Bijusī Lenta.ru galvenā redaktore, tagad Latvijā reģistrēta medija Meduza vadītāja Gaļina Timčenko stāsta, kāpēc neplāno atgriezties Maskavā
Interneta ziņu portālu Lenta.ru galveno redaktori Gaļinu Timčenko, kuras vadībā savulaik nīkulīgais medijs kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Krievijā, tā īpašnieks Aleksandrs Mamuts martā atlaida no darba, kad saņēma brīdinājumu no preses uzrauga Roskomnadzor par ziņu materiālā ievietotu saiti uz interviju ar Ukrainas Labējā sektora politiķi. Tas ir piemērs Krievijā valdošajai «uzminēt un izdabāt» rīcībai, kad pazuduši jebkādi «spēles noteikumi» un, kā saka žurnāliste, vara brauc pāri presei ar ceļa rulli.
Protestējot pret galvenās redaktores atlaišanu, no darba aizgāja vairāki desmiti medija žurnālistu. Mūsu saruna ar «dižo un neuzvaramo» redaktori, kā viņa dēvēta Krievijā, notiek uzreiz pēc jaunā medija Meduza atklāšanas Rīgā oktobrī. (Šis ir jau otrais bijušo Lenta.ru žurnālistu projekts Latvijā – augustā darbu sāka Antona Lisenkova vadītais portāls Spektr.) Timčenko uzsver, ka neesot ne politiska opozicionāre, ne trimdiniece. Taču Krievijā pašlaik žurnālistam vai nu jānonāk opozīcijā un pat trimdā, ja vēlas tikai godīgi darīt savu darbu, vai nu jākļūst par režīma propagandistu. Tāpēc runāt par žurnālista darbu Krievijā nozīmē runāt par politiku.
Vai Medūzas projekts ir palaists sekmīgi?
Sekmīgi – pārsniedzām plānotās auditorijas rādītājus vairāk nekā divas reizes. Pirmajā dienā bija 120 tūkstoši unikālo apmeklētāju, jaunam projektam tas ir ļoti daudz. Un atsauksmes mediju vidē, kā par brīnumu, bija amplitūdā no atturīgām līdz slavinošām, faktiski nebija noniecinošu. Tas izbrīnīja, jo vietne radikāli atšķiras no visa, kas ir Krievijas tirgū – gan vizuāli, gan tehnoloģiski, gan konceptuāli. Mēs turamies pie koncepcijas mobile first.
Ko lasītājiem piedāvāsit tādu, kā citiem nav?
Esam izdomājuši, pareizāk, īstenojuši labu formātu. Tā dēvēto skaidrojošo žurnālistiku. Mums ir kartotēka – uzklikšķini uz kartītes, saņem atbildi. Sākot no vienkāršākā, beidzot ar vissarežģītāko. Piemēram, pēdējā laikā Krievijā dramatiski mainījies nekustamā īpašuma nodoklis. Lai to aprēķinātu, jāizstudē desmit lappušu instrukcija sīkā tekstā un kancelejiskā valodā. Mēs to savietojām 13 kartītēs, kurās soli pa solim ir instrukcijas, kā aprēķināt savu nodokli.
Cenšaties arī sniegt, kā sakāt, informācijas izdzīvošanas minumu par ikdienas notikumiem.
Jā, esam sev pateikuši, ka būsim «dubultais filtrs». Lielie mediji, kuri strādā sen, ir kā pirmā līmeņa filtrs ziņu plūsmai – sniedz dienas ainu. Šajā ainā pēdējā laikā trokšņa ir vairāk nekā informācijas. Mēs pamēģinājām uztaisīt kombinētu produktu. No vienas puses, informācijas minimums, kas saprotami salikts pa plauktiņiem. No otras puses, skaidrojošā žurnālistika. No trešās, lieli, labi teksti – reportāžas, pētnieciskā žurnālistika, intervijas -, kurus publicē daudzi izdevumi, taču tie pazūd, jo nav vienota laukuma. Un papildus – mūsu pašu lielie materiāli, pētījumi tēmās, par kurām Krievijas žurnālisti neraksta.
Kāpēc tāds nosaukums – Medūza? Ko cerat pārakmeņot?
