Čehu rakstnieka romāns ir vēstures inventarizācijas piedzīvojums
Čehu rakstnieka Jozefa Škvorecka (Josef Škvorecky; 1924-2012) romāna Cilvēka dvēseles inženiera stāsts lasīšana izvērtās mūsu pašu vēstures inventarizācijas piedzīvojumā jeb, kā varbūt teiktu autors, enterteinmentā – grāmatas apakšvirsraksts ir: «Senu tematu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi.»
Liela tiesa romāna esot autobiogrāfiska – Škvoreckis, tāpat kā sava darba liriskais varonis un ne viens vien cits Čehoslovākijas kultūras darbinieks, pēc Prāgas pavasara apspiešanas 1969.gadā pameta dzimteni un pusi mūža aizvadīja trimdā Kanādā. Tur viņš strādāja par mācībspēku un centās atbalstīt savus kolēģus disidentus, izdodot viņu darbus. Turklāt viņš pieder pie paaudzes, kuras apziņā neizdzēšamus nospiedumus bija atstājis Otrais pasaules karš. Lai gan romāns sarakstīts 1977.gadā, arī tagad – pēc gandrīz 40 gadiem – tā saturs un forma šķiet apbrīnojami mūsdienīgi, jo īpaši ņemot vērā līdz ar norvēģu rakstnieka Karla Oves Knausgārda darbiem modē nākušo autobiogrāfiskumu.
Ar vēstures inventarizācijas piedzīvojumu es saprotu atgriešanos pie uzmācīgām pārdomām par to, kas mums un čehiem kopīgs (protams, ne jau tikai no viņu rakstības pārņemtais «č») un tomēr, kā liecina grāmata, arī ļoti atšķirīgs. Romāna vēstījumu veido trīs pamatlīnijas: atmiņas no kara laikā pieredzētā, ar dažādām drukas kļūdām atveidota sarakste no kara gadiem, kas atgādina balsis no viņpasaules, un vēstītāja trimdas tagadne Kanādā. Par nozīmīgu šīs tagadnes līnijas daļu kļūst kolaboracionisma, no Čehoslovākijas braucošu okšķeru un provokatoru tēma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.