Žurnāla rubrika: Svarīgi

Pirmo reizi

Dīvaini, pārsteidzoši un daudzsološi 2015.gada atklājumi un izgudrojumi

Mincīšu spēks

«Mēs visi internetā esam skatījušies smieklīgus videoierakstus ar kaķiem, bet neviens tā īsti nav analizējis, kāpēc to darām un kādu ietekmi tas atstāj uz pašsajūtu,» saka Džesika Mirika no Indianas Universitātes. Izrādās, ka ietekme ir ļoti laba. 

«Daži cilvēki prātos, ka kaķu video skatīšanās ir pietiekami nopietns temats akadēmiskam pētījumam, taču patiesībā tas ir viens no biežākajiem interneta lietošanas veidiem. Ja mēs patiešām vēlamies labāk saprast, kādu iespaidu internets atstāj uz mums kā indivīdiem un sabiedrību kopumā, pētnieki interneta kaķus vairs nedrīkst ignorēt.»

Līdz šim izteikta teorija, ka cilvēki šādiem ierakstiem pievēršas, piemēram, darba laikā, jo nespēj saņemties, lai ķertos pie kāda nepatīkama uzdevuma. Dīvaini lēkājoši, klavieres spēlējoši un citādas atrakcijas veicoši dzīvnieki tādā veidā palīdz uz laiku aizmirsties no ikdienas problēmām.

Taču pētījuma rezultāts ir negaidīts – kaķu video palīdz uzlabot omu, un galu galā cilvēka darba ražīgums palielinās, pēc novērojumiem secinājusi Mirika.

Salabot krāniņu

Atkal izcēlušies transplantologi Dienvidāfrikā, kur, kā zināms, 1967.gadā tika veikta pasaulē pirmā veiksmīgā sirds pārstādīšana. Savukārt šogad martā ārsti paziņoja, ka deviņas stundas ilgā operācijā viņiem pirmoreiz izdevies transplantēt vīrieša dzimumlocekli. «Mūsu mērķis ir panākt, ka tas sāk normāli funkcionēt nākamo divu gadu laikā. Katrā ziņā atlabšanas process pēc operācijas ir bijis pārsteidzoši labs,» teica profesors Andre van der Mērvs. Pacients, kura vārdu neizpauž ētisku apsvērumu dēļ, savu dzimumlocekli zaudēja neveiksmīgas apgraizīšanas procedūras laikā.

Pie līdzīgām pārstādīšanas operācijām tuvākajā laikā sola ķerties arī Džona Hopkinsa Universitātes medicīnas skolas ārstu komanda Baltimorā. Viņu klienti būs kareivji, kas dzimumlocekli sakropļojuši vai zaudējuši Afganistānā un Irākā, lielākoties sprāgstot mīnām. Amerikā ir 1400 šādu vīriešu.

Iekost savā sejā

Narcisiem, kuri savu dzīvi vairs nespēj iedomāties bez pašģīmjiem, būs prieks uzzināt, ka tirgū laists Pašģīmju tosteris. To radījusi kāda amerikāņu firma un piedāvā par 70 dolāriem. Interesentiem jānosūta sava fotogrāfija, un pāris nedēļu laikā tiek izgatavots metāla trafarets, kas palīdz iededzināt uz maizes šķēles pašģīmja aprises.

Nepazaudēt galvu

Ar galvu vai bez? Lūk, tāds ir jautājums! Izrādās, šāda dilemma jau sen moka veikalniekus – vai pircējus vairāk uzrunā manekeni ar galvu vai bez? Atbildi nolēma atrast vairākas zviedru pētnieces.

Atbilde: veikalu skatlogos labāki «pārdošanas rezultāti» ir manekeniem ar galvu, savukārt interneta tirgotavās pircēji dod priekšroku bezgalvainajiem.

Runājošas grāmatas

Tehnoloģiju kompānija Microsoft patenta reģistrēšanai iesniegusi ideju par e-grāmatu, kura seko lasītāja balsij un papildina to ar skaņu efektiem. Tas, protams, visvairāk attiecas uz pasakām, ko bērniem priekšā lasa kāds cits. Piemēram, tiekot līdz vietai «pūķis atvēra muti» un iepauzējot, grāmata reaģē ar zvērīga rēciena atskaņošanu.

Aizsmērēt tetovējumu

Kad kanādietis Aleks Falkenhams nolēma uztaisīt pirmo tetovējumu, viņš to sāka nožēlot, kad savu darbu vēl nebija pabeidzis tetovēšanas mākslinieks. Kļuvis par doktorantūras studentu, viņš ķēries pie tetovējumu noņemšanas krēma radīšanas. Pirmais prototips jau ir gatavs un darbojas, taču joprojām turpinās darbs pie tā testēšanas.

Piemēram, tetovējuma izdzēšanā ar lāzeru tiek uzkarsēts krāsu pigments, kas var izraisīt šūnu plīsumu, čūlas un neglītas rētas. Savukārt jaunais krēms, iesūcoties ādā, iznīcina pigmentu skartās šūnas, taču citas tuvējās šūnas atstāj neskartas.

Internets zem kājām

Češemas pilsētiņā Londonas pievārtē tiek izmēģināts jauns bezvadu interneta nodrošinājums – ietaises ierīkotas galveno centra ielu ietvēs zem pazemes komunikāciju lūkām. Signāls uztverams vismaz 80 metru rādiusā. Datu plūsmas ātrums ir 166 megabiti sekundē, tas ir, septiņas reizes ātrāk par vidējo platjoslas interneta ātrumu Lielbritānijā. «Internets ir viens no modernas dzīves pamatiem. Prieks, ka jaunā tehnoloģija palīdzēs cilvēkiem ieekonomēt naudu uz mobilo tālruņu datu izmantošanas rēķina,» saka vietējās domes deputāte Šerila Gilana.


Zemūdens šķiņķis

Oregonas Universitātes zinātnieku komanda radījusi un patentējusi jaunu jūraszāles veidu, kam ir izredzes kļūt par kārtējo tā dēvēto superpārtiku. 

Klusā un Atlantijas okeāna piekrastēs augušās jūras aļģes pēc izskata atgādina sarkanos salātus. Nav diezcik garšīgas, taču piesātinātas ar vērtīgiem minerāļiem un olbaltumvielām. Tās jau tagad tiek kaltētas un pārdotas kā pārtikas piedevas.

Manipulējot ar auga gēniem, pētniekiem izdevies radīt vēl vienu vērtīgu īpašību – jaunajai jūraszālei ir bekona garša.

(At)vārītas olas

Amerikāņu un austrāliešu ķīmiķi atšifrējuši, kā savā sākotnējā stāvoklī atjaunot vārītu olu. Precīzāk – atkal iegūt jēlu baltumu, jo ar dzeltenumu to izdarīt tomēr nav iespējams. Pētnieki izstrādājuši īpašu ietaisi, kas spēj atšķetināt karstumā savijušos proteīnus.

Jūs varbūt jautāsit – vai tiešām nav nekā prātīgāka par vārītu olu atjaunošanu? Izrādās, šim atklājumam ir svarīga nozīme molekulārajā bioloģijā, ievērojami samazinot audzēju ārstēšanas izmaksas. Un, visticamāk, pielietojumu tam atradīs arī pārtikas industrija.

Dārzeņi orbītā

Kartupeļu audzēšana ārpus Zemes vairs nav tikai populāra zinātniskās fantastikas romāna un šogad iznākušās filmas Marsietis radošā ideja. Šovasar paši savus salātus izaudzēja Starptautiskajā kosmiskajā stacijā strādājošie astronauti. Pusi ražas apēda paši, bet otra puse tika nogādāta uz Zemes analizēšanai.

Kosmosa pētnieki vēlas iemācīties audzēt dārzeņus Visumā, lai nākotnē svaiga pārtika būtu pieejama astronautiem, kas varētu doties ilgās ekspedīcijās uz citām planētām.

Vēl siltāk

Statistika liecina, ka 47% globālās enerģijas tiek tērēti telpu apsildīšanai. Protams, siltuma izšķiešanu var novērst ar labāku izolāciju.

Taču profesoram Ju Ču un viņa studentam Po Ču Ksju no Stenforda Universitātes ASV ir cita ideja – jāuzlabo iekštelpās valkājamais apģērbs. To varot panākt, drēbēs ieaužot sudraba nanošķiedru. Aprēķini liecina, ka parasts apģērbs atstaro aptuveni 20% ķermeņa siltuma, bet jaunā sudrabdrēbe nosargā pat līdz 90%. Vizuāli tā neatšķirsies no jebkura cita apģērba.

Himalaju dīvainīši

Pasaules Dabas fonds oktobrī iepriecināja ar ziņu, ka pēc piecus gadus ilga darba pētniekiem izdevies atklāt 211 līdz šim nezināmas sugas. 133 augi, 39 bezmugurkaulnieki, 26 zivis, 10 abinieki, viens reptilis, viens putns un viens zīdītājs. Tas noticis Himalaju austrumu daļā, aptverot daļu Indijas, Butānas, Nepālas, Tibetas un Mjanmas.

Lielākie dīvainīši ir staigājošas zivis, kas spēj elpot atmosfēras gaisu un ārpus ūdens izdzīvot līdz četrām dienām. Pēc evolūcijas joka izskatās arī pērtiķi, kuru deguna nāsis vērstas uz augšu – dzīvnieki šķauda ik reizi, kad sāk līt lietus.

Veselība neslēpjas laimē

Desmit gadus sekojot miljonam pusmūža sieviešu Lielbritānijā, apgāzts mīts, ka laimīgiem cilvēkiem ir labāka veselība. «Laimes sajūtai un citiem labsajūtas izpausmes aspektiem nav nekādas tiešas saistības ar mirstību,» secinājuši pētnieki no Oksfordas Universitātes. Nelaimīguma sajūta un stress neatstāj nekādu ietekmi, piemēram, uz tādām kaitēm kā paaugstināts asinsspiediens, diabēts, astma, artrīts un depresija. Tas gan var novest pie alkoholisma vai pašnāvības, brīdina pētnieki.

Tā kā pētījumā tika iesaistītas tikai sievietes, nav zināms, vai līdzīgas likumsakarības attiecināmas arī uz vīriešiem.

Ritvars Pakers, atrada vasarā Klapkalnciemā pazudušo puiku

 

Bija silts 16.augusta vakars. Pulkstenis rādīja deviņi. Ritvars skatījās televizoru. «Svētdienas vakara mājas režīms. Mana dzīvesbiedrene Zane feisbukā izlasīja, ka Klapkalnciemā ap septiņiem pazudis divus gadus vecs puika un vajadzīgi palīgi meklēšanai. Nebija divu domu, ka jābrauc. Nu kā? Ja bērns pazudis, tad jāatrod! Zvanīja draugs, sacīja, ka arī taisās braukt. Teicu, lai brauc man pakaļ,» atceras Ritvars Pakers.

Ritvars ir 30 gadus vecs tukumnieks, darbojas bruģēšanas jomā. Ģimenē aug divi dēli. Ritvars brīvajā laikā spēlē basketbolu. Viņš neaizraujas ar sociālo tīklu lietošanu, Ritvaram nav profila draugos vai feisbukā, tāpēc atrast viņu nebija vienkārši.

«Es parasti cenšos palīdzēt cilvēkiem. Draugiem nekad neatsaku. Kad gada sākumā jūrā pie Kolkas iepūta kaitbordistu, gribēju braukt meklēt, bet netiku. Zināju viņu, kopā basketbolu spēlējām. Toreiz nebija arī sajūtas, ka es varēšu būt noderīgs. Tā tomēr ir jūra, nevis mežs. Kad uzzināju par Klapkalnciema puiku, jutu – atradīsies,» saka Ritvars. 

Notikuma vietā, Klapkalnciema mežā, Ritvars ar draugu un viņa dēlu ieradās ap desmitiem vakarā. Priekšā bija daudz cilvēku. Tika iesaistīts arī dziednieks, zemessargi, kinologs. Mazā bērna vecāki, Amerikas pilsoņi, stāstīja, ka dēls pazudis no redzesloka, kad bija piestājuši paogot un iestiga automašīna. Ne paši, ne divi vecākie bērni nebija pamanījuši, kur mazais Fjodors nozuda.

Brīvprātīgos norīkoja ķēdē doties mežā. Attālums starp cilvēkiem bija aptuveni metrs, un ķemmēšana notika pamatīgi. Sāka krēslot, redzamība kļuva aizvien sliktāka. Nācās likt lietā kabatas lukturīšus. Cilvēki meklēja, sauca mazo Fjodoru, taču bez rezultāta. «Man šķita, ka kaut ko darām nepareizi. Mums tika uzdots meklēt brikšņainā vietā, kādā divgadīgs bērns nespētu tikt cauri. Cik tad viņam tā kājiņa gara? Gan jau bija gājis, piekusis, apsēdies un iesnaudies. Un no tās skaņas, ko radīja helikopters, izgaismojot mežu, bērns varēja nobīties un paslēpties,» – tā Ritvars.

Pēc četru stundu meklēšanas bija iestājusies dziļa tumsa. Pulkstenis rādīja divi naktī. Tika nolemts vietās, kur brīvprātīgie nebija gājuši, palaist suņus. Vēlāk izrādījās, ka suņa norādes bija nepareizas, jo veda ārā no meža. Pa stigām brauca kvadracikli. Ritvars saprata, ka ir īstais brīdis, lai nogādātu mājās drauga dēlu un ātri dotos atpakaļ. «Domājām, uz pāris stundām aizbrauksim palīdzēt. Viss ievilkās,» Ritvars stāsta, ka notikuma vietā atgriezās ap pulksten trijiem, un atsāka meža ķemmēšanu ķēdēs. Bija tumšs. Un beidzot arī kluss. Bērna balsi nekur nedzirdēja. «Mēs staigājām, meklējām. Es iedomājos sevi bērna vietā un viņa mātes vietā, lai iztēlotos, kā un kas varēja notikt. Vai puika tiešām lauztos cauri bieziem krūmiem? Viņš taču ne no viena nebēga. Loģiskāk šķita, ka jāmeklē vietās, kas viņa iešanai būtu pa spēkam. Taču, kur policija lika staigāt, tur arī gāju.»

Ap četriem pamazām kļuva gaišāks. Kāds bija pamanījis bērna pēdu nospiedumus uz smilšainās kāpu taciņas. Fjodora vecāki sākumā nebija norādījuši to kā virzienu, kur puika nozudis no viņu redzesloka. Ķēde atkal tika veidota no pazušanas vietas iekšā meža dziļumā. Skrajā vietā ar priedēm, stigām un mellenāju mētrām. 

Pēkšņi Ritvars izdzirdēja raudāšanu. Taču bērnu nemanīja. «Viņš raudāja ļoti skaļi, bet nebija redzams. Paskrēju pāris metru uz priekšu, pietupos un pamanīju zem mellenājiem tupam puiku. Viņš bija vienā līmenī ar mētrām. Maziņš, nosalis, sandalēs un šortos, sporta krekliņā. Nobļāvos, ka atrasts. Tad puikam pateicu, ka viss ir kārtībā, drīz satiks mammu. Puika neatbildēja, turpināja raudāt. Norāvu savu jaku un aptinu viņam apkārt. Paņēmu klēpī un vēlreiz nokliedzu, ka puika atrasts. Jutos tik atviegloti.»

Ap Ritvaru saskrēja citi brīvprātīgie, arī novilka jakas un savīstīja puiku. Tad mazo Fjodoru kāds izņēma no Ritvara rokām un sāka bildēties. «Man bildēties nepatīk, feisbukā neesmu, tāpēc pagāju nostāk. Sagaidīju policiju,» atceras Ritvars.

Priecīgā bildēšanās mežā izbrīnīja arī Engures pašvaldības policijas vadītāju Jāni Vancānu, kurš vadīja meklēšanas darbus. «Kad tuvojos notikuma vietai, nesapratu, kāpēc puika iet pa rokām un ar viņu fotografējas. Bērns visu nakti bijis izbailēs, un nu viņam metas virsū bars cilvēku! Var saprast atradēju prieku, taču bērns pēc iespējas ātrāk bija jānogādā vecākiem un mediķiem,» saka policists. Arī meklēšanas laikā vairāki brīvprātīgie neesot sadarbojušies ar policiju: ieradušies notikuma vietā un devušies mežā uz savu galvu. Tas apgrūtināja darbu, jo kinologiem ar suņiem nācās pārmeklēt brīvprātīgo nopēdotas meža takas. Iespējams, tas traucēja sunim strādāt, jo viņš norādīja, ka bērna pēdas ved ārā no meža. Patiesībā Fjodors atradās aptuveni pusotru kilometru no pazušanas vietas.

Ritvars atstāja savus kontaktus Vancānam un varēja doties prom. Viņš nesagaidīja brīdi, kad mazais Fjodors nonāk vecāku rokās. «Savu biju padarījis. Puika atrasts. Izgāju no meža, padzēros un braucu mājās. Atceros, ka draugs teica: «Pulkstenis rāda septiņi, es vēl uz darbu varu paspēt.»»

Kad Ritvars pārradās mājās, visi gulēja. Iegājis dušā, viņš ātri uzmeta skatu portāliem, ziņām televīzijās. Nekur nebija pieminēts, kas atrada puisēnu. «Ne jau man to vajadzēja. Vienkārši dīvaini, ka policijas vadība varēja pateikt tikai to, ka atrada brīvprātīgais, nevis nosaukt vārdu un uzvārdu, lai arī tas viņiem bija.»

Ritvars sagaidīja, kad pamostas dēls, un aizveda viņu uz bērnudārzu. Pastāstīja, kā atradis puiku. Pēc deviņu stundu staigāšanas pa mežu Ritvars nejutās tik piekusis, lai liktos slīpi. Bija pirmdienas rīts. Sākās darbdiena, brauca uz objektu, kur vadīja bruģēšanas darbus. Zvanīja mobilais. Fjodora vecāki, Amerikas pilsoņi. Pateicās, gribēja atlīdzināt. Prasīja, vai viņam dzīvē kaut kā pietrūkst. «Teicu, ka ne. Bija prieks atrast bērnu, ar to man pietiek. Teicu: «Sargiet viņu, tā būs labākā pateicība.»»

Torņu ielā putotais gardums

Tūkstošiem cilvēku ir baudījuši viņu produkciju. Galvenokārt saldummīļi. Lieli un mazi. Latvijā un ārpus tās. Tomēr tikai retais zina, ka vieni no gardākajiem Baltijas zefīriem top Aizkrauklē

Pirms gadiem 13 sākuši darbu ar vienu vienīgu glazūras vārīšanas katlu, Mikas M pašlaik mēnesī ražo ap 80 tonnām zefīra. Lai gan Latvijā ir vēl divi šī garduma ražotāji, ieskaitot Laimu, un divi arī Lietuvā, nākamgad viņi plāno apjomus palielināt līdz pat 100 tonnām mēnesī. 

«Pašlaik pieprasījums ir lielāks, nekā spējam saražot. Tas liecina, ka cilvēkiem mūsu zefīrs garšo,» saka uzņēmuma līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Aleksejs Kreipāns, piebilzdams, ka pēc trešās ražošanas līnijas uzstādīšanas arī jaudas atļauj ražot vairāk.

Vienlaikus izstrādāts jauns produkts – Torņu ielas zefīrs. Kāpēc Torņu ielas? Tāpēc ka tieši Torņu ielā Aizkrauklē atrodas Mikas M ražotne, kas nodrošina ar darbu turpat 40 cilvēku un no kurienes konditorejas glazūras, šokolādi un zefīrus eksportē uz desmit valstīm.

Glazūra no sakņu bāzes

Galvenie Aizkrauklē ražotās glazūras un zefīra eksporta tirgi, protams, ir Lietuva un Igaunija. Visvairāk tieši igauņi, jo viņi paši neražo ne glazūru, nedz jau kādu laiku arī zefīrus.

No visas saražotās glazūras tiek eksportēti ap 80% un no zefīriem ap 40%, uz Igauniju aizceļo gandrīz puse no tā. Iespējams, ja ziemeļu kaimiņvalstī nopirksit smalkmaizīti, tās glazūra būs gatavota Aizkrauklē, tāpat kā lielveikalā iegādātais zefīrs.

Mikas M savu produkciju pārdod arī Krievijā, Vācijā, Īrijā, Grieķijā, Lielbritānijā, ASV un Izraēlā. Tomēr Rietumeiropā un ASV līdz šim viņu klienti galvenokārt bijuši nelielie jeb tā sauktie etniskie veikali, kuros iepērkas tur dzīvojošie latvieši, lietuvieši un krievi. Nupat gan noslēgts līgums ar vienu no Vācijas lielveikalu ķēdēm, kas jau decembrī šajā valstī sāks Torņu ielas zefīra pārdošanu.