Tas notika nejauši. Kad domājām, kas šis projekts būs, viens no kolēģiem bilda, ka mūs, protams, mēģinās bloķēt. Teicu – jāuztaisa tāda drošības sistēma, lai lasītājam nebūtu mūsu vietne jāmeklē, lai tā uzreiz parādās bloķētās vietā. Viņš teica – kā Hidras galvas? Es – nē, tā ir slikta asociācija, es gribētu, lai viņi gaida, ka viss aizvērsies, bet nekas neaizveras. Lai ir Medūza.
Līdzko atvērušies, jau gatavojaties, ka aizvērs?
Saprotam, ka tāda iespēja vienmēr ir. Un tas apstiprinājās. Otrajā dienā mūs pilnīgi bloķēja Kazahstānā. Par Iļjas Azara reportāžu par situāciju Kazahstānas austrumos, Krievijas pierobežā.
Vienmēr uzsverat, ka nebūsit opozīcijas medijs. Taču jūsu bijušais kolēģis Antons Lisenkovs intervijā mums teica, ka jau kvalitatīva žurnālistika vien Krievijā ir opozīcijas žurnālistika.
Es saku, ka nebūsim opozicionāri klasiskā izpratnē. Mums nav uzdevuma cīnīties ar režīmu. Mans uzdevums ir sniegt lasītājiem patiesu, nesagrozītu informāciju.
Jūsu atlaišanu aprīlī mēdz dēvēt par pagrieziena punktu varas un mediju attiecībās. Vēl ir dzirdēts, ka pagrieziena punkts bijis 2011.gadā pēc demonstrācijām Bolotnajas laukumā. Lisenkovs teica, ka pavērsiens noticis 1995.gadā, kad pēc prezidenta vēlēšanām mediji izvēlējās uzskatīt, ka tajās uzvarējis Jeļcins. Kad un kas īsti notika, un kurš ir vainīgs?
Tie patiesībā ir divi procesi. Kā laulības šķiršanā – nekad nav vainīgs tikai viens. Jā, vajāšanas sākās 2011.gadā, kad notika Bolotnajas protesti, Domes vēlēšanas un prezidenta Putina ievēlēšana uz otru termiņu. Tas bija tanku uzbrukums presei. Ne jau manis atlaišana bija zīmīgākais notikums – tā bija kā pēdējais akords pirms priekškara krišanas.
Komentārā Lisenkova portālam jūs runājāt par Krievijas vai vismaz mediju «ceļu uz bezdibeni»…
Tā tieši ir otrā puse. Runājām par Kremļa reakciju pēc vēlēšanām, mēģinot iznīcināt presi, bet arī prese pati nesēdēja klēpī saliktām rokām, žurnālisti nevienu gadu vien bija dejojuši ar Kremli.
Man bija interesanta pieredze – uzaicināja uz Maskavas mēra ievēlēšanas, manuprāt, divu gadu jubilejai veltītām pusdienām ar galvenajiem redaktoriem. Un tur es biju pilnīga pelnrušķīte, jo izrādījās, ka mediju galvenie redaktori, kurus visus labi pazīstu, tur nav pirmoreiz. Sapratu, ka cilvēkiem ir senas un ciešas saites. Man šķiet, tieši tas ir ļaunais loks. Kamēr kāds cilvēks ir ziņās, man ar viņu ir attiecības kā žurnālistam ar informācijas avotu. Taču, kad šīs attiecības top par gandrīz draudzīgām, viss, žurnālists uzreiz zaudē objektivitāti, un viņam var pateikt – mēs taču esam draugi, neraksti par mani. Cilvēkiem, kuri izvēlas šo profesiju, jāsaprot, ka mēs nevienam neesam draugi.
Jūs sakāt, ka tas ir ceļš uz bezdibeni, taču 80% Krievijas iedzīvotāju to atbalsta, kā rāda Putina reitings. Kāpēc?
Par to varētu runāt ilgi. Es teikšu īsi. Ko kliedz televīzijā, lai arī kuru programmu ieslēgtu? Kas nav ar mums, tas ir ienaidnieks! Neteikšu, ka baiļu, taču nelāgu gaidu atmosfēra valstī ir. Un tad viens pie jums pienāk un prasa – vai jūs atbalstāt to cilvēku? Bet «tas cilvēks» stāv aiz muguras ar lauzni rokās. Ko jūs atbildēsit? Protams, atbalstu. Un steidzīgi dosities savās darīšanās.
Putinam ir ļoti augsts reitings, taču domāju, ka tas ir tāds pats kā pirms diviem un trijiem gadiem – virs 50%. Viss pārējais ir slānis, kas atmet ar roku vai mazliet baidās.
