Žurnāla rubrika: Kultūra

Trimda un karaļvalsts

Posted on marts 4, 2015 by - Grāmata

NULL

Čehu rakstnieka romāns ir vēstures inventarizācijas piedzīvojums

Čehu rakstnieka Jozefa Škvorecka (Josef Škvorecky; 1924-2012) romāna Cilvēka dvēseles inženiera stāsts lasīšana izvērtās mūsu pašu vēstures inventarizācijas piedzīvojumā jeb, kā varbūt teiktu autors, enterteinmentā – grāmatas apakšvirsraksts ir: «Senu tematu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi.» 

Liela tiesa romāna esot autobiogrāfiska – Škvoreckis, tāpat kā sava darba liriskais varonis un ne viens vien cits Čehoslovākijas kultūras darbinieks, pēc Prāgas pavasara apspiešanas 1969.gadā pameta dzimteni un pusi mūža aizvadīja trimdā Kanādā. Tur viņš strādāja par mācībspēku un centās atbalstīt savus kolēģus disidentus, izdodot viņu darbus. Turklāt viņš pieder pie paaudzes, kuras apziņā neizdzēšamus nospiedumus bija atstājis Otrais pasaules karš. Lai gan romāns sarakstīts 1977.gadā, arī tagad – pēc gandrīz 40 gadiem – tā saturs un forma šķiet apbrīnojami mūsdienīgi, jo īpaši ņemot vērā līdz ar norvēģu rakstnieka Karla Oves Knausgārda darbiem modē nākušo autobiogrāfiskumu. 

Ar vēstures inventarizācijas piedzīvojumu es saprotu atgriešanos pie uzmācīgām pārdomām par to, kas mums un čehiem kopīgs (protams, ne jau tikai no viņu rakstības pārņemtais «č») un tomēr, kā liecina grāmata, arī ļoti atšķirīgs. Romāna vēstījumu veido trīs pamatlīnijas: atmiņas no kara laikā pieredzētā, ar dažādām drukas kļūdām atveidota sarakste no kara gadiem, kas atgādina balsis no viņpasaules, un vēstītāja trimdas tagadne Kanādā. Par nozīmīgu šīs tagadnes līnijas daļu kļūst kolaboracionisma, no Čehoslovākijas braucošu okšķeru un provokatoru tēma. 

Grāmatas anotācijā minēts, ka romāns ir ar komisku ievirzi, taču Šveika piedzīvojumu cienītājiem (kuru, kā zināms, pie mums nav mazums) Škvorecka grāmatu es diez vai ieteiktu. Tik latviskais Šveika čehisms romānā gan pavīd, taču autors uz to spēj paraudzīties ar ironiju kā, piemēram, šajā varoņa tēva raksturojumā: «Vairākkārt viņš bija mēģinājis savu stāstu uzlabot, apgalvodams, ka pie ievainojuma ticis, cenšoties pārbēgt ienaidnieka pusē, taču viņam neviens neticēja, un es jau nu vismazāk. Tētis bija caurcaurēm čehs. Viņš vienmēr bija apzināti kalpojis, turklāt vienmēr bija domājis pretēji tam, ko domāt vajadzēja, taču kalpojis.» Ne mazāk ironiski zīmēti čehu trimdinieku tēli un viņu žigli iemantotie runas akcenti un kārklu kanādisms: «Es būšu rīlī engrī, ja tu man kādreiz nepiegriezīsi. Anfočnetlī taisni tagad es esmu bizī, un enīvei, tev jau iekšā ir kāds deits, rait?» 

Kā jau minēju, mums ar čehiem ir daudz kopīga – pēc Pirmā pasaules kara un revolūcijas Krievijā gan daļa mūsu strēlnieku, gan čehi pamanījās aizkaroties līdz pat Tālajiem Austrumiem, un impēriju sabrukuma rezultātā mēs tikām pie savām valstīm. Tad nāca Otrais pasaules karš, holokausts, pēc kara mēs iekritām PSRS sastāvā, Čehoslovākija kļuva par vienu no padomju ietekmes valstīm, un beigu galā daļa mūsu valstu iedzīvotāju bija spiesti dzīvot svešumā. 

Lasot Škvorecka romānu, ar skaudību jādomā par to, ka no grāmatā savītajām tēmām romānu būtu varējis uzrakstīt arī kāds latviešu autors. Bet nav. Nedaudz šādā virzienā taustījās Dzintars Sodums, tomēr Ulisa plašumiem viņš savos romānos īsti nemēģināja tuvoties. Pēc pasaules tvēruma noskaņas Škvoreckim varbūt radniecīgs bija viņa vienaudzis, pārāk agri no dzīves aizgājušais Guntis Zariņš, tomēr tāda romāna, kurā pirmskara, kara, pēckara trimdas pieredze un trimdinieku attiecības ar mājās palikušajiem būtu pārstrādātas tik inteliģenti blīvā, asprātīgā un aizraujošā stāstā, mūsu literatūrā vēl nav.

Var jau būt, ka vaina ir romāna garajā apakšvirsrakstā ironiski pieminētajai strādnieku šķirai. Lai cik arī daudz kopīgā būtu čehu un latviešu 20.gadsimta vēstures peripetijās, mūsu kultūras garākā vēstures posmā ir grūti salīdzināt. Čehu literatūras aizsākumi tiek datēti jau ar 8.gadsimtu līdz ar baznīcas slāvu valodas dzimšanu – šajā darbā roku pielika i svētie, i karaļi. Mums līdz savas literatūras piedzimšanai bija jāgaida vēl daudzi gadsimti, un tikai tad tā sāka kūņoties laukā no zemnieku būdiņām un strādnieku istabiņām. Taču tas, ka mums pašiem kaut kā literatūrā vēl trūkst, nenozīmē, ka mums trūktu gudru lasītāju – Škvorecka grāmata ir tieši viņiem.

Cilvēka dvēseles inženiera stāsts. Apgāds Mansards, no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš. Apgāda cena 12,72 €.

Ar sirdi zibatmiņā

Posted on marts 4, 2015 by - Kino

Filma Robots vārdā Čapijs – zinātniskā fantastika par cilvēcību

Pirms aukstasinīgi diskvalificējat robota Čapija pārgalvības kā intelektuāli mazvērtīgu skatāmvielu, der atcerēties, ka šo zinātniskās fantastikas drāmu veidojis talantīgais dienvidafrikāņu režisors Nīls Blomkamps. 2009.gadā viņš, vēl nevienam nezināms Vankūveras Filmu skolas absolvents, par 30 miljoniem dolāru jeb sci-fi žanram gandrīz mazbudžetu (izmaksas lielākoties ir vismaz trīskāršas) uzfilmēja 9.rajonu (District 9). Skarbā alegorija par aparteīda laikiem un Dienvidāfrikas brutālo segregācijas vēsturi ienesa zinātniskās fantastikas lauciņā svaigas vēsmas un ierādīja, ka ar pārpasaulīgām, šķietami infantilām citplanētiešu tēmām var apspriest jēdzīgas lietas. 

