Rakstot romānu par 1918.gadu, autors Pauls Bankovskis (41) atklājis daudzas līdzības ar mūsdienām
Daiļliteratūras hronists Guntis Berelis savulaik Paulu Bankovski nosauca par savas paaudzes visproduktīvāko prozistu. Bankovska darbu saraksts ir garš un iespaidīgs, tomēr nu jau pagājuši astoņi gadi kopš viņa pēdējā romāna publicēšanas. Šo ilgo laika posmu bez garāka prozas darba šajās dienās pārtrauc grāmatas 18 iznākšana – otrā grāmata vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, kurā trīspadsmit rakstnieki apņēmušies katrs aprakstīt kādu periodu no šā sarežģītā laika.
Bankovska darbs «nosedz» 1918.gadu un Latvijas Republikas dibināšanas laiku, taču romāna struktūra un saturs pēc būtības ir veltīts mīklainajām, grūti atšķetināmajām un dažkārt tikai neskaidri nojaušamajām attiecībām starp šodienu un pagātni. Par to, kā arī par latviešu prozu mūsdienās izvērtās mūsu saruna.
Romānā tavs literārais «es» atzīst, ka «dzīvi svešos laikos ieraudzīt vai pat pilnībā iztēloties nevienam nav lemts». Kāpēc tad tu uzņēmies rakstīt vēsturisku romānu?
Kaut kādā ziņā šis romāns ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu: ir vai nav iespējams ietiekties pagātnē un kaut ko ar pagātni darīt? Cik daudz ir iespējams zināt un pateikt par to, kas noticis gandrīz simt gadu senā pagātnē, ja bieži vien ir grūtības saprast krietni vien nesenākus notikumus?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.