Tomēr pats pārsteidzošākais tajā visā ir nevis eksports vai ražošanas apjoma pieaugums, bet gan tas, ka pirms 14 gadiem šāda veida konditorejas glazūru, kāda pašlaik top Aizkrauklē, Latvijā vispār neviens negatavoja un konditorejas izstrādājumu ražotāji bija spiesti to importēt no Polijas.

«Ar tagadējo partneri un uzņēmuma līdzīpašnieku Maksimu Aņisimovu toreiz strādājām Līvānos, kompānijā Adugs, kas ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem Baltijā,» atceras Aleksejs Kreipāns, kurš šajā uzņēmumā atbildējis par produkcijas realizāciju, bet Maksims bijis tehniskais direktors.

Kad un kā īsti radusies ideja ražot glazūru, Kreipāns vairs neatceras, bet, pametuši darbu Adugā, viņi 2002.gadā nodibinājuši savu uzņēmumu. Kredītā iegādājušies bijušo patērētāju biedrības sakņu bāzi un aizņēmušies bankā 30 000 latu, nopirkuši pirmo glazūras katlu. Naudas bijis maz, tāpēc saimniekot vajadzējis ārkārtīgi taupīgi. Lai piemērotu sakņu bāzi ražotnes vajadzībām, paši mūrējuši sienas, lējuši betona grīdas, līdz tikuši pie sākotnējiem 500 kvadrātmetriem, kas atbilduši ražošanas vajadzībām. Tad arī pieņēmuši pirmo darbinieku, kurš apkalpojis iekārtu, ar ko sākumā ražota tikai viena veida kakao glazūra. Bet visus pārējos pienākums un darbus veikuši abi īpašnieki.

«Pirmos trīs gadus es nodarbojos ne tikai ar produkcijas realizāciju, bet vienlaikus strādāju arī par šoferi, piegādājot glazūru klientiem,» stāsta Aleksejs. Viens no lielākajiem tās noņēmējiem bijusi kompānija Adugs, jo iepirkt glazūru Aizkrauklē bijis lētāk nekā Polijā. Un Kreipāns atzīst – pateicoties tieši šai sadarbībai, uzņēmums varējis ne tikai stabili nostāties uz kājām, bet arī attīstīties.

Aizkraukle uzņēmējdarbībai izvēlēta tāpēc, ka tā ir Alekseja dzimtā pilsēta. Šeit viņš audzis, gājis skolā, bet pēc tās pabeigšanas neilgu laiku strādājas rūpnīcas VEF filiālē, kas bija speciāli izveidota, lai nodrošinātu vietējos ar darbavietām. «Bet tad sākās pārmaiņu laiks un to likvidēja,» saka uzņēmējs. Kaut kā iztiku pelnīt vajadzējis, tāpēc viņš kopā ar vairākiem paziņām sācis Krievijā realizēt Latvijā ražotās pārtika preces. Konservus, limonādes, konditorejas izstrādājumus… Veduši to visu uz Maskavu, vēlāk arī uz Sanktpēterburgu, kur pēc PSRS sabrukuma veikali bijuši pilnīgi tukši.

Vēlāk, kad ar šo biznesu vairs nebija jēgas nodarboties, viņš sācis strādāt par tirdzniecības menedžeri kādā pārtikas uzņēmumā, bet pēc tam pārcēlies uz Līvāniem, uz Adugu.

«2005.gadā mēs beidzot pieņēmām darbā šoferi un pēc tam vēl dažus darbiniekus, bet 2008. sākām ražot zefīru,» viņš turpina par to, kā pamazām audzis un attīstījies uzņēmums.

Šokolāde un putna piens

Tas, ka tobrīd zefīrus ražoja ne tikai Rīgā, bet arī Tallinā abu valstu lielie saldumu ražotāji, viņus neesot biedējis. «Mēs no Krievijas uzaicinājām tehnologu, kas tur ir neapstrīdama autoritāte šī produkta izstrādē, un palūdzām radīt tādu zefīru, kas cilvēkiem garšotu un ko viņi pirktu,» stāsta Aleksejs. Jaunā produkta izstrāde ilgusi apmēram nedēļu.

Un galvenais, ar ko tas atšķiras no citiem zefīriem, esot izejvielu kvalitāte. «Mēs neizmantojam želejveidotājus un zemākas kvalitātes izejvielu aizstājējus. Piemēram, ja nepieciešams, lietojam tikai īstu kondensēto pienu, nevis tā saukto kondensētā piena produktu.» Tas pats attiecoties uz citām izejvielām. Atkarībā no zefīra veida to var būt pat līdz desmit. Tomēr galvenās – cukurs, glikozes sīrups, ūdens, ābolu biezenis, olbaltuma pulveris, pildījumam dažādu veidu džemi, bet glazūrai kakao pulveris ar samazinātu tauku saturu. Kvalitatīvs produkts vienlaikus nevar būt arī lēts produkts, uzsver Aleksejs.

No malas zefīru tapšana izskatās samērā vienkārša. Vispirms visas izejvielas tiek saputotas, līdz iegūta viendabīga masa, kura ar speciālas iekārtas palīdzību iegūst nepieciešamo formu un vajadzības gadījumā arī attiecīgo pildījumu. Pēc tam jau gatavais, bet vēl mīkstais zefīrs līdz 12 stundām žūst 45 grādu temperatūrā. Un tikai pēc tam to var fasēt, saiņot un nosūtīt veikaliem.

Arī pirmo zefīru ražošanas iekārtu Mikas M iegādājās Krievijā. Bet 2011. un 2013.gadā, saņemot Eiropas līdzfinansējumu, iegādātas gan jaunas iekārtas, gan rekonstruēta ražotne, kuras platība tagad ir 8000 kvadrātmetru.

Pašlaik trijās iekārtās tiek ražoti 10 dažādu veidu zefīri ar un bez pildījuma vai glazūras. Pēdējos trīs gadus pēc Krievijas pasūtījuma Aizkrauklē ražo speciālu šokolādi bez cukura, bet ar dažādu augļu garšām – cilvēkiem, kuri slimo ar diabētu. «Tā ir liela kompānija, kas specializējusies diabētisko produktu ražošanā un realizācijā. Viņi gribēja, lai šokolādi izgatavotu tieši Eiropā, bet mums bija tam nepieciešamās iekārtas,» skaidro valdes priekšsēdētājs.

Drīz jau būs gads, kopš darbu sākusi arī pērn Vācijā iegādātā līnija marmelādes ražošanai. Un Aleksejs cer, ka nākamgad viņi sāks vēl viena jauna produkta – putna piena – ražošanu. Lai gan pamatprodukts joprojām ir un būs konditorejas glazūras. Pašlaik līdz ar brūnajām kakao tiek ražotas arī baltās piena glazūras, un tagad pavisam kopā to ir ap trīsdesmit.

«Atšķirībā no zefīra glazūru mēs pārdodam Lietuvā un Igaunijā, bet šoruden sākām to eksportēt arī uz Krieviju,» stāsta Aleksejs. Trīs mēnešu laikā Krievijā jau realizēts ap 100 tonnu Aizkraukles glazūras.
Austrumu kaimiņa tirgus Kreipānam ir pazīstams ne tika no tiem laikiem, kad veda uz Maskavu pārtikas preces. 2007.gadā viņš kopā ar Aņisimovu nodibinājis uzņēmumu Sanktpēterburgā. Tas gan juridiski nekādi nav saistīts ar Mikas M, tomēr, tāpat kā Aizkrauklē, ražo glazūru. Tikai nedaudz mazākos apjomos – Mikas M apgrozījums pērn bija ap 5,5 miljoniem eiro, bet Krievijas uzņēmumam ap pieciem miljoniem dolāru.

Viena no lielākajām problēmām pārtikas nozarē Latvijā, pēc Alekseja domām, ir ne tikai mazais tirgus, par ko parasti runā uzņēmēji, bet tas, ka vietējais tirgus ir pilnīgi neaizsargāts. Jo galvenais kritērijs ir nevis kvalitāte, bet gan zemākā cena, kas nereti paver ceļu lētiem importa produktiem, ar kuriem vietējie ražotāji nevar konkurēt.

Tā pirms kāda laika tirgū parādījās interesantas formas Ukrainā ražots zefīrs, un viena no lielveikalu ķēdēm sākusi izskatīt jautājumu par tā pastāvīgām piegādēm. «Skaidrs, ka mēs kā vietējie ražotāji neesam tajā ieinteresēti, tāpēc radījām ļoti līdzīgu produktu, tikai par zemāku cenu un panācām, ka tirgotāji noslēdza līgumu ar mums, nevis ukraiņiem.»

Kā tas iespējams, ja runa ir par kvalitatīvu produktu no kvalitatīvām izejvielām un citām ražošanas izmaksām, kas Latvijā nenoliedzami ir augstākas nekā Ukrainā? «Ir iespējams,» saka Aleksejs Kreipāns. «Uz mūsu pašu peļņas rēķina. Bet, ja gribat nosargāt vietējo tirgu un savas pozīcijas tajā, tad nav citas izejas. Labi, ar šo vienu produktu šogad neko nenopelnīsim. Varbūt nenopelnīsim arī nākamgad. Bet cilvēki būs pie tā pieraduši, un pēc gadiem trim jau varēsim sākt runāt par peļņu.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man vispār patīk nodarboties ar biznesu, tomēr vislielāko gandarījumu sagādā tas, ka varu dot cilvēkiem darbu. Kad redzu, ka viņi ar šo darbu ir apmierināti, priecīgi un smaidīgi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nepirkt lētas iekārtas! 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Lai bizness sekmīgi attīstītos, vispirms jāatrod sava niša. Nevajag darīt to pašu, ko jau dara citi. Vēl jāatceras, ka paļauties varēs tikai uz sevi. Neviens cits, valdību ieskaitot, jums nepalīdzēs.

Varbūt nākamreiz Gregs smaidīs

Džefa Kinnija sarakstītās Grega dienasgrāmatas pārdotas vairāk nekā 150 miljonos eksemplāru visā pasaulē. Intervijā viņš pastāsta, kāpēc drukātas grāmatas ir svarīgas, un dalās arī dažos padomos vecākiem

Nav šaubu, ka mūsdienās bērni un jaunieši lasa mazāk nekā pirms interneta izgudrošanas, tomēr ik pa brīdim parādās kāds autors, kurš spēj atraut viņu uzmanību no ekrāniem un līdz ar to piedzīvo galvu reibinošas sekmes. Slavenākais piemērs ir Harija Potera sērijas autore Dž.K.Roulinga (J.K.Rowling), kuras grāmatas par jauna burvja cīņu pret ļauno pārdotas vairāk nekā 400 miljonos eksemplāru.

Tajā pašā kategorijā ierakstāms arī Džefs Kinnijs (Jeff Kinney). Kopš 2007.gada pārdoti vairāk nekā 150 miljoni viņa sacerēto Grega dienasgrāmatu eksemplāru.

Šoruden iznākusi sērijas desmitā grāmata Vecā skola, un Kinnijs izvēlējās Rīgu kā vienu no četrpadsmit pilsētām, kurās personīgi prezentēt jauno izdevumu. Šeit noslēdzās pasaules tūre, kuras laikā viņš apmeklēja arī Riodežaneiro, Sidneju un Pekinu. Iespēju tikties ar tāda mēroga autoru nevarēja palaist garām, taču, kad apsēdos viņu intervēt, pirmais jautājums bija no Kinnija: kad ir vislabākais laiks apmeklēt Rīgu? No visām pilsētām, kurās viesojies, mūsu galvaspilsēta viņam patīkot vislabāk, un viņš šovasar grib te atvest savu ģimeni.

Sarunas laikā 1971.gadā Merilendas štatā valdības ierēdņa un skolotājas ģimenē dzimušais autors atstāj patīkama, labdabīga cilvēka iespaidu, kuram sekmes nav sevišķi sagrozījušas galvu. Žurnāls Time 2009.gadā viņu nosaucis par vienu no pasaules simt ietekmīgākajiem cilvēkiem, taču viņš par dzīvesvietu izvēlējies Pleinvilu (Plainville) Masačūsetsas štata dienvidu nomalē, tajā dzīvo tikai 8000 cilvēku, un viņš ar aizrautību un lepnumu stāsta par grāmatveikalu, kuru tur atvēris, lai atdzīvinātu mazās pilsētiņas centru.

Pirmais jautājums viņam, protams, ir par grāmatām. Pilnīgā pretstatā drosmīgajam, apdāvinātajam līderim Harijam Poteram Grega dienasgrāmatu antivaronis ir nedaudz nīkulīgs skolnieks, kurš nelido fantastiskā paralēlā pasaulē, bet viņa dzīve rit pavisam prozaiskā, turklāt nepārprotami amerikāniskā pusaudža ikdienas realitātē.

Kāpēc Gregs iemantojis tādu popularitāti arī ārpus ASV?
Atbilde man noformulējās šā ceļojuma laikā. Stāstos ir kaut kas universāls, tie ir par vecākiem, brāļiem un māsām, un skolotājiem, un mājdzīvniekiem, un problēmām, kuras ir visiem jauniešiem. Viņi Gregā Heflijā var saskatīt nedaudz no sevis.

Grāmatās Gregam bieži vien neiet viegli. Vai, jūsuprāt, pusaudža gadi vienmēr ir bēdu ieleja?
Jaunieši man prasa, kāpēc uz grāmatu vākiem Gregam vienmēr ir nelaimīga sejas izteiksme. Man šķiet, ka šajā vecumā ir daži laimes uzplaiksnījumi, tomēr pārsvarā tas ir sarežģīts, neveikls laiks. Taču mans dēls liek man šo priekšstatu nedaudz apšaubīt. Viņam tikko palika trīspadsmit gadu. Tam vajadzētu būt ļoti grūtam brīdim, tomēr viņš atplaukst gandrīz visās jomās – akadēmiski, sabiedriski, sportiski.

Varbūt uz nākamās grāmatas vāka Gregs smaidīs?
Varbūt. Es tieši par to domāju, ka uz vienpadsmitās grāmatas vāka varbūt viņam būtu jāsmaida.

Kāpēc jūs nolēmāt atbraukt uz Rīgu? Citas tūres laikā apmeklētās pilsētas ir daudz lielākas.
Mēs izklājām karti un apskatījāmies, kurās valstīs šajā laikā grāmata nonāks pārdošanā. Likās, ka Latvija būtu kaut kas citāds un negaidīts. Man patīk dažādot apmeklējumus un nebraukt tikai uz lielajiem tirgiem. Tas šķiet pārāk komerciāli. Šajā ceļojumā Latvija bija milzīgs pārsteigums. Šī ir vieta, kur labprāt atgrieztos.

Pirmās grāmatas sākumā Gregs raksta: kad būšu slavens un bagāts, man būs labākas lietas, ko darīt, nekā atbildēt uz cilvēku muļķīgajiem jautājumiem.
Jā, man tas ir ienācis prātā, ka Gregs nu ir kļuvis slavens, bet viņš nezina, ka tik daudz cilvēku lasa viņa dienasgrāmatas. To rakstot, es pazobojos par amerikānisku sajūtu, ka visi domā, ka kļūs slaveni, ka būs vai nu sporta vai kino zvaigznes. Dzīve tomēr cilvēkus ar laiku nedaudz atsēdina. Tiesa, jocīgā kārtā patlaban realitātes šovos cilvēkiem ir pat lielāka iespēja kļūt slaveniem, un jo mazāk viņiem talanta, jo labāk.

Taču savā ziņā šis teikums attiecināms arī uz jums. Esat ļoti pazīstams un sekmīgs, taču vēl aizvien ir jāatbild uz visādiem jautājumiem…
Ir liela privilēģija būt tādā pozīcijā. Es nekad nedomāju, ka to sasniegšu, un jūtu, ka jebkurā brīdī tā varētu arī pazust. Cenšos to sev atgādināt.

Jūs necerējāt, ka grāmatas būs tik sekmīgas?
Nē. Man nebija pārliecības, ka kāds tās vispār gribēs izdot. Domāju, ka tās ir pārāk specifiskas un dīvainas. Sāksim ar to, ka viss grāmatas teksts ir rokraksta šriftā, un pa vidu ir komiksu ilustrācijas. Tās patiesībā nav ilustrētas grāmatas, to ģenētiskais kods nāk no komiksiem, tāpēc man nešķita, ka varēšu tās izdot. Es [pie šīs idejas] piestrādāju gadus astoņus daļēji arī tāpēc, lai pēc iespējas ilgāk novilcinātu atteikuma brīdi. Nezināju, ko darīšu, ja grāmatas netiktu izdotas.

Sākumā jūs šos stāstus publicējāt internetā, un tikai pēc tam tās izdeva kā drukātas grāmatas. Tas šķiet pārsteidzoši, jo tagad daudzi saka – druka nav vajadzīga, jo viss ir internetā.
Druka ir nepieciešama! Tā rada pārliecību, ka ideja tiešām ir nopietna. Jau pirmā pusotra gada laikā Gregam tiešsaistē bija 20 miljoni lasītāju, taču nešķita, ka tas ir pa īstam. Gadiem ejot, kļūst aizvien vairāk žēl, [ka iet mazumā] lietas, kas agrāk likās tik lieliskas. Piemēram, vinila plates un plašu veikali, vai avīzes. Tas ir satraucoši, jo šīs lietas acīmredzami ir lieliskas, tām būtu jāizdzīvo.

Cik lielā mērā stāsti Grega dienasgrāmatās ņemti no jūsu paša pieredzes?
Mani labākie materiāli vienmēr ir saistīti ar kādu patiesību. Pat ja tajos ir tikai 5% [patiesu notikumu], tas ir atbalsta punkts, pie kura pieķerties, lai rakstītais nebūtu tikai fantāzija vai prātuļošana. Man patīk rakstīt par to, kas tiešām ir noticis, bet piešķirt tam kādu papildu knifu, lai sanāk komiskāk.

Tātad Gregs ir daļēji autobiogrāfisks darbs?
Gregs ir manas jaunības un manu tālaika trūkumu palielināta, pastiprināta versija, lai gan dažās jomās viņš ir labāks par mani. Ja man tajā vecumā būtu sekojusi līdz dokumentālās filmēšanas grupa, rezultāti nebūtu sevišķi labi. Gregs ir nedaudz cēlāks, nekā biju es.

Vai jūs grāmatās izmantojat arī savu dēlu pieredzi?
Retāk, nekā varētu domāt. Ļoti maz esmu paņēmis tieši no viņu dzīves. Taču kā tēvam man ir iespēja redzēt bērnību un jaunību otro reizi ar viņu acīm. Visbiežāk idejas jaunai grāmatai rada pieaugušo, tajā skaitā arī mana liekulība.

Vai visos tēlos ir kaut kas no jūsu pieredzes?
Grega ģimenē kā greizā spogulī ir redzami manas ģimenes locekļi. Dažiem tēliem izmantoju kādas rakstura īpašības, kuras gadu gaitā esmu novērojis cilvēkos, bet citi tēli ir pavisam izdomāti.

Vai plānojat rakstīt grāmatas, kuras nebūtu saistītas ar Gregu?
Tas man ir aktuāls jautājums – vai es būšu tikai vienas «firmas zīmes», vienas idejas radītājs? Neviens nepārmeta Čārlzam Šulcam (Charles Schulz, ASV ļoti slavenā komiksa Peanuts autoram – red.), ka viņš līdz mūža galam strādāja tikai pie Peanuts

No otras puses, ir daži sekmīgi autori, kuri spēj radīt vairākas šādas firmas zīmes. Man tomēr šķiet, ka cilvēkam ir laimējies, ja viņš izveidojis vienu tik populāru zīmolu. Tāpēc man jābūt apmierinātam un jācenšas panākt, lai tas ir tik labs, cik vien iespējams.

Ja jūs būtu Grega tētis, ko viņam dāvinātu Ziemassvētkos?
Droši vien to pašu, ko došu saviem bērniem – vienu labu dāvanu un tad vēl dažas, mazākas. Mūsmājās mēs nepārspīlējam ar dāvanām, mani bērni dabū mazāk dāvanu nekā viņu draugi.

Jūs droši vien dāvināt grāmatas.
Jā, protams, sevišķi tagad, kad mums pieder grāmatu veikals. Pagājušajā gadā gandrīz visas dāvanas bija grāmatas.

Kāpēc nolēmāt atvērt grāmatu veikalu? Kā atrodat tam laiku?
Man droši vien nepietiek laika, lai ar to nodarbotos, un par to man visu laiku atgādina sieva. Tomēr tā ir ļoti laba lieta, kura pārveido mūsu pilsētiņu. Mēs centrā nojaucām vecu, brūkošu celtni [lai uzceltu ēku grāmatu veikalam], un tagad pilsētiņai ir jauna identitāte. Man par to ir liels gandarījums.

