Šis ir tas brīdis! Ārsts Jānis Gailis uzskata, ka Latvijas sabiedrība ir pietiekami attīrījusies no padomju laika sekām, lai varētu brīvi runāt un sevi analizēt
Vai nu runā pa īstam, vai nerunā vispār – pēc lekcijas Birojnīcā, kur caur reāliem pieredzes stāstiem iztirzājis tematu Mīlestība un pārnesums psihoanalīzē, secina Jānis Gailis. «Psihoanalīzes procesā cilvēks pārnesumā neapzināti izspēlē scenāriju, pēc kura veido attiecības ar citiem un arī pats ar sevi, dodot iespēju analītiķim interpretēt, celt gaismā un palīdzēt pārveidot to attiecību modeli, kas izraisa ciešanas.»
1993. gadā aizbraucis no Latvijas, lai izietu psihoanalīzes treniņu, dzimtenē viņš nebija uzstājies daudzus gadus. Francijā attīstīta veiksmīga karjera, latvietis vada ārstniecības centru ar 37 darbiniekiem un pusotra miljona eiro gada budžetu. Parīzē mīt viņa ģimene, sieva, māksliniece Barbara Gaile, meita un dēls. Kopš iespējama dubultpilsonība, Gailis ir arī Francijas pavalstnieks. «Esmu priecīgs par šo iespēju,» viņš saka. «Līdz tam likās – kā var atteikties no saknēm! Tagad esmu iesakņojies arī Francijā, franču kultūra – tā ir arī mana kultūra, tāpat kā latviešu.»
«Pabeidzu Rīgas Medicīnas institūtu, sāku internatūru, tad turpināju to Francijā,» ātri pārskrien profesionālajai biogrāfijai. «Jā, aizbraucu uz Franciju psihoanalīzes dēļ. Sākumā domāju – vēl pāris gadus, un braukšu atpakaļ, bet pēc tam sapratu, ka, analīzē ejot arvien dziļāk, tas ir tik aizraujoši!» Atbraucis uz Rīgu nolikt internatūras beigšanas eksāmenu. «Pēc teicami nokārtota eksāmena man tika laipni pateikts, ka tas, kā es strādāju, Latvijā nav vajadzīgs. Man piedāvāja kontraktu Francijā, un turpināju strādāt tur.»
Psihoanalīze – tas arī ārstam ir mūža darbs pašam ar sevi?
Jā, psihoanalīzē ir jēdziens «psihoanalītiķa alkas». Lai varētu strādāt par analītiķi, pašam sevi jāpazīst. Psihoanalīze ir kā jūtu un emociju laboratorija, kur viss notiek pa īstam. Tev nepārtraukti ir jābūt ļoti uzmanīgam, nevari atļauties kaut ko palaist garām. Tas ir daudz interesantāk par filmām, interesantāk par grāmatām. Izdari kādu interpretāciju, un uzreiz viss mainās.
Pāragri mirušais Arkādijs Pancs, psihiatrs un psihoterapeits, kurš jau pēc jūsu aizbraukšanas sāka Latvijā attīstīt psihoanalīzi, grāmatā Sarunas par laimi raksta: «Padomju Savienībā psihoanalīzes nebija. Bija hipnoze un kognitīvi biheivioārā psiholoģija. Domāšana nebija modē. Visiem gribējās brīnumu, lai kāds cits, liels un stiprs, uzņemtos atbildību par mūsu likteni.»
Lai psihoanalīze būtu iespējama, ir jābūt vārda brīvībai. Jo pretējā gadījumā nav iespējama uzticēšanās. Kā padomju režīma apstākļos vari brīvi runāt visu, kas ienāk prātā? Man pat bija klasesbiedrs, kas katru gadu Ziemassvētkos zvanīja un prasīja, vai mums mājās ir eglīte.
PSRS laikā, lai mācītos psiholoģiju Maskavā vai Ļeņingradā, vajadzēja rajona komjaunatnes komitejas rekomendāciju. Latvijā taču nebija pat psiholoģijas fakultātes! Tieši tādēļ, lai cilvēki nesaprastu, kā ar viņiem manipulē!
