Bērnu slimnīcas ārste psihoterapeite Gunta Andžāne par to, cik fundamentāli svarīga katram cilvēkam ir uzmanība un mīlestība, lai izdzīvotu un būtu laimīgs
Kad 1. jūlijā policija izplatīja paziņojumu, ka Liepājā no mājām aizgājis un pazudis piecus gadus vecais Ivans Berladins, ļoti daudz cilvēku vēlējās piedalīties zēna atrašanā. Bērna dzīvesstāsts beidzās traģiski: pēc 10 dienām viņš tika atrasts miris Dubeņu mežā, kur bija iemaldījies pēc brauciena ar starppilsētu autobusu.
Notikušais sabiedrībā raisīja jautājumu: kā varēja notikt, ka mazais zēns viens pats devās prom no mājām, klīda pa pilsētu, izmantoja sabiedrisko transportu, un neviens pieaugušais neuzdeva jautājumu – kurp viņš dodas, kur ir vecāki, kur mājas?
Vai esam bezatbildīga un vienaldzīga sabiedrība? Kā iemācīt saviem bērniem saukt pēc palīdzības, bet pašiem – saprast, kad jāsteidzas palīgā bez iekšējas atrunas, ka tā būs «bāšanās citu cilvēku privātajā dzīvē»? Intervijā par to stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste psihoterapeite Gunta Andžāne.
Vai Latvijas sabiedrība ir nevērīgāka, vienaldzīgāka pret bērniem nekā citviet Eiropā?
Tad būtu jāskatās salīdzinošie fakti. Vispārīgi runājot, dzīvām būtnēm, tai skaitā zīdītājiem, arī cilvēkiem, raksturīgi rūpēties par saviem pēcnācējiem. Cilvēku pasaulē tas ir viens no virsuzdevumiem. Ja skatāmies rakstnieku un domātāju sacīto, vienaldzība tiek uzskatīta par vienu no lielākajām cilvēces nelaimēm. Bīstieties no vienaldzības, jo lielākās nelaimes pasaulē vienmēr notikušas ar mēmu piekrišanu! Pieļauju, ka šī – vienaldzības – komponente nospēlēja lomu arī Liepājas Ivana gadījumā.
Vai slimnīcā, konsultācijās bieži saskaraties ar bērniem, kuri cieš no vecāku vienaldzības?
Par vecāku vienaldzību izkristalizējas divas domas. Viena – ar bērnu zīdaiņa vecumā netiek veidota tik ļoti nepieciešamā drošā piesaiste. Tas ir pamatu pamats, cilvēka personības struktūras izveidei absolūti nepieciešams. Drošā piesaiste nozīmē, ka māte ar bērnu veido emocionāli siltas attiecības jau no pirmajiem jaundzimušā dzīves mirkļiem. Ne tikai apmierina bērna fizioloģiskās vajadzības – sauss dibens, pilns vēders -, bet arī emocionālās – pieskārieni, skatīšanās acīs, nedalīta uzmanība, sarunāšanās.
Dažreiz redzu slimnīcā: vecāki rūpējas par bērniņu, bet tajā pašā laikā ir salīdzinoši pārspīlētā kontaktā ar ārpasauli. Piemēram, bērns ēd krūti, bet mamma pa to laiku atbild uz īsziņām vai sērfo internetā. Bērnam šajā brīdī ir jātiek galā ar uzdevumu – paēst un veidot kontaktu ar māti. Ja nav emocionālā atbalsta – acu kontakta, glāstu, bērns izjūt neapzinātu, dziļu vainas izjūtu. Nejūtas tik vērtīgs, lai saņemtu nedalītu mātes uzmanību. Tātad jautājums ir par to, kam vecāki dod priekšroku saskarsmē ar bērniem.
Vēlaties teikt, ka katrā no mums, pieaugušajiem, ir šī pamatsajūta – esam bijuši pietiekami vērtīgi, lai saņemtu nedalītu vecāku uzmanību jau mazotnē, vai arī ne, un tā mūs pavada visu dzīvi?
Tieši tā. Vai nu mums ir pārliecība par savu vērtību – iekšēja drošības un paļāvības izjūta, vai baiļu, nedrošības izjūta un pastāvīgas šaubas. Šo sajūtu pirmie iedod vecāki. Cilvēki, kuriem ir šaubas par savu vērtību, visu dzīvi to pārbauda. Reāli tas izpaužas kā nepieciešamība visu un vienmēr kontrolēt. Ja kontrolēju, neviens mani nepārsteigs nesagatavotu, nevarēs sāpināt. Šādi cilvēki nespēj vienkārši būt, paļauties, brīvi baudīt. Nepieciešamība kontrolēt nāk no pastāvīgas trauksmes sajūtas, kas veidojusies jau zīdaiņa vecumā.
Ja drošas piesaistes trūkums bērnam ir ilgstošs, tas pakāpeniski rada nepieciešamību veidot psiholoģiskās aizsardzības mehānismus. Bieži vien parādās tendence izolēties – jo bērnam ir pieredze, ka tuvie cilvēki nedod emocionālo piesaisti, nav vērts uz to cerēt. Ar bērnu nesarunājas, nespēlējas, kopīgi nesmejas. Tāpēc viņš sabūvē sev apkārt sienas – noslēdzas, lai nesāpētu un nebūtu vilšanās.
Mums visiem gribas būt pieņemtiem, atzītiem, mīlētiem. Aizņemti vecāki mēdz iedot rokās planšeti, lai bērns spēlējas, gūst kontaktu un emocijas tur. Kas notiek? Bērns noslēdzas virtuālajā pasaulē.
Jūs tagad runājat par labām ģimenēm, kurās par bērniem it kā rūpējas, vai ne?
Par ģimenēm neatkarīgi no sociālā statusa. Tā notiek ļoti daudzās ģimenēs. Arī tādās, kurās vecāki ir labi izglītoti, bet ļoti daudz strādā. Nagu graušana, matu virpināšana un raušana, ko bērni mēdz darīt, vai anoreksija, bulīmija – tās ir tendences sevi iznīcināt. «Es neesmu pietiekami vērtīgs, lai mani mīlētu, kāds esmu.»
Klausoties ziņās par Liepājas Ivanu, domāju: piecus gadus veca bērna viens no emocionālās attīstības uzdevumiem ir spēlēties. Spēlēšanās notiek divos veidos: ar vecākiem un vienaudžiem. Viena no aizraujošākajām spēlēm ir «es slēpjos, tu mani meklē». Varbūt šajā ģimenē arī zināmā veidā «spēlēja» šādu spēli? Otra lieta, kas nāk prātā, domājot par bērniem – ko viņi redz sev tuvā lokā attiecībā uz emocijām un uzvedību? Piemēram, ja pieaugušie strīdas un strīda risinājums ir aiziešana prom, durvju aizciršana, bērns apgūst šo uzvedību – konflikta vai saspīlējuma gadījumā jāiet prom. Ja saliekam kopā šos divus aspektus – paslēpju spēlēšanu ar cerību, ka mani meklēs, un strīdu risināšanas veidus, kas, iespējams, noskatīti ģimenē -, varam minēt, kāpēc bērns mēdz aiziet no mājām.
Ir jau arī daudz aizraujošu filmu, grāmatu, kurās galvenais varonis ceļo pa pasauli. Piecu gadu vecumā vadošais afekts nav bailes. Bērnu vada izziņas kāre. Tāpēc šajā vecumā bērnus pamazām sāk gatavot skolai. Piecgadnieks gan nespēj vēl izvērtēt, vai apstākļi viņu var apdraudēt.
Un sabiedrības vienaldzība, redzot ielās mazu puiku vienu?
Urbanizētā vide rada izolētības riskus. Pilsētā mēs bieži nezinām, kas ir mūsu kaimiņi. Taču Ivans pazuda mazapdzīvotā vietā, Dubeņos. Es nevienu negribu attaisnot vai apsūdzēt, bet, domājot, kā mazs bērns varēja pazust skaidrā dienas laikā un neviens pie viņa nepiegāja, kā svarīgu fona faktoru redzu sociālekonomiskos ap-stākļus Latvijā. Tā bija sestdiena, kad Ivans pazuda, vai ne? Katra cilvēka dzīve mūsu valstī ir ļoti komplicēta.
Man ir jautājums mūsu ministriem – ekonomikas, veselības, izglītības un citiem – vai jūs to redzat? Ir izdzīvošanas cīņa, dienu no dienas. Iespējams, bezdarbs. Iespējams, veselības problēmas, ko nav vienkārši atrisināt. Izglītības un darba iespēju problēmas. Alkoholizācija, jo ir smagi un neveicas. Veiksmīgākiem – ļoti garas darba stundas, stress, kredīti. Atbildība par bērnu nākotni, bailes izdegt, izkrist no aprites un tamlīdzīgi. Tātad dzīve ir grūta. Sestdiena kā brīvdiena ir iespēja atpūsties. Uz brīdi atslābt, neredzēt apkārt notiekošo.
Londonā dzīvojošā latviešu juriste Inese Ejugbo pēc notikušā ar Ivanu publiski pauda, ka Lielbritānijā sabiedrība ļoti pievērš uzmanību, ja ielās redz mazu bērnu vienu – uzreiz noskaidro, kāpēc tā, vai vajadzīga palīdzība. Latvijā tā nav.
Es domāju, tādas rūpīgas sabiedrības attieksmes bāze ir pieminētā sociālekonomiskā labsajūta. Latvijā cilvēki ir ļoti noraizējušies, kā izdzīvot – paēst, samaksāt rēķinus, dabūt darbu, atrisināt veselības problēmas. Viņi ir noslēgušies paši savās sāpēs un grūtībās. Domājot par savām problēmām, nepamana citu problēmas. Nolaiž galvu, aiztaisa aizkarus, signalizē, «lieciet mani mierā!» Rietumeiropā drošības spilvens ir efektīvs – cilvēki jūtas labi. Viņi sāk skatīties, kā klājas citiem apkārt. Ir gatavi ieraudzīt grūtības un palīdzēt.
Vēl Ivana gadījums raisīja diskusijas par iesaistīšanās robežu citu cilvēku privātajā dzīvē: kad tā ir laba, palīdzoša, un kad pārspīlēta?
Viss atkarīgs no pieredzes ģimenē. Ir ģimenes, kurās pieņemts atklāti sarunāties, savstarpēji palīdzēt, runāt par to, kā jūties, pat izcept kūciņu un aiznest arī kaimiņiem. Un ir ģimenes, kurām šādas pieredzes nav.
Sanāk – ja būtu vairāk ģimeņu, kurās bērniem iemācīta atvērtība, rūpes par citiem, mēs kļūtu drošāka sabiedrība?
Protams. Ir vēl kāds interesants jautājums, mēs bērniem mācām: neej svešiem līdzi! Nerunā ar svešiem! Bērns šo pantiņu iemācījies. Ko viņš darīs, ja kādā situācijā pienāks svešs pieaugušais un vaicās, ko tu šeit dari? Vairums, iespējams, pārakmeņosies. Tātad vajadzīga arī korekcija tajā, ko saviem bērniem mācām. Piemēram, vai esam iemācījuši apdraudējuma situācijā vienkārši kliegt palīgā? Vai audzinām tā, ka bērns drīkst izpaust, izkliegt savu sāpi, draudošas briesmas? Kauna kultūra mums ir ļot izteikta – kušinām bērnus no mazotnes. Vai arī otra galējība – kauna nav. Ja kauna nav, arī līdzestības nav. Ir vienaldzība. Kā palīdzēsi citam, ja esi vienaldzīgs?
Pieejai bērna audzināšanā ir divi grāvji: pāraprūpe un pietiekamas aprūpes trūkums. Liekot drošības robežas savam bērnam, abi šie grāvji jāņem vērā. Par nepietiekamu aprūpi mums it kā viss būtu skaidrs, bet pārliekas rūpes – pārāk liela uzmanīšana, sargāšana, aizliegšana, sodīšana – bērnu paralizē. Viņš pats vairs neko nespēj izdarīt. Paaugoties krīt depresijā, pieaugot var veidoties atkarības. Mēs nedrīkstam bezgalīgi kontrolēt savus bērnus un nedrīkstam arī viņiem atļaut visu, ja vēlamies redzēt viņus drošus un laimīgus. Bieži grāvī noved vecāku pašu nespēja tikt galā ar savām bailēm un kaunu, vai visu audzināšanā dara pareizi. Viņi pārcenšas, vai arī, tieši otrādi, netic sev, ka var būt labs vecāks, un atmet ar roku, nedara neko.
Mēs, vecāki, nākam no savas bērnības. No pieredzes, ko vecāki snieguši mums. Reizēm gribam izdarīt pretēji vecāku darītajam un iebraucam otrā grāvī. Ir visu laiku jādomā, ko un kāpēc kā vecāki darām.
Kādas mūsdienās ir izteiktākās vecāku un bērnu attiecību problēmas, ar ko saskaraties savā darbā?
Visas var atvedināt uz vienu un to pašu: drošās piesaistes trūkumu. Vecāki reizēm jautā – ko mums darīt, ar ko cīnīties? Saku, nav jācīnās. Vienkārši mīliet savu bērnu. Ja tas būs patiesi, jums izdosies. Ir teiciens: kaut tev dzīvē būtu viss, ko vajag, nevis viss, ko gribas! Drošā piesaiste ar jau lielāku bērnu nozīmē, ka viņam ir intereses, viņš tiecas aiziet, vecāki palaiž, bet bērnam vienmēr ir iespēja atnākt atpakaļ.
Nesen Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācija organizēja profesora Salmana Ahtara no ASV konferenci. Viņš tēlaini salīdzināja, kas ir vecāki un kas – bērni. Vecāki ir koki, kuriem saknes zemē, zari debesīs. Par to, vai koks ir veselīgs, zaļojošs, rūpējas pats koks – lai nebūtu nokaltis, savītušām lapām, aizlauztiem zariem. Bērni ir putni, kuri lido savas dzīves debesīs. Kad viņi piekūst, vai gadās ķibeles, vienmēr var atgriezties drošībā pie koka – atrast tārpiņu zem mizas, padzerties rasu no lapām, pasnaust. Teiksim atklāti – reizēm arī pakakāt. Atjaunojuši spēkus, viņi atkal lidos savās dzīves debesīs, bet koks priecāsies, ka var būt un gaidīt. Ja koks putnus sagrābs par ciešu, nelaidīs vaļā, tie būs beigti. Ja koks nerūpēsies par sevi, kaltīs, putni pie tā nelidos.
Vecākiem ar bērnu visu laiku jābūt dzīvā kontaktā. Interesants novērojums ar maziem bērniem mūsdienās: tu ej darbiņā, vai skolā – tas ir tavs darbiņš, bet, kad prasu, ko dara tavs tētis un mamma, atbilde ir: «Strādā». Ko tieši? «Nezinu.» Cik daudz un kā mēs runājam par reālo dzīvi ar saviem bērniem – tas ir svarīgs jautājums.
Kā jūs pasakāt – lūk, laimīgs bērns?
Laimīgs bērns ir dzīvelīgs. Arī tad, ja dusmīgs, raud, apjucis vai bēdīgs, var redzēt, ka laimīgs. Jo ir brīvs savās izpausmēs (tas nenozīmē, ka nepieklājīgs), apveltīts ar pašcieņu. Laimīgs bērns savā dzīvē jūtas labi. Līdzko bērns šaubās par sevi, to var ieraudzīt.
Pirms vairākiem gadiem bijāt viena no ārstiem Bērnu slimnīcā, kas atklāja tā saukto Minhauzena sindromu mātei – apzināti bērna veselībai nodarītus smagus kaitējumus ar nolūku saņemt maksimālu medicīnas personāla uzmanību. Kā tas izdevās?
Sarežģītība ar šo gadījumu bija tajā, ka notikumi ģeogrāfiski ļoti izkaisīti: persona strādāja vienā pilsētā, dzīvoja citā, pie ārstiem devās dažādās iestādēs. Bija grūti salikt kopā bildi. Lomu nospēlēja ārstu labticība, vēlme bērnam sniegt labāko iespējamo, neiedomājoties, ka viņu uzticība tiek izmantota citā nolūkā. Mātei konstatēja Minhauzena sindromu ar starpnieku, kas nozīmē – uzmanības saņemšanas nolūkā vecāks vēršas nevis pret savu, bet bērna veselību.
