru un diviem bērniem. Blakus sēdošie pārmija vārdus – droši vien pusaudži kaut kur tuvumā rotaļājas ar salūta petardēm. Otrs skaļākais sprādziens atskanēja pēc 10 minūtēm. Komandas turpināja spēlēt.

Parīzes prokurors Fransuā Molēns vēlāk skaidroja, ka divi uzbrucēji pašnāvnieki bija uzspridzinājušies pie stadiona ieejas vārtiem, pa kuriem bija centušies iekļūt sporta kompleksā. Mazliet atkāpušies no sargiem, viņi aktivizēja savas bumbu vestes. Bojā gāja kāds garāmgājējs. Trešais uzbrucējs savam ķermenim piestiprināto spridzekli detonēja krietni vēlāk – tikai 21.53 pie ātro uzkodu restorāna McDonald’s blakus stadionam. Brīnumainā kārtā citu upuru tur nebija.

Citā pilsētas vietā aptuveni piecas minūtes pēc pirmā sprādziena pie stadiona 39 gadus vecā parīziete Betija Alvesa kopā ar draugu tikko kā bija pasūtījusi ēdienu ķīniešu restorānā. Tas atrodas kādreizējā strādnieku rajonā, kas tagad kļuvis par stilīgo bobo dzīvesvietu. Atskanēja automāta šāvieni.

«Tas bija šausminoši,» atceras sieviete. «Mēs redzējām, kā pa ielu bēg cilvēki. Metāmies uz grīdas, lai paslēptos zem galdiņa.»

Restorāna saimnieks ātri aizvēra metāla žalūzijas, glābjot savus viesus. Kad žalūzijas atkal tika atvērtas, Betija uz ielas redzēja jaunas sievietes līķi, kurai blakus gulēja smagi ievainots jauns vīrietis. Betijas automašīna Smart, kas bija novietota turpat netālu, bija ložu sacaurumota.

Blakus esošajā restorānā Le Petit Cambodge teroristi bija nogalinājuši 15 cilvēkus, bet 10 ievainoja. Aculiecinieki stāsta, ka teroristi piebraukuši ar melnu auto, šāvuši ar kalašņikoviem, no tā neizkāpjot, bet pēc tam ātri aizbēguši.

28 gadus vecā arhitekte Emīlija Mērfija uz bāru Carillon, kas atrodas iepretim kambodžiešu restorānam, bija atnākusi ar duci draugu. Brīvu galdiņu nebija, tāpēc jaunie cilvēki ar glāzēm rokās stāvēja uz ietves. Brīdī, kad Emīlija jau gatavojās doties prom, jo citā pilsētas vietā viņu gaidīja draudzene, aiz muguras atskanēja blīkšķis. Kāds blakus stāvošs vīrietis nogrūda Emīliju uz asfalta un ieteica nekustēties. «Es atrados ietves vidū. Šāvieni turpinājās un turpinājās. Biju pārbijusies, ka šāvēji pamanīs arī mani un nāks tuvāk.» Viņa juta, ka ir saskrāpējusi kāju. Tikai vēlāk saprata, ka to aizskārusi garām lidojoša lode.

Modes blogere Maja Hua (38) tobrīd ar trim draugiem vakariņoja taizemiešu restorāna Madame Shawn terasē. Arī viņi dzirdēja skaļus trokšņus. Sākumā nodomājuši, ka traci sacēlušas kriminālās bandas, kas reizēm mēdz noskaidrot attiecības šajā rajonā. 

«Pagāja brīdis, kamēr sapratām, kas īsti notiek,» viņa stāsta. «Apskatījos savu iPhone un redzēju, ka man zvanījuši vairāki cilvēki. Šī ir viena no Parīzes visblīvāk apdzīvotajām vietām. Reti kur citur piektdienas vakarā atrast restorānus un bārus, kas būtu tik pārpildīti. Šī ir vieta, kur izklaidējas jauni cilvēki. Tas ir trieciens Parīzes dvēselei.»

Pulksten 21.32 tā pati teroristu grupa tajā pašā auto jau atradās kvartāla otrā pusē. Viņi uzbruka nākamajam mērķim – bāram Cafe Bonne Bière. Tur tika nošauti pieci cilvēki.

No Ņujorkas iebraukusī Erīna Elvaisa tobrīd atradās aptuveni 100 metru atstatus, vakariņojot ar draugiem restorānā Auberge des Pyrénées Cévennes. «Šāvieni bija ļoti skaļi. It kā kāds atrastos burtiski virs mūsu galvām. Cerējām, ka tā ir tikai uguņošana. Taču sapratām, ka, visticamāk, tas nav nekāds salūts.»

Nākamie divi uzbrukumi sekoja ātri: plkst. 21.36 un 21.40. Šāvēji raidīja lodes pa vismaz četriem bāriem un restorāniem pilsētas 11.rajonā. 19 cilvēki tika nogalināti restorāna La Belle Équipe āra sēdvietās.

«Tās nebija tikai pāris lodes. Viņi šāva vismaz piecas minūtes. Cerības izdzīvot tur nebija nevienam,» franču televīzijas kanālam BFM stāstīja aculiecinieks Antuāns Bonjē.