No jauna 2013.gadā izķidājis sociālās nošķirtības tēmu ne visai veiksmīgajā distopijā Elizeja (Elyseum), Blomkamps ar lenti Robots vārdā Čapijs (Chappie) atgriežas dzimtajā Johannesburgā – te noris filmas stāsts, komisks un intriģējošs, brīžam līdzīgs neprātīgai halucinācijai.

Gudrie dzelži

Lai gan eksperimenta rezultātā cilvēcisku apziņu ieguvis androīds, kas būvēts policijas vajadzībām, vairāk atgādina ainiņu no nesenā un šķērmā Robokopa pārfilmējuma, titulvaronis Čapijs tomēr iederas citā «gudro ierīču» kompānijā. Tās leģendārākie «biedri» ir gan pirmais kino robots – Friča Langa 1927.gada meistardarba Metropoles sievišķais un negantais Maschinenmensch* -, gan Stenlija Kubrika 2001: Kosmosa odisejas HAL 9000 – biedējoša sarkana elektroniskā «acs», kas aukstasinīgā klusumā noslaktē Jupitera misijas komandas locekļus. 

Savukārt pirms pāris gadiem mākslīgais intelekts bija apveltīts ar Skārletas Johansones balsi un savaldzināšanas spējām Spaika Džounza izcilajā sci-fi romantiskajā drāmā Viņa (Her). Taču Blomkampa, piedodiet, ar ļoti sunisko vārdu un kustīgām, no japāņu manga zīmējumiem aizgūtām austiņām apveltītais robots no šīm ietaisēm atšķiras, jo… ir pašaizliedzīgi labestīgs. 

Blomkampa režijā mākslīgais intelekts «ienāk pasaulē» gluži kā mazs bērns – šķīsts, nesamaitāts un mācāms. Režisors to uztver pārspīlēti burtiski, un brīdī, kad uz ekrāna nozib aina ar vakara pasaciņas lasīšanu robotam, rodas iespaids, ka notiekošais ir pārkāpis absurda slieksni.

Sliktie, bet ar stilu

Jāpiebilst, ka absurds un pārspīlējumi ir apzināts gājiens, kas savā veidā filmu patīkami atšķir no fatālistiskā sci-fi žanra pamatpiedāvājuma. Te var uzgavilēt dienvidafrikāņu kolorītā repa dueta Die Antwoord pielūdzēji – mūziķi filmā sulīgi iemieso sīku narkotirgoņu grupējumu, kuru rokās nonāk Čapijs. Bārbiju krāsās pārkrāsoti automāti, kliedzoši aksesuāri, abu grupasbiedru gadiem ilgi slīpētais Johannesburgas jeb «Joburgas» popgangsteru tēls un mūzika ir tikai dažas no detaļām, kas filmai piešķir no Holivudas standartiem atšķirīgu noskaņu un nepieradinātību. 

Komiskai atkāpei – vienā no galvenajām lomām redzams arī austrāliešu «saldumiņš» Hjū Džekmens. Viņš gan šoreiz nav romantiskā paskatā, turklāt ar matu sakārtojumu, kas savā baisumā spēj konkurēt vienīgi ar Havjera Bardema bēdīgi slaveno «bļodiņu» no filmas Kur sirmgalvjiem nav vietas. Džekmenam līdzās arī žanra leģenda Sigurnija Vīvere, kuras dalība filmā, režisora vārdiem runājot, esot kvalitātes zīmogs.

Izklaide ar vērtību

Lai arī Čapijs nav tāda kalibra kino kā Friča Langa un Stenlija Kubrika šedevri, Blomkampa lente ir azartisks un lieliski izklaidējošs gabals, kas nebaidās riskēt. Čapijs ir vēstījums par cilvēciskās morāles dekadenci – riebeklības robotam samāca tieši cilvēki. Proti, šajā filmā atšķirībā no lēruma zinātniskās fantastikas mākslīgais intelekts nav atainots kā monstrozs, neapturams ļaunums. Lielākais kaitnieks ir cilvēka alkatīgā daba. 

Filmai beidzoties, paliek maķenīt skaudra pēcgarša un neatbildēts jautājums, vai vārds «cilvēcisks» vēl aizvien ir lietojams kā cildinošs apzīmējums.

* Cilvēks mašīna – vācu val.

ooo

Robots vārdā Čapijs / Chappie. Rež. Nīls Blomkamps. Kino no 6.marta.

Ģēnijs un maska

Posted on marts 4, 2015 by - Recenzija

Divu aktieru izrāde Padegs un Padegs – inteliģents, izglītojošs projekts

Režisora Vara Piņķa veidoto Padegs un Padegs, ko spēlē izstāžu zāles Arsenāls foajē (zāles gan laikam mainīsies, pievērsiet uzmanību), noskatījos drūmā ziemas vakarā. Iestudējums bez starpbrīža, krēsli neērti, un pēc izrādes daļa skatītāju raustīja plecus par materiāla vienkāršošanu, citi vienaldzīgi devās vakara gaitās, atzīstot, ka nekāds teātris jau tas nav. Man savukārt liekas, ka Padegs un Padegs pelna iecietību. Galu galā, izrāde, vismaz man tā šķiet, arī nepretendē būt par teātra uzvedumu tiešā nozīmē. Drīzāk tā ir inteliģents, pedagoģisks projekts.

Padegu un Padegu producējusi apvienība Kulturmarka, kurai šis nav pirmais mēģinājums teātra lauciņā – iepriekš tapušas izrādes par Emīliju Benjamiņu (Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam), Aisedori Dunkani (Aisedora. Baskājainā dejotāja), Mirdzu Ķempi (Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība), Jāni Pauļuku (Pauļuks. Rāmji)… Iestudējumu pamatā ir dokumentāli materiāli par ievērojamiem cilvēkiem, tās lielākoties bijušas monoizrādes, kur piesaistīti labi aktieri un lakonisko iestudējumu tehnisko izaicinājumu nenobaidīti režisori. Skatītājiem ar labām zināšanām Latvijas kultūras vēsturē šajos darbos nebūs daudz jauna. Taču dažādu mākslu speciālisti, man šķiet, nemaz nav šo izrāžu auditorija; un pārējiem varētu būt pat gluži interesanti.

Padegā un Padegā Varis Piņķis iestudējis dramaturga Ivo Brieža lugu, kurā darbojas divas personas – sieviete un vīrietis, ko iemieso aktieri Inga Tropa un Mārtiņš Upenieks. Tieši attiecības starp abiem, ne gadskaitļi, citāti vai uz sienas projicētās Padega darbu reprodukcijas ir dzīvā izrādes miesa. Mākslinieks Māris Ruskulis Arsenāla telpā iekārtojis nelielu paaugstinājumu, uz kura novietota dzelzs gultiņa un krēsls. Iestudējums sākas, Upeniekam – Kārlim Padegam – guļot aizvērtām acīm, uz krūtīm sakrustotām rokām. Vēl ne 30 gadus vecais mākslinieks ir miris. Lai gan… uznāk sieviete, un ātri kļūst skaidrs, ka viņš tikai koķetē: šajā ārpus laika un telpas eksistējošajā pasaulē – mākslā, atmiņās – Padegs ir dzīvs.

Režisors Piņķis intervijā Dienai par izrādi teicis, ka Upenieka un Tropas varoņu saspēlē risina tēmu par mākslinieka attiecībām pašam ar sevi – aktrise spēlē Padega sirdsapziņu, kas ar viņu diskutē jau pēc nāves. Man šis koncepts liekas pārlieku abstrakts. Taču varoņu attiecības tiešām ir interesantas, jo tās iespējams «nolasīt» arī kā mākslinieka un viņa publiskā tēla nemitīgu rīvēšanos. 

Tropas varone mākslas zinātnei tipiskā leksikā stāsta par Padega mākslu, dzīvi, raksturu, un Upenieka atveidotajam Padegam nākas šim stāstījumam – teiksim, monogrāfijai (par pamatu iestudējuma tekstam, šķiet, kalpojis Jāņa Kalnača erudītais pētījums Rīgas dendijs un autsaideris. Kārlis Padegs) – pakļauties. Padegs spītējas, negrib liekt muguru, kad vēsture attēlo viņu kā sadugušu, diloņa izkaltētu ķermeni, bet ir spiests, protams. 

No otras puses, cigaretes iemuti lūpu kaktiņā viņš iesprauž ar izaicinošu smīnu, aiz šīs spilgtās klišejas noslēpjot sāpju lēkmi un vientulības raisītas skumjas. Izrādes laikā attiecības pakāpeniski mainās – Tropas varone aiz dendija maskas ierauga dzīvu cilvēku, Padegs attiecībās ar savu vērotāju/vērtētāju zaudē neuzticīgo pozu un kļūst patiesāks… 

Var būt, ka es mazliet pārspīlēju, pieņemot vēlamo par esošo, jo vietām gribētos, lai aktieri emocionālās virāžas izspēlētu smalkāk vai režisors būtu salicis precīzākus akcentus. Tomēr šī man liekas būtiska tēma – ko, galu galā, publika atceras «pēc mākslinieka»: viņa izcilos darbus vai sadzīviskas anekdotes?

Droši vien sava vieta ir abiem. Gribas ticēt, ka satricinoši skaistie, skaudrie, nežēlīgie Padega darbi arī šodien tiek pienācīgi novērtēti. Taču leģendas ir nepieciešamas, lai piesātinātajā dzīves ritumā par tām atminētos. Ko lai dara, ja pasaule atceras, piemēram, van Gogu kā «to, kurš nogrieza sev ausi»? Labāk taču, ka atceras. 

Tāpēc Kulturmarkas biogrāfiskie teātra projekti, kuri, noprotams, arī turpmāk taps regulāri, man liekas būtiski Latvijas kultūrai. Mazākais, ko skatītājs tādā vakarā var gūt, ir atgādinājums par mūsu izcilajiem māksliniekiem. Un vai tad tas ir maz?

ooo 

Padegs un padegs. Nākamās izrādes 28. un 30.martā 3 māsas (Zirgu ielā Rīgā). 6-10 eiro.

Savu balsi meklējot

Posted on marts 4, 2015 by - Intervija

Uzņēmusies Manabalss.lv vadību, Madara Peipiņa aicina nepalikt mēmiem, kad savā valstī redzam nepieņemamas lietas, bet uzteic arī introverto latviešu mieru – īpašu vērtību trokšņainajā pasaulē

Pagājis tikai pusgads, kopš Madara Peipiņa, atgriezusies no brīvprātīgās darba Jaunzēlandē, vada platformu Manabalss.lv. Taču šajā neilgajā laikā viņai izdevies uzjundīt cilvēkos atbildības sajūtu par notikumiem Latvijā. Viņas aicināti, tūkstoši parakstās par atklātu balsošanu Valsts prezidenta vēlēšanās, par 9% nodokļa likmes saglabāšanu mikrouzņēmumiem un daudziem citiem priekšlikumiem. Madarai ir 29 gadi, un viņa vairāk atgādina vidusskolnieci, nevis rūdītu politisko aktīvisti, taču jaunās sievietes rāmajā balsī izteiktajā viedoklī aizvien biežāk ieklausās žurnālisti un valsts amatpersonas. Madara ir uzaicināta darboties arī Latvijas simtgades svētku radošajā padomē. Viņa uzreiz noraida ideju, ka rīkos mums visiem svētkus – nē, gan par svētkiem, gan par ikdienas dzīvi Latvijā līdzatbildīgs ir katrs.

Vērojot tavu aktīvo darbību Manabalss.lv, domāju – varbūt zini, kā pasīvus notikumu vērotājus padarīt par atbildīgiem valsts pilsoņiem?
Ir viedoklis, ka Latvijas sabiedrība ir pasīva, pat vienaldzīga. Manabalss.lv ir pierādījusi, ka tik traki nav. Iedodot rokās īstos rīkus, ir iespējams panākt diezgan daudzu cilvēku iesaistīšanos. Bet grūti spriest, vai cilvēki ir gatavi darīt vēl vairāk, ne tikai atbalstīt vienu vai otru iniciatīvu. Jaunzēlandē, kur dzīvoju gadu, man radās iespaids, ka cilvēki ļoti aktīvi iesaistās valsts notikumos. Taču tur pilsoniskās līdzdalības tradīcija ir ļoti spēcīga jau no 60.gadiem – protesta pasākumi, vēstules politiķiem, aktīvs darbs sabiedriskajās organizācijās ir iedzīvotāju ikdiena. Neviens to neuztver kā marginālu darbību, kas domāta tikai īpaši aktīviem, gudriem vai politiski ieinteresētiem. Daudzi pusdienu pārtraukumā aiziet piedalīties mītiņā, lai pēc tam atgrieztos darbā.

Kas mums ir traucējis kļūt pilsoniski aktīviem?
Tā ir prasme, kas jāmācās. Jau skolēniem jāmāca, ka viņi drīkst iebilst skolotājam, pašvaldības darbiniekam vai politiķim. Jauniešiem jāzina, ka viņi drīkst pieteikties vizītē pie pašvaldības vai valsts politiķa, lai izrunātu jautājumus, kas viņiem svarīgi. Ļoti svarīga ir drosme būt opozīcijā autoritātēm. Latviešiem reizēm ļoti pietrūkst drosmes. Pat tad, ja cilvēki saprot – kaut kas nav labi, retajam ir drosme pacelt balsi, lai pateiktu, ka neatbalsta šādu notikumu ritējumu.

Tu biji ļoti nikna par Saeimas deputātu balsojumu pret atklātām Valsts prezidenta vēlēšanām? Tieši pašlaik Manabalss.lv tiek vākti paraksti, lai Saeima vēlreiz balsotu par šo izmaiņu Satversmē. Kāpēc balsošanai par prezidentu jābūt atklātai?
Kad tika ievēlēti pēdējie divi prezidenti – Valdis Zatlers un Andris Bērziņš -, atklātībai vai, pareizāk sakot, neatklātībai bija liela nozīme. 