Un ir vēl viens svarīgs faktors. Putins ir pie varas kopš 1999.gada beigām. Valstī ir izaugusi paaudze, kura nezina, ka mēdz notikt likumīga varas maiņa. Paaudze piecpadsmit gadus dzīvo ar vienu un to pašu cilvēku, un no katra televizora skan viens un tas pats. Agrāk – kurš tad, ja ne Putins? -, bet tagad jau esam aizrunājušies tiktāl, ka Putins ir Krievija un Krievija – tas ir Putins.
Reiz teicāt, ka tas beigšoties ar sprādzienu. Ar kādu sprādzienu, ja cilvēki ir pieraduši?
Cilvēki ir pieraduši arī pie cita – ka kredīti ir pieejami un veikali pilni. Tādā ziņā ir bijusi putiniska stabilitāte, divpadsmit gadu mierīgas, pārtikušas dzīves, kas Krievijā negadās bieži. Tagad ir kā smiltiņas pamazām berot – svaru kauss lēnām nosliecas. Nevis ES sankcijas, bet gan Putina aizliegums importam no ES, naftas cenu kritums, inflācija, rubļa kursa kritums – kādā brīdī var rasties situācija, kad cilvēki pateiks – cik tad var?
Nekad nebiju iedomājusies, ka slavēšu Padomju Savienību. Jo es to no sirds ienīstu. Taču – vai atceraties, uz ko aicināja komunisti? Viņiem bija uz nākotni vērsta ideja. Lai šodien ir slikti, taču mūsu bērni dzīvos komunismā! Bet – ko dara pašreizējā vara? Tā vēršas atpakaļ – paskatīsimies, kā bija Padomju Savienībā! Kā var pagriezt laiku atpakaļ? Visas pēdējā laika veiksmīgās filmas ir vērstas uz pagātni, un visas ir par karu. Bet vai ir vismaz kādas domas par nākotni? Tāds iespaids, ka viņiem nav nekāda plāna pat divām tuvākajām dienām. Visiem, protams, ir patīkami domāt, ka Krievija ir diža valsts. Taču, kā teica Volts Disnejs, mēs esam tikai tik labi, cik laba ir mūsu nākamā diena.
Nils Ušakovs pirms vēlēšanām teica, ka Putins ir vislabākais, kas var būt Latvijai. Kā jums šķiet?
Piekrītiet – tas bija izrauts no konteksta. Tā bija telekanāla Doždj kļūda – dzenoties pēc klikšķiem, diezgan smagi iegāza jūsu mēru.
Es zinu kontekstu – ka Putina vietā var nākt kāds daudz sliktāks. Kas var nākt vietā?
[Rosņeftj vadītājs] Igors Ivanovičs Sečins.
Kāpēc Sečins būtu sliktāks?
Putina kungu vismaz nevar nosaukt par aprobežotu cilvēku. Bet Sečina kungs saņēma Krievijas visbagātākās kompānijas vadību, un šī kompānija tagad prasa divarpus miljardus no nacionālās labklājības fonda.
Baidos, ka Ušakova kungs uztvēra un retranslēja to, kas virmo kuluāros. Brīdī, kad situācija Ukrainā ir uzkārusies un mazs, uzvarošs kariņš nav sanācis, daudziem radušās bažas – ja nebūs Putina, nāks, nosacīti sakot, Pinočets.
Vai nav bažas, ka var būt vēl viens kariņš?
Karš ir ļoti dārgs prieks. Krievijai tam pašlaik nav naudas.
Ko citu Putins var darīt, lai noturētos pie varas?
Sēž, viņam nav jānoturas. Pašlaik valda.
Vai Putins var vienkārši aiziet, neriskējot piedzīvot Kadafi likteni?
Pēc Brežņeva nākšanas pie varas Hruščovs bija pirmais padomju vadonis, kuru atstādināja no varas, taču atstāja dzīvu un ļāva saglabāt pašcieņu. Tāpat Putins izpildīja savus pienākumus attiecībā pret Jeļcinu. Tādā ziņā nesaprotu brīdi, kad notika pavērsiens. Nezinu, kā līdz 2014.gadam izauga cilvēks, kas nosūtīja «pieklājīgus cilvēkus» (maskētu armiju – red.) uz citas valsts teritoriju. Tā ir kaut kāda personiska drāma vai traģēdija.