Kā jums patīk dzīvot tik mazā pilsētā?
Ļoti patīk, tā man ir pareizajā lielumā. Ir viegli panākt lielus uzlabojumus. Nomainot to vienu celtni, esam mainījuši pilsētas identitāti. Uz ēkas sienas uzrakstījām – Pleinvila, dibināta tad un tad. Ceru, ka nākotnē, domājot par Pleinvilu, cilvēki domās par šo ēku. Ceram paplašināties – tikko blakus ēkai izveidojām apzaļumotu autostāvvietu. Lielākā vai turīgākā pilsētā man nebūtu sajūtas, ka es varu tā palīdzēt.

Vai pilsētas iedzīvotājiem tas ir bijis pieņemami?
Jā, ļoti.

Viņi nāk uz grāmatu veikalu?
Jā, nāk. Tas ir izvērties par reģionālu grāmatu veikalu, un ir sajūsminoši, ka varam piesaistīt «A listes» autorus un sportistus, [kas tur brauc un tiekas ar lasītājiem]. Tas ir lieliski – kultūra, visas interesantās lietas brauc pie manis!

Vai grāmatu veikals ir pelnošs uzņēmums?
Ēkas celtniecības izmaksas mēs neatgūsim, taču veikals ir ilgtspējīgs uzņēmums. Tas maksā man diezgan augstu īres maksu, lai būtu spiests ievērot biznesa disciplīnu.

Kas bija jūsu mīļākā grāmata, kad bijāt Grega vecumā?
Hobits. Lasīju arī Pīrsa Entonija (Piers Anthony) Zanta (Xanth) sērijas grāmatas. Man patika fantastika. Taču mana visu laiku iemīļotākā literatūra ir komiksi – četrdesmitajos un piecdesmitajos gados Karla Barksa (Carl Barks) veidotie stāsti par Donaldu Daku un tēvoci Skrūdžu. Tie ir lieliski.

Kas jums tagad patīk?
Tādu autoru kā Malkolma Gledvela (Malcolm Gladwell) vai Bila Braisona (Bill Bryson) grāmatas, kuras izgaismo mūsu dzīvi un pārveido domāšanu. Godīgi sakot, es bērnu grāmatas nelasu.

Jūsu grāmatās labi redzama jauniešu acīm skatīta pasaule. Kādus padomus jūs dotu Grega vecuma bērnu vecākiem?
To pašu padomu, kuru dodu sev – pavadiet pēc iespējas vairāk laika ar saviem bērniem. Mani šokē, cik ātri paiet laiks. Šķiet, tas paskrien garām trīs reizes ātrāk, nekā biju gaidījis. Tas, iespējams, nav tāds komisks padoms, kādu gaidījāt, bet ir tas, par ko es šobrīd ļoti daudz domāju.

Gada izskaņā

Tirdziņi, koncerti, izrādes, saulgriežu svētki un krāšņas Vecgada balles, kur aizvadīt gada pēdējās dienas un skaisti sākt Jauno gadu

Svētku sajūtai

19., 20.decembrī plkst.10-18. Piemērotas dāvanas Ziemassvētku tirdziņā fon Stricka villā Aristida Briāna ielā 9. Noskaņai mūziku no vinila platēm spēlēs DJ H.Ē.Zēgners un Uldis Rudaks. 

19., 20., 26., 27.decembrī plkst.10-16. Kalnciema kvartāla Ziemassvētku tirdziņā eglītes, dāvanas, gardi vietējie produkti svētku galdam. 

Līdz 30.decembrim plkst.11-20. Mākslas akadēmijas aulā gadskārtējais studentu darbu gadatirgus Jarmarka (slēgts 24.-26.decembrī). Iespēja atrast oriģinālas dāvanas, daļa ienākumu tiks ziedota studentu prakses un simpoziju vietas atjaunošanai – Jāņa Kugas mājai Ikšķilē.

Ar bērniem

20.decembrī plkst.12. Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Bluķa vakars – ziemas saulgriežu sagaidīšana. Dziedāšana, laimes liešana, sveču un rotājumu gatavošana bluķa vilkšana un sadedzināšana. Brivdabasmuzejs.lv

20.decembris-3.janvāris. Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Liepājā un Rēzeknē latviešu filma Ziemassvētku jampadracis būs skatāma jaunā veidolā – muzikālas izrādes formā visai ģimenei. Bilesuparadize.lv

25., 26., 27.decembris un 2.janvāris. Kinoteātrī KSuns Norvēģijas bērnu Ziemassvētku filmu seansi. Bērniem un vecākiem ar bērniem ieeja bez maksas, iepriekš piesakoties. Kinogalerija.lv 

25., 31.decembrī plkst.11. Leļļu teātrī jauna Ziemassvētku izrāde Jūlijonkuļa Ziemassvētki par Jūlijonkuli un viņa kaķi. Piemērota bērniem no četru gadu vecuma. Bilesuparadize.lv

26.decembrī plkst.16.30. Pasākums Sveču mežs. Skaņākalna dabas parkā Mazsalacā tiks iedegts tūkstošiem svecīšu, radot Ziemassvētku noskaņu. Radošās aktivitātes bērniem, mājražotāju tirdziņš un vokālās grupas Framest uzstāšanās Skaņākalna pakājē. Projektubanka.lv

26., 27.decembrī plkst.12. Kalnciema kvartāla Brūnās mājas zālē Ziemassvētku brīnumu skolas izrāde Salavecīša brīvdienas. Brīnumu skola ir fizikas un ķīmijas eksperimentu šovi, kuros par pasauli bērniem stāsta ar zinātnes palīdzību. Bilesuparadize.lv 

27.decembrī plkst.14. Ventspilī, Livonijas ordeņa pilī, Jāņa ielā 17, mazbānītis ar gadsimtu senajām lokomotīvēm ievizinās Jaunajā gadā. Blakus Piejūras brīvdabas muzejā tirdziņi un darbnīcas. Muzejs.ventspils.lv

Koncerti

19.-29.decembris. Aktrise Rēzija Kalniņa un draugi ar desmit koncertiem Meklētāja roze viesosies Latvijas pilsētās, atskaņojot Imanta Kalniņa mūziku. Piedalās The Sound Poets solists Jānis Aišpurs, diriģents Ainārs Rubiķis, dziedātāja Ilze Dzenīte, aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Bilesuparadize.lv

No 19.decembra Dailes teātra Vecgada koncerts veltīts 20.gadsimta 30.gadu Rīgas mākslinieku bohēmai. Koncertu Mana sirds uz trotuāra veido režisore Laura Groza-Ķibere. Bilesuparadize.lv

20.decembrī plkst.23.55. Ar īpašu seno latviešu ziemas saulgriežu dziesmu programmu Rīgas koncertzālē uzstāsies folkroka grupa Iļģi. Bilesuparadize.lv

25.decembrī plkst.15, 26.decembrī plkst.17. Ziemassvētku koncertā Ķīpsalas hallē muzicēs Vestards Šimkus, Elīna Šimkus, Kalvis Kalniņš, Ieva Kerēvica un Marts Kristians Kalniņš. Skanēs operu ārijas, klaviermūzika, kinomelodijas, Raimonda Paula, Zigfrīda Muktupāvela, Aigara Voitišķa mūzika un tradicionālas Ziemassvētku dziesmas. Bilesuparadize.lv

26.decembrī plkst.20, 27.decembrī plkst.14. Lielajā ģildē Frenkam Sinatram veltīts Ziemassvētku džeza koncerts Tribute to Frank Sinatra. Spēlēs pūtēju orķestris Rīga, diriģents Raitis Ašmanis, solisti Aminata Savadogo, Daumants Kalniņš, Ingus Pētersons, Mārtiņš Ruskis, Armands Siliņš. Bilesuparadize.lv

27.decembris-2.janvāris. Nacionālās operas gadumijas koncerta stūrakmens būs itāļu mūzika, pie diriģenta pults Mārtiņš Ozoliņš. Bilesuparadize.lv

28., 29., 30.decembrī plkst.19. Lielajā ģildē LNSO koncerts ar Raimondu Paulu pie klavierēm. Piedalās koris Kamēr…, Sonora Vaice un Daumants Kalniņš. Bilesuparadize.lv

30.decembrī plkst.15 un plkst.19. Rīgas Kongresu namā gaidāms Melo-M rīkotais Vecgada lielkoncerts ar vairāk nekā 50 čellistiem uz vienas skatuves. Skanēs gan jaunākie oriģinālskaņdarbi, gan populārākā Melo-M repertuāra mūzika. Bilesuparadize.lv 

Vecgada balles

30.decembrī plkst.21. Vidzemes koncertzālē Cēsis uzstāsies Raita Ašmaņa vadītais Jelgavas bigbends, solists Daumants Kalniņš. Programmā gan Johana Štrausa valši, gan Frenka Sinatras džeza mūzika. Lielajā zālē dejot varēs līdz diviem rītā. Bilesuparadize.lv 

31.decembrī plkst.19. Dikļu pilī Jaungada sagaidīšanas svētki Grand Retro notiks 30.gadu stilā. Jāierodas uzvalkā vai vakartērpā, jārotājas ar retrostila aksesuāriem. Vakaru vadīs aktieris Egils Melbārdis. Diklupils.lv 

31.decembrī plkst.20. Ar izsmalcinātiem ēdieniem un dejojot līdz rītam, Vecgada vakaru aicina pavadīt Gaismaspils restorāns Klīversala. Piedalīsies Andris Bulis, Natālija Tumševica un DJ Oskar Smedstad. Galdiņš jārezervē iepriekš. Registration.lv/kliversala-2016 

30.decembrī plkst.20. Liepupes muižā Jauno gadu sagaidīs Casino Royale stilā. Vakaru vadīs iluzionists Robijs Trankalis, vakara dīva – Diāna Pīrāgs, uzstāsies Cabaret dejotājas. Liepupesmuiza.lv 

30.decembrī plkst.20. Mežotnes pilī Jauno gadu sagaidīs ar akordeonista Kaspara Gulbja koncertuzvedumu, dzīvo mūziku un svētku salūtu pils parkā. Mezotnespils.lv

30.decembrī plkst.21. Skats uz Vecrīgu, uguņošana, dzīvā mūzika, svētku vakariņas un izklaides šovs ar dejotājiem, gaisa akrobātiem un iluzionistiem Saules akmenī pie Vanšu tilta. Bilesuserviss.lv

30.decembrī plkst.21. Restorāna Čarlstons banketu zālē Jauno gadu var sagaidīt 1965.gada noskaņās. Bezrindas.lv 

30.decembrī plkst.22. Kafejnīcā Piens un blakus esošajā fon Stricka villā notiks Aristokrātu balle. Dreskods: balles uzvalks. Bilesuserviss.lv

1.janvārī plkst.21. Jaunpils pilī Pērtiķa gadu sāks ar karnevālu džungļu gaisotnē. Vakaru vadīs aktieris Lauris Dzelzītis, spēlēs grupa Credo. Laimes liešana, zīlēšana un pusnaktī masku parāde.
Jaunpilspils.lv

Starp zvaigznēm un ratiņkrēslu

Kāpēc Parīzes publika neuzgavilēja Alvja Hermaņa iestudētajai Fausta pazudināšanai 

Tas noteikti nebija viegli – stāvēt uz Bastīlijas operas skatuves un klausīties prominentās pirmizrādes publikas «bū». Taču Alvja Hermaņa mierīgo smaidu un stāju novērtēja arī kritika, kura, starp citu, lielākoties bijusi labvēlīgāka pret režisoru nekā skatītāji pirmizrādē. 

Hermaņa kosmogonija

Noformulējis, ka operā režijas uzdevums ir radīt mūzikai atbilstošu telpu, viņš arī šajā uzvedumā ir konsekventi gājis šo ceļu. Visos iepriekšējos Hermaņa operuzvedumos mani saistīja veids, kā viņš spēj apvienot dažādus laikus, vienmēr atgādinot arī par to laikmetu, kad norisinās libretā minētie notikumi. Bet Fausta laiks ir mūžība. Tam vienīgā atbilstošā telpa ir Visums, bezgalība. 

Līdz ar to pamatota ir Hermaņa jau iepriekš Bastīlijas operas mājaslapā izklāstītā ideja, ka šodienas Fausts ir zinātnieks, turklāt konkrēts – Stīvens Hokings (Stephen Hawking), savukārt dramatiskās leģendas (jo komponists Hektors Berliozs pats nebija pārliecināts, vai Fausta pazudināšana ir tieši opera) darbība ir izraušanās no Zemes dimensijām, proti, planetārais megaprojekts Mars One

Gatavošanos Marsa iekarošanai vēro Hokings, ko ratiņkrēslā sastingušu spēlē leģendārās Pīnas Baušas dejotājs Dominiks Mersī (Dominique Mercy). Tikpat labi tas var būt arī tikai viņa sapnis vai vīzija. Un šī vīzija ir grandioza. To realizē vairāku ekrānu sistēma virs skatuves, koris skatuves aizmugurējā plānā, balets un dažādas skatuves izbūves vidējā plānā. Un, starp citu, dziedātāji priekšplānā.

Ekrānos mainās Katrīnas Neiburgas video – bezgalības, ko vēl nav izpētījis cilvēks: Visums un zvaigznāji, okeāna dzīles, mātes dzemde ar tajā peldošiem embrijiem. No šīm kosmiskajām vīzijām un Mersī ārkārtīgi saspringtās, lai arī absolūti statiskās eksistences, izaug stāsts par tīro saprātu, kas ieslodzīts ķermenī un var izrauties tikai citā dimensijā. 

Finālā, kad ekspedīcija uz Marsu ir startējusi, Hokings izkrīt no ratiņkrēsla un mokoši lēni mēģina celties, krīt stāvus atpakaļ, viņu uztver baleta mākslinieki, un to rokās viņš lido kā bezsvara stāvoklī. Vēlreiz notiek mēģinājumi piecelties, kas aizvien beidzas ar šo skaisto un sāpīgo lidojumu, līdz kopā ar pēdējām mūzikas skaņām varonis beidzot sper soli. Saprāts ir izrāvies no miesas žņaugiem un brīvs.

Taču šis ir tikai viens no daudziem stāstiem un vizuālajiem slāņiem. Uz ekrāna mainās arī dabasskati un dzīvās radības (sākot no spermatozoīdiem un beidzot ar gliemežiem). Savs stāsts un valoda ir horeogrāfes Allas Sigalovas baletam. Brīžiem ir sajūta, ka katrs no šiem slāņiem sinhroni vēsta kaut ko savu un tos vienlaikus uztvert, kur nu vēl savienot, nav manos spēkos.

Paradoksālā kārtā visnenozīmīgākais slānis ir… dziedātāji. Brīžiem iejūkot starp kori vai dejotājiem, brīžiem atrodoties kaut kur skatuves malā, viņi ir vairāk vērotāji nekā dalībnieki. Mefistofelis, ko dzied velsiešu basbaritons Brins Tervels (Bryn Terfel), varētu būt projekta Mars One menedžeris, Margarita, franču mecosoprāns Sofija Koša (Sophie Koch) – viena no ekspedīcijas dalībniecēm. Visneapskaužamākajā situācijā atrodas tenors Jonass Kaufmanis (Jonas Kaufmann), kurš dzied Fausta partiju, būtībā apskaņojot Mersī tēloto Hokingu, īsto Faustu. Kas viņš īsti ir – tīrā saprāta balss? Tā miesa – jo brīdī, kad Mersī Hokings sper soli, Kaufmaņa tēls atkrīt tukšajā ratiņkrēslā un sastingst paralītiķa pozā? Tikai vienu brīdi, Fausta partijas nozīmīgākā dziedājuma (Nature immense, impénétrable et fière), dabas apbrīnas un piesaukšanas laikā, Kaufmaņa varonis ir notikumu centrā, uz tukšas skatuves ar Visumu virs galvas. Un šis dziedājums līdz ar fināla ainu man arī kļuva par šī daudzslāņainā un pretrunīgā uzveduma esenci. 

Vertera 2 nebija

Kritika, brīžiem gan jaucot, vai Alvis Hermanis ir latvietis vai lietuvietis, visumā ieinteresēti uztvērusi viņa ideju, gan uzsverot, ka to principiāli nebūtu iespējams realizēt līdz galam. Proti, izvirzot par galveno varoni Hokingu Mersī atveidā, palika nesperts pēdējais solis – piešķirt viņam Kaufmaņa balsi… bez viņa paša klātbūtnes uz skatuves.

Skaidrs, ka publika gaidīja kaut ko pavisam citu. Jau operas afiša ar izplatījumā vai okeāna zilgmē slīdošu Faustu atgādināja par citu Gētes varoni – Verteru zilā samta svārkā. To un tieši tādā veidolā pirms pieciem gadiem uz Bastīlijas operas skatuves Žila Masnē operas iestudējumā Kaufmanis dziedāja un spēlēja partnerībā ar Sofijas Košas Šarloti. Droši vien cienījamā un konservatīvā pirmizrādes publika gaidīja Verteru 2. Kaufmaņa un Košas augstas raudzes partnerību saglabājis DVD ieraksts, apliecinot, cik lielā mērā opera var būt tuva dramatiskajam teātrim ar bezgalīgi niansētu aktierspēli, kas paceļ izcilu dziedājumu citā līmenī.

Jā, arī es ilgojos ieraudzīt, kā Alvis Hermanis izmantos abu dziedoņu aktierisko potenciālu Fausta un Margaritas lomā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šoreiz viņiem pievienojies trešais brīnišķīgais aktieris Brins Tervels. Taču kritiķu gaidas un cerības nu reiz ir tikai viņu pašu problēma. Publika šajā ziņā ir brīvāka.

Fausta pazudināšanaBastīlijas opera Parīzē. Pirmizrāde 8.decembrī. Nākamās izrādes 17., 20.decembrī (Fausts – Jonass Kaufmanis), 23., 27., 29.decembrī (Fausts – Braiens Himels).

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres brauciens uz Parīzi notika ar VKKF atbalstu.

«Būt tikai dziedātājai, tas ir par maz»

Elīna Garanča par tukšumu pēc mammas zaudējuma, savu latviskuma izjūtu un to, kāpēc vēlētos aiziet no skatuves ziedu laikos

Pasaules zvaigzne Elīna Garanča. Tik dažāda viņa piedzīvota pēdējā gada laikā – kā paradīzes putns Vivjenas Vestvudas dizainētā zīda žakarda kleitā, valdzinot Zalcburgas festivāla potenciālos klausītājus, un kā tramīgs zvirbulēns, drebot sāpīgās nojautās par neizbēgamu zaudējumu. Dziedātājas karjeru uz brīdi bija piebremzējusi ne tikai otrās meitiņas nākšana pasaulē, bet arī rūpes par smagi slimo mammu, pazīstamo vokālo pedagoģi Anitu Garanču. Lēnām tiek rasts līdzsvars pēc zaudējuma un meklēts atpakaļceļš uz skatuvi. Nezināju, ka viņa ir tik cilvēciski jaudīga.

Ar Elīnu tiekamies novembra vakarā, kad starp izrādēm Vīnes Valsts operā viņa atbraukusi uz Rīgu, lai ierakstītu radio studijā dziesmu Klasikas divdesmitās jubilejas šūpuļdziesmu projektam Zvaigžņu nakts.

Gatavojoties ierakstam kopā ar Raimondu Paulu, mani pārsteidza jūsu atbildīgā attieksme. Tā ir bijība, mazliet bailes vienam no otra?
Nezinu, kā lielais Maestro jutās, bet man katrā ziņā pret viņu ir bijība un liels apbrīns. Protams, viņu pazīstu visu savu dzīvi, esmu redzējusi, kā viņš strādā teātrī, un būt klāt šādā radošajā procesā ir liels ieguvums. Kā Maestro Pauls, tā nespēlē neviens. Viņa īpašais piesitiens – pēc vienas divām notīm ir skaidrs, ka tas ir Pauls. Viņa bagāža, kas atpazīst dažādus stilus, paņēmienus. Un ārkārtīgi bagātā spēja improvizēt. Ierakstā viņš neko nenospēlēja automātiski, katrā variantā bija jaunas krāsas – viņš ir neparedzams.

Oriģinālā Paula dziesmu Aicinājums dziedāja zēnu koris. Kā tu domā – tavas meitas būs koristes vai solistes?
Grūti teikt, bet viņām mūzika interesē. Vecākā meita Katrīna (4) ir tāda, kas uziet uz skatuves un neuzkrītoši visus nodzen nost, lai būtu tur viena pati. Viņai patīk, ka cilvēki aplaudē un uz viņu skatās. 

