Režisora Renāra Vimbas (41) debijas filma Es esmu šeit pasaules pirmizrādi piedzīvos Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā. Savas pirmās pilnmetrāžas iznākšanu režisors uztver stoiskā mierā. Uztraukumu par filmu izrādīšanu publikai viņš esot izdzīvojis jau studiju laikā, kad šķitis, ka kādam parādīt savu mazo darbiņu esot kā izģērbties kailam
Tiekamies kinoteātrī Kino Citadele, jo, lai arī Berlināle sākas nākamnedēļ, mūsu tikšanās reizē darbs vēl nav galā – režisors tikko iznācis no filmas tehniskā seansa, blociņā atzīmējis labojumus, kas jāveic. Vimba pasmejas, ka šī esot gluži vai simboliska vieta – viņš Stockmann 4. stāva kafejnīcā esot rakstījis scenāriju. Kad vajadzējis pauzi, nācis uz kinoteātri noskatīties kādu filmu.
Viņa režisētā un sarakstītā Es esmu šeit, ko Latvijā sāks rādīt 26. februārī, ir ziemeļnieciski atturīgs pieaugšanas stāsts, kura galvenā varone ir Latgales laukos mītoša, bez vecākiem palikusi padsmitniece. Viņai pēc vecmātes nāves jāpieaug gluži vai triecientempā, uzņemoties rūpes par ģimeni.
Berlināles jauniešu filmu sadaļā Generation 14Kplus iekļautā filma arī iezīmē režisora interesi cilvēkos – viņu attieksmē un attiecībās. Intervijā Vimba stāsta par savu 10 gadus garo ceļu līdz kino.
Kādas ir sajūtas par to, ka jūsu debijas filma ir iekļauta Berlīnes kinofestivāla programmā?
Saprotu, ka tas ir ļoti svarīgi kaut vai tāpēc, lai es varētu turpināt darbu vieglāk nekā līdz šim. Piecus gadus veidot vienu filmu ir realitāte, bet tas ir grūti. Man šķiet, ka šajā laikā var izdarīt vismaz divreiz vairāk. Protams, ja pieņem, ka pārējie faktori, piemēram, finansējums, ir vietā. Emocionāli tas ir patīkami, es esmu braukājis pa festivāliem ar savām īsfilmām, zinu, ka tā ir laba atpūta – aizbrauc, vienkārši ej uz kino un ne par ko nedomā. Taču nedomāju, ka tas būtu kaut kas grandiozs!
Šis nav pirmais darbs par vecāku atstātiem bērniem – 2009. gadā jūs par šo tēmu uzņēmāt īsfilmu Lelle tētis.
Jā, kaut kas tur ir ar šo tēmu. (Iesmejas.)
Kas?
Nezinu. Mani neviens nav atstājis, esmu uzaudzis ģimenē, kurā bija abi vecāki, vismaz līdz zināmam mirklim, pirms viņi pašķīrās. Taču interesanti – tas, ko mēs radām [savas filmas], ir rādītājs par mums pašiem. Iespējams, mani uzrunā kaut kas tajā «vakuumā» starp cilvēkiem, kuri ilgojas viens pēc otra, viņiem kaut kā pietrūkst.
Vai filmas Es esmu šeit ideju attīstījāt pamīšus ar īsfilmu?
Vairs neatceros, kurā gadā sāku strādāt pie Es esmu šeit, bet tas bija pēdējais studiju gads Kultūras akadēmijas režijas maģistrantūrā, un bija jāsāk domāt par kursa darbu. Pirms tam es vēl vienu gadu studēju Tallinā [Baltijas Filmu un mediju skolā], bet tur paliku tikai gadu. Sapratu, ka jābrauc atpakaļ, jo te ir vairāk iespēju. Tad kļuva skaidrs, ka es vairs negribu taisīt īsfilmas. Iespītējos un sāku strādāt pie pilnmetrāžas scenārija.
Filmas Es esmu šeit stāsts ir par palikšanu. Par nemukšanu. Ko jums tas nozīmē?
Nebaidīties palikt pie sava pat tad, ja tas ir šķietami necils vai nav modē. Mēģināt «atkarot» telpu, kurā vari sevi pieņemt tādu, kāds esi. Nevis visu laiku bēgt un mēģināt sevi ar kaut ko aizstāt.
Kāpēc izvēlējāties filmas stāstu atainot no jaunas meitenes perspektīvas?
Esmu daudz domājis, kāpēc man ir vieglāk savu ideju nokomunicēt ar sievieti vai meiteni, bet neesmu radis skaidru atbildi. Intereses pēc stāstā esmu mēģinājis pamainīt personāžus un ielikt, piemēram, tajā lomā puisi. Bet tas nestrādā! Iespējams, sievietes jūtīgāk attiecas pret pasauli un vairāk jūt nianses. Bet varbūt tas tāds stereotips. Manuprāt, tā ir psiholoģiska īpatnība.