Diskusijās par kandidātiem tika minētas vienas personības, finālā balsoja par pavisam citām, un, saskaitot balsis, atklājās, ka norunas nav pildītas. Latvijas tautai vajadzīgs labs Valsts prezidents gan kā reprezentatīva figūra, gan kā personība, kas spēj uzrunāt iedzīvotājus vai iekustināt tādus procesus, ko Saeima nav spējīga izdarīt. Ja ir aizklātas vēlēšanas, ir liels risks, ka turpināsies dažādi darījumi ar kandidātiem un balsīm. Atteikšanās rīkot atklātas prezidenta vēlēšanas, manuprāt, vēsta: politiķi daudz ko joprojām vēlas darīt slepus, vienojoties par izdevīgumu un pēc tam neuzņemoties atbildību par sekām.

Kādreiz domāju – kādēļ mums, tik labai tautai, ir tik slikts prezidents? Pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām man galvā noklikšķēja, ka Saeima tiešām ir sabiedrības spogulis. Tiešām! Man bija iespēja klātienē piedalīties vairākās Saeimas komisiju sēdēs. Tajās redzēju – mūsu vidū ir gan daudz strādīgu un godprātīgu cilvēku, un ir arī daudz populistu, divkošu un sliņķu, kas neko nedara vai dara tikai to, ko citi liek. Es mācos pieņemt, ka sabiedrībai, tāpat kā cilvēkam, ir savs attīstības temps. Kā nevar no bērna pieprasīt, lai viņš aug ātrāk, tā arī no sabiedrības nevar prasīt, lai īsā laikā tā kļūtu pilnīga.

Atbalsti ideju par tautas vēlētu prezidentu?
Pašlaik ir pārāk lieli riski. Pārāk daudz ir cilvēku, kuru politiskās izvēles ir viegli ietekmējamas, balsis iegūstamas ar lētām un populistiskām metodēm. Ģeopolitiskā situācija un propagandas līdzekļi informatīvajā telpā vedina domāt, ka jābūt ļoti uzmanīgiem ar šādas idejas strauju virzīšanu.

Tu saskaitīji, ka trīs gadu laikā Manabalss.lv iesniegtas 752 iniciatīvas. Kas ir platformas lielākais devums Latvijas sabiedrībai?
Manabalss.lv ir bijis tas rīks, kas palīdzējis cilvēku iniciatīvai nonākt līdz likumu grozījumiem vai ierosinājumiem. Tas ir lielākais devums. Tas dod pārliecību, ka cilvēku balsij ir spēks. Platforma piedāvā konstruktīvu procesu, kā neapmierinātību pārvērst rīcībā, kas noved pie pārmaiņām.

Cik no ierosinātajām pārmaiņām ir iedzīvinātas likumos? 
Saeimā iesniedzām 14 iniciatīvas, no kurām septiņas iestrādātas likumos. Būtisks sasniegums bija Saeimas Kārtības ruļļa maiņa, kas dod iespēju parlamentā iesniegt kolektīvo priekšlikumu, kam ir 10 000 Latvijas iedzīvotāju parakstu. Tagad Saeimas deputātiem ir pienākums reaģēt uz sabiedrības priekšlikumiem.

Vai gadījumos, kad Saeima noraida iniciatīvu, kā tas bija ar ideju rīkot elektroniskas vēlēšanas, tev ir ierosinājumi iniciatīvas atbalstītājiem, kā rīkoties tālāk?
Kad parakstu skaits ir sasniedzis 10 000, Manabalss.lv darbinieki vienmēr konsultē iniciatīvas autorus, kā priekšlikums iesniedzams Saeimā, kā sekot līdzi komisijas sēdēm, argumentēt savu pārliecību deputātiem. Ja ideju noraida, ir daudz mehānismu, ko vēl var darīt. Mēs iesakām individuāli uzrunāt deputātus. Mudinām arī meklēt ekspertus un pētījumus, ar kuru palīdzību uzlabot priekšlikumus, nodrošināt publicitāti. Ir labas idejas, kurām sabiedrība vēl nav gatava. Uzskatu, ka e-vēlēšanām vēl neesam gatavi. Izņemot Igauniju, pasaulē nav nevienas valsts, kur būtu notikušas drošas un veiksmīgas e-vēlēšanas. Un arī kaimiņvalstī ir ļoti pretrunīgi viedokļi par to. Iespējams, pēc dažiem gadiem tehnoloģijas būs mainījušās, bet patlaban investēt lielu naudu nedrošas vēlēšanu sistēmas izveidē būtu kļūda.

Tikai 16% Latvijas iedzīvotāju uzticas Saeimai, 22% – valdībai, liecina TNS aptaujas dati. Kā palielināt uzticēšanos politiķiem, kas ir daļa mūsu sabiedrības?
Man ir lielas pārdomas par to, vai cilvēkiem, kas pašlaik ir likumu veidotāji un galvenie lēmumu pieņēmēji, es pati personīgi uzticos. Es nezinu, kādēļ tik daudz cilvēku jūtas piederīgi Latvijai, bet nejūtas piederīgi Latvijas valstij. Tas ir absurds: uzlūkot savu valsti tā, it kā tā nebūtu saistīta ar tavu dzīvi. Tādēļ man šķiet ļoti svarīgi jauniešos attīstīt kritisko domāšanu un spēju redzēt cēloņsakarības. Daudziem ir grūti saprast, ka visi notikumi sākas cilvēkā. To ir svarīgi saprast, lai apjaustu personīgu atbildību ne tikai par maziem, bet arī par lieliem notikumiem. Ir teiciens: radi tās pārmaiņas, kādas gribi redzēt! Tas mani ir ļoti ietekmējis. Palīdzējis saprast, ka kopienas dzīve, sabiedrības laimes izjūta, valsts politika ir saistīta ar katru no mums. Bet, kā šo ziņu nodot tālāk, kā palīdzēt cilvēkiem piedzīvot personīgās atbildības izjūtu, es nezinu. Tā ir viena no lietām, ko ļoti gribētu redzēt saistībā ar Latvijas simtgadi. Simtgades svētki sākas katrā no mums. Svētku pasākumi nebūs nekas tāds, kas tiks katram no mums nolikts priekšā kā pusdienas: ņemiet un ēdiet!

Kas mums 2018.gadā būtu jāsvin?
Esmu vairākas reizes dzīvojusi ārzemēs, un katru reizi man ir bijusi doma noteikti atgriezties Latvijā. Latvijā ir daudz labu cilvēku un ideju, ko ikdienā nepamanām. Spējam radīt labas kultūras vērtības, esam radoši. Svētki ir liela iespēja ieraudzīt labo, izcelt to gaismā un nosvinēt.

Mums jāsvin arī tas, ka varam dzīvot brīvā valstī, kur katrs var izvēlēties, ko un kā darīt. Mēs varam teikt to, ko domājam. Varam domāt, ko gribam. Tā ir milzīga vērtība. Tā ir brīvība, ko mēs vēl neesam iemācījušies turēt grožos un izmantot savā labā.

Pauls Bankovskis romānā 1918 atgādina, ka Latvijas valsts nodibināšanā piedalījās maza sauja sabiedrības. Vai nav zīmīgi?
Reiz amerikāņu antropoloģe Margareta Mīda teica: «Nekad nešaubieties, ka maza, domājoša, uzticama pilsoņu grupa var mainīt pasauli. Patiesībā tā vienīgā var mainīt.» Taču iesaistīšanās notikumos, kas maina sabiedrību, prasa milzīgu kapacitāti. Gan domāšanas telpu, gan prasmes. Daudziem cilvēkiem tā vienkārši nav. Mazākais, ko katrs var darīt, – rūpīgi vērot, sekot, kas notiek.