Četras minūtes vēlāk pašnāvnieks ar spriedzekļu vesti iegāja restorānā tuvumā esošajā Voltēra bulvārī. Izskatās, ka bumba nenostrādāja, kā plānots. Bojā gāja tikai pats terorists, bet viens cilvēks tika smagi ievainots.

Aptuveni tajā pašā laikā sākās šausminošā vakara asiņainākā kulminācija, kad trīs uzbrucēji ar melnu auto piebrauca pie koncertzāles Bataclan. Amerikāņu grupa Eagles of Death Metal no Kalifornijas bija paspējusi nodziedāt tikai piecas dziesmas, kad aptuveni tūkstoti mūzikas fanu pārsteidza ložu krusa. Teroristi šāva ar kalašņikoviem, pārlādēja ieročus, šāva atkal.

«Tā bija masveida eksekūcija,» stāsta vīna eksperts Fransuā Granjē, kas atradās koncerta klausītāju vidū, taču viņam izdevās izbēgt. Vispirms no lodēm, bet pēc tam bumbu sprādzienos dzīvību zaudēja kopumā 89 cilvēki. Kad koncertzāli ielenca policija, teroristi sagrāba ķīlniekus. Neveiksmīgas pārrunas turpinājās līdz pusnaktij. Kad policija nolēma sākt triecienuzbrukumu, divi uzbrucēji saspridzinājās paši. Trešo sašāva policisti, un krītot eksplodēja arī viņa bumbu veste.

«Sākumā domāju, ka tā ir daļa no šova,» stāsta Garnjē (24). «Tur bija milzīgs troksnis, kliedzieni, nevarēja saprast, kas īsti notiek.» Pamanījis, ka, šķīstot asinīm, saļimst daži blakus stāvošie cilvēki, Garnjē steidzās uz durvīm un paglābās kādā telpā skatuves aizkulisēs. Tur viņš pavadīja gandrīz trīs stundas, kamēr ēku aptuveni 20 minūtes pēc pusnakts ieņēma franču pretterorisma vienība. 

Franču-britu aktrise Džīnija Vatsone (35) koncertu skatījās no balkona. «Sākumā smējāmies: «Skat, kāds joks! Grupa mūs grib izāzēt!» Bet šāvieni nerimās. Daudzi raudāja, muzikanti nobēga no skatuves. Viņi vairs nenāca atpakaļ. Es redzēju šausmās kliedzošus cilvēkus un tad apjēdzu, kas īsti notiek.» Ar draugiem atgrūdām evakuācijas durvis un pa kāpnēm izbēgām uz ielas.

Pirmā kolektīvā apziņa, ka pilsētā notiek kas traģisks, sāka virmot aptuveni 20 minūtes pēc pirmā uzbrukuma pie stadiona. Franču futbolists Antuāns Grīzmans, kas pats dzirdēja sprādzienus ārpus sporta arēnas, saņēma īsziņu, ka teroristi ielauzušies koncertzālē Bataclan.

Viņu pārklāja auksti sviedri, jo uz koncertu bija devusies sportista māsa. Antuāns izmisīgi centās māsu sazvanīt, līdz beidzot uzzināja, ka viņai izdevies izbēgt no slaktiņa vietas un ierakstīja tviterī: «Lai Dievs sargā manu māsu un visu Franciju!»

Uzbrukumu hronoloģija

Jāpārņem iniciatīva

Posted on novembris 17, 2015 by - Pusdienās

Viens no ietekmīgākajiem ekspertiem par Krievijas drošības spēkiem Marks Galeoti uzskata, ka Rietumi nepareizi pretojas Putina agresijai, un ir optimistisks par Krievijas nākotni

Uz interviju ar Marku Galeoti (Mark Galeotti) jāstāv rindā. Viņš ir vispieprasītākais viesis šā gada starptautiskajā drošībai un ārpolitikai veltītajā Rīgas konferencē, stāsta organizatori. Mūsu saruna notiek Nacionālās bibliotēkas pagrabstāvā plašā, multifunkcionālā telpā, kur pie vienas sienas nolikti daži dīvāni un galdiņi, bet telpas vidū stāv kafija, tēja un cepumi. Uzkodas paknapas, bet ir pamatotas cerības, ka to vieglumu atsvērs saruna, jo Lielbritānijā dzimušais, Kembridžā izglītotais Ņujorkas Universitātes profesors Galeoti ir viens no Rietumu pasaules respektablākajiem speciālistiem par Krievijas drošības spēkiem un ir arī pētījis naudas atmazgāšanas ceļus Austrumeiropā. Turklāt starp Rietumu speciālistiem Krievijas jautājumos viņš izceļas kā cilvēks, kurš, nebūdams viens no Putina pastāvīgajiem rīcības aizbildinātājiem, vienlaikus uzskata, ka Krievijas radītās briesmas Eiropai bieži vien tiek pārspīlētas. Pat ja Galeoti viedoklim nepiekrīt, ir vērtīgi ieklausīties viņa argumentos.