Vai jūsu kā režisora galvenais dzinulis ir izstāstīt savu stāstu, ideju? Vai ir svarīgi arī, kā atspoguļot šobrīd notiekošo?
Šobrīd notiekošo var izstāstīt jebkādos veidos, jebkādā stilistikā. Noteikti nav tā, ka es stāstu par šiem laikiem un tāpēc to daru šādā manierē. Tas ir veids, kā es gribu stāstu stāstīt. Veidojot filmu, es situ sev pa pirkstiem, kad jutu, ka varētu ieiet formālismā. Tas bija kā tests – paskatīties, cik labi vienkāršība var strādāt kā izteiksmes līdzeklis. Ja tā gribi pateikt, tad tā arī pasaki, bez kādas īpašas kinovalodas!
Tomēr nākamo projektu es veidošu pilnīgi citādu, šī pieeja vairs nebūs interesanta. Režisora vislielākais izaicinājums ir noturēt robežu starp «par daudz un par maz». Ir jāstrādā uz niansēm. Es daru intuitīvi – neesmu izteikts teorētiķis, man nav rīcības shēmas. Manā gadījumā lielākā prasme ir vienkārši mēģināt ieklausīties savā intuīcijā un to attīstīt.
Vai intuīcijas dēļ daudz kas paliek darbā neiekļauts jeb «uz montāžas telpas grīdas»?
Tur drīzāk palika tas, kas bija ārpus sākotnējā filmas scenārija, jo hronometrāža to neļāva. Ir zināma nomenklatūra, kurai jāseko. Piemēram, festivāls saka: ziniet, mums tomēr vajag, lai jūs iekļautos tādā un tādā garumā. Un tad sākas!
Kā sadzīvojat ar šādām prasībām? Piemēram, tagad no jauna aktīvi tiek polemizēts par to, kādam ir jābūt latviešu kino.
Tā ir sena diskusija, kas bija aktuāla pirms pieciem vai desmit gadiem. Tagad filmas, manuprāt, ir saprotamas un [skatītājam] draudzīgas. Es, godīgi sakot, par to daudz nedomāju, jo varbūt ir sanācis, ka veids, kādā strādāju, ir plašākām masām saprotamāks. Kaut gan nav īpaši korekti teikt «masām». Tas noniecinātu skatītāju. Man sev ir uzstādījums, ka jāstrādā tādā veidā, lai filma ir saprotama un pieņemama visiem. Nekad negribētu savu darbu attaisnot ar frāzi: «Zini, tā filma nav domāta tev, jo tu to nesapratīsi. Tā būs Kannām, Berlīnei…» Šāda pieeja man galīgi nešķiet simpātiska. Bet, ja režisors tāds ir, es to respektēju. Kino nav jābūt vienam standartam, kino ir jābūt dažādam. Katrai filmai ir savs skatītājs.
Jūsu filmu neizbēgami salīdzinās ar citu Latvijas jauno autoru darbiem (Jura Kursieša Modri, Andra Gaujas Izlaiduma gadu, Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu). Kā jums šķiet – vai mēs tiešām esam piedzīvojuši latviešu kino jauno vilni?
(Smejas.) Nezinu. Kas ir latviešu jaunais vilnis? Ir jauni autori, sakarība. Man jautāja, kur tad ir tie vecie cilvēki? Kāpēc viņi ir atstāti ārpus kadra un stāsta? Vai tad tie vairs nevienam neinteresē? Gan jau pienāks brīdis, kad interesēs – man pienāks vecums, kad es zināšu, ko pateikt par cilvēkiem, kas sasnieguši lielāku gadu skaitu. Pašlaik šķita, ka es vairāk varu pateikt par tiem, kas ir manā vecumā un jaunāki.
Jauno autoru debijas darbos biežs ir pieaugšanas jeb coming of age aspekts. No kurienes, jūsuprāt, šī tendence, ka tieši pirmās filmas ir pieaugšanas stāsti?
Jā, tagad tā coming of age birciņa ir piekārta, bet sākotnēji nepavisam nebija tā, ka es rakstītu pieaugšanas stāstu. Tas atnāca dabīgi. Bija vīzija. Primāri mana filma ir par noteikta veida cilvēku vai noteiktu attieksmi pret dzīvi. Pieaugšana vienkārši sakrita ar to, ka varonim ir jāattīstās laikā un telpā. Protams, šis [tīņa] vecums ir dramaturģiski pateicīgs – tajā ir tik daudz protesta, tik daudz nesaprašanas par sevi un pasauli! Ja tur vēl ir drosme un netaisnības sajūta, ka visa pasaule ir pret tevi, tad tas ir pateicīgs materiāls. Tāpēc varbūt veidojas šī tendence.
