Torņu ielā putotais gardums

Mikas M līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Aleksejs Kreipāns.
Print Friendly, PDF & Email

Tūkstošiem cilvēku ir baudījuši viņu produkciju. Galvenokārt saldummīļi. Lieli un mazi. Latvijā un ārpus tās. Tomēr tikai retais zina, ka vieni no gardākajiem Baltijas zefīriem top Aizkrauklē

Pirms gadiem 13 sākuši darbu ar vienu vienīgu glazūras vārīšanas katlu, Mikas M pašlaik mēnesī ražo ap 80 tonnām zefīra. Lai gan Latvijā ir vēl divi šī garduma ražotāji, ieskaitot Laimu, un divi arī Lietuvā, nākamgad viņi plāno apjomus palielināt līdz pat 100 tonnām mēnesī. 

«Pašlaik pieprasījums ir lielāks, nekā spējam saražot. Tas liecina, ka cilvēkiem mūsu zefīrs garšo,» saka uzņēmuma līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Aleksejs Kreipāns, piebilzdams, ka pēc trešās ražošanas līnijas uzstādīšanas arī jaudas atļauj ražot vairāk.

Vienlaikus izstrādāts jauns produkts – Torņu ielas zefīrs. Kāpēc Torņu ielas? Tāpēc ka tieši Torņu ielā Aizkrauklē atrodas Mikas M ražotne, kas nodrošina ar darbu turpat 40 cilvēku un no kurienes konditorejas glazūras, šokolādi un zefīrus eksportē uz desmit valstīm.

Glazūra no sakņu bāzes

Galvenie Aizkrauklē ražotās glazūras un zefīra eksporta tirgi, protams, ir Lietuva un Igaunija. Visvairāk tieši igauņi, jo viņi paši neražo ne glazūru, nedz jau kādu laiku arī zefīrus.

No visas saražotās glazūras tiek eksportēti ap 80% un no zefīriem ap 40%, uz Igauniju aizceļo gandrīz puse no tā. Iespējams, ja ziemeļu kaimiņvalstī nopirksit smalkmaizīti, tās glazūra būs gatavota Aizkrauklē, tāpat kā lielveikalā iegādātais zefīrs.

Mikas M savu produkciju pārdod arī Krievijā, Vācijā, Īrijā, Grieķijā, Lielbritānijā, ASV un Izraēlā. Tomēr Rietumeiropā un ASV līdz šim viņu klienti galvenokārt bijuši nelielie jeb tā sauktie etniskie veikali, kuros iepērkas tur dzīvojošie latvieši, lietuvieši un krievi. Nupat gan noslēgts līgums ar vienu no Vācijas lielveikalu ķēdēm, kas jau decembrī šajā valstī sāks Torņu ielas zefīra pārdošanu.

Tomēr pats pārsteidzošākais tajā visā ir nevis eksports vai ražošanas apjoma pieaugums, bet gan tas, ka pirms 14 gadiem šāda veida konditorejas glazūru, kāda pašlaik top Aizkrauklē, Latvijā vispār neviens negatavoja un konditorejas izstrādājumu ražotāji bija spiesti to importēt no Polijas.

«Ar tagadējo partneri un uzņēmuma līdzīpašnieku Maksimu Aņisimovu toreiz strādājām Līvānos, kompānijā Adugs, kas ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem Baltijā,» atceras Aleksejs Kreipāns, kurš šajā uzņēmumā atbildējis par produkcijas realizāciju, bet Maksims bijis tehniskais direktors.

Kad un kā īsti radusies ideja ražot glazūru, Kreipāns vairs neatceras, bet, pametuši darbu Adugā, viņi 2002.gadā nodibinājuši savu uzņēmumu. Kredītā iegādājušies bijušo patērētāju biedrības sakņu bāzi un aizņēmušies bankā 30 000 latu, nopirkuši pirmo glazūras katlu. Naudas bijis maz, tāpēc saimniekot vajadzējis ārkārtīgi taupīgi. Lai piemērotu sakņu bāzi ražotnes vajadzībām, paši mūrējuši sienas, lējuši betona grīdas, līdz tikuši pie sākotnējiem 500 kvadrātmetriem, kas atbilduši ražošanas vajadzībām. Tad arī pieņēmuši pirmo darbinieku, kurš apkalpojis iekārtu, ar ko sākumā ražota tikai viena veida kakao glazūra. Bet visus pārējos pienākums un darbus veikuši abi īpašnieki.

