Žurnāla rubrika: Svarīgi

Nevajag ēst draņķus

Posted on janvāris 6, 2016 by - Pusdienās

Uztura speciāliste Ksenija Andrijanova uzskata, ka ekopārtika ir pārvērtēta un vairīšanās no glutēna ir modes lieta

Late bez kofeīna, ar sojas pienu un bezglutēna mafins. Tā Ksenija savā blogā Ksenijakomente.lv vīpsnā par mūsdienu ēšanas paradumiem. Viņas rakstītais ir asprātīgs, saturīgs un brīžam šerps. Pie kāda ieraksta ir pat 1396 komentāri. Par tēmu, nevis lamas. «Tas liecina, ka cilvēki izslāpuši pēc kritiskākas informācijas nekā tā, kas pieejama,» saka Ksenija, kad tiekamies Vīna studijā un ieturam vieglu maltīti. Vietas izvēle ir Ksenijas ziņā. Vīna studijas ēdieni viņai garšojot.

Ksenija ir uztura speciāliste ar bakalaura un maģistra grādu. Blogot par uzturu viņa izlēma tāpēc, ka, «rupji sakot, besī ziņu portālos lasīt muļķības: šokolāde palīdz notievēt, vēzi var ārstēt ar sodu». «Produktiem tiek piedēvētas brīnumspējas. Gribas aizvērt acis un palīst zem galda. Kā tas iespējams, ka mediji, kuri ir spēcīgi politisko notikumu atspoguļošanā, ir tik vāji citā tēmā?» 

Pērnā gada nogalē Ksenija nolēma izsūtīt dažiem portāliem pašsacerētu un aplamu prātuļojumu par dziedniecisku uzturu. Tajā bija vēstījums, kāpēc latviešiem nevajadzētu ēst banānus un ķiplokus, kā arī slavēta kliņģerīšu tējas klizma. Ksenija izveidoja e-pastu un uzdevās par dziednieci Lailu. Nosūtīja tekstu vēlu vakarā, bet no rīta tas jau bija publicēts Delfos. Arī portālā Dieviete.lv varēja izlasīt šo pašu rakstu. Pēc krietna laika rakstu publicēja arī Apollo.lv. Tikai ātri izdzēsa, jo, visticamāk, kāds bija nosūtījis redakcijai saiti ar Ksenijas blogu. «Kur ir mediju atbildība? Zinu, kā es pati pusaudža gados ticēju visam, ko lasīju,» Ksenija stāsta, ka ievērojusi ļoti stingru diētu, kuras dēļ zaudējusi 13 kg svara, sākuši izkrist mati un citādi cietusi veselība.

Saku Ksenijai, ka ar blogu viņa pievērsusi sev tādu uzmanību, ka drīz varēs privāti konsultēt cilvēkus par svara samazināšanu. Ksenija pasmaida. Pirms gada viņa to darīja. Vairs nevēlas. «Kad uzzinu klienta uztura vēsturi, man jāsaprot, kas traucē samazināt svaru. Tad nācās noklausīties bēdu stāstus par bērniem, vīru. Es strādāju kā psihoterapeite, nevis uztura speciāliste.» Ksenija jutās izsmelta, tāpēc paņēma pauzi. Kad atvilka elpu, mēģināja atgriezties. Neizdevās. Ātri nogura.

Tagad Ksenija strādā ar vispateicīgāko publiku: bērniem un grūtniecēm. Konsultē, veido ēdienkartes bērnudārziem. Gan valsts, gan privātiem dārziņiem un tādiem, kurus apmeklē bērni ar kādu pārtikas nepanesamību. Kāda ir veselīga bērna ēdienkarte? «Bez baltmaizes,» Ksenija nosaka. Baltmaize esot bērnudārzu uztura sērga. Veidojot ēdienkartes, viņa turas pie Ministru kabineta noteiktajām normām, kas regulē sāls un cukura daudzumu bērnu ēdināšanā. «Praksē daudzi tās neievēro. Lai tikai bērni ēstu, dāsni izcep eļļā un uzliek vairāk ievārījuma. Jauni pavāri jau neiet strādāt uz bērnudārziem.» Kāpēc mazi bērni bieži vien ir švaki ēdāji? Ksenija uzskata, ka tā gluži nav. Vienkārši vecākiem šķietot, ka bērns maz ēd. Reizēm vainojams ēdiens, kas pagatavots negaršīgi un nepievilcīgi. Varot taču uztaisīt sejiņu, izveidot mākonīšus, lai ēšanas nodarbe bērnam interesantāka.

Stāstot par latviešu uztura īpatnībām, Ksenija atsaucas uz Centrālās statistikas pārvaldes 2006. gadā veiktu pētījumu Latvijas iedzīvotāju pārtikas patēriņa grozs. Ar olbaltumvielu patēriņu viss esot kārtībā, bet taukvielu un saldumu gan tiekot patērēts krieni par daudz. «Var jau teikt, ka mūsu klimatam tas piedienas, taču agrāk zemnieki fiziski strādāja. Tagad darbā sēžam un līdz tramvaja pieturai nostaigājam piecas minūtes.» Kā pieaugušam cilvēkam iemānīt vairāk dārzeņu? «Nav obligāti jāgrauž pliki, bez nekā. Ir tik daudz veidu, kā tos pagatavot, iedvesmojoties no receptēm. Var sajaukt ar interesantām augu eļļām,» saka Ksenija. Viņa piebilst, ka cepšanai labāk lietot rafinētu eļļu, salātiem – nerafinētu. Vienalga – olīvu vai rapšu. Olīveļļa pēc sastāva vērtīgāka.

Mājās cilvēks vēl var kontrolēt, ko apēdis, turpretim restorānos un kafejnīcas gan ne. Par to Ksenija pārliecinājās, rakstot bakalaura darbu, kurā pētīja, vai sabiedriskās ēdināšanas iestādes ir gatavas atklāt kaloriju daudzumu savos ēdienos. Nebija. «Sastāvs ir miglā tīts, un kaloriju skaits nav zināms. Tādā ziņā fast food iestādes negrēko, jo norāda kalorijas, uzturvērtību.»

Ksenija saņēmusi arī vairākus naidīgus komentārus no naturopātijas atbalstītājiem. Jo Ksenija pret to izturas kritiski un atsaucas uz Amerikā veiktu pētījumu par to, vai organiski audzēta pārtika ir veselībai drošākā nekā parastā (Are Organic Foods Safer or Healthier Than Conventional Alternatives? portālā Annals.org). «Ekoloģiskā pārtika ir tikai pārtika, tā neārstē un neuzlabo veselību. Ekoloģiskais mēdz garšot labāk, taču pēc uzturvērtības daudz neatšķiras no parastās [konvencionālās] pārtikas. Ekoābols vai parastais – abos ir vienlīdz daudz vitamīnu un minerālvielu. Atšķirība ir tajā, kā tie auguši,» saka Ksenija un kā ekopārtikas plusu min atbildību pret vidi. Pati viņa zaļajos veikalos iegriežas reti. Parasti – lai nopirktu kosmētiku. «Pirkums ekoveikalā ir kas vairāk nekā pārtikas iegāde. Tam piemīt emocionālā vērtība. Kad lasu, ka ražotājs atkārtoti pārstrādā atkritumus, tad rodas tāds: nu labi, labi, atbalstīšu viņu.» Vienīgais, ko Ksenija tomēr pērk ekoveikalā, ir klijas. Viņa secinājusi, ka tas varētu būt drošāk, jo kaitīgās vielas no miglošanas uzglabājas graudapvalkā. «Bet šis ir tikai mans pieņēmums!»

Komentēt vegānu uzturu Ksenija nevēlas, jo «viņi tādu izvēli izdara nevis pārtikas, bet ētisku apsvērumu dēļ, aizstāvot dzīvnieku tiesības». «Tad jāatsakās arī no drēbēm, ko ražo Ķīnā necilvēcīgos apstākļos.» Vegānisks uzturs varot būt labs, ja tas ir sabalansēts. Un tas būtu – gaļas kotleti nevis vienkārši novākt no šķīvja, bet tās vietā pagatavot, piemēram, pupiņu kotleti.