Darbodamās simtgades radošajā padomē, tu meklē jauniešus, kas iesaistītos svētku pasākumu rīkošanā. Kāds būs jauniešu ieguldījums?
Jauniešu enerģiskums un idejas ir ļoti būtisks resurss, kas Latvijā nav izmantots. Visiem pasākumiem viņi var atnest dzīvīgumu, veselīgu muļķošanos un jautrību. Dažkārt nopietnība jānoliek malā, lai būtu vairāk prieka. Manuprāt, jaunieši iedod arī reālistisku skatu uz nākotni.

Ja gribi zināt nepareizo stāstu par kādu jaunieti, varu pastāstīt par sevi. Vecāki mūs, trīs māsas, agri sāka radināt pie patstāvības. Jau 14-15 gadu vecumā ļāva izlemt, kā pavadīt brīvo laiku, kā izmantot naudu. Vidusskolā ne ar vienu īpaši nedraudzējos, man bija ļoti svarīgi apģērbā atšķirties no pārējiem, tā bija mana citādīguma manifestācija. Uzskatīju, ka citi vienaudži pārlieku vienkāršoti uztver lietas. Tagad man tas šķiet briesmīgi, bet toreiz es tāda biju. Visu vidusskolu nodzīvoju ar izjūtu, ka esmu viena pati pret pārējiem. Kad uz izlaidumu aizgāju kedās, skolotāja pārmeta, ka esmu izbojājusi svinīgo atmosfēru. Toties ārpus skolas dažādās organizācijās atradu cilvēkus, kurus cienīju, jo viņi, kaut arī bija tikai nedaudz vecāki par mani, jau bija kaut ko izdarījuši. Bija strādājuši, lai mainītu sabiedrību.

Intervējot jauniešus, kas vēlas piedalīties simtgades pasākumu rīkošanā, nolasu viņos vēlmi būt daļai no kaut kā būtiska. Viņi grib nevis skatīties no malas, nevis patērēt, bet būt daļa no lielā notikuma. Tas man šķiet skaisti! Es šo sajūtu ļoti labi pazīstu, un fantastiski, ka tā ir 16, 17 un 18 gadus vecos jauniešos.

Kāpēc tev, juridisko izglītību ieguvušam cilvēkam, bija jādodas brīvprātīgā gaitās?
Man ir ļoti daudz dots, un vienmēr ir gribējies dalīties tajā. Turklāt brīvprātīgo darbs ir laba pašizaugsmes un dzīves skola. Man patika, kā reiz kādā intervijā teica māksliniece Džemma Skulme: «Katram sevī sevi jāmeklē.» Jaunībā pašatklāsmes process ir ļoti svarīgs. Brīvprātīgo darbs man palīdzēja saprast, ko gribu un ko negribu dzīvē. Sapratu, ka mani ne pārāk interesē tieslietas, ko studēju, bet patiesi aizrauj vides aizsardzība un ekoloģija. Sapratu savas vājās un stiprās puses, iemācījos uzņemties atbildību, sajust gandarījumu par izdarīto, nepārdzīvot neveiksmes. Tas deva iespēju ceļot un satikt cilvēkus, kas man kā tūristam nekad nebūtu iespējams. Kaut vai Argentīnā dzert mate tēju kopā ar vietējo cilšu cilvēkiem vai Jaunzēlandē organizēt pasākumu kopā ar Greenpeace. Šo pieredzi nemainītu ne pret kādu naudu. 

No kurienes tevī tāda mīlestība uz dabu?
Kad 17 gadu vecumā sāku darboties jauniešu organizācijā, labi kolēģi bija skauti, kuri regulāri rīko pārgājienus. Pirmais pārgājiens man vienkārši riebās: gulējām nevis teltīs, bet zem nojumes, un es visu nakti situ odus. Taču tad pārgājieni iepatikās aizvien vairāk, jo mācījāmies darboties ar virvēm, taisījām sniega kurpes, slēpojām. Tā pamazām iemācījos saprasties ar dabu, līdz sajutu, ka daba ir vienīgā pasaulē, kur man nekas nav jāizlabo, jāatrisina, kur no manis nekas netiek prasīts. Man ļoti patīk smaržas un skaņas dabā, tā ir pilnīgi cita realitāte nekā pilsētā. Dabā var piedzīvot nosacītu klusumu. Arī informatīvu klusumu.

Tu esi dzīvojusi Argentīna, Grenlandē, Jaunzēlandē. Skaistas vietas. Bet tu uzsver, ka Latvija ir visskaistākā pasaulē.
Skaistums šeit, Latvijā, un jebkur citur pasaulē ir nesalīdzināms. Mēs nenovērtējam, cik lielu drošības izjūtu dod Latvijas ainava. Ir vietas, kur esmu jutusies apjukusi tādēļ, ka nav koku. Piemēram, Grenlandē ir tikai krūmāji. Savukārt Dānijā jutos kā mājās. Bet tikai Latvijā es izjūtu, ka tas skaistums, kas ir dabā, atbalsojas manī.

Vai, būdama ārpus Latvijas, esi sajutusi, ar ko mēs atšķiramies no citām tautām?
Latvieši ir īsti, nesamāksloti. Ārzemēs labi redzams, ka latviešos ir liela sirsnība. Ļoti mīļš man ir latviešu introvertums. Klusajam vērīgumam ir savs spēks. Skaļajā sabiedrībā, kura daudz vairāk pieprasa, nekā dod, ļoti vajadzīgi cilvēki, kuri ir klusi, rāmi, vērīgi. Ir laba grāmata Klusums. Introverto spēks pasaulē, kura nevar beigt runāt (Susan Cain. Quiet: The Power of Introverts in a World That Cant’t Stop Talking), kurā stāstīts, kāda var būt miera atbilde skaļajai pasaulei. Cilvēkam ik pa laikam jāvelta laiks savu jūtu pasaulei, pārdomām, lai pēc tam kaut ko sniegtu pasaulei. Turklāt pētījumi pierāda, ka tieši introvertiem cilvēkiem rodas labas idejas, viņi ir radošāki par ekstravertajiem.

Tu esi protestante, bet, cik noprotu no ierakstiem sociālajos tīklos, distancējies no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas. Kēpēc?
Mans ceļš kristietībā sākās 15 gadu vecumā Rīgas Reformātu draudzē. Tagad sevi uzskatu par piederīgu Rīgas Lutera draudzei Torņakalnā. Bet pēdējos gados patiesi mēģinu distancēties no konkrētas konfesijas. Baznīca kā institūcija bieži vēsturē ir bijusi netaisni kategoriska, ļoti nežēlīga pret atsevišķām cilvēku grupām. Es gribētu baznīcas vadītājos redzēt daudz vairāk mīlestības, žēlastības un pretimnākšanas nekā nosodījuma. 