«Pirmos trīs gadus es nodarbojos ne tikai ar produkcijas realizāciju, bet vienlaikus strādāju arī par šoferi, piegādājot glazūru klientiem,» stāsta Aleksejs. Viens no lielākajiem tās noņēmējiem bijusi kompānija Adugs, jo iepirkt glazūru Aizkrauklē bijis lētāk nekā Polijā. Un Kreipāns atzīst – pateicoties tieši šai sadarbībai, uzņēmums varējis ne tikai stabili nostāties uz kājām, bet arī attīstīties.

Aizkraukle uzņēmējdarbībai izvēlēta tāpēc, ka tā ir Alekseja dzimtā pilsēta. Šeit viņš audzis, gājis skolā, bet pēc tās pabeigšanas neilgu laiku strādājas rūpnīcas VEF filiālē, kas bija speciāli izveidota, lai nodrošinātu vietējos ar darbavietām. «Bet tad sākās pārmaiņu laiks un to likvidēja,» saka uzņēmējs. Kaut kā iztiku pelnīt vajadzējis, tāpēc viņš kopā ar vairākiem paziņām sācis Krievijā realizēt Latvijā ražotās pārtika preces. Konservus, limonādes, konditorejas izstrādājumus… Veduši to visu uz Maskavu, vēlāk arī uz Sanktpēterburgu, kur pēc PSRS sabrukuma veikali bijuši pilnīgi tukši.

Vēlāk, kad ar šo biznesu vairs nebija jēgas nodarboties, viņš sācis strādāt par tirdzniecības menedžeri kādā pārtikas uzņēmumā, bet pēc tam pārcēlies uz Līvāniem, uz Adugu.

«2005.gadā mēs beidzot pieņēmām darbā šoferi un pēc tam vēl dažus darbiniekus, bet 2008. sākām ražot zefīru,» viņš turpina par to, kā pamazām audzis un attīstījies uzņēmums.

Šokolāde un putna piens

Tas, ka tobrīd zefīrus ražoja ne tikai Rīgā, bet arī Tallinā abu valstu lielie saldumu ražotāji, viņus neesot biedējis. «Mēs no Krievijas uzaicinājām tehnologu, kas tur ir neapstrīdama autoritāte šī produkta izstrādē, un palūdzām radīt tādu zefīru, kas cilvēkiem garšotu un ko viņi pirktu,» stāsta Aleksejs. Jaunā produkta izstrāde ilgusi apmēram nedēļu.

Un galvenais, ar ko tas atšķiras no citiem zefīriem, esot izejvielu kvalitāte. «Mēs neizmantojam želejveidotājus un zemākas kvalitātes izejvielu aizstājējus. Piemēram, ja nepieciešams, lietojam tikai īstu kondensēto pienu, nevis tā saukto kondensētā piena produktu.» Tas pats attiecoties uz citām izejvielām. Atkarībā no zefīra veida to var būt pat līdz desmit. Tomēr galvenās – cukurs, glikozes sīrups, ūdens, ābolu biezenis, olbaltuma pulveris, pildījumam dažādu veidu džemi, bet glazūrai kakao pulveris ar samazinātu tauku saturu. Kvalitatīvs produkts vienlaikus nevar būt arī lēts produkts, uzsver Aleksejs.

No malas zefīru tapšana izskatās samērā vienkārša. Vispirms visas izejvielas tiek saputotas, līdz iegūta viendabīga masa, kura ar speciālas iekārtas palīdzību iegūst nepieciešamo formu un vajadzības gadījumā arī attiecīgo pildījumu. Pēc tam jau gatavais, bet vēl mīkstais zefīrs līdz 12 stundām žūst 45 grādu temperatūrā. Un tikai pēc tam to var fasēt, saiņot un nosūtīt veikaliem.

Arī pirmo zefīru ražošanas iekārtu Mikas M iegādājās Krievijā. Bet 2011. un 2013.gadā, saņemot Eiropas līdzfinansējumu, iegādātas gan jaunas iekārtas, gan rekonstruēta ražotne, kuras platība tagad ir 8000 kvadrātmetru.

