Pirms desmit gadiem Mežaparkā glābēju acu priekšā izdzisa četras dzīvības. Liktenīgas sakritības un nepiedodamas kļūdas savijās vienkopus – iesprostoti degošā dzīvoklī un nesagaidot palīdzību, vecāki ar bērniem nositās, krītot no astotā stāva. Ir pēta, vai šī nelaime ir devusi mācību un nevar atkārtoties
Artūru tonakt pamodināja mamma un aizveda uz virtuvi, kur jau bija patvēries brālis un māsiņa. Viesistaba bija liesmās, abi vecāki centās uguni dzēst, taču tas neizdevās. Tikt laukā no pekles nebija iespējams, jo karstuma dēļ dzīvokļa metāla durvis bija deformējušās un nebija atveramas. Pa logu redzot, ka pagalmā jau ieradušies ugunsdzēsēji, ģimene apmēram 20 minūtes gaidīja glābiņu, taču nesagaidīja.
Mamma, 32 gadus vecā Irina, ar bērniem bija patvērusies virtuvē un atvēra logu, lai tiktu pie gaisa. Grīda bija karsta, un bērni uzkāpa uz palodzes. Neviļus atlaižot 10 gadus vecā Ernesta roku, puika nenoturējās un krita. Tverot viņu, mamma izkrita arī pati, līdzi paraujot sešgadīgo Nikolu. Ar rokām ieķēries loga rāmī, blakus esošajā guļamistabā uz palodzes bezpalīdzībā raudāja 33 gadus vecais tētis Vadims. Kad liesmas jau skāra viņa muguru, lejā metās arī ģimenes galva – pirms viņu sasniedza glābēju pacēlāja grozs. Vienpadsmit gadus vecais Artūrs, kurš liesmās palika viens, zaudēja samaņu un nokrita pēdējais.
Kopš viena no Rīgas traģiskākajiem ugunsgrēkiem Mirdzas Ķempes ielā 11 pagājuši jau desmit gadu, pērn novembrī pirmās instances tiesa par vainīgiem notikušajā atzina divus ugunsdzēsējus. Kāpēc cilvēkus toreiz neizdevās glābt? Un vai liktenīgās kļūdas, kuru dēļ ģimene nonāca uguns slazdā, tagad ir novērstas?
Traģiskā nakts
Ziņu par ugunsgrēku dzīvokļu nama astotajā stāvā glābšanas dienests saņēma 2006.gada 6. janvārī pulksten 1.45 naktī. Jaungada eglītē bija palikusi degoša svecīte, tā aizdedzināja skujas, un rijīgā uguns izplatījās pa pārējo mitekli. Pirmā ugunsdzēsēju brigāde Maksima Kisļaka vadībā notikuma vietā ieradās jau pēc astoņām minūtēm. Glābēji zināja, ka degošajā dzīvoklī ir cilvēki, dzirdēja viņu kliedzienus un uzsauca, ka palīdzība ir ieradusies.
Rācijā dzirdot, ka tūlīt notikuma vietā ieradīsies cita glābēju brigāde ar autopacēlāju, Maksims Kisļaks nolēma, ka cilvēkus nocels viņi, tāpēc steidzās namā, aicinot evakuēties pārējos iedzīvotājus, un ķērās pie degošā dzīvokļa durvju atlaušanas. Tā bija nepareiza rīcība, vēlāk atzina izmeklētāji un arī tiesa. Dzīvoklim bija divas durvis, abas metāla, to uzlaušana prasīja pārāk daudz dārgā laika.
Otra apsūdzētā – komandiera Leonīda Ivanovska – vadītā ugunsdzēsēju komanda ar autokāpnēm un pacēlāju traģēdijas vietā ieradās piecas minūtes pēc pirmās grupas. Ivanovskis no Kisļaka pārņēma dzēšanas darbu vadību, vēlāk liecināja, ka nav redzējis logos esošos un kliedzošos cilvēkus un arī no kolēģa nav saņēmis informāciju par viņu atrašanās vietu. Domādams, ka cilvēki jau ir bez samaņas, lika sākt dzēst liesmas dzīvokļa lodžijā. Logs, pie kura palīdzību gaidīja ģimene, bija ēkas fasādes pusē, bet lodžija – aiz stūra.
Lasot apsūdzēto un aculiecinieku liecības, redzams, ka galvassāpes glābējiem sagādāja iedzīvotāju vieglās automašīnas, kas bija novietotas mazajā pagalmiņā pie mājas. Mašīnas traucēja gan autokāpnēm, gan pacēlājam pietuvoties ēkai. Autopacēlājam nepieciešama brīva vieta apmēram 7-8 metru rādiusā, bet starp mašīnām šādas platības nav bijis, liecinājis Ivanovska brigādes ugunsdzēsējs.
Arī Kisļaka komandas ugunsdzēsējs tiesā teica to pašu – pacēlāju novietot traucējušas divas automašīnas, vienu glābēji nostūma malā paši, otru pabrauca nost kāds iedzīvotājs. Turklāt pie ēkas ieejas jau bija novietota pirmās glābēju brigādes automašīna.
Sākotnēji vada komandieris Ivanovskis lika piebraukt ar pacēlāju pie mājas fasādes puses, lai tiktu pie logiem. Kad šoferis secināja, ka mašīnu dēļ izbīdīt nostiprinājuma «ķepas» šajā vietā nevarēs, komandieris deva nākamo pavēli – iebraukt starp lodžiju un fasādes stūri. Ivanovskis tiesā liecināja, ka autopacēlāja uzstādīšanu uzskatījis par prioritāti, tāpēc ķēries pie vietas atbrīvošanas. Cik daudz dārgo minūšu tas glābējiem prasīja, viņš tiesā nevarēja pateikt.
Līdzīgas problēmas bija ar autokāpņu uzstādīšanu ēkas fasādes pusē, kur atradās logi. Pirmais traucēklis bija tukšā mediķu mašīna, kuru pabrauca malā, bet autokāpņu vadītājs ziņoja, ka citi auto tik un tā traucē. Ivanovskis un vēl divi vīri mēģināja mašīnas nostumt, taču neveiksmīgi. Šīs darbības notika jau pēc tam, kad sieviete ar jaunākajiem bērniem bija izkritusi pa degošā dzīvokļa logu. Cikos tas notika, nav precīzi fiksēts. Ne Kisļaks, ne Ivanovskis šo liktenīgo brīdi nav redzējuši. Kad Ivanovskis beidzot saņēma ziņu, ka dzīvokļa logā pēc palīdzības sauc vīrietis, viņš novērtēja situāciju, ka nebūs iespējams izbīdīt kāpnes, tāpēc steidzās pie pacēlāja, kas atradās aiz stūra. Tikmēr tā vadītājs arī jau bija saņēmis ziņu par cilvēkiem un pats sācis pārvietot grozu ap ēkas stūri, tuvojoties logiem. Pirms grozs parādījās, Vadims izlēca.
«Es negribētu, lai mani kādreiz glābtu tādi glābēji,» pēc notikušā sacīja traģēdijas aculiecinieki. Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) savu komandu darbā pārkāpumus sākotnēji nesaskatīja, taču policija notikušo uzskatīja par amatpersonu bezdarbību un uz apsūdzēto sola nosēdināja trīs ugunsdzēsējus – vienību komandierus Kisļaku un Ivanovski, kā arī Ivaru Žagatu, kurš atradās pacēlāja grozā.
Gandrīz desmit gadus pēc notikušā Rīgas Ziemeļu rajona tiesnesis Viesturs Gaidukēvičs Kisļaku un Ivanovski atzina par vainīgiem, sodot ar nosacītu brīvības atņemšanu uz trim gadiem, uz tikpat ilgu laiku liedzot strādāt profesijā. Trešo apsūdzēto tiesa attaisnoja.
Automašīnu jūru, kuru VUGD uzskatīja par galveno glābšanas traucēkli, tiesa neatzina par nozīmīgāko problēmu. Tiesas ieskatā cilvēkus varēja glābt, ja ugunsdzēsēji būtu pieņēmuši pārdomātākus lēmumus. Piemēram, Kisļaks kļūdaini novietoja savas brigādes automašīnu pie ieejas ēkā, kas turpmāk traucēja glābšanas darbus, kā arī lieki tērēja dārgo laiku, cenšoties atvērt deformētās metāla durvis. Tiesa uzskata, ka Kisļakam vajadzēja nodot Ivanovskim, kurš pārņēma operācijas vadību, informāciju par dzīvoklī esošajiem cilvēkiem, bet viņš paļāvies uz to, ka kolēģis šo svarīgo faktu jau būs uzzinājis.
Savukārt Ivanovskis tiesas ieskatā neveica pilnvērtīgu izlūkošanu notikuma vietā, tādēļ nepareizi uzdeva novietot autokāpnes un pacēlāju. Lēmums dzēst liesmas lodžijā bija kļūdains – primāri bija jāglābj cilvēki, bet Ivanovskis apgalvoja, ka nav tos redzējis. Tiesa arī norādīja, ka Kisļakam un Ivanovskim bija jāvada glābšanas operācija, dodot pavēles glābēju kamandai, bet viņi to nedarīja. «Vada komandiera pienākums ir vadīt, nevis pašam glābt cilvēkus,» lasāms spriedumā. Žagatu tiesa attaisnoja, jo uzskatīja, ka pacēlājā esošais ugunsdzēsējs nevarēja zināt par cilvēkiem, kas aiz ēkas stūra gaidīja palīdzību pie logiem.
Mirušā Vadima māte Nadežda Lisjonoka, kas pēc nelaimes uzaudzināja Artūru un abi joprojām dzīvo kopā, ir apmierināta ar spriedumu, Ir sacīja viņas pārstāve advokāte Jeļena Kvjatkovska. Lai gan cietušie uzskata, ka ugunsdzēsēji neizdarīja visu, lai glābtu ģimeni, bet vēlāk meklēja attaisnojumus blakusapstākļos, viņi cietumsodu apsūdzētajiem nekad nav vēlējušies. Ne tagad jau 21 gadu vecais Artūrs, kas ir atguvies no smagajām traumām un studē datorzinības, ne vecmāmiņa nevēlējās personīgi komentēt spriedumu.
No sarunas atteicās arī apsūdzētie. Pēc notikušā VUGD strādā tikai Kisļaks un Žagata, bet Ivanovskis dienestu pameta 2009. gada pavasarī.
Kā ir šodien?
Vēlā piektdienas vakarā kopā ar ugunsdzēsējiem dodos uz Ķempes ielas namu, kurā cietušo ģimenei joprojām pieder degušais dzīvoklis. Mans sarunbiedrs, dežurējošais ugunsdzēsējs Ģirts Forands, nebija iesaistīts liktenīgajos notikumos pirms desmit gadiem. Mūsu mērķis ir novērtēt, cik droša šī ēka ir tagad, vai glābšanas darbi būtu vieglāk īstenojami.
Pagalmā esam ap pusdeviņiem vakarā. Pie ēkas piebraucamā ceļa jau rindojas iedzīvotāju mašīnas. VUGD drīkst traucējošās mašīnas nostumt, to atļauj ugunsdzēsības likums. Taču mašīnas tā var sabojāt. «Mēs neesam aizsargāti – nav sakārtots, kā tas [bojājums] tiks kompensēts, no kādiem līdzekļiem,» skaidro ugunsdzēsējs.
Mazākus spēkratus glābēji ir stūmuši malā paši – to dara ar rokām, jo citu instrumentu nav. Taču biežāk tiek meklēti citi piekļūšanas ceļi. Tas prasa papildus tik dārgo laiku. PSRS laikā būvēto māju pagalmos netika īpaši domāts par vietu automašīnām, kuras mūsdienās ir gandrīz katrai ģimenei. Ķempes ielas pagalms mašīnu skaita ziņā nav trakākais, Forands saka – ja ugunsdzēsējiem jādodas izsaukumā uz Pļavniekiem vai Purvciemu, tad gan ir bēda, jo tur auto ir krietni vairāk. «Pļavniekos ir vietas, kur ar vieglo auto nevar izbraukt, kur nu vēl ar operatīvo transportu!» Nereti auto novieto arī uz ūdens ņemšanas vietām. Ugunsdzēsējs uzskata, ka būtu jāizvieto aizliedzošās zīmes – jānorāda vietas, kur automašīnas vispār nedrīkst stāvēt, jāizveido piebrauktuves tikai ugunsdzēsības transportam. Protams, tas iedzīvotāju vidū nebūtu populārs lēmums, spriež Forands.
Arī VUGD ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš atzīst – jautājumā par piebraucamajiem ceļiem kopš Ķempes ielas ugunsgrēka nekas nav īpaši mainījies. VUGD joprojām uzskata, ka tieši apgrūtinātā piekļūšana ēkai bija viena no nelaimes problēmām. Ja mašīnu nebūtu, nevajadzētu tērēt dārgās minūtes laukumu attīrīšanai, citu ceļu meklēšanai. Pēc notikušā gan ir izstrādāta jauna zīme «Piebrauktuve ugunsdzēsības transportam», kura nosaka – te likt automašīnas nedrīkst. Zīmi vajadzētu uzstādīt arī pie dzīvokļu augstceltnēm, taču ne visur tā ir. Un, ja ir, ne visi to ievēro. VUGD ir norādījis, ka tādai jābūt, bet tālākais ir dzīvokļu īpašnieku rokās, jo zīmes uzstādīšana prasa papildu līdzekļus un visiem īpašniekiem par tās uzstādīšanu jāvienojas. Problēmas nereti sagādā arī tas, ka ēkai ir viens saimnieks, bet zemei – cits. «Tas ir formāli,» bezpalīdzīgi atzīst Lagzdiņš. Tā nav ceļazīme, tāpēc par tās neievērošanu policija sodīt nevar – viss ir atstāts ugunsdzēsēju rokās, taču arī glābēji nevienu par šādu pārkāpumu nav sodījuši. Dažreiz auto pilnos pagalmus apciemo pašvaldības policija, bet tikai tad, ja kāds sūdzas.
Šo Ķempes ielas namu apsaimnieko Rīgas Namu pārvaldnieks, kura pārstāve Santa Vaļuma skaidro – lai kopīpašumā uzstādītu kādu pārvietošanos aizliedzošu zīmi, nepieciešama 100% īpašnieku piekrišana, to prasa likums. Degušās mājas adresē par aizliedzošas zīmes uzstādīšanu nav balsojis neviens iedzīvotājs. «Auto sagādā problēmas ne tikai VUGD, bet arī atkritumu savācējiem,» taču savākt visu piekrišanu ir gandrīz neiespējami.
Mašīnas nav vienīgais šķērslis. Ķempes ielas ugunsgrēkā problēmas bija arī ar dzīvokļa durvīm. Abas durvis bija no metāla, abas nesertificētas – jau nelielā karstumā tās deformējās. Ugunsdrošības prasības paredz, ka durvīm jābūt ugunsdrošām, to maiņa jāsaskaņo ar būvvaldi, it sevišķi, ja tiek mainīts to vēršanās virziens. Ugunsdrošās durvis karstumā ilgāk nedeformējas un ir vieglāk atveramas. «Katrs šķērslis paildzina izglābšanās laiku,» uzsver glābējs. Zemākos stāvos ugunsdzēsēji pie logiem piestutē parastās kāpnes; ja deg augstāki stāvi un nevar atvērt durvis, tad jāizmanto autokāpnes.
Mitekļiem parasti ir vairāki evakuācijas ceļi, taču nereti cilvēki paši tos aizsprosto. Daudzstāvu namos glābēji ir saskārušies ar gadījumiem, kad vairāku dzīvokļu īpašnieki koridoriņos ir ierīkojuši papildu durvis, kuras dzīvokļus nošķir no kopējās kāpņu telpas. Arī Ķempes ielā redzams, ka ēkas katra stāva kāpņu telpa savulaik tikusi aprīkota ar patvaļīgiem «domofoniem», durvis uz kāpņu telpām tikušas slēgtas, bet pie tām pielikti katram dzīvoklim atbilstoši zvani. «Tādas paštaisītas iekārtas nedrīkst būt, kāpņu telpu stāvu durvīm visu laiku jābūt vaļā,» uzsver glābējs.
Pirmo stāvu dzīvokļu logos nereti ir metāla režģi. «No zagļiem baidās, bet uguns jau ir pašā dzīvoklī iekšā. Zaglis nozog vērtīgāko, uguns – visu paņem,» saka Forands. Ir bijuši gadījumi, kad režģu dēļ cilvēks nav izglābts. Uguns ir pārņēmusi koridoru, un pa durvīm tikt laukā nevar, bet logam priekšā režģis. «Kamēr mēs režģi laužam vaļā, viss dzīvoklis jau ir dūmos. Tāds gadījums bija Ķengaragā – cilvēks nosmaka, kamēr mēs lauzām režģi,» stāsta ugunsdzēsējs.
«Jāvirzās uz ugundrošību, lai dzīvoklī ir dūmu detektori, ugunsdzēšanas aparāts, lai kārtībā ir evakuācijas ceļi,» saka glābējs. Ķempes ielā Forands spīdina ar lukturīti lodžiju virzienā. Augstceltnēs viens no evakuācijas ceļiem ir lūkas ar kāpnēm augstāko stāvu balkonos. No ārpuses redzams, ka šajā mājā lielākajai daļai lodžiju kāpnes ir nozāģētas. Tā cilvēki paši sev ir lieguši vienu evakuācijas izeju. 2006. gada janvāra ugunsgrēkā tas gan nebūtu glābis ģimeni, jo lodžija bija liesmās, taču arī šim dzīvoklim kāpnes bija noņemtas, bet glābšanās lūka – aizmetināta!
Jāsargā sevi pašiem
Gan tolaik, kad izcēlās traģiskais ugunsgrēks, gan šobrīd ir spēkā ugunsdrošības noteikumi, kuri ir jāievēro, lai sevi pasargātu. Tie aizliedz radīt šķēršļus evakuācijas ceļos, piemēram, kāpņu telpās novietot mantas, aizmūrēt balkonos izveidotās evakuācijai izejas. Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Lagzdiņš stāsta, ka pēc katra ugunsgrēka tiek analizēts glābēju darbs. Tagad noteikts, ka dzīvokļu vai ēkas īpašnieki ir atbildīgi par šo ugunsdrošības noteikumu ievērošanu. Šos pienākumus var deleģēt arī nolīgtajam apsaimniekotājam.
Ķempes ielas apciemojums rāda – stāvos izvietotajos ugunsdzēsības skapjos nav šļūteņu, kāpnēs stāv bērnu ratiņi, viegli uzliesmojošie kartoni, velosipēdi, un balkoniem nozāģētās kāpnes nav atjaunotas. Toties kāpņu telpās ir dūmu detektori, kas arī ir jauna prasība.
Rīgas Namu pārvaldnieka pārstāve Santa Vaļuma skaidro – pārvaldnieks var aicināt cilvēkus nelikt kāpnēs puķupodus vai velosipēdus, taču to izkontrolēt neesot iespējams. «Mēs ar varu privātīpašumā neko nevaram darīt, tikai informējam īpašniekus, ka tā nevar darīt, drošība ir svarīga.» Santa Vaļuma saka – viss ir atkarīgs no iedzīvotāja godaprāta.
Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāve Ilze Žūka stāsta, ka normatīvie akti nepieļauj ēkas atsevišķu logu, balkonu vai lodžiju aizrestošanu, restot var tikai pagraba un cokola stāvus. Taču tiesu prakse norāda – būvvaldēm nav jāpārvērtē būvniecība, kas veikta pirms 20 vai vairāk gadiem, bet apsaimniekotājiem reizi gadā ēka jāapseko. «Šādas vizuālās pārbaudes rezultātā ēku apsaimniekotājiem būtu jāfiksē, ja tiek pārkāptas ugunsdrošības prasības, piemēram, aizmūrējot evakuācijas lūkas,» saka būvvaldes pārstāve. Savukārt apsaimniekotāja pārstāve Santa Vaļuma atrunājas, ka viņi nav tā institūcija, kas vērtē lodžiju aizstiklošanas vai kādas citas patvaļības objektā. Jautāta, vai apsaimniekotāji ziņo būvvaldei, ja redz jaunas restes kādā logā, Vaļuma saka – ja kāds sūdzas, tad viņi parasti aicina vērsties būvvaldē. «Tas ir viņu īpašums, ja viņi kaut kā ierobežo koplietošanas telpu lietošanu, tad tā ir pašu cilvēku atbildība.» Tikmēr Žūka komentē – Rīgā ir apmēram 12 tūkstoši dzīvokļu māju, visas nevar izkontrolēt.
Tikmēr VUGD pakāpeniski uzlabo inventāru, iegādājas jaunus pacēlājus, autokāpnes, zāģēšanas instrumentus, ar kuru palīdzību var ātrāk iekļūt telpās. Tomēr augšējos stāvos, ja pa ārdurvīm netiek iekšā, vienīgā iespēja ir pacēlājs. Tas sniedzas aptuveni 45 metru augstumā. Sliktākajā gadījumā cilvēkiem dod elpošanas maskas, jo biežākais nāves iemesls ir nosmakšana indīgajos dūmos. Tāpēc gandrīz vienīgais situācijas risinājums ir laikus atklāt ugunsnelaimi – autonomiem dūmu detektoriem kopš 2008.gada jābūt visās dzīvojamo māju jaunbūvēs.
VUGD ir izstrādājis arī jaunu ugunsdrošības noteikumu projektu, kurš ir izziņots arī valsts sekretāru sanāksmē – projektā ietverta prasība, ka autonomie dūmu detektori būs jāuzstāda katrā dzīvoklī. «Tas nepasargās no ugunsgrēka, bet savlaicīgi brīdinās,» saka Lagzdiņš. Taču, kad šī prasība stāsies spēkā, nav zināms, jo saņemti daudzi iebildumi no pašvaldībām, kurām ir liels dzīvojamais fonds. Pašvaldībām dzīvokļu aprīkošana ar dūmu detektoriem sistu pa kabatu.
Vai Ķempes ielas ugunsgrēkā cilvēkus varēja izglābt? Lagzdiņš domā, ka varēja. Tāpat spriedusi arī tiesa, taču tiesāšanās šajā lietā vēl turpināsies – spriedumu pārsūdzējuši gan apsūdzētie, gan prokuratūra.
Traģiska nakts
Plkst. 1.44 VUGD Ziemeļu rajona brigāde Leonīda Ivanovska vadībā saņem izsaukumu.
1.46 VUGD Vidzemes priekšpilsētas brigāde Maksima Kisļaka vadībā saņem izsaukumu.
1.53 Kisļaka komanda ierodas notikuma vietā. Redz cilvēkus pie degošā dzīvokļa logiem astotajā stāvā un dodas viņus glābt, cenšoties atlauzt dzīvokļa dubultās metāla durvis.
1.55 Ivanovska grupa ierodas notikuma vietā. Pagalmā novietotās mašīnas traucē pacēlāja piekļuvi. Sāk dzēst lodžiju, kurā neviena nav, bet tikmēr aiz stūra pie logiem piecu cilvēku ģimene velti gaida palīdzību.
2.11 Ivanovskis pamanīja logos esošos cilvēkus, kurus pirms tam neredzēja un par kuriem Kisļaks nav paziņojis.
Ap 2.05 No astotā stāva izkrīt māte un divi bērni.
Ap 2.15 Tēvs izlec pa logu, glābjoties no liesmām.
Ap 2.22 Atlauž dzīvokļa durvis.
Ap 2.26 Pret tukšajiem logiem pagriež glābēju pacēlāja grozu. Dažas minūtes pirms tam pa logu izkrīt samaņu zaudējušais Artūrs, kurš vienīgais izdzīvo.
Avots: tiesas spriedums
