Bērnu slimnīcas ārste psihoterapeite Gunta Andžāne par to, cik fundamentāli svarīga katram cilvēkam ir uzmanība un mīlestība, lai izdzīvotu un būtu laimīgs
Kad 1. jūlijā policija izplatīja paziņojumu, ka Liepājā no mājām aizgājis un pazudis piecus gadus vecais Ivans Berladins, ļoti daudz cilvēku vēlējās piedalīties zēna atrašanā. Bērna dzīvesstāsts beidzās traģiski: pēc 10 dienām viņš tika atrasts miris Dubeņu mežā, kur bija iemaldījies pēc brauciena ar starppilsētu autobusu.
Notikušais sabiedrībā raisīja jautājumu: kā varēja notikt, ka mazais zēns viens pats devās prom no mājām, klīda pa pilsētu, izmantoja sabiedrisko transportu, un neviens pieaugušais neuzdeva jautājumu – kurp viņš dodas, kur ir vecāki, kur mājas?
Vai esam bezatbildīga un vienaldzīga sabiedrība? Kā iemācīt saviem bērniem saukt pēc palīdzības, bet pašiem – saprast, kad jāsteidzas palīgā bez iekšējas atrunas, ka tā būs «bāšanās citu cilvēku privātajā dzīvē»? Intervijā par to stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste psihoterapeite Gunta Andžāne.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.