Savu uzstāšanos konferences paneļdiskusijā Galeoti sāka ar, paša vārdiem sakot, televīzijai domātu īsu citātu: «Mēs esam iesaistīti karā ar Krieviju,» bet nobeidza ar diezgan optimistisku skatu par Krievijas nākotni, tā arī neatbildot uz dabisko jautājumu – kāpēc notiek šis karš, un kā mums rīkoties?

Ar šo jautājumu tad sāku interviju. Galeoti atbild, ka esam iesaistīti karā, jo Krievija uzskata, ka notiek karš. «Lai sāktu karu, vajadzīga tikai viena puse,» viņš atgādina it kā pašsaprotamu patiesību. Viņš ir noraizējies, ka patlaban visa iniciatīva ir Krievijas pusē. «Viņi ir vājāki, bet šobrīd mēs viņiem ļaujam definēt kaujas vietu, frontes līnijas un šīs cīņas konceptualizāciju.»

Ko varam darīt, lai pārņemtu iniciatīvu? Galeoti domā, ka jāmaina uzsvari. Katru reizi, kad Krievija sūta savus novecojušos bumbvedējus gar NATO gaisa robežām, alianses iznīcinātāji paceļas gaisā tos novērot. Britu Typhoon vienas stundas lidojums maksā 16 000 dolāru, tāpēc nav brīnums, ka NATO valstis sāk kurnēt par solidaritātes izmaksām. Taču, ja kādreiz iznīcinātāji neaizlidotu novērot krievu lidmašīnas, nav tā, ka tās taisnā ceļā dotos sabumbot Hamburgu. Tas pats notiek katru reizi, kad Putins piemin kodolieročus. Putins ļoti labi zina, ka tas mūs satrauc, taču faktiski nav svarīgi, vai viņš izvieto kodolieročus, teiksim, Kaļiņingradā. «Pirmkārt tāpēc, ka Putins nedomā sākt atomkaru. Otrkārt, ja, dies pasarg, tāds tiešām sāktos, no militārā viedokļa ir pilnīgi vienalga, vai kodolieroči ir Kaļiņingradā vai Pleskavā.» Mūsu paredzamā, refleksīvā rīcība atdod Putinam iniciatīvu. Mums nevajag par šādām lietām tik ļoti satraukties, «vairāk «jāčilo»», saka Galeoti.

Rietumi nav tikuši skaidrībā, vai mūsu mērķis ir panākt režīma nomaiņu Krievijā, vai arī vienkārši mainīt Putina uzvedību. Faktiski Rietumiem «nav nekādas stratēģijas, mēs vienkārši reaģējam uz dažādām situācijām», norāda profesors, un bieži vien meklējam veidus, kā Krieviju sodīt, lai pašiem tas būtu pēc iespējas nesāpīgi.

Bet ko grib Putins? Galeoti uzskata, ka viņš aizvien vairāk sevi saredz kā vēsturisku vadoni, kuram jāapvieno visas krievu zemes, un Krima gan viņam, gan ļoti daudziem krieviem tiešām bija emocionāli svarīga. Taču nav skaidrs, kas varētu būt viņa nākamais mērķis pēc tam, jo pat Donbasa iedzīvotāji Putinam likuši vilties. Otrs Krievijas prezidenta mērķis ir aizsargāt esošo režīmu, un viņš ar agresīvu nostāju mēģina panākt, ka «pārējā pasaule nelien viņa smilšu kastē».

Bet – vai vēlme apvienot krievu zemes nav drauds Baltijas valstīm? Galeoti domā, ka ne. Skaidrs, ka Putins grib nodrošināt savu interešu sfēru bijušajā PSRS teritorijā, bet tas nenozīmē, ka viņš to visu grib pievienot Krievijai. Protams, grūti saprast, tieši kas notiek Putina prātā, tomēr «manas sarunas ar augsta ranga Krievijas drošības spēku amatpersonām liecina – viņi ir samierinājušies ar domu, ka Baltijas valstis ir atšķirīgas, ar tām nevar apieties kā ar Armēniju, Uzbekistānu, Gruziju vai Ukrainu», stāsta Galeoti. Baltija ir lieliska vieta, kur likt Rietumiem panervozēt, tomēr «es neesmu saticis nevienu Krievijas militāristu, kurš nedomātu, ka NATO ir iespaidīgs spēks, un kurš neticētu, ka 5.pants tiktu iedarbināts», ja notiktu uzbrukums kādai no dalībvalstīm. Tas gan nenozīmē, ka nevajag palielināt rietumvalstu militāro klātbūtni Baltijas valstīs, kas ne tikai uzsver NATO apņēmību, bet arī, un tas ir vēl svarīgāk, nostiprina pašu baltiešu drošības sajūtu.