Man nesaprotama ir nosodošā attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem. Pirms pusotra gada, kad biju tikko ieradusies Jaunzēlandē, tur pieņēma likuma grozījumus, kas ļauj homoseksuāliem cilvēkiem noslēgt civillaulību. Visu gadu, kamēr biju Jaunzēlandē, dzirdēju ļoti spraigas anglikāņu baznīcas diskusijas. Pirms pametu Jaunzēlandi, turienes anglikāņi nolēma atbalstīt un svētīt homoseksuālu cilvēku laulības dzīvi. Ļoti patika ne tikai fakts, bet pašas diskusijas – cik mierīgi un izsvērti cilvēki par to sprieda. 

Tiklīdz Latvijā mēģina kādu kastīti, kura ir pilna ar stereotipiem, vērt vaļā, tā sabiedrības pārstāvji sit pa pirkstiem: nē, par šo mēs nerunāsim! Mūsu sabiedrībā vēl nav definēts, ka vissvarīgākais ir cilvēks, nevis viņa seksuālā orientācija vai izskata īpatnības. Mums nav skaidrs, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības būt laimīgam, īstenot savus talantus un spējas. Ja kopā spētu apzināties, ka ikviens cilvēks ir vērtība, mēs varētu tiekties uz to, ka esam laimīga sabiedrība.

5 platformas, kam sekot

Quotudoma.lv. Jauna un svaiga pieeja Latvijā tik ļoti vajadzīgās kritiskās domāšanas veicināšanai.

Tiesapirksana.lv. Brīnišķīgs un praktisks veids, kā izdarīt daudz labu lietu vienlaikus – ēst veselīgi un palīdzēt Latvijas bioloģiskajām zemnieku saimniecībām.

Ascendum.lv. Organizācija, kas mērķtiecīgi ir veidojusi Latvijai ļoti būtiskus kultūras projektus – Mans Doms, Satori.lv un citus.

Avaaz.org. Starptautisks petīciju portāls, kas ar parakstu vākšanas kampaņu palīdzību risina globāli sasāpējušus jautājumus.

Ted.com. Fantastiska vieta, kur smelties idejas un iedvesmu labākas pasaules veidošanai.

CV

Dzimusi 1985.gadā
Profesionālais maģistra grāds jurisprudencē
No 2013.gada maija gadu darbojās nevalstiskajā organizācijā 350 Aotearoa Jaunzēlandē. Bija atbildīga par projektu un kampaņu organizēšanu klimata pārmaiņām
2010.-2013.gadā strādāja biedrībā Homo ecos par klimata programmu vadītāju
Pašlaik sabiedrības iniciatīvu portāla Manabalss.lv vadītāja

Ir iesaka

Posted on februāris 25, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


27.februāris. KONCERTS. MEISIJA GREJA KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Neatkārtojamas balss īpašniece un Grammy laureāte Rīgā dziedās savas labākās dziesmas un, godinot albuma On How Life Is piecpadsmit gadu jubileju, to atskaņos pilnībā. Biļetes cena 29-35 €. Ticketpro.lv

27.februāris. KONCERTS. ZŪ-ZĀTI-TI-TI ANGLIKĀŅU BAZNĪCĀ. Atzīmējot Latvijas avangarda mūzikas un mākslas klasiķa Hardija Lediņa 60.jubileju, viņa izveidotās apvienības NSRD dziesmas dziedās grupa Nebijušā restauratori, Roberts Gobziņš kopā ar grupu Resnie putni. Mākslinieces Inetas Sipunovas video. Biļetes cena 8 €. Bilesuserviss.lv 

1.marts. IZRĀDE. LATTIA VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRĪ. 1834.gads, krogus saimnieks Kārlis nolēmis iemācīt vīriem dziedāt korī. Nolīgts jauniņais Cimzas Jānis, kuram jāspēj ieskandināt rūcējus. Taču tas ir tikai sākums Kārļa slepenajam plānam… Laura Gundara «nacionālo detektīvu» iestudējis Varis Brasla. Lomās Tālivaldis Lasmanis, Alise Polačenko, Mārtiņš Meiers un citi. Biļetes cena 8,50-13 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 1.martam. LATVIJAS GRĀMATU IZSTĀDE ĶĪPSALAS IZSTĀŽU ZĀLĒ. Latvijas lielākās izdevniecības no 27.februāra  piedāvās bagātīgu grāmatu klāstu, būs jaunu grāmatu atvēršanas svētki un tikšanās ar autoriem, lasīšanas pasākumi bērniem un tradicionālais grāmatu apmaiņas punkts. Biļetes cena 1 €. Facebook.com/latvijasgramatu.izstade

Jaunākās filmas

Posted on februāris 25, 2015 by - Kino

 


oooo Imitācijas spēle / The Imitation Game. Skandināviski minimālistiska un nepretencioza vēsturiskā drāma par britu matemātiķi Alanu Tjūringu, kuru lieliski nospēlē Benedikts Kamberbečs. Lai gan stāsts grozās ap enigmas koda atšifrēšanu Otrā pasaules kara karstumā, šo lenti ir vērtīgāk uztvert kā sabiedrības rāmjos neiederīga cilvēka cīņu ar «sistēmu» – tā diemžēl izvēršas traģiska. Vēsturiski fakti, protams, «noapaļoti», jo filma nepretendē uz dokumentalitātes statusu; tās morāle par indivīda un «leviatāna» (varas) cīņu ir arhetipiska un smalki izšķetināta. Kino no 27.februāra.

oo Fokuss / Focus. Filma par krāpniekiem un rafinētu zagšanu tomēr spēj aptīt ap pirkstu arī publiku – sēdi, skaties un gaidi, ka īstā drāma un pārdzīvojumi tikai sāksies, bet nekā! Tā vietā Vils Smits zibina savu iestīvināto smaidu pa labi un pa kreisi, aplido stereotipiski garkājainu lellīti un nepārliecinoši mēģina notēlot ko līdzīgu Oušena bandas dalībniekiem. Beigu titri nāk kā atvieglojums! Kino no 27.februāra.

Japāņu filmu festivāls. Iespēja dažādot ierasto rietumnieku «kino ēdienkarti» ar astoņām japāņu lentēm. Personiskās drāmas, kriminālstāsti un melnās komēdijas ir tikai daļa no minifestivāla žanru mikšļa. Šis ir kino, kas jāatklāj, jo filmu klāstā nesastapsit ne skaļus vārdus, ne pazīstamus nosaukumus, turklāt lentes ir maz apgrozījušās pat Eiropas festivālu apritē. Kinoteātrī KSuns no 26.februāra līdz 1.martam.Ieejas kartes saņemamas kasē.

Jaunākās grāmatas

Posted on februāris 25, 2015 by - Grāmata

 


MĀKSLA. LĪGA LINDENBAUMA. PAULIS LIEPA. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Studijas bibliotēkā iznākusi grāmata par vienu no spilgtākajiem mūsdienu Latvijas grafiķiem. Autore sekojusi Liepas darbībai, velkot paralēles starp mākslinieka darbnīcu un viņa darbos atainoto priekšmetisko pasauli. Apgāda cena 5 €.