Pašlaik trijās iekārtās tiek ražoti 10 dažādu veidu zefīri ar un bez pildījuma vai glazūras. Pēdējos trīs gadus pēc Krievijas pasūtījuma Aizkrauklē ražo speciālu šokolādi bez cukura, bet ar dažādu augļu garšām – cilvēkiem, kuri slimo ar diabētu. «Tā ir liela kompānija, kas specializējusies diabētisko produktu ražošanā un realizācijā. Viņi gribēja, lai šokolādi izgatavotu tieši Eiropā, bet mums bija tam nepieciešamās iekārtas,» skaidro valdes priekšsēdētājs.

Drīz jau būs gads, kopš darbu sākusi arī pērn Vācijā iegādātā līnija marmelādes ražošanai. Un Aleksejs cer, ka nākamgad viņi sāks vēl viena jauna produkta – putna piena – ražošanu. Lai gan pamatprodukts joprojām ir un būs konditorejas glazūras. Pašlaik līdz ar brūnajām kakao tiek ražotas arī baltās piena glazūras, un tagad pavisam kopā to ir ap trīsdesmit.

«Atšķirībā no zefīra glazūru mēs pārdodam Lietuvā un Igaunijā, bet šoruden sākām to eksportēt arī uz Krieviju,» stāsta Aleksejs. Trīs mēnešu laikā Krievijā jau realizēts ap 100 tonnu Aizkraukles glazūras.
Austrumu kaimiņa tirgus Kreipānam ir pazīstams ne tika no tiem laikiem, kad veda uz Maskavu pārtikas preces. 2007.gadā viņš kopā ar Aņisimovu nodibinājis uzņēmumu Sanktpēterburgā. Tas gan juridiski nekādi nav saistīts ar Mikas M, tomēr, tāpat kā Aizkrauklē, ražo glazūru. Tikai nedaudz mazākos apjomos – Mikas M apgrozījums pērn bija ap 5,5 miljoniem eiro, bet Krievijas uzņēmumam ap pieciem miljoniem dolāru.

Viena no lielākajām problēmām pārtikas nozarē Latvijā, pēc Alekseja domām, ir ne tikai mazais tirgus, par ko parasti runā uzņēmēji, bet tas, ka vietējais tirgus ir pilnīgi neaizsargāts. Jo galvenais kritērijs ir nevis kvalitāte, bet gan zemākā cena, kas nereti paver ceļu lētiem importa produktiem, ar kuriem vietējie ražotāji nevar konkurēt.

Tā pirms kāda laika tirgū parādījās interesantas formas Ukrainā ražots zefīrs, un viena no lielveikalu ķēdēm sākusi izskatīt jautājumu par tā pastāvīgām piegādēm. «Skaidrs, ka mēs kā vietējie ražotāji neesam tajā ieinteresēti, tāpēc radījām ļoti līdzīgu produktu, tikai par zemāku cenu un panācām, ka tirgotāji noslēdza līgumu ar mums, nevis ukraiņiem.»

Kā tas iespējams, ja runa ir par kvalitatīvu produktu no kvalitatīvām izejvielām un citām ražošanas izmaksām, kas Latvijā nenoliedzami ir augstākas nekā Ukrainā? «Ir iespējams,» saka Aleksejs Kreipāns. «Uz mūsu pašu peļņas rēķina. Bet, ja gribat nosargāt vietējo tirgu un savas pozīcijas tajā, tad nav citas izejas. Labi, ar šo vienu produktu šogad neko nenopelnīsim. Varbūt nenopelnīsim arī nākamgad. Bet cilvēki būs pie tā pieraduši, un pēc gadiem trim jau varēsim sākt runāt par peļņu.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man vispār patīk nodarboties ar biznesu, tomēr vislielāko gandarījumu sagādā tas, ka varu dot cilvēkiem darbu. Kad redzu, ka viņi ar šo darbu ir apmierināti, priecīgi un smaidīgi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nepirkt lētas iekārtas! 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Lai bizness sekmīgi attīstītos, vispirms jāatrod sava niša. Nevajag darīt to pašu, ko jau dara citi. Vēl jāatceras, ka paļauties varēs tikai uz sevi. Neviens cits, valdību ieskaitot, jums nepalīdzēs.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu