Lai bērnos veidotu iejūtību, vēlmi iedziļināties un izprast, viņiem ir jāsniedz laba izglītība, bet nav jāmāca, kā pareizi dzīvot. Tā uzskata igauņu rakstnieces Aino Pervika un Pireta Rauda – māte un meita, kas ieradušās Latvijā saņemt Aino Pervikai piešķirto Jāņa Baltvilka balvu
Igaunijā Aino Perviku dēvē par bērnu literatūras pirmo lēdiju. Ar viņas sarakstītajām grāmatām izaugušas jau trīs paaudzes bērnu, un rakstniece, sasniegusi astoto gadu desmitu, turpina ražīgi strādāt. Taču pēc kādas dižas karalienes viņa neizskatās, drīzāk līdzīga maza auguma rūķim ar sirsnīgu smaidu. Viņai, gluži kā Astrīdai Lindgrēnei, nepatīk pārlieku liela nopietnība, tāpēc arī grāmatās ir daudz fantastisku notikumu un jautrības. Vienlaikus Aino Pervika prot vienkāršiem vārdiem stāstīt par tādām nepatīkamām lietām kā divkosība, kukuļdošana, karš un atstumtība. Viņas talants runāt ar bērniem par dzīvi tādu, kāda tā ir, novērtēts ar daudziem apbalvojumiem, un nupat, 24.jūlijā, viņa kļuva arī par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti. Rīgā kopā ar Aino Perviku ieradās viņas meita Pireta Rauda, kas igauņu literatūrā vispirms kļuva pazīstama kā lieliska grāmatu ilustratore, bet pirms desmit gadiem atklāja, ka, gluži tāpat kā mamma un tētis Eno Rauds, Naksitrallīšu autors, spēj rakstīt brīnišķīgas bērnu grāmatas. Viņas Princesi Skellu un Leta kungu Latvijas Nacionālās bibliotēkas bērnu žūrija pirms dažiem gadiem novērtēja kā vienu no labākajām bērnu grāmatām.
Jums ir tik daudz balvu, abas esat nominētas arī prestižajai Hansa Kristiana Andersena balvai, Pireta Rauda arī Astrīdas Lindgrēnes piemiņas balvai. Ko jums nozīmē mazas kaimiņzemes Latvijas Jāņa Baltvilka balva?
Aino Pervika. Lieliski!
Pireta Rauda. Man ir daži draugi un paziņas Latvijā, mākslinieki un grāmatu ilustratori, tādēļ zinu, cik nozīmīga ir šī balva bērnu literatūrā un grāmatu māk-slā. Tādēļ mēs to izjūtam kā lielu godu. Jāatzīst, Jāņa Baltvilka dzeju gan neesam lasījušas. Mums ir aizdomas, ka neviens no viņa darbiem nav tulkots igauņu valodā.
A.P. Nav labu tulkotāju, kas tulkotu no latviešu uz igauņu valodu.
Šogad Baltvilka balvu par Aino Pervikas grāmatas Prezidents tulkojumu latviešu valodā saņems Maima Grīnberga. Ilustrācijas tai zīmējusi Pireta Rauda. Tā ir jaunākā grāmata, kas lasāma latviski. Pastāstiet, kādēļ bijāt pārliecinātas, ka bērni gribēs lasīt par tik šķietami garlaicīgu amatpersonu kā prezidents?
P.R. Iedvesma radīt stāstus par prezidentu radās pirms daudziem gadiem, kad bijām Kadriorgas pils parkā: mana mamma, es un mans vecākais dēls, kuram tagad ir 15 gadu, bet kurš toreiz bija mazs zēns. Parkā atrodas arī prezidenta rezidence, un tajā aug ļoti daudz kastaņkoku, rudenī zāle vienmēr ir kastaņu pilna. Mēs staigājām pa parku, lasījām kastaņus, līdz mammai iešāvās prātā doma, cik labi prezidentam būtu katru rītu sākt ar to, ka viņš pielasītu pilnas kabatas ar kastaņiem un tad veidotu no tiem lellītes un figūras. Kad mammai radās šī doma, sižets vienam stāstam jau bija skaidrs, bija jārada tikai citi jautri stāsti.
Vai Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess jūs iedvesmoja šiem stāstiem par ideālo, labo prezidentu?
P.R. Kad ķērāmies pie šī darba, Ilvess vēl nebija ievēlēts. (Ilvess ir prezidenta amatā kopš 2006.gada – red.) Igaunijā viņš nav tik populārs un iemīļots kā, šķiet, Latvijā.
A.P. Man viņš patīk. Viņš ir izglītots vīrs un daudziem igauņiem patīk, it sevišķi līdz otrreizējai ievēlēšanai 2011.gadā. Kad viņu ievēlēja otrreiz, tad atrada šo un to, ko pārmest. Bet Lennarts Meri, kurš bija pirmais mūsu prezidents pēc Igaunijas valstiskuma atjaunošanas [no 1992. līdz 2001.gadam], kamēr bija prezidents, nemaz nebija tik populārs, bet tagad kāds ik pa laikam viņu piemin kā tautā mīlētu, ideālu prezidentu. Gan jau tad, kad Ilvess vairs nebūs prezidents, viņu cildinās tāpat kā tagad Meri.
Jūsu grāmatā prezidents mazliet apskauž bērnus par to brīvību, kas viņiem ir. Par ko jūs apskaužat prezidentu? Vai ir kas tāds, ko jūs labprāt izdarītu, ja būtu prezidentes?
P.R. Es negribētu kļūt par prezidenti, vēl jo mazāk par prezidenta sievu. Manuprāt, tas ir smags darbs. Labprātāk dzīvoju mājās, rakstu grāmatas un zīmēju tām ilustrācijas. Prezidentam Igaunijā nemaz nepieder liela vara un iespējas mainīt lietas vai ietekmēt procesus valstī, viņš ir vairāk reprezentatīva figūra.
A.P. Man nepatīk tā uzmanība, kas Igaunijā pievērsta prezidenta sievas garderobei.
P.R. Tieši tādēļ, ka igauņu žurnālisti un modes eksperti tik lielu uzmanību pievērsa prezidenta sievas drēbēm, mūsu grāmatā ir viens lielisks stāsts par cepuri. Stāstā prezidenta mazdēls uztamborē vectēvam cepuri no krāsainiem diegiem, tā vectēvam sanāk par mazu, ar piņķeriem, jo tamborēt taču ir grūti. Tomēr vectēvs uzvelk cepuri un piedalās ar to maija skrējienā, un visi modes un etiķetes lietpratēji ir šausmās par tādu bezgaumību. Bet pēc maija skrējiena tamborētas cepures ar piņķeriem kļūst ļoti modernas. Tāda mazliet satīra par igauņu aizraušanos ar modi un labo stilu – modes žurnāli allaž kritizē amatpersonas par to, ka viņām ir nepareizā izmēra vai izskata drēbes.
Jūsu grāmatā ir brīnišķīga pārliecība, ka prezidents ar draudzīgumu un lēnprātību var izdarīt jebko, ko vien vēlas. Vai pēdējos gados, kuru laikā mūsu kaimiņvalsts Krievija kļūst aizvien agresīvāka, jūs esat palikušas pie šīs pašas pārliecības?
A.P. Protams.