Atgriežoties pie reālisma, kādā uzņemta jūsu filma, – to bieži ievelk sociālā kino lauciņā. Kāda ir jūsu attieksme pret to?
Es centos būt ļoti uzmanīgs. Tā bija sarkanā līnija gan man, gan producentiem – mēs mēģinājām neiekrist sociālās drāmas apgabalā. Es negribēju attēlot drūmu sabiedrības sāpi, runāt par to, kas mums trūkst un kas ir slikti. Es stāstu par konkrētu cilvēku un viņa dzīvi. Es ceru, ka ir izdevies neiekrist tā sauktajā «černuhā».
Jūs pēc izglītības esat arī operators.
Jā, es to studēju, bet man nav bijusi doma kļūt par operatoru. Jau, šķiet, pamatskolā zināju, ka gribu studēt kinorežiju. Sapratu, ka tā ir štelle un es to gribētu darīt! Pienāca vidusskolas vecums, un galvā bija tāds haoss! Bija jārisina visādas eksistenciālas lietas, jāsaprot, kā dzīvot un ko darīt pēc vidusskolas! Nejutos gatavs. Biju atnācis uz LKA sagatavošanas kursiem, un tur pat toreiz bija Pēteris Krilovs. Ak, Dievs, cik viņš jau tur ir ilgi! (Iesmejas.) Sapratu, ka man sevī kaut kas ir jāsakārto, nevaru te nākt [mācīties].
Tad likos mierā un dzīvē darīju visdažādākos darbus. Metos iekšā visā, kas mani interesēja. Man bija arī savs bizness. Šķita, ka, uztaisot biznesu, būs nauda, sava studija un vairāk iespēju ienākt kinopasaulē. Bet es sapratu, ka šis ceļš ir pilnīgi absurds, tas mani veda prom no kino.
Tad es to visu slēdzu ciet un vienkārši aizgāju studēt. Man tolaik jau bija kādi 28 gadi. Togad uzņēma tikai operatorus, bet es sapratu, ka vai nu es iestājos tagad, vai nu… Tā es mācījos par operatoru. Vienu brīdi bija doma pāriet uz režisoriem, bet, salīdzinot programmas, atšķirības bija minimālas. Pēc tam iestājos Tallinā [Baltijas Filmu un mediju skolā] režijas maģistrantūrā.
Kādā nozarē bija jūsu bizness?
Mediju tehnoloģijās – tie bija dažādi risinājumi ar video un tamlīdzīgi. Bet tā ir iepriekšējā dzīve, es pat neatceros. Darīju visu ko, arī bankā esmu strādājis. Patiesībā bija labi, ka tos desmit gadus iztrakojos. Izdarīju daudzko, lai saprastu, ka mani tas neinteresē. Vairs nebija kārdinājuma. Kad biju iestājies LKA, sapratu – super!, beidzot esmu nonācis tur, kur man jābūt. Savukārt tiem, kas iestājas 18 gados, varbūt šķita, ka «tur ārā» ir īstā dzīve. Man bija otrādi, atceros, ar kādu prieku gāju uz lekcijām. Domāju – visi brauc strādāt uz birojiem, bet man stāsta par mākslas vēsturi. Fantastiski!
Jūs esat gan studējis ārvalstīs, gan tur piedalījies dažādās meistarklasēs. Vai, jūsuprāt, ir atšķirība starp izglītību Latvijā un ārvalstīs?
Nedomāju, ka mācības atšķiras starp valstīm, drīzāk skolām un personām. Katrs pasniedzējs ienes konkrētus noteikumus. Ļoti priecājos, ka esmu piedzīvojis Vladimira Fenčenko [docents Krievijas Kinematogrāfijas institūtā, augstāko scenāristu un režisoru kursu pasniedzējs] meistarklases. Viņš ļoti konkrēti strukturizē zināšanas. Pie viņa es sakārtoju paņēmienus. Fenčenko sniedza tehnoloģisku instrumentu kopumu, kas pirms tam manā izglītībā kaut kur «peldēja», to varēju tā abstrakti sagrābstīt. Manuprāt, tas Latvijā ļoti pietrūkst. Ir jāzina drēbe un tas, kā lietas dara! Ja to nezina, tad ar savu mākslu var iet ieskrieties.
Jūsu filma vizuāli ir skandināviska. Piedaloties komponista Ērika Ešenvalda projektā Ziemeļu gaisma, esat arī apbraukājis ziemeļus. Tie jūs fascinē?