Par modes kliedzienu kļuvusi vairīšanās no glutēna. Ksenija stāsta, ka iemesls ir ārsta Deivida Perlmutera (David Perlmutter) grāmata Grain Brain. Viņš apraksta, kāda ir glutēna, graudu lipekļa, negatīvā ietekme. «Grāmata kļuva iecienīta slavenību vidū, daudzas sievietes uzsēdās uz bezglutēna diētas. Tas kļuva moderni,» saka Ksenija. Ir tikai loģiski, ka cilvēki, izslēdzot no uztura glutēnu, jūtas labāk, jo picas un baltmaizes taču ir draņķi. «Iepriekš ikdienā rija sūdus, neievēroja režīmu, ēda par daudz. Izlasīja grāmatu, radās iedvesma. Sakārtoja dzīves ritmu un sāka ēst veselīgāk. Kļūst taču psiholoģiski vieglāk, jo dzīvē ir mērķis.» Tas, protams, neattiecas uz cilvēkiem, kam ir celiakija – slimība, kas rodas no glutēna nepanesamības. Ksenija ironizē par tiem ļaudīm, kuri paši no savas gribas izvēlējušies svītrot no ēdienkartes glutēnu saturošus produktus. Viņa stāsta, ka Amerikā bijis eksperiments (www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/26310131), kurā 35 cilvēkiem, kam pašiem ir aizdomas par glutēna sensitivitāti un izvēlējušies bezglutēna diētu, nezinot tika piedāvāts ēdiens, kas to satur. Vairāku nedēļu laikā viņi nejuta nekādas pārmaiņas veselībā.

Kā ir ar glāzi vīna vakarā? Vai tiesa, ka noder veselībai? Britu zinātnieki vienu dienu paziņo, ka jā, otru – ka ne. «Britu zinātnieki ir klišeja un stereotips. Koptēls sliktai zinātnei. Nezinu, kāpēc britu, bet tas ir iegājies kā apsaukājiens.» Ksenija uzskata, ka glāze sarkanvīna nav kaitīga. Vīna sastāvā ir antioksidanti, kas pasargā šūnas no brīvajiem radikāļiem – vides sliktās iedarbības. Bet tas nenozīmē, ka vīns uzlabo veselību.

«Neēst draņķus!» Jaunajā gadā novēl Ksenija. Pie draņķiem viņa pieskaita šokolādes batoniņus, «fitnesa» pārslas, kurās ir daudz cukura, un smagi apstrādātus produktus. Protams, vajag vairāk kustēties.

Ēdienkarte

Karsti kūpināti ātes salāti
Ūdens
Kapučīno
Kafija

Tēvzeme bez brīvības

Posted on janvāris 6, 2016 by - Komentārs

NA apjūsmotā Polijas valdošā partija uzskata, ka mediji nedrīkst kritizēt valdību

Salāti – drauds tradicionālām vērtībām.

Vismaz tā uzskata nacionāli konservatīvā Polijas valdība. «Mēs vienkārši gribam mūsu valsti izārstēt no dažām slimībām,» pirmdien publicētā intervijā avīzei Bild teica ārlietu ministrs Vitolds Vaščikovskis (Witold Waszczykowski). Šīs kaites esot «jauns kultūru un rasu sajaukums, pasaule, kura sastāv no riteņbraucējiem un veģetāriešiem, kuri izmanto tikai atjaunojamo enerģiju un cīnās pret jebkādām reliģijas pazīmēm». Šīs sērgas Polijā izplatījušās iepriekšējās valdības «kreisās politikas» dēļ, un tagad, kā Vaščikovskis paskaidroja radiointervijā, «Polijas valdībai, Polijas parlamentam ir jātiek galā ar zināmām patoloģijām, kuras jau gadiem Polijā pieaug».

Par šo itin kuriozo paziņojumu varētu pasmieties, taču diemžēl kopš oktobra vēlēšanām, kurās partija Likums un taisnīgums (poliski Prawo i Sprawiedliwosc jeb PiS) ieguva absolūto vairākumu Polijas parlamentā, notikumu attīstība Centrāleiropas svarīgākajā valstī liek ļoti bažīties, ka mums kaimiņos parādās vēl viena neiecietīga, eiroskeptiska valdība ar autoritārām nosliecēm, kuras izlēcieni pašā Polijā apdraudēs demokrātiskās brīvības, bet ārpolitiski brucinās Latvijai būtiski svarīgo Eiropas Savienības un NATO spēju sadarboties un solidarizēties.

PiS nākšanu pie varas nepārprotami veicināja astoņus gadus valdījušās liberālās, uz Eiropu orientētās Pilsoniskās platformas (Platforma Obywatelska) nogurums, kļūdas un gadu gaitā sakrātie skandāli un skandāliņi. Tomēr šķiet skaidrs, ka, balsojot par pārmaiņām, nozīmīga daļa Polijas sabiedrības nerēķinājās ar to, ko faktiski nozīmētu agresīvi nacionālkonservatīva valdība. Turklāt PiS apzināti centās to no viņiem slēpt. Vēlēšanās nekandidēja partijas faktiskais vadītājs, starp mērenākiem vēlētājiem ļoti nepopulārais Jaroslavs Kačiņskis (Jaroslaw Kaczinski). Pavasarī notikušajās prezidenta vēlēšanās un oktobrī parlamenta vēlēšanās PiS sejas bija jaunākas, draudzīgākas, bet, kā tagad skaidrs – no Kačiņska pilnīgi atkarīgas, un jaunā valdība ātri vien ķērusies pie tiesiskuma graušanas savas varas nostiprināšanas interesēs. Ātri zaudējis varu pēc diviem gadiem premjerministra krēslā no 2006. līdz 2007. gadam, Kačiņskis grib nodrošināties pret vēstures atkārtošanos.

Pirmais mērķis bija Polijas Konstitucionālā tiesa, kas vērtē parlamenta pieņemto likumu atbilstību valsts pamatlikumam. Tas, protams, var būt nopietns šķērslis savas partijas varas iebetonēšanai, jo viens no demokrātiskas valsts konstitūcijas galvenajiem mērķiem ir nodrošināt reālu iespēju vēlēšanās nomainīt valdību. Vispirms jaunais parlaments centās atsaukt iepriekšējā likumdevēja ieceltos Konstitucionālās tiesas tiesnešus, bet, kad pati tiesa konstatēja, ka šie centieni ir prettiesiski, uz ātru roku pieņēma likumu, kurš pēc būtības paralizē tiesas darbību, ierobežojot iespējas izskatīt sūdzības un pieprasot lēmumu pieņemšanai vairākumu, kas nav panākams bez jaunā parlamenta iecelto tiesnešu līdzdalības. Kā viens no šo izmaiņu atbalstītājiem paziņoja Sejmā, mums nedrīkst aizliegt pārkāpt likumu, ja tas dod labumu nācijai. Šāds tiesisks nihilisms un savu politisko interešu identificēšana ar visas nācijas labumu ir viena no autoritārisma redzamākajām pazīmēm.

Polija ir liela un daudzveidīga, un šādi uzbrukumi konstitucionālajai kārtībai dabiski izraisīja pretestību. Varšavā decembra vidū 50 000 cilvēku pulcējās protestā, un PiS atbalsts sabiedriskās domas aptaujās mazāk nekā divus mēnešus pēc nākšanas pie varas samazinājās par piekto daļu. Tāpēc arī nākamais mērķis bija skaidrs – mediji. PiS Sejma frakcijas vadītājs atklāti pateica: «Ja mediji kritizē mūsu ieviestās pārmaiņas… mums tas ir jāaptur.» Kāda PiS deputāte papildināja: «Demokrātijā nav pieļaujams, ka sabiedriskie mediji kritizē valdību.» 30. decembrī Sejma apakšpalāta nolēma likvidēt Polijas sabiedriskā radio un televīzijas neatkarību un ļaut finanšu ministram iecelt to vadītājus.

Šī klaji antidemokrātiskā rīcība izsaukusi daudzu Eiropas un pasaules žurnālistu organizāciju protestus, Eiropas Padomes bažas un vairāku ES komisāru nosodījumu. 13. janvārī Eiropas Komisijā notiks diskusija par Poliju, un ES par demokrātijas normu pārkāpšanu ir tiesības iedarbināt dalībvalsts uzraudzības mehānismu vai pat atņemt Polijai balsstiesības ministru sanāksmēs.

Tikmēr Latvijā Nacionālās apvienības valdes loceklis, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks priecājas par PiS rīcību. Tā esot «Polijas jaunās valdības cīņa pret kreisi liberālo viedokļu dominanci medijos».

Laikam jau arī tā var saukt sabiedrisko mediju tiešo pakļaušanu valdībai un cīņu pret visiem, kuri varētu apšaubīt vai ierobežot valdošās partijas rīcību. Taču vienkāršāk to būtu nosaukt vienkārši par autoritārismu, kurā tiek izmantots sauklis «tēvzeme», lai ierobežotu brīvību. Ja šādas politikas piekopējiem pat velosipēdisti šķiet pārāk liberāli un veģetārieši kādas kreisuma sērgas slimnieki, tad bail iedomāties viņu iecerēto «veselīgo» sabiedrību.

Komentārs 140 zīmēs

Kurš ir lielāks patriots? Uzņēmums Mikrotīkls ziedojis miljonu Bērnu slimnīcai. NA politiķis Kols plāno tērēt 220 000 par karogkātu.

SKDS aptaujā valsts populārākais politiķis ir Vējonis. Latviešu auditorijā viņam seko aizsardzības ministrs Bergmanis, bet Lembergs paliek 3. vietā.

Tuvajos Austrumos laikam pārāk mierīgi. Pēc Saūda Arābijas izpildītā nāvessoda šiītu garīdzniekam tās vēstniecību Irānā nodedzināja pūlis.

Politikas iznīcināšana

Posted on janvāris 6, 2016 by - Komentārs

Valdības veidošanas process nojauc politiskās darbības principu rāmjus

Vaira Vīķe-Freiberga nodēvējusi Solvitu Āboltiņu par «terminatori», kura ar savu rīcību grāvusi Vienotību un bruģējusi Zaļo un Zemnieku savienībai ceļu uz premjerministra amata pārņemšanu. Bijušajai Valsts prezidentei šķiet, ka sabiedrībai spēlētā politiskā teātra aizsegā notiekot svarīgi aizkulišu darījumi, kuru iznākumā publikas priekšā kā no burvju mākslinieka gardibenes tikšot izcelts kāds «trusītis».

Politiķu rīcība jāvērtē pēc tās rezultātiem. Šī skarbā politikas aksioma diskvalificē kā politikai nepiemērotus it kā labu gribošus cilvēkus, kuriem, redz, vienkārši nesanāk tā, kā viņi būtu vēlējušies. Jo sekas var būt ļoti daudziem cilvēkiem ļoti smagas. (Pat savas valsts zaudēšana, kā labi zinām no Latvijas pieredzes, kad bija gribēts, lai tikai visi «paliek savās vietās», un būšot labi.) Politiku definē tās rezultāts. Tiktāl Vīķes-Freibergas sniegtais pašreizējās situācijas apraksts ir precīzs.

Diemžēl situācija ir pat nelāgāka, nekā to vērtē Vīķe-Freiberga. Vēlmes un iegribas Latvijas politikā nojauc veselā saprāta, politiskās loģikas un pat likuma noliktus «spēles noteikumu» rāmjus. Rezultāts ilgtermiņā var būt valstij katastrofāls.

Runājot par pašreizējo situāciju, pirmkārt, jaunas valdības veidošanā it kā vadošajai partijai nav pat nekādu «labo nodomu», ar kuriem mēģināt aizbildināt rezultātā bruģēto slikto ceļu. Diskusijas par topošo valdību ir nevis programmatisku argumentu izmija, bet gan triviāls savstarpēju pārmetumu pingpongs. Un Vienotībai nav arī nekāda tālejoša plāna pat tikai premjerministra amata saglabāšanai. Ir vienīgi partijas priekšsēdētājas vēlme šo amatu iegūt.

Otrkārt, Āboltiņai pašai nav arī nekāda, lai cik laba vai slikta, personīgā plāna, kā panākt vēlamo. Ir tikai maģiskā domāšanā balstīta gribēšana kļūt par to trusīti, kuru kā slīkonis sevi aiz matiem viņa izvilks no improvizētu ikdienas intrigu gardibenes.

Āboltiņas «plānā», kā nodrošināt sev premjerministres amatu, izpildāms izrādījies tikai viens punkts – nogāzt savas partijas premjerministri Laimdotu Straujumu. Pēc tam Nacionālā apvienība ir pateikusi, ka Āboltiņas valdībā nestrādās, bet ZZS paziņojusi, ka nestrādās valdībā, kurā nebūs «nacionāļu». It kā viss skaidrs – ja Vienotības svarīgākais mērķis ir paturēt sev valdības vadītāja amatu, kā to ik dienu apgalvo partijas vadošie ļaudis, partijai ir jāvirza cits kandidāts.  

Taču Vienotības valdes un Saeimas frakcijas vairākums nobalsojis, ka partijas kandidāte ir Āboltiņa. Savukārt Valsts prezidentam, kas uzņēmies kandidāta atrašanas iniciatīvu, esot jāizvēlas valdības veidotājs no Vienotības. Diezin vai var dēvēt par «plānu» partijas ļaužu cerību, ka prezidents varbūt izvilks citu Vienotības kandidāta «trusīti» un glābs partiju no sevis pašas un priekšsēdētājas Āboltiņas. Vēl nožēlojamāk – partijas galvenais mērķis nupat acīmredzot ir glābt bankrotējušās priekšnieces «seju».

Bet Āboltiņas pašas stratēģisko domāšanu un pat tikai savas politiskās karjeras īstermiņa plānošanas spējas varbūt pat labāk nekā ūjināšana pensionāru piketā parādīja uzbrukums Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei (NA) par viņas 18. novembra runu. Lai kāda tā runa būtu, ja mērķis ir tikšana premjerministres amatā, ir muļķīgi gānīt partiju, bez kuras atbalsta kāroto nevar sasniegt. Taču laikam tobrīd svarīgākais šķita sašķelt koalīciju un gāzt Straujumu, bet kas būs pēc tam – ai, gan jau kaut kā «sakārtos», galvenais ir gribēt!

Diemžēl tā nav tikai viena pati Āboltiņa, kurai personiskās iegribas politikā dominē pār visiem citiem apsvērumiem. Par to skaudri atgādināja Administratīvās tiesas lēmums decembrī, ka Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāju Aināru Dimantu Saeima pērn atlaidusi pretlikumīgi. Jāuzsver – tas nav Augstākās tiesas vai Satversmes tiesas lēmums par tiesiskuma principu interpretāciju. Pirmās instances tiesa konstatēja, ka valsts augstākais likumdevējs nav ievērojis elementāras likuma normas.

Iesniegumu par NEPLP atlaišanu bija parakstījuši triju partiju līderi – Āboltiņa no Vienotības, Augusts Brigmanis no ZZS, Mārtiņš Bondars no Latvijas Reģionu apvienības. Arī Mūrniece no NA apgalvoja, ka «Saeimai šādas tiesības ir». Saeimas Juridiskais birojs gan brīdināja, ka iesniegums nav juridiski pamatots, taču deputātu vairākums nolēma – amatpersonu var atlaist vienkārši tāpēc, ka politiķi tā grib. Vieniem Dimants nepatika tāpēc, ka neīstenoja viņu «partijas līniju», citiem šķita netīkams personiskā saziņā, tāpēc zaudējis «labu reputāciju», un lēmuma likumisks pamatojums vairs nebija svarīgs.

Vērtējot pēc pirmīt minētā politikas rezultāta kritērija, Saeimas vairākums, lemjot par Dimanta atlaišanu, ir grāvis likuma varu un pakārtojis tiesiskumu personiskām iegribām.

Tādu pašu nerēķināšanos ar realitāti tagad redzam daudz plašākā mērogā valdības taisīšanas procesā. Realitāte šoreiz ir pirmām kārtām politiska, nevis juridiska, taču lielais rezultāts jeb «trusītis», ko arvien biežāk saņemam no tautas priekšstāvjiem, ir iegribu politika bez principu, loģikas, tiesiskuma vai citiem rāmjiem.

Komentārs 140 zīmēs

Janvārī snieg! Ušakova vadītā Rīgas dome bija labi sagatavojusies reaģēt uz pēkšņo dabas parādību sociālajos tīklos, taču ne pilsētas ielās.

Paraugs valsts pārvaldei. Valsts kancelejas jaunais direktors Mārtiņš Krieviņš, kas solīja būt nežēlīgs pret «kafijas dzērājiem», samazinās iestādes štatus par 7%.

Zāles pret vēlmju domāšanu. Krievijas jaunajā drošības stratēģijā NATO dēvēta par draudu, nevis partneri, kā daudzi Rietumos bija iedomājušies.

Par jaunu valdību

Posted on janvāris 6, 2016 by - Lasītāju aptauja

 

Kurš būtu jāaicina veidot jauno valdību?

No citiem minētajiem: Andris Vilks, Artis Pabriks, Dana Reizniece-Ozola, Edgars Rinkēvičs, Roberts Zīle un Ilze Viņķele.

Vai nākamajam premjeram būtu jābūt (jākļūst) par savas partijas priekšsēdētāju?

Kāda, salīdzinot ar iepriekšējo, būs nākamā valdība?


Aptauja veikta internetā 5. janvārī. Atbildēja 1039 respondenti.

Atpakaļ sākumpunktā

Posted on janvāris 6, 2016 by - Viedoklis

Labākās dzīves gudrības atrodamas pašu pieredzē

Ja man būtu jāizvēlas grāmata, ko ņemt līdzi uz vientuļu salu, es nešaubītos ne mirkli, ka tie būtu Latvju dainu sējumi. Ne tikai tāpēc, ka tā ir apjomīga lasāmviela ilgākam laikam, bet arī tāpēc, ka tajās uzkrātās gudrības, manuprāt, ir visvairāk piemērotas mūsu platuma grādos un vēsturiskajos apstākļos uzaugušajiem un mītošajiem. 

Iespējams, daudziem dainu teksti liekas aizvēsturiski, mūsdienām nepiemēroti, tehnoloģijām nedraudzīgi un bez mārketingam nepieciešamās eksotikas devas. Taču tikai tad, ja nevēlamies tajos iedziļināties un ja a priori uzskatām, ka pašu mājās nekādas īstas gudrības un atklāsmes nav iespējamas. 

Ja sēdi ziemas spelgonī un raugies tādās kupenās, kādas mums Latvijā atnesa gadumija, tad kur gan rast piemērotāku dzīves gudrību kā šajā dainu četrrindē: «Ziemu sniga sniedziņš, / Vasaru lietiņš, / Rudeni aukstais / Vējiņš pūš.» (LD 2878,d) Īsi un skaidri, gandrīz tviterformātā, ir uzskaitīts viss, kam Latvijas apstākļos jābūt gatavam katrā gadalaikā, lai dabas untumi nepārsteigtu cilvēku nesagatavotu. 

Negatavība dzīvei kopumā var izrādīties liktenīga arī mūsdienās, ne tikai senā dūmistabā skala gaismā. Es tiešām nezinu, vai līdzīgas vienkāršas dzīves gudrības par skarbu dabas apstākļu ietekmi uz cilvēka dzīvi sniedz arī zemeslodes siltās un karstās vietās radušās ticības un dzīves mācības, taču dainās tādas gan rodamas. 

Kad dzīves ritējumā ir jāsaskaras ar tuvinieku dzīves sākumu vai beigām vai pašiem jāsāk sava no vecāku ligzdas neatkarīga dzīve, tad lieti noderēs šī dziesmiņa: «Visas dienas man zināmas, / Trīs dieniņas nezināmas: / Dzimstamā, mirstamā, / Tautiņās ejamā.» (LD 1174) Arī te īsi un kodolīgi pateikts, ka dzīvības sākšanās un nāve, tāpat kā cilvēka pārtapšana no bērna pieaugušajā, ir dzīves neatņemamas sastāvdaļas, pat ja mēs nezinām, kā un kad tas notiks. 

Nevaram no tā izvairīties, un jāspēj ar to sadzīvot. Jādzīvo sava vienīgā dzīve ar visām tajā rodamajām sāpēm un priekiem, jo solījumu par citām un labākām dzīvēm «pirms» vai «pēc», manuprāt, dainas nesniedz. 

Tomēr liekas, ka vērtīgākā dainu īpašība slēpjas gan to īsumā un kodolīgumā, gan nepretendēšanā uz vienīgo un galīgo patiesību. Pāris rindkopas augstāk es jums piedāvāju savas domas par divās četrrindēs paslēpto gudrību, taču dainu burvība ir tāda, ka katrs lasītājs pats var meklēt savējo un pie vienas četrrindes «kodola» izlobīšanas pavadīt garus pārdomu brīžus. 

Dainas nav nedz guru, nedz apustulis, kura vārdi būtu jāuzklausa bez ierunām un jāseko bez šaubīšanās vai domāšanas. Tieši otrādi – dainas veicina un rosina domāšanu, ieskatīšanos katram savā dvēselē un pieredzē, savas dzīves samērošanu ar mūžīgām vērtībām un atskaites punktiem. 

Pie dainu viedajām gudrībām katrs nonākam citā dzīves brīdī un savā veidā. Kā Sprīdītis atgriežas atpakaļ mājās – cik tālu tad aizbēgsi, ja zeme, galu galā, ir apaļa un ceļa gals sakrīt ar sākumpunktu.

Īstā koalīcija

Posted on janvāris 6, 2016 by - Redaktores sleja

 

Stāvot janvāra sākumā kā sniegota kalna korē, ieleja nav skaidri saskatāma, un pakrūte iekņudas ātruma, brīvības un riska priekšnojautās. Cik asas būs virāžas, vai tramplīni nekļūs par lamatām – to nevar zināt. Atliek dziļi ievilkt elpu un laisties lejā, cenšoties atrast īsto līdzsvaru starp pieredzes diktētu piesardzību un jaunatklājēja dullumu. Lai visi laimes vēlējumi, kas gadumijā teikti, palīdz tikt pāri grūtībām, jo tās noteikti būs.

Ne tikai Latvijā, kas gadu sāk ar demisionējušu valdību, bet Eiropā un pasaulē kopumā netrūkst bažu par to, kas gaidāms. Ķīnas ekonomika nomet tempu, pieaug kara haoss Sīrijā, priekšvēlēšanu spriedze pārņem ASV, un ne viens vien brīdinājums izskan par Krievijas vadoņa kāri paaugstināt likmes spēlē pret Rietumiem.

Uz šā fona jauna premjerministra atrašana (jo valdības koalīcija acīmredzot nemainīsies) nav grūtākais uzdevums. Taču milzīga kļūda būtu šo izvēli izdarīt ieputinātu un drusku atsaldētu viensētnieku manierē – tā, it kā draudīgā konteksta nebūtu. Tādi līderi, kuriem vajag tulku saziņai ar starptautiskajiem partneriem vai kuriem lāstu noņēmējs ir pēdējā cerība uz sapratni šepat iekšzemē, noteikti nebūs pilna loze.

Par laimi, mums līdzās ir uzņēmīgi profesionāļi, kuru dzīve skaidri apliecina, ka talanta un darba koalīcija ir īstais ceļš uz panākumiem. Tāds noteikti ir Raimonds Pauls, kurš savu 80. Jaungadu sagaida brīnišķīgā formā. Protams, pie klavierēm! Viņš uzšķauda gadu grāmatvedim kalendāram, toties vienmēr perfekti sajūt laiku. Vēlot Maestro daudz laimes jubilejā, gribu cerēt, ka viņa enerģija un improvizatora gars iedvesmos mūs katru savās jaunā gada gaitās.

Anekdotes

Posted on decembris 16, 2015 by - Anekdotes

 

Jaungads – tā ir īpaši muļķīga nakts, kad nedrīkst sēdēt internetā, citādi citi internetā sēdošie lūzeri sapratīs, ka esi viens no viņiem.

31.decembra vakarā Āboltiņa ielavās valdības ēkā un ieslēdzas premjerministra kabinetā.
«Kāpēc jūs tā rīkojaties?» pie durvīm klauvē padotie.
«Ir ticējums – kā sagaidīsi Jaungadu, tā paies viss gads!»

Valdības mērķis 2016.gadā – izpildīt 2015.gada uzdevumus, kurus patiesībā vajadzēja paveikt jau 2014.gadā, jo paši sev to apsolījām izdarīt 2013.gadā pēc sākotnējās ieplānošanas 2012.gadā.

Sniegavīrs lasa Vecgada vakara televīzijas programmu un paziņo otram: «Vakarā rādīs Balto tuksneša sauli.»
«Atkal to šausmu filmu!»

Namamātes zināšanai: gatavojot Jaungada mielastu, salātos nedrīkst likt grauzdiņus – tie skrāpē seju.

6.janvāris – Jaungada salātu piemiņas diena. 

Nepārdzīvojiet! Jau pavisam drīz tas viss kļūs par pagājušā gada lietu.

Divnieku karalis Pēterītis Ziemassvētku rītā pamodās ar 4.izmēra krūtīm. Pats vainīgs, jo nevajadzēja špikot vēstuli, ko Ziemassvētku vecītim rakstīja viņa māsa.

«Kā sagaidīji Jauno gadu?»
«Kā īsta dāvana…»
«Kā tas ir?»
«Visu nakti nogulēju zem eglītes.»

«Kā sagaidīji Jaungadu?»
«Sliktāk vairs nevar būt! 3.janvārī pamodos zem eglītes.»
«Tas taču nav nekas šausmīgs.»
«Kā tad nav?! Mežā bija sasodīti auksti!»

«Es Jaungadu sagaidīju Havaju salās. Apkārt iedegušas meitenes, jūra, pludmales…»
«Bet es sagaidīju Indijā, sēžot ziloņa mugurā. Silti, gardi augļi, izdarīgas indietes…»
«Savukārt es Jaungadu sagaidīju tieši tāpat kā jūs – manā virtuvē, tikai vienīgais nesmēķēju zālīti.»

Jaunais gads ir kā gripa – pēc kādas nedēļas pats pāriet.

Kopā ar meitiņu devāmies uz Ziemassvētku eglīti. Viņa, ieraudzījusi kostīmā saģērbušos vecīti, izteica vēlēšanos kopā ar viņu nofotografēties.
Onkulis noburkšķēja, ka pozēšana ar dzīvu vecīti maksās desmit eiro.
«Bet ar mirušu?» pārjautāja meita.

Nospraudiet sev jaunus mērķus: jaunajā gadā neatmest smēķēšanu, neatteikties no alkohola un nesākt nodarboties ar sportu. Un jums viss izdosies!

Pēc kārtīgas Jaungada sagaidīšanas ir divas problēmas – spogulis un svari.

Ja jums nepatīk Ziemassvētki, tad ir 83% varbūtība, ka esat mandarīns.

Divas blondīnes dodas uz mežu izvēlēties Ziemassvētku eglīti. Staigā stundu, divas, trīs. Beidzot viena saka: «Klau, man jau apnicis te klaiņot! Varbūt ņemsim neizpušķotu?»

Ballīte ar garšu

Posted on decembris 16, 2015 by - Labsajūta

Dažas idejas vieglām uzkodām, kas atsvaidzinās Vecgada svētku galdu. To pagatavošana neprasīs daudz laika, bet viesiem varētu patikt

Aromātiski grauzdēti rieksti

Sajauc ⅓ krūzes olīveļļas ar 3 ēd. k. svaiga rozmarīna, 2 ēd. k. svaigas raudenes, 2 ēd. k. timiāna, 1 ēd. k. kūpinātas paprikas pulvera, 1 tējk. Kajennas piparu, 2 tējk. ķiploku pulvera, šķipsnu sāls. Bļodā ieber 6 krūzes dažādu nesālītu riekstu (mandeles, valrieksti, pistācijas utt.), pārlej ar garšvielu eļļu, samaisa un izber uz cepešpannas, kas izklāta ar cepampapīru. Cep 180 grādos 10-12 min.

Ar apelsīnu marinētas olīvas

Dziļā pannā sajauc 2 krūzes dažādu olīvu, ¾ krūzes olīveļļas, 3 garas aplesīna mizas, 3 garas citrona mizas, 2 zariņus svaiga timiāna vai rozmarīna, pārkaisa ar sarkano piparu pārslām. Uzkarsē un uz nelielas uguns, visu laiku maisot, sutina 5 minūtes. Izņem olīvas no pannas, atdzesē un kārto traukā.

Dažādas smērītes maizei

Olīvu. Sablenderē 200 g melno olīvu, 3 ēd. k. kaperu, 2 anšovu filejas (eļļa nosusināta), 1 ķiploka daivu, 1 tējk. timiāna, 5 ēd. k. olīveļļas un ½ citrona sulas.

Saulē kaltētu tomātu. 1 krūzi saulē kaltētu tomātu (bez eļļas) 15 minūtes mērcē 2 krūzēs verdoša ūdens. Nolej ūdeni, atstājot 3/4 krūzes. Sablenderē tomātus, pāri palikušo ūdeni, ½ krūzes olīvu (bez kauliņiem), 2 ēd. k. kaltēta bazilika, 2 ēd. k. citrona sulas, 1 ķiploka daivu, 2 tējk. olīveļļas.

Sēņu. 3 ēdamkarotēs sviesta sautē 1 sasmalcinātu sīpolu, 3 sasmalcināta ķiploka daivas, 350 g sēņu, ¼ tējk. timiāna, līdz ūdens iztvaiko. Sablenderē 1 krūzi grauzdētu mandeļu, 2 ēd. k.  olīveļļas, ¼ krūzes balzametiķa, 1 tējk. sāls, ½ tējk. maltu piparu. Pievieno sēnes un vēlreiz sablenderē viendabīgā masā.

Biešu. 120 g vārītu biešu, 400 g konservētu turku zirņu (noskalotu), 2 ķiploka daivas, 1 citrona sulu, 3 ēd. k. tahīni pastu, 2 tējk. sarkano piparu sablenderē, pievienojot 1/2 krūzes olīveļļas. 

Tunča. Nelielā daudzumā sviesta 5 minūtes apcep sasmalcinātus lociņus (tikai balto daļu) un 2 seleriju kātus. Atdzesē. Sablenderē atdzesēto masu, 200 g tunča savā sulā (bez šķidruma), 2 blanšētus, nomizotus un sagrieztus tomātus, 2 ēd. k. majonēzes, 1 tējk. citrona sulas, 1 tējk. baltā vīna etiķa, sāli un piparus. Pusstundu atdzesē ledusskapī.

Neparastās olas

Pildītas olas. Novāra 8 olas, atdzesē, pārgriež gareniski uz pusēm. Izņem dzeltenumu, samīca, iemaisa 1/3 krūzes majonēzes, 1½ tējk. vasābi pastas, 2 tējk. rīsu etiķa, 3 ēd. k. sasmalcinātu lociņu, sāli. Rotā ar dīgstiem.

Paipalu olas sezama sēklās. Apgrauzdē 1 ēd. k. kumīna, 1 ēd. k. koriandra sēklu un 85 g lazdu riekstu, tad visu sasmalcina blenderī. Iemaisa 50 g sezama sēklu un sāli (pēc garšas). Servē uz šķīvja, pa virsu saliekot gareniski pārgrieztas paipalu olas.

Ceptas picu maizītes

Izmanto kārtaino vai rauga mīklu. Izspiež nelielus aplīšus un viegli apsmērē ar eļļu. Uz tiem var kārtot visdažādākās kombinācijas. Šeit piedāvājam dažas.

Mocarellas siers, olīvas bez kauliņiem un konservēti artišoki, visu apkaisa ar sarkano piparu pārslām.

Samaisa pusmēnešos sagrieztus sīpolus, ceptus ķirštomātiņus, kazas sieru, olīveļļu, nedaudz cukura, sāli un piparus. 

Pusmēnešos sagrieztu sarkano sīpolu, gorgonzolas sieru un sakapātu svaigu timiānu.

Fenheļa bumbuli apslaka ar olīveļļu, cep cepeškrāsnī 35-40 minūtes, atdzesē, sasmalcina, pieliek garneles un fenheļa sēklas. Klāj uz mīklas.

Cepeškrāsnī izceptu papriku nomizo, sagriež strēmelēs. Apsmērē mīklas gabaliņus ar saulē kaltētu tomātu pesto, virsū liek paprikas strēmeles un kaperus. Pārkaisa ar svaiga timiāna lapiņām, pipariem. 

Maizītes cep apmēram 10 minūtes.

Dažādā vista

Medainie spārniņi. 16 vistu spārniņus liek uz ieeļļotas cepešpannas, 200 grādos cep 40 minūtes, tad apgriež otrādi un cep vēl 20 minūtes. Tikmēr katliņā uzkarsē 200 ml šķidra medus, 100 ml saldās čili mērces, sāli un piparus. Pārlej pāri spārniņiem un atdzesē. 

Vistas gabaliņi ar aprikožu ievārījuma mērci. 4 lielas vistu filejas sagriež vidēja izmēra gabalos, apviļā miltos, tad olā, tad rīvmaizē (11/2 krūzes rīvmaizes sajauc ar 2 ēd. k. olīveļļas un 1/2 krūzi parmezana un šķipsnu Kajennas piparu). Kārto uz cepampannas, kas izklāta ar cepampapīru un apziesta ar eļļu. Cep 200 grādos 18-20 minūtes. Bļodiņā sajauc mērci – 1 krūze aprikožu ievārījuma, 1/4 krūzes Dižonas sinepju un 1 tējk. svaiga timiāna.

Pildītas cigoriņu lapas

Ar marinētiem dārzeņiem. Sarīvē 1 novārītu bieti, 1 vidēji lielu burkānu, 1/2 fenheļa sagriež garenos gabaliņos, visu sajauc. Bļodiņā samaisa 1 ēd. k. baltā vīna etiķi, 2 tējk. olīveļļas, 1/8 tējk. maltu melno piparu, sāli. Pievieno sarīvētos dārzeņus, sajauc. 1 stundu patur ledusskapī. Cigoriņu lapas galā liek marinētos salātus, pārkaisa ar pētersīļiem, ja vēlas, garnē ar lašu ikriem.

Ar riekstiem, apelsīnu un sieru. 1/3 krūzes valriekstu samaisa ar 1 ēd. k. medus, liek uz cepešpannas, kas izklāta ar cepampapīru, cep 180 grādos 10 minūtes, pēc 5 minūtēm apmaisa. Katliņā sajauc 1 ēd. k. medus, ¼ krūzes balzametiķa, 3 ēd. k. apelsīna sulas. Uzkarsē, vāra 5 minūtes. 16 cigoriņu lapās katrā liek 1 sagrieztu apelsīna daiviņu, 1 tējk. zilā vai kazas siera, 1 tējk. apcepto valriekstu. Pārslaka ar etiķa un medus novārījumu, pārkaisa ar sasmalcinātiem pētersīļiem.

Asiņainās Mērijas šotiņš

Lielā krūzē samaisa 700 ml tomātu sulas, 50 ml šņabja, viena citrona sulu, dažus pilienus Tobasco un Vusteras mērces. Atdzesē. 10 mazās glāzītēs ielej dzērienu, ieliek gurķa «salmiņu», virsū piciņu ar krējumu sakultu mārrutku.

Kā būs?

Posted on decembris 16, 2015 by - Prognozes

Kopīgi meklējam atbildes uz to, kas varētu notikt 2016.gadā

Vai paliks spēkā Šengenas vienošanās, kas paredz brīvu cilvēku kustību ES iekšienē?


Andris Pļavenieks, autopārvadātāja Kreiss kvalifikācijas daļas instruktors

Kad atvēra robežas, es skatījos, ka kļūst nekontrolēta to cilvēku pārvietošanās pāri robežām, kas nav draudzībā ar likumu. Kaut kādu kontroli vajadzēja atstāt. Protams, ir forši un ērti neapstājoties šķērsot robežu. Bet, runājot par pēdējo mēnešu notikumiem Francijā, ja kontrole pastāvētu, viņiem [teroristiem] droši vien to būtu bijis grūtāk izdarīt. Ja tas uzlabotu manu, manas ģimenes drošību, es būtu gatavs pastāvēt rindās uz robežas.

Ja atjaunos robežkontroli, pagarināsies reisu laiki. Varbūt atkal būs jāveido stāvlaukumi – tā infrastruktūra ir pazudusi. Diezgan būtiski tas ietekmēs kravu pārvadājumus. Kamēr mūs tas [terors] neskar, šķiet, ka nevajag, bet domāju, ka daudzi Eiropas cilvēki tagad domā citādi.

IR PROGNOZE. Paliks, jo alternatīva – Eiropas iekšējo robežu slēgšana – būtu, pirmkārt, pārāk neērta eiropiešiem, kuri ir pieraduši baudīt un augstu vērtē vienu no ES pamatbrīvībām. Otrkārt, tas būtu dārgi un diezin vai efektīvi. Taču Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks novembra vidū brīdināja, ka ceļošanai brīvās Šengenas zonas glābšana ir «skriešanās ar laiku» un ka bez ārējo robežu efektīvas kontroles Šengena var neizdzīvot.

Nupat Eiropas Komisija nolēma izveidot Eiropas robežas un krasta apsardzes aģentūru, kurai būtu daudz lielākas pilnvaras un iespējas aizsargāt ES valstu ārējās robežas nekā pašreizējai robežkontroles iestādei Frontex, taču arvien notiek diskusijas par topošās aģentūras tiesībām iejaukties, kad nacionālo valstu robežsardze netiek galā ar saviem pienākumiem.

– Aivars Ozoliņš

Vai valdība nolems Latvijā ieviest progresīvo ienākuma nodokli?


Oksana, dārzeņu tirgotāja Rīgas Centrāltirgū 

Esmu sešu bērnu māte, mēs neesam turīga ģimene, tāpēc gribētos, lai ievieš progresīvo ienākuma nodokli – būtu mums jāmaksā mazāki nodokļi. Būtu labi, ja kabatā paliktu vairāk eiro, tad bērnu vajadzībām varētu tērēt vairāk, tagad visam nepietiek. 

Esmu dzirdējusi par tādiem plāniem, taču šaubos, ka politiķi tos īstenos. Kāpēc? Diez vai par mums, mazāk turīgajiem, kāds domās nākamgad, ja jau iepriekš nedomāja. Neviens jau pats savā rokā nekodīs.

IR PROGNOZE. Jau kopš finanšu krīzes laikiem Latvijas valdība ir solījusi spert soļus, lai samazinātu ienākumu nevienlīdzību, bet faktiski šajā laikā galvenais nevienlīdzības rādītājs – Džini koeficients – nav izrādījis tendenci mainīties un 2014.gadā, pēc Eurostat datiem, bija otrais augstākais ES. 

Tiesa, lai aizlāpītu caurumu 2016.gada budžetā, valdība ieviesa «solidaritātes nodokli», kuru iekasēs no ienākumiem virs 48 600 eiro gadā, un apgalvoja, ka tas ir solis ceļā uz nodokļu progresivitāti. Tomēr pārliecību par patieso vēlmi palīdzēt cilvēkiem ar maziem ienākumiem mazināja koalīcijas gatavība atteikties no neapliekamā minimuma paaugstināšanas. 

Tagad finanšu ministrs sola kopā ar sociālajiem partneriem izstrādāt progresīvu ienākumu nodokļu sistēmu, taču jau gadiem vērojamā nekonsekvence un pēkšņās virzienu maiņas nodokļu politikā liek uz šo apņemšanos skatīties ar dziļu skepsi.

– Pauls Raudseps

Cik bēgļu Latvijā ieradīsies 2016.gada laikā?


Jurijs Kuzņecovs, robežsargs, Aizgāršas nodaļas kapteinis

Ministrs Rihards Kozlovskis izteicies, ka laikapstākļu dēļ bēgļu plūsma ir samazinājusies. Tā ir, ziemā cilvēku, kuri grib nelegāli šķērsot robežu, ir mazāk – auksti, ja ir sniegs, paliek pēdas, pamanīt kustību ir vieglāk nekā vasarā. Taču politiskā situācija mainījusies nav, pasaulē joprojām ir nestabili reģioni, no kuriem iedzīvotāji mūk. Piemēram, vjetnamieši, kuri agrāk devās uz Ukrainu, tagad mūk uz Baltijas valstīm, jo Ukrainā vairs nejūtas droši. Ja konflikti nenorims, bēgļi turpinās nākt.

IR PROGNOZE. Grieķijā, Itālijā, Vācijā, Austrijā un Zviedrijā ir bēgļu krīze, jo tur ir ļoti daudz bēgļu. Latvijā ir bēgļu krīze, lai gan bēgļu te faktiski nav, toties ir politiķi, kas nevar pārstāt biedēt vēlētājus. Eiropā kopumā pēdējos divos gados bēgļu skaits ļoti pieaudzis. 2014.gadā ap 280 000 migrantu un bēgļu šķērsoja ES robežas, šogad – ap miljonu. Savukārt Latvijā patvēruma meklētāju skaits bijis sīks un stabils. 2014.gadā ieradās 364 cilvēki (241 no Gruzijas vai Ukrainas), šogad līdz 1.decembrim patvērumu pieprasīja 317 cilvēki.

Šiem dažiem simtiem nākamgad pievienosies bēgļi, kurus ES programmas ietvaros Latvija uzņems no Grieķijas un Itālijas. Divu gadu laikā to kopskaits būšot 531, tāpēc var prognozēt, ka 2016.gadā kopējais Latvijā ieradušos patvēruma meklētāju skaits būs ap 600. Grūti iedomāties, ka tas varētu būt ievērojami lielāks, jo Latvija nav bēgļu galamērķis. Histērija par šiem skaitļiem liecina vai nu par ļoti vājiem nerviem, vai par ļoti spēcīgi attīstītu politisko cinismu.

– Pauls Raudseps

Vai diktators Asads beidzot zaudēs varu Sīrijā?


Bašars Jusefs, sīrietis, kurš kopš 2011.gada dzīvo Rīgā

Situācija Tuvajos Austrumos ir kļuvusi tikai sliktāka – atklāti sakot, es domāju, ka pamazām sākas Trešais pasaules karš. Turcija, kura izteikusi gatavību ievest savu karaspēku Sīrijā, arī Krievijas iesaiste ir saasinājusi situāciju, šīs ir valstis ar nopietnu ieroču arsenālu. Nākamgad paliks tikai sliktāk, tas ir gala sākums! Es gribētu, lai iestājas miers, bet tas tik ātri nenotiks. Eiropai un ASV ir jāatmet savas ambīcijas, cerības gāzt Asada valdību, šinī situācijā tas nav iespējams. Kamēr ir militārie konflikti, viņš paliks. Asads aizietu tikai tad, ja Sīrijā iestātos miers, ja tauta nobalsotu pret viņu. 

IR PROGNOZE. Diemžēl ir maz ticams, ka nākamgad daudz cietusī Sīrijas tauta varēs atbrīvoties no diktatora, kura uzbrukumi demokrātisko reformu pieprasītājiem 2011.gadā izraisīja pilsoņu karu. Tas gan neliecina par Asada varenību, bet par viņa ienaidnieku gribas vai spēka trūkumu. Grūti pat izsekot visām valstīm, etniskajām, politiskajām un reliģiskajām grupām, kas karo Sīrijā, un spēcīgākajiem no tiem Asada gāšana ir labākajā gadījumā otršķirīgs mērķis. Kurdiem un turkiem svarīgāki ir savstarpējie rēķini, Daesh ir gatava ar Asadu koordinēt uzbrukumus citiem opozicionāriem, un pat pēc Parīzes teroraktiem nav gaidāms, ka rietumvalstis būs gatavas nopietni iesaistīties šajā karā. Tāpēc Asadam paveicies, ka viņa liktenis nav atkarīgs no Putina, jo šis «draugs» noteikti būtu gatavs slēgt darījumu ar Rietumiem uz viņa rēķina. Šajā asiņainajā haosā, kuram gals nav redzams, Asads var noturēties vēl labu laiku.

– Pauls Raudseps

Vai ES turpinās pēc agresijas Austrumukrainā ieviestās sankcijas pret Krieviju?


Lidija Kravčenko, Rīgas Ukraiņu vidusskolas direktore 

Nevaru prognozēt, varu tikai gribēt. Domāju, ka vajag [turpināt]. Ceru, ka Eiropa nenobīsies, mums ir jābūt vienotām vērtībām, jo esam vienā komandā.

Vispār es kā skolas direktore esmu pret sodiem. Sodam ir jēga tikai tad, ja tas ir pārdomāts. Mums vajadzētu, līdzīgi kā viņi savos medijos, informēt, ka kaut kas jūsu valstī nav kārtībā, kungi! Izteikt savu viedokli. Kad tas notiks, tās būtu smagākas sankcijas, nevis tas, vai kāds kaut ko viņiem nepārdeva vai viņi mums. Domāju, ka mums vajadzētu likt pretī tādu propagandu – mūsu ideju, neatkarīgu Eiropas valstu ideju -, kurā prot žēlot un pabarot miljoniem cilvēku, kas ienākuši, kamēr tur mēģina atņemt dzīvības.

IR PROGNOZE. Turpinās. ES sankcijas, kuru termiņš beidzas 31.janvārī, pagarinās vēl uz sešiem mēnešiem. To atcelšanas priekšnoteikums ir šogad februārī Minskā panākto Ukrainas, Krievijas, Vācijas un Francijas vienošanos izpildīšana par Austrumukrainu. Tas nav noticis.

Atsevišķas ES valstis vēlētos «konstruktīvākas» attiecības un «dialogu» ar Krieviju un sankciju vismaz mīkstināšanu. Itālija decembra sākumā vēstnieku līmenī iebilda pret sankciju automātisku pagarināšanu. Taču diskusijas pašlaik ir faktiski tikai par procedūru – vai sankcijām jāļauj turpināties, vai arī jānotiek politiskai diskusijai par to turpināšanu, bet ir nereāli, ka visas 28 ES valstis varētu vienoti nolemt, ka sankcijas jāatceļ, un šis nebūs jautājums, kas sašķels Eiropu.

– Aivars Ozoliņš

Vai sāks celt Okupācijas muzeja Nākotnes namu?


Agate Mežule, Stūra mājas gide 

Grūti atbildēt. Domāju, ka to, visticamāk, sāks celt un, kā par visu citu, kas Latvijā notiek, būs ļoti pretēji viedokļi. Kā Latvijas iedzīvotāja un no čekas cietušas ģimenes pēcnācēja uzskatu, ka mūsu tautas vēsture ir gana nozīmīga, lai tai būtu sava māja – vieta, uz kuru doties, lai par to atcerētos, un kāpēc gan lai tā vienlaikus nebūtu arī Gunāra Birkerta radīta, ja ir iespēja tikt pie šāda pasaules arhitekta projekta? Tomēr kā Stūra mājas gide gribu norādīt, ka mums rūp arī ēka Stabu ielā, kuras liktenis un vēsture ir tikpat nozīmīgi, un tos noteikti nevajadzētu «izvējot».

IR PROGNOZE. Droši vien sāks, taču var nepagūt uzcelt līdz Latvijas valsts simtgadei, kā bija iecerēts. Kampaņa pret muzeja rekonstrukciju parāda, ka Latvijā joprojām ir iespējams pēdējā brīdī nobremzēt arī  ilgus gadus virzītu valsts nozīmes projektu. Celtniecību bija plānots sākt šoruden. Taču arhitekte Zaiga Gaile pavasarī atskārta, ka Gunāra Birkerta 2001.gadā muzejam uzdāvinātais projekts esot «mēsls», un process iestr­ēga. Būvvalde septembrī neizsniedza būvatļauju darbu sākšanai un uzdeva līdz 6.janvārim koriģēt projektu. Tad novembrī valdība nolēma, ka muzeja rekonstrukcija jāpabeidz līdz 2018.gada 30.martam. Taču atbildīgā Saeimas komisija 9.decembrī nolēma nepieņemt lēmumu par grozījumiem Latvijas Okupācijas muzeja likumā, kuri paredzēja padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksam noteikt nacionālo interešu objekta statusu un konkrētus pabeigšanas termiņus. Kādi īstenībā būs šie termiņi, pašlaik ir atkarīgs no Rīgas būvvaldes.

– Aivars Ozoliņš

Kurš būs nākamais ASV prezidents?


Kārlis Roberts Celms, ASV dzimis latvietis, restorāna Zoste šefpavārs 

Esmu šokā par republikāņu kandidātu – tas izskatās pēc cirka. PR, kur jebkura uzmanība ir laba uzmanība. Ja bagātais rasists Donalds Tramps uzvarēs, es varētu izvērtēt iespēju atteikties no ASV pilsonības. No otras puses, būs sacensība starp demokrātu pretendentiem Bērniju Sandersu un Hileriju Klintoni. Es personiski labprātāk redzētu [ilglaicīgu ASV senatoru, asu Irākas kara, ienākumu nevienlīdzības un iedzīvotāju masveida elektroniskās novērošanas kritiķi] Bērniju Sandersu, man viņš šķiet simpātisks liberāls demokrāts, progresīvi domājošs cilvēks.

IR PROGNOZE. Kā savulaik teicis britu premjerministrs Harolds Vilsons, politikā nedēļa ir ilgs laiks, tāpēc prognozēt 2016.gada beigās gaidāmo vēlēšanu rezultātu ir visai nepateicīgs uzdevums. Tomēr šķiet ļoti ticami, ka novembrī uzvaru svinēs pirmā Amerikas prezidente sieviete, jo Hilerijai Klintonei ir vislielākās izredzes apsteigt visus iespējamos sāncenšus. Cīņā par Demokrātu partijas nomināciju sociālists no Vermontas Bērnijs Sanderss nav nopietns pretinieks, bet republikāņi jau otrās vēlēšanās pēc kārtas kā traki metas atbalstīt cilvēkus, kuru ksenofobija un radikāli labējā politika padara viņus nepieņemamus valstij kopumā. Jo vairāk uzmanības piesaista Donalds Tramps, jo vairāk viņš nobiedē sievietes un etniskās minoritātes, kuru balsis izšķirs vēlēšanu rezultātu. Hilerija daudziem liksies visdrošākā izvēle, un uz tā pamata viņa nonāks Baltajā namā.

