Karā uzvar cilvēcība

Režisora Kristofera Nolana filma Denkerka nav atskats pagātnē

Uzņemt filmu par karu, lai vēstītu par cilvēcību – tieši ar šo pretrunīgo frāzi trāpīgi var raksturot talantīgā režisora Kristofera Nolana vēsturisko drāmu Denkerka (Dunkrik). Tiesa, Nolans kinopasaulē nebūt nav pirmais, kurš kara brutalitāti izmanto kā spēcīgi kontrastējošu fonu, lai uz tā apcerētu cildenākas idejas, piemēram, pašaizliedzīgu palīdzību līdzcilvēkiem. Taču šī «paņēmiena» pielietojums laikā, kad mūs kā sabiedrību, šķiet, nepiedodami reti kaut kas spēj iežēlināt, aizkustināt un pamudināt uz rīcību, liek domāt, ka Nolans ar Denkerku mums vēlas vēstīt ko vairāk par vēsturisku notikumu atstāstu. 

Lai arī filmas pamatā esošā sabiedroto spēku evakuācija no Ziemeļfrancijas piekrastes 1940. gadā ir, protams, dramatisks Otrā pasaules kara moments, ko kinematogrāfiski iespējams portretēt no neiedomājami daudziem skatpunktiem. Un Denkerkā dažādo rakursu un slāņu patiešām netrūkst. Lielbritānijā dzimušais Nolans – izlolojis ideju par filmu, burājot pāri Lamanšam sūros laikapstākļos – Denkerkā ietver gan Ziemeļjūras piekrastē traģiski iestrēgušo britu karavīru baiļu tuvplānus, gan politiskās elites atsvešinātību no reālajiem notikumiem, kam pretnostatīta civiliedzīvotāju altruistiskā piedalīšanās militāristu glābšanā. 

Bezcerīgākā vieta

Denkerku skatoties pavirši, par to var itin viegli rasties priekšstats kā par skaļu, idejiski tukšu un patosa pilnu grāvēju – filmā tiešām ir intensīvu ainu pārbagātība. Taču Nolans tās tik blīvā virknējumā ietver ar nolūku, cenšoties rekonstruēt un līdz skatītāja maņām nogādāt klaustrofobisko sajūtu, kādā nostādīti filmas varoņi. Intensīvais ritms un uzbrukuma ainas rada nekomfortablu, draudīgu un gandrīz allaž klātesošu briesmu un spriedzes sajūtu. Citiem vārdiem, Kristofers Nolans dara visu, kas viņa spēkos, lai uz ekrāna redzamā Francijas piekraste vai paisumā bangojošā Ziemeļjūra jūsu apziņā nogulsnētos kā bezcerīgākā vieta, ko dzīvē nācies redzēt.