Vispār, jā. Es vienmēr esmu juties kā ziemeļnieks. Vēsums, plašums un atturība, arī minimālisms – tas man ir tuvs. Es, protams, varu apbrīnot dzīvi, kas kūsā dienvidvalstu kino, bet zinu, ka nekad nevarēšu neko tādu radīt. Man ir mana valoda, izjūta un intuīcija, kas strādā noteiktā apgabalā. Nezinu, varbūt kādu dienu filmēšu Āfrikā. Tomēr, nē, mani vairāk vilina aukstums, sastingums, distance. Tur tad var būt cilvēcisks siltums. Ar Ēriku mēs apbraukājām Islandi, Aļasku, Tromses apgabalu Norvēģijā un Lapzemi, arī Grenlandi. Vienīgi nebijām Krievijā.
Vai radošo iedvesmu smeļaties arī no Skandināvijas un ziemeļiem, teiksim, turienes režisoriem?
Nezinu, no kurienes nāk idejas. Varbūt banāli skan, bet esmu kā tāds trauciņš, caurule – kas iepūš, to es varu izpūst. Bet no kurienes un kāpēc mani kas uzrunā – nezinu, tāds vēja virziens acīmredzot!
Idejas atnāk ar vīzijām. Ir periodi, kad man jāsakoncentrē iekšējā uzmanība uz to, kas ir ļoti svarīgs. Tas ir īpaši aktuāli Latvijā – režisors «pie aršanas» tiek labi ja reizi piecos gados. Ir svarīgi paņemt tādu filmu, ko esi piecus gadus gatavs nēsāt sev līdzi, tajā dzīvot. Jo, rakstot scenāriju, es dzīvoju no epizodes uz epizodi. Es tajās ieeju, tur esmu – dzirdu, runāju un piedalos. Nevaru paņemt to, kas man nav tuvs. Tieši tāpēc es, visticamāk, nekad netaisīšu šausmu filmu, jo negribu trīs gadus dzīvot šausmās. Atrast ideju filmai var vienīgi, ieklausoties sevī, saprotot, kas uztrauc, par ko tiek domāts. Tad ir vīzija. Piemēram, šajā filmā bija epizode, pateicoties kurai man «atvērās» gan stāsts, gan varoņi. Bet es neteikšu, kura tā ir. (Smejas.)
Jūs jau strādājat pie nākamā projekta, filmas Sanctus.
Jā, ir tāds projekts – (anti)apokaliptiska filma. Es sajūtu cilvēku ņemšanos ap dzīves apokaliptisko aspektu, bažas: «Vai tas notiks, vai tas nenotiks? Ja notiks, tad kāpēc? Vai mums no tā ir jābaidās, vai tas jāignorē?» Tā ir līdz galam neiznēsāta ideja, esmu noteicis definīcijas apgabalu, kurā gribu darboties, bet nianses vēl ir jāizslīpē. Tas ir dīvaini, bet es šā projekta ideju sāku attīstīt, pirms sākās šūmēšanās ap bēgļiem un runām par to, kā tas ietekmēs mūs, kā mainīs Eiropu. Katrā ziņā, manuprāt, Latvijas kino līdz šim nekas tāds iepriekš nav darīts.
Ko jūs kā skatītājs meklējat filmā?
Esmu klasiskas dramaturģijas piekritējs – nemeklēju dramaturģiskas konstrukcijas, bet satricinājumu, jā, katarsi. Patīk filmas, kas atstāj pēcsajūtu, arī neatceroties epizodes. Tad atgriežoties var pētīt, kā tas rodas, – tur ir kāda patiesība, kam es esmu noticējis.
5 filmas, kas iedvesmojušas un ir «saistītas ar bērnību vai tajā piedzīvotajām sekām»
Bērns / L’enfant (2005). Rež. Žans Pjērs un Liks Dardēni
Sirds elpa / Murmurs of the Heart (1971). Rež. Luijs Malls
Pēdējais kinoseanss / The Last Picture Show (1971). Rež Pīters Bogdanovičs
Koks / The Tree (2010). Rež. Džūlija Bertučelli
Noslēpumu upe / Mystic Rover (2003). Rež. Klints Īstvuds
CV
Dzimis 1975. gadā Rīgā
Maģistra grāds režijā Latvijas Kultūras akadēmijā, gadu studējis Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā, Rīgā dzimušā scenārista un režisora, arī Ņujorkas Tisch skolas pasniedzēja Borisa Frumina vadībā
Režisējis sešas īsfilmas, veidojis videoprojekcijas Ērika Ešenvalda multimediālajā simfonijā Ziemeļu gaisma. Dažādos amatos līdzdarbojies Lailas Pakalniņas un Ināras Kolmanes filmās.
Pilnmetrāžas spēlfilma Es esmu šeit kinoteātros Latvijā no 26. februāra