Man Parīzē ir arī krievu pacienti, kas paši ir mācījušies labās Maskavas vai Pēterburgas augstskolās. Tas, kā man Latvijā trūka, tur bija. Kāpēc mums nemācīja loģiku un stratēģisko domāšanu? Kāpēc ārstiem nemācīja psiholoģiju? Vienkārši, tas būtu bijis bīstami, ja mēs, baltieši, saprastu, kā funkcionē sociālisma totalitārā sistēma. Biju pārsteigts, ko varēja mācīties Maskavas un Pēterburgas zelta jaunatne, it īpaši tie, kuru vecāki bija partijas darbinieki vai armijas ģenerāļi. PSRS bija divu veidu izglītība – viena izpildītājiem un otra tiem, kas valda.
Klausoties «ikdienišķu» situāciju piemērus jūsu lekcijā, radās sajūta, ka Francijā sabiedrība tiek analizēta un ārstēta daudz vairāk. Latvijā cilvēki, kuriem vajadzētu iet pie speciālistiem, to nedara.
Francijā cilvēkiem nav kauns iet pie analītiķa. Tas ir tikai normāli. Es strādāju savā privātkabinetā un arī vadu medicīniski psiholoģiski pedagoģisko centru. Šīs iestādes Francijā tika radītas 60. gadu beigās, tagad valstī ir ap 300 tādu centru. Ideja – lai psihoanalīze ienāktu skolā. Ja kādam bērnam ir grūtības mācīties vai kaut kas nav kārtībā ar uzmanību, tas nav nejauši. Ļoti iespējams, ka viņam ir emocionālas problēmas un viņš nevar mācīties tāpēc, ka domas ir aizņemtas ar kaut ko citu. Medicīniski psiholoģiski pedagoģiskajos centros valsts apmaksā bērnu seansus, viņu ārstēšanu. Centrā, ko es vadu, visi psihologi un psihiatri ir arī psihoanalītiķi. Arī valstij ir izdevīgi, ka šie jautājumi tiek atrisināti jau bērnībā. Ja tā nav, ir risks, ka vēlāk šiem bērniem būtu vajadzīga nopietnāka ārstēšana.
Cilvēki, kas iziet analīzi, daudz mazāk slimo. Tu tērē mazāk sociālā budžeta naudas, esi produktīvs, maksā nodokļus. Ja neesi depresijā, tev gribas ceļot, gribas iet uz restorānu. Pelni un tērē naudu, attiecīgi attīstās arī valsts ekonomika.
Un Francijā psihoanalīze patiešām ir iestrādāta masu kultūrā?
Masu kultūrai nav intereses par psihoanalīzi. Par psihoanalīzi vairāk interesējas cilvēki, kas paši mēģina atrast sevi, dzīvot savu unikālo, tieši savu dzīvi. Masu kultūra – tā tomēr ir masu produkcija, konveijers, industrija. Visi ir vienādi, galvenais jautājums ir par produktivitāti, peļņu – kā aizpildīt milzīgu stadionu, lai visi klausītos vienu un to pašu. Tie ir cilvēki, kas pakļaujas reklāmai. Reiz lasīju interesantu domu: «Mans tēvs teica – neesiet aunu bars! Un visi viņam sekoja.»
Pirms vairākiem gadiem man iznāca saruna ar tā sauktajiem [premjerministra Andra Šķēles padomniekiem] «asiņainajiem punduriem». Bija jautājums, kā viņi varētu izmantot psihoanalīzi. Tad es teicu tieši: «Nē, mīļie draugi, jūsu joma – sabiedriskās attiecības – ir par to, kā cilvēkiem kaut ko iedvest, bet psihoanalīze, tieši otrādi, strādā, lai cilvēki varētu atbrīvoties no suģestijas efektiem. Lai viņiem būtu galva uz pleciem, lai viņi paši pieņemtu lēmumus. PR mēģina radīt šo mākslīgo miglu, savukārt psihoanalīze miglu kliedē. Tā ir fundamentāla atšķirība. Psihoanalītiķis nevar piedalīties miglas veidošanā. Tas nav ētiski. PR būvē mītus, bet psihoanalīze ir gan kolektīvo, gan individuālo ilūziju un mītu dekonstrukcija.