Kādu politiku pret Krieviju Galeoti ieteiktu? Viņaprāt, vajag censties attīstīt labas attiecības ar Krievijas tautu, bet stingrāk sodīt valdniekus. Tas nozīmē pret augstām Krievijas amatpersonām un uzņēmējiem noteikt plašākas sankcijas, kas skar arī viņu ģimenes locekļus, lai viņu bērni nevarētu apmeklēt labas Rietumu universitātes un sievas nevarētu aizlidot uz Londonu iepirkties. Savukārt ierindas krieviem jāpiedāvā papildu iespējas braukt uz Rietumiem, piemēram, studēt. Ir arī ļoti svarīgi savest kārtībā pārvaldes jautājumus pašos Rietumos. «Patlaban krievi uzskata, ka Rietumos netrūkst divkošu, ka jebkurš rietumnieks ir pērkams, ja tikai atrod pareizo maksāšanas līdzekli. Var saprast, kāpēc viņi tā domā,» ironiski piebilst Galeoti. Kamēr Kremļa valdnieki uzskata, ka Rietumus var tādā veidā ietekmēt, viņiem ir mazāk iemeslu piekāpties. Mums ir jānocietina savas pozīcijas.

Tāpēc prasu par naudas atmazgāšanu Latvijā, par ko Galeoti ir uzrakstījis pētījumu. «Godīgi sakot, situācija Latvijā uzlabojas,» viņš atbild. Šim jautājumam ir divi aspekti. Viens ir tehniskā kompetence izmeklēt šādus noziegumus. Šajā jomā Latvija ir spērusi soļus uz priekšu, lai gan vēl ir daudz, ko darīt, jo šādu sistēmu nevar radīt vienā vai divos gados. Otrs ir politiskā griba šos noziegumus apkarot. «Man kauns, ka Lielbritānija ir viens no galvenajiem vainīgajiem» šajā jomā. «Tā ir apņēmības pilna sodīt krievus, ja vien tas neaptur viņu naudas ieplūšanu Londonā,» ar nožēlu atzīst Galeoti. Viņš uzsver – šo karu nav iespējams uzvarēt bez upuriem. Finansisti parasti nojauš, kura nauda nav īsti tīra. Vai viņi to pieņem vai ne, ir atkarīgs no politiskās gaisotnes. Galeoti ir iespaids, ka Krievijas agresijas rezultātā Latvijas finanšu uzraugos pēdējā laikā radusies nopietnāka attieksme pret šiem jautājumiem.

Tomēr Galeoti kopumā ir optimistisks par Krievijas nākotni. Viņš tur pavada vairākus mēnešus katru gadu un redz, kā mainās cilvēku uzskati un gaidas. Viņaprāt, Putins varētu būt pēdējais imperiālisma ideoloģijas nesējs prezidenta amatā. Nav pat izslēgts, ka viņš tiek gāzts galma apvērsumā, ja Krievijas ekonomiskā un starptautiskā situācija neuzlabojas. Viņam varētu sekot kleptokrātu pārstāvis, kas jau būtu uzlabojums, jo tādam būtu svarīgāk uzturēt labas attiecības ar Rietumiem. Pēc tam varētu būt cilvēks, kas pārstāv jaunās vidusšķiras vēlmi pēc labas pārvaldības. Aizrādu, ka Krievijas vēsturē reformistiem vienmēr ir sekojuši reakcionāri. «Krievija nekad agrāk nav bijusi tik kulturāli savijusies» ar pārējo pasauli, atbild Galeoti. Krieviju agrāk vienmēr ir raksturojusi izolācija, bet pēdējos gados sarunās ar ierindas cilvēkiem Galeoti pārsteidz viņu zināšanas par pārējo pasauli. Agrāk visas reformas nākušas no augšas un tieši tauta tām ir pretojusies. «Domāju, ka nākotnē būs citādi,» Galeoti cerīgi saka. 

Ēdienkarte

Tēja
Kafija
Cepumi

Pašvaldību patiesība

Posted on novembris 17, 2015 by - Komentārs

Vietvaras satraucis ierosinājums, kas stiprinātu neatkarīgos reģionālos medijus

Nav jau vairs gluži kā ulmaņlaikos, kad puiši saimniekpapam cēla goda vārtus, bet meitenes kaisīja puķītes viņa priekšā. Dažam labam droši vien tā kā žēl, bet pat visdziļākajos laukos jau saprot, ka tāda lepnošanās nav vairs īsti mūsdienīga. Un, galu galā, svarīga ir pati vara, nevis tās iesaiņojums.

Taču nav nemaz tik viegli to varu saglabāt, ja visapkārt kaut kādi kvaukšķi. Iedzīvotāji taču grib stabilitāti, un, lai to garantētu, jātiek vaļā no visādiem neobjektīviem baumu izplatītājiem, kuri to vien dara, kā sēj neuzticību, norādot uz aizdomīgi dārgiem pasūtījumiem, sporta zālēs jau drīz pēc nodošanas tekošiem jumtiem vai pagasta darbā iekārtotiem radiniekiem. Ir jāizplata pilnīgi objektīva informācija – vārds vārdā tas, ko saka priekšnieks. Citi viedokļi te, protams, lieki.

Ir gan cilvēki, kam patīk čīkstēt. Rīgā pat ir vesela valsts iestāde vārdā Konkurences padome, kura ik pa brīdim pasaka ko nesmuku par pašvaldību saimniekošanu. Pirms dažiem gadiem pat sūdzējās, ka pašas izved savus atkritumus. Būtu lētāk, ja kāds cits to darītu. Bet nav jau tās pašvaldības tik bagātas, lai lietotu lētu miskasti, un galvenais – kāpēc citiem to naudu dot? Pasūdzējās tā padome, bet neko nevarēja izdarīt, jo likumi mums labi sakārtoti, un pašvaldības var saimniekot, kā grib.