Joprojām slimnīcā var kontstatēt šo diagnozi, kaut arī ne tik galējās izpausmēs, kā minētajā gadījumā. Mammas grib būt labas, bet Latvijas sociālekonomiskajos apstākļos, vēl ņemot vērā, cik bieži tēvi nepiedalās audzināšanā, ir ļoti nelaimīgas. Bērns ir viņu vienīgais saulstariņš, kurš pieaug, kļūst patstāvīgāks. Tas nozīmē, drīz vecāku pametīs vienu. Ko vecāks dara? Dažādos veidos piesaista bērnu sev atpakaļ. Bērns izjūt vainas sajūtu par vecāka pamešanu, par to māte jūtas nelaimīga. Bērnam parādās simptomi: paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, vēdersāpes. Bērns ir slims, bet vecāks laimīgs – nu atkal var būt noderīgs, rūpēties.
Vai ir iespējama ideāla sabiedrība, kurā šādu – par daudz vai par maz fiziski un emocionāli aprūpētu – bērnu vairs nebūtu?
Cilvēku atmiņa ir īsa. Ja būtu laba atmiņa un mēs mācītos no pieļautajām kļūdām, karš pasaules vēsturē notiktu tikai vienu reizi. Savu bērnu labā varam vienmēr domāt līdzi, ko un kāpēc darām. Mēs varam sākt ar sevi, apņemties būt laimīgiem. Tad būs laimīgi arī mūsu bērni. [Psihoanalītiķa] Arkādija Panca slavenais teiciens skan tā: laime ir iespējama, ciešanas nav obligātas, bet nepatikšanas ir pārejošas. Ja varētu to ik dienu atcerēties, pie tā piestrādāt, tas jau būtu solis uz ideālu sabiedrību.
5 grāmatas par attiecībām ar bērnu, ko ieteicams izlasīt
Džons Boulbijs. Drošais pamats. Apkopoti dažādi ilglaicīgi pētījumu rezultāti par pieķeršanās teoriju. Vecāku un bērnu savstarpējā pieķeršanās – cilvēka veselīgas attīstības priekšnoteikums.
Raisa Kačiatore, Samuli Koiso-Kantila. No zēna līdz vīrietim. Rokasgrāmata zēnu audzināšanai. Palīdzēs izprast zēnu uzvedību un sniegt nepieciešamo atbalstu. Kā norāda autori, grāmatas mērķis ir iedvesmot vecākus un audzinātājus rīkoties tā, lai pēc iespējas vairāk zēnu spētu dzīvot laimīgi un pilnvērtīgi.
Keina Sūzana. Klusie ūdeņi. Vismaz trešdaļa cilvēku ir introverti. Viņi labprātāk klausās nekā runā, dod priekšroku lasīšanai, nevis saviesīgam pasākumam, produktīvāk strādā vienatnē, nevis komandā, viņi rada, ievieš inovācijas, bet izvairās no savu panākumu cildināšanas. Šajā grāmatā autore apkopojusi daudz zinātnisku pētījumu un dzīvesstāstu, kas palīdz atklāt, cik nenovērtēti ir introverti mūsu sabiedrībā un cik daudz mēs tādēļ zaudējam.
Berbela Verdecka. Ēd taču beidzot normāli. Palīdzība tiem, kuru meitas un partneres cieš no ēšanas traucējumiem.
Melodija Bītija. Pārtraukt līdzatkarību. Kā, samazinot rūpes par citiem, atgūt pašcieņu un prieku par attiecībām.
CV
Dzimusi 1964. gada 28. februārī
Absolvējusi Iecavas vidusskolu, Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti
1998. gadā beigusi RSU Pēcdiploma izglītības fakultāti, iegūstot ārsta psihoterapeita kvalifikāciju
Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas sekretāre un valdes locekle
Populārzinātnisko rakstu autore, lektore, konsultante
Precējusies, trīs dēli