Kristīnei (nepilni 2) viss ir otrādi, viņa iejūk barā, ņemas un pievērš sev uzmanību ar savu enerģētiku.  Viņa brīnišķīgi notur melodiju, toties Katrīnai ir izteikta ritma izjūta, tā ka viena varētu būt popmūzikas dziedātāja, otra – dejotāja. Nemaz nebūtu tik slikti. Katrīna Ņujorkā vairākas reizes noskatījās mūziklu Lauvu karalis, zina visu no galvas. Pēc gada sūtīsim viņu mūzikas skolā mācīties kādu instrumentu.

Abas meitenes ir daudz dzirdējušas tevi dziedam gan ierakstos, gan uz skatuves. Vai sanāk arī kopā padziedāt?
Esmu ievērojusi, ka vakaros, kad vienai vai otrai gribas man pieglausties, bieži brumm balss uz «m» viņas ārkārtīgi nomierina. Īpaši bieži Katrīnai vakaros dungoju dziesmiņu, kamēr viņa aizmiga. Bet, ja mājās mācos kaut ko no operas repertuāra – tā skaļi, tad viņām lielākoties nepatīk, saka, lai beidzu. 

Tev pašai mammas tagad noteikti pietrūkst. Bet, tiekot pāri grūtajam posmam, kas bija saistīts ar viņas aiziešanu, tevī varbūt ir atvērušās jaunas slūžas – tagad es varu to un to…, jo Anita bija ne tikai mamma, bet arī tava skolotāja un ļoti godīga kritiķe.
Protams, es vēlētos, lai viņa būtu – lai kritizē, cik viņai tas vajadzīgs. Savādā ziņā – jā, varbūt ir tāda zināma brīvība… Bet man patiesībā tagad ir milzīga tukšuma sajūta, ejot uz skatuves, jo zinu, ka pēc koncerta vai izrādes nebūs ierastās zīmītes vai zvana, lai izstāstītu, kā ir gājis. Mēs tagad ar tēti mēģinām veidot kontaktu, viņš gaida šīs zīmītes, līdz ar to man atkal ir jauns piepildījums. Bet cilvēks, kuram ir aizgājis kāds no vecākiem, jūtas kā pusbārenītis. Mēs joprojām mācāmies tikt galā ar šo situāciju. 

Kas bija svarīgākais, par ko runājāt ar mammu pēc izrādēm?
Īpaši pēdējos gados viņa teica: «Nestrādā tik daudz. Neaizmirsti, ka visos teātros un visas izrādes tāpat nevarēsi nodziedāt. Atceries, ka ģimene ir galvenais un mūzika – tā ir izklaide un hobijs, tā nevar diktēt visu dzīvi, jo kaut kad balss beidzas un šī slava un spozme arī beidzas. Paliek pāri tas, ko dzīves laikā esi uzbūvējis kā cilvēks.» Esmu sapratusi, ka dzīve ir jādzīvo arī sev, nevis viss jāupurē un jāziedo skatuvei. Protams, kad dziedu, tas ir primārais, kas mani piepilda tajā mirklī. Bet, kad ir aizvērušies teātra priekškari un esi atnācis mājās, tu esi normāls cilvēks. Sadzīviskā ikdiena ir ārkārtīgi nepieciešama. Pēdējā laikā man liekas, ka cilvēku dzīves tiek burtiski pļautas, tik ārkārtīgi daudzi aiziet un izzūd… 

Arvien vairāk aizdomājos par to, ka ir vienkārši jādzīvo. Jāpriecājas par to, ka bērni ir veseli, ka ir vecāki, tavi tuvākie, ar kuriem parunāt, ka vari būt vienkāršs cilvēks – bez zvaigžņu slimības, bez triekšanās un ilgošanās pēc materiāliem labumiem, pozīcijas sabiedrībā, jo tas ir tik muļķīgi un patiesībā nenozīmīgi.

Tā ir, bet ne katram no Dieva ir tik daudz dots. Ar diezgan lielām šausmām klausījos tavās pārdomās, ka dziedāšanu varētu pamest.
Tāda profesionālā darbošanās faktiski ir gandrīz 20 gadu garumā. Tas ir diezgan liels posms. Man tikko palika 39 gadi. Tad cilvēks aizdomājas arī par kādu jaunu dzīves posmu. Lielākais pagrieziens bija tas, ka atradu sev jaunu skolotāju, ar kuru tagad strādāju pie repertuāra maiņas. Man diemžēl ir tāda īpašība, ka diezgan ātri piekūstu no vienmuļības. Ja vienu lomu dziedu ilgi – vairāk par 50 izrādēm -, jūtu, ka vajag atkal jaunus horizontus, uzdevumus, jaunas problēmas, ko atrisināt, jo rutīna nogurdina un garlaiko. Zūd entuziasms. Tagad kopā ar pedagogu būvēju to jauno, viegli dramatisko repertuāru. Pamazām atvados no Mocarta un bel canto, gatavoju Santucu operā Zemnieka gods, nākamajā gadā to dziedāšu Parīzē, aiznākamajā – Londonā, Vīnē un Ņujorkā. Gatavoju savu pirmo Eboli operā Dons Karloss, kas pēc diviem gadiem būs Parīzē, skatos uz Dalilu – pēc trim gadiem Metropoles operā…

… Amnerisa Aīdā vēl gaida.
Amnerisa vēl gaida, bet, līdzko būšu nodziedājusi kādas divas trīs Dona Karlosa izrādes, viņa parādīsies manā repertuārā.

Kā tu atrod skolotājus?
Ārkārtīgi sarežģīta lieta. Skolotāju pasaulē ir daudz, katram sava gudrība. Bet jāatrod tāds, kurš der tieši tev, kas var palīdzēt piepildīt to, ko tu meklē. Uzskatu, ka dziedātājam ir jāzina savi plusi un mīnusi un jāmeklē tāds cilvēks, kas palīdzētu izlabot mīnusus. Vienubrīd man pilnīgi nepieciešams cilvēks bija skolotāja Margrēta Honiga, pie kuras uz Amsterdamu pēc tam braukuši vairāki latviešu solisti. Tagad mans skolotājs ir Deils Fandlings no Teksasas. Viņš 23 gadus nostrādājis Zalcburgā un itāļu dramatiskajā repertuārā var sniegt to, kas man vajadzīgs.

Par nākotni – vai tu varētu aiziet no skatuves kā Žermēna Heine-Vāgnere savos ziedu laikos?
Liekas, jā… Žermēna Heine-Vāgnere ir guru šajā jautājumā. Jābūt lielam godīgumam gan pret sevi, gan publiku un mūziku, lai pareizajā laikā pateiktu: pietiek! Ir daudz foršāk, ja saka: «ai, viņa taču varēja vēl bišķi padziedāt», nevis «beidzot viņa ir beigusi dziedāt».

Bieži vien publicitātes materiālos raksta: Elīna Garanča stars as… tādā un tādā lomā. Obligātā zvaigznes mirdzēšana uzdzen presingu, vai pie tā pierod kā pie neizbēgama PR paņēmiena?
Preses apzīmējumi – tie ir īpaši izteicieni, kuros ir patīkami klausīties, bet tiem nevajadzētu piešķirt pārāk daudz svara sevis novērtēšanā. Protams, ego tīksminās, kad tevi slavē, bet tas nav virzītājspēks, kas man liek iziet uz skatuves. Ir valstis un teātri, kur dziedātājs tiek uztaisīts par zvaigzni, pieliekot viņam superlatīvus, lai vieglāk pārdot biļetes, un tad gaida sensāciju. Bieži vien solistam tas palīdz, bet bieži viņu arī nogrūž no pjedestāla. Nekad neesmu dzinusies pēc tituliem. Jo vairāk mani slavē, jo grūtāk ir iziet uz skatuves. Arī pusstundu gari aplausi nav tas, kas man sniedz gandarījumu. Dažreiz aplausi var būt tikai pāris minūtes, bet izrādē ir noticis kas tāds, kas mani piepilda vēl mēnesi, kad par to vien domāju un sapņoju.

Vai esi maksājusi par savu publicitāti? Vai zīmoli maksā par tevi?
Ja tā var teikt, esmu bijusi pārāk augstprātīga, lai maksātu par savu slavu. Ja neesmu pietiekami laba un par mani neraksta tāpat, tas nozīmē, ka man pie sevis ir jāpiestrādā. Vai arī tas vienkārši nav lemts. Pazīstu daudzus dziedātājus, kas pumpē savu popularitāti un maksā par to, mūžīgi grozās visādās pieņemšanās un burziņos, lai sevi prezentētu un parādītos uz žurnālu vākiem vai fotogrāfijās ar pasaulē zināmiem cilvēkiem. Vienmēr no tā esmu izvairījusies.

Ja cilvēks ir talantīgs, tad viņu pamanīs jebkurā gadījumā, vai tomēr jābūt kādai liktenīgai sakritībai un apstākļu kopumam?
Izdzīvot tikai ar talantu nav iespējams. Ir vajadzīga galva, smadzenes, kontakti, nejaušības, sakritības, kāds zīmīgs likteņa pirksts, kurš tevi ieved pareizajā vietā satikt pareizos cilvēkus. Protams, mūsdienās ir daudz iespēju sevi prezentēt. Piemēram, operu pārraides kinoteātros tavu vārdu aiznes uz tādām zemēm un vietām, kuras tu kā dziedātājs ikdienā neapmeklētu. Man ir paveicies arī ar ierakstu kompāniju. Kad nāk klajā jauns disks, tiek sniegtas intervijas presē, portālos, televīzijā, radio. Tiek uzturēts tāds kā burbulis attiecībā uz mani. Bet, lai sevi attaisnotu, teikšu – vispirms bija mana balss, mana personība, kas piesaistīja Deutsche Grammophon noslēgt līgumu. Varbūt arī sabiedrībai vajadzēja tādu repertuāru, tādu tipu kā es. 

Tu ierakstu studijā mazliet koķetēji, ka mikrofons neesot tavs lielākais draugs.
Ir tā sauktās mikrofona balsis, un ir skatuves balsis. Tā ir liela atšķirība – tehnika, balss krāsa, lielums, koncentrācija. Ir balsis, kuras atplaukst dzīvajā akustikā zālē, kurām ir vajadzīga telpa, lai šī rezonanse atsitas pret sienām, paklājiem, griestiem, savērpjas kopā, un tad rodas tā sauktie obertoņi [virstoņi]. Ir balsis, kuras mikrofonā izklausās kolosāli, bet lielajā telpā tās nevar dzirdēt. Pieredze rāda, ka man ir bijis grūti ierakstīties, jo mikrofons nevar notvert skaņu, kas lido no dziedātāja tādā trīsstūra krustojumā divu metru attālumā. Liekas, ka mikrofoni apzog gan mani, gan manu balsi. Ir šausmīgi jāpieskaņojas, notiek žonglēšana.

Nedēļu esot Rīgā, paguvi noskatīties četras izrādes Nacionālajā un Dailes teātrī. Kāds veidojas kopiespaids?
Daudzi cilvēki strādā inovatīvi. Aktieris vienmēr ir skaitījies plastiskais izpildītājs salīdzinājumā ar operdziedātāju. Mūs tagad daudz vairāk dīda, vairāk pieprasa, un es novēroju, ka arī teātrī no aktiera prasa ārkārtīgu ķermeņa kontroli. 

Jāatzīst, ka Dailes teātra Frankenšteinā Dainis Grūbe mani tik ļoti pārsteidza, ka pēc izrādes visu nakti nevarēju gulēt un vēl nākamajā dienā domāju – kā var cilvēks piedzimt, tiešām piedzimt uz skatuves un izdzīvot visu dzīvi pāris stundās, pārvērsties un izsaukt tevī naidu, mīlestību, žēlumu, apbrīnu! Godīgi sakot, es neko tik emocionālu un psiholoģiski spēcīgu nekur nebiju redzējusi. Cepuri nost par viņa pārtapšanas ģenialitāti. Sākumā pat likās, ka tas ir baletdejotājs. Vienkārši fenomenāla ķermeņa brīvība. Fantastiska izrāde!

Arī režisore Laura Groza-Ķibere ir veikusi lielu darbu.
Noteikti. Var redzēt, ka tā ir pamatīga sadarbība. Jebkuram, kurš iet uz skatuves, ir tik svarīgi: cilvēks, kurš tevi stumj, izvirza augstākus plānus, nekā sākumā liekas, ka vari pacelt, kuram ir fantāzija, kurš tev tic. Dainim noteikti ir bijusi liela priekšrocība, ka viņam ir noticēts, ir bijusi iespēja sevi lauzt vai atrast no jauna. 

Redzēji arī Raiņa sapņus un Uguni un nakti. Rainis dramaturgs vienmēr vērtēts kā grūti iestudējams. Kā šķita šoreiz?
Esam pieraduši, ka klasiskos iestudējumus mēģina lauzt un meklē prototipus, kādai vajadzētu būt Spīdolai vai Lāčplēsim… Lai nebūtu klišejas. Man patika gan Uguns un nakts, gan Raiņa sapņi. Interesanti, ka pēdējā laikā tiek kombinēti dažādu teātru aktieri. Katrā teātrī ir savs runas un teksta pasniegšanas veids, sava skola. Interesanti, kā šie svešķermeņi savā starpā sadarbojas. Esmu «par» modernajiem iestudējumiem, jo tas iedod vieglāku saprašanas iespēju publikai. Man [Ugunī un naktī] derēja arī Vāgnera mūzika. Vienīgā kritiskā piezīme, ka tā bija par skaļu, bet katrā ziņā tā ļoti piestāvēja.

Kā tu domā, kāpēc latvieši ir tik talantīgi? Varbūt tas ir pārspīlēti teikts?
Latvija ir maza valsts, līdz ar to katrs cilvēks, kas kaut ko ir sasniedzis, uzreiz izceļas. Lielā Amerikā vai Vācijā desmitiem miljonu cilvēku pazūd lielajā burzmā. Bet es domāju, ka sava loma ir mūsu koru tradīcijai, muzikālajai izglītībai. Arī fakts, ka mums nebija moderno tehnoloģiju, tāpēc bērnus sūtīja uz visādiem pulciņiem sevi attīstīt, droši vien rosināja māksliniecisku stīgu, kuru pēc tam cilvēki izmantoja. Man kinderstube bija no visiem aspektiem. Velti nesēdējām un netarkšķējām – visam, ko darījām, bija kāds radošs, fizisks vai materiāls labums. Bet varbūt tiešām ģenētiski ir ielikts, ka latviešiem ir jābūt mūziķiem vai māksliniekiem, vai sabiedriski nozīmīgiem cilvēkiem?

Lāčplēša dienā Daugavmalā bija tāda īpaša sajūta: dega tūkstošiem svecīšu, bija tik daudz jauniešu, dziedāja kori – patriotiska sajūta. Kā tev ir ar patriotismu? 
Mākslinieks ir tik brīvs savā lidojumā… Faktiski viņam ir jāmācās pieskaņoties un pakļauties videi, kurā atrodas iestudējuma sagatavošanas periodā. Savā sirdī un būtībā es, protams, esmu latviete un lepojos ar to, cenšos arī Latvijas kultūru iznest pasaulē. Esmu ierakstījusi latviešu mūziku Deutsche Grammophon, dziedu koncertos un vienmēr uzsveru, kādi cilvēki no šīs zemes ir nākuši. 

Tajā pašā laikā, redzot, kas Latvijā notiek ekonomiski un politiski, man sāp sirds, un es bieži jautāju – vai tiešām šādai attīstībai ir pamatojums? Apbrīnoju savus amata brāļus, kas te mēģina izdzīvot savu ikdienu. Esmu prioritārā stāvoklī, bet, ja paskatos atpakaļ, tā arī bija uzdrošināšanās – braukt projām un mesties pavisam jaunā vidē, nezināmā pasaulē. 

Paldies Dievam, man acīmredzot ir bijuši daudzi labi eņģelīši, kas pasargājuši. Ja mani kāds asociē ar Padomju Savienību, protams, man kā kaķim ir visas spalvas gaisā, un es aizstāvos, ka neesmu ne krieviete, ne padomju sieviete – jo vecāka kļūstu, jo tas man ir svarīgāk. Saviem bērniem mēģinu, cik iespējams, mācīt latviešu valodu, rādīt grāmatas un pasakas, vest viņus uz šejieni. Aizvedu uz Leļļu teātri, Vērmanes parku, Mežaparku. Vai viņas dzīvos un strādās Latvijā, es pašlaik nevaru apgalvot.

Nesen biji Maskavā un atbalstīji koncertā skatuves kolēģi Dmitriju Hvorostovski, kurš sirgst ar smadzeņu audzēju. Latvijas portāli to formulēja «Elīna Garanča dzied Kremlī». Kā jums gāja, kā tevi uzņēma? 
Ļoti skaisti. Cilvēkiem droši vien jāpastāsta, ka Kremļa zāle ir pašlaik lielākā Maskavā pieejamā koncertzāle ar vairāk nekā 6000 vietu. Klausītājus nekur citur nevarēja ietilpināt. Zinot viņa situāciju, man emocionāli, protams, rodas paralēles ar likteni, kas piemeklēja mammu… Viņš ir liels malacis, cīnās un neļauj šai briesmīgajai slimībai sevi sakaut. Cīnās un dzied. Dzied brīnišķīgi! Dima ir ārkārtīgi sirsnīgs un jauks kolēģis, šie divi koncerti Maskavā un Pēterburgā bija emocionāls pacēlums.

Nelāgās situācijās dzīvi novērtē pavisam citādi. Līdz šim viņš šķita pārāk pašpārliecināts, publicitāti mīlošs.
Jā, bet viņš tāds arī ir! Bieži atkārto, ka uz skatuves ja bog i koroļ [esmu Dievs un karalis]. Šī attieksme nemainās, bet sadzīvē pret cilvēkiem, kuriem Dima uzticas, viņš izturas citādi. Viņš ir tāds gulbis ar aizlauztu plecu. Tiešām novēlu, lai viņam pašreizējā situācija vismaz nepasliktinās.

Mēs gaidām tavu koncertu 17.decembrī Nacionālajā operā. Kā veidosit programmu?
Tās ir ārijas, pie kurām nesenā pagātnē strādāju kopā ar mammu. Emocionāli liela bagāža, jo ir gan mans stabilais repertuārs, gan tas pagrieziens, kurā es došos nākotnē. Brīnišķīgas ārijas, varbūt tādas dramatiski sentimentālas – Guno, Sensānss, Verdi, Čaikovskis un, protams, Bizē.

Tas būs kā pateicības koncerts mammai. Vai tu pati negrasies kļūt par skolotāju?
Liekas, ka savu pieredzi vēl līdz galam neesmu savākusi. Tas arī ir ļoti nogurdinošs darbs. Ir bijuši daži studenti, ar kuriem strādājot sapratu, ka tam ir vajadzīgs pārāk daudz mana laika. Pati vēl gribu izdziedāties un eksperimentēt. Eventuāli tā būs mana nākotnes profesija, bet tagad nav īstais laiks. 

Atceros, ka viens no taviem sapņiem bija tikšanās ar Merilu Strīpu. Viņa tevi noteikti pārliecinātu par piedalīšanos kino.
Varbūt. Ir jau piedāvāts. Es gan domāju, ka filmēšanās būtu viens vienīgs murgs, jo tur ir tik bieži jāgaida pareizās gaismas, viena scēna jāatkārto pārdesmit reižu, lai no visiem rakursiem varētu nofilmēt. Tas nebūtu tas, kas mani aizrauj, jo esmu nepacietīga. 

Nereti no solistiem dzirdēti stāsti, ka operas bizness nav īsti saprotams – arvien biežāk parādās režisori, kuriem ir maza saprašana par mūziku. Vai tu sastopi māksliniekus, kuri «liek savu dzīvi uz mākslas altāra»? Iedomājos par pērn mirušo Klaudio Abado.
Esmu dziedājusi ar Abado, mums nebija ķīmijas. Mani diriģenti ir Barenboims, Muti un Mariss Jansons… Tādi cilvēki, kuriem ir gan privātā, gan skatuves dzīve. Bet jāpiebilst, ka tā, kā kādreiz cilvēki gatavoja lomas un iestudējumus, tagad vairs nedara. Kā sarunā teica [leģendārais vācu mecosoprāns] Krista Ludviga, kādreiz diriģenti kaut ko piedāvāja solistiem, tagad pienācis laiks, kad solisti piedāvā diriģentiem.