BĒRNIEM. ARNO JUNDZE. KRISTOFERS UN ĒNU ORDENIS. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Fantastikas žanrā par kādu parastu pusaugu puiku, kura dzīvē pēkšņi ielaužas Ēnu ordenis, kas viņu iesaista bīstamos un neticamos piedzīvojumos. Pieejama arī e-grāmata. Apgāda cena 10,49 €.

ATMIŅAS. VIKS. SANTAMONIKA, ARHANGEĻSKAS APG. IZDEVNIECĪBA JUMAVA. Rakstnieks stāsta par gaitām padomju armijā aiz Ziemeļu polārā loka. Grāmatā kā uz delnas aizgājušais laiks – lielvaru sacensība, pirmie soļi kosmosā, jaunā komponista Imanta Kalniņa parādīšanās un daudz kas cits. Apgāda cena 14,50 €.

Casnāgi kritiskai dūmuošonai

Posted on februāris 25, 2015 by - Sleja

 

Atīmūt pavasaram, godalaiku maiņā apleik vysaidi virusi i bacili. Bakterejis atsarūn vairuokuos vītuos, vīnlaiceigai i strauji klejoj apleik. Tī, kas nūgiun kaidu bacili, staigoj ar īsnom voi kuosej. Leidzeigys eipašeibys ir ari informacejai. Apleicejū gaisa, rokstu i elektroniskū informativū telpu veidoj, uztur, patierej i pavairoj sabīdreiba.

Latgolai ir pasaveics byut Eiropys vuortim iz austrumim i rūbežai ar Krīveju. Simboliska i strategiski svareiga vīta. Volūdys i kulturviesturyskuo specifika, kai ari nūvoda socialekonomiskuos problemys i vide kolpoj kai lobs materials provokacejom i muoksleigys saškeļteibys radeišonai. Tū ik pa laikam izmontoj vītejais prokrīvyskais kontingents. Jamūt vārā pīrūbežā dzeivojūšūs tautīšu (ari napiļsūņu) medeju lītuošonys parodumus i pīejameibu, atsakluoj aina, kas nav nūslāpums – daudzi Latgolys īdzeivuotuoji austrumu Lelū Bruo-li nauztver caur reidzinīkim pīrostū krasi rītumnīciskū histeriskū popularūs ziņu portalu radeitū prizmu. Vairumā izpratni veidoj vītejī i Krīvejis medeju ziņu izplateituoji. Golvyspiļsātā sprīž: nazkas juodora, cylvākim baroj propagandu! Voi juolīk koč kas pretim?

Mani dreižuok uztrauc tys, kai likt cylvākim dūmuot leidza i kritiskai izviertēt piļneigi vysu informaceju, kas ir apleik? I tū, kū soka sābri, i tū, kū ruoda TV. Kai nūškiert ziņu nu vīdūkļa? Kai atškiert apmoksuotu rokstu nu pietnīciskuo? Kai saprast, kurs medejs pīdar kuram? Kur īsasuoc i izabeidz piļsātys dūmis sabīdryskuos attīceibys, i kur – vītejuos avīzis vīdūklis? Kurs deputats ar prasmeigu PR medej bolsus i simpatejis? Iz kaida pamata jam var ticēt?

Prūtams, ir informaceja, kas uzrunoj emocionali i vaira īt pi sirds. Taidai ruodīs vīgļuok ticēt. Bet, ka pasaveram nu vīnys pusis, tod – nu ūtrys, tod vēļ plašuok i vēļ dziļuok? Ka aizadūmojam, kur apgolvuojumim i informacejai aug kuojis? Kas tū soka i deļkuo?

Gaiss apsamaina, kod attaisom lūgus i viejs izpyuš telpys. Virusus i baciļus izneidej casnāgi – koč nalabi ūž, tok vairoj imunitati.

Miera un iznīcības laiki

Posted on februāris 25, 2015 by - Grāmata

NULL

Svina garša – viens no pēdējā laika izcilākajiem latviešu prozas darbiem 

Ja vēlaties gara acīm nonākt pasaulē, kur Latvijas brīvvalstī salīdzinoši idilliskos apstākļos – mājīgajā, siltajā Torņakalna atmosfērā – vēl 1939.gadā itin miermīlīgi sadzīvo latvieši, vācbaltieši un poļi, jālasa tikko klajā laistais Māra Bērziņa romāns, kura beznosacījumu labestības pilno intonāciju caurvij «svins» – aprakstītajam laikmetam un notikumiem teicami izvēlēta simboliska metafora.

Svina garša ir trešais darbs vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Grāmata apliecina autora rakstniecības talanta pilnbriedu un izkoptas literārās balss skanējumu. Šķiet, tās spēks nāk no iekšējās atraisītības, kādai rakstnieks teksta radīšanas procesā ļāvies un kas nebija tik skaidri izteikta viņa iepriekšējos darbos. 

Patīkami pārsteidz stingrais, gandrīz vai ar smalkmehāniķa prasmēm konstruētais un dziļi pārdomātais sižeta režģis, romāna ritms un reālismā balstītā teksta vienmērīgā kvalitāte. Manuprāt, tapis ne tikai labākais darbs Bērziņa līdzšinējā daiļradē, bet arī viens no izcilākajiem latviešu oriģinālprozas darbiem pēdējo gadu laikā. 

Romāna galvenais varonis ir mālderzellis latvietis Matīss Birkens, kuru iepazīstam viņa divdesmit ceturtajā dzīves gadā un kura «es» formas vēstījumā arī lasām stāstu līdz pat beigām. Simpātiskais jaunais cilvēks, kuram «visa dzīve priekšā», nāk no inteliģentas vides: māte – bibliotekāre, patēvs – vācbaltietis Volfgangs – strādā par kartogrāfu un ir grāmatu «rijējs». Kopā ar vecākiem viņš dzīvo omulīgā mātes priekšteču būvētā savrupmājā Torņakalnā, bet maizi pelna, kopā ar radinieku četrdesmitgadīgo Nikolaju krāsojot dzīvokļus. Nomācošā «intīmā problēma» atrisināta pārtop «intīmā trauksmē», un Matīss sāk meklēt gan tīri juteklisku, gan emocionālu tuvību ar sievietēm. 

Romāna darbības lauks, izņemot nobeigumu, ir Rīgas centram tuvējā Pārdaugava. Kaimiņos dzīvo polis Jaceks, bet Matīsa drauga Rūdolfa patēvs savukārt ir Latvijā sakņots žīds. Viegli un dabiski Māris Bērziņš ļauj lasītājam iedzīvoties pirmskara ikdienas vidē, kurā – vismaz mūsu iztēlē – cittautiešu vairākums, lai arī dzīvoja it kā paralēli latviešiem, tomēr bija patiesi lojāli Latvijas valstij.

Trīs romānā aprakstīto gadu laikā (1939-1941) šī mikropasaule pilnībā izmainās, no miera laikiem neglābjami ieslīdot iznīcībā – okupācijās un karā. Varmācība un bailes cilvēkus pārvērš, tomēr cilvēcība saglabājas. Romānā ar nodomu vairākkārt akcentēta labestība un sirsnība, ko latvieši izpauž spontānā un pašsaprotamā līdzjūtībā gan pret krievu karagūstekņiem, gan pret ebrejiem. 