P.R. Ir daudzi veidi, kā mainīt cilvēkus, un literatūra ir viens no ceļiem – tā spēj mainīt domāšanu. Daudzas mammas un manas grāmatas ir tulkotas krieviski, dažas no tām ir nominētas arī Krievijas literatūras un mākslas balvām. Par jautājumu, ko jūs mums uzdevāt, domāju pirms dažiem mēnešiem, kad Krievijā notika liela igauņu bērnu grāmatu ilustrāciju izstāde. Vienā no igauņu interneta medijiem bija raksts par to, un es palasīju arī lasītāju komentārus. Daudzi pārmeta, kādēļ gan igauņiem vajadzētu piedalīties kultūras pasākumos Krievijā. Komentāri bija apvainojoši, pat ļauni. Un tikai viens lietotājs ierakstīja: tas ir tieši tas, ko mums vajag darīt, – vest brīnišķīgus bērnu grāmatu zīmējumus uz Krieviju, lai tā atbal-stītu tos cilvēkus Krievijā, kuru prioritātes atšķiras no Krievijas valdības politikas. Es tam piekrītu: nav liekama vienādības zīme starp Krievijas politiku un cilvēkiem, kas dzīvo šajā valstī. Cilvēki, kas dzīvo dažādās politiskajās sistēmās, var atrast kopīgu valodu tieši kultūrā. Manu draugu un kolēģu – grāmatu autoru un ilustratoru – vidū ir daudzi krievi, gan Igaunijā, gan ārpus tās. Ar dažiem runājam arī par politiku, ar dažiem ne. Tas, ka mēs uzskatām – saprašanās ar krieviem jāmeklē ar draudzīgumu un laipnību -, nenozīmē, ka esam naivas vai domājam vienkāršoti. Bet es, tāpat kā mamma, uzskatu, ka ar pretimnākošu attieksmi pret cilvēkiem var sasniegt daudz vairāk nekā ar dusmām. Labai izglītības sistēmai vajadzētu bērnos viest izpratni par draudzīguma un labvēlīguma nozīmi. Agresivitāte un ļaunums, manuprāt, ir sliktas izglītības rezultāts. Igaunijā, tāpat kā visā pārējā pasaulē, daudz lielāka uzmanība jāpievērš izglītībai, un tad arī naida un dusmu būs mazāk. Izglītība paplašina domāšanu un mudina lauzt iesīkstējušas tradīcijas.
A.P. Starp citu, bērnu grāmatas ir daļa izglītības.
Kad lasīju stāstu par prezidentu un Āfrikas karali, domāju – kā bērniem izskaidrot, kas ir kukulis un kāpēc prezidents tik ļoti sabijās, kad karalis viņam piedāvāja kukuli. Kā jūs bērniem izskaidrotu, kas ir kukulis?
P.R. Es teiktu – mūsu kultūra neakceptē kukuļdošanu un korupciju. Dažās kultūrās kukuļdošana ir dabiska un iederīga, bet ziemeļvalstu kultūrā kukuļdošana nav pieņemama. Taču korupcija Igaunijā, tāpat kā Latvijā, nav izskausta, tādēļ vienkārši jāturpina mūžīgā cīņa ar to. Mūsu stāsti ir viens no veidiem, kā bērniem izstāstīt, kas ir kukuļdošana un kāpēc tā nodara vairāk ļauna nekā laba.
A.P. Es teiktu – kukulis ir kaut kas tāds, kas nav dāvana, jo to dod, kaut ko prasot pretī. Tas ir netīrs darījums.
Aino Pervikas grāmatā Drakoni svešumā drakoniem jāpiedzīvo karš, bēgļu gaitas, dažādu kultūru sadursme. Kāpēc bērnu pasakā jāstāsta par tik briesmīgiem notikumiem?
A.P. Tādēļ ka tie ir daļa mūsu dzīves. Bēgšana no kara, bēgļi un veselu kultūru bojāeja taču ir tieši tas, kas notiek pašlaik, tieši šajā brīdī. Itālija un Grieķija ir bēgļu pārpildītas, vai ne? Lai gan grāmata sarakstīta pirms vairāk nekā desmit gadiem, visas šīs problēmas joprojām ir aktuālas. Ar bērniem jārunā par visu, kas ar mums notiek, lai veidotu viņos izpratni gan par problēmām, gan par dzīvi kopumā.
Aino, ko jūs atceraties no kara savā bērnībā? Vai tas ir ietekmējis jūsu stāstus?
A.P. Lai gan daļa manas bērnības patiešām bija kara laikā, vecāki mani ļoti sargāja no ļaunā. Par laimi, es nepiedzīvoju kara šausmas, lai gan, protams, redzēju karavīrus. Par spīti karam, nepazinu baiļu no cilvēkiem. Tādēļ kara ainās manās pasakās nav reālu briesmu atspulga, tā ir tikai un vienīgi fantāzija.
Kad Eiropas Komisija apsprieda bēgļu kvotas katrā no ES valstīm, kļuva skaidri redzams, cik daudzi cilvēki iebilst pret bēgļu pieplūdumu un baidās no citas rases vai reliģijas pārstāvjiem. Kāpēc ir šādas bailes?
P.R. Tās ir neizskaidrojamas, iracionālas bailes. Es to skaidroju ar to pašu, ar ko aklu naidīgumu – izglītības un zināšanu trūkums.
A.P. Tieši izglītības trūkuma dēļ cilvēki ļaujas provokatoriem un nedomā paši ar savu galvu. Mani tas ļoti skumdina. Pie ziņām par bēgļu kvotām lasāms tik daudz ļaunu komentāru! Esmu vīlusies cilvēkos, kuri nevēlas sniegt palīdzību.
Pireta, jums ir stāsti par 2.b klasi, kurā visi bērni ir atšķirīgi un mācās saprast cits citu. Kas cilvēkus padara iecietīgus?
P.R. Izglītība, kultūra, iespēja dzīvot starp dažādiem un atšķirīgiem cilvēkiem.
Pireta, jūs varat salīdzināt izglītību 80.gados, kad pati bijāt skolniece, un izglītību mūsdienās, kad jūsu dēls iet skolā. Vai tagad skolās pievērš lielāku uzmanību tolerances audzināšanai?
P.R. Jā, visupirms jau tādēļ, ka robežas ir atvērtas, ir daudz vairāk pieejamās informācijas. Nav vairs dzelzs priekškara, un nav tādu oficiālo ienaidnieku kā padomju ērā, kad PSRS ienaidnieks bija ASV un bērnos tika audzinātas bailes no kaut kā nezināma. Tagad bērniem ir daudz lielākas iespējas ceļot un iepazīt dažādas kultūras.
A.P. Atrast vienu ienaidnieku un vainot viņu visā – tas ir vieglākais ceļš. Jāparāda bērniem citi ceļi.
Pireta, jūsu daiļradē līdzās daudziem notikumiem, kas saistīti ar bērnu ikdienu, vēstīts arī par bezdarbu, bezpajumtniekiem, naudas un korupcijas spēku. Kādēļ šīs reālās dzīves negatīvās puses ir jūsu stāstos?
P.R. Es patiešām domāju, ka ikvienā stāstā jābūt jautrībai, tam jāizklaidē, bet tajā jābūt arī kādai idejai, kādēļ šāds vēstījums vajadzīgs. Bērniem ir vajadzīga viela pārdomām. Ir milzum daudz grāmatu, kuru vienīgais nolūks ir izklaidēt, spēlēties ar vārdiem vai ļauties fantāzijai, bet, ja tajā nav nekādu domu vai ideju, grāmata nav interesanta. Vismaz man ne! Tādēļ arī bērnu grāmatās jābūt dažām nopietnām domām. Nopietnība nenozīmē garlaicību.
Miniet kādu piemēru! Kā ar bērniem runāt, piemēram, par bezpajumtniekiem? Kāpēc Eiropā ir cilvēki bez mājām?
