Režisora Aika Karapetjana šausmene M.O.Ž. – jaunas asinis Latvijas kino
Žanra kino nav pieļaujams, – kino manifesta Dogma 95 «pieticības zvērestā» savulaik rakstīja tā autori, dāņu kulta režisori Tomass Vinterbergs un Larss fon Trīrs. Nu viss ir mainījies, Dogma 95 kustība pati kļuvusi gluži vai par žanru, un abi tās autori no zvēresta ir aizdreifējuši tālu prom. Paradoksāli, bet pēc pirmizrādes Monreālas Starptautiskajā Fantāzijas filmu festivālā aizvadītā gada maijā tā kurators Simons Laperjērs Latvijas režisora Aika Karapetjana lenti – izteiksmīgu žanra kino paraugu – noskaņas ziņā pielīdzināja tieši Larsa fon Trīra, kādreizējā Dogmas pārstāvja, darbu stilistikai.
Jāatzīst, ka Laperjērs nekļūdās, un M.O.Ž., kuras nosaukums «atšifrējumā» ir pirmo burtu kombinācija no vārdu salikuma Mužčina v oranževom žiļete jeb latviski – Vīrs oranžajā vestē, savā ziņā tiešām atgādina fon Trīra darbu draudīgās noskaņas. Skatītāja «baidīšana» notiek rafinēti – kurbulējot neomulīgās priekšnojautas. Lai gan meistaru un pašmāju jauno režisoru salīdzināt būtu pamatīgs pārspīlējums, Aika Karapetjana režija ir pārliecinoša, fokusēta un iedarbīga.
Šausmas ar prātu
Filma dažviet nodēvēta par atkāpi no šausmu kino žanra, taču šim apgalvojumam piekrist roka neceļas, jo uzkrītošākā M.O.Ž. «atvirze» no formāta ir tās atšķirībā no Holivudas «meinstrīma» šausmu gabaliem. Proti, Vīrs oranžajā vestē biedējošo noskaņu uztur ar atjautīgiem psiholoģiskiem elementiem, nevis pareizajās vietās saliktiem gaismas uzplaiksnījumiem un būkšķiem. Stāsts par atlaistu ostas darbinieku, kas alkatīgu iemeslu dēļ ielaužas bijušā priekšnieka greznajā miteklī, plūdeni jauc robežas starp upuri un vajātāju, iedomām un īstenību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.