Mūsdienās tas [par ziedošanos uz mākslas altāra] izklausās nedabīgi… Ja kādreiz satieku cilvēku, kurš stāsta, ka viņam vienīgais [dzīvē] ir mūzika, man liekas, viņš sevi ir apdalījis. Jo tad, kad šī dzīvošana mūzikas vārdā beidzas, tu paliec tukša čaula – kā cilvēks neko neesi izdzīvojis. Man liekas, ka būt tikai dziedātājai, tas ir par maz. Jo vairāk sevi piepildu kā sieviete un cilvēks, jo vairāk man ir ko teikt uz skatuves.

Merkele un bēgļi: klusā kapitulācija

Vācieši vienmēr ir zinājuši, ka viņu kanclere pieņem racionālus lēmumus. Taču bēgļu krīzē ir parādījusies jauna, emociju vadīta Angela Merkele. Un aizvien vairāk šķiet, ka šī citādā Merkele nav nekļūdīga. Šovasar paziņojusi, ka Vācija bez jebkādiem ierobežojumiem uzņems visus patvēruma meklētājus, viņa nu strādā pie kvotu sistēmas. Taču tā nebija viņas izvēle

Mums izdosies. Šāda ir bijusi Vācijas kancleres Angelas Merkeles vēsts kopš augusta beigās izteiktā solījuma sniegt patvērumu ikvienam atnācējam no Sīrijas, kā arī citiem vardarbības un kara bēgļiem. Valsts iedzīvotāji sākumā lielā pacilātībā uzņēma šo vēsti, un palīgu armijai pievienojās desmitiem tūkstoši vienkāršo vāciešu, lai mēģinātu tikt galā ar milzīgo bēgļu pieplūdumu.

Taču sākotnējā eiforija ir izgaisusi. Acīmredzamākais solis, protams, bija robežkontroles ieviešana uz Vācijas robežas ar Austriju septembrī. Bet ir arī citi pierādījumi – Vācijas reģionu neapmierinātība ar nepietiekamo federālo palīdzību un Merkeles partijā rūgstošais nīgrums par viņas atvērto durvju politiku. Arī ietekmīgi Merkeles centriski labējās Kristīgo demokrātu apvienības (KDA) biedri nu runā par sīriešiem un afgāņiem, kuri piepilda skolu sporta zāles un ievācas ātrumā uzslietajos pagaidu ciematos. 16 Vācijas federālo zemju vadītāji ziņo par deficītu: no nepietiekamā gultu skaita līdz pat ārstu un skolotāju trūkumam. Vācija pūlas saglabāt vēsu prātu, taču nav viegli pretoties šaubu uzkurinātajai panikai.

Vai tiešām izdosies?

Septembra sākumā Merkele izdeva rīkojumu ievest Vācijā tūkstošiem Ungārijā iestrēgušo bēgļu. Viņa teica, ka Vācijā cilvēku tiesības uz patvērumu netiek ierobežotas. Viņas vārdi izplatījās zibens ātrumā. Ar tiem dalījās Facebook un Twitter, e-pastos un īsziņās, un tie pamudināja desmitiem vai varbūt simtiem tūkstošus cilvēku sākt ceļu uz Eiropu.

Šādi no taktikas un aprēķiniem brīvi paziņojumi bija negaidīti no kancleres, kura ir slavena ar spēju izvairīties no lēmumu pieņemšanas līdz pēdējam iespējamajam brīdim. Taču tad viņa spēra vēl vienu soli tālāk. Bēgļu jautājumu Merkele pielīdzināja citiem nozīmīgiem pagrieziena punktiem savas partijas vēsturē: Rietumvācijas integrācijai Rietumu aliansēs un Helmūta Kola 80.gadu apņēmībai atstāt kodolieročus Rietumvācijā. Bēgļu politiku viņa iecēla kristīgo demokrātu pamatprincipu panteonā. Turklāt iepriekš pat neinformēja par to KDA Bavārijas māsas partiju – Kristīgi sociālo savienību (KSS).

Taču tagad Merkele gatavojas izmainīt savu bēgļu politiku. Jau novembrī G-20 samitā Turcijas pilsētā Antaljā viņa runāja par kvotām – fiksētu bēgļu skaitu, kuru Eiropa būtu gatava pieņemt. Šonedēļ partijas kongresā Merkele atzina: «Mēs gribam jūtami samazināt iebraucošo bēgļu skaitu (..), taču rīkosimies atbilstoši mūsu humānajai atbildībai.» Tā ir piekāpšanās realitātes priekšā, jo arī kanclere zina – Vācija ilgtermiņā nespēs turpināt politiku, kura ik dienu ļauj valstī iebraukt līdz pat 10 tūkstošiem bēgļu.

Taču šī pārmaiņa ir arī klusa kancleres kapitulācija kritiķu priekšā. Vācijas bēgļu politikas veidošanā aizvien lielāka ietekme ir Bavārijas KSS vadītājam Horstam Zēhoferam un iekšlietu ministram Tomasam de Mezjēram, turklāt to tikai palielinājuši teroristu uzbrukumi Parīzē. Abi politiķi jau mēnešiem ilgi ir aicinājuši noteikt augšējo robežu imigrācijai. «Kvotas» ir tikai cits vārds, kā to nosaukt.

Merkele ir iespiesta stūrī. Pat ziemas nākšana nav apturējusi bēgļu pieplūdumu, un vadošie konservatīvie spēki aizvien atklātāk apšauba kancleres pieeju – ierobežot imigrāciju, risinot tās pamatcēloņus.

Šis uzdevums ir milzīgs. Runājot militāro vadītāju žargonā, Eiropu apjož «uguns loks». Brūkošu un nedrošu valstu krīzes loks stiepjas visapkārt Vidusjūrai no Ziemeļāfrikas līdz Tuvajiem Austrumiem, kur pat vienkāršs pašģīmis ar Vācijas kancleri var pamudināt jaunus cilvēku tūkstošus sākt ceļu uz Eiropu labākas nākotnes meklējumos. Tā kā Eiropa nespēj pārcirst saikni ar pārējo pasauli, Vācijas politika deklarē – šīs nedrošās pasaules vietas ir jāpadara par labākām. Tas ir neiedomājami ambiciozs plāns, kuru caurstrāvo izmisums un lielummānija.

Kā redzams, Merkele ir sākusi atkāpties no agrākā kursa, pat ja savu sakāmo cenšas formulēt uzmanīgi. Pirmās liecības par viņas domu maiņu vadošie KDA parlamentārieši saņēma jau novembra sākumā, tiekoties ar kancleri. Šajā sanāksmē Merkele skaidri apsolīja, ka atbalstīs bēgļu skaita samazināšanu.

Konservatīvie politiķi šī solījuma apstiprinājumu saņēma arī rakstiski – Merkeles un Zēhofera kopīgi veidotajā valdības bēgļu politikas nostājas dokumentā. Lai arī tajā nebija vārda «ierobežojums», ko vēlējās redzēt daudzi partijas biedri, dokumentā bija piesaukta iebraucēju skaita «samazināšana». Tātad Merkele ir pieņēmusi kvotas kā neizbēgamas.

Ārējo robežu aizvēršana

Kvotu idejas autors ir iekšlietu ministrs de Mezjērs, kurš par robežu aizvēršanu runā jau kopš septembra. «Tas nodrošinātu, ka mēs Eiropā pieņemam tikai tik daudz bēgļu, ar cik ilgtermiņā spējam tikt galā,» viņš sacīja. Tagad Iekšlietu ministrijas pārstāvji var apmierināti norādīt, ka Merkele ir pieņēmusi ministra nostāju, ko sākotnēji centās apklusināt. Priecājas arī KSS.

Merkelei kvotas joprojām ir labākā iespēja izvairīties no apkaunojuma, jo viņa var teikt, ka Vācijas patvēruma likums netiek mainīts. No otras puses, viņa realitātē tuvojas kritiķu prasībai beidzot ierobežot imigrāciju.

Kancleres pašreizējais plāns liktu ES pieņemt lielu daļu no šobrīd Turcijā esošajiem bēgļiem – 300-500 tūkstošiem cilvēku gadā. Apmaiņā pret to Turcijai jāapņemas neļaut uz Eiropu doties bēgļiem, kuri nepieder šim kontingentam. Saskaņā ar Vācijas Iekšlietu ministrijas teikto, ES pārtvertu bēgļu laivas Egejas jūrā un liktu tiem atgriezties Turcijā. Taču kvotu risinājumam jēga būs tikai tad, ja Eiropas ārējās robežas tiešām tiks cieši kontrolētas un tām cauri nespēs tikt gandrīz neviens.

Tas savukārt ļautu Eiropas iekšienē robežas atstāt atvērtas. Merkelei tas ir ļoti svarīgi. Viņa vairākkārt ir uzsvērusi savu apņēmību saglabāt Šengenas vienošanos, kas dod iespēju ES iekšienē ceļot bez robežām.

Bēgļu krīze Merkelei ir kļuvusi par autoritātes jautājumu. Stūrei ir pieķērušies citi, un Merkelei atliek tikai reaģēt, ne vairs noteikt kursu pašai. Viņa tiek rauta uz divām pretējām pusēm. No vienas puses, nedrīkst pieļaut, ka vēlētājiem rastos iespaids, ka partija viņu atklāti sabotē, taču kanclere arī zina, ka kritiķus vairs nav iespējams nomierināt ar solījumiem, ka viņa dara visu iespējamo, lai novērstu bēgļu krīzes cēloņus. Viņas partija nevēlas gaidīt līdz Sīrijas kara beigām, lai redzētu šīs pieejas rezultātus. Savukārt partnere KSS negrib, lai Merkeles bēgļu politika apdraud partijas izredzes iegūt pilnīgu vairākumu nākamajās Bavārijas vēlēšanās. Tas nebūs iespējams, kā partijas sarunās apgalvojis Zēhofers, ja KSS atteiksies no sava galvenā trumpja – iekšējās drošības.

Tomēr ne Zēhofers, ne KDA nevēlas gāzt Merkeli. Šobrīd kanclerei nav alternatīvas. Aizsardzības ministre Urzula fon der Leijene uzticas Merkelei bēgļu jautājumā. Finanšu ministrs Volfgangs Šoible, protams, ne: viņš nesen pielīdzināja Merkeli neveiklam slēpotājam, kurš izraisa lavīnu. Taču nākamajās parlamenta vēlēšanās 2017.gadā viņam būs jau 75 gadi, un tik ievērojamā vecumā uz kanclera amatu līdz šim uzdrošinājās pretendēt tikai Konrāds Adenauers.

Partija vienkārši vēlas, lai Merkele maina savu nostāju. Daudziem šķiet, ka viņa zaudējusi saikni ar realitāti. Nesenā sarunā ar kādu ietekmīgu KDA politiķi Merkele viņam stāstījusi par kādu tikšanos ar Minhenes arhibīskapu Reinhardu Marksu, kurš kancleri mudinājis turēties pie bēgļiem atvērtas politikas. Viņas pārliecība saskanot ar Dieva gribu, arhibīskaps bija paskaidrojis.

Taču Merkele nav aizmirsusi par realitāti – viņa ļoti skaidri apzinās, cik nedrošs kļuvis viņas stāvoklis. Nākamā gada pavasarī paredzētas reģionālo pašvaldību vēlēšanas Reinzemes-Pfalcas, Bādenes-Virtembergas un Saksijas-Anhaltes federālajās zemēs. Merkele var pat ieiet vēsturē kā kanclere, kas ļāvusi labēji populistiskajai partijai Alternatīva Vācijai kļūt par pastāvīgu Vācijas politiskās ainas sastāvdaļu. Tas būtu smags trieciens Merkelei, kura nekad nav jutusi nekādas simpātijas pret galēji labējiem spēkiem.

Kanclerei uz spēles ir likts daudz. Ja kvotu ideja izgāžas, viņai var nākties spert līdz šim pat vārdos nepieļautu soli: aizvērt Vācijas robežas un atteikt ieeju bēgļiem. Tā būtu viņas sakāve.

Kā pazuda mēra izjūta

Merkeles ēra sākās pirms 10 gadiem, kad 2005.gada 18. septembrī vēlēšanās viņa sakāva Gerhardu Šrēderu. Tā sākās valdība, kas sākotnēji šķita nedroša. Merkele – sieviete no Austrumvācijas – bija negaidīts līderis valsts politikā, jo sevišķi rietumvācu vīriešu dominētajā KDA. Viņas slepenais ierocis bija piesardzība.

Runā, ka Merkele pēc daudzajiem vilcināšanās gadiem bēgļu krīzē beidzot ir atradusi mērķi, kā vārdā cīnīties. Taču tas ir diezgan virspusējs vērojums. Patiesās likmes ir krietni augstākas. Merkele mēģina Vāciju pārveidot par Eiropas morāles lielvalsti, un šāds mērķis nav brīvs no godkāres.

Izraēla un ASV slavē Merkeli. The New York Times sauc: «Bravo!» Eiropas partneru vidū entuziasma gan ir krietni mazāk. Atklāti pret Merkeles pieeju iestājas ne tikai Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans – pat britu valdība tikai ar grūtībām spēj apslēpt šausmas par Merkeles jauno kursu. Arī Francijas prezidents Fransuā Olands ir piesardzīgs. Vācijas kancleri vienmēr ir centušies panākt vienprātību ES, taču tagad Merkele ir uzņēmusi savu īpašo ceļu, kuru nosoda Austrumeiropa un novēršas briti.

Merkeles aicinājums bēgļiem neizskanēja tikai Vācijas vārdā. Viņas teiktais lika visam kontinentam uzņemt bēgļus, kuri paklausīja Merkeles ielūgumam. Eiropa plīst pa vīlēm, un atbildība par to jāuzņemas Vācijas kanclerei.

Līdz šim viņa kritiķiem parasti atbildēja ar maigu pārliecību. Taču tās vietā nu ir stājusies viegla aizkaitināmība. Piemēram, kad viņa teica, ka neatvainosies par Vācijas parādīto draudzīgumu –  jo citādi tā «nebūtu mana valsts» -, tā nebija tikai viņas atbilde kritiķiem. Tas bija arī neslēpts drauds: ja nesekosit man, jums nāksies meklēt jaunu kancleri.

Kas uznācis Merkelei? Vācieši domāja, ka pazīst savu līderi, kuras popularitāte lielākoties balstījās viņas paredzamībā un reizēm pat nogurdinošajā piesardzībā. Taču tagad tai cauri pēkšņi iespīdējis ideālisms, un pasaule nezina, kā to uztvert.

Merkeles pārvērtība uzskatāmi demonstrē atšķirību starp labu un pareizu politiku. Politiskajā filozofijā tā tiek apspriesta jau kopš neatminamiem laikiem, bet Makss Vēbers nošķirtību starp abiem politikas veidiem pielīdzināja atšķirībai starp pārliecības ētiku un atbildības ētiku. 

Citiem vārdiem sakot, tā ir atšķirība starp politiku, ko vada tikai morāles principi, un politiku, kas rēķinās ar rīcības iespējamajām sekām.

Kādam bezsirdim gan jābūt, lai nosodītu mēģinājumus palīdzēt bēgļu ģimenēm ar bērniem, kas no Grieķijas caur Balkāniem dodas uz Vāciju? Bet kur gan ir īstais līdzsvars starp humānismu un realitāti? Un – vai svarīgāk ir izglābt bēgļus vai izglābt ES, kas pati par sevi iemieso atbildi kara šausmām. Ciešāk ieskatoties notikumu drāmā, atklāsies, ka šovasar Merkele zaudēja šo mēra izjūtu.

Pakāpeniskā krīze

19.augustā Merkele ar lielu delegāciju devās vizītē uz Brazīliju. Pirms iekāpšanas lidmašīnā viņa pa tālruni vēl apspriedās ar iekšlietu ministru. Viņš Merkelei pastāstīja par strauji augošo bēgļu skaitu un plānu pēcpusdienā paziņot jauno patvēruma meklētāju gada prognozi, kas no 450 tukstošiem tagad palielināta līdz 800 tūkstošiem. Merkeli tas satrauca. Viņa saprata, cik trausla ir situācija. No vienas puses, ekonomika aug, un vāciešiem nav jābaidās par savām darbavietām. No otras, Merkelei ir ļoti labi pazīstamas tautiešu bieži iracionālās bailes. Viņa vienmēr ir turējusies pie pārliecības, ka valdība nedrīkst darīt neko tādu, kas var nokaitēt situāciju.

21.augustā Angelika Vencla, augsta ranga Vācijas Federālā migrācijas un bēgļu biroja ierēdne uzrakstīja svarīgu dokumentu ar numuru 411-93605/Syria/2015. Tajā bija teikts, ka uz bēgļiem no Sīrijas vairs neattieksies sarežģītās Dublinas procedūras. Tas nozīmē, ka atpakaļ vairs netiktu sūtīti cilvēki, kuri Vācijā ieradušies no pilsoņu kara plosītās valsts pat tad, ja par viņiem tehniski ir atbildīga kāda cita ES valsts, kuras teritorijā viņi sākotnēji ieradušies. Šis memorands, kuru nemaz nebija plānots publiskot, bija paredzēts birokrātisko procedūru paskaidrošanai.

Taču Venclas sūtītais dokuments nonāca palīdzības organizācijas Pro Asyl pastkastītē, un tad vairs nebija ilgi jāgaida, līdz tas parādījās arī organizācijas interneta vietnē. Pēdējās šaubas par dokumenta autentiskumu pazuda, kad Federālais migrācijas un bēgļu birojs 25.augustā Twitter ierakstīja ziņu: «Mēs šobrīd pārsvarā vairs nepieturamies pie Dublinas procedūrām Sīrijas pilsoņiem.» Ar aģentūras tvītiem cilvēki lielākoties dalās trīs vai četras reizes. Taču šis ieraksts tika retvītots 156 reizes. To izplatīja pat BBC. Britu avīze Independent vēstīja: «Vācija atver vārtus.» Sīrieši Facebook publicēja Angelas Merkeles attēlus ar vārdiem wir lieben dich («mēs tevi mīlam»).

26.augustā Merkele apmeklēja jaunatvērtu bēgļu patversmi Heidenavā. Kanclere šeit ieradās tikai dažas dienas pēc tam, kad pasauli bija apskrējusi ziņa par asām sadursmēm starp policiju un labēji noskaņotajiem demonstrantiem. Auto kolonnai iebraucot stāvvietā, kancleri sagaidīja divas cilvēku grupas. Pirmie bija klusi, bet otri – sašutuši. Klusie bija bēgļi un viņu palīgi. Otro vidū lielākoties bija niknie heidenavieši. «Nodevēja!» daži sauca. Merkele izskatījās apmulsusi, tomēr pamāja sagaidītājiem, jo tieši to viņa ir pieradusi vienmēr darīt, un pazuda aiz barikādes.

Bēgļu novietnē viņa uzkavējās vairāk nekā stundu. Ārā bija karsts, un arī pūļa noskaņojums kļuva nokaitēts. Merkelei atgriežoties, viņu sagaidīja apdullinošs troksnis. Skanēja taures, un kāda sieviete asā balsī kliedza: «Tu, pīzda! Lien atpakaļ savā draņķa mašīnā!»

Nākamajās dienās Merkeles komandas cilvēki joprojām bija šokā par linčotāju baram līdzīgo atmosfēru Heidenavā. Pati Merkele kancleres amatā ir pieradusi pie apvainojumiem. Bet ko darīt cilvēkiem, kuri tur strādā un palīdz bēgļiem? Viņiem nav miesassargu, taču «baram» pretī tik un tā ir jāstājas.

31.augustā Merkele sniedza savu ikgadējo preses konferenci Berlīnē akreditētajiem žurnālistiem. Taču šoreiz viņas uzstāšanās atšķīrās. Kancleres runā bieži skanēja vārds «lepnums». Viņa bija «lepna» par Vācijas konstitūcijas pausto cilvēcību un «lepna», ka bēgļiem palīdz tik daudzi vācieši. «Visa pasaule Vāciju redz kā cerību un iespēju zemi,» viņa teica.

Kancleri tā nemēdz runāt. Viņa aicināja vāciešus sekot sirdij, nevis interesēm: viņa lūdza iedzīvotājus veltīt savu enerģiju un naudu bēgļu uzņemšanai. Stājoties amatā, kanclere zvērēja visiem spēkiem strādāt Vācijas iedzīvotāju labā, taču tagad viņa riskēja ar savu politisko kapitālu palīdzības alkstošo sīriešu, irākiešu un afgāņu labā.