Psihoanalīze dod iespēju pamanīt sīkumus. Ja ar šādu skatījumu paraugās uz Latvijas politiku, tad brīžiem liekas – vai, vai… Cilvēks nopērk īpašumu Rīgas centrā, un par to viņam vēl piešķir uzturēšanās atļauju! Tiek mākslīgi uzturēts nekustamā īpašuma tirgus ar cenām, ko latvieši nevar atļauties. Izpārdod Vecrīgu, un par to dabū vēl otru labumu. Tajā pašā laikā Pleskavas apgabalā Krievijā, kas vēsturiski ir somugru zeme, somugru izcelsmes cilvēkiem netiek pārdoti īpašumi. Kāpēc Latvijā var nesodīti graut valsts vienotību? Arī šodien Krievijas propagandas mašīna ir ļoti spēcīga. Tikai pēdējā laikā, varbūt pat pēdējos mēnešos, sāk apjaust, cik svarīga ir valsts drošība. Tik ilgi Latgalē nevarēja uztvert Latvijas televīziju! Ja tur joprojām ir problēmas, tad kaut kas nav kārtībā.
Raimonds Vējonis ir labākais prezidents kopš Vairas Vīķes-Freibergas. Viņš strādā, lai mēģinātu pacelt latviešu pašapziņu. Tā tiek grauta tik regulāri un tik profesionāli.
Kādā veidā?
Caur tā saukto latviešu presi un interneta portāliem. Ja kāds grib sagraut latviešu pašapziņu, ir jādara tieši tā, kā tagad notiek. Paskatieties, kādi ir portālu virsraksti! Regulāri izceļ negatīvo, kamēr krievu mediji mēģina celt tautas pašapziņu. Piemēram, latviešu medijos raksta: «Ķēniņš iesita vārtus mačā, ko viņa komanda uzvarēja.» Krievu medijos būtu rakstīts: «Pateicoties Ķēniņa vārtu guvumam, komanda uzvarēja.» Tas nav viens un tas pats.
Indivīda loma netiek izcelta?
Jā, latvietis netiek parādīts kā varonis. Tas tiek pasniegts gandrīz tā: «Par spīti latvietim, viņa komanda tomēr uzvarēja.» Vai: «Spēle jau tāpat bija vinnēta, un tad vēl latvietis iesita vārtus.» Vai, kā tagad medī Porziņģi! Paziņo lielā virsrakstā: «Pagājušomēnes viņš nebija atzīts par labāko debitantu.» Kāpēc to izcelt? Vai, runājot par Vācijas čempionātu hokejā, raksta: «Vasiļjeva un Reķa komandas zaudēja.» Kāpēc neraksta tad, kad viņu komandas vinnē?
Kāpēc tik interesantais psihoanalīzes virziens Latvijā joprojām īsti nav attīstījies?
Psihoanalīze var attīstīties brīvā zemē, kur pastāv vārda un izvēles brīvība. Jebkurā valstī, kur ir diktatūra, psihoanalīzei ir grūti izdzīvot. No šī viedokļa attīstīt psihoanalīzi Latvijā vai Ukrainā ir daudz lielākas perspektīvas nekā Krievijā.
Francijā tas ir redzams ar armēņu un krievu speciālistiem – viņi sāk analīzi un neatgriežas savā valstī. Man ir paziņa, kurš vismaz reizi mēnesī uz Parīzi lido no Novosibirskas, zinu kādu, kas regulāri brauc no Pēterburgas uz Parīzi. Viena krieviete gan arī nupat no Parīzes atgriezās Maskavā. Bet tajā pašā laikā kāda psihoanalīzes organizācija Krievijā bija spiesta aizvērties, jo tā bija ārzemju organizācijas filiāle, kas Krievijā bija kļuvusi pretlikumīga.
Es nezinu, vai Latvijā kādreiz ir mēģināts atvērt tādus konsultāciju centrus bērniem, [kādu es vadu], bet daudz vienkāršāk to būtu izdarīt pašvaldības līmenī. Piemēram, Mārupes vai Iecavas pašvaldība varētu finansēt tādu medicīniski psiholoģisku centru.