P.R. Es neesmu tik naiva, lai mudinātu bērnus iet klāt pie katra bezpajumtnieka un rūpēties par viņu. Bet es skaidroju, ka ne vienmēr cilvēki kļuvuši par bezpajumtniekiem savas glupības vai uzvedības dēļ. Tas, ka šie cilvēki izskatās nošļukuši un netīri, nenozīmē, ka viņos nav nekā cilvēcīga. Tā mēdz gadīties, ka dzīvē kaut kas aiziet šķērsām un cilvēks nokļūst uz ielas. Tas tikai māca mums, ka ikvienam jābūt uzmanīgam ar savu dzīvi, jāprot izdarīt izvēles. Katrā gadījumā bērniem jāmāca tolerance. Viņiem jāsaprot, ka ne jau tīra āriene un nauda makā padara par cilvēku.
A.P. Nevienam, arī bērniem nevajag mācīt, kā pareizi dzīvot.
P.R. Jā, ļoti iespējams, ka dzīve bez mājām un ģimenes ir kāda cilvēka brīva izvēle un viņš dod priekšroku šādam dzīvesveidam bez darba un pajumtes. Ir cilvēki, kurus nepavisam nesajūsmina fakts, ka ik dienu jāiet uz darbu un jāuztraucas par tūkstoš pienākumiem, kā mēs to darām.
A.P. Ne katram vajag personīgo helikopteru. Arī man to nevajag.
P.R. Dažu miljonāru priekšstatos mūsu dzīve ir nabadzīga, bet mēs izbaudām savu dzīvi.
Aino Pervika ir teikusi, ka grāmatas bērniem dod drošības izjūtu. Vai Piretas bērnībā grāmatas deva šādu drošību?
P.R. Man bija ļoti laimīga bērnība. Lai gan man bija tikai astoņi gadi, kad tētis (igauņu rakstnieks Eno Rauds, latviski tulkotas viņa bērnu grāmatas Naksitrallīši un Kriksītis – red.) piedzīvoja insultu un kļuva daļēji paralizēts. Šī iemesla dēļ mūsu mājā vajadzēja valdīt satraukumam un bēdām, bet es neko tādu neatceros. Manai mammai bija trīs bērni, par kuriem rūpēties, uz gultas gulošs vīrs, atcerieties, bija padomju laiki, kad bija grūti tikt gan pie labas pārtikas, gan drēbēm un medikamentiem. Nezinu, kā mamma tika ar to galā, bet mājās nekādu grūtumu nejutu, valdīja ļoti draudzīga gaisotne. Tēvs bija paralizēts, bet viņš nekad nesūkstījās. Es zinu, ka cilvēki šādā stāvoklī bieži vien kļūst dusmīgi un viegli aizvainojami, bet mans tēvs tāds nebija. Es jutos laimīga. Man ļoti patika mana bērnība, jo man atļāva darīt visu, par ko interesējos.
Ja lasīju grāmatu, neviens mani nepārtrauca, lai liktu, piemēram, griezt kāpostu un vārīt zupu. Grāmatas var dot drošības izjūtu, bet manā bērnībā jutos laimīga un droša gan ar, gan bez grāmatām.
Pireta, jums ir divi dēli. Vai jūsu bērni, tāpat kā jūs bērnībā, lasa?
P.R. Jā, mans vecākais dēls lūdza sameklēt latviešu autoru darbus angļu valodā. Viņam ir 15 gadu, un viņš kopā ar dažiem vienaudžiem izveidojis blogu, kurā raksta par grāmatām un teātra izrādēm.
Kāds inteliģents jaunais cilvēks!
P.R. Viņš nav viens tāds, jo viņš taču ir atradis domubiedrus bloga rakstīšanai, un viņi interesējas par kultūru. Domāju, ka ar šo aizraušanos viņš saistīs arī savu nākotni. Vienkārši tāds viņš ir. Varbūt viņam tas ir asinīs.
A.P. Mūsu dzimtā Pireta ir rakstniece trešajā paaudzē. Mans vīrs Eno Rauds bija rakstnieks, viņa tēvs Marts Rauds bija rakstnieks. Es esmu rakstniece, un ne tikai meita, arī abi mani dēli (Reins un Mihkels) nododas rakstniecībai. Tā ka interese par literatūru mūsu dzimtā patiešām ir asinīs. Man patīk, ka Piretas vecākais dēls daudz lasa angliski.
P.R. Ir tik daudz brīnišķīgu grāmatu angliski, tādēļ dažkārt izskatās, ka viņš grāmatas ēd. Jaunākais dēls, kuram pašlaik ir pieci gadi, tikai mācās lasīt, viņam pagaidām patīk komiksi. Bet viņš ir redzējis Ineses Zanderes grāmatu par lupatiņiem un redzējis animācijas filmu, viņam ļoti patika.
Pireta, kādas grāmatas jūs pati lasījāt bērnībā?
Es lasīju vecāku sarakstīto, bet aizrāvos arī ar Astrīdas Lindgrēnes grāmatām. Viena no mīļākajām bija par rūķīti Nilsu Karlsonu un Mēs – Sālsvārnas salas bērni, jo tā bija par ģimeni, kura vasaras pavada uz salas. Manas ģimenes dzīve vasarās bija līdzīga grāmatā aprakstītajai, arī mēs mūsu vasaras pavadījām mazā ciematā pie jūras. Man patika arī Lindgrēnes detektīvstāsti par Kalli Blumkvistu un nīderlandiešu rakstnieces Annijas H.M.Šmites bērnu grāmatas.
Vienā no Piretas grāmatām ir brīnišķīgi mammas teiktie vārdi, ka katrā cilvēkā slēpjas kaut kas skaists, tikai jāmāk saskatīt. Pieļauju, tie ir Aino Pervikas vārdi. Kas ir svarīgākais, ko mamma un tētis var bērniem iemācīt?
P.R. Stipru ticību izglītotības jēgai, brīvības izjūtu un iecietību pret citiem cilvēkiem, lai arī kādu dzīvesveidu viņi būtu izvēlējušies un kādu pārliecību pārstāvētu. Domāju, vajadzētu arī mācīt, ka nevajag stingri sekot nerakstītiem likumiem, vispārpieņemtām normām un tradīcijām.
A.P. Un humors ir jāiemāca.
P.R. Jā, kad viss aiziet galīgi šķērsām, kļūst skumji un viss slīd no rokām ārā, humors un spēja pasmaidīt par notikušo glābj dzīvi. Mūsu ģimenes humors dažkārt mēdz atšķirties no citu izpratnes par smieklīgo, tajā varbūt ir par daudz sarkasma, bet tas nekad nav ļauns. Nevajadzētu ņemt ļaunā, ja mēs taisām jokus.
Pireta, jūs studējāt Igaunijas Mākslas akadēmijā, kļuvāt par grafiķi ilustratori. Tomēr – kā pamazām nonācāt pie tā, ka, gluži tāpat kā vecāki, rakstāt grāmatas bērniem?
P.R. Es ilgu laiku tikai ilustrēju citu rakstnieku grāmatas, jo man bija liels respekts pret rakstīšanu. Man šķita, ka tas ir ļoti sarežģīts, dziļš un smags darbs. Taču kā grāmatu ilustratorei man arī gribējās zīmēt ilustrācijas tādiem stāstiem, kas pašai patīk. Tādēļ man gribējās vismaz pamēģināt kaut ko uzrakstīt. Pirms vairāk nekā desmit gadiem Igaunijā tika rīkots bērnu literatūras konkurss, kurā autori drīkstēja manuskriptus iesniegt anonīmi. Man bija ļoti svarīgi saņemt atsauksmes par savu darbu, lai žūrija nezinātu, ka tā autore esmu es, Igaunijā tiešām labi pazīstamu un iemīļotu rakstnieku meita. Turklāt pirms desmit gadiem arī es pati biju jau zināma kā grāmatu ilustratore. Tādēļ šim konkursam iesniedzu savu manuskriptu. Tas ieguva pirmo vietu, un mans pirmais literārais darbs [Ernesto truši] tika izdots grāmatā un kļuva patiešām populārs. Durvis uz rakstniecību bija pavērtas, un es sāku ilustrēt tikai pašas sarakstītās bērnu grāmatas. Mammas Prezidents ir pēdējā kāda cita rakstnieka grāmata, kurai esmu zīmējusi ilustrācijas.