Emocijas ir bīstamas

Riskantus lēmumus Merkele bija pieņēmusi arī iepriekš. Piemēram, 1999.gada decembrī viņa uzrakstīja vēstuli ietekmīgajam Vācijas rīta laikrakstam Frankfurter Allgemeine Zeitung, sakot, ka ir pienācis laiks vadības maiņai Kristīgo demokrātu apvienībā. Partijas vadītājs Helmūts Kols bija iepinies ziedojumu skandālā, un Merkeles vēstule viņam kalpoja kā pēdējais dūriens, kas pieliek punktu mokām. Līdzīgi strauji viņa rīkojās arī 2011.gadā, iezvanot Vācijas kodolenerģijas nāves zvanus pēc Fukušimas katastrofas Japānā.

Taču šos lēmumus noteica bailes. Grūti pateikt, kas tagad liek Merkelei, kuru bieži uzskatīja par atturīgu reālpolitikas praktizētāju, kļūt par bēgļu kancleri vai «māti Terēzi», kā viņu tagad sauc daži konservatīvie, zobgalīgi apspēlējot viņas vācu iesauku «Mutti» jeb mamma.

Merkelei tuvie cilvēki stingri noraida psiholoģiskos skaidrojumus, kas šobrīd tiek apspriesti vācu laikrakstos. 

Viena no teorijām, piemēram, vēsta, ka Merkeli, kurai nav pašas bērnu, ļoti aizkustināja palestīniešu bēgļu meitene, kura viņai publiskas tikšanās laikā Rostokā jūlija vidū tekošā vācu valodā jautāja, kāpēc viņai atteikts patvērums un nav iespējams palikt zemē, kur jūtas droši? Kanclere pacietīgi skaidroja, ka vācieši nevar palīdzēt visiem, bet meitene izplūda asarās.

Politikā emocijas ir bīstamas. Cilvēki, kuri radījuši iespaidu, ka paļaujas emocijām, tiek uzskatīti par viegli manipulējamiem. Tomēr vairākas pazīmes liecina, ka Merkeles bēgļu politiku jūtas veido vairāk, nekā viņa ir gatava atzīt. Kāds sens Merkeles paziņa mums teica, ka kancleri patiešām aizskāris tas, ka Grieķijas finanšu krīzes laikā šogad viņa tikusi dēvēta par nacisma atgriešanās simbolu. Turklāt Merkeles popularitāte viņai sniedz lielākas iespējas nekā citiem. Viņa var atļauties tērēt savu politisko kapitālu lietām, kuras nenes peļņu.

Tomēr uz iekšlietu ministra galda ik dienu nonāk dramatiskas ziņas par jauno bēgļu skaitu. Kādā nedēļas nogalē vien Vācijā ierodas aptuveni 40 tūkstoši iebraucēju. Vācijas federālās zemes uzstāj, ka vairs nespēj visus pieņemt.

12.septembrī iekšlietu ministrs de Mezjērs sāka konferences zvanu ar konservatīvajiem Vācijas zemju iekšlietu ministriem. Pēc aptuveni 15 minūtēm vārdu ņēma Bavārijas iekšlietu ministrs Hermans. Pieplūdums ir kļuvis nekontrolējams, viņš sacīja. «No manas puses izskatās, ka palīdzēt varētu pagaidu robežkontroles ieviešana. Situācija ir tik kritiska, ka mēs tādējādi nepārkāpsim Šengenas vienošanos.» Tā ļauj dalībvalstīm krīzes situācijās ieviest robežkontroli, sākotnēji uz 30 dienām.

«Vai kāds ir pret to?» jautāja Hermans. Neviens neiebilda. De Mezjērs apsolīja ziņot kanclerei par grupas diskusiju. Hermans uzreiz zvanīja Zēhoferam un aicināja pastiprināt spiedienu uz Merkeli.

Tajā pašā laikā Merkeles biroja vadītājs tikās ar Sociāldemokrātiskās partijas vadību. Viņi bažījās, ka nupat pasaulē izplatītā vēsts par Vācijas atvērtību tiks sagrauta. Visu Merkeles valdošajai koalīcijai piederošo partiju līderi sazinājās telekonferencē. Beigās kļuva skaidrs – robežkontrole atgriezīsies.

Situācija izvērtās paradoksāla: Merkele bija gribējusi uzsvērt Eiropu kā cilvēcības paraugu, taču rezultātā uz laiku tika atcelts likums, kas vairāk nekā visi citi apliecina Eiropas brīvību. Robežkontrole ātri vien tika atjaunota arī daudzviet kontinentā.

Viens ir skaidrs – Merkele nenovērtēja savu vārdu aicinošo spēku un to, cik ļoti cilvēki alks doties uz Vāciju labākas dzīves meklējumos.

Taču bēgļu krīze ir arī izmainījusi Vācijas tēlu pasaulē. Pēkšņi virsrakstos vairs nevalda patvēruma mītņu dedzinātāji un maršējoši neonacisti. Daudzi Vāciju tagad uzlūko ar apbrīnu, pirmkārt un galvenokārt liberālie amerikāņi.

Tomēr Vācijas kaimiņvalstīs Merkeles politika var veicināt nozīmīgu labēji populistisko partiju popularitātes pieaugumu. Francijā un Austrijā labējais spārns ir izveidojies par nozīmīgu draudu valdošajām partijām. Labējā Austrijas Brīvības partija ir vēlētāju aptauju priekšgalā, savukārt Francijā nebūt nav izslēgta iespēja, ka par nākamo valsts prezidentu kļūs Nacionālās frontes vadītāja Marina Lepēna.

Viena no eirokrīzes mācībām liecināja, ka Eiropas valstīs vairs nav iespējama noslēgta iekšpolitika. Ja Francijā iestrēgst ekonomika, bet Grieķijā nepamatoti aug pensijas, tas atstāj sekas uz visiem. Tas pats attiecas arī uz Merkeles bēgļu politiku. Tikko viņa pastāsta, ka cilvēku tiesības uz patvērumu Vācijā nav ierobežotas, tā Vīnē un Zalcburgā piepildās vilcienu stacijas, bet Ungārija uzslej dzeloņstiepļu žogu uz robežas ar Serbiju.

Merkele cer, ka altruisms izrādīsies lipīgs, un neviena Eiropas valsts neatļausies stāvēt malā, kamēr bēgļi slīkst Vidusjūrā. Merkele ir pārvērtusi bēgļu jautājumu par milzīgu politisku drāmu un izsludinājusi šo krīzi par Eiropas Savienībai eksistenciāli svarīgu problēmu. Taču tā bija kļūda. Nespēja panākt vienošanos par bēgļu sadalīšanu nedrīkst sašķelt Eiropu.

Merkele, protams, to zina, un tāpēc viņas nostāja sāk izskatīties pēc nekaunības. Merkele teic, ka vienotu patvēruma tiesību ieviešana kontinentā ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem, ar ko nākamajos gados jātiek galā Eiropai. Bet kā gan šādas tiesības varētu izskatīties, ja Ungārija, Čehija un citas valstis patvēruma došanu uztver tikai kā labdarības minimumu? Tāpat kā Vācijai neizdevās eiro padarīt par vācu markas kopiju, Berlīnei neizdosies arī eksportēt savu konkrēto morālo redzējumu visai pārējai Eiropai.

Tomēr Merkeles īsais cilvēcības atkusnis nav bijis bezjēdzīgs. Tas nokaunināja politiķus, kuru sākotnējais reflekss bija skaidrot, kāpēc palīdzību nekādi nav iespējams sniegt. Tas parādīja, ka politisko rutīnu ir iespējams lauzt, un uzteica tos vāciešus, kuri bez pamudinājuma vai rīkojuma bija sekojuši savai cilvēciskajai pārliecībai un uzņēmuši bēgļus savā vidū. Tas atstāja iespaidu tālu aiz Vācijas robežām.

Vāciešu viedoklis

Avots: ARD aptauja

Barvedis

Parīzes terora aktu rīkotāji līdz savu plānu īstenošanai nonāca mēģinot, kļūdoties, mācoties un mēģinot vēlreiz. Un iemanījās vairākas reizes izslīdēt no specdienestu rokām, liecina izmeklēšana

Ieroču troksnis vēl nebija apklusis. Tie, kuri spēja, mēģināja bēgt, lai glābtu savu dzīvību. Taču bija kāds vīrietis, kurš šķērsoja visu Parīzi, lai nokļūtu tuvāk slepkavību vietai.

13.novembrī mazliet pēc desmitiem vakarā Abdelhamids Abauds, ticis līdz pilsētas austrumu rajonam Montreijai, atstāja īrēto automašīnu un arī Kalašņikova automātu, ar kuru pusstundu iepriekš tika nogalināti vakariņotāji pilsētas centrā. Tad šķietami vienaldzīgs pret novērošanas kamerām iekāpa 9.līnijas metro un atgriezās cietušajā Parīzes daļā, kur joprojām valdīja aplenkuma stāvoklis. Izmeklētāji saka: viņš tonakt apstaigāja apšaudītās kafejnīcas un asiņaino koncertzāli – savu uzbrukumu mērķus.

Veselu gadu Abauds bija plānojis vairākus teroraktus Eiropā, taču īstenot izdevās tikai četrus. Turklāt tie izrādījās neveik-smīgi mēģinājumi. Parīzē viņš gribēja būt drošs par rezultātu, tāpēc šoreiz nebija vadījis uzbrukumus no attāluma, bet tieši iesaistījies pats. Abauds uzraudzīja savu slepkavu komandu – senus draugus un jaunus fanātiķus – un pēc tam apskatīja terora aktu sekas. Izmeklētāji ir pārliecināti: viņš bija gatavojis vēl vienu triecienu vilni dažas dienas vēlāk. Tad viņš bija paredzējis arī pats mirt kā pašnāvnieks, uzspridzinoties Parīzes biznesa rajonā.

Abauds, 28 gadus vecs beļģis, kurš teroristu organizācijas Daesh hierarhijā no ierindnieka bija kļuvis par leitnantu, juta aizvien lielāku spiedienu paveikt ko patiešām ievērojamu, saka Rietumu izlūkdienestu pārstāvji. «Visas viņa 2015.gada operācijas izgāzās, bija apkaunojošas neveiksmes,» stāsta Luī Kaprioli, bijušais Francijas pretterorisma vienības vadītāja vietnieks. «Viņš gribēja būt drošs, ka šī operācija izdosies.»

Mocekļu armija

Pēdējās nedēļās ir parādījušās jaunas ziņas par to, kā deviņu vai vairāku kaujinieku grupai izdevās uzbrukumu noorganizēt. Atklāti arī izlūkošanas un drošības dienestu misēkļi, kas ļāva viņiem to izdarīt.

Uzbrucēju nolūki un mēģinājumi uzlabot iemaņas vairākkārt bija netieši nonākuši uzmanības lokā, teikts pēc Parīzes traģēdijas veiktajās intervijās, kā arī publiskotajos tiesu dokumentos un valdības materiālos. Francijas pretterorisma dienestos visa šā gada laikā valdīja pieaugošs satraukums par iespējamajiem draudiem. Taču pārslogotajiem drošības spēkiem, kā izrādās, pietrūka resursu, lai uzveiktu ienaidnieku, kas izmantoja «šautriņu terorismu». Tā to nodēvēja kāds no Francijas ierēdņiem, salīdzinot ar nāvējošu šautriņu mešanu pa tālu mērķi, līdz viena no tām beidzot trāpa.

Jau janvārī Beļģijas policija veica reidu austrumu pilsētas Vervjē slēptuvē, tā izgāžot plānu, kas, kā vēlāk izrādījās, bija izmēģinājums pēc 10 mēnešiem notikušajiem saskaņotajiem uzbrukumiem Francijas galvaspilsētā. Pēc kāda ASV izlūkdienestu dokumenta ziņām, reidā tika atklāts ieroču arsenāls, kurā bija visas nepieciešamās sastāvdaļas, lai izgatavotu tās pašas bīstamās sprāgstvielas, kuras vēlāk pielietoja Parīzē.

Pēc tam, kad drošības dienestu noklausītās telefonsarunas bija atklājušas un izgāzušas Vervjē plānu, Abauds sāka izmantot šifrēšanas tehnoloģiju un, iespējams, šādi apslēpa saziņu ar savu Parīzes komandu. Kaujinieki bija kļuvuši «profesionālāki» un mācījās no savām kļūdām. Abauds negribēja pieļaut, ka atkārtojas tik neveiksmīgs uzbrukuma mēģinājums kā iepriekš, kad ar viņu saistīts vīrietis bija plānojis apšaut kādas baznīcas draudzi Francijā, taču iešāva sev kājā.

Eiropas brīvās robežas un kontinenta izlūkdienestu kopējās datubāzes nepilnības Abauda komandai ļāva ne tikai pārvietoties kontinenta iekšienē, bet arī aizbraukt uz Sīriju un atgriezties – par spīti izprašņāšanai lidostās, drošības dienestu uzraudzībai un automašīnu apturēšanai ceļu policijas ikdienas reidos.

«Abauds bija katras Eiropas valsts [potenciālo teroristu] datubāzē, taču Eiropā viņš atgriezās tikpat viegli kā jebkurš Club Méditerranée kūrortu viesis,» stāsta 18 gadus veca beļģu džihādista māte. Viņas dēls šogad gāja bojā, pievienojies Daesh brigādei, pie kuras piederēja vairāki Parīzes uzbrukumu plānotāji.

Parīzes uzbrukumos bojā gāja 130 cilvēku, un tas bija nāvējošākais teroristu trieciens Eiropai pēdējo desmit gadu laikā. Tas atbalsojās pāri visai Eiropai, liekot Briselei uz četrām dienām slēgt sabiedriskās ie-stādes, Vācijai atcelt starptautisku futbola draudzības spēli, bet Lielbritānijai – palielināt militāro budžetu pēc daudziem tā samazināšanas gadiem.

Mēģinot iedrošināt sērojošo tautu, Francijas prezidents Fransuā Olands solīja sakaut Daesh «nāves kultu». Taču izlūkdienestu pārstāvji brīdina par Rietumu trauslumu. Viņi satraucas, ka Parīze ir tikai priekšvēstnesis jaunai terorisma ērai, kas daudzu gadu garumā varētu ienākt Eiropas valstu galvaspilsētu ielās.

«Viņi mēģina, kļūdās, mācās, tad mēģina vēlreiz,» stāsta kāda Francijas amatpersona. «Viņi ir pacietīgi, un viņiem ir brīvprātīgo mocekļu armija, kuru uztur pret lodēm imūna ideoloģija.»

Brīdinājuma zīmes

Plašsaziņas līdzekļi ir atklājuši, ka jau janvārī Eiropas likumsargu aģentūras Europol pārstāvis devās steidzamā braucienā uz Atēnām, lai lūgtu vietējo dienestu palīdzību Abdelhamida Abauda atrašanai. Izmeklētāji mēnešiem ilgi bija pārtvēruši aizdomīgus zvanus no Atēnu mikrorajona Pangrati.

Tobrīd 27 gadus vecais Abauds, šķiet, plānoja uzbrukumu savai dzimtajai Beļģijai, lai gan sākotnēji šāda iespēja šķita mazticama. Tajā laikā viņš vēl atgādināja citus jaunus eiropiešus, kuri pievienojas Daesh: fanātiķus, kas mēdz izteikt grandiozus draudus internetā, taču nav ne praktisko zināšanu, ne kontaktu tīkla, lai noorganizētu masu slepkavības Eiropas teritorijā.

Taču pēc tam, kad zvani tika izsekoti līdz Vervjē, policijas specvienība 15.janvārī veica reidu kādā pilsētas mājoklī, kur atrada pārsteidzoši vērtīgus pierādījumus: automātiskos ieročus, lielu naudas daudzumu, pie ķermeņa piestiprināmu kameru, vairākus mobilos telefonus, rokas rācijas un viltotus identifikācijas dokumentus.

Pēc ASV Iekšējās drošības dienesta izlūkošanas novērtējuma ziņām, Beļģijas policija tur atrada arī ķīmiskās vielas – sprāgstvielas triacetona triperoksīda jeb TATP sagatavošanas materiālus. Šo ķīmisko savienojumu izmantoja arī pašnāvnieku jostās Parīzē. Tā ir sprādzienbīstama viela, saka Klons Monikē, kurš pavadījis 20 gadus Francijas spiegu aģentūrā DGSE. «Ja to neizgatavo pilnīgi precīzi, tā vai nu uzsprāgst rokās, vai nesprāgst nemaz,» saka Monikē. «Tas nozīmē, ka tur darbojās pieredzējis sprāgstvielu veidotājs.»

Tieši šis atklājums lika specdienestiem veikt reidu Grieķijā. Abaudu neatrada, taču kādā Atēnu dzīvoklī identificēja šā vīrieša DNS. Tūlīt pēc reida izbeidza raidīt Abauda tālruņa SIM karte un viņa pēdas tika pazaudētas.

Pēc dažām nedēļām Abauds parādījās Daesh interneta žurnālā ar lielīgu stāstu, kā plānojis teroraktus Eiropas varas iestāžu deguna priekšā. «Mans vārds un attēls bija visās ziņās, tomēr man izdevās palikt viņu zemē, plānot operācijas pret viņiem un tad droši pazust no Eiropas.»

Līdz tam, kā saka franču džihādistiem veltītas grāmatas autors Deivids Tomsons, Abauds Daesh iekšienē netika uzskatīts par izcilnieku. «Organizācija par viņu runāja tāpat kā par daudziem citiem – nekas īpašs. Terorists bija pazīstams tikai kā viens no kaujiniekiem groteskā Daesh videoklipā, kur Abauds smiedamies un klaigādams aiz pilnpiedziņas džipa velk līķus.»

Šobrīd Eiropā pazīstamākais džihādists agrāk bija tikai noziedzīgs neveiksminieks. 2010.gadā viņš ar bērnības draugu bija izplānojis ielauzties kādā garāžā. Taču uz jumta paslīdēja kāja, un viņš iegāzās ūdenī. Abus blēžus policija atrada turpat upmalā – izmirkušus un pārsalušus, atceras viņa bijušais advokāts Aleksandrs Šato.

Neveiksmīgais ielaušanās mēģinājums nebija nekas ievērības cienīgs, taču jauno vīriešu sadarbībai bija tālejošas sekas. Toreizējais līdzgaitnieks bija viens no diviem brāļiem, kuri šogad novembrī piedalījās uzbrukumos Parīzē. Abauda tēvs stāsta, ka noslieci uz ekstrēmismu dēls sāka izrādīt drīz pēc ieslodzījumā pavadītā laika.

2013.gada martā varas iestādes pārtvēra Abauda zvanu beļģu draugam no kāda Turcijas numura. Teica, ka dodas uz «nometni». Pēc tiesas stenogrammas, viņa brālis Beļģijas drošībniekiem apgalvojis, ka Abauds solījis doties uz Sīriju «džihādā».

Kad policija pēc terora aktiem Parīzē pārmeklēja Abauda mājokli Molenbēkas rajonā Briselē, pamestajā dzīvoklī tika atrasta piparu gāze, cimdi, divi laužņi, zagtas Audi automašīnas atslēgas un trīs numurzīmes. Uz durvīm bija Daesh slavinoši uzraksti, bet uz sienas – «raupji ar flomāsteru uzzīmēts Daesh karogs».

Laikā starp 2013.gada beigām un 2014.gada sākumu Abauds pievienojās par Modžahedu šuras padomi sauktai brigādei Sīrijas pilsētā Alepo, kas drīz pēc tam zvērēja padevību Daesh. Viens no viņa pirmajiem uzdevumiem bija nogalināto kaujinieku pārmeklēšana. «Viņam bija uzdots pēc kaujām iztukšot līķiem kabatas,» saka Tomsons.

Pat pēc tam, kad Abauds, tolaik saukts par Abū Omāru, pievienojās Katibat al-Battar jeb al Batāra brigādei – elitārai franciski runājošu kaujinieku vienībai, kas 2014.gada laikā ieguva Daesh atzinību -, viņa vārds aizvien tika pieminēts tikai garāmejot, stāsta Tomsons, kurš grāmatas izpētes gaitā mēnešiem ilgi apmainījās ar privātām ziņām ar šīs vienības franču biedriem.

Viss strauji mainījās pēc Vervjē projekta. Lai arī operācija izgāzās, Abauda cīņubiedri Sīrijā augstu novērtēja viņa spēju brīvi ieceļot un izceļot no Eiropas. Tas ļāva Abaudam no vienkārša kaujinieka kļūt par iedvesmotāju. «Viņi mēdza teikt: paskatieties uz Abū Omāru!» atceras Tomsons. «Tas nozīmēja: ja Abū Omārs to var izdarīt, tad arī jūs spējat.»