Pieminējāt, ka Francijā pie jums nāca pacients, kam 13. novembra terora aktos tika nogalināts draugs. Vai politiskās spriedzes dēļ jums pašlaik ir vairāk darba?
Gan Francijas iekšlietu, gan aizsardzības ministrs ļoti operatīvi pieņēma pareizus lēmumus. Tika atklāti vēl vairāki terora akti, kas bija sagatavošanas stadijā. Tas, ka armijnieki joprojām patrulē Parīzes ielās, iedrošina un nomierina cilvēkus. Lai ieietu Luvrā, jāiziet tāda pati drošības kontrole kā iekāpjot lidmašīnā. Pirms pāris mēnešiem tika aizturēts kāds cilvēks, kurš bija mēģinājis ar pistoli ieiet viesnīcā pie Disnejlendas. Cik labi, ka Francijā policija, žandarmērija un citi kompetentie dienesti ir uzdevumu augstumos!
Varbūt iluzori, bet liekas, ka Latvija patlaban ir viena no drošākajām valstīm pasaulē.
Tas ir Krievijas propagandas mašīnas radīts mīts – centieni iemidzināt. Nevar neņemt vērā apdraudējumu no Krievijas puses. Tas ir reāls, un kāda veiksme, ka beidzot pie šā jautājuma tiek arī reāli strādāts!
Liels darbs jāveic tieši ar Latvijas krievvalodīgajiem. Man bija paciente Latvijas krieviete, kas apprecējās ar Parīzē dzīvojošu Krievijas krievu. Risinot nelielu krīzi ģimenē, viņa pieminēja, ka viņi taču abi ir krievi. Vīrs sāka smieties: «Kā tu vari iedomāties, ka esi krieviete? Vai tiešām nesaproti, ka tā, kā tu domā, jūti, izturies, Krievijas krievi nedara! Tu esi kā latviete.» Viņa bija ļoti izbrīnīta. Pat runas veids – Latvijas krievi runā citādi nekā Krievijas krievi. Liek citus akcentus, citādi būvē teikumus. Tā nav tā pati valoda. Īstenībā Latvijā nepietiekami to izceļ. Tā nebūtu zemē nomesta nauda, ja tiktu radīti kvalitatīvi mediji tieši Latvijas krieviem. Ļoti būtiski ir pasvītrot viņu piederības sajūtu Latvijas sabiedrībai. Svarīgi, lai Latvijas krievi varētu piedalīties Latvijas politiskajā dzīvē. Lai galvenais jautājums būtu nevis par krievu un latviešu partijām, bet par partiju programmām, ekonomiskajām interesēm.
Ja cilvēkiem nav naudas, viņi uz daudz ko ir gatavi… Man Parīzē sanāk strādāt arī ar krieviski runājošiem bēgļiem. Valsts viņiem apmaksā ārstēšanos. Tā es dzirdu dažādus stāstus. Pacienti no Austrumukrainas ir stāstījuši, cik [Krievija] maksāja tiem, kas piedalījās demonstrācijās Doņeckā, cik maksāja tiem, kas televīzijas kanālu priekšā nodefilēja ar kalašņikoviem, kamēr krievu zaldāti izdarīja melno darbu. Cilvēkiem, kuriem nebija naudas, lai pabarotu ģimeni, kaut kā vajadzēja piepelnīties!
Kādas šobrīd ir galvenās psiholoģiskās problēmas sabiedrībā? Droši vien tā pati mūžīgā attiecību tēma?
Jā, cilvēkam vienmēr ir svarīgi mīlēt, būt mīlētam. Jautājumi par bērniem. Arvien vairāk sieviešu strādā, nopietni investē sevi karjerā. Sāk domāt par bērniem, kad ir jau pāri 40 un kad tas sāk kļūt sarežģīti. Jautājumi par mākslīgo apaugļošanu, par jaunajiem ģimeņu modeļiem. Kādreiz ģimenes bija stabilākas. Strādājot medicīniski psiholoģiski pedagoģiskajā centrā, redzu, ka labi ja trešajai daļai bērnu vecāki dzīvo kopā. Arvien vairāk attiecības ir fragmentāras. Kādu laiku ir kopā, tad pašķiras. Tad atkal ir jauna ģimene. Bērni no tēva puses, no mātes puses… Ko ar to visu darīt?