Šovasar atkal – tā pati Konkurences padome izlaida dokumentu ar lepnu nosaukumu «Konkurences novērtēšanas vadlīnijas valsts un pašvaldību lēmumu pieņēmējiem». Galīgi garām. Ja šiem ieteikumiem sekotu, tad Rīga nevarētu dibināt savu uzņēmumu, lai tirgotu ūdeni pudelēs! Bet kāpēc lai Nils to nedarītu, ja tā var nopelnīt? Un kas par to, ka pērn paspēlēja 50 tūkstošus? Kam negadās.

Tajās vadlīnijās arī bija rakstīts, ka pašvaldībām nevajadzētu izdot savas avīzes. Bet kā tad iedzīvotāji uzzinās patiesību par pašvaldībā notiekošo? Tiem privātajiem jau tikai interesē skandāli. Vienīgi oficiāla informācija var nomierināt cilvēku prātus un parādīt, ka Pašvaldībā Viss Kārtībā.

Kādu laiku par šo jocīgo dokumentu neviens necēla ausis, jo vadlīnijas jau ir tāpēc, lai tās varētu ignorēt. Nav jau nekāds likums (kuru, starp mums runājot, arī parasti var apiet).

Bet tad pēkšņi – problēma! Kādi citi pārgudrie rīdzinieki, profesori un pētnieki, kas neko nesaprot no reālās dzīves, iešmugulējuši Kultūras ministrijas sagatavotā mediju politikas plānā pavisam dullu domu – aizliegt pašvaldību laikrakstiem publicēt maksas reklāmu! Tas, lūk, traucējot konkurencei, jo atņem ienākumus privātiem medijiem.

Tas nu ir par daudz! Pašvaldības grib sist pa abiem galiem. No vienas puses – visi izdevumi par iedzīvotāju informēšanu tad gultos uz budžetu. Bet ir taču tik daudz citu vietu, kur naudu likt! No otras puses – visa reklāmas nauda aizietu privātajiem. Tie nu varētu atļauties maksāt kaut kādiem tur «neatkarīgiem» žurnālistiem, lai skatās pagastvečiem uz pirkstiem un lūr viņu kabatās. Vot, šitam «bezpreģelam» jāliek punkts.

Par laimi, pagastveči prot sevi pasargāt. Tapusi vēstule, kurā daži duči pašvaldību izlikuši savu sāpi. Konkurences padome ar savām kaitnieciskajām idejām pārkāpjot visu, ko vien var pārkāpt – likumu, Satversmi, cilvēktiesības. Tas ir gatavais genocīds pret pašvaldībām. Ja pietiekami skaļi kliegs, kas tad dzirdēs pašas KP atbildi, ka tā neiebilst pret iedzīvotāju informēšanu par pašvaldību darbu, tajā skaitā drukātā formā, bet vēršas tikai «pret pašvaldību iesaisti mediju biznesā un jo īpaši pret pašvaldību mediju konkurēšanu ar privātajiem medijiem reklāmas un sludinājumu tirgū», jo tas var mazināt privāto mediju pastāvēšanas iespējas.

Bet tieši tā jau arī ir tā jēga! Varbūt tai padomei patīk konkurence, bet katram normālam cilvēkam tā taču traucē. Ja tu tirgū pārdod kartupeļus, tev taču nepatīk, ka kāds pie blakus galdiņa tos pārdod par zemāku cenu, vai ne? A pašvaldībai tāda priekšrocība – ja tā izdomātu tirgot kartupeļus, tad varētu arī parūpēties, lai citi te nemaisa gaisu. Un kāpēc lai pašvaldības vadītājs tā nedarītu? Viņš taču ir tāds pats cilvēks kā visi citi.

Nories to Konkurences padomi, gan jau arī Kultūras ministrija pratīsies. Nav jau visi tai Rīgā tik dumji. Pašvaldību savienība stiķē kopā savu vadlīniju projektu, kurā stingri jo stingri pateikts, ka pagastveči var darīt, kā grib. Pašvaldību ministrs Gerhards arī tur savas nozares kanti. Re, ko viņš pateicis: nekāda konkurence tur nemaz nenotiek, jo par privātiem medijiem jāmaksā, bet pašvaldību izdevumi tiek dalīti par velti. Loģiski, vai ne? Bet Kultūras ministrijā tas pats Putnis, kurš savulaik Delnā taisīja tračus, tagad kļuvis krietni prātīgāks. Iecavas novada domes portāls priecīgi atstāsta viņa domas: pašvaldību laikraksti neesot nekādi bubuļi, bet privātie paši vainīgi, ka pie viņiem neliek reklāmu. «Medijiem jāapzinās sava atbildība, nevis tikai uzstājīgi jāatgādina par savu neatkarību.»

Vārdu sakot, demokrātija nav visatļautība, kā Gorbačovs mums agrāk mācīja. Saimnieks vienmēr labāk zina, kas tev būtu jāzina.