Kaujas lauka kontakti

Izmeklētāji stāsta, ka, viņuprāt, Abauds un lielākā daļa Parīzes uzbrucēju cits citu atrada tieši Sīrijā. Jau 2013.gadā eksistēja stabils veids, kā jaunieši no Beļģijas tika nogādāti karošanai Daesh rindās. Saskaņā ar nesen publiskotiem tiesas materiāliem, daži no viņiem pirms došanās ceļā aizņēmās naudu, piemēram, no bankas ING Belgium, kur kāds topošais džihādists ieguva 15 tūkstošus eiro bez padziļinātas iztaujāšanas. 

Daudzi iegādājās lētus telefonus ar priekšapmaksas kartēm, no kuriem var ātri atbrīvoties, lai netiktu atklāti. Pēc tiesai sniegtās informācijas, viens no topošajiem karotājiem sazagās GoPro kameras, kuras tiek plaši izmantotas teroristu zvērību dokumentēšanai.

Viņi zināja, ka pirms sēšanās lidmašīnu reisos uz Turciju nepieciešams ar vilcienu vai autobusu aizbraukt uz kādu citu Eiropas valsti, lai izvairītos no salīdzinoši stingrākās drošības kontroles savas mītnes zemes lidostās. Piemēram, Abauds savu 13 gadus veco brāli Junesu uz Sīriju, šķiet, pavadīja, vispirms pa sauszemi aizbraucot līdz Vācijai.

2014.gada 20.janvārī Abauds reģistrējās lidojumam uz Stambulu no Vācijas pilsētas Ķelnes. Pases kontroles laikā sargiem uzzibēja brīdinājuma signāls: Abauds bija Beļģijas uzraugāmo personu sarakstā. Kad viņš paskaidroja, ka dodas apmeklēt ģimeni Turcijā, vīrietim atļāva sēsties lidmašīnā.

Pat ja aizdomās turētie cilvēki ir pienācīgi klasificēti, viņi tik un tā var izslīdēt caur pirkstiem, jo Eiropā trūkst padziļinātas centralizētas datubāzes. Pašreizējā Eiropas teroristu datubāzē atrodas 1595 džihādisti, saka speciālists terorisma lietās Žans-Šarls Brizārs. Patiesais skaitlis, ja Eiropas valstis ar savu informāciju dalītos efektīvāk, būtu krietni pāri sešiem tūkstošiem, viņš domā.

Al Batara brigādē Sīrijā satikās daudzi no nākamajiem Parīzes uzbrucējiem. Šķiet, ka savstarpēji pazīstami pirms radikalizēšanās bija tikai Abauds un divi brāļi no Molenbēkas: Salahs un Ibrahims Abdeslami.

Vairāki no viņiem nākuši no labvēlīgām vidusšķiras ģimenēm, ieskaitot arī Abaudu, veikalnieka dēlu, kurš mācījās prestižā katoļu skolā. Uzbrucēju – otrās un trešās paaudzes marokāņu un alžīriešu izcelsmes imigrantu – vidū bija autobusa šoferis, bāra īpašnieks un Briseles metro mehāniķis. Vecākajam bija 29 gadi, jaunākajam – 20. Kāda jaunieša māte atceras, kā dēls raudājis pirms došanās uz Sīriju.

Dažiem no viņiem bija iepriekšēja sodāmība, un ģimenes sākotnēji priecājās par jaunajos vīriešos pēkšņi radušos reliģisko interesi. Piemēram, Muhameds Abdeslams stāsta: esot ticējis, ka abi viņa brāļi ir nostājušies uz taisnāka ceļa. «Ja brālis tev pasaka, ka ir beidzis lietot alkoholu, tā nav radikalizācija,» viņš sacīja beļģu televīzijai.

Bilals Hadfi, jaunākais no uzbrucējiem, smēķēja un lietoja narkotikas pat mēnesi pirms došanās uz Sīriju 2015.gada janvārī. Bet tad sāka gavēt pirmdienās un ceturtdienās, Hadfi māte pastāstīja Beļģijas ziņu dienestiem.

«Viņš nepavisam neatbilda parastajiem stereotipiem,» atceras viens no skolotājiem Briseles Annēsena-Funka institūtā, kur 20 gadus vecais Hadfi mācījās elektriķa amatu. «Viņam nebija bārdas. Viņam bija lieliskas atzīmes, un viņš bija ļoti apķērīgs,» par bijušo mācekli stāsta skolotājs. Tad vienā brīdī Hadfi pārstāja apmeklēt nodarbības.

Tiek uzskatīts, ka Hadfi Sīrijā ieradās 15.janvārī – mazliet vēlāk nekā citi Parīzes uzbrucēji. Viņš pievienojās komandai, kurā bija divi rūdīti franču džihādisti: 29 gadus vecais Ismaēls Omārs Mostefaī no Kurkuronas rajona Parīzē un Samī Amimūrs, 28 gadus vecs autobusa šoferis no Dransī, kura atrodas uz ziemeļaustrumiem no Francijas galvaspilsētas.

Mostefaī jau iepriekš par dažādiem sīkiem noziegumiem bija arestēts astoņas reizes, un 2010.gadā viņa pietuvināšanās stingrā kursa islāmistiem lika amatpersonām pievienot viņa vārdu «S sarakstam» – Francijas datubāzei, kurā ietilpst cilvēki, kas tiek uzskatīti par potenciālu drošības apdraudējumu.

Savukārt Amimūra ceļš uz džihādu sākās pēc neveiksmīga mēģinājuma doties uz Jemenu 2012.gadā. Nākamā gada septembrī viņš pārstāja ievērot rīkojumu regulāri atskaitīties policijas iecirknī, un pagāja mēnesis, līdz tika izdots orderis viņa arestam. Taču tobrīd Amimūrs jau bija šķērsojis Sīrijas robežu, kur ieradās vienā dienā ar Mostefaī.

Abi bija franči un droši vien satika pieredzējušākus franču džihādistus, kuri bija kļuvuši pazīstami Daesh rindās, to skaitā Fabjēnu Kleinu, kas pirms desmit gadiem bija izcietis cietumsodu par kaujinieku rekrutēšanu Francijā un Beļģijā cīņām Irākā. Tieši Kleins, kā saka izmeklētāji, ierunāja Daesh audioierakstu, kurā grupējums uzņemas atbildību par Parīzes uzbrukumiem.

Izlūkdienesta pārstāvji Kleinu sauc par «tiltu» starp franču un beļģu džihādistiem, iespējams, tieši viņš saveda Abaudu kopā ar pārējiem Parīzes uzbrukumu plānotājiem. Kleinu dēvē par vienu no augstāka ranga operatīvajiem darbiniekiem Daesh hierarhijā – viņš strādā grupējuma ārējo operāciju vadītāja Abū Muhameda al Adnani pakļautībā. 

Abaudam bija zemāks rangs. Kā saka bijušais Francijas armijas darbinieks un pretterorisma speciālists Fransuā Heisbūrs, «viņš bija vada komandieris, nevis bruņoto spēku vadītājs».

Abauda plāns un uzbrukumam Eiropā paredzētā komanda bija gandrīz gatavi jau augustā. Tieši tad Montasērs Aldēmehs, divu džihādam veltītu grāmatu autors un bijušais Abauda kaimiņš Molenbēkā, izdzirdēja, kā ievibrējas viņa tālrunis pēc WhatsApp saņemtas ziņas. Tas bija audioieraksts no kāda beļģu džihādista, kurš darbojās vienā komandā ar Abaudu.

«Šī ir ziņa Beļģijas valdībai no Daesh modžahediem,» sākas ieraksts. «Šie nav draudi vai muļķības, vai vienkārša lielība. Šis ir kara pieteikums. Mums ir plāni.»

Spriedze pieaug

Marks Trevidiks, kurš līdz gada vidum bija Francijas galvenais pretterorisma tiesnesis, pēdējā gada laikā Abauda vārdu tika dzirdējis daudzkārt. Viņa birojā uz pratināšanu bija ieradušies desmitiem jaunu, no Sīrijas tikko atbraukušu franču musulmaņu. «Abauds tika piesaukts nepārtraukti,» viņš atceras novembrī publicētā intervijā. «Jo sevišķi pēc janvāra reidiem Vervjē.»

Vīriešu stāsti bija līdzīgi: Abauds jaunos sekotājus mudināja «darīt visu iespējamo», lai sētu nāvi un iznīcību savā dzimtenē. Viņu raksturoja kā apsēstu. «Par viņu runāja kā cilvēku, kurš par visām varītēm var atrast brīvprātīgos, lai veiktu uzbrukumus Beļģijai un Francijai,» stāsta Trevidiks, kurš tagad ir Lilles pilsētas augstākās tiesas viceprezidents.

Taču šajās pratināšanas reizēs tā arī netika pieminēts ne konkrēts mērķis, ne uzbrukuma datums. Misija vienmēr bija formulēta tikai vispārīgiem vārdiem.

Viss mainījās 15.augustā. Vienā no pēdējām tiesneša veiktajām pratināšanām pretī sēdēja jauns francūzis, kurš no Abauda bija saņēmis naudu, šifrēšanas programmu un konkrētāko līdz tam dzirdēto mērķi – «rokkoncertu zāli» Parīzē.

Jauno vīrieti sauca Reda Hame, un viņš tika arestēts, atgriežoties no Sīrijas kopā ar kādu beļģu musulmani. Viņa līdzgaitnieks policijai pastāstīja, ka Hame plāno veikt uzbrukumu Francijā.

Abauds bija licis Hamem izdarīt triecienu pa kādu vieglu mērķi, kur būtu iespējami «lielākais upuru skaits». Hame bija saņēmis Abauda e-pasta adresi un USB atmiņas karti ar šifra atslēgu, ko varēja izmantot savā datorā. Abauds bija apsolījis atsūtīt e-pastu ar papildu instrukcijām par to, kur iegūt ieročus un kurā koncertzālē uzbrukumu organizēt.

Tas notika divas nedēļas pirms Parīzes ikgadējā Rock en Seine mūzikas festivāla. Vai teroristu mērķis bija kāds no daudzajiem koncertiem, kas notika trīs dienu ilgā pasākumā Parīzes piepilsētā? Vai arī uzbrukums bija plānots kādā no daudzajām pilsētas koncertzālēm, piemēram, Bataclan, kas jau iepriekš divas reizes bija minēta kā iespējamais mērķis?

Trevidiks steidzami piezvanīja vietējam izlūkdienestam DGSI un lūdza sākt sekot Abauda e-pastam.

«Mēs no vasaras beigām zinājām, ka tiek plānots kaut kas liels,» saka kāds Francijas izlūkdienesta pārstāvis. «Zinājām, ka tajā ir iesaistīts Abauds, bet nezinājām, kas, kur un kad varētu notikt. Spriedze bija liela.»

Tā vēl vairāk pastiprinājās sešas dienas pēc Hames nopratināšanas, kad Briseles-Parīzes ātrvilcienā no tualetes iznāca 26 gadus vecais marokānis Ajūbs el Hazani ar kalašņikovu. Par laimi, viņu ātri savaldīja trīs amerikāņu pasažieri.

Atskatoties uz tālaika notikumiem, dažas amatpersonas tagad norāda, ka «vientuļā vilka» uzbrukumi, kuros nogalināšanas misijā tiek izsūtīts viens šāvējs, teroristiem nekad nešķita īpaši svarīgi. Arī Trevidiks stāsta, ka Abauds «nodarbināja un novērsa drošības dienestu uzmanību ar šiem miniuzbrukumiem, vienlaikus gatavojot īsto triecienu».

Šajā laikā arī ASV izlūkdienestu rīcībā bija nonākušas ziņas, ka Daesh plāno veikt uzbrukumu pret Franciju, saka augsta ranga ASV amatpersonas. Bet arī viņiem nebija konkrētu liecību par mērķiem vai paredzamo uzbrukumu laiku.

Izskaitļots uzbrukums

Septembra beigās Olanda valdība sāka gaisa triecienus pa Daesh mērķiem Sīrijā. 8. un 9.oktobrī Francijas iznīcinātāji uzbruka arī mācību nometnēm pie Rakas pilsētas, kas ir viena no pašpasludinātā kalifāta balstiem. Olands ir publiski noliedzis, ka šie triecieni bijuši tēmēti pa atsevišķiem cilvēkiem. Taču divi Rietumu izlūkdienestu pārstāvji apgalvo, ka Francija tā cerēja iznīcināt operatīvos darbiniekus, arī Abaudu.

«Ja nezini, kā sameklēt ienaidnieku šeit, tu mēģini viņam trāpīt tur,» intervijā sacīja Bernārs Skvarcīni, bijušais Francijas iekšējās izlūkošanas aģentūras vadītājs.

Kamēr drošības dienesti bija pievērsuši uzmanību Sīrijai, lielākā daļa, ja ne visa Abauda komanda jau bija atgriezusies Eiropā un klusi gatavojās masu slepkavībai. Vismaz divi no uzbrucējiem, kā uzskatīts, Eiropā ieradās ar bēgļu plūsmu Grieķijai piederošajā Lerosas salā, kur varas iestādes oktobrī paņēma arī viņu pirkstu nospiedumus. 

Līdz uzbrukumam viņu atbalsta tīkls paplašinājās. Piemēram, Abauda brālēns ļāva viņam pēc uzbrukuma paslēpties savā mājoklī, kur vēlāk gāja bojā policijas reida laikā. Beļģijā arestēti pieci Salaha Abdeslama draugi – viņš ir vienīgais zināmais terorists, kas palicis dzīvs pēc uzbrukumiem Parīzē un tagad izsludināts starptautiskā meklēšanā. Savu pašnāvnieka vesti, bēgot no Francijas galvaspilsētas, Abdeslams izmeta atkritumos. Savukārt Vācijā aizturēts kāds vīrietis, kurš, iespējams, grupai internetā pārdevis automātus.

Parīzes uzbrukumu plānā bija iesaistītas trīs komandas, kuras no Beļģijas uz Franciju devās trijās īrētās automašīnās un rezervēja istabas vismaz divās vietās Parīzē vai tās tuvumā: divus viesnīcu numurus Alfortvilas piepilsētā un vairākas vietas Bobiņī viesu nama koju istabā. Tāpat kā tūristi, šim nolūkam viņi izmantoja interneta pakalpojumu sniedzējus, arī Booking.com un Homelidays.com. Par to parūpējās brāļi Abdeslami.

Jau septembrī Salahs Abdeslams bija apbraukājis vairākus Parīzes nostūrus, lai iegādātos pusduci elektrisko sastāvdaļu, kas tiek izmantotas petaržu uzspridzināšanai. 390 eiro viņš iztērēja Les Magiciens du Feu jeb Uguns burvju veikalā. «Pretstatā citiem klientiem viņš neuzdeva nevienu jautājumu par to, kā izmantot savus pirkumus,» stāsta jurists Frederiks Zajancs.

Gatavojoties Parīzes uzbrukumiem, Abauds ņēma vērā pagātnes mācības. Atšķirībā no janvārī plānotā uzbrukuma, kad līdzgaitniekiem nācās meklēt ledusskapjus TATP spridzekļu uzglabāšanai, šoreiz viņš parūpējās, lai četriem teroristiem pasūtītajā Appart’City viesnīcas numurā ir pašiem sava virtuve ar saldētavu.

Šoreiz viņš arī nesūtīja vienu uzbrucēju un neiztika ar vienu mērķi – atsevišķas komandas vienlaikus devās uz dažādām vietām, tā mazinot izgāšanās iespēju un neļaujot policijai koncentrēt spēkus. «Viņi atklāja, ka «spieta taktikas» izmantošana apgrūtina likumsargu rīcību ar saviem resursiem,» skaidro Rons Sendijs, bijušais vecākais al-Qaeda analītiķis Nīderlandes militārās izlūkošanas dienestā.

Arī komandu sastāvi apliecina iepriekšēju plānošanu: diviem džihādistiem, kuriem kopā bija vairāk nekā četru gadu pieredze cīņās Sīrijā, – Amimūram un Mostefaī – līdz ar joprojām neidentificētu trešo uzbrucēju tika piešķirts nozīmīgākais mērķis – Bataclan koncertzāle. Aculiecinieki stāsta, ka redzējuši uzbrucējus piesedzam flangus, lai viens no viņiem varētu pārlādēt magazīnu, kamēr otrs turpinājis šaut.

Savukārt nacionālā futbola stadiona Stade de France tuvumā notikušajā uzbrukumā bija iesaistīts jaunākais un mazāk pieredzējušais džihādists – 20 gadus vecais Hadfi. Viņu turp aizveda ar jau apliktu sprāgstvielu jostu, kuru bija nepieciešams tikai detonēt. (Abi pārējie šā uzbrukuma pašnāvnieki pagaidām nav identificēti.) «Viņi teica: tie mazie tiks, cik tālu vien spēs, un pēc tam viņiem vajadzēs tikai nospiest pogu,» prāto Monikē, Francijas izlūkdienesta veterāns, kurš šobrīd vada Eiropas Stratēģiskās izlūkošanas un drošības centru.

Tiek uzskatīts, ka Abauds, paņēmis Kalašņikova automātu, pats devās uz dzīvīgo restorānu ielu Rue de Charonne. Francijas prokuratūras publiskotie telefonsarunu ieraksti atklāj, ka māju Bobiņī viņš pameta īrētā Seat automašīnā pulksten 20.38 ar kādu joprojām neidentificētu uzbrucēju un arī Ibrahimu Abdeslamu, savu sabiedroto neveiksmīgajā garāžas aplaupīšanas mēģinājumā pirms pieciem gadiem.

Joprojām nav skaidrs, vai Abauds pievienojās uzbrucējiem bāru un kafejnīcu apšaudē, taču tā šķiet ticama iespēja: aculiecinieki redzējuši, kā viņi izliecas no melnas, īrētas Seat automašīnas, un katra cietušā restorāna priekšā izmeklētāji atraduši «simtiem» 7,62 mm kalibra patronu.

Laikā no pulksten 20.40 līdz pulksten 21.21 tālrunis, kuru, visticamāk, izmantoja Abauds, veica «ilgstošu kontaktu uzturēšanu» ar Hadfi telefonu, saka Parīzes prokuratūra. Šajā laikā Hadfi mēģināja iekļūt futbola stadionā pa D vārtiem, taču netika ielaists. Pulksten 21.20 viņš detonēja savu sprāgstvielu jostu. Pēdējais zvans reģistrēts pēc minūtes – vada komandieris pārbaudīja, vai jauniņais ir izpildījis savu misiju.

Līdz šim noskaidrotie Parīzes terora aktu līdzzinātāji un izpildītāji

Tiek meklēti

Miruši

Sirds problēmas E–veselībā

Nacionālais Veselības dienests izmisīgi cenšas pierādīt, ka viens no pēdējās desmitgades vissliktāk īstenotajiem valsts projektiem E-veselība ir dzīvotspējīgs. Pagaidām gan nekas par to neliecina, un projekta uzraugi saskata risku, ka tas nomirs, nesācis darboties

Ģimenes ārste Līga Kozlovska savā ārsta prakses vietā Balvos darba dienu sāk tāpat kā daudzi citi, tas ir, ieslēdzot datoru. Jau gadiem viņa izmanto programmatūru Ārsta birojs, ko lieto aptuveni puse ģimenes ārstu, atšķirīgs ir tikai izstrādātājs. «Kad pie manis ierodas pacients, atveru viņa apskates lapu, un tajā ir viss nepieciešamais – veselības stāvoklis, slimību vēsture, sūdzības, noteiktās diagnozes, nozīmētie izmeklējumi, ārstēšanas gaita,» stāsta ārste Kozlovska. Ārsta birojs ir saslēgts vienā sistēmā ar Balvos pieejamu laboratoriju, tāpēc ārste priecājas, ka tur veikto izmeklējumu rezultātus viņa redz pacienta profilā. Ārsta birojā ir arī dažādas nepieciešamās veidlapas, darbnespējas lapa, receptes, viss vajadzīgais. Nelaime tikai viena – šai programmatūrai nav nekā kopēja ar valsts izstrādāto projektu E-veselība

Desmit gadi un vairāk nekā 20 miljoni eiro ieguldīti šīs datorsistēmas izstrādē, lai tā saslēgtu vienkopus Latvijas ārstiem un pacientiem vajadzīgo informāciju, taču decembrī valdība nolēma, ka pat tie divi produkti, kas it kā bija gatavi palaišanai tautās – elektroniskās receptes un darbnespējas lapas – tomēr nav gatavi. Projekta uzraugs, par valstī īstenotajiem elektroniskajiem pakalpojumiem atbildīgā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, ir nobažījies, ka lielās mokās dzimušais projekts ir nedzīvs. Turklāt Centrālā finanšu un līgumu aģentūra brīdina, ka var nākties atmaksāt tajā ieguldītos struktūrfondu līdzekļus, vairākus miljonus. Kādi vīrusi skāruši E-veselību, un kādas ir cerības uz atgūšanos?