Vai mamma ir jūsu grāmatu pirmā redaktore?
P.R. Protams, viņa ir pirmā kritiķe. Pēc tam, kad jau bija iznākusi mana pirmā grāmata, dzirdēju aizdomas, vai tikai tā nav mammas grāmata. Tagad gan nevienam vairs nav jāpierāda, ka tā esmu es, kas raksta. Mammai vienkārši nebūtu tik daudz spēka un enerģijas, lai rakstītu ar savu un vēl manu vārdu.
A.P. Es gan šad tad Piretai aizrādu par kaut ko grāmatās uzrakstītu. Bet neesmu stingra kritiķe.
Vai jūs joprojām lasāt bērnu grāmatas? Kāpēc pieaugušajiem būtu jālasa bērnu grāmatas?
P.R. Cilvēkiem neatkarīgi no vecuma jālasa labas grāmatas. Labāk izlasīt vienu labu bērnu grāmatu nekā desmit vāji uzrakstītus romānus pieaugušajiem. Es nupat izlasīju divas lieliskas bērnu grāmatas. Viena ir Anti Sāra grāmata Kā pie mums tās lietas iet par mazu zēnu Vaselu. Zinu, ka tā drīz tiks tulkota latviski. Otra – Andrusa Kivirehka īsie stāsti bērniem. Šķiet, latviski ir tulkotas Kivirehka grāmatas par sunenīti Loti un, jā, redz, Liels un mazs izdevis viņa Kaku un pavasari. Brīnišķīga grāmata, izlasiet!
5 bērnu literatūras autori, kurus Aino Pervika un Pireta Rauda iesaka pieaugušajiem
Igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks. Kaka un pavasaris
Latviešu rakstniece Inese Zandere. Kā lupatiņi mainījās/Kā lupatiņi mazgājās
Vācu rakstnieks un ilustrators Janošs. Ak, skaistā Panama
Igauņu rakstniece Ketlina Vainola. Lifts. (Pagaidām lasāma tikai igauniski)
Ungāru rakstnieces Ēvas Janikovskas grāmatas. Latviski tulkota viņas grāmata Es jau eju bērnudārzā
Aino Pervika
Dzimusi 1932.gadā Igaunijā, Rakverē
Tartu Universitātē studējusi somugru filoloģiju
Strādājusi Igaunijas Valsts izdevniecībā par bērnu un jauniešu literatūras redaktori, Igaunijas televīzijā par bērnu programmu redaktori
Kopš 1960.gada raksta bērniem grāmatas, ar viņas un vīra Eno Rauda sarakstītajām grāmatām izaugušas vismaz trīs igauņu bērnu paaudzes
Viņa ir desmitiem grāmatu autore, tās tulkotas vairāk nekā desmit valodās. Latviski tulkotas trīs: Gaisa baloniņš (1972), Arabella, jūras laupītāja meita (1994) un Prezidents (2015)
Pireta Rauda
Dzimusi 1971.gadā Tallinā
Studējusi grafiku Igaunijas Mākslas akadēmijā
Ilustrējusi vairāk nekā 40 grāmatu, sarakstījusi 13 bērnu grāmatas
Piretas Raudas grāmatas tulkotas 12 valodās, latviski divas: Princese Skella un Leta kungs (2011), Berts un otrā B (2013). Nākamgad apgādā Liels un mazs iznāks Piretas Raudas grāmata Citādās princeses