– Pauls Raudseps

Vai Aivara Lemberga krimināllietā, kas tiek iztiesāta kopš 2009.gada, beidzot būs pirmās instances tiesas spriedums?


Vilnis Štrams, Rīgas pašvaldības kukuļošanas lietā apsūdzētais, kurš jau izcietis viņam piespriesto cietumsodu, kaut spriedums vēl nav stājies spēkā  

Tiesas ātrums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, saliekas vairāki mozaīkas gabaliņi. Pirmkārt, lai visi nāk uz tiesu, otrkārt, lai advokāti un prokurori var operatīvi izrunāt jautājumus, lai kriminallietā nav neskaidrību, kuru risināšana prasa laiku. Arī no dažādām dzīves situācijām, piemēram, no slimošanas ir atkarīgs, cik ātri izskata lietu. Grūti spriest, bet domāju, ka ne, nebūs vēl nākamgad sprieduma Lemberga lietā.

IR PROGNOZE. Rīgas apgabaltiesā skatītajā Ventspils mēra Aivara Lemberga krimināllietā droši vien turpināsies sacensība arī par lietas izskatīšanas laiku, kuru tiesa mēģina pasteidzināt, bet apsūdzētā advokāti, kā valsts apsūdzības uzturētājs prokurors septembrī paziņoja, tieši otrādi – novilcināt.

Oktobrī tiesnesis pieņēma lēmumu, ka saprātīgu termiņu ievērošanas labad nākamgad lietas izskatīšanai jānotiek katru darbdienu, nevis trīs reizes nedēļā, kā līdz šim. Ja būs šāds grafiks, nākamgad tiesa varētu pabeigt liecinieku iztaujāšanu, tikt līdz pušu debatēm un varbūt arī līdz spriedumam. Taču tas lielā mērā atkarīgs no apsūdzētā Lemberga vēlmes pēc iespējas drīz redzēt tiesisku skaidrību par viņam izvirzītajām smagajām apsūdzībām, kuras viņš noraida, no viņa pašreizējo advokātu iespējām pienācīgi apkalpot klientu un arī no, piemēram, tiesas procesa dalībnieku veselības stāvokļa un līdzīgiem blakusapstākļiem.

– Aivars Ozoliņš

Kurš saņems Oskara balvu kā labākais aktieris?


Harijs Grundmanis, zīmē alternatīvos filmu plakātus

Par Oskariem šogad cīnīsies ļoti dažādas filmas, lielbudžeta Holivudas «skatītāju filmas» plecu pie pleca ar… lielbudžeta Holivudas «balvu filmām».  Taču labas ziņas ceremonija, visticamāk, atnesīs Leonardo di Kaprio faniem – vai nu zvaigznes beidzot tā sastājušās, vai nu patiešām beidzot «ir lemts», bet bezgalīgie joki par šo tēmu un paša aktiera neatlaidība šogad būs nokausējusi kinoakadēmiķus, kuri, visticamāk, beidzot iedos aktierim tik kāroto statueti par darbu filmā Atnācējs. Di Kaprio ir arī paveicies ar konkurenci – Maikls Fasbenders (Stīvs Džobss) savu Oskaru saņemt vēl paspēs, bet Braiena Krenstona lieliskais scenārista Daltona Trumbo atveidojums filmā Trumbo tomēr nobāl «iedodiet beidzot di Kaprio Oskaru» tēmas priekšā.

IR PROGNOZE. Izskatās, ka nākamais varētu būt vēsturisks gads, jo pie Oskara beidzot – pēc piecām nominācijām vairāk nekā 20 gadu garumā – varētu tikt Leonardo di Kaprio par lomu meksikāņu autora Alehandro Gonsalesa Injaritu izdzīvošanas vesternā Atnācējs (The Revenant). Taču, ja «nabaga Leo» darbs, neraugoties uz gandrīz neprātīgajām lomas prasībām (piemēram, jēlas gaļas ēšana un nemitīga pārsalšana), tomēr netiks novērtēts ar zelta statueti, tai ir iespēja nonākt pie strauji «uzlēcošā» Maikla Fasbendera, kurš nevainojami nospēlēja titullomu Denija Boila biogrāfiskajā drāmā Stīvs Džobss. Subjektīvi, taču Oskara vērts drīzāk ir cits Fasbendera veikums – titulloma šobrīd uz pašmāju ekrāniem skatāmajā Makbeta ekranizējumā.

– Kristīne Simsone, Ir kinokritiķe

Vai Kristaps Porziņģis tiks atzīts par NBA gada debitantu?


Ainars Bagatskis, Latvijas basketbola izlases treneris

Parasti basketbola pasaulē, arī NBA, vērtē spēlētāja devumu komandai, komandas reitingus. Man Kristaps ir numur viens! Arī viņa komanda Ņujorkas Knicks cīnās par play-off, un Kristapa sniegums ir produktīvs, viņam esot laukumā, komanda gūst panākumus, tāpēc domāju, ka Porziņģim ir labas izredzes. Kristaps ir izkarojis nopietnu vietu, viņam ir liels spēles laiks, treneru un arī komandas biedru uzticība, kas ir ļoti svarīgi. No malas vērojot, nepateiksi, ka šim spēlētājam ir tikai 20 gadu, jo visi lēmumi, kurus viņš laukumā pieņem, ir pamatoti. Citi basketbolisti met pa grozu mešanas pēc, bet Kristapa darbības ir pārdomātas un pareizas. 

IR PROGNOZE. Jā! Uzreiz atzīšos, ka informatīva pamata šai hipotēzei nav. Porziņģa basketbolista talants (un prasme to likt lietā), protams, atbilst visaugstākajiem NBA kritērijiem, tomēr, lai spriestu par latvieša izredzēm, vajadzētu ne tikai sīki un smalki izpētīt konkurentus, bet arī turēt degunu pa NBA kuluāros valdošajiem mārketinga vējiem. Basketbols nav 100 m skrējiens, kur uzvarētāju no zaudētāja nošķir bezkaislīgais hronometrs. Tāpēc ļaujos intuīcijai un tautas gudrībās fiksētajai cipara 3 maģijai. Pirmkārt un otrkārt, pēdējos 50 gados par NBA gada debitantiem atzīti tikai divi Ņujorkas Knicks basketbolisti un tikai divi neamerikāņi – kāpēc lai Kristaps, jau kļuvis par trešo Latvijas pārstāvi pasaulē varenākajā basketbola līgā, nekļūtu par trešo arī šajās nominācijās? Pelnījis taču būs – kurš mūspusē par to šaubās?

– Guntis Keisels, Basket.lv

Cik medaļu Latvija dabūs Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs?


Andris Blaka, pludmales volejbola centra Brazīlija īpašnieks

Četras. Pludmales volejbolā paredzu medaļu Samoilova un Šmēdiņa duetam. Viņi var pretendēt uz zeltu, bet prognozēju sudrabu, jo brazīļi darīs visu, lai mājās triumfētu. Bez zelta gan nepaliksim – pieļauju, to Latvijai izraus svarcēlājs Artūrs Plēsnieks. Par bronzu varētu parūpēties vieglatlēte Laura Ikauniece-Admidiņa. Viņa visiem patīk, mūsu labās domas iedos vajadzīgo papildu enerģiju. 

Uzmanība jāpievērš arī modernajai piec­cīņai – ukrainis Ruslans Nakonečnijs ir, iespējams, vislabāk motivētais sportists, kas ļoti grib sevi pierādīt savai jaunajai valstij. Tas var nest sudrabu.

IR PROGNOZE. Trīs. Latvijai būs mazākā delegācija kopš neatkarības atjaunošanas. To gan varētu uzlabot basketbolisti, kas vēl nav zaudējuši teorētiskas cerības uz ceļazīmi.

Vasarā pasaules čempionāta medaļas izcīnīja trīs – cīkstone Anastasija Grigorjeva, vieglatlēte Laura Ikauniece-Admidiņa un svarcēlājs Artūrs Plēsnieks. Par Eiropas čempioniem kļuva bīčisti Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš. Viņi plus šķēpa metēja Madara Palameika ir reālākie medaļu pretendenti Rio. 

Taču Grigorjevai galvenā problēma šobrīd ir treneris, bet Plēsniekam pašam jāprogresē. Diemžēl medaļnieku pulkā grūti atrast vietu divkārtējam olimpiskajam čempionam BMX Mārim Štrombergam. Trase nav viņa gaumē, konkurenti progresē, pats kļuvis apdomīgāks un vairs nav tāds «širmoviks».

– Arturs Vaiders, sporta žurnālists