Nupat savā Valdaja sprediķī viņš teica, ka ASV ir ienaidnieks un vispār visa pasaule. Latvijā pret to izturamies uzmanīgi, jo mūs regulāri lamā par fašistiem – tieši tā, kā ukraiņus pirms Krimas aneksijas. Vai viņš mēģinās kaut ko līdzīgu darīt šeit?
Nekad. Ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc nedarīs. Pirmkārt, stratēģiski tas viņam neko nedos.
Vai tad tā nebūtu diža uzvara pār NATO?
Otrkārt, tieši tāpēc, ka šī valsts ir NATO. Nevajag salīdzināt Putinu ar Kadafi. Viņš nav traks. Viņš ir diezgan pragmatisks un skarbs politiķis. Stāstu par Krimas pievienošanu tā vai citādi atbalstīja diezgan daudzi. Stāstu par to, ka var nesodīti ieiet ES teritorijā, viņam nepiedotu nekad.
Lai nepiedod.
Sakot «lai nepiedod», jūs pazemināt viņu līdz vājprātīga diktatora līmenim. Viņam ir, ko pieaudzēt klāt. Tagad ir Krima, bet ir vēl Piedņestra. Baltkrievija. Kādēļ jārada sarežģījumi, ja ir vienkārši risinājumi?
Tātad jums nebūs no Rīgas jādodas tālāk uz Berlīni?
Es ceru. Ja nu vienīgi vietējiem, kā lai to pasaka, Putina kolēģiem nekļūšu par skabargu.
Mulsinošs šķita jūsu agrāk medijiem teiktais, ka projekts varētu pārcelties uz Berlīni, ja kļūtu par apgrūtinājumu Latvijai. Pēc kādām pazīmēm vērtēsit, vai esat vēlama Latvijā?
Domāju, ka man to pateiks.
Kurš, ja mums tomēr ir preses brīvība, kas valstij ir jāsargā?
Un tomēr dažas bažas man jau izteica.
Valsts varas pārstāvji?
Es dēvētu viņus par to struktūru pārstāvjiem, kuras atbild par valsts drošību. Tiesa, es to uzņēmu ar humoru. Man diemžēl neizdevās izskaitļot iemeslus, laikam esmu slikta intervētāja. Tas bija laikos, kad investors bija Hodorkovska kungs, varbūt viņš tad arī bija tas iemesls.
Par ko jums galu galā neizdevās vienoties ar Hodorkovski?
Tas ir stāsts, kuru slikti saprot cilvēki, kuriem tikai mazliet piederējuši vai nemaz nav piederējuši mediji. Lieli investori, kuri medijos ir sen, saprot, ka šo biznesu taisa pēc mazliet citiem noteikumiem. Piemēram, gan operatīvā vadība, gan stratēģiskā plānošana jāīsteno tiem, kuri to taisa. Neviens labāk par mani nezina mediju projektu attīstības tendences, auditoriju. Un stratēģiskus lēmumus vēlos pieņemt pati, protams, solidāri.
Atceros dažus gadījumus, kad Krievijas mediju ainavā ienāca ļoti lieli, slaveni finanšu kompāniju konsultanti un izpostīja projektus, jo vienkārši nesaprata, ka mediji – tas ir arī mazliet brīnums. Ka jāuztver arī tas, kas virmo gaisā un ko nevar aprēķināt.
Pati esat beigusi medicīnas institūtu un neglaimojoši izteikusies par «žurfakoviešiem» – tiem, kuri studējuši žurnālistiku. Ka tie esot lūzeri…
Varbūt pašlaik situācija ir mainījusies, bet žurnālistikas fakultāte cenšas aptvert neaptveramo. Žurnālistika ir arods, tā nav augstā māksla. Bet žurnālistikas fakultātes grib vienlaikus mācīt gan klasisko literatūru, gan retoriku, taču neviens no ceturtā, piektā kursa studentiem nespēj uzrakstīt reportāžu. Bet viņiem visiem ir pārspīlēti augstas ambīcijas. Agrāk visi gāja mācīties par ierēdņiem un juristiem, tagad par tādu sociālo liftu kļuvusi žurnālistika. Patiesībā tā ir propaganda.