Paradoksus autors pretstatījis tautas atmiņā dominējošiem stereotipiem. Matīsa patēvs vācbaltietis Volfgangs 1939.gadā nevēlas repatriēties, bet māte – latviete – grib. Šucmaņos iestājies skolas draugs Kaža kalpo nacistiem, tomēr savā auto pārvadā slēpjamu ebreju ģimeni. Taču romāna vislielākais paradokss, kas izvēršas simboliskā katarsē, ir tas, ka latvietis Matīss nonāk holokausta iznīcības dzirnavās. 

Tā ir tieša atbilde savulaik padomju propagandas izvērstajai un vēl arvien palaikam dzirdamajai versijai par latviešiem kā «žīdu šāvēju nāciju». Bērziņš ataino latviešus, kas iznīcības apstākļos ir gatavi upurim ne tikai paši savas iekšējās konstitūcijas vai līdzcilvēku dēļ, bet arī plašākas un dziļākas cilvēcīguma izpratnes vārdā. Tāpat kā ļaudis mūsdienās, savas dzīves nozīmīgākos lēmumus viņi pārsvarā pieņem ikdienas parastībā, tikai pēc laika aptverot, cik izšķiroši tie bijuši. Jāteic, tas darbam piešķir īpašu līdzpārdzīvojuma vilkmi, atgādinot par cilvēka dzīvības un dzīves niecīgumu katastrofas priekšā.

Pēdējos gados valsts veiktā finanšu investīcija rakstniecībā – kopumā 13 romānu iecerei Kultūrkapitāla fondā atvēlot tā saukto sēklas jeb «rakstīšanas» naudu – sākusi nest augļus. Svina garša līdzās abiem iepriekš izdotajiem darbiem (Osvalda Zebra Gaiļa kalna ēnā un Paula Bankovska 18) nostiprina pārliecību par vēsturisko romānu sērijas jēgu un vajadzīgumu. Turklāt visi trīs autori uzrakstījuši katrs savu līdz šim labāko prozas darbu. Latviešu literatūra, līdzīgi nacionālajam kino, atdzimst! Turpiniet lasīt!

Daudzsološā oranžā vestīte

Posted on februāris 25, 2015 by - Recenzija

Režisora Aika Karapetjana šausmene M.O.Ž. – jaunas asinis Latvijas kino

Žanra kino nav pieļaujams, – kino manifesta Dogma 95 «pieticības zvērestā» savulaik rakstīja tā autori, dāņu kulta režisori Tomass Vinterbergs un Larss fon Trīrs. Nu viss ir mainījies, Dogma 95 kustība pati kļuvusi gluži vai par žanru, un abi tās autori no zvēresta ir aizdreifējuši tālu prom. Paradoksāli, bet pēc pirmizrādes Monreālas Starptautiskajā Fantāzijas filmu festivālā aizvadītā gada maijā tā kurators Simons Laperjērs Latvijas režisora Aika Karapetjana lenti – izteiksmīgu žanra kino paraugu – noskaņas ziņā pielīdzināja tieši Larsa fon Trīra, kādreizējā Dogmas pārstāvja, darbu stilistikai. 

Jāatzīst, ka Laperjērs nekļūdās, un M.O.Ž., kuras nosaukums «atšifrējumā» ir pirmo burtu kombinācija no vārdu salikuma Mužčina v oranževom žiļete jeb latviski – Vīrs oranžajā vestē, savā ziņā tiešām atgādina fon Trīra darbu draudīgās noskaņas. Skatītāja «baidīšana» notiek rafinēti – kurbulējot neomulīgās priekšnojautas. Lai gan meistaru un pašmāju jauno režisoru salīdzināt būtu pamatīgs pārspīlējums, Aika Karapetjana režija ir pārliecinoša, fokusēta un iedarbīga.

Šausmas ar prātu

Filma dažviet nodēvēta par atkāpi no šausmu kino žanra, taču šim apgalvojumam piekrist roka neceļas, jo uzkrītošākā M.O.Ž. «atvirze» no formāta ir tās atšķirībā no Holivudas «meinstrīma» šausmu gabaliem. Proti, Vīrs oranžajā vestē biedējošo noskaņu uztur ar atjautīgiem psiholoģiskiem elementiem, nevis pareizajās vietās saliktiem gaismas uzplaiksnījumiem un būkšķiem. Stāsts par atlaistu ostas darbinieku, kas alkatīgu iemeslu dēļ ielaužas bijušā priekšnieka greznajā miteklī, plūdeni jauc robežas starp upuri un vajātāju, iedomām un īstenību.  

Maza atkāpe Hičkoka garā un attāls salīdzinājums ar viņa Psiho – nekavējiet filmas sākumu, jo Karapetjans, norobežojoties no tradicionālās stāstniecības, vienu no lentes galvenajiem (un nedaudzajiem) varoņiem «noņem no trases» ļoti savlaicīgi. Savukārt tie, kam šausmu kino nav iedomājams bez šķīstošām asinīm un neslēptu brutalitāti, var uzelpot – lentē netrūkst arī šo detaļu. Taču šoreiz tās kalpo kā noskaņas pastiprinātāji. M.O.Ž. attēlotā «plosīšana» vairāk notiek psiholoģiski – neatgriezeniski slīgstot galvenā varoņa slimīgajās bailēs.

Vai laika zobs?

Ļoti ticams, ka lente būtu noslīpētāka, ja tās tapšana nebūtu aizņēmusi tik ilgu laiku. M.O.Ž. filmēšana sākās pirms sešiem gadiem un knapā (privātā) finansējuma dēļ vilkās ar ilgiem pārtraukumiem, līdz 2012.gadā tika pabeigta, taču vēl bija jāpaveic pēcapstrāde. Lai gan režisoram nevar pārmest tvēriena zaudēšanu, dažas nianses, piemēram, aktieru spēja konsekventi izspēlēt savu personāžu nereti sakāpinātās emocijas, atstāj nekonkrētības piegaršu. Arī režisora izvēle dažus notikumus skatītājam izstāstīt ar nogurdinošām, no žanra klasikas aizlienētām klišejām dažkārt garlaiko. Taču, atmetot skrupulozu urķēšanos atsevišķos lentes netikumos, Aika Karapetjana filma ir viens no vērtīgākajiem pēdējo gadu Latvijas kino notikumiem. Nav pat svarīgi, vai uzskatām to par pirmo Latvijā tapušo šausmu filmu, vai tomēr cieņpilni dodam «priekšroku» 1992.gadā tapušajam Vasīlija Masa erotiskajam Zirneklim. Būtiski ir tas, ka Karapetjans ir dažādojis Latvijas kino piedāvājumu, līdz ar to paverot durvis jauniem projektiem. Ir jāapzinās, ka Latvijā, kur režisoriem iespēja īstenot projektus ir tik reta, acumirklī nesagaidīsim nevainojamas filmas. Taču M.O.Ž. – autora otrā pilnmetrāžas spēlfilma pēc 2012.gada Cilvēki tur – ir skaidrs «vēstnesis» par Karapetjana vērā ņemamajām kino spējām, tiesa, vēl slīpējamām.

ooo

M.O.Ž. Kino no 20.februāra.