Bija silts 16.augusta vakars. Pulkstenis rādīja deviņi. Ritvars skatījās televizoru. «Svētdienas vakara mājas režīms. Mana dzīvesbiedrene Zane feisbukā izlasīja, ka Klapkalnciemā ap septiņiem pazudis divus gadus vecs puika un vajadzīgi palīgi meklēšanai. Nebija divu domu, ka jābrauc. Nu kā? Ja bērns pazudis, tad jāatrod! Zvanīja draugs, sacīja, ka arī taisās braukt. Teicu, lai brauc man pakaļ,» atceras Ritvars Pakers.
Ritvars ir 30 gadus vecs tukumnieks, darbojas bruģēšanas jomā. Ģimenē aug divi dēli. Ritvars brīvajā laikā spēlē basketbolu. Viņš neaizraujas ar sociālo tīklu lietošanu, Ritvaram nav profila draugos vai feisbukā, tāpēc atrast viņu nebija vienkārši.
«Es parasti cenšos palīdzēt cilvēkiem. Draugiem nekad neatsaku. Kad gada sākumā jūrā pie Kolkas iepūta kaitbordistu, gribēju braukt meklēt, bet netiku. Zināju viņu, kopā basketbolu spēlējām. Toreiz nebija arī sajūtas, ka es varēšu būt noderīgs. Tā tomēr ir jūra, nevis mežs. Kad uzzināju par Klapkalnciema puiku, jutu – atradīsies,» saka Ritvars.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.