Tiesa, daudziem, kuri iet studēt žurnālistiku, tomēr ir sapņi. Taču tie drīz zūd. Pie manis uz Lentu nāca meklēt darbu jauni cilvēki no valsts medijiem, un visbriesmīgākais jautājums, ko viņi uzdeva – kā, vai to var tā uzreiz arī publicēt? Un skumjākais – neviens ne reizi nevarēja atbildēt uz jautājumu par likumu par plašsaziņas līdzekļiem. Starp citu, tas joprojām ir visdzīvākais no Krievijas likumiem.
Vai Krievijā lietas arvien notiek atbilstoši likumiem, nevis «pēc saprašanas»?
Dieva dēļ, lai ir «pēc saprašanas», es tik un tā nesaprotu šo selektīvā krietnuma principu, ko demonstrēja arī Putina kungs savā Valdaja runā. Ja pret tevi slikti izturējās un apzaga, tas taču nenozīmē, ka tev arī jāiet zagt! Ja cilvēki rīkojas ne pēc likuma, tas neatbrīvo tevi, ja esi godīgs cilvēks, no atbildības rīkoties atbilstoši likuma prasībām. Diemžēl sabiedrības morāle iet tajā virzienā – ja viņi ar mums tā, tad arī mēs ar viņiem tā!
Latvijā sliktiem politiķiem arī ir labais tonis teikt, ka visi citi apkārt ir tikpat slikti un arī zagļi.
Jā! Tas ir tas pats – bet kurš ir labāks? Uzreiz atceros ainu no populārās Marka Zaharova filmas Parastais brīnums, kurā Andrejs Mironovs saka: upīte ir kretīne, mākoņi ir idioti, zirgi ir nodevēji, visa pasaule ir tāda – no kā lai kautrējas? Tā bija satīra, diemžēl cilvēki to uztver kā principu.
Kā šeit jūtaties – kā emigrācijā?
Mums tā ir savā ziņā kā pirātiem Tortuga, sala, kur bāzēties. Tas tā, humoram. Kad atbraucām un es paskatījos uz komandu, nodomāju: ak, Dievs, tas taču nav nekāds pirātu kuģis, tie ir kaut kādi nelaimīgi pārvietotie ar pauniņām! Visi izskatījās apjukuši. Un mūsu izdevējs Iļja Krasiļščiks pateica brīnišķīgu frāzi: mēs neesam emigranti, mēs esam «ekspati», ar ilgtermiņa kontraktu atbraukuši pastrādāt citā valstī. Tāpēc, no vienas puses, mums jāintegrējas, jāsaprot, kur dzīvojam, no otras puses, neesam ne no viena atvadījušies.
Tātad pošaties atgriezties?
Es pati – diezin vai. Man jau ir daudz gadu, un pēdējā laikā man ļoti nepatika dzīvot Maskavā, toties patīk Rīgā. Es piedzimu Maskavas centrā, pusi dzīves tur nodzīvoju. Kad skvēru vietā redzu sētas, bet pagalmu vietā – slēgtas autostāvvietas, tā vairs nav mana pilsēta. Es pat netieku tajā pagalmā, kurā uzaugu un spēlējos, jo tur tagad autostāvvieta, priekšā – slēgti vārti.
Kad braucu uz Rīgu, īrēju šeit dzīvokli, sanāk lētāk nekā viesnīca. Vienreiz atbraucu, noliku koferi un izgāju uz balkona. Līņā lietutiņš, pulkstenis ir vienpadsmit vakarā, skatos – brauc ar divriteni meitene, dzird riepu švīkstoņu, no bāra blakus Alberta ielā skan mūzika, un pēkšņi iekliedzas kaija. Es uzelpoju un saku sev: esmu mājās!
Kam ir jānotiek, lai Krievijas žurnālistiem vairs nebūtu jābrauc uz citu valsti strādāt?
Patiesībā nevajag daudz – jābūt saprotamam signālam, ka propagandas neprāts ir beidzies un jūs varat darīt savu darbu. Tas arī viss.
CV
Dzimusi Maskavā 1962.gadā
Beigusi 3.Maskavas medicīnas institūtu
1997.-1999.gadā redaktore laikrakstā Kommersant
1999.gadā sāk strādāt jaundibinātajā interneta medijā Lenta.ru. No 2004.gada galvenā redaktore
2014.gada martā Lenta.ru īpašnieks atlaiž no darba
2014.gada oktobrī viņas vadībā Rīgā sāk darbu interneta izdevums Meduza.io
