Gribētos, kaut svētku laikā vienīgās asaras būtu prieka un aizkustinājuma, taču kalendārs nepasargā no dzīves. Pirms diviem gadiem Latvijas neatkarības svētku prieku pazudināja 54 cilvēku bojāeja Zolitūdes Maxima drupās. Šogad svētku nedēļu pārcirta sēras par 129 nogalinātajiem un 350 ievainotajiem teroraktu sērijā Eiropas sirdī Parīzē.
Kā tikt galā ar sāpēm un pasargāt sevi – klusu vai skaļāk jautā daudzi. Un atbildes ir dažādas. Baiļu, dusmu un skumju spēks ir liels, bet parasti postošs, tāpēc skaidrs prāts ir pirmais un vienīgais palīgs, lai apjēgtu notiekošo.
Parīzē izdzīvojušie atceras – slepkavas rīkojas nosvērti, aukstasinīgi ejot uz mērķi. Viņu mērķis nebija konkrēti kādas ticības, rases vai politisko uzskatu pārstāvji, bet jebkurš no mums. Burtiski jebkurš brīvs cilvēks, kas piektdienas vakarā kafejnīcā satiek draugus, svin svētkus, apmeklē koncertu vai vakariņo restorānā. Vienalga – Parīzē, Briselē vai Rīgā, jo, neraugoties uz atšķirībām, visu Eiropu vieno līdzīga izpratne par cilvēka vērtību un brīvībām. Šīs brīvības ir asinīm izcīnītas, un, starp citu, tieši Parīzē iecementēti to pamati – gan pamattiesību deklarācijā 1789.gada revolūcijā, gan Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā pēc Otrā pasaules kara šausmām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.