Komentārs 140 zīmēs

Runas par Ingunas Sudrabas simpātijām pret Krievijas politiķiem nemazinās viņas partijas priekšlikums atlikt Latvijas gāzes sadalīšanu.

Rīgas brīvosta pilna ar neaizstājamiem cilvēkiem. Tas nekas, ka pret Loginovu sākta kriminālvajāšana – viņu neatstādina no ostas šefa amata.

Neatbilst priekšstatiem. Igaunijas IKP gada trešajā ceturksnī samazinājās pa 0,5% – tikpat, cik Grieķijai. Latvijai pieauga par 0,4%.

Terora garās ēnas

Posted on novembris 17, 2015 by - Komentārs

Latvijas drošībai svarīgs precīzs apdraudējumu novērtējums

Valsts svētkiem šogad skarbs starptautisks fons. Teroristu pastrādātās masu slepkavības Parīzē, bēgļu krīze, kas plosa Eiropas Savienību, bet it īpaši daudzu gatavība uzskatīt bēgļus par šā kārtējā teroristu nozieguma iemeslu vieš bažas par pieaugušajiem apdraudējumiem Latvijas valstij.

Tie nav terorisma draudi, kā to apliecina valsts augstākie vadītāji, un, jācer, varam paļauties, ka drošības dienesti savu darbu izdara pienācīgi. Neviena sabiedrība nav pasargāta no atsevišķu personu noziedzīgas rīcības, taču Latvija diezin vai ir teroristu grupējuma Daesh jeb «islāma valsts», kā tas sevi dēvē, mērķu sarakstā.

Toties valstij bīstams var būt aplams draudu novērtējums un līdz ar to arī reālajiem apdraudējumiem neatbilstoša rīcība. 1940.gadā zaudējām savu valsti, kad Latvijai bija maz sabiedroto un autoritāra valsts vara, kura tautai piedāvāja «pareizo» pasaules ainu, kura neatbilda īstajai. Latvieši «palika savās vietās» un nonāca čekas pagrabos un Sibīrijā. Diemžēl šodien daļa mūsu politiķu iesaka pašizolēties no «sapuvušās» Eiropas un karot pret viņu ideoloģijas uzburtām fikcijām.

Apdraudējumu Latvijai pašlaik rada gan mūsmāju, gan citu Eiropas valstu politiķu sliekšanās pārdefinēt bēgļu krīzi par terorisma problēmu. Diemžēl arī mūsu valsts vadītājiem gadās piespēlēt šīm noskaņām.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pēc Nacionālās drošības padomes sēdes sestdien paziņoja, ka «jābūt modriem, taču nedrīkst ļauties panikai vai dezinformācijai». Un pavēstīja, ka Latvija neredzot iespējas uzņemties papildu saistības bēgļu uzņemšanā, kamēr Eiropā nebūs izveidots efektīvs bēgļu atpakaļuzņemšanas mehānisms, nostiprinātas ārējās robežas un pastiprināta cīņa ar organizēto noziedzību. Pirmdien arī premjerministre Laimdota Straujuma, runādama par teroraktu Parīzē, teica, ka Latvija nevarēs uzņemt vairāk bēgļu, nekā jau ir apņēmusies uzņemt.

Ir acīmredzams, ka bēgļu krīzes līdzšinējie risinājumi bijuši lielākoties neveiksmīga cīņa ar sekām un ir nepieciešami plašāki ES valstu kopīgi pasākumi, pirmām kārtām ārējo robežu kontrole. Taču tas jādara neatkarīgi no tā, ko dara vai nedara teroristi.

Var diskutēt, vai ir pareizi nostāties pozā, ka vairs nepiedalīsimies krīzes avārijas pasākumos, kamēr Eiropa nebūs atradusi tās efektīvu risinājumu. Taču diezin vai ir pareizi par šādu nostāju paziņot uzreiz pēc līdzjūtības Francijai, pat ja sabiedrībai terorisma draudu jautājums ir «būtisks kontekstā ar Eiropā notiekošajām diskusijām par patvēruma meklētājiem», kā teica prezidents. Jo pats taču arī norādīja uz šāda konteksta aplamību: «Bēgļi ir tā sabiedrības daļa, kas uz Eiropu bēg tieši no kara un ekstrēmisma.»

Bēgļi un teroristi ir divas dažādas problēmas. Saistīt tās kopā ir, pirmkārt, amorāli. Nedrīkst piedēvēt kolektīvi noziedzīgus nodomus cilvēkiem, kuri paši ir šādas totalitāras cilvēku kolektīvas nīšanas upuri. Otrkārt, ir bīstami novērst uzmanību no apdraudējumiem Latvijai un Eiropai, kuri arvien nāk no Krievijas.

Kremļa propagandisti uzreiz pēc slaktiņa Parīzē stājās stāstīt, ka notikušā iemesls esot Francijas liberālā bēgļu politika un ka vienīgā nopietnā politiķe, kura to varot mainīt, esot Nacionālās frontes līdere, eiroskeptiskā imigrācijas pretiniece Marina Lepēna. Un tieši tāda pati vēsts par bēgļiem kā teroristiem bija arī galēji labējiem Eiropas valstīs, arī mūsmāju «konservatīvajiem nacionālistiem».

Lepēnas partija ir saņēmusi finansējumu no Maskavas, tāpēc viņu laikam vairs nevar dēvēt par vienkārši Kremlim «noderīgu idioti», kā var raksturot citus Putina režīmam draudzīgos galēji labējos Eiropā. Viņi nu izrādījušies noderīgi ne tikai Putinam, bet arī Daesh teroristiem, kuru mērķis ir vairot Eiropā bailes un naidu.

Teroristu organizācijai, kurai pievienojušies vairāki tūkstoši eiropiešu ar ES pilsoņu pasēm, nav jāmaskē savi kaujinieki par bēgļiem, lai iesūtītu Eiropā. Bet Daesh jaunākā taktika ir uzdot saviem atbalstītājiem Rietumos nevis doties griezt galvas «neticīgajiem» musulmaņiem Sīrijā un Irākā, bet gan palikt mājās un, kad pavēlēs, slepkavot tur.

Parīzes slaktiņu sagatavoja Francijas pilsoņi Beļģijā – tik daudz jau nu gan ir zināms. Tomēr mūsmāju Nacionālās apvienības ideologi turpināšot gaidīt «pilnīgu skaidrību», vai teroristi nav bijuši ieceļotāji, proti, apstiprinājumu saviem ideoloģiskajiem konstruktiem, lai varētu pasludināt noraidījumu jebkādai «bēgļu pārvietošanai».

Diezin vai jāmin, kam ir izdevīgi, lai uzskatām par galveno apdraudējumu Latvijai nevis Putina režīmu Krievijā, kas pērn ar teroristiskām metodēm okupēja daļu Ukrainas teritorijas, bet gan cilvēkus, kuri bēg no totalitāru režīmu un teroristu zvērībām. Varbūt mūsu «nacionālie» politiķi tik tiešām ir tikai savu ksenofobisko aizspriedumu apmāti Putinam «noderīgi idioti». Taču no valsts vadītājiem varam prasīt, lai viņi reālistiski novērtē apdraudējumus un nepārprotami nošķir tos no Kremļa un teroristu propagandas radītiem mītiem.

«Mums jābūt vienmēr gataviem sevi aizsargāt,» teica prezidents Vējonis. Jā, taču aizsargāt no īstajiem apdraudējumiem un kopā ar patiesajiem sabiedrotajiem.

Komentārs 140 zīmēs

Kā valdībā, tā Saeimā? Valdība nolēmusi neizskatīt nevienu no deputātu iesniegtajiem vairāk nekā 900 priekšlikumiem nākamā gada budžetam.

Cita situācija. ZZS «premjerminis­tra kandidāts» Saeimas vēlēšanās Lembergs: ja rastos situācija, ZZS varētu izvirzīt savu Ministru prezidenta amata kandidātu.

Radu vēstis. Čakstes ģimenes īpašumu Jūrmalā nopircis Krievijas premjerministra preses sekretāres vīrs, kam termiņuzturēšanās atļauja Latvijā.

Terorisms un bēgļi

Posted on novembris 17, 2015 by - Lasītāju aptauja

 

Vai pēc terora Parīzē jūs nopietni uztraucaties, ka Latvija var kļūt par teroristu mērķi?



Kā jūs kopumā vērtējat Latvijas atbildīgo dienestu gatavību cīnīties pret terorisma draudiem Latvijā?



No politiķiem izskanējušas dažādas idejas, kā reaģēt pēc teroraktiem. Vai atbalstāt ideju, ka jāatjauno robežkontrole Eiropas Savienības iekšienē, faktiski apturot Šengenas līgumu?



Izskanējusi ideja, ka Latvijai jāpārtrauc arī bēgļu uzņemšana, lai garantētu savu drošību. Kāds ir jūsu viedoklis?


Aptauja veikta internetā 17.novembrī. Atbildēja 1198 respondenti

Atcerēties ikdienā

Posted on novembris 17, 2015 by - Viedoklis

Svarīgāka par svētku un atceres brīžiem ir vērtību īstenošana katru dienu

Tumšajā laikā novembrī, kad Latvijas brīvvalsts svin savas dibināšanas un brīvības nosargāšanas gadadienas, bet mēneša beigās pieminam mirušos svecīšu vakaros kapsētās, neviļus jādomā, ko īsti nozīmē tāda svētku svinēšana un savu priekšgājēju pieminēšana. 

Kaut vai tā iemesla dēļ, ka jo dienas, jo spēkā pieņemas gatavošanās Latvijas Republikas simtgades svinībām pēc trim gadiem. Kad es lasu ziņās, ka brīvvalsts simtgadi iecerēts atzīmēt ar kārtējo pieminekli vai vēl kādu tamlīdzīgu taustāmu «mūžīguma» simbolu, sāku bažīties, vai neesam pārmēru aizrāvušies ar formālu un ārišķīgu dažādu svētku un gadadienu svinēšanu. Vienlaikus aizmirstot, kāpēc mums vispār ir svarīgs tas, kas noticis vēl pirms mums. 

Pēdējo 20 gadu laikā kapu kopšanu un kapu svētku svinēšanu esam padarījuši par vienu no mūsu tautas patības krāšņākajām šķautnēm. Tāpat kā dažādu pieminekļu un piemiņas plākšņu uzstādīšanu. Tas ir saprotami un līdz zināmai robežai izskaidrojams ar pusgadsimtu aizturētām sāpēm un pārdzīvojumiem, uzspiestu svešu svētku un simbolu godināšanu padomju verdzības laikmetā. 

Taču, raugoties pēc būtības, tas, kādēļ mums ir svarīgi savi priekšteči – mūsu valsts dibinātāji un veidotāji, valstiskuma un brīvības dzirksteles saglabātāji cauri tumšiem laikiem -, ir ne jau sastinguši pieminekļi vai appušķotas kapu kopiņas.

Tās ir vērtības un dzīvesveids, kas ļāva viņiem valsti savulaik izcīnīt, bet mums – atgūt. Turklāt tam ir nozīme tikai tad, ja mēs spējam būt saskaņā ar tām pašām vērtībām arī savā ikdienas dzīvesveidā. Valsts ir tā, kas vistiešākajā veidā ietekmē mūsu ikdienas dzīvi un kalpo kā ietvars mūsu individuālajām iespējām šajā zemē.

Tāpēc valsts svētku mēnesī ir ļoti svarīgi atcerēties, ka 18.novembris tieši un pārnesti simbolizē to vēsturisko pagrieziena punktu 11-12 tūkstošu gadu laikā, kopš mūsdienu Latvijas teritorijā ienākuši pirmie cilvēki, kad visiem šīs teritorijas iedzīvotājiem neatkarīgi no kārtas vai dzimuma pirmo reizi tika dota iespēja pašiem brīvi lemt par to, kā veidojama un pārvaldāma šī valsts. Pašiem un brīvi.

Iepriekš Latvijas teritorijā tūkstošu gadu laikā ir bijušas sastopamas dažādas valstiskuma formas un piederības dažādām impērijām – nepilni simt gadu zem kāda aizjūras karaļa, pārsimt gadu zem kaimiņzemes cara un vēl pirms tam simtiem gadu dažādu bīskapu, hercogu un kungu kalpībā.  

Lai kādas sāpīgas un arī vērtīgas mācības mums būtu devušas svešās varas un ietekmes, neviena no tām mums nedeva to, ko paši izcīnījām ar 1918.gada 18.novembrī dibināto Latvijas Republiku un nosargājām sekojošajās Brīvības cīņās. To nevar novērtēt ne par augstu, ne par zemu. To nevajag nosmacēt zem pieminekļiem vai izšaut gaisā salūtos.

To vienkārši vajag skaidri apzināties un atcerēties katram mūsu valsts iedzīvotājam, savu ikdienas soli ejot. Jo mēs visi turpinām veidot un pārvaldīt savu valsti. Paši un brīvi.

Haosa vīruss

Posted on novembris 17, 2015 by - Redaktores sleja

 

Gribētos, kaut svētku laikā vienīgās asaras būtu prieka un aizkustinājuma, taču kalendārs nepasargā no dzīves. Pirms diviem gadiem Latvijas neatkarības svētku prieku pazudināja 54 cilvēku bojāeja Zolitūdes Maxima drupās. Šogad svētku nedēļu pārcirta sēras par 129 nogalinātajiem un 350 ievainotajiem teroraktu sērijā Eiropas sirdī Parīzē.

Kā tikt galā ar sāpēm un pasargāt sevi – klusu vai skaļāk jautā daudzi. Un atbildes ir dažādas. Baiļu, dusmu un skumju spēks ir liels, bet parasti postošs, tāpēc skaidrs prāts ir pirmais un vienīgais palīgs, lai apjēgtu notiekošo.

Parīzē izdzīvojušie atceras – slepkavas rīkojas nosvērti, aukstasinīgi ejot uz mērķi. Viņu mērķis nebija konkrēti kādas ticības, rases vai politisko uzskatu pārstāvji, bet jebkurš no mums. Burtiski jebkurš brīvs cilvēks, kas piektdienas vakarā kafejnīcā satiek draugus, svin svētkus, apmeklē koncertu vai vakariņo restorānā. Vienalga – Parīzē, Briselē vai Rīgā, jo, neraugoties uz atšķirībām, visu Eiropu vieno līdzīga izpratne par cilvēka vērtību un brīvībām. Šīs brīvības ir asinīm izcīnītas, un, starp citu, tieši Parīzē iecementēti to pamati – gan pamattiesību deklarācijā 1789.gada revolūcijā, gan Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā pēc Otrā pasaules kara šausmām.

Ielās līst asinis, taču karš ir par cilvēku prātiem. Haoss, ko teroristi sēj, ir kā vīruss, kura izplatīšanā ekstrēmisti cer uz vairākuma bailēm. Katrs no mums var tām padoties, vai arī apturēt haosu – pirmām kārtām savā galvā, savās vērtībās. Teroristu mērķis ir iznīcināt mūsu brīvību un cilvēcību. Mēs varam šo karu uzvarēt, tikai paliekot brīvi cilvēki.