Veidojas jaunas uzvedības normas un attiecību modeļi?
Normu jau nav, bet jautājums – kā katrs cilvēks to izdzīvo? Teiksim, bērns, kurš ir pieradis, ka viņam ir patēvs, gandrīz kā tētis. Un pēkšņi mamma izšķiras un viņš patēvu vairs neredz. Bērnam tas nav vienkārši. Ko ar to visu darīt?
Man ir bijušas vairākas pacientes advokātes, kas apzināti mēģina atrast vīru – skolotāju, lai būtu, kas nodarbojas ar bērniem. Izrādās, kāda draudzene ir apprecējusies ar skolotāju, un tas ir tik brīnišķīgi! Skolas brīvdienās viņš ir mājās ar bērniem, skolotāji beidz darbu pietiekami agri, un attiecīgi viņa var strādāt savā advokāta praksē no agra rīta līdz vēlam vakaram. Bet vai tāpēc apzināti ir jāmeklē skolotājs? Varbūt vienkārši jāsatiek cilvēks, ar kuru kopā būtu labi? Ir daudz šādu jautājumu: nevis bērns kā atzīšanās mīlestībā, bet bērns kā kaut kas, kas ir vajadzīgs. Tāpat kā ir vajadzīgs, teiksim, zāles pļāvējs.
Ar racionāliem līdzekļiem mēģina risināt iracionālas problēmas?
Jā, ar racionāliem līdzekļiem risināt jūtu jautājumus, kas īstenībā neiet kopā. Jūtas ir jūtas, un racionālisms ir racionālisms.
Ļoti frustrējošs laikmets.
Jā, bet arī, kad tika izgudrotas tvaika lokomotīves, daudziem cilvēkiem šis jaunais laikmets šķita frustrējošs. Sabiedrībā notiek pagrieziena moments, daudz kas mainās.
Vai jums ir bijusi doma atgriezties Latvijā, veidot savu psihoanalīzes skolu te?
Ap 2000. gadu sadarbībā ar Francijas institūtu Latvijā organizēju deviņus Freida seminārus, pēc tam vairāk veltīju laiku savam kabinetam un centram Parīzē. Tagad centīšos kaut ko iekustināt šeit. Šovasar Rīgā un Jūrmalā rīkošu divus seminārus. Vienu par narcismu un patmīlību un otru par psihoanalītisko darbu ar bērniem. Manas lekcijas lielā mērā bija mēģinājums izraisīt kustību un ieviļņot emocijas, pamodināt interesi, ierosināt lasīt Freida darbus, vairāk uzmanības pievērst jautājumam par pārnesumu, pilnveidoties, sākt analīzi.
Igors Šuvajevs patlaban aktīvi latviski tulko Zigmunda Freida darbus. Pēdējos gados izdotas Ievadlekcijas psihoanalīzē, Sapņa interpretācija, Seksuālā dzīve. Novembrī tiks publicētas divas grāmatas par psihoanalīzi un kultūru. Latvijā tagad ir nepieciešamie priekšnosacījumi psihoanalīzes attīstībai. Cilvēki ir pietiekami brīvi, lai varētu atklāti runāt par sevi, savām problēmām. Jā, šis ir tas brīdis!
5 ieteicamās grāmatas
Zigmunds Freids. Ievadlekcijas psihoanalīzē.
Zigmunds Freids. Sapņa interpretācija.
Zigmunds Freids. Seksuālā dzīve.
Zigmunds Freids. Aiz patikas principa.
Žaks Lakāns. Raksti.
CV
Dzimis 1968. gadā Rīgā
Mācījies Latvijas Medicīnas akadēmijā, Parīzes VIII Universitātes psihoanalīzes departamentā, Parīzes XII Universitātes medicīnas fakultātē un Rennas II Universitātes psihopatoloģijas departamentā
2010. gadā aizstāvējis doktora disertāciju psiholoģijā Rennas II Universitātē
Publicējis grāmatu Autisma arhitektūra (izdevniecība Editions Universitaires Européennes, 2010)
Vada Montreijas Medicīniski psiholoģiski pedagoģisko centru (CMPP de Montreuil)