Sistēma ar bremzēm

Daudzi Latvijas mediķi un farmaceiti, gluži kā daktere Kozlovska, ir ieraduši strādāt elektroniskā vidē. 76% farmaceitu un 46% mediķu izmanto veselības aprūpes programmatūras, secināts Valsts kontroles veiktā mediķu un farmaceitu aptaujā. Kā Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Kozlovska lēš, ka no 1374 valstī strādājošajiem ģimenes ārstiem vismaz pusei ir Ārsta birojs. Aptaujājot 13 slimnīcas, VK atklāja, ka septiņās no tām izmanto Ārsta biroju, pārējās sešās – pašu veidotas un uzturētas informācijas sistēmas.

Piemēram, Stradiņa slimnīcā ir sava ārstniecības informācijas sistēma, kas sastāv no vairākām daļām. Viena no tām ir Ārsta birojs, ko slimnīcā sāka izmantot jau pirms desmit gadiem. «Šobrīd visu pacientu reģistrēšana notiek šajā sistēmā,» saka slimnīcas E-veselības nodaļas vadītāja Ieva Vītola. Ārsta biroju izmanto ap 200 Stradiņa slimnīcas ārstu, kuri pie katra uzņemtā pacienta norāda diagnozi un ārstēšanas gaitu.

Ir arī slimnīcas radioloģijas izmeklējumu programmatūra Airis, kas dod iespēju uzrakstīt nosūtījumu radioloģiskiem izmeklējumiem turpat Stradiņa slimnīcā, un atbilde atrodama Airis sistēmā. Līdzīga programmatūra ir slimnīcas laboratorijām, un pašlaik datorspeciālisti strādā, lai slimnīcas Ārsta biroju, radioloģijas un laboratoriju informācijas sistēmas saslēgtu kopā un mediķiem izmeklējumu rezultāti būtu redzami pacienta profilā. Notiek arī darbs, lai pacientiem būtu pieejami izmeklējumu rezultātu apraksti. Drīzumā tiks saslēgtas slimnīcas un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) sistēmas, lai uzņemšanas nodaļa ziņas par tur vestu pacientu saņemtu jau tad, kad viņš vēl ir ceļā uz to ātrās palīdzības mašīnā.

Pēc Vītolas stāstītā, Stradiņa un Austrumu slimnīcas bija sākušas pārrunas par informācijas apmaiņu. «Atlika tikai vienoties ar sistēmas izstrādātājiem, lai viņi nodrošinātu datu apmaiņu. Bet, tā kā visu laiku fonā ir bijusi E-veselība, atlikām to, cerot, ka šajā valsts sistēmā būs nodrošināta pieeja noteiktiem datiem par pacientu ārstēšanu. Visu laiku sajūta, ka tūliņ, tūliņ tas notiks.»

Kamēr vismaz puse mediķu strādā, kā informācijas tehnoloģiju laikmetā pienākas, Nacionālais Veselības dienests (NVD), kas atbildīgs par E-veselību, nemitīgi bremzē. Pēc Kozlovskas vārdiem, kamēr ārsti jau brauc ar divriteni, NVD valsts E-veselību nespēj uzsēdināt pat uz trīsriteņa.

E-veselībai ir vismaz 10 gadu vēsture. Jau 2003.gadā Veselības ministrija izveidoja darba grupu, kurai bija jāizstrādā politikas pamatnostādnes E-veselība Latvijā. 2005.gadā valdība tās apstiprināja, nākamajā gadā – izveidoja darba grupu īstenošanas plāna izstrādei, ko valdība apstiprināja 2007.gada rudenī. Tā īstenošanai bija nepieciešami 42 miljoni eiro. Ministru kabinets noteica, ka plāna īstenotājs ir NVD un E-veselībai jābūt gatavai līdz 2010.gada beigām.

Taču krīzes dēļ projekts apstājās. Tikai 2009.gadā, kad tam izdevās piesaistīt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu, projekta īstenošana varēja uzņemt apgriezienus. No struktūrfondu kopējā finansējuma šim mērķim, kas ir 17,7 miljoni eiro, 326 tūkstoši tika atvēlēti Veselības inspekcijas informācijas sistēmas izstrādei, 5,4 miljoni – NMPD informācijas sistēmas izveidei, bet lauvastiesu, gandrīz 12 miljonus, vajadzēja ieguldīt E-veselības ieviešanā.

Pirmie divi darbi jau sen sekmīgi pabeigti, taču no E-veselības neredzam nekā – nav ne sabiedrības veselības portāla, ne elektroniskās apmeklējumu rezervēšanas, ne pacientu elektroniskās veselības kartes, pat ne e-recepšu un e-darbnespējas lapu. 

Turklāt nevar skaidri pateikt, kas ir un kas nav izdarīts, jo 2005.gadā izstrādātajā plānā nav nemaz noteikts, kas tieši nepieciešams E-veselībai. «Vienkārši sanāca Veselības ministrijas padotības iestāžu vadītāji un vienojās, ka grib E-veselību, bet nezināja, ko grib ārsti, ko pacienti un ko – farmaceiti,» saka Valsts kontroles (VK) pārstāve Inga Vārava. VK sadarbībā ar Zviedrijas Augstākās revīzijas speciālistiem ir veikusi E-veselības lietderības revīziju, kuras uzdevums bija noskaidrot, kā projekts īstenots. Secinājums ir skarbs – daudz kas iesākts, bet līdz galam nav izdarīts nekas.

Izšķiesta nauda

VK saskaitījusi, ka kopumā 760 tūkstoši eiro izmantoti neefektīvi vai neekonomiski. «Nacionālais Veselības dienests strādāja tā, it kā mērķis būtu apgūt struktūrfondu naudu. Dienestā strādāja četras E-veselības projektu grupas, katra no tām autonomi. Strādājot vienā iestādē, to darbinieki savstarpēji nesazinājās un nepielāgoja savus darbus pamatnostādņu mērķiem. Rezultātā izveidotās informācijas sistēmas nebija savstarpēji savietojamas. Tāpēc mēs secinām, ka NVD mērķis bija apgūt līdzekļus, nevis izstrādāt darboties spējīgu E-veselības sistēmu,» skaidro VK revidents Mareks Zvirgzdiņš. 

Spilgtākais nelietderīga naudas tēriņa piemērs – 2007.gadā Stradiņa slimnīca uzņēmās izstrādāt centrālās vizuālās diagnostikas (radioloģijas) arhīva sistēmas koncepciju un saņēma par to 139 tūkstošus eiro. Tomēr 2010.gadā nolemts, ka radioloģijas arhīva izveide ir pārlieku dārga, līdz ar to uzskatāms, ka šī nauda iztērēta lieki. Dažādu koncepciju un dokumentu izstrādē izšķiesti tūkstošiem eiro. «Sākumā bija lieli plāni, 2007.-2008.gadā izstrādāja koncepcijas un jau pēc dažiem gadiem konstatēja, ka tās ir novecojušas,» rezumē Zvirgzdiņš.

Tomēr teikt, ka visi miljoni, kas ieguldīti pagaidām nefunkcionējošā sistēmā, izkaisīti kā pelni vējā, Vārava vēl negrib. «To, vai nauda lietderīgi izmantota, varēs pateikt katrs Latvijas iedzīvotājs, bet tikai tad, kad E-veselība tiks iedarbināta,» viņa saka.

Lai gan VK revīzijā teikts, ka projekta neveiksmēs vainojams atbildīgo amatpersonu kontroles un ieinteresētības trūkums, neviens par to nav atbildīgs. «Ir tieši tāpat kā kredītsaistību kārtošanā: ja ir mazs kredīts, tā ir kredītņēmēju problēma, ja kredīts ir liels, tā jau ir kredītdevēju nelaime,» salīdzinaVārava, liekot saprast, ka nav neviena, no kā prasīt atbildību. Projekta gaitā mainījušies veselības ministri, NVD vadītāji, projekta vadītāji un arī E-veselības īstenotāju komanda gandrīz pilnībā nomainījusies. «Nav neviena, kas šajā projektā būtu iesaistīts no sākuma līdz beigām. Tādēļ nevar teikt, ka pēdējais vadītājs ir visvainīgākais,» saka Zvirgzdiņš. 

Daina Mūrmane-Umbraško, bijusī Veselības ministrijas valsts sekretāres vietniece, kuru 2015.gada februārī veselības ministrs Guntis Belēvičs iecēla NVD vadītājas amatā, nepiekrīt VK aprēķiniem, ka 760 tūkstoši uzskatāmi par izšķērdētiem. Taču tam, ka daļa naudas nelietderīgi izmantota, viņa piekrīt. Zaudējumus aprēķināšot Centrālā finanšu līgumu aģentūra, kas izvērtēs struktūrfondu līdzekļu izmantojumu, un VARAM, kas 2016.gada janvārī funkcionalitātes auditā pārbaudīs – ir kaut kas E-veselībā lietojams vai ne. NVD apgalvo, ka gatavi ir divi E-veselības produkti: e-receptes un e-darbnespējas lapas. Veselības ministrija 1.decembra valdības sēdē mēģināja panākt, lai jau no nākamā gada 1.jūnija tie būtu ārstiem un farmaceitiem obligāti lietojami. Uzklausot ģimenes ārstu iebildumus, ka E-veselība nav lietojama tādēļ, ka nav droša, valdība nolēma tomēr šo termiņu pagarināt līdz 2016.gada 1.decembrim.

Nedroša un nesaprotama

«Jā, bažas ir pamatotas,» saka Zvirgzdiņš – pie pārliecības, ka sistēma nav droša, nonākuši tieši VK revidenti. «Pašlaik sistēmā jebkurš ārsts var apskatīt jebkura pacienta datus. Ar likumu tas ir aizliegts, bet sistēma dod tādas iespējas, pietiek tikai zināt personas kodu vai vārdu un uzvārdu, lai piekļūtu visiem pacienta datiem, kas ir E-veselībā,» viņš skaidro. Otra problēma: normatīvie akti paredz, ka pacientam jādod iespēja slēgt piekļuvi atsevišķiem ierakstiem, piemēram, medicīnas ierakstiem, par kuriem jāzina ģimenes ārstam, bet ne citiem. Šī prasība nav izpildīta, jo pašlaik pacientiem ir iespēja vai nu atstāt savus datus pieejamus visiem ārstiem vai slēgt pieeju pilnīgi visiem. «Ja visi pacienti izlems slēgt pieeju visiem viņu datiem, sistēma būs izgāzusies. Nav jēgas ievadīt informāciju, ja ārstējošais ārsts to neredz,» secina Zvirgzdiņš. 

VK ieteikusi uzlabot sistēmu, lai ārsts iegūst tikai tos pacienta datus, kas vajadzīgi konkrētas diagnozes ārstēšanai. «Kādā veidā to nodrošināt, tas jājautā NVD. Bet situācija, kāda ir šobrīd, ir absolūti nepieņemama,» saka Vārava. 

Pēc Mūrmanes-Umbraško vārdiem, visu 2015.gada decembri notiek E-veselības drošības audits, un tāds turpmāk tiks rīkots regulāri. Auditā secinās – sistēma ir vai nav droša. Taču, spriežot pēc NVD pārstāves Evijas Štālbergas skaidrojuma, sistēma ār-stiem joprojām ir kā plaši atvērtas durvis, un rūpes par to, lai pacientu dati netiktu skatīti vietā un nevietā, atstātas pašu pacientu ziņā. Pacients sistēmā var sekot līdzi, kurš ārsts ir skatījies viņa datus, bet ārstiem jāņem vērā, ka par neatļautu datu apstrādi ir paredzēta administratīvā un kriminālā atbildība. Tāpat nekas nav mainīts pacientu iespējās izveidot aizliegumu, jo tas netraucēšot sistēmas darbībai, neliegšot ārstiem izrakstīt e-recepti un e-slimības lapu. Šāda sistēma, kad pacienti var liegt piekļuvi saviem datiem, ieviesta Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, un tas neesot īpaši mazinājis sabiedrības uzticēšanos sistēmai. Francijā, kur ieviests princips, ka E-veselībā ir pieejami tikai to personu dati, kuras piekritušas to iekļaušanai sistēmā, E-veselība ieviešoties lēni. 

Arī bez drošības E-veselībā vēl ir daudzas neatrisinātas ķibeles. Viena no galvenajām – ārstiem par to ir ļoti maz zināms, līdz ar to ir daudz neskaidrību. Līdz pat decembrim daudziem mediķiem nebija atbildes uz vienkāršu jautājumu, kā mediķi, farmaceiti un pacienti ieies E-veselības sistēmā. NVD žurnālam skaidroja, ka visi portālā autentificēsies gluži tāpat kā portālā www.latvija.lv – ar banku autentifikācijas rīkiem, e-paraksta viedkarti vai elektronisko identifikācijas karti.

Ģimenes ārstiem tāpat nav skaidrs, kā rīkoties, ja internets dažādu iemeslu dēļ nav pieejams. Vai drīkstēs izrakstīt papīra recepti un darbnespējas lapu? Kādi dokumenti būs jāuzrāda, lai aptiekā saņemtu zāles? Kā tās varēs iegādāties pacienta tuvinieki, ja sasirgušais nespēs uz aptieku aiziet pats? 

NVD skaidroja – ja internets nestrādā, var izrakstīt papīra recepti, taču darbnespējas lapa gan jāaizpilda E-veselība sistēmā, tiklīdz tas iespējams. Zāles aptiekā varēšot dabūt, uzrādot dokumentu, nosaucot receptes numuru vai pacienta personas kodu. Taču, ja NVD bija gatavs jau no 1.janvāra piedāvāt izmantot E-veselību, ārstiem to vajadzēja zināt. Zvirgzdiņš uzskata – ja NVD būtu organizējis mācības, kā lietot E-veselības programmas, iespējams, nebūtu mediķu nevēlēšanās pieņemt jauno sistēmu. 

NVD uz pārmetumu atbild ar norādi, ka 2014.gada nogalē notika mācības E-veselības lietošanai, kurās toreiz piedalījās ap 500 mediķu. Taču plašas bezmaksas mācības par E-veselības lietošanu sāktas tikai 2015.gada decembrī. Tās notiek astoņās pilsētās, pieteikušies 1060 mediķu un 160 farmaceitu. Mācības turpināsies katru mēnesi līdz pat 2016.gada maijam. Faktiski tas nozīmē, ka ārsti apgūst sistēmu, kas nav droša un būs jāmaina. 2016.gadā paredzēta arī informatīvā kampaņa pacientiem.   

Tā kā puse ārstu jau strādā ar informācijas sistēmām, viņiem ir prasība, lai tās būtu saslēdzamas ar E-veselību. Tas dotu iespēju receptes un darbnespējas lapas izrakstīt ierastajā Ārsta birojā. «Mūsu sistēmā recepte ir ērtāk izrakstāma nekā E-veselības portālā,» saka Vītola no Stradiņa slimnīcas, kas to izmēģinājusi testa režīmā. «Mēs turpināsim strādāt savā sistēmā un no savas sistēmas nodosim datus E-veselībai. Mums tā vajadzīga, lai ārstu izrakstītās receptes būtu pieejamas aptiekā vai darbnespējas lapas redzamas Valsts Ieņēmumu dienesta un Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras datos.» Jānis Kirilka no Lattelecom Technology, ar ko NVD noslēdzis līgumu par E-veselības uzlabošanu, apgalvo, ka uzņēmumi, kas specializējušies veselības aprūpes programmatūru izstrādē, saņēmuši tehnisko informāciju un ir gatavi saslēgt savas un E-veselības sistēmu. Taču tas jādara par slimnīcu un ārstu naudu. Tiem ārstiem un slimnīcām, kam nav savas programmatūras, elektroniskās recepte un darbnespējas lapas būs jāaizpilda E-veselības portālā. 

VK aizrādījusi, ka nav arī skaidrs, vai E-veselība saslēdzama ar citām valsts iestāžu, piemēram, VID, Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras un Valsts Zāļu aģentūras sistēmām. Kirilka saka – šī liga novērsta. Līdz 21.decembrim NVD notiks sistēmas testēšana, lai pārbaudītu, ir vai nav tā.

Var nākties atdot ERAF naudu

Latvijas valsts jaunāko laiku vēsturē grūti atrast citu valsts realizētu projektu, kura īstenošana tā buksētu kā E-veselība. Saskaņā ar ERAF projektu tam vajadzēja būt ieviestam līdz 2014.gada decembrim, taču tā nenotika. Projekta ieviešanas termiņš tika pagarināts līdz 2015.gada 28.novembrim, un, lai gan Mūrmane-Umbraško braši apgalvo, ka E-veselība ir pabeigta, projekta uzraugi par to nav tik droši – sistēma ir pieejama tikai testa režīmā, tajā nav ne reālu lietotāju, ne datu.

15.decembrī valdībā tika iesniegts VARAM ziņojums par valsts informatīvo sistēmu un elektronisko pakalpojumu attīstību. Tajā teikts, ka 2016.gada janvārī notiks E-veselības funkcionalitātes pārbaude, bet, ņemot vērā līdzšinējās problēmas, ir augsts risks, ka E-veselība netiks pabeigta līdz 2016.gada 31.martam, kas ir pēdējā diena, kad Centrālā finanšu un līgumu aģentūra var apstiprināt noslēguma maksājumus no struktūrfondu līdzekļiem.

Mūrmane-Umbraško ir pārliecināta, ka pārbaudē tiks atzīts, ka ir pieejams portāls E-veselība.gov.lv, elektroniskās receptes, elektroniskās darbnespējas lapas un pacienta veselības karte. «Ielogojoties kā iedzīvotājs, es redzēšu informāciju par man izrakstītajām receptēm, noteiktajām diagnozēm, un būs arī dati par pēdējo trīs gadu laikā veiktiem valsts apmaksātiem veselības pakalpojumiem,» skaidro NVD vadītāja. Tāpat viņa droši apgalvo, ka būs elektroniskā veselības karte, katra pacienta vakcinācijas dati, vizuālās diagnostikas attēli un ārstu radiologu slēdziens veiktajam izmeklējumam. 

Taču ir liela iespējamība, ka daļu ieguldītās struktūrfondu naudas var nākties atmaksāt. Piemēram, Mūrmane-Umbraško šaubās, vai turpināsies darbs pie elektroniskās ārsta apmeklējuma pieraksta sistēmas, jo tā esot sarežģīta un Igaunijā, lai gan izveidota, ir kūtri izmantota. Taču šīs sistēmas izstrādē ieguldīti jau 2,5 miljoni struktūrfondu naudas, kas, ja e-pieraksta nebūs, būs jāatmaksā. Līdzīgi nav sākts veidot Centrālās vizuālās diagnostikas arhīvs, kas nodrošinātu, ka visi rentgena un sonogrāfijas uzņēmumi glabājas elektroniski, nav telemedicīnas jeb mediķu konsultācijas pa telefonu, arī datu apmaiņa veselības aprūpes iestāžu vidū ir plānota, bet nav īstenota, secināts VK revīzijā. 

Pēc Centrālās finanšu un līgumu aģentūras pārstāves Dainas Reihmanes vārdiem, visa struktūrfondu nauda, kas funkcionalitātes pārbaudē tiks atzīta kā ieguldīta neīstenotā darbā, būs jāatmaksā – šīs summas var būt mērāmas miljonos. Pašlaik no struktūrfondu līdzekļiem E-veselībā ir ieguldīti 6,5 miljoni, noslēguma maksājumam paredzēti vēl 3,9 miljoni eiro.

Ja nākamgad E-veselība nesāks darboties, valstij var nākties ERAF atmaksāt visu tajā ieguldīto struktūrfondu naudu, brīdina Inga Vārava no VK. Līdz ar to veselības sistēmā ir jau divi riskanti projekti, kur struktūrfondu naudu var nākties atmaksāt. Otrs ir Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa celtniecība, kurā tika ieguldīti 24,7 miljoni ERAF naudas un kuram saskaņā ar vienošanos vajadzēja būt pabeigtam 2015.gadā. Veselības ministrijai gan izdevās izkaulēt iespēju pabeigt celtniecību līdz 2017.gada martam un pagaidām neatmaksāt ERAF naudu.

Ne Veselības ministrijas ierēdņi, ne Mūrmane-Umbraško tieši neatbild uz jautājumu, kāds ir risks, ka struktūrfondu nauda būs jāatmaksā. Viņi koncentrējoties jau iesākto darbu pabeigšanai un mēģina radīt iespaidu, ka viss būs kārtībā. Bet Zvirgzdiņš no Valsts kontroles brīdina: «Ja NVD jums stāsta, ka [ar E-veselību] viss ir kārtībā, tad patiesība ir pavisam cita.»

E-veselībai piešķirtā nauda un tās izmantojums